Neilgi pirms Jāņiem ziņu portālā “Kas jauns”, kas cieši saistīts ar tāda paša nosaukuma tenku žurnālu, tika publicēts kārtējais pret kristiešiem vērstais raksts. Tas vēstīja par paredzēto Vislatvijas lūgšanu nakti, ko atbalsta gandrīz visas Latvijas kristīgās konfesijas. Šoreiz pasākums notika Jāņu naktī, un tā galvenā tēma bija lūgšana par to, lai Latvija kļūtu brīva no elkdievības važām. Rakstā tas atspoguļots kā vēršanās pret latviešu tradīcijām, turklāt īpaši uzsvērta Alekseja Ļedjajeva un draudzes “Jaunā Paaudze” piedalīšanās. Lai vēl vairāk uzkurinātu emocijas, apgalvots, ka Ļedjajevs latviešu tautasdziesmas nosaucis par pagāniskajām mantrām un “Jaunā Paaudze” ieplānojusi okulto grāmatu sadedzināšanas ceremoniju. Un, kaut arī tika piebilsts, ka dainas dedzinātas tomēr netiks, raksta panāca savu, proti, liela daļa lasītāju nodomāja tieši to.

Kāda sašutuma vētra sacēlās interneta komentāros! Idioti, tumsoņas, nolādētie melnsvārči - tie bija maigākie epiteti, ar kādiem tika apveltīti Ļedjajevs, Vanags, Pujats un citi kristieši. Bija pat aicinājumi dedzināt kristiešu baznīcas. Nevienu neinteresēja, ka lūgšanu nakts organizatoriem pat prātā nebija nācis dedzināt grāmatas un arī “Jaunās Paaudzes” gadījumā tie bija dažādi fetiši, burvestību grāmatas un cita veida okultisma “literatūra”, ko no saviem grāmatu plauktiem sanesa pašu draudzes locekļi, kas pirms sastapšanās ar Kristu bija nodarbojušies ar šīm lietām. Ienaidnieka tēls bija atrasts.

Tomēr augstākminētais raksts atklāja arī pretrunas, kādas diezgan bieži vērojamas starp latvisko un kristīgo tradīciju piekopējiem. Vai šī plaisa patiesi ir tik liela un nepārvarama, kā to nereti cenšas attēlot? Vai kļūstot par kristieti cilvēks pārstāj būt piederīgs savai tautai un tās tradīcijām? Šis pirmajā mirklī vienkāršais jautājums daudziem tomēr izrādījies gana sarežģīts. Jo problēmas sakne slēpjas daudz dziļāk nekā domājam. Šī problemātika attiecas arī uz tādiem tautas svētkiem kā Jāņi.

Kādi tad ir kristīgās Baznīcas iebildumi pret Līgo svētku tradīcijām? Vispirms kristieši stingri iebilst pret pagānisku rituālu piekopšanu. Protams, lielākā daļa cilvēku mūsu dienās maz ko zina par šo svētku patieso nozīmi, un viņiem Jāņu tradīcijas nesaistās ar reliģisku rituālu. Par reliģiju šīs tradīcijas kļūst brīdī, kad tām tiek piešķirta īpaša nozīme. Tiklīdz cilvēki sāk nopietni ticēt, ka izpildot noteiktus rituālus var iegūt konkrētu rezultātu, tas labākajā gadījumā kļūst par māņticību, bet ļaunākajā - par maģiju, kas atraisa garīgās pasaules spēkus. Īpaši tas attiecas uz rituāliem, par kuriem Bībelē skaidri pateikts, ka tie ir negantība Dieva acīs. Tādi, piemēram, ir zīlēšana un buršana. Tomēr katru gadu pirms Jāņiem plašsaziņas līdzekļos parādās raksti, kas atklāti aicina cilvēkus Jāņu naktī nodarboties ar buršanu un zīlēšanu, un pat pamāca, kā to pareizi darīt. Daudzi cilvēki atzīst, ka viņi arī mēģinājuši šiem padomiem sekot. Un, kaut gan lielākā daļa to uzskata tikai par spēli, šai “spēlei” var būt ļoti bēdīgas sekas.

Ir jāapzinās, ka šo svētku saknes ietiecas dziļi pagāniskajā senatnē ar tās maģisko gaisotni, un ir cieši saistītas ar dabas spēku pielūgšanu. Vasaras saulgriežus svinēja visas indoeiropiešu tautas, kas pielūdza sauli, pērkonu un citas dabas parādības. Dieva acīs tā ir elkdievība. Gribētos pajautāt visiem, kas šodien aicina atjaunot pagāniskās tradīcijas, vai viņi patiešām savā ikdienas dzīvē godina un pielūdz sauli, pērkonu un citas dievības? Vai viņi izpilda visus rituālus un tradīcijas, kādas pienāktos kārtīgiem pagāniem? Domāju, ka lielākā daļa “īstā latviskuma” propagandētāju un kristietības nīdēju patiesībā netic nevienai reliģijai un dzīvo parastu sekulāra cilvēka dzīvi. Tomēr ir arī ļaudis, kam šie rituāli nav tikai izklaide, bet nopietna ticība un dzīvesveids. Īpaši daudz šādu cilvēku sastopami folkloristu kustībā. Tomēr padomāsim, vai ir prātīgi noliegt Radītāju, lai pielūgtu radību? Bībele par to teic: “Tāpēc, ka viņi dievišķo patiesību apmainījuši pret meliem un sākuši dievināt un pielūgt radību, atstājot novārtā Radītāju [..] Dievs viņus nodevis apkaunojošās kaislībās” (Vēstule romiešiem 1:25-26).

Te nu nonākam pie nākamās problēmas, un tas ir jautājums par morāli. Vasaras saulgrieži senajām tautām bija auglības svētki, kad tika piekoptas seksuālas orģijas ar rituālu nozīmi. Šajā naktī bija atļauti seksuāli sakari ar jebkuru pretējā dzimuma pārstāvi, vienalga, precētu vai neprecētu. Atskaņas no šiem rituāliem nonākušas arī līdz mūsu dienām, piemēram, romantiskajā stāstā par papardes ziedu. Tuvojoties Jāņiem, plašsaziņas līdzekļos lasāmi, klausāmi un skatāmi neskaitāmi mudinājumi meklēt šo mītisko ziedu un padomi, kā to vislabāk izdarīt. Ticiet vai neticiet, bet pirms dažiem gadiem vienā no televīzijas programmām kāda Latvijā pazīstama folkloriste visā nopietnībā apgalvoja, ka Jāņu naktī šāda netiklība un laulības pārkāpšana esot visnotaļ pieņemama, turklāt apkrāptie vīri un sievas nedrīkstot par to ļaunoties. Un atkal jautājums tiem, kas tik dedzīgi iestājas par pagānisko tradīciju atjaunošanu: vai jūs paši būtu ar mieru, ka Jāņu naktī papardes ziedu ar jūsu otro pusīti meklētu kāds cits, varbūt pat vairāki? Vai esat paši gatavi šādi seksuāli aplaimot savu draugu, paziņu un kolēģu laulātos draugus un draudzenes? Pirms tolerēt pagānisma tradīcijas, atbildiet godīgi uz šo jautājumu.

Trešā lieta, kas satrauc kristiešus, ir tautas totāla nodzeršanās šajos svētkos. Tā gan tiešā veidā ar pagāniskajiem rituāliem nav saistīta, jo tie Jāņi, ko svin šodien, maz līdzinās saulgriežiem, ko svinēju mūsu senču senči. Šodienas Jāņos sajaucies pagāniskais, kristietības laika, nacionālā romantisma un lielā mērā arī padomju laika mantojums. Pēdējais īpaši iespaidojis dzeršanas tradīcijas. Kāds gan var būt prieks par svētkiem, ja ik gadu piedzērušies cilvēki savās automašīnās nositas paši un nosit citus? Kas tie par svētkiem, kas beidzas policijas iecirknī, slimnīcā, vai vēl ļaunāk - morgā?

Šīs ir trīs galvenās lietas, pret ko protestē kristieši. Neviens taču neiestājas pret mājas pušķošanu, ozollapu vaiņagiem un jāņuzālēm. Nevienam nekas nav pretī, ka kopā sanāk radi un draugi, lai pie ugunskura dziedot dziesmas un ejot rotaļās pavadītu gada īsāko nakti. Taču kristieši ir kategoriski pret elkdievību, morālu izlaidību un tautas nodzirdīšanu. Vislatvijas lūgšanu nakts netika speciāli veidota, lai apkarotu Jāņu svinēšanu. Tādas lūgšanu naktis tiek organizētas jau labu laiku un tikai šoreiz par tās norises laiku bija izvēlēta Jāņu nakts. Latvijai būtu jāpriecājas, ka šajā smagajā laikā, kad visapkārt ir tik daudz negāciju un naida, atrodas cilvēki, kas lūdz par garīgo atmodu mūsu zemē. Tā vietā kristieši saņem draudus dedzināt baznīcas, neslēptu naidu un cilvēku nosodījumu. Tas tikai pierāda, ka problēma ir aktuāla un latviešu nācija joprojām atrodas sava pagāniskā mantojuma važās.

Gribu teikt visiem pagānisko tradīciju piekritējiem: esiet konsekventi. Ja gribat būt pagāni, nesauciet šos svētkus par Jāņiem vai Līgo, jo pagāni tādus nepazina. Šīs dievības radušās nacionālā romantisma un jaunlatviešu kustības iespaidā 19.gadsimta vidū. Turklāt Jānis ir personvārds, kas tautas apziņā ienācis līdz ar kristietību. Tas cēlies no senebreju vārda Johanans, kas citu tautu valodās transformējies par Joanu, Johanu, Džonu, Ivanu, Janu, Jonu un arī Jāni. Ne senajiem baltiem, ne somugriem šāds personvārds nebija pazīstams. Ja kāds grib būt īsts pagāns, tam jāsvin vasaras saulgrieži, kas nemaz nav naktī no 23. uz 24.jūniju, bet dažas dienas agrāk. Jāņu dienas datums ir pieskaņots Jāņa Kristītāja dienai, un tās svinēšana Latvijā populāra kļuva tikai 20.gadsimta sākumā.

Nākamais - nesauciet dainas par latviešu bībeli, jo ar to cilvēki parasti saprot kristiešu Svētos Rakstus, kuros paustajām atziņām jāseko. Problēma ir tā, ka latviešu tautasdziesmās sastopamas gan morāli tīras pamācības, gan arī netiklība, un nacionālā naida sludināšana. Svēto Rakstu vietā tās likt nekādi nevar, bet, ja nu tomēr, tad arī esiet gatavi pieņemt un īstenot dzīvē visu, kas tur rakstīts - gan labo, gan ļauno. Mums ir ārkārtīgi daudz jauku, mīļu un pamācošu tautasdziesmu un tas patiešām ir unikāls tautas mantojums, taču tā nav Bībele - Dieva Vārds cilvēcei. Turklāt lielākā daļa šodien zināmo tautasdziesmu ir salīdzinoši jaunas un radušās laikā, kad Latvijā jau valdīja kristīgā ticība, tāpēc domājams, ka daudzas tajās ietvertās morāles normas radušās kristīgās mācības ietekmē.

Daudzi, kas šodien prasa atjaunot pagāniskās tradīcijas, to dara tāpēc, ka uzskata kristietību par latviešiem svešu. Taču Kristus personība un mācība stāv pāri laikam, reliģijām un nacionālajām atšķirībām. Visas tautas kādreiz bijuši pagāni, bet Kristus ar Savu asins upuri šīs tautas, valodas un ciltis ir apvienojis. Tāpēc tagad, kad cilvēcei kļuvusi pieejama visa Dieva pilnība, būtu muļķīgi atgriezties pie pasaules pirmspēkiem (Vēstule galatiešiem 4:3). Reiz folkloras festivālā “Baltica” norvēģu deju grupas dalībniekiem tika uzdots jautājums par to, kā viņu kristīgā pārliecība sadzīvo ar folkloras tradīcijām. Viņi nesaskatīja pretrunas, ja vien tradīcijas nekļūst par reliģiju. Šie norvēģi bija šokēti, uzzinot, ka festivāla atklāšanas uguns rituāls bija iecerēts kā upurēšana saulei.

Kristietība un tautas tradīcijas nav pretrunā, kamēr šīs tradīcijas nekļūst par maģiju vai reliģiskiem rituāliem. Tāpēc visi, kas Jāņu naktī vēlas izbraukt pie dabas krūts, lai kopā ar ģimeni, radiem un draugiem vienkārši patīkami pavadītu laiku, var to droši darīt. Var ievērot sadzīviskās Jāņu tradīcijas, taču nevajag izaicināt okultās pasaules spēkus. Atgriešanās pie pagānisma ir solis atpakaļ jebkuras tautas garīgajā attīstībā. Daba spēj mūs iedvesmot un atjaunot spēkus, taču tā nav Dievs. Ir labi, ja varam un mākam dzīvot saskaņā ar dabu, taču daba nav Dievs. Daba ir radība, Dievs ir Radītājs.

Kristieši nenostājas pret Jāņu svinēšanu kā tautas tradīciju, taču kristieši nevar klusēt par negatīvo, kas nāk līdzi šiem svētkiem. Dievs saviem ļaudīm ir uzticējis būt vēstnešiem un saucēja balsij tuksnesī. Ja cilvēkiem neatvērsies garīgās acis un tie nesapratīs, cik postoši ir nodoties elkdievībai un maģiskiem rituāliem kaut vai tikai spēles līmenī, ir grūti cerēt uz Dieva svētību gan valsts, gan katra personīgajā dzīvē. Nelīdzēs ne pozitīvu domu raidīšana kosmosā, ne svētības izlūgšanās saulei vai buršanās. Tikai Kristū ir patiesa svētība un nākotnes cerība, tāpēc izvēlēsimies svētību nevis lāstu. Bībele teic: “Es šodien [..] lieku jūsu priekšā dzīvību un nāvi, svētību un lāstu; tad nu izvēlies dzīvību, ka dzīvotu gan tu, gan tavi pēcnācēji, mīlēdams To Kungu, savu Dievu, paklausīdams Viņa balsij un Viņam pieķerdamies, jo Viņš ir tava dzīvība un tavu dienu garums.” (5.Mozus grāmata 30:19-20)

Līdzīgie raksti:

Nekas nav atrasts