31
Kad 2005.gadā atklātībā parādījās pirmās ziņas par homoseksuāļu gājienu jeb tā saukto praidu mūsu zemē, “Laikmeta zīmēs” šos fakts modināja pretrunīgas sajūtas. No vienas puses, šāda publiska seksuālās orientācijas demonstrēšana mums kā kristiešiem ir pilnīgi nepieņemama, taču no otras puses, vienmēr esam iestājušies par visu sabiedrības grupu tiesībām brīvi pulcēties un paust savu viedokli. Tas mudināja nopietnāk iedziļināties homoseksuāļu kustības vēsturē, iepazīt tās mērķus un “cīņas” metodes. Pamazām nonācām pie atziņas, ka specifiskos un ļoti konkrētos gadījumos, piemēram, kad tiek apdraudēta iedzīvotāju tikumība, veselība vai morālā labklājība, valsts varai tomēr ir tiesības un pat pienākums ierobežot kādas sabiedrības grupas demokrātiskās brīvības sabiedrības kopējo interešu labad.
Lai nonāktu pie šāda secinājuma, ir jāzina, uz kādiem demagoģiskiem argumentiem balstās homoseksuāļu ideoloģija. Rakstā 1.daļā stāstījām, kā un ar kādām metodēm tika panākts Amerikas Psihiatru asociācijas un vēlāk Pasaules Veselības organizācijas lēmums izslēgt homoseksuālismu no slimību un diagnožu saraksta (lasiet ŠEIT). Šoreiz iepazīsimies ar populārākajiem argumentiem, ko homoseksa aktīvisti izmanto savā propagandā, lai pārliecinātos par šo argumentu melīgo būtību.
Vispirms jāteic, ka nevajadzētu likt vienlīdzības zīmi starp jēdzieniem “homoseksuālists” un “gejisms”. Vairākums ļaužu neatšķir šo divu vārdu dziļāko nozīmi, tomēr pareizāk būtu, ja mēs iemācītos to jēdzienisko saturu nodalīt vienu no otra. Homoseksuālisms ir iedzimta vai pārsvarā iegūta seksuāla novirze, kas, tāpat kā jebkura cita slimība, var izraisīt vienīgi līdzjūtību cilvēkam, kuru tā skārusi. Lielākā daļa homoseksuāļu dzīvo klusu, mierīgu dzīvi, neuzmācoties citiem ar savu īpašo seksualitāti. Savukārt gejisms ir agresīva homoseksuālisma propaganda ar mērķi padarīt šo novirzi par normu. Visas uzmācīgās un sabiedrību kaitinošās akcijas, tostarp arī praidi, ir tipiskas gejisma izpausmes.
Gejisma ideoloģijas galvenā tēze ietverta “bauslī”, ka homoseksuālisms ir ģenētiski iedzimts un nemaināms. Tomēr līdz šim neviens nopietns ģenētikas speciālists nav bijis gatavs apgalvot, ka būtu atklāts kāds ģenētisks rādītājs, kas ļautu homoseksuālismu uzskatīt par iedzimtu. Sensacionālas ziņas par šādiem atklājumiem laiku pa laikam parādās plašsaziņas līdzekļos, tomēr beigās tās visas izrādās kārtējais blefs. Savukārt homoseksa oponentu argumenti ir gana loģiski un pārliecinoši. Kaut vai fakts par identiskajiem dvīņiem, kuriem ir vienāds hromosomu jeb DNS komplekts, un katrā hromosomu pārī ģenētiskais mantojums identisks. Ja viens no dvīņiem “piedzimst” homoseksuāls, tad arī otram neizbēgami vajadzētu būt tādam. Taču tā nav. Tāpēc ir jābūt kādam citam iemeslam.
Ja homoseksuālisms būtu pārmantots, tam ar laiku vajadzēja izzust no cilvēku genofonda, jo homoseksuāļi nerada pēcnācējus. Taču homoseksuālisms ir pastāvējis un turpina pastāvēt visās pasaules tautās. Bez tam, ja homoseksuālismu izraisītu pārmantotas iezīmes, tā līmenim visos laikos un kultūrās vajadzētu būt nemainīgam, taču vēstures gaitā ir bijušas Sodoma, Gomora, senā Grieķija un Romas impērija, kur homoseksuālisms sasniedza epidēmijas apmērus. Vēstures fakti liecina, ka šīs un daudzas citas kultūras izzuda tieši sava izvirtušā dzīvesveida dēļ. Nesen arheologi teritorijā, ko kādreiz aizņēma Sodoma un Gomora, atrada sarkofāgu ar senu mūmiju no laika, kad šīs pilsētas tika iznīcinātas. Mūmijas paliekās tika atrasts cilvēcei nezināmas modifikācijas HIV vīruss, kurš tiek pārnēsāts pa gaisu pilienu veidā. Izrakumi tūdaļ tika pārtraukti un pieeja šai vietai liegta. Vēsture pierāda, ka jebkura sabiedrība, kas ļauj vaļu morālai degradācijai, agri vai vēlu piedzīvo sabrukumu.
Pētnieki uzskata, ka “īsto” homoseksuālistu skaits nepārsniedz 1-3% no kopējās homoseksuāļu populācijas. Tie ir cilvēki, par kuriem varētu teikt, ka viņu nosliece ir vairāk vai mazāk “iedzimta”. Šādai novirzei var būt dažādi iemesli, vai nu ģenētiski (mazticams) vai garīgi (visbiežāk) - paaudžu lāsts, okultisms un tamlīdzīgi. Ilgu laiku tika propagandēts viedoklis, ka homoseksuāli orientētu personu jebkurā sabiedrībā esot apmēram 10%, taču vairākums zinātnieku un arī paši homoseksuāļi piekrīt, ka šis skaitlis ir pārspīlēts. Tas varētu svārstīties no 5-7%. Taču, ja “īsto” homoseksuāļu ir tikai 1-3%, kas ir pārējie? Atbilde ir skaidra - pārējie šādam dzīvesveidam pievērsušies pavisam citu iemeslu dēļ.
Kas ir šie iemesli, par to zinātniekiem pagaidām nav izdevies vienoties. Visi atzīst, ka tas ir vairāku faktoru mijiedarbības rezultāts. Tiek pieļauta arī ģenētiski un hormonāli faktori, tomēr visi nopietnie zinātnieki atzīmē, ka tā var būt tikai ietekme, nevis bioloģiski noteikta nolemtība. To faktoru vidū, kas ietekmē homoseksuālisma veidošanos, tiek minēti viena vai otra vecāka trūkums ģimenē, pārlieka kautrība un grūtības veidot normālas attiecības ar pretējo dzimumu, ačgārna pirmā seksuālā pieredze un daudzas citas. Taču visbiežāk piesauktais iemesls ir bērnībā vai pusaudža gados piedzīvotā seksuālā vardarbība. Kāds Latvijā labi pazīstams žurnālists savam mācītājam rakstītā vēstulē, kas 80.gados tika publicēta vienā no trimdas žurnāliem, atzīstas, ka jaunībā bijis ASV kongresmeņa palīgs, bet daudziem no tiem esot tā dēvētie pāži - jaunekļi seksuālo tieksmju apmierināšanai. Tā arī viņš kļuvis homoseksuāls. Tomēr tagad šis cilvēks propagandē ideju, ka homoseksuālisms ir iedzimts.
Homoseksuāļi apgalvo, ka šādas orientācijas cilvēki nemaz nespēj veidot normālas seksuālas attiecības ar pretējo dzimumu - viņiem tas esot pretīgi. Taču LGBT un viņu atbalstītāju lokā ir krietns skaits biseksuāļu - cilvēku, kam principā vienalga, ar ko pārgulēt. Tas pierāda, ka šie cilvēki spēj veidot normālas seksuālas attiecības, taču apzināti izvēlējušies piekopt pretdabiskas. Tieši biseksuāļi ir viskvēlākie gejisma reklamētāji. Tiesa, daļa homoseksuāļu uz biseksuāļiem raugās ar netīksmi, jo viņi ir acīmredzams pieradījums tam, ka homoseksuālisms savā dziļākajā būtībā ir morāla izvirtība.
Apgalvojums par homoseksuālismu kā iedzimtu ir viens no galvenajiem argumentiem cīņā par to, lai šī novirze tiktu atzīta par normu. Tomēr šāda loģika ir absurda, jo iedzimtas mēdz būt arī daudzas citas ģenētiskas, fiziskas vai psihiskas kaites, tomēr neviens šīs novirzes nesauc par normālām. Tie, kas šodien cīnās, lai seksuālās perversijas bez jebkāda zinātniska pamatojuma tiktu atzītas par normu, drīz būs spiesti izbaudīt savu maldu rūgtos augļus - sabiedrības garīgu un tikumisku degradēšanos.
Cits homoseksuāļu ačgārni pielietots jēdziens ir “minoritāte”. Gejisma leksikā tas parādījās 1986.gadā, kad ASV Augstākā tiesa noteica štatu brīvas tiesības homoseksuālu uzvedību pasludināt par krimināli sodāmu. Homoseksuāļiem neatlika nekas cits, kā ķerties pie vienīgā jēdziena, ar kura palīdzību tie varēja iegūt konstitucionālu aizsardzību, proti, minoritātes statusa. Par minoritāti tiek atzītas sabiedrības grupas, kas izcietušas ilgstošu diskrimināciju, nav spējīgas palīdzēt pašas sev un tiek definētas kā tādas, kam piemīt “nemainīgas, pastāvīgas iezīmes”. Gejisma lobijs mainīja homoseksuālisma definīciju, no seksuālas uzvedības formas to pārdefinējot par iedzimtu, pastāvīgu un nemainīgu esamības stāvokli. Tas dod iespēju homoseksuāļus saukt par minoritāti, pielīdzinot tos mazākumtautībām un citām grupām, kuru minoritātes statuss balstās nemainīgās īpašībās.
Vēl viens jēdziens, ko plaši izmanto homoseksa aktīvisti, saistīts ar iecietību jeb toleranci. Būt tolerantam nozīmē samierināties ar kādu parādību vai personu, kas nav patīkama, ar mērķi pēc iespējas lielākā mērā nodrošināt korektumu. Taču gejistu leksikā tolerance nozīmē homoseksuālisma pieņemšanu bez jebkādiem nosacījumiem. Jebkuram, kas nosoda homoseksuālu dzīvesveidu, tiek uzspiests neiecietības zīmogs. Tomēr sabiedrībai nav jābūt iecietīgai pret degradējošām, postošām lietām un parādībām. Augstu tolerances līmeni ir pelnījusi, piemēram, vārda brīvība (tiesības paziņot: “Es esmu gejs”), taču sabiedrībai nav jāpiecieš kaitīgs uzvedības modelis (sodomija). Tolerance pret kādu parādību vai personu ir atkarīga no tās bīstamības līmeņa un sekām, ko tā var radīt sabiedrībai.
Šodien ar runām par toleranci un cilvēktiesībām pasaulē mēģina piesegt daudzas postošas lietas - narkotiku propagandu, bērnu pavešanu netiklībā, tikumības piesmiešanu, reliģisko un nacionālo svētumu zaimošanu, abortus. eitanāziju un daudz ko citu. Piemērus nav tālu jāmeklē - eksperimenti skolās, kur bērniem uztiepj “netradicionālus” dzimumu uzvedības modeļus, izaicinošu pasākumu rīkošana, kuru vienīgais mērķis ir provocēt sašutumu cilvēkos, lai pēc tam varētu vaimanāt par sabiedrības neiecietību, tradicionālo ģimenes vērtību noliegšana, sociālo “dzimumu” propaganda.
Savai ideoloģijai homoseksuāļi izmanto arī vēsturi. Īpaši tiek uzsvērta homoseksuāļu vajāšana Hitlera Vācijā, ko pat salīdzina ar holokaustu. Taču Vācijā vajāja arī zagļus un izvarotājus, taču tādēļ šīs sociālās deviācijas šodien nav kļuvušas par normu. Starp citu, atsaukšanās uz nacismu ir pilnīgi nevietā, jo nacistu kustībā sākuma gados bija visai daudz geju. Tikai pēc 1934.gada, kad politisko nesaskaņu dēļ Hitlers nolēma izrēķināties ar savu politisko konkurentu - nacistisko triecienvienību (SA) līderi Ernstu Remu, kurš bija vispārzināms gejs, sākās homoseksuāļu vajāšanas. Līdz tam liela daļa SA vīru bija atklāti homoseksuāļi un arī nacistu partijas augstākajos ešelonos netrūka cilvēku ar perversām tieksmēm. Geju stāvokļa salīdzināšana ar holokaustu ir smags apvainojums ebrejiem, kurus fiziski iznīcināja viņu tautības dēļ, kamēr homoseksuāļi nokļuva pāraudzināšanas nometnēs, pie tam ne visi, bet tikai tie, kas paši kaut kādā veidā bija sev piesaistījuši varas iestāžu uzmanību.
Gejisma “cīņas” arsenālā ir gan savu uzskatu un ideoloģijas agresīva propaganda, gan jēdzienu un terminu pārdefinēšana, gan pretinieku nomelnošana visiem iespējamiem līdzekļiem. Viens no atslēgas vārdiem šajā kampaņā ir jēdziens “homofobija”. Sākumā “homofobija” bija žargonvārds psihiatrijā, kas raksturoja cilvēka bailes no sevis vai homoseksuālām tieksmēm sevī. Homoseksa aktīvisti to pārdefinēja kā “naidu pret homoseksuāļiem”. Tagad par homofobu tiek pasludināts jebkurš, kas uzskata, ka homoseksuālisms ir anomālija vai grēks. Kad gejisma apoloģētiem lūdz definēt atšķirību starp homofobisku un citāda veida homoseksuālisma kritiku, viņi atbild, ka neatzīst par likumīgu nekādu kritiku. Termins “homofobija” ir arī sava veida reliģiska diskriminācija, jo netiešā veidā pasludina par nelikumīgām pasaules lielāko reliģiju doktrīnas homoseksuālisma jautājumā.
Tikpat izplatīts paņēmiens ir visu oponentu pasludināšana par slēptiem homoseksuālistiem, kas baidās atklāt savu orientāciju un tāpēc ir tik neiecietīgi pret atklātiem homoseksuāļiem. Tā tiek mēģināt nostādīt homoseksuāļus un to pretiniekus uz viena morālā un tikumiskā līmeņa, sējot šaubas par šo cilvēku patieso morālo stāju. Tāpat nemitīgi tiek piesauktas visas negācijas, kādas vien sastopamas heteroseksuālu ļaužu vidū, it kā citu grēki varētu mazināt pašu netikumu. Atsaukšanās uz sabiedrībā izplatītiem grēkiem nekādi nevar padarīt sodomiju mazāk bīstamu un pieņemamāku sabiedrībai.
Viens no homoseksuāļu taktikas elementiem ir parādīt oponentus pēc iespējas negatīvākā gaismā. Jebkuru, kas izrāda pretestību homoseksuāļiem, apsūdz, ka viņš ir reliģisks fanātiķis, teju līdzvērtīgs rasistam. To labi varēja redzēt arī “Baltijas praida” laikā, kad viena no Latvijas komerctelevīzijām savos ziņu raidījumos centās protestējošos praida pretiniekus attēlot kā naidpilnus, brēcošus deģenerātus. Intervētas tika tikai dažas iereibušas vai citādi neadekvātas personas, bet pilnīgi ignorēti vairāki simti godīgu cilvēku, kas veselām ģimenēm bija atnākuši, lai izteiktu nosodījumu izvirtības propagandai. Turpretī geji un lesbietes tika parādīti kā smaidīgi, jautri un miermīlīgi cilvēciņi. Šādas metodes kalpo, lai veidotu negatīvu sabiedrības viedokli par homoseksuāļu pretiniekiem un piespiestu tos klusēt.
Taču visamorālākie gejisma sludinātie meli ir apgalvojums, ka homoseksuālisms ir nenovēršams, nelabojams un neārstējams. Tās ir blēņas. Pasaules praksē pazīstamas gan uz laicīgās psihoterapijas atziņām, gan reliģijā balstītas ārstniecības metodes. Daudzi no tiem, kas griezušies pēc palīdzības, lai mainītu savu seksuālo orientāciju, piedzīvo nopietnus uzlabojumus vai pilnībā tiek galā ar savu novirzi. Ir pierādījies, ka ārstnieciskas terapijas rezultātā apmēram 30% homoseksuālu pacientu pilnībā atbrīvojas no savas ačgārnās tieksmes, un vēl 30% jūt ievērojamus uzlabojumus. Protams, nevienu homoseksuāli, tāpat kā alkoholiķi vai narkomānu, nevar izārstēt pret viņa gribu, jo tādā gadījumā cilvēks agri vai vēlu atgriežas pie sava netikuma. Taču tiem, kas to patiesi vēlas, palīdzēt ir iespējams, kaut arī tas ne vienmēr ir viegls un ātrs process, īpaši, ja saistīts ar garīgu apsēstību.
Homoseksuāli aktīviem cilvēkiem parasti piemīt arī citi kaitīgi ieradumi. Viņi var būt iesaistīti galējās seksuālu perversiju formās vai arī nodarboties ar prostitūciju. Homoseksuāļi bieži vien aizraujas ar pastiprinātu alkohola, medikamentu un narkotisko vielu lietošanu. Sava bieži vien nekārtīgā dzīvesveida dēļ homoseksuāļi ir viena no lielākajām HIV un AIDS riska grupām, viņiem piemīt arī veselu rinda citu saslimšanu, kas reti novērojamas pārējām iedzīvotāju grupām. Daudzu homoseksuāļu dzīves neatņemama sastāvdaļa ir izmisums un domas par pašnāvību.
Kaut psihiatru un psihoterapeitu vidū nav vienprātības homoseksuālisma ārstēšanas jautājumā, tomēr visā pasaulē ir gūti pozitīvi rezultāti šajā jomā. Tieksmi uz savu dzimumu ietekmē dažādi faktori, tāpēc dažādiem cilvēkiem ir nepieciešama dažāda veida palīdzība. Ļoti labus panākumus homoseksuālisma dziedināšanā gūst kristīgas homoseksuāļu atbalsta grupas, citiem nepieciešama psihoterapeitu iejaukšanās. Vēl citi apvieno dalību atbalsta grupā ar psihoterapijas kursu. Pasaulē ir simtiem bijušo homoseksuālistu, kas atbrīvojušies no sava netikuma un šodien dzīvo laimīgu ģimenes dzīvi. Droši var teikt, ka ikviens, kas patiesi meklē brīvību no homoseksuālām tieksmēm, agrāk vai vēlāk to sasniegs. Diemžēl gejisma ideologi slēpj šos faktus un apstrīd homoseksuālisma ārstēšanas efektivitāti, apgalvojot, ka šāda ārstēšana nodara postu pacientu psihiskajai veselībai.
Lielākā daļa Latvijas sabiedrības homoseksuālismu uzskata par perversiju, tomēr arvien vairāk cilvēku, īpaši jaunieši, sāk pieņemt homoseksuāļu sludinātās idejas. Arī homoseksuāļu vecāki, paši būdami heteroseksuāli, nereti ir gatavi pieņemt homoseksa ideoloģijas tēzes un piedalīties viņu “lepnuma parādēs”. Taču patiesa mīlestība nenozīmē samierināties ar savu mīļoto nelaimi, bet gan darīt visu, lai palīdzētu saviem bērniem izrauties no garīgas verdzības un atkarību važām.
Homoseksuālisti vēlas, lai viņus uzskatītu par aizspriedumu un novecojušu morāles principu upuriem. Taču, tā rīkojoties, sabiedrība ļautu viņiem turpināt postīt gan savu personīgo dzīvi, gan iesaistīt homoseksuālismā jaunatni. Jā, viņi patiešām ir upuri, taču ne jau tikai sliktu vecāku, nežēlīgu vienaudžu vai seksuālu maniaku upuri. Pirmkārt, viņi ir sevis pašu upuri. Šie cilvēki ir pievilti, bet tikai tāpēc, ka vēlas tādi būt. Sabiedrība nedrīkst pieļaut tālāku maldu un grēka izplatīšanos. Pret homoseksuālistiem kā indivīdiem jāizturas ar pieklājīgu līdzjūtību, taču nav pieļaujama pat mazākā divdomība vai kompromiss attieksmē pret homoseksuālismu kā sociāli bīstamu parādību.
Cilvēki neprotestē pret to, ka katrs guļ ar ko un kā grib, ja vien viņš nedara to publiski un nepārkāpj likumu. Cilvēki protestē pret homoseksa reklamēšanu. Vairākums nav pret homoseksuālistiem kā personībām, bet pret viņu dzīvesveidu, kas ir neauglīgs un sabiedrībai bīstams, jo ietekmē jaunatni. Ja “progresīvā” Eiropa mūs piespiedīs pieņemt homoseksuālismu par normu, un sabiedrība ar to samierināsies, bet ņemot ērā mūsu varas vīru lokano mugurkaulu šādu situāciju nav grūti iedomāties, tad varam sagaidīt, ka šāda sabiedrība agrāk vai vēlāk iznīcinās pati sevi. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka tiek “atcelta” tautas tikumiskā izpratne par homoseksuālismu kā seksuālu perversiju.
Homoseksuāliem cilvēkiem kā valsts pilntiesīgiem pilsoņiem jābūt nodrošinātām visām politiskām, ekonomiskām un sociālām tiesībām, taču, ja sabiedrība sāks uztvert homoseksuālu dzīvesveidu par normālu, šis netikums strauji izplatīsies. Ir zināms, ka no neirofizioloģijas un psihofizioloģijas viedokļa pirmā seksuālā pieredze jaunam cilvēkam ieliek pamatus viņa turpmākajai uzvedībai dzimumdzīves jomā. Ja normāls jaunietis plašsaziņas līdzekļu, filmu vai gejisma propagandas ietekmē pamēģinās viendzimuma seksu, gūstot no tā seksuālu baudu, viņam būs ārkārtīgi grūti atbrīvoties no šī netikuma un homoseksuālisms izplatīsies kā infekcija. Sabiedrība un valsts to nedrīkst pieļaut.
© 2009 Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.
Interesanti, kāpēc lai pusaudži redzot gejus uzreiz gribētu nodarboties ar viendzimuma seksu? Un, ja tomēr māc šaubas, vecāku pienākums ir informēt bērnus, ka PIEDZIMST dažādi orientēti cilvēki.
Redzot gejus varbūt arī negribēs, bet runa ir par gejisma apzinātu propagandu un jaunu adeptu iesaistīšanu “alternatīvā dzīvesveidā”. Kas attiecas uz “iedzimtību”, iesaku izlasīt raksta visas trīs daļas - tur šis jautājums aplūkots gan no zinātnes, gan statistikas, gan garīgā viedokļa.
Uzskatu, ka daļa Jūsu raksta ir patiesa, bet tas vairāk apskatīts no heteroseksuāļu puses, kur pārsvarā valda agresija vai bailes no savādākiem cilvēkiem.
Es personīgi esmu gejs. Taču arī dalu sev līdzīgos. Uzskatu, ka praidu veidošana, popularizēšana ir nevietā - tā nav vajadzīga. Piekrītu arī tam, ka šī atšķirība nav iedzimta un to var mainīt, bet, cik esmu saskāries, tas ir iespējams tikai ar hipnozes metodi. Personīgi es nevēlos pāriet.
Runājot par slikto dzīvesveidu - tas tiešām nav taisnība! Kaut ir zināms, ka daļa geju parāda savu atkarību no narkotikām un alkohola, pārsvarā šiem cilvēkiem ir veselīgs dzīvesveids. No man zināmiem cilvēkiem reti kurš pīpē.
Bet ar prostitūciju ir kā ir - tā pastāv abās pusēs. Personīgi man šāda tipa cilvēki, neatkarīgi no izskata vai kā cita, nepatīk.
Domāju, nav jēgas mēģināt uzspiest savu viedokli citiem. Ja tomēr kādam patīk savs dzimums - lai patīk, bet nedrīkst to uzspiest citiem. Es cenšos respektēt abas puses, neļaujot uzspiest citiem savu viedokli.
Cilvēk,
vispirms gribu pateikt paldies par Tavu atklātību un zināmu toleranci, ko no geju puses šādam rakstam reti gadās sastapt. Tomēr, dažas lietas vēlos komentēt.
Par homoseksuālas orientācijas maiņu. Ar medicīnas līdzekļiem to izmainīt praktiski nav iespējams. Var censties mainīt ar psihiatrijas metodēm jeb Tevis pieminēto hipnozi. Taču, manuprāt, tā nav labākā metode. Kā jau rakstīju, ļoti labus panākumus homoseksuālas orientācijas maiņā ir guvuši kristīgie rehabilitācijas centri vai programmas. Dievs un ticība ir tie, kas var reāli pārmainīt cilvēka dzīvi. Arī tiem, kas varbūt vēl Dievu tik labi nepazīst, bet tic, cer un paļaujas, ka viņam var tikt palīdzēts. Galvenais ir vēlēšanās savu dzīvi mainīt.
Kā saprotu, Tev šādas vēlēšanās pagaidām nav. Protams, izvēle ir katra paša ziņā. Tomēr katram arī būtu jāzina, kāda ir Dieva attieksme pret to, ko viņš dara, un kādas sekas tas var radīt. To var uzzināt Bībelē - Dieva Vārdā cilvēcei. Tā nav baidīšana vai draudi, kā daudzi uzskata, tās vienkārši ir garīgas likumsakarības. Kā ir fizikas likumi, tāpat ir arī garīgie likumi, kas darbojas. Tāpēc es uzskatu, ka patiesu izvēli katrs var izdarīt tikai tad, ja zina šos likumus.
Raksta mērķis nebija uzspiest kādam savu viedokli. Lielākā sabiedrības daļa neprotestē pret gejiem un lesbietēm kā cilvēkiem, personībām, bet pret viņu dzīvesveidu, kurš tāpat ir viņu pašu ziņā, ja vien viņi to nemēģina propagandēt, publiskot un uztiept citiem, kā to dara geju radikāļi.
Viss tas raksts ir totaals murgojums. Vari pats iet klaniities bazniicaa, ja tev taa tiik! Domaa, ka klaniishanaas izaarstees? Man liekas, ka tev pasham vajadzētu taa kaartiigi paārstēties kāda klosterītī, kur tev noteikti iedvesīs skaidrību un tikumus par dzīvi tā, kā pieklājas piedienīgā kultūrā! Vispar riebjas teret laiku un energjiju shitaada raxta autoram un vispaar vel kaut ko komenteet. Murgaina tev pasaules uztvere, rakstniecinj! Man pilnigi vienalga, ko tu un tev lidzigie domaa! Es dzivoju, kaa uzskatu par pareizu. Un ja kaadam kaut kas nepatiik - lai labak nespicee ausis un nebola acis. Pareizie un gudrie atradushies, he he. Nez, kas jums teicis, kas ir pareizi un kas nav? Biibele? Kas par muljkjiibaam! To graamateli pashi cilveeki sarakstiijushi - pashi nodiktejushi sev likumus un peec tiem dziivo, tikai tam sveetuma nokraasu pieshkjiirushi, lai vieglak butu parliecinat paareejos sev lidzigos tiem sekot. Un tad pakjer savu graamateli zobos un skrien pa pasauli un kaut ko tik neatlaidigi visu laiku sludina, domaa, baigie pareizie un visu zinoshie. He he - jaasmejas.
Rinald,
vispār jau Tavs komentārs nav īsti vietā - kristietības, tāpat citu pasaules lielo reliģiju un homoseksuāļu attiecības iztirzātas raksta III daļā. Bet tas nu tā.
Arī man komentēt Tavu komentāru šķiet bezjēdzīgi. Ja cilvēkam trūkst argumentu, viņš nerunā par lietas būtību, bet sāk prasti lamāties un pāriet uz personīgiem apvainojumiem. Tas ir viss, ko viņš spēj.
Tomēr vēlos Tev un Tev līdzīgiem atgādināt, ka kristieši nevienam neko neuzspiež. Mēs tikai atgādinām, ko Dievs saka par to vai citu problēmu, par to, kas Dieva acīs ir grēks, kas nav, un kādas ir grēka sekas. Tikai tad, kad cilvēks zina, kādas būs sekas viņa rīcībai, viņš var izvēlēties sekot Dieva likumiem vai staigāt grēka ceļus. Kas attiecas uz rakstu, tad mums ir vārda brīvība un katrs var teikt, ko uzskata par pareizu. Starp citu, raksta II daļa nemaz nepieskaras reliģiskām tēmām, bet atklāj radikālo homoseksuāļu viltīgās shēmas un paņēmienus savas ietekmes palielināšanai un ideoloģijas izplatīšanai. Un Tavs komentārs ir lielisks šīs statēģijas piemērs - nomelnot oponentu, nesniedzot nekādus loģiskus pretargumentus.
Turpinot savu komentāru 11.maijā.
Tā kā man ļoti interesē vēsture un citas lietas, kas saistītas ar laika posmu pirms Renesanses, minēšu to, ka Bībeles sākotnējā versijā nekas netika minēts par homoseksuālismu. Reāli Bībele ir tikusi pārveidota un tulkota, kā tajā laikmetā bija nepieciešams.
Šajā gadījumā, minot Latviju var teikt, ka ir ļoti liels padomju iespaids, kas gan propagandēja, ka reliģija nav vajadzīga, gan arī citas lietas. Homoseksuālisms bija pilnībā aizliegts. Daudziem šodienas cilvēkiem ir “ieprogrammējies” šis uzskats.
Otra lieta, kas vēl palikusi mantojumā no iepriekšējiem laikiem, ir tas, kas padomju laiks piespiedis palikt uz vietas, nepieņemt neko jaunu, kas redzams arī mūsdienu Latvijas sabiedrībā. Šī spītība un savu uzskatu pieņemšana par vispareizāko raksturo daudzus cilvēkus mūsdienās. Pie šīs dogmas arī pieder daudzi ticīgie.
Personīgi man gribētos mainīt slikto viedokli par gejiem, ko arī dara mūsdienu mediji, kas ir visspilgtākie cilvēku programmētāji, kas sāk parādīt gejus kā parastus, pieņemamus cilvēkus mūsdienu sabiedrībā.
Cilvēk,
no kurienes Tev tādas aplamas ziņas par Bībeli? Domāju, Tevis rakstītajam nepiekritīs neviens nopietns Bībeles pētnieks, vienalga - ticīgais vai ateists.
Par padomju laika mentalitāti cilvēkos Tev daļēji taisnība, tomēr homoseksuālisma jautājumā - vai tā drīzāk nav gadsimtos izstrādātā tautas veselīgā un tikumiskā apziņa, kas kā sirdsbalss saka mums priekšā, kas ir pareizs, bet kas nav?
Slikto viedokli par gejiem var mainīt ne jau ar gejisma propagandu, kas nav pieņemama lielākajai daļai Latvijas sabiedrības, bet ar savas greizās seksualitātes publisku neizrādīšanu un klusu dzīvesveidu. Varbūt ir pienācis laiks atzīt, ka homoseksuālas noslieces nav Dieva radītas un, ja tās izpaužas bez kādas ārējas ietekmes, tad saknes šādai orientācijai meklējamas citur - garīgajā sfērā? Un arī dziedināšana tādā gadījumā meklējama garīgajā pasaulē - pie Jēzus Kristus.
“Ja homoseksuālisms būtu pārmantots, tam ar laiku vajadzēja izzust no cilvēku genofonda, jo homoseksuāļi nemēdz radīt pēcnācējus.”
—————————
Vai tad nerada, izmantojot surogātmātes vai lesbietei pārguļot ar vīrieti, vai ļaujoties mākslīgajai apaugļošanai? Tur jau tie gēni var pārmantoties, vai ne tā?
Tā gan, Gati, tomēr tādu, kas tā rīkojas, no visa homoseksuāļu skaita ir vien daži procenti.
ASV psihiatru paziņojums, ka homoseksualitāte nav psihiska slimība 1973.g. ANO Pasaules Veselības organizacija homoseksualitati svītro no slimību saraksta 1992.g.
Latvijas psihiatru asociācija paziņo, ka homoseksuālisms nav slimība, ka ar to nevar aplipināt otru 2.06.2012.g. Akadēmiķis Kalnbērzs ilgi pirms 2008.g. saka, ka viņš kā ārsts homoseksuālismu nevar atbalstīt. Piebilst, ka tas nav ārstējams, tas ir no Dieva. Es kā cilveks ar medicīnisko diplomu nevaru atbalstīt anālos dzimumsakarus. Bet tos piekopj daudzas “normālās” ģimenes.
Pēc visa tā nemediķim nav morālas un juridiskas tiesības paziņot pretējo, ka homoseksuālisms ir ārstējams. Tas ir pretlikumīgi, pat amorāli. Dievs nemīl klajus, ļaunumu sējošus melus!
sirpi,
meli ir apgalvojums, ka ar homoseksuālisma problēmu nevar tikt galā. Tas ir amorāli pret tiem, kas to vēlētos, taču nevar, jo viņiem ir iestāstīts, ka homoseksuālisms nav ārstējams. Varbūt ar medicīniskiem līdzekļiem to izdarīt patriesi ir grūtāk, taču ļoti labi panākumi gūti, lietojot garīga rakstura rehabilitācijas pasākumus. Daudzi cilvēki visā pasaulē, tostarp Latvijā, piedzīvojuši vai nu pilnīgu dziedināšanu, vai vismaz atteikušies no homoseksuāla dzīvesveida. Tāpēc mediķiem nevajadzētu noniecināt visu, kas neatbilst klasiskās medicīnas nostādnēm.
Nav smuki muldēt par zinātni un medicīnu, ja netiek dotas atsauces uz zinātniskiem pētījumiem un medicīnisku asociāciju izteikumiem. Iegūstu dabaszinātnieka izglītību, un zinātniskie secinājumi par homoseksualitāti bioloģijā ir pilnīgi citi, nekā tiek propagandēts kristiešu propagandā. Izlasiet kaut vienu neirobiologu pētījumu un tad varbūt kaut ko zināsiet arī par homoseksualitāti un zinātni:
1. Savic, I., Garcia-Falgureas, A. & Swaab, D. F. (2010) Sexual differentiation of the human brain in relation to gender and sexual orientation. Progress in brain research, 186, 41–58.
2. Savic, I., Lindström, P. (2008). PET and MRI show differences in cerebral asymmetry and functional connectivity between homo- and heterosexual subjects. Available: http://www.pnas.org/content/105/27/9403.short
3. Spitzer, R. L. (2012). Spitzer Reassesses His 2003 Study of Reparative Therapy of Homosexuality. Archives of Sexual Behavior, LETTER TO THE EDITOR
4. Swaab, D. F. (2004). Sexual differentiation of the human brain: relevance for gender identity, transsexualism and sexual orientation. Gynecological Endocrinology, 19, 301–312.
5. Swaab, D. F. (2007). Sexual differentiation of the brain and behavior. Best Practice & Research Clinical Endocrinology & Metabolism, Vol. 21, No. 3: 431–444.
6. Swaab, D. F. (2008). Sexual orientation and its basis in brain structure and function. Available: http://www.pnas.org/content/105/30/10273.full
7. Zhou, J. N., Hofman, M. A., Gooren, L. J. & Swaab, D. F. (1995). A Sex Difference in the Human Brain and its Relation to Transsexuality. Nature, 378, 68–70.
Biolog,
šis ir plašai auditorijai domāts raksts nevis zinātnisks pētījums, tāpēc bez īpašām atsaucēm. Tomēr rakstā minēti arī fakti un atsauces no zinātniskiem pētījumiem. Tikai lieta tāda, ka zinātnieku vidū domas dalās. Jūsu minētie zinātnieku darbi pārstāv vienu zinātnieku grupu, bet ir arī cits viedoklis.
Kāds cits viedoklis var eksistēt, ja ir atrastas vairāk nekā 10 anatomiskas un 10-tiem funkcionālas atšķirības cilvēka smadzenēs, kas neveidojas psiholoģijas rezultātā. Šīs atšķirības veidojas hormonu, ķimikāliju, ģenētikas, epiģenētikas un mātes imūnreakcijas ietekmē, kamēr mēs atrodamies dzemdē! Es arī esmu dzirdējis par “zinātnieku” Kameronu (Cameron) no ASV, no kura Jūs droši vien smeļaties informāciju, bet jāpiebilst, ka viņš NAV zinātnieks, jo ir izslēgts no visām psihologu asociācijām, jo aiz reliģiskā fanātisma ir viltojis pētījumu rezultātus. Visi tie reperatīvo terapiju raksti ir safabricēti un to saka VISI oficiāli atzīti psihiatri!
Mani Jūs nevarat apvārdot, citus diemžēl gan
. Latvijas Universitātes lektori arī apgalvo, ka Latvijas sabiedrība ir neizglītota šajā jautājumā (tai skaitā Jūs). Jolanta Cihanoviča ir diemžēl vienīgais eksperts, kas kaut cik pievērsusies homoseksualitātei no zinātnes skatījuma Latvijā.
Šeit tad būs uzskaitīti zinātniski fakti par homoseksualitātes bioloģiju:
Seksuālā orientācija cilvēkos tiek noteikta agrajā attīstībā, ko ietekmē mūsu ģenētika un faktori, kuri ietekmē mijiedarbību starp dzimumhormoniem un smadzeņu attīstību. Būdams uzaudzināts transseksuālu vai homoseksuālu vecāku ģimenēs, neietekmē seksuālo orientāciju.
Ģenētisko faktoru nozīme ir kļuvusi redzama, pētot dvīņus un ģimenes. Taču, kuri gēni šeit spēlē lomu, pagaidām vēl nav skaidri zināms. Atsaucoties uz Leveju (LeVay) un Heimeru (Hamer) ģenētisko komponentu lielums homoseksualitātē abiem dzimumiem ir virs 50 %. Vairāki ģenētiskie pētījumi norāda uz gēnu pārmantošanu pa mātes līniju (X hromosomā). X hromosoma ir uzkrājusi gēnus, kas nosaka dzimumu, vairošanos un izziņas spējas. Četru pētījumu meta-analīzes ierosina, ka Xq28 spēlē nozīmīgu lomu vīrieša homoseksualitātē. Taču 16 gadus vēlāk kopš sākotnējiem pētījumiem precīzi gēni nav identificēti. Kompleksā seksuālās orientācijas attīstība drīzāk iekļauj daudz gēnu. Plašs genoma skrīnings patiesi identificē pāris hromosomu reģionus un kandidātgēnus tālākiem pētījumiem.
Lai kāds noteikts ģenētisks dabas faktors tas ir, tas ir interesanti, ka tāds ģenētisks faktors pats noturas populācijā caur evolūciju, lai gan homoseksuāļi netiecas atražot sevi tik daudz, cik citi sabiedrības locekļi. Kamperio-Ciāni (Camperio-Ciani) un citi ir atklājuši, ka sievietes homoseksuāla vīrieša mātes pusē tiecas būt vairāk auglīgas. Šī antagonistiskā iedzimtība, kas sekmē auglību sievietēs un homoseksuālu orientāciju vīriešos ir daļēji saistīta ar X hromosomu. Neatbilstoši hormonu līmeņi bērnam attīstības periodā, kas norisinās dzemdē, var ietekmēt seksuālo orientāciju. Starp 1939. un 1960. gadu kādi 2 miljoni grūtnieču ASV un Eiropā bija lietojušas dietilstilbestrolu (DES), lai novērstu abortu. Izrādījās, ka DES nepalīdz novērst abortu. Tā ir estrogēntipa viela, kas mazās devās ne tikai dod viegli paaugstinātu risku iegūt kakla vēzi, bet arī palielina iespēju, ka piedzims biseksuāla vai homoseksuāla meitene.
Iespēja, ka zēns būs homoseksuāls, pieaug, pieaugot vecāko brāļu skaitam. Šis fenomens ir izskaidrots ar mātes imūnreakciju pret zēnu Y hromosomas produktiem; iespēja šādai atbildes reakcijai uz vīrišķajiem faktoriem pieaugs ar katru grūtniecību, kas rezultējas ar dēla dzimšanu. Pirmsdzemdību laikā, ja auglis tiek pakļauts nikotīnam, amfitamīnam vai vairogdziedzera hormoniem, tas palielina iespēju dzemdēt lesbieti. Stresainai grūtniecei ir lielākas iespējas piedzemdēt homoseksuālu dēlu vai meitu.
Lai gan bieži ir ticis postulēts, ka attīstība pēc dzemdībām arī ir svarīga diferenciācijas virzienam, taču tam nav pamatotu pierādījumu. Pretēji, bērni, kuri bija dzimuši pēc mākslīgās apaugļošanas ar donora spermu un kas tika uzaudzināti lesbiešu ģimenē, ir heteroseksuāli orientēti. Arī nav pierādījumu idejai, ka homoseksualitāte ir trūcīgas audzināšanas vai dzīves stila izvēles rezultāts, vai būtu radīta ar mācīšanos no sabiedrības. Tas ir dīvaini tādēļ, ka dažiem bērniem joprojām ir aizliegts spēlēties ar homoseksuāliem draugiem, neiedomājams relikts no idejas, ka homoseksualitāte varētu būt infekcioza („lipīga”) vai ka to var iemācīties.
Seksuālā orientācija un smadzenes:
Klīniskie novērojumi ir parādījuši vairāku smadzeņu struktūru līdzdalību seksuālajā orientācijā. Ir ziņots, ka dažiem pacientiem ar Klūvera-Būsija (Klüver-Bucy) sindromu, kas iekļauj bojājumus deniņu daivā, orientācija mainījās no heteroseksuālas uz homoseksuālu. Seksuālās orientācijas pārvirzes (uz homoseksuālu un pedofilu) arī ir ziņotas saistībā ar audzējiem deniņu daivā un hipotalāmā.
Pāris strukturālās un funkcionālās atšķirības smadzenēs ir tikušas aprakstītas saistībā ar seksuālo orientāciju. Svāba grupa atrada pirmo atšķirību virhiazmas kodolā (nucleus suprachiasmaticus) (SCN), smadzeņu pulkstenis, kas homoseksuāliem vīeriešiem izrādījās, ka ir divas reizes lielāks kā heteroseksuāliem vīriešiem. 1991. gadā Levejs (LeVay) ziņoja, ka homoseksuāliem vīriešiem tāpat kā heteroseksuālām sievietēm ir mazāks hipotalāma kodols (INAH-3). 1992. gadā Allens (Allen) un Gorskis (Gorski) ziņoja, ka priekšējā savienojuma vieta homoseksuāliem vīriešiem ir lielāka nekā heteroseksuāliem vīriešiem. Šī struktūra, kas ir lielāka sievietēm kā vīriešiem, rūpējas par kreisajiem-labajiem sakariem deniņu garozā, un ir iekļauta dzimumatšķirībās saistībā ar izziņas dotumiem un valodu. Vitelsons u.c. (Witelson et al.) ziņoja, ka istmālais laukums corpus callosum, bija lielāks homoseksuāliem vīriešiem, salīdzinot ar heteroseksuāliem vīriešiem, kas arī varētu sekmēt novērotās atšķirības hemisfēriskajā asimetrijā.
Funkcionālā skenēšana pēdējā laikā arī ir norādījusi atšķirības hipotalāmā saistībā ar seksuālo orientāciju. Homoseksuālu vīriešu hipotalāms nereaģē uz klasisko antidepresantu (fluoksetīnu) tik daudz kā heteroseksuāliem vīriešiem, kas norāda uz atšķirīga veida serotonerģiskās sistēmas aktivitāti. Savika un citi (Savic et al.) izmantojuši smaržas, feromona atvasinājumu no progesterona un izdalītu no sviedriem,- koncentrācijas, kas ir 10 reizes augstākas vīriešos nekā sievietēs. Feromoni ietekmē seksuālo uzvedību un stimulē hipotalāma aktivitāti heteroseksuālās sievietēs un homoseksuālos vīriešos vienādi, bet neizvilināja atbildes reakciju heteroseksuālu vīriešu hipotalāmā. Acīmredzot heteroseksuāli vīrieši netiek stimulēti ar šādām vīrieša smaržām, un feromoni tādējādi izskatās, ka spēlē lomu seksuālajā uzvedībā, atsaucoties uz seksuālo orientāciju. Šie novērojumi parāda, ka šeit ir ar hipotalāmu saistīta ķēde, kas funkcionē atkarībā no seksuālās orientācijas. Hipotalāma ceļi ir apvienoti kodola tīklojuma sistēmā, kas atbild par seksuālo uzbudinājumu. Cits pētījums izvērš šo secinājumu, iekļaujot smadzeņu garozas. Ar funkcionālo magnētiskās rezonanses attēlveidošanu (fMRI) tika izmērītas aktivitātes izmaiņas smadzenēs, kamēr tika rādīti vīriešu un sieviešu attēli. Sievietes sejas parādīšana lika talāmam un heteroseksuālu vīriešu un homoseksuālu sieviešu mediāli prefrontālajai garozai reaģēt daudz spēcīgāk, turpretim, kad tika parādīta vīrieša seja, šīs pašas struktūras reaģēja daudz spēcīgāk homoseksuālos vīriešos un heteroseksuālās sievietēs. Šo pētījumu veica Kranzs un Išajs (Kranz and Ishai) 2006. gadā.
Savikas iepriekšējie pētījumi pacēla jautājumu par to, vai dažas seksuāli dimorfas pazīmes smadzenēs, kas visdrīzāk nav tieši saistītas ar vairošanos, var atšķirties starp homoseksuāliem un heteroseksuāliem indivīdiem. Šis jautājums tika pētīts, pētot hemisfērisko asimetriju, izmantojot tilpuma MRI, un amigdalas funkcionālo savienojamību, izmantojot PET smadzeņu asinsplūsmas mērījumus. Tilpumu mērījumi heteroseksuālos vīriešos un homoseksuālās sievietēs parādīja labējo smadzeņu asimetriju, turpretim smadzeņu pusložu tilpumi bija simetriski homoseksuālos vīriešos un heteroseksuālās sievietēs. Šis pētījums parāda dzimumatipiskas smadzeņu asimetrijas un funkcionālos savienojumus homoseksuālos indivīdos, un šī pētījuma rezultātus nevarētu skaidrot ar „iemācīšanās” efektiem, rezultāti norāda ciešu saikni uz neirobioloģiskām vienībām.
Neirobioloģiskie pētījumi saistībā ar cilvēku seksuālo orientāciju ir tikai pašā sākotnē, bet jau izskatās, ka mums ir milzīgs lērums atšķirību smadzenēs, ne tikai saistībā ar dzimumu, bet arī saistībā ar seksuālo orientāciju.
Secinājumi:
Cilvēka augļa smadzenes kļūst dzimumatšķirīgas caur tiešiem, hormonu-neatkarīgiem efektiem, ko nosaka X un Y hromosomu gēni, vai no efektiem, kurus izsauc dažādi dzimumhormonu līmeņi pirmsdzemdību un pēcdzemdību periodos. Periodā, kad attīstība notiek dzemdē, smadzenes attīstās pēc vīrišķā tipa tiešā zēna testosterona ietekmē, un pēc sievišķā tipa šī hormona trūkuma dēļ. Tādā veidā dzimumidentitāte (pārliecība, ka esi vīrietis vai sieviete), seksuālā orientācija, izziņas spējas, agresija un citas rakstura iezīmes tiek ieprogrammētas smadzenēs seksuālās diferenciācijas ceļā.
Tā kā dzimumorgānu diferenciācija notiek daudz agrākā attīstībā (pirmajos 2 grūtniecības mēnešos), tad smadzeņu dzimumdiferenciācija (sākas grūtniecības otrajā pusē un kļūst pamanāmas līdz briedumam), šie divi procesi var tikt ietekmēti neatkarīgi viens no otra, kas var rezultēties cilvēkos ar vīrišķajiem dzimumorgāniem, kas jūtas kā sievietes, un otrādi (fenomens, ko sauc par transseksualitāti). Taču tas arī nozīmē, ka šajā gadījumā nenoteikts dzimums piedzimšanas laikā,- dzimumorgānu maskulinizācijas līmenis var neatspoguļot tādu pašu smadzeņu maskulinizācijas līmeni.
Dzimumatšķirības nav atrastas tikai saistībā ar dzimumu un seksuālo orientāciju, bet arī ar izzināšanas spējām, agresiju un daudziem citiem uzvedības aspektiem. Dzimums un seksuālā orientācija tiek ietekmēti ar daudziem bioloģiskiem faktoriem. Nav pierādījumu tam, ka pēc dzimšanas ir efekts uz dzimuma un seksuālās orientācijas attīstību. Atšķirības smadzeņu struktūrās un funkcijās ir atrastas, kas ir saistībā ar seksuālo orientāciju un dzimumu.
biolog,
centieni apgalvot, ka visiem homoseksuāļiem homoseksualitāte ir iedzimta, manuprāt, ir viens no lielākajiem homoseksuāļu lobija noziegumiem. Neviens nekad nav teicis, ka daļai homoseksuāļu šāda orientācija nevarētu būt ģenētiski noteikta. Taču, vismaz pēc pašreizējiem pētījumiem, iedzimtu homoseksuāļu ir vien daži procenti no visiem, kas praktizē homoseksuālu dzīvesveidu. Jā, lielākā daļa homoseksuāļu apgalvo, ka viņi tādi ir piedzimuši un nevar rīkoties citādāk, taču rūpīgāk iedziļinoties viņu seksuālās uzvedības attīstības vēsturē atklājas, ka tā vai citādi lielākā daļa no viņiem bērnībā vai agrīnā jaunībā caur kādiem ārējiem faktoriem tikuši stimulēti pamēģināt homoseksuālu praksi. Un arī šajā jomā ir pietiekami daudz pētījumu, kas parāda ārējo faktoru ietekmi uz seksuālo orientāciju, it īpaši, ja šī ietekme notikusi pubertātes vecumā, kad spēcīgi trako “hormonu vētras” un seksuālā orientācija dažkārt vēl ir svārstīga.
Bet, pieņemsim, ka seksuālo orientāciju nosaka tikai ģenētiski faktori. Ja arī tā, tad tomēr tas nav iemesls, lai apgalvotu, ka homoseksualitāte ir normāla - viens no seksuālās orientācijas modeļiem. Ģenētiski noteiktas ir arī daudzas citas fizioloģiskas un psihiskas novirzes, taču neviens tās nemēģina pasludināt par normu. Bet tieši to cenšas pierādīt homoseksuāļu lobijs. Ka homoseksualitāte nav norma apliecina gan nelielais homoseksuāļu procents no visas cilvēku populācijas, gan patiesībā arī daudzi no Jūsu pieminētajiem pētījumiem. Kāpēc tad mēs nepasludinām par normu citas seksuālas novirzes, tostarp pedofīliju? Un pat ja homoseksualitāti nevar izmainīt un tā nav “ārstējama” (kas nav tiesa), tad atliek vien nožēlot šos cilvēkus kā jebkurus invalīdus, nevis censties viņu ģenētisko novirzi pasludināt par normālu. Homoseksualitāte nav norma, bet pataloģija.
Taču lielākais homoseksuāļu skaits gan cilvēces vēsturē, gan šodien, ir nevis iedzimtie homoseksuāļi, bet gan homoseksuāla dzīvesveida piekritēji, tostarp jo īpaši agresīvi ir tieši biseksuāļi. Viņi ir arī visagresīvākie gejisma propogandētāji un geju lobija pārstāvji. Tas tāpēc, ka biseksuāļiem ir grūti kādam iestāstīt, ka viņu seksuālā orientācija ir ģenētiski noteikta. Biseksuāļiem tas tomēr ir izvēles jautājums - gulēt ar vīrieti vai sievieti. Apgalvot, ka visi homoseksuāļi ir ģenētiski iedzimti, nozīmē, piemēram, padarīt teju visus Senās Greiķijas, Senās Romas un daudzu citu tā laika valstu augstāko sabiedrību par ģenētiskiem invalīdiem, jo praktiski visi šo valstu elites pārstāvji (bet ne tikai viņi - nereti arī vienkāršā tauta) vismaz svētkos, bet bieži arī ikdienā piekopa homoseksuālas orģijas. Šī morālā izvirtība lielā mērā sekmēja šo nāciju degradēšanos un vēlāko sabrukumu. Arī mūsdienās ir zināma daļa sabiedrības, īpaši intelektuāļu vidē, kas homoseksuālu dzīvesveidu piekopj nevis iedzimtības, bet izvēles dēļ, jo tas ir stilīgi. Arī šodien pastāv homoseksuālas orģijas, kur nekādā gadījumā runa nevar būt par mīlestību, kā to apgalvo homoseksuāļi, bet vienkāršu izvirtību. Tāpēc apgalvot, ka visi homoseksuāļi tādi ir piedzimuši un tā ir norma, ir runāt pret patiesību un noziedzīgi pret jauno paaudzi, kam šāds apgalvojums varētu būt stimuls “pamēģināt”.
Kas attiecas uz zinātniekiem, tad Kamerons varbūt arī nav vislabākais (kaut arī vispazīstamākais) homoseksuāļu lobija pretinieku pārstāvis. Tomēr arī Jolanta Cihanoviča ir tikpat slikts piemērs, jo viņas pašas seksuālā orientācija nav īpaši skaidra. Protams, ka šādi cilvēki vienmēr centīsies pierādīt un attaisnot paši savus uzskatus un dzīvesveidu. Katrā ziņā, daudzu gadu garumā vēl nevienam zinātniekiem nav izdevies atklāt pārliecinošus pierādījumus, ka pastāv kāds gēns, kas nosaka homoseksualitāti, kaut mēģinājumi bijuši neskaitāmi. Viss pārējais ir tikai pieņēmumi un hipotēzes. Un, ja Jūs sakāt, ka ir daudz atklājumu, kas norāda uz smadzeņu darbības atšķirību ietekmi uz homoseksualitātes veidošanos, tad ir vismaz tikpat daudz pētījumu, kas pēta cilvēku uzvedības psiholoģiskos aspektus, kuri apgalvo, ka homoseksuālu uzvedību lielā mērā nosaka arī daudzas bērnībā un agrīnajā jaunībā piedzīvotas ārējās ietekmes un faktori. Un vēl - lai arī ko apgalvotu kaut vai miljons zinātnieku un psihiatru, es tomēr vaitrāk uzticēšos dzīviem piemēriem, tostarp arī Latvijā, kuri ir atbrīvojušies no šīs pataloģijas, laimīgi apprecējušies un dzīvo normālu dzīvi. Viņi ir kā dzīvs pārmetums visiem, kas apgalvo pretējo, un Dieva varenības un žēlastības publisks apliecinājums.
Visbeidzot, apgalvot, ka homoseksualitāte ir viena no Dieva (vai dabas, evolūcijas) radītajām seksuālās orientācijas formām, nozīmē pateikt, ka Dievs ir kaut ko galīgi salaidis šķērsām, jo visa cilvēka anatomija un fizioloģija nepārprotami liecina, ka cilvēks nav radīts homoseksuālām attiecībām. Ja runa būtu tikai par platonisku mīlestību, to vēl varētu saprast, bet homoseksualitāte taču ir saistīta arī ar erotisku mīlestību, seksu. Un te nu cilvēka ķermenis un reproduktīvā sistēma nemaz nav piemērota šādām attiecībām. Padomāsim arī, kāpēc vispirms jūdu un vēlāk arī islāma kultūra tik krasi nostājās pret homoseksuālu dzīvesveidu savās sabiedrībās, ka sods par homoseksuālu praksi bija nāve. Teikt, ka tas bija šo sabiedrību tumsonības un neizglītotības dēļ, būtu netaisni pret šīm sabiedrībām. Jā, viņu rīcībā nebija nekādu zinātnisku pētījumu, taču viņi redzēja un arī intuitīvi saprata, ka šāds dzīvesveids degradē un ir bīstams visai sabiedrībai kopumā, tādēļ arī rīcība bija tik barga. Tā bija sabiedrības aizargreakcija pret morālas degradācijas un iznīcības draudiem. Protams, kristīgajā kultūrā un mūsdienu humānajā pasaules uztverē šāda rīcība var šķist barbarisms, tomēr tā laika sabiedrībā tā bija absolūti nepieciešama, lai šīs sabiedrības nepiedzīvotu Senās Romas un latīņu likteni. Bet, ja homoseksuāļi var būt poenciāli bīstami sabiedrības eksistencei, tad arī šodien ir kategoriski jāiestājas PRET jebkādiem mēģinājumiem propagandēt homoseksuālu dzīvesveidu un homoseksualitāti kā normu. Homoseksuāļiem nevar un nedrīkst liegt tiesības uz darbu, sociālo palīdzību un tamlīdzīgi, taču nedrīkst pieļaut viņu ekstrēmistu (gejisms) propagandu sabiedrbā, it īpaši bērnu un pusaudžu vidū.
Cik nožēlojami, kārtējais sektants uzskata sevi par gudrāko pasaules cilvēku… Manējie komentāri ir nedaudz rediģēti, tāpēc ielikšu vēlreiz linkus uz rakstiem, kas atmasko reperatīvo terapiju jeb “ex-geju” ministriju patieso būtību:
http://prospect.org/article/my-so-called-ex-gay-life
http://www.scientificamerican.com/article.cfm?id=homosexuality-cure-masters-johnson
Kurā vietā es esmu rakstījis, ka homoseksualitāti nosaka tikai gēni? Galvenie faktori, kas izraisa homoseksualitāti, ir hormonu līmeņi agrajā attīstībā. Tev ir jāsaprot, ka visi šie faktori darbojas kopumā, tu jau izdzēsi teikumu par CAH meitenēm, starp kurām homoseksualitāte un biseksualitāte ir 60% gadījumu, un tas nav ģenētiskais homoseksualisms, bet hormonālais, kad šīm meitenēm smadzenes diferenciējās pēc vīrišķā tipa, jo tika pakļautas augstiem testosteronu līmeņiem dzemdē.
Lūdzu nosauc tos konkrētos “zinātniskos” pētījumus, es un LU lektori un docenti noteikti gribēs pasmieties
Tas, ko tu sauc par zinātni, nav zinātne, lai kā viņi sevi sauktu par zinātniekiem, tas ir tas pats, ja es pateikšu, ka baznīcas vidū IR cits viedoklis, kā tavā vasarsvētku sektā. Tik pat labi varu minēt Māri Santu un Cālīti un teikt, ka baznīca ir par homoseksualitāti, lai gan zina, kas rakstīts Bībelē. Tieši to tagad arī tu dari! Pretīgi! Saprotu, ka brūkoša institūcija ir jāglābj, bet apzinies, ka Latvijā ir tikai 7% kristiešu (cilvēki, kas vairāk kā 2 reizes gadā apmeklē baznīcu) - tātad minoritāte. Kāpēc tad lai sabiedrība ticīgos uzskatītu par garīgi veseliem, ja lielākā daļa uzskata (un tas varbūt tā ir), ka VISAS reliģijas ir fufelis, tik svarīga ir patiesa filosofija?
Nobeigumā vēlos pateikt, ka nu, lūdzu, izglītojies! Atver vaļā anatomijas grāmatu un paskaties, kā veidojas krāniņš un vagīna, viņi neveidosies pēc ģenētiskā koda, ja 6. nedēļā nebūs pareizs hormonu līmenis, ja nebūtu testosterona, tad mēs visi piedzimtu par sievietēm! Līdzigi ir ar smadzenēm grūtniecības otrajā pusē, jo vairāk testosterona, jo vairāk mums patīk meitenes ;). Atkārtošu, ko sirpis teica, Hipotalāms ir ārpus cilvēka kontroles, līdz ar to diskutēt ir bezjēdzīgi! Starp citu ir aprakstītas vairāk kā 1500 homoseksuālas dzīvnieku sugas, ir ļoti daudz augu un ir arī dzīvnieku sugas, kas spēj vairoties pat trīs dažādos vaidos, lai gan “Dievs” ir radījis 2 dzimumus.
Un, runājot par Bībeli, kreacionisms nav zinātne - tā ir alternatīva domāšana, taču lai kā reliģiskie fanātiķi gribētu noliegt dinozauru eksistenci pirms 57 miljoniem gadu (kad viņi izmira) un “Pasaules” plūdus utt, tās tomēr visas ir bijušas interesantas pasakas ;).
Starp citu, esmu dzirdējis par teologiem, kas apšauba Jēzus seksuālo orientāciju, da mēs visu varam apšaubīt! Bet jāturas ir pie faktiem, un tie runā par labu geju tiesībām, lai kā tava slimā homofobija to negribētu redzēt.
Visu cieņu, paldies par diskusiju un to, ka vismaz nedaudz rediģētus (3. komentu varbūt pamatoti), bet tomēr atļāvāt publicēt
Ā, bet vēl es atcerējos, ka Jums būtu jāpaskatās informācija par epiģenētiku un DNS metilāciju, kas arī var būt iedzimta, līdz ar to ir “neredzamā” ģenētika, kas noteikti ietekmē mūsu seksuālo orientāciju un citas, svarīgākas pazīmes. Ir tāda lieta kā prometori, ligandi, aktivatori, supresori, kurus uz agarozes gēlā un sekvenatorā neredzēsi, bet viņi eksistē un tieši viņi nosaka to, vai gēns tiks palaists vai nē. Tāpēc arī identiskie dvīņi atšķiras - par spīti identiskajam DNS. Starp citu arī, ja vienam identiskajam dvīnim ir Parkinsons vai autisms, tas uzreiz nenozīmē, ka otram tas būs, lai gan ir vienādi gēni (abiem ir abu slimību gēni), tomēr vienam šis gēns tiek palaists, otram tas tiek inaktivēts, vienkārši sakot, darbojas arī tādi veidojumi kā epigēni un metilācija. Jauku dienu! Ceru bez cenzūras, jo Dievam vairāk netīk meļi, kas apzināti melo, kā homoseksuāļi, kas nav vainīgi, ka ir tādi!
biolog,
vispirms par komentāru rediģēšanu. Tas tika darīts vienīgi to garuma dēļ, jo šādus milzīgus “palagus” reti kurš lasa. Tomēr centos atstāt pēc iespējas vairāk Jūsu informācijas, jo mans nolūks nav cenzūra, bet vienīgi šīs vietnes uzturēšana kārtībā.
Šķiet, ka Jūs manos atbildes komentāros izlasāt tikai to, ko gribat izlasīt, bet izlaižat to, ka Jums nepatīk. Jūs visu laiku turpināt runāt tikai par faktoriem, kas izraisa iedzimtu homoseksualitāti, taču neatbildat ne uz vienu būtisku manā pēdējā atbildē uzdoto jautājumu. Taču tieši šie jautājumi ir svarīgi, jo konfrontācija jau nav ar homoseksuāļiem kā cilvēkiem un personībām, bet ar homoseksuāļu ekstrēmistu centieniem propagandēt savu dzīvesveidu kā normālu un pat stilīgu. Un tā:
1. Jūs neko neatbildējāt uz manu norādi par homoseksuāla dzīvesveida masveida izplatību daudzās kultūrās visas cilvēces vēstures garumā, kas skaidri apliecina, ka visi šie cilvēki nevarēja būt piedzimuši homoseksuāļi, jo tad būtu jāpieņem, ka teju visi Senās Romas vai Grieķijas ļaudis būtu dzimuši homoseksuāli. Kaut kāda ģenētiska katastrofa sanāk. Bet, ja viņi nebija piedzimuši tādi, tas nozīmē, ka šī deviācija bija iegūta vai apzināti izvēlēta, jo tas lielā mērā izrietēja no šo sabiedrību kultūras un tikumiem, kas arī noveda pie to degradēšanās un iznīcības. Ja tas notika senatnē, kāpēc Jūs par visu vari uzstājat, ka tas nav iespējams mūsdienu pasaulē, arī Latvijā? Ir taču vispārzināms, ka arī mūsdienu pasaulē pastāv īstas homoseksuāļu (tāpat kā heteroseksuāļu) orģijas, kam nav nekāda sakara ar patiesu mīlestību, bet gan izlaidību. Nudien, ir gluži neticami, ka visu šo geju un lesbiešu pornoindustrijas un izklaides pasākumu daudzie dalībnieki būtu iedzimti homoseksuāļi, jo tad jau sanāktu krietni vairāk procentu pat par pētnieku noteiktajiem maksimālajiem 10% no cilvēku populācijas. Tātad jautājums paliek - vai VISI homoseksuāla dzīvesveida piekopēji patiesi ir piedzimuši homoseksuāli?
2. Jūs ignorējāt arī manu jautājumu, vai homoseksualitāti, pat ja tā ir iedzimta, var uzskatīt par normu. Jeb tā tomēr ir novirze no normas? Tas ir ļoti svarīgs jautājums, jo geju lobijs jau daudzu gadu garumā cenšas mainīt sabiedrības domāšanu šajā jautājumā. Cilvēka loģiskais prāts saka, ka tas nav normāli, bet homoseksuāļi visiem iespējamiem līdzekļiem cenšas iegalvot, ka tā ir viena no vairākām iedzimtām cilvēka seksuālajām orientācijām, alternatīva un pilnīgi normāla parādība. No uzvaras šajā ideoloģiskajā cīņā daudz kas atkarīgs, jo izmainot sabiedrības domāšanu par šo jautājumu, tiks viegli panākts viss, par ko homoseksuāļi gadiem cīnās, piepildītas visas viņu prasības. Jo, ja jau tas ir normāli, tad kāpēc ierobežot viņu tiesības?
3. Kā jau teicu, problēma nav homoseksuāļu pastāvēšanā, bet homoseksuālisma kā dzīvesveida propagandēšanā. Vai heteroseksuāļi rīko praidus? Vai vispār ir morāli pieņemami eksponēt savu seksualitāti publiski? Starp citu, lielākā daļa Latvijas homoseksuāļu nemaz nevēlas šādu publicitāti, tāpēc uz praidiem jāaicina gandrīz tikai ārzemnieki. Vai atļausim saviem bērniem skolās mācīt, ka homoseksuālisms ir norma vai, kā Amerikā, ka tu nevari zināt, kas esi, pirms neesi pamēģinājis? Vai atļausim mūsu bērniem jau bērnudārzā stāstīt, ka divi tēti vai divas mammas ir normāla ģimene? Un, vai atļausim homoseksuāļiem adoptēt bērnus, ja rindā uz adopciju gaida simtiem normālu ģimeņu? Pat, ja bērns šādā ģimenē nekļūst par homoseksuāli, viņam tomēr rodas izkropļots priekšstats par normālu ģimeni, vecāku attiecībām un vīrieša - sievietes attiecībām sabiedrībā. Visbeidzot, vai piešķirsim homoseksuāļu partnerattiecībām laulības statusu, tādejādi pilnīgi izkropļojot un degradējot šo jēdzienu? Latvijā joprojām lielākā iedzīvotāju daļa saka NĒ. Tas viņus tūdaļ pakļauj geju lobija uzbrukumiem, nosaucot šo sabiedrības daļu par homofobiem. Bet varbūt tas ir zemapziņā gruzdošs tautas pašsaglabāšanās instinkts - gan fizisks, gan tikumisks?
4. Diemžēl Jūs arī izmantojat klasisku geju ekstrēmistu paņēmienu pārdefinēt jēdzienus. Jūs mani nosaucāt par homofobu. Homofobija nozīmē neapzinātas bailes no homoseksuālisma un homoseksuāļiem. Pilnīgas muļķības - man nekad nav bijušas un nav bailes ne “aplipt”, ne kā citādi kontaktēt ar homoseksuāļiem. Uzskatu, ja homoseksuāls cilvēks ir normāla, patiesa personība, pie tam vēl labs sava darba darītājs, viņš tik un tā iegūs apkārtējo cieņu un neviens viņu nediskriminēs viņa seksuālās orientācijas dēļ, protams, ja viņš citiem neuzbāzīsies ar savu noslieci. Man ar to nav problēmu. Taču es jūtos abildīgs sabiedrības loceklis, lai nepieļautu homoseksuālisma popularizēšanu un jaunās paaudzes vērtību orientieru sagrozīšanu. Varbūt padomājiet, kāpēc tieši homoseksuāļi (un nevis pedofīli) ir lielākie cīnītāji par vecuma cenza samazināšanu, no kura atļauts stāties dzimumsakaros bez vecāku iespējas kaut ko iebilst. Un kāpēc lielākā daļa gejisma propagandas vērsta tieši uz jaunatni nevis, piemēram, vecākiem ļaudīm?
5. Kas attiecas uz zinātni, Jūs rīkojaties līdzīgi daudziem mūsdienu zinātniekiem - ja reiz zinātne ir kaut ko it kā pierādījusi, tas ir kā akmenī iecirsts. Tagad visiem jādomā tā un ne citādāk. Kas domā citādāk, ir tumsoņa un reliģisks fanātiķis. Bet kāpēc man būtu bez ierunām jāuzticas zinātnieku teiktajam, ja vēsturē ne reizi vien bijuši gadījumi, kad jaunu atklājumu gaismā lietas, kas gadu desmitiem vai pat simtiem bijušas pasludinātas teju par dogmu, pēkšņi izrādās pavisam citādākas? Zinātnieki ir tikai cilvēki un mēdz kļūdīties. Un, ja man priekšā ir cilvēks, kas gadiem bijis gejs, bet tagad dzīvo normālu ģimenes dzīvi, kāpēc man jātic kaut 1000 psihiatru apgalvojumiem, ka atbrīvošanās no šīs noslieces ir neiespējama? Taču, ja es apšaubu šo psihiatru apgalvojumu, viņi kļūst dusmīgi un nosauc par meli ne vien mani un līdzīgi domājošos, bet pat izdziedināto cilvēku. Jūs rīkojieties kā tie sinedrija vīri Apustuļu darbu grāmatā Bībelē, kas Jēzus izdziedināto cilvēku centās piespiest noliegt savu dziedināšanu, jo tā vienkārši nevarot būt. Vai arī kā padomju varasvīri, kas darīja to pašu, bet ja izdziedinātais neklausīja, ieslodzīja to psihiatriskajā klīnikā, jo vesels cilvēks taču nevar noliegt zinātnieku un ateistiskās sistēmas nemaldīgos apgalvojumus. Tas nevar būt tāpēc, ka gluži vienkārši nevar būt! - manuprāt šis lozungs nu itin nemaz nav zinātnisks.
6. Visbeidzot, Jūs diemžēl esat no normālas diskusijas pārgājis pie personīgiem apvainojumiem. Homofobs, melis, sektants! Tas tikai nozīmē, ka Jums nav atbildes uz daudziem jautājumiem, kurus uzdodu. Tāpat kā evolūcijas piekritēji nespēj atbildēt uz daudziem patiešām būtiskiem jautājumiem, kurus uzdod kreacionisti, tāpēc pasludina tos par antizinātniekiem (kaut arī daudziem no tiem ir doktora grāds un profesora prakse), meļiem un vispār tumsoņām. Gluži tāpat rīkojas geju lobijs, pasludinot ikvienu, kurš kaut vai tikai uzdrošinās nepiekrist viņu propagandai, par fašistiem, homobobiem un tumsoņām. Pasaulē norisinās ideoloģiskā cīņa, kur pretiniekus cenšas iznīcināt galvenokārt morāli, degradējot viņu godu un cieņu. Taču patiesībā visa šī cilvēku rosība ir tikai atspulgs lielajai cīņai, kas norisinās garīgajā dimensijā.
Un vēl - kas Jums devis tiesības vasarsvētku kustību un draudzes nosaukt pavisam nezinātniskā terminā par sektu? Ja Jūs šo vārdu patiešām būtu lietojis tā īstenajā jēdzieniskajā nozīmē, tam vēl varētu piekrist. Taču Latvijā šim jēdzienam ir nepārprotami negatīva, “dzeltena” pieskaņa. Un, spriežot no konteksta, tieši tā to lietojat Jūs. Kāpēc otrs lielākais novirziens (ja gribat - konfesija) kristietībā Jūsu acīs ir sekta? Tikai tāpēc, ka Latvijā mūsu ir salīdzinoši maz? Ja esat zinātnieks, varbūt tomēr vajadzētu nedaudz papētīt lietas būtību, pirms ko rakstāt? Ja domājat turpināt tādā garā - ar apvainojumiem un lamām - neredzu turpmākajai diskusijai jēgas.
OK, piedodiet, ja aizvainoju jūs, bet mani vienkārši kaitina tukša demagoģija. Jūs man tā arī neesat iedevis linku uz kādu pētījumu, no kura smeļaties zinātnisko informāciju. Pagaidām Latvijā līdz šim gadam baznīcai piederēja monopols šajā jautājumā, kas ir absurdi. Daudzi baznīcēni nāca klajā ar naidpilniem saucieniem, kas galīgi neiet kopā ar Jēzus mācību. Visiem zināma politiskā partija (Šlesera partija) homofobiju un baznīcu izmantoja par aizsegu savām nelikumībām valsts pārvaldē, kas ir ļoti skumji, bet baznīca joprojām turpināja šo partiju atbalstīt, jo Šlesers finansiāli atbalstīja Rīgas Katoļu ģimnāziju u.c. Vai baznīca ir uzpērkama? Vai homoseksualitāte patiešam ir lielāks grēks par vispārzināmiem grēkiem, kā zagšana, melošana u.t.t.? Cik zinu, tad katoļu baznīca vasarsvētku draudzes joprojām uzskata par sektām, tikai 1990-jos baptisti tika svītroti no sektu saraksta. Nesaprotu, kāpēc ir vajadzīgas tādas vasarsvētku draudzes, ja ir normālas baznīcas? Baznīcas šķelšana ir viens no vislielākajiem grēkiem, kāds eksistē, ja runājam no teoloģiskā viedokļa. Ja Dievs ir viens un Bībele ir viena, tad kāpēc kristieši plūcas savā starpā un viens otru lamā par sektantiem? Bet tās jau ir Baznīcas iekšējās problēmas…
Jūs nepareizi lietojat terminu “iedzimts”. Iedzimts tikai var būt genoma sastāvs, lai gan vides ietekmē notiek mutācijas vēlākā dzīvē. Kas saistīts ar smadzeņu dzimumdiferenciāciju agrajā attīstībā, tad tā var būt neiedzimta, bet tikai hormonu, ķimikāliju, antivielu un antiķermenīšu noteikta. Tādā veidā cilvēks jau piedzimst ar seksuāli (dzimum) dimorfām smadzenēm.
Kas attiecas uz kultūras vēsturi, tad homoseksualitātes vēsturē es īpaši neesmu iedziļinājies, arī tāpēc, ka avoti ir diezgan mītiski. Nav jau tajos laikos bijis pētnieku, kas būtu noteikuši homoseksuāļu īpatsvaru. Zināms arī tas, ka cilvēkiem patīk pārspīlēt. Pētnieki apgalvo, ka visos laikos un visās sabiedrībās ir bijis līdzīgs seksuālo minoritāšu skaits (aptuveni 8%). Tāpēc es uzticēšos pētniekiem nevis Jums. Vai tad padomju laikos nebija homoseksuāļu? Bija tikpat daudz, tikai viņi dzīvoja heteroseksuālu dzīvi! Atzīšu, ka tie 10% ir visu seksuālo minoritāšu robeža, nevis homoseksuāļu procents sabiedrībā, kā to apgalvo LGBT kopienas. Un tāpēc zinātniski fakti ir jāņem no zinātniekiem, nevis no baznīcas vai seks.min. kopienām, jo abas propagandēs sev vēlamo informāciju. Par to izdziedināto cilvēku būtu jāveic pētījums, savādāk zinātnē nav šādu faktu, jo parasti tas ir izrādījies blefs. Cilvēks ir jāpārbauda uz melu detektora un jāveic magnētiskā rezonanse, fiksējot uzbudinājumu uz feromoniem un seksuāla rakstura attēliem. Ja šis cilvēks nav melojis un tik tiešam ir heteroseksuāls, tad tas daudz ko maina!
Runājot par praidiem un geju lobiju, tad es arī esmu pret izvirtīgiem praidiem un pārlieku homoseksualitātes popularizēšanu. Bet esmu par demokrātiskiem un patiesiem praidiem, kad cilvēki cīnās par savām pilsoņa tiesībām, un par cilvēku izglītošanu seksualitātes jomā 7.-9. klases līmenī, kad skolēniem sāk rasties jautājumi. Neuzskatu, ka ir jāsamazina vecums, kad cilvēks var stāties dzimumsakaros, lai gan, ja runājam par Veco Derību, tad Dāvidam bija harēms un 12 gadus vecas meitenes jau varēja iziet pie vīra, kā tas novērojams musulmaņu pasaulē, kur geju lobijs neeksistē. Tātad, kāda starpība?
Homoseksualitāte nav psihiska slimība, jo tās cēloņi ir meklējami bioloģijā. Homoseksualitāte netiek vispār uzskatīta par slimību, jo tā neapdraud indivīda veiksmīgu eksistēšanu un dzīvošanu. Vienīgais, ko homoseksualitāte liedz, ir tas, ka tu dabiskā ceļā nevari tikt pie bērna. Tā kā biologiem lielākā vērtība ir bioloģiskā un ģenētiskā daudzveidība, tad arī homoseksuāļi kā dabiska grupa ir nepieciešami, jo ir aprakstītas vairāk nekā 1500 homoseksuālas dzīvnieku sugas. Starp citu, vishomoseksuālākie dzīvnieki pasaulē ir pingvīni, kur homoseksualitāte ir novērota 20% gadījumu (šo faktu vajadzētu pārbaudīt, bet kaut kur to esmu piefiksējis). Tā kā homoseksualitāte NAV lipīga slimība (pretēji J.Pujata teiktajam), tad no tās nav ko baidīties (būt homofobiem). Kas attiecas uz jūsu pieminētajām orģijām, tad tām nav nekāda sakara ar seksuālo orientāciju, jo orģijas piekopj visu seksualitāšu pārstāvji! Runājot par sabiedrību, man patīk japāņu modelis, kur intīmas attiecības nav pieņemts izrādīt publiskās vietās ne hetero, ne homoseksuāliem pāriem.
Tā kā homoseksualitāte neaprobežojas tikai ar seksu, bet iekļauj arī tādus vispārcilvēciskus emocionālus aspektus kā mīlestība, tuvība, draudzība, abpusēja atbildības sajūta, tad tā nav uzskatāma par perversiju tāpat kā heteroseksualitāte. Pareizāk būtu lietot jēdzienus - homotropija un heterotropija.
Visbeidzot, kāpēc tu domā, ka sabiedrībai un homoseksuāļiem būtu jādanco pēc tavas stabules, nevis jāieklausās psihiatru, psihologu, psihoterapeitu, biologu un juristu atziņās?
biolog,
šis tonis un diskusijas stils jau man patīk labāk!
1. Par vasarsvētku draudzēm. Nu, katoļu baznīca visus, izņemot varbūt pareizticīgos (kaut gan arī tie tiek saukti par šķeltniekiem), uzskata par sektantiem. Mūsdienās politkorektuma dēļ gan izvairās atklāti lietot šo vārdu, tā vietā sakot: mūsu atdalītie (atšķēlušies?) brāļi. Romas katoļu pretenzijas uz vienīgās īstenās Baznīcas lomu gan ir apšaubāmas, jo vēsturiski Romas bīskapa tieksmei uzurpēt augstāko varu pār visu kristīgo pasauli nav pamatojuma. Kristīgo kopienu Austrumu atzars atsacījās akceptēt šādu Romas bīskapu autoritārismu, tāpēc galu galā sarāva saites ar Romu un tā radās pareizticīgo (ortodoksā) Baznīca. Savukārt reformācija sākās tādēļ, ka gadsimtu gaitā Baznīca bija aizgājusi no Kristus patiesās mācības un bija nepieciešams atgriezties pie pirmsākumiem. Romas Baznīcā tolaik valdīja grēks, varaskāre un nebibliska mācība, tāpēc Luteram nācās spert radikāļus soļus, kaut gan sākumā viņš nemaz nevēlējās veidot jaunu Baznīcu, bet garīgi atjaunot esošo. Modernā vasarsvētku kustība ir 20.gadsimta produkts, kad Baznīcas mācībā tika atjaunota tolaik gandrīz aizmirstā mācība par Trīsvienības trešo Personu - Svēto Garu un Baznīcas pārdabisko šķautni. Jā, Latvijā vasarsvētku draudzes daudzi joprojām uzskata par sektu, taču tas vairāk ir nezināšanas un aizspriedumu dēļ. Pāvests Jānis Pāvils II savulaik publiski atzina, ka vasarsvētku kustība nav sekta, jo tās mācība lielā mērā sakņojas agrīnajā apustuļu laiku Baznīcas mācībā un daudzos punktos sakrīt arī ar katoļu mācību. Arī pašā katoļu baznīcā ir savs harizmātiskais novirziens, kuru dievkalpojumi un mācība lielā mērā saskan ar vasarsvētku draudžu uzskatiem.
Jūs jautājat, kāpēc vajadzīgas vasarsvētku draudzes, ja ir normālas baznīcas? Vispirms - ko Jūs uzskatāt par “normālu” baznīcu? Daudzi domā, ka baznīcā jābūt klusumam, jāskan ērģeļmūzikai, mācītājiem/priesteriem jāģērbjas talāros, jābūt noteiktai liturģiskai kārtībai, jākūp vīrakam. Taču šāds uzskats ir tikai vēsturisko apstākļu un gadsimtu tradīciju veidots. Ja palasām Bībelē Apustuļu darbu grāmatā, kāds bija pirmo kristiešu dievkalpojums, redzam, ka tas bija tālu no tikko aprakstītā modeļa. Cilvēki brīvi pulcējās kopā, kopīgi dziedāja, liecināja, kā Dievs atklājies viņu dzīvē, lasīja un apsprieda Svētos Rakstus, aizlūdza cits par citu. Lūgšanas notika brīvi, ar paceltām rokām un balsī. Nebija nekādas īpašas priesteru kārtas, draudzes tika vadītas kolektīvi. Vai tieši šis modelis nelīdzinās to draudžu, kustību un konfesiju modelim, kuras daži šodien dēvē par sektām? Savukārt tā saukto tradicionālo konfesiju dievkalpojumu kārtība drīzāk līdzinās jūdu tempļa kalpošanai, kur galvenais bija rituāli un cenšanās izpatikt Dievam. Vislabāk uz Jūsu jautājumu, kam vajadzīgas vasarsvētku draudzes, varētu atbildēt cilvēki, kas apmeklē šādas un līdzīgas draudzes. Protams, liela nozīme ir mācībai, taču, kā redzams, cilvēkiem ir svarīgs arī konkrēts dievkalpojumu veids un vide. Mēs esam dažādi un dažādas ir mūsu emocionālās vēlmes, kas izpaužas arī dievkalpojumu kārtībā.
2. Ja pareizi sapratu, Jūs tomēr atzīstat, ka homoseksuālisms nav novirze no normas, tātad normāla parādība. Un to visu Jūs attaisnojat bioloģiskās daudzveidības vārdā, kā arī tāpēc, ka tā it kā neapdraud indivīda veiksmīgu eksistenci. Tam es nevaru piekrist. Pat, ja homoseksualitāte ir ģenētisku vai hormonu darbības noteikta, tātad paša indivīda nekontrolējama, to taču nevar uzskatīt par Dieva (dabas) radītu normu (kā, piemēram, divus dzimumus – vīrieti un sievieti). Ja tā būtu vienkārši viena no seksualitātes formām, kāpēc tad Dievs (vai daba) nav parūpējies, lai šo cilvēku fizioloģija un anatomiskās īpatnības atbilstu viņu seksualitātei? Citādāk tas taču rada nopietnas problēmas un neērtības. Tātad homoseksualitāte tomēr nevar tikt uzskatīta par normālu parādību, bet novirzi. Ne obligāti par slimību fiziskā vai psihiskā nozīmē, bet, iespējams, psihoemocionālu novirzi, kam visdrīzāk ir garīgi (teoloģiskā nozīmē) iemesli. Protams, saprotu, ka jēdzienu „garīgs” Jūs uzskatāt par nezinātnisku, taču jebkurš praktizējošs ticīgais zina, ko tas nozīmē, jo noteikti ir saskāries ar nemateriālo dimensiju savā ticības dzīvē.
3. Kas attiecas uz homoseksuāļiem, kuri spējuši savu novirzi pārvarēt, tādi piemēri ir sastopami gan pasaulē, gan tepat Latvijā. Nezinu, kādi būtu rezultāti, pārbaudot viņus ar melu detektoru, bet pēc rehabilitācijas kursa šie cilvēki dzīvo ar homoseksuālu praksi nesaistītu dzīvi. Daļai homoseksuālas noslieces saglabājas, taču viņi ir atteikušies no homoseksuāla dzīvesveida, gluži tāpat kā daļa „anonīmo alkoholiķu” ir labprātīgi atteikušies lietot alkoholu. Varbūt medicīniskā nozīmē šie cilvēki nav izārstēti, tomēr viņi vairs neapdraud sabiedrības intereses – tas sakāms gan alkoholiķu, gan homoseksuālistu gadījumā. Taču ir arī cilvēki, kas pilnībā spējuši uzvarēt savu noslieci, laimīgi apprecējušies un dzīvo normālu dzīvi. Kāds teiks, ka viņi tikai izliekas. Taču, kāds iemesls neticēt cilvēkiem, kas apgalvo, ka savā jaunajā stāvoklī jūtas laimīgi un ar dzīvi apmierināti, un arī seksuālās attiecības ar sievieti viņiem problēmas nerada? Mūsdienu Rietumu pasaulē, kur homoseksuāļiem dota visplašākā brīvība, šādiem ļaudīm taču nebūtu jāslēpjas, nepatiesi apgalvojot, ka viņi ir dziedināti. Jāņem gan vērā, ka kristīgos rehabilitācijas centros homoseksuāļu „izārstēšana” tiek panākta nevis šā vārda medicīniskajā izpratnē, bet vairāk garīgi – ar lūgšanām un Dieva Vārdu. Jūsu ausīm tas skanēs nezinātniski, tomēr svarīgs ir rezultāts.
4. Par praidiem. Gandrīz varētu Jums piekrist, ka tiesības paust savus uzskatus (bet ne nekaunīgi un uzbāzīgi tos uzspiest citiem) un cīnīties par savām tiesībām (vai ko viņi uzskata par savām tiesībām) ir visām sabiedrības grupām, tostarp homoseksuāļiem. Pagaidām Latvijas praidi vairāk atbilst šim modelim, lai gan arī tajos novērojami atsevišķi savas seksualitātes demonstrēšanas gadījumi, rupji žesti un klaja necieņa pret sabiedrības vairākuma viedokli. Tomēr pasaules pieredze rāda, ka sākotnējo cīņu par tiesībām nomaina atklāta homoseksuālisma propagandēšana un dažādas uz likumpārkāpumu robežas balansējošas seksuāla rakstura izdarības. Ja tā noticis citur pasaulē, kas liek domāt, ka šāds scenārijs neatkārtosies Latvijā? Bet tad jau būs par vēlu kaut ko aizliegt vai ierobežot.
5. Visbeidzot, es nebūt nedomāju, ka sabiedrībai un homoseksuāļiem būtu jādanco pēc manas stabules. Vairums homoseksuāļu to nekad nedarīs, bet lielāko daļu sabiedrības man nemaz nav jāpārliecina – viņi paši protestē pret homoseksuāļu propagandu un praidiem. Aizspriedumi, tumsonība, homofobija? Domāju, ka lielākā sabiedrības daļa vienkārši instinktīvi jūt, kas pareizs, kas nē, kas apdraud sabiedrības veselīgu attīstību un pašsaglabāšanos, kas nē. Tā ir tautas zemapziņā ieprogrammētā dzīvesziņa un, protams, arī tradīcijas un tikumi.
Un tomēr, pēc Jūsu teiktā es saprotu, ka homoseksuāļu “izdziedināšanas” zinātnisko datu Jums nav, arī zinātniska informācija par to, kas izraisa homoseksualitāti. Cik saprotu, tad Jūs balstāties tikai uz teoloģiskām atziņām, ko es nenosodu, jo tā ir Jūsu pārliecība, kuru mainīt man nemaz nav tiesību. Līdz ar to es palieku pie secinājuma: “Almost no legitimate scientists or therapists now believe that homosexual persons can be changed into heterosexual persons. All “conversion therapy” does is teach gay people to suppress their sexuality. That is no miraculous achievement: Roman Catholic priests and nuns have been doing that for 2,000 years without any “therapy.” These therapies do not replace a desire for same-sex relations with an equally strong desire for opposite-sex relations” (Dr.Ray Blanchard, University of Toronto).
Es pilnīgi ticu tam, ka ticības vārdā savu homoseksualitāti cilvēks var apspiest līdz minimumam, jo ticībai ir liels spēks, bet tā tomēr nav dziedināšana no medicīniskā viedokļa, bet tikai un vienīgi no garīgā, kas saistās ar kristietību u.c. reliģijām. Cik zinu, tad šīs terapijas apmeklē tikai ticīgi cilvēki vai cilvēki, kas ļoti vēlas būt heteroseksuāli (”normāli”), un tomēr šo terapiju rezultāti nav pozitīvi - tikai 30% spēj veidot pastāvīgas attiecības ar sievieti, līdz ar to apspiežot savu homoseksualitāti. Tomēr jāpiebilst, ka šajās attiecībās nekad nebūs kaisle. To, ka cilvēki ir laimīgi, es nešaubos, jo viņi beidzot ar lielām mokām tomēr spēj dzīvot “normālu” dzīvi, pēc kuras tik ļoti alkuši. Šiem Tevis pieminētajiem cilvēkiem pirmajā vietā NEKAD nebūs sekss, bet mīlestība uz Dievu (savu reliģisko pārliecību) un dzīvesbiedru, kurš viņu ir pieņēmis, bet kā jau minēju, tad tomēr šī mīlestība nekad nelīdzināsies tai, ko sajūt īstie heteroseksuāļu pāri. Es šos cilvēkus ļoti cienu, bet neuzskatu, ka pārējiem jādara tāpat, ja viņu dzīvēs pirmajā vietā nav reliģija. Ticības vārdā ne vien seksuālo orientāciju var “mainīt”, bet arī daudz ko citu
.
Cilvēkiem ir ļoti atšķirīga izpratne par to, kas ir normāls… Varu pateikt to, ka vārds “normāls” un “dabisks” šajā kontekstā nav sinonīmi. Varētu piekrist tam, ka homoseksualitāte nav normāla, bet ir dabiska (ko var novērot dzīvnieku pasaulē un tajā, ka cilvēks neizvēlas, kuru mīlēt - tas notiek spontāni). Uzskatu, ka patiesāka dzīve ir tad, ja domā ar sirdi, nevis ar prātu, ja runa ir par mīlestību.
Nepatīk, ka Jūs tomēr izplatāt melīgu (aizspriedumainu) informāciju par homoseksuāļu dzīves stilu, jo homoseksuāļi nedzīvo kaitīgāk kā heteroseksuāļi - tas ir atkarīgs no paša cilvēka, ne seksuālās orientācijas, tomēr varētu domāt, ka sievietes un geji dzīvo “veselīgāk” par vīriešiem un lesbietēm ;D . Tas, ka homoeseksuāļiem ir lielāka nosliece uz depresiju, ir taisnība, jo viņiem ir grūti “iznākt no skapja”, ja sociālā vide nav atbalstoša, līdz ar to depresija nav seksualitātes simptoms, bet sociālās vides izraisīts efekts.
Par praidiem runājot, gribētos teikt, ka praidi tikai rosina diskusiju. Ja nebūtu praida - nebūtu diskusiju. Bet praidi ļo-o-oti bieži nodara ļaunumu homoseksuāļu tiesībām un sabiedrības uztverei, ja viņi ir izvirtīgi. Tāpēc der atcerēties, ka praidos lielākoties piedalās radikāļi un heteroseksuāļi, kas atbalsta homoseksuāļu tiesības, bet bieži vien piedalās praidā, lai vienkārši pazīmētos. Vismaz man ir tāds priekšstats, kaut nevienu praidu īsti redzējis neesmu. Līdz ar to Jūsu skatījums uz homoseksuāļiem ir tāds, kāds būtu skatījums arī uz heteroseksuāļiem, ja mēs skatītos, piemēram, tikai uz vienu grupu - vienas nakts sakaru piekopējiem, šķirteņiem, agresīviem protestētājiem u.t.t. - šis priekšstats būtu negatīvs, lai gan tā nav patiesība…
Laikam tad ar šo es diskusiju nobeigšu,
Paldies!
biolog,
ne jau visi, kas spējuši pārvarēt savas homoseksuālās tieksmes, tās vienkārši apspiež. Ir cilvēki, kam šīs tieksmes ir pilnībā pazudušas - vienā mirklī kā ar roku atņemtas. Tāpat ir noticis ar daudziem narkotiku, alkohola vai nikotīna atkarīgajiem. Kristieši to sauc par dievišķu dziedināšanu (atbrīvošanu), kad Dievs patiešām iejaucas pārdabīgā veidā. Kristietībā tas ir vispārzināms fenomens.
Par normālo un dabisko. Man jēdziens “dabisks” ir sinonīms jēdzienam “Dieva radīts”. Tāpēc nevaru piekrist apgalvojumam, ka homoseksuālisms ir dabisks, jo Dievs, radīdams pasauli un cilvēkus, nav paredzējis homoseksuālismu. Cita lieta, ka kaut kādu iemeslu dēļ šāda novirze dažiem cilvēkiem ir pieļauta. Iemesli var būt visdažādākie - gan fiziskie, gan mentālie, gan garīgie. Es uzskatu, ka homoseksualitāte nav ne dabiska (Dieva radīta), ne normāla (ir novirze), tomēr tā IR. Vai ar to samierināties jeb tomēr mēģināt iegūt brīvību - tā ir katra paša izvēle.
Droši vien mēs katrs paliksim pie saviem uzskatiem un pasaules redzējuma, jo, lai to mainītu, nepietiek ar cilvēciskiem argumentiem vien. Tāpēc ar to pieliekam diskusijai punktu.
Vēlreiz paldies par interesanto domu apmaiņu!