- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

Ausma Ozolinkeviča - cilvēks, kas bagātāks par miljonāru

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2009. gada 7. septembris 07:00 sadaļā Personības

Latvijā labi pazīstama kristīgo kalpotāju Ozolinkeviču dzimta. Esam dzirdējuši par bīskapu Jāni Ozolinkeviču, mācītājiem Jēkabu un Dāvidu, Modri un Agri Ozolinkevičiem. Taču šajā dzimtā ir vēl kāds cilvēks, kura kalpošana varbūt ārēji mazāk pamanāma, tomēr ne mazāk nozīmīga. Tā ir bīskapa dzīvesbiedre Ausma Ozolinkeviča - neatsverams palīgs vīra Jāņa, dēlu Agra un Modra un visas Latvijas Vasarsvētku draudžu apvienības kalpošanā.

****

- Kādi ir jūsu pienākumi Vasarsvētku draudžu apvienībā?

- Es daru visu, kas nepieciešams, kur vien vajadzīga palīdzība. LVDA nama būvniecības laikā gatavoju pusdienas strādniekiem un apvienības darbiniekiem. Dažreiz mēs uzņemam ciemiņus, un arī tie jāpabaro. Laiku pa laikam iznāk parūpēties par Latvijas Kristīgās kalpošanas skolas studentu, tāpat dažādu konferenču un semināru dalībnieku ēdināšanu. Kalpoju arī Jelgavas draudzē - trešdienas vakaros pirms dievkalpojuma vadu lūgšanas, darbojos draudzes padomē. Vārdu sakot, šajā namā esmu gandrīz vai inventārs. (Smejas.) Atrodos šeit katru dienu. Dažkārt mūsu namā ienāk kāds cilvēks, kas vēlas parunāties, kādam citam vajadzīga aizlūgšana.

- Arī jūsu ģimenes mājā viesi vienmēr tikuši mīļi gaidīti un aprūpēti. Tā taču arī ir kalpošana?

- Jā, agrākajos gados ciemiņi tika uzņemti mūsu mājā, tā vienmēr bijusi atvērta visiem. Kad mums bija lielie dievkalpojumi Jāņa baznīcā, ļaudis sabrauca no Ventspils, Aizputes, citām Latvijas malām un visiem vajadzēja naktsmājas. Savulaik mūsu mājā dzīvoja pat 40 cilvēku, un visus vajadzēja paēdināt un izguldīt. Brīžiem mēs ar vīru paši gulējām virtuvē zem galda. Mētelis apakšā un viss, jo cita nekā vairs nebija. Taču, kad mēs to darījām, nekad nedomājām, ka par to pienāktos samaksa. Bet Dievs ir labs! Kādu ziemu es jutos pavisam nogurusi un teicu: „Dievs, kā es gribētu atpūsties kaut tikai dažas dienas!” Un Dievs man uzdāvināja atpūtu Norvēģijā. Esot tur, es jautāju: „Dievs, kāpēc Tu mani tik ļoti mīli?” Es to neteicu skaļi, bet kāds brālis, kam Dieva Gars to atklāja, atšķīra Rakstu vietu, kur bija runa par kalpošanu, un teica: „Tu esi kalpojusi un tagad Dievs dod tev!” Es taču nebiju lūgusi, lai Dievs man kaut ko obligāti dotu, tā vienkārši bija klusa vēlēšanās. Taču Dievs to redzēja un iedeva.

- Jūs esat saņēmusi Starptautiskās Dieva draudzes Sieviešu kalpošanas nodaļas atzinības sertifikātu, ko piešķir personām, kas, citēju, „dziedē salauztas sirdis, glābj pazudušos un sniedz cerību tiem, kam tās nav”.

- Šo sertifikātu piešķir par izcilu kalpošanu sievietēm un bērniem. Godīgi sakot, man tas bija milzīgs pārsteigums, jo neko tamlīdzīgu nebiju cerējusi saņemt. Iespējams, ir cilvēki, kas uzskata, ka par savu kalpošanu pelnījuši atzinību, taču es par kalpošanas dāvanu, kas man dota, pateicos vienīgi Dievam. Es vienkārši darīju to, kas bija jādara, tieši tāpat, kā daudzi citi. Ir ļoti daudz māsu, kas kalpo un kurām patiesi vajadzētu uzcelt pieminekli. Ir jau man arī vēl otrs sertifikāts par mūža ieguldījumu garīgajā darbā Latvijā. Pie mums bija atbraucis Dr. Karls Simsons un vēl daži Dieva draudzes vadošie brāļi. Viņi mūs iztaujāja par draudžu kalpošanu, un vēlāk piešķīra sertifikātu par mūža ieguldījumu trim cilvēkiem - bīskapam Jānim, man un manai māsai Guntai Matjuhovai.

- Nereti cilvēki spriež: kas gan nekait bīskapa kundzei - ārzemju ceļojumi, dažādas reprezentācijas, viesi. Kā jūs to komentētu?

(Smaga nopūta.) - Ārzemju braucieni taču arī ir darbs! Vīrs bez manis nebrauc, jo tik labi nepārvalda angļu valodu. Otrkārt, mūsu ārzemju ceļojumi ir tikai no Dieva žēlastības, jo nekur neesam braukuši par savu naudu. Braucam tikai tad, ja mūs uzaicina un apmaksā ceļu. Mums pašiem nav tādu līdzekļu, lai ceļotu. Amerikā mēs astoņu dienu laikā neaizgājām ne uz vienu restorānu vai ēdnīcu. Sapirkām lielveikalā produktus un iztikām. Nav nemaz tik viegli būt ārzemēs bez naudas. Ja cilvēks ir bagāts un visu var atļauties, viņam ir vieglāk ceļot. Protams, es priecājos, ka Dievs mūs ir svētījis, ka esmu daudz redzējusi un varējusi būt kopā ar brāļiem un māsām no visas pasaules. Taču es neesmu cilvēks, kam patīk ķemmēt veikalus. Man vairāk tīk daba un skaistums, ko Dievs radījis.

- Bet ļaudis taču runā, ka vasarsvētku draudzēs no cilvēkiem izspiežot naudu un mācītāji kļūstot stāvus bagāti?

(Ilgi un gardi smiekli.) - Vai tad tie runātāji nemaz nemaksā par savu dzīvokļu īri, ūdeni un elektrību? Kāpēc cilvēki domā, ka draudzēs ir citādāk? Katram mācītājam ir noteikta alga, un arī bīskapam ir sava alga. Neviens tūkstošus kabatā nebāž, un dažkārt nenākas runāt pat par simtiem. Kur slēpjas mūsu bagātība? Bagātība ir tad, ja esi varējis kādam palīdzēt, ja esi aizlūdzis par kādu vai kādam bijusi vajadzīga dziedināšana, kādu vajadzējis iedrošināt, kādam vienkārši pieiet un noglaudīt plecu, lai cilvēks atmaigtu. Tā ir bagātība, un tas ir daudz vairāk nekā, ja tev iedotu tūkstoti vai pat miljonu. Ko palīdz miljoni, ja cilvēks ir nelaimīgs? Bet, ja tu vari būt priecīgs ar Dievu, laimīgs un apmierināts, tā ir lielākā bagātība.

- Ausma, jūs nākat no senas vasarsvētku kristiešu dzimtas. Pastāstiet par savas dzīves garīgo pieredzi.

- Esmu no Eņģeļu dzimtas, un uzvārda dēļ vien man nākas būt ar baltiem spārniņiem! (Smejas.) Manas vecāsmātes māsa bija slima ar tuberkulozi, tuvu nāvei. Tie bija 20. gadi. Tajā laikā no Amerikas atbrauca Džems Grēviņš un sludināja Latvijā ne vien pestīšanas vēsti, bet arī miesas dziedināšanu un Svētā Gara kristību. Vecāsmātes māsa saņēma dziedināšanu un pēc tam visa ģimene atgriezās pie Dieva. Man bija 11 gadi, kad lūdzu grēku piedošanas lūgšanu, bet 13 gadu vecumā slēdzu derību ar Dievu kristībā. Tas bija padomju laiks un kristības notika naktī, jo vasarsvētku draudzes tolaik nebija oficiāli reģistrētas. Uz baltajiem kristību tērpiem mēs uzvilkām kaut ko melnu, lai neviens tumsā mūs neredzētu. Divas nedēļas vēlāk es saņēmu Svētā Gara kristību un sāku runāt svešās mēlēs. Arī mans tēvs Armands Eņģelis kalpoja draudzē. Viņš bija draudzes vecajs, bet vēlāk, kad brālis Juris Dreimanis kļuva vecs, viņš savu mācītāja kalpošanu nodeva tēvam. Jelgavas draudzē kā mācītāji kalpojuši gan mans tēvs un vīrs, gan māsa Gunta un dēls Agris. Tā es visu mūžu esmu atradusies kristīgā vidē un visu mūžu kalpojusi Dievam.

1975. gadā mums atļāva oficiāli reģistrēt draudzi. Sākām īrēt telpas luterāņu Sv. Jāņa baznīcā. Kādu brīdi, kamēr draudze vēl nebija reģistrēta, dievkalpojumi reizi mēnesī notika arī mūsu mājā. Pēc reģistrācijas cilvēki pirmdienu vakaros turpināja nākt pie mums uz lūgšanām un Dievs darīja lielas lietas. Esmu redzējusi, kā kāda draudzes locekle, cilvēks gados, dejo Svētā Gara iespaidā. Tas bija kaut kas vienreizējs! Tas nav tas pats, kad visi pēc vienas komandas lēkā, kā tas nereti notiek šodien, tas ir pavisam kas cits. Esmu piedzīvojusi arī personīgu dziedināšanu. Man bija tikai 26 gadi, kad gulēju uz gultas ar tādām sāpēm mugurā, ka nespēju ne pakustēties, ne apaut kājas. Dievs mani piecēla un dziedināja.

- Kāda, jūsuprāt, ir sievietes galvenā kalpošana draudzē?

- Es domāju, ka sievietes draudzēs veic lielāko darba daļu. Atņemiet draudzēm sievietes, un paskatīsimies, kādas tās izskatīsies. Māsas ir galvenās aizlūdzējas par draudzi un tās vadītājiem, māsa ir tās, kas apmeklē vecus cilvēkus un nodarbojas ar bērniem svētdienskolā. Viņas ir dziedātājas, sludinātājas, pasniedzējas Bībeles skolā. Protams, ir dažas specifiskas īpašības, ko Dievs piešķīris tikai vīrietim vai tikai sievietei, lai tie viens otru papildinātu. Tieši tāpēc vīrietim ir nedaudz atšķirīga kalpošana, viņam vairāk tiek uzticētas līdera pozīcijas. Tomēr, kā teic Bībele, ne sieva ir kas bez vīra, ne vīrs bez sievas Tā Kunga draudzē.

- Kā jūs raugāties uz kristīgajā sabiedrībā neviennozīmīgi vērtēto sievietes lomu draudzes vadībā?

- Lai tie, kam šajā jautājumā ir pretenzijas, iet strīdēties ar Dievu, jo Dievs dod cilvēkam visas spējas, un neskatās, vai tas ir vīrietis vai sieviete. Dievs vienādi mīl gan dēlus, gan meitas, bet Viņš meklē tādus, kas ir uzticami. Dievam ir vienalga - Viņš var lietot kā sievieti, tā bērnu, ir teikts, ka pat akmeņi var brēkt. Latvijas vasarsvētku kustībā šajā ziņā nekad nav bijušas problēmas. Manas vecāsmātes māsa bija evaņģēliste. Arī vecāsmātes tante, tēva māsa, bija evaņģēliste un pēc Džema Grēviņa aizbraukšanas no Latvijas, vadīja Auces draudzi. Laikam jau tā ir mūsu dzimtas tradīcija. Man patīk, kā kalpo mana māsa. Esmu redzējusi, kā pēc viņas sludināšanas cilvēki atdod savas sirdis Dievam. Gunta nav tikai sludinātāja, bet arī ļoti labs dvēseļu gans. Ne visi var būt mācītāji un gani, taču viņai Dievs devis abas šīs dāvanas.

- Un kādu jūs redzat sievietes galveno sūtību kristīgā ģimenē?

- Man būtu daudz ko teikt kristīgām sievām. Mani, piemēram, neapmierina dažu sievu attieksme pret saviem vīriem, īpaši tiem, kas kalpo. Tā vietā, lai būtu līdzās un palīdzētu turēt rokas lūgšanā paceltas, bieži vien tieši sievas ir tās, kas sit pa vīru rokām, lai tās kristu lejup. Tas mani sāpina. Sievietei ģimenē jābūt pavarda uzturētājai, jo Dievs sievieti ir radījis stipru un tā nebūt nav vājākais radījums. Sievietes savas negatīvās emocijas izpauž uz āru, kamēr vīrietis tās patur sevī, līdz pienāk brīdis, kad viņa vairs nav. Cilvēki nenovērtē tos, kas ir tiem līdzās. Tagad, kad ar vīru esam palikuši divi vien, mēs saprotam, cik ļoti esam viens otram vajadzīgi. Jaunībā to nenovērtē. Kad auga mūsu dēli, mana vecāmāte teica: „Tu rūpējies tikai par savu vīru! Kur paliek bērni?” Es viņai atbildēju: „Bērni ir, un mēs viņus mīlam. Taču bērni aizies, un tad man paliks tikai mans vīrs. Ja es visu savu mīlestību atdošu bērniem, bet man nebūs kontakta ar vīru, kas notiks, kad paliksim divi vien?” Mēs mīlam savus bērnus un mazbērnus, mīlam vedeklas un pateicamies Dievam, ka viņas ir līdzās mūsu dēliem. Taču man galvenais ir mans vīrs. Tādu gudrību Dievs man ir devis, un tā es esmu dzīvojusi savu dzīvi.

- Modernajā sabiedrībā gan tiek kultivēts pavisam cits savstarpējo attiecību modelis ģimenē.

- Ir sievietes, kas no saviem vīriem gaida naudu un dārgas dāvanas, citas grib dzirdēt uzslavas un skaistus vārdus. Man tas viss šķiet ārišķīgi. Ja tu ar kādu kopā dzīvo, tu viņu iepazīsti tik labi, ka viņam pat tev nav jāsaka īpašu paldies, tu to jau redzi viņa acīs. Tu redzi viņa apmierināto sejas izteiksmi un tev rodas vēlēšanās viņu iepriecināt vēl un vēl. Man ir prieks, kad esmu varējusi iepriecināt savu tuvāko. Kāpēc lai es viņu sāpinātu? Vai gan mani iepriecinās kāds, ko esmu sāpinājusi?

- Bieži cilvēki teic: tāds ir mans raksturs, es nespēju sevi mainīt!

- Gribu pastāstīt, kā Dievs pārmainīja mani. Pēc dabas biju ļoti strauja un sapratu - es varu būt kristiete, varu būt pat kristīta ar Svēto Garu, taču, ja mana daba nemainīsies, tam visam nav nekādas nozīmes. Es nezagu, nelamājos, nevienam nesitu, taču mana straujā daba noveda līdz dusmām un neapmierinātībai. Kādu dienu es nometos uz ceļiem un brēcu uz Dievu: „Pārmaini mani! Ja ne, Tev nāksies mani ņemt projām, jo es esmu par apgrūtinājumu līdzcilvēkiem!” Un Dievs sāka mani mainīt. Kad uz mēles gadījās kāds asāks vārds, viena balss teica: „Paliec klusu!” Es paklausīju šai balsij. Tas ir ļoti svarīgi, jo es varēju arī neklausīt, un tad viss paliktu pa vecam. „Kungs, maini mani!” Kungs jau maina, bet kāpēc tu neklausi? Teikšu godīgi - šodien, ja es jūtu, ka man kaut kas nav jāsaka, varu pusvārdā apstāties un aiziet. Velns, protams, nesnauž: „Re, kā pret tevi izturējās! Tu tikai tagad nesāc runāt pirmā!” Tad es viņam saku: „Sātan, es iešu un runāšu tūlīt pat!” Dievs mūs maina, mums tikai jāpaklausa Viņa balsij.

- Vai būt mācītāja sievai ir kalpošana?

- Es to labprāt novēlētu katrai. Katrā ziņā esmu par to pateicīga Dievam. Kad precējāmies, es jau nezināju, kā būs, jo mans vīrs tolaik neteica pat liecības vārdu. Bet, liekot roku uz sirds, varu teikt, ka nekad neesmu bijusi par kavēkli viņa kalpošanā. Tieši otrādi - ja viņš kādreiz saka: „Man vajadzētu braukt tur un tur, bet netīkas!”, es skubinu: „Brauc! Tev tur ir jābūt! Strādā, kamēr vēl vari, jo gadi steidzas!” Tāpat esmu mudinājusi savus dēlus. Kad Agris staigāja pasaules ceļus, es viņa draugiem teicu: „Ja jūs gribat palikt draugi, jums jākļūst par kristiešiem!” Viņam bija neticīga draudzene. Kad pavadījām Agri karadienestā, es viņai pateicu skaidri un gaiši: „Ja tu gribi turpināt ar manu dēlu draudzēties, esi gatava kļūt par mācītāja sievu, jo Agris būs mācītājs!” Es nelūdzu, lai mani dēli būtu mācītāji, bet Dievs deva pārliecību, ka tā notiks. Kad Agris brauca uz Ameriku mācīties, es teicu: „Modri, tev jāstājas viņa vietā!” Viņš pretojās: „Vai tad visiem jābūt mācītājiem, es nodarbošos ar biznesu un došu naudu kalpošanai!” Bet es jautāju: „Kas tad ies sludināt? Tu esi uzaudzis kristīgā ģimenē un jau no mazotnes zini Dieva Vārdu. Tie, kas tikko nākuši pie Dieva, Vārdu nezina. Tev ir jābūt tur!”

- Dēlu dēļ jums nācās izcīnīt smagu garīgo cīņu.

- Tos piecus sešus gadus, kamēr Agris un Modris staigāja pasaules ceļus, es skaidri zināju, ka reiz viņi nāks atpakaļ. Tomēr no pārdzīvojumiem kādu brīdi biju pazaudējusi fizisko veselību - nespēju paiet ne 300 metrus. Man šķita, ka cīnos ar pašu pūķi. Naktīs, kad viņu nebija mājās, es stāvēju pie loga, asaras bira kā pupas, bet es teicu: „Nē, sātan, manus dēlus tu nepaņemsi! Dieva Vārdā es lasu, ka bērni ir dāvana no Tā Kunga, bet, ja reiz viņi ir Tā Kunga dāvana, tie nepieder tev!” Tomēr pienāca diena, kad es salūzu: „Kungs, es vairs nespēju nest šo nastu!” Pārliecos pāri solam un neko vairs neteicu, tikai raudāju. Pēkšņi jutu, ka kāds liec manus plecus atpakaļ un nasta, kas šķita tūdaļ iegrūdīs mani zemē, tiek noņemta. Pāris mēnešus vēlāk Modris nāca pie Dieva, pēc gada arī Agris. Protams, tā bija vienīgi Dieva žēlastība. Es nebiju tas varonis, kas izcīnīja uzvaru. Dievs deva spēku neatkāpties.

- Kā jums šķiet, vai kādreiz arī Latvijā vasarsvētku draudzes būs tikpat cienītas, kā, piemēram, ASV un Skandināvijā?

- Katra konfesija apgalvo, ka vienīgā sludina īsto patiesību, tomēr, vērojot un analizējot dažādu konfesiju mācību, esmu sapratusi, ka Dievs vasarsvētku draudzēm uzticējis īpašu vēsti. Esmu daudzkārt piedzīvojusi, kā Dieva Gars darbojas, un, kad šodien redzu dažādus atdarinājumus, mani nevar pievilt. Šodien bieži var dzirdēt skaļus saukļus, taču patiess svētums un nopietnas, dziļas attiecības ar Dievu izpaliek. Es zinu, ka mēs noteikti ieņemsim pienācīgu vietu citu draudžu vidū, ja vien nezaudēsim paši savu cīņu. Mēs nenoliedzam Svētā Gara darbību, taču esam pret imitāciju, kad cilvēks grib kaut ko pierādīt, bet Dieva tur nav klāt. Man patīk, kad Svētais Gars darbojas, taču es nepiekrītu viedoklim - slavēsim un tad nāks Dieva godība! Esmu pieredzējusi ko citu - šķīstīsim savas sirdis un tad nāks Dieva godība! Reizēm cilvēki kā tādi garu izsaucēji vēlas panākt Svētā Gara svaidījumu ar savu darbošanos. Taču tikai tad, kad iztīrām sirdi un dodam tur vietu Svētajam Garam, Viņš var brīvi darboties.

- Kādu jūs redzat Latvijas nākotni garīgajā skatījumā?

- Es gaidu atmodu un patiesu Svētā Gara izliešanos. Ne kaut kādus atdarinājumus, bet patiesu Svētā Gara atmodu. Es ticu, ka Dievs to dos, jo Latvija neko tādu vēl nav pieredzējusi. Šis tas ir bijis, bet es sagaidu, ka tas notiks daudz plašākā mērogā. Zinu, ka ļoti daudz cilvēku par to lūdz un Dievs uzklausa lūgšanas. Ārējie apstākļi labāki nekļūs, pasaule ar tās grēcīgo dzīvesveidu ies tikai uz leju. Tā saka Dieva Vārds. Laiki labāki nekļūs, tomēr mēs zinām, ka tieši tur, kur ir vistumšāk, atspīd Dieva gaisma. Man nepatīk, ka mana tauta garīgi ir tik dumja. It kā izglītoti cilvēki, bet iet pie visādiem pesteļiem, burvjiem, zīlniekiem un negriežas pie dzīvā Dieva. Šķiet, pilnīgi apmāti ļaudis. Tomēr, vai tad Āfrikā arī nav daudz burvju un šamaņu, taču Dievs glābj miljonus vienā nedēļā. Kas tad ir Latvija? Dievam neviena lieta nav neiespējama. Es ticu, ka atmoda būs!

- Jūsu novēlējums visiem, kas lasa šo interviju.

- Meklējiet Dievu, nemeklējiet cilvēkus! Cilvēki kļūdās un pieviļ, Dievs nekad nekļūdās un nevienu nav pievīlis!

 

Raksts veidots no publikācijām žurnāla „Tikšanās” 2004. gada marta un aprīļa numuros.
© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un pirmpublikāciju obligāta.

Līdzīgie raksti:


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2009/09/07/ausma-ozolinkevica-cilveks-kas-bagataks-par-miljonaru/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.