- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

Homoseksuālisms (I): norma vai morāla kroplība

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2009. gada 17. maijs 12:00 sadaļā Latvijā un pasaulē

Kā ik pavasari, arī šogad geju, lesbiešu, biseksuāļu, transpersonu un viņu draugu apvienība “Mozaīka” rīkoja tā sauktās Draudzības dienas. Šogad pašmāju sodomistiem pievienojās igauņu un lietuviešu “kolēģi”, kas kopīgi ar zviedru, britu un citu Eiropas zemju homoseksuāļiem devās bēdīgi slavenajā homoseksuāļu gājienā, ko paši tā rīkotāji dēvē par praidu (lepnumu), bet Latvijas iedzīvotāji nosaukuši par Shame parade (Kauna parādi).

Kopš 2005.gada, kad pirmoreiz tika rīkots šāds gājiens, nenorimst diskusijas par tā tiesiskajiem un morālajiem aspektiem. Homoseksuāļi politiķiem un reliģiskajām aprindām pārmet neiecietību un cilvēktiesību pārkāpšanu, savukārt sabiedriskās domas aptaujas un protesti pret homoseksuāļu gājienu liecina, ka geju un lesbiešu publiskās aktivitātes negatīvi vērtē lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju.

Viens no argumentiem, ko savas pozīcijas pamatošanai izmanto homoseksuāļi, ir fakts, ka Amerikas Psihiatru asociācija (APA) un Pasaules Veselības organizācija (PVO) izslēgusi homoseksuālismu no slimību un diagnožu saraksta. Taču tiek noklusēts, kā un ar kādām metodēm šāds lēmums tika panākts. Lai viestu skaidrību šajā jautājumā, jāatskatās uz vairāk nekā 40 gadus seniem notikumiem.

Līdz 20.gadsimta 70.gadu sākumam homoseksuālisms viennozīmīgi tika uzskatīta par psihoseksuālu slimību. 1963.gadā Ņujorkas Medicīnas akadēmijas sagatavotajā atskaitē lasāmi šādi secinājumi: “Homoseksuālisms patiešām ir slimība. Homoseksuālis ir indivīds, kam piemīt traucējumi emocionālajā sfērā, un kurš nav spējīgs veidot normālas heteroseksuālas attiecības.” Kas tad īsti notika 1973.gadā? Kāpēc APA tik pēkšņi nolēma mainīt homoseksuālisma definīciju un svītrot to no slimību saraksta? Vai zinātnieki bija atklājuši jaunus pierādījumus, kas būtu par pamatu tik radikālām pārmaiņām medicīnas zinātnes nostājai homoseksuālisma jautājumā? Nekā tamlīdzīga! Par normālu homoseksuālisms tika atzīts nevis zinātnisku pierādījumu, bet klaji politiska spiediena rezultātā!

Sešdesmito gadu vidū pasaulē strauji auga homoseksuāla dzīvesveida izplatība, tāpēc radikālāk noskaņotie homoseksa aktīvisti nolēma panākt, lai homoseksuālisms tiktu atzīts par normālu seksuālu orientāciju. Arī pašā Amerikas Psihiatru asociācijā bija ne mazums homoseksuāļu, kas saviem kolēģiem pieprasīja atzīt homoseksuālismu par normu. 1970.gadā APA homoseksuālistu frakcija nolēma organizēt sistemātiskas akcijas, lai jauktu un dezorganizētu ikgadējās APA sanāksmes, kamēr šī organizācija nepiekāpsies viņu prasībām. Savu nostāju viņi pamatoja ar to, ka APA pārstāv “psihiatriju kā sociālu institūtu” nevis zinātni. Psihiatri homoseksuāļi apgalvoja, ka homoseksuālismu nedrīkst definēt kā slimību, jo tas veicinās geju un lesbiešu sociālo atstumtību.

Piekāpjoties spiedienam, 1971.gadā APA piekrita izveidot speciālu komisiju homoseksuālisma jautājumā. Visi izvirzītie komisijas locekļi paši bija homoseksuāļi. APA konferencei tika izvirzīts ultimāts - ja netiks apstiprināts tieši šāds komisijas sastāvs, homoseksa aktīvisti izjauks visu sekciju sēdes. 1971.gada 3.maijā homoseksuāļi ielauzās psihiatru sanāksmē, sagrāba mikrofonu un izkliedza pret psihiatriju vērstus naidīgus saukļus. Šāda taktika deva augļus. Kad 1973.gadā APA komiteja sanāca uz oficiālu sēdi homoseksuālisma jautājumā, aiz slēgtām durvīm tika pieņemts jau iepriekš izstrādāts lēmums. Sākotnēji APA nolēma, ka turpmāk diagnoze “homoseksuālisms” tiks lietota tikai gadījumos, kad homoseksuālas orientācijas pacients pārdzīvo “acīmredzamas ciešanas”. Taču, ja pacients ar savu seksuālo orientāciju jūtas labi, esot nepieļaujami uzstādīt diagnozi “homoseksuālists”. Speciālistu objektīvā vērtējuma vietā stājās subjektīvs psiholoģisks kritērijs. Vēlākos gados jēdziens “homoseksuālisms” vispār tika izsvītrots no APA “Diagnožu un statistikas rokasgrāmatas”.

APA lēmums radīja ne mazums nepatīkamu brīžu tiem, kas vēlējās pārvarēt savu seksuālo novirzi un sapņoja par īstu ģimeni un bērniem. Šie cilvēki piedzīvoja diskrimināciju un pat vajāšanas tikai tāpēc, ka homoseksuāls dzīvesveids neatbilda viņu uzskatiem par pilnvērtīgu dzīvi. Arī psihologi un psihiatri, kas mēģināja palīdzēt šādiem cilvēkiem, tika pakļauti uzbrukumiem un apsūdzēti “ļaunprātīgā rīcībā”.

Tomēr APA lēmums nespēja mainīt daudzu ārstu, zinātnieku un sabiedrības lielākās daļas viedokli par homoseksuālismu. 1978.gadā, piecus gadus pēc tam, kad APA svītroja jēdzienu “homoseksuālisms” no “Rokasgrāmatas”, tika veikta aptauja 10 000 amerikāņu psihiatru - APA biedru vidū. 68% joprojām uzskatīja, ka homoseksuālisms ir psiholoģisks traucējums. Bija vajadzīgi citi, daudz radikālāki pasākumi, lai doma par homoseksuālismu kā normālu parādību cieši iegultos cilvēku apziņā.

Vispirms homoseksuāļu kontrolei tika pakļauti plašsaziņas līdzekļi. Homoseksuāli orientētas personas iefiltrējās avīžu, žurnālu, TV un radio redakcijās - vispirms kā ierindas žurnālisti un redaktori, vēlāk arī vadošajos amatos. Avīzes parādījās publikācijas par homoseksuāļu rīkotajām akcijām, likumdošanas iniciatīvām un sabiedrisko attiecību kampaņām, geju lobijam tika dota pieeja populārākajiem TV kanāliem. Šodien teju vai katra ziņa par homoseksuāļu aktivitātēm tūdaļ nonāk plašsaziņas līdzekļu uzmanības lokā, kas ļauj viņiem nemitīgi atrasties uzmanības centrā.

Cits veids, kā pieradināt sabiedrību pie homoseksuāļu ideoloģijas, ir dažādu gājienu, festivālu, konferenču un citu publisku aktivitāšu rīkošana. Ja geju kustības sākuma gados šie pasākumi patiešām vairāk koncentrējās uz homoseksuāļu tiesībām, tad vēlāk tie pārvērtās atklātā savas seksuālās orientācijas un “alternatīva dzīvesveida” propagandā. Tamlīdzīgos pasākumos nereti tiek demonstrēti atkailināti ķermeņi, redzamas seksuāla rakstura darbības un žesti, skan rupji vārdi un izteicieni. Homoseksuāļi to visu sauc par svētkiem, taču neaizmirsīsim, ka šo uzsvērto perversas seksualitātes demonstrāciju vēro simtiem un pat tūkstošiem cilvēku, tostarp arī bērni.

Tieši bērniem homoseksuāļi pievērš vislielāko uzmanību. Jau kopš savas kustības pirmajām dienām geji un lesbietes centušies iekļūt skolās un citās mācību iestādēs, lai no mazām dienām bērnos ieaudzinātu domu par homoseksuālismu kā normālu seksuālu orientāciju. Ciešā sadarbībā ar homoseksuāļu organizācijām tika radīta tā sauktā “tolerances mācība”, kas tā vietā, lai mācītu iecietību pret citu rasu, tautību, reliģiju vai uzskatu cilvēkiem, galveno uzmanību pievērš homoseksuālisma jautājumiem. Tolerances stundās bērniem tiek izklāstīta homoseksuālisma vēsture, viņi tiek vesti uz dažādiem apšaubāma rakstura pasākumiem, turklāt vecākiem nav ne mazāko iespēju iebilst. Šodien pat bērnudārza audzēkņiem tiek stāstīts par homoseksuālismu, izdotas bilžu grāmatas, kas propagandē tādu “ģimenes” modeli, kur bērnam var būt divas mammas vai divi tēti. Homoseksuālas orientācijas personas nav retums skolotāju un bērnudārzu audzinātāju vidū, šādi cilvēki atrodas arī skautu un gaidu organizāciju vadītāju vidū, tāpat starp bērnu vasaras nometņu darbiniekiem.

Taču homoseksa lobijs neapmierinās ar “tolerances” stundām vien. ASV homoseksuāļu organizācijas izveidojušas “geju un heteroseksuāļu draudzības” klubu tīklu, kas paredzēts heteroseksuālās ģimenēs augušiem bērniem un jauniešiem. Te vairs nav runa par toleranci - šajos klubos notiek visīstākā homoseksuālisma propaganda. Bērniem tiek stāstīts, ka homoseksuālisms - tas ir stilīgi. Normāliem, pareizi orientētiem jauniešiem tiek iegalvots, ka viņi nemaz nevarot zināt, kāda ir viņu patiesā seksuālā orientācija, pirms nav izmēģinājuši visus variantus. Jauniešus aicina uz dažādiem homoseksuāļu pasākumiem, piknikiem, akcijām, viņiem tiek rādītas filmas par homoseksuālistiem. Tāpat bērni tiek vesti ekskursijās uz medicīnas centriem, kas veic dzimummaiņas operācijas.

Homoseksuāļi parasti cenšas norobežoties no pedofilu aktivitātēm, tomēr visai zīmīgi, ka tieši geju un lesbiešu organizācijas mērķtiecīgi tiecas samazināt juridiski noteikto bērnu vecumu, no kura tie drīkst piekrist dzimumattiecībām ar pieaugušajiem. Lielbritānijā šis vecums jau samazināts līdz 16 gadiem, Zviedrijā un Francijā līdz 15, Vācijā, Īslandē, Itālijā, Sanmarīno un Slovēnijā līdz 14, bet Spānijā, Holandē, Maltā, un Portugālē līdz 12 gadiem. Tādejādi dažās valstīs pat 12 gadus veci bērni, no kuriem lielākā daļa vēl nav sasnieguši pubertātes vecumu, var piekrist dzimumattiecībām ar vecākām personām, turklāt vecāki nespēj likumīgi savus bērnus aizsargāt. Lai kā homoseksuāļi censtos norobežoties no pedofilijas, tomēr šīs divas novirzes dzīvē nereti ir cieši saistītas. Pētījumi atklāj, ka 30% praktizējošo homoseksuālistu bērnībā tikuši seksuāli izmantoti, daudzi no tiem vairākkārt.

Šodien, vairāk nekā 35 gadus pēc APA lēmuma, Rietumu sabiedrība saskārusies ar situāciju, kad homoseksuāļu kontrolē nonāk veseli uzņēmumi, korporācijas, sabiedriskās un politiskās organizācijas. Ja kādam homoseksuālim izdodas nokļūt uzņēmuma vai organizācijas vadībā, tiek pieņemti tā sauktie “iecietības noteikumi”, kas paredz geju un lesbiešu interešu lobēšanu šajā organizācijā. Vadošajos amatos tiek izvirzīti savējie. Ja kāds iebilst, tiek pasludināts par homofobu un zaudē darbu. Daudzās valstīs homoseksuāļiem ir izdevies panākt, ka katrs, kurš uzdrošinās paust kaut vienu kritisku vārdu par homoseksuālismu, tiek pasludināts par tumsoni un pakļauts sabiedrības nopēlumam. Daudzi cilvēki baidās publiski izteikt savas domas, lai nepiedzīvotu homoseksuāļu uzbrukumus. Kustība, kas sākotnēji izgāja ielās ar lozungiem par cilvēka tiesībām, tagad paši liedz elementārās cilvēktiesības citām iedzīvotāju grupām. Ir radīta jauna - homoseksuāļu diktatūra.

Homoseksuāļu lobijs uzbrūk visās frontēs. Informāciju par geju aktivitātēm plašā izvēlē piedāvā visdažādākie plašsaziņas līdzekļi. Apgriezienus strauji uzņem seksuālo perversiju industrija - tiek atvērti klubi, kas paredzēti īpaši specifiskai atpūtai, izdoti neskaitāmi seksuālajām minoritātēm paredzēti žurnāli. Savu piederību homoseksuāļu aprindām atklāti apliecina daudzi sabiedrībā pazīstami cilvēki. Vairāku lielu pasaules metropoļu mēri ir homoseksuālisti, geji un lesbietes ir arī daudzu valstu parlamentos un valdībās. Gandrīz visās lielākajās politiskajās partijas ir savas homoseksuāļu frakcijas. Tiem, kas vēl cenšas pretoties sabiedrības morālajam pagrimumam, nākas saskarties ar aizvien agresīvākiem homoseksuāļu “internacionāles” uzbrukumiem.

Dažas valstis pat nonākušas tik tālu, ka jebkāda, pat niecīgākā homoseksuālisma kritika tiek nosaukta par fašismu un par to draud kriminālatbildība. Pirms dažiem gadiem pasauli satrieca vēsts, ka zviedru mācītājs Oke Grēns notiesāts ar mēnesi cietumā tikai par to, ka atļāvies citēt Bībeli, kas homoseksuālismu dēvē par grēku. Pasaules kristīgās sabiedrības protestu rezultātā spriedums tika atcelts, tomēr tajā pašā laikā geju lobijs ierosināja parlamentam pieņemt likumu, kas atļautu iespiest un pārdot tikai tādus Bībeles vai jebkuru citu reliģiju svēto rakstu izdevumus, no kuriem būtu svītroti visi panti, kas nosoda homoseksuālismu. Tiek runāts arī par to, ka no personas dokumentiem vajadzētu svītrot aili, kurā norādīts personas dzimums, jo tas, lūk, esot aizvainojošs transpersonām.

Kāds varbūt teiks, ka šīs lietas Latvijai pagaidām nav aktuālas, un šeit nekad netiks pieņemti tik nejēdzīgi likumi, kā līdz absurdam liberālajā Skandināvijā. Cerēsim, ka tā. Vislielākais šķērslis “tumsonīgo iezemiešu” pievēršanai homoseksuāļu “ticībai” ir tautu pieķeršanās savai kultūrai un gadsimtu gaitā veidotajām tradīcijām. Tradīcijām, kur balts joprojām ir balts, bet melns ir melns, kur grēks joprojām tiek atzīts par grēku, bet tikums cildināts, kur Dieva dotā sirdsapziņa vēl spēj atšķirt, kas labs un noderīgs, bet no kā vajadzētu atbrīvoties. Homoseksuālisma propaganda, kas visos iespējamos veidos tiek iekodēta mūsu apziņā, ir mēģinājums iznīcināt tautas tikumiskos pamatus.

Lielākā daļa homoseksuāļu aktivitāšu Latvijā ir ne tik daudz pašmāju geju un lesbiešu iniciatīva, kā no ārzemēm ievests produkts. Liela daļa apvienības “Mozaīka” dibinātāju bija trimdas latvieši un citi ārzemnieki, arī atbalstītāju lokā ir ne mazums klaida latviešu. Ja pirmo Rīgas praidu 2005.gadā organizēja vietējie homoseksuāļi, tad turpmākajos gados iniciatīva pārgāja ārzemju emisāru rokās. 2007.gadā veiktā aptauja pierādīja, ka 82% vietējo homoseksuāļu nemaz nevēlas šādas skaļas sabiedrību izaicinošas aktivitātes. Taču, kamēr vien Eiropas Savienība par homoseksuāļu aktivitātēm maksās brangu naudu, Draudzības dienas un homoseksuāļu gājieni notiks, kaut arī tādēļ no ārzemēm nāktos importēt vairākus desmitus “cilvēktiesību aizstāvju”, kā to jau esam pieredzējuši.

“Mozaīka” pārstāvji apgalvo, ka viņu mērķis neesot homoseksuālisma propaganda, bet cīņa par geju, lesbiešu un transpersonu līdztiesību. Var jau būt, ka viņi patiešām tā domā, tomēr citu valstu pieredze neļauj lolot ilūzijas par notikumu turpmāko attīstību. Nav pamata uzskatīt, ka Latvijai ies secen tas, ko jau piedzīvojušas daudzas citas valstis. To apliecina gan bagātīgie finanšu līdzekļi, ko dažādas ārvalstu struktūras piešķir homoseksuāļu aktivitāšu atbalstam, gan kuplais ārzemju viesu skaits, kas ierodas uz homoseksuāļu Draudzības dienām, un starp kuriem ir arī augstas Eiropas Savienības un atsevišķu valstu amatpersonas. To, ka “Mozaīkas” mērķis nav tikai cīņa par vienlīdzību, bet gan savu ideju izplatīšana sabiedrībā, pierāda arī viņu prasība praida gājienu rīkot pilsētas ielās, nevis iežogotajā Vērmanes dārzā, jo homoseksuāļi gribot, lai sabiedrība viņus beidzot ieraudzītu.

Ir vēl citas satraucošas tendences, kas liek domāt, ka Rietumvalstīs aprobētais scenārijs tiek īstenots arī Latvijā. Jau manīti vairāki mēģinājumi iegūt kontroli pār uzņēmumiem un organizācijām, dažam žurnālistam savu “tumsonīgo” uzskatu dēļ nācies pamest darbu ar homoseksuāļu lobiju saistītos preses izdevumos, kāda pret homoseksuāļu aktivitātēm negatīvi noskaņota uzņēmēja bizness izpostīts “zilās mafijas” darbības rezultātā. Ar savu “tolerances mācību” homoseksuāļi cenšas iekļūt arī Latvijas skolās. Visas šīs aktivitātes dāsni finansē ES budžets un atbalsta atsevišķi valstu vēstniecības. Nedalītu atbalstu homoseksuāļiem pauž Sorosa fonds un ar to saistītās organizācijas. Visi, kas uzdrošinās nepiekrist geju un lesbiešu viedoklim, tiek publiski zākāti par homofobiem.

Vislielākos uzbrukumus homoseksuāļi vērš pret Baznīcu un kristiešiem, apgalvojot, ka ticīgo negatīvā nostāja homoseksuālisma jautājumā veicina naidu un neiecietību pret homoseksuāļiem. Taču Baznīca tikai sauc lietas īstajos vārdos. Lai kā tas nepatiktu homoseksuāļiem, Bībele homoseksuālismu dēvē par grēku. Baznīca nevēršas pret homoseksuāļiem kā personībām, bet pret viņu piekopto dzīvesveidu. Tiesa, bijuši gadījumi, kad pretestība homoseksuāļu aktivitātēm pāraugusi visai radikālās darbībās, tomēr šādu agresivitāti lielā mērā izprovocējuši paši homoseksuāļi ar savu uzbāzīgo tieksmi uzspiest citiem savu viedokli. Baznīca ir Dieva aicināta rūpēties par sabiedrības morāli un tikumību, tāpēc ir normāli, ka tā pauž savu viedokli arī homoseksuālisma jautājumā.

Kristieši nenoliedz, ka homoseksuāļi, izņemot seksuālo orientāciju, visādi citādi ir pilnvērtīgas personības. Homoseksuālas orientācijas cilvēki, tāpat kā visi pārējie, var būt labi zinātnieki, politiķi, sportisti, mākslinieki, amatnieki un citi sava aroda profesionāļi. Viņiem, tāpat kā citiem, ir dota spēja mīlēt, izjust prieku un sāpes, būt laimīgiem un piedzīvot arī bēdas. Taču kristieši nekad neatzīs homoseksuālismu par normu, bet, tāpat kā lielākā daļa sabiedrības, uzskatīs to par morālu kroplību un novirzi no dabiskā. Homoseksuālisms ir morāla slimība, ar ko nav jālepojas. Protams, ikvienam cilvēkam ir tiesības izvēlēties dzīvot, kā viņš to vēlas. Taču ar grēku nav jālepojas un publiski jādemonstrē to citiem. Homoseksuālisms nav dabas balva vai rota, ar kuru lepoties, bet garīga, psiholoģiska un morāla kaite, kas ārstējama psihoterapijas vai garīgām, dievišķām metodēm.

Tieši tādēļ kristieši saka kategorisku “nē!” ekshibicionisma izrādei - praidam. Kristieši pasludina noteiktu “nē!” homoseksuālisma propagandai jebkurās tās formās. Lielākā daļa Latvijas sabiedrības pieprasa pasargāt mūsu bērnus no homoseksuāļu “tolerances” mācības skolās. Valsts pienākums ir respektēt iedzīvotāju vairākuma viedokli un aizstāvēt sabiedrību no publiskas grēka un netiklības sludināšanas. Ja mūsu varas vīri un sievas nelocīs muguras dažādu ārzemju “onkuļu” un Eiropas geju lobija priekšā, Latvijas sabiedrība ir gatava nosargāt savu zemi no homoseksuālisma sērgas!


© 2009 Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2009/05/17/homoseksualisms-norma-vai-morala-kropliba/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.