17
Homoseksuālisms (I): norma vai morāla kroplība
Ievietoja | Sadaļa Latvijā un pasaulē | Publicēts 17-05-2009
Kā ik pavasari, arī šogad geju, lesbiešu, biseksuāļu, transpersonu un viņu draugu apvienība “Mozaīka” rīkoja tā sauktās Draudzības dienas. Šogad pašmāju sodomistiem pievienojās igauņu un lietuviešu “kolēģi”, kas kopīgi ar zviedru, britu un citu Eiropas zemju homoseksuāļiem devās bēdīgi slavenajā homoseksuāļu gājienā, ko paši tā rīkotāji dēvē par praidu (lepnumu), bet Latvijas iedzīvotāji nosaukuši par Shame parade (Kauna parādi).
Kopš 2005.gada, kad pirmoreiz tika rīkots šāds gājiens, nenorimst diskusijas par tā tiesiskajiem un morālajiem aspektiem. Homoseksuāļi politiķiem un reliģiskajām aprindām pārmet neiecietību un cilvēktiesību pārkāpšanu, savukārt sabiedriskās domas aptaujas un protesti pret homoseksuāļu gājienu liecina, ka geju un lesbiešu publiskās aktivitātes negatīvi vērtē lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju.
Viens no argumentiem, ko savas pozīcijas pamatošanai izmanto homoseksuāļi, ir fakts, ka Amerikas Psihiatru asociācija (APA) un Pasaules Veselības organizācija (PVO) izslēgusi homoseksuālismu no slimību un diagnožu saraksta. Taču tiek noklusēts, kā un ar kādām metodēm šāds lēmums tika panākts. Lai viestu skaidrību šajā jautājumā, jāatskatās uz vairāk nekā 40 gadus seniem notikumiem.
Līdz 20.gadsimta 70.gadu sākumam homoseksuālisms viennozīmīgi tika uzskatīta par psihoseksuālu slimību. 1963.gadā Ņujorkas Medicīnas akadēmijas sagatavotajā atskaitē lasāmi šādi secinājumi: “Homoseksuālisms patiešām ir slimība. Homoseksuālis ir indivīds, kam piemīt traucējumi emocionālajā sfērā, un kurš nav spējīgs veidot normālas heteroseksuālas attiecības.” Kas tad īsti notika 1973.gadā? Kāpēc APA tik pēkšņi nolēma mainīt homoseksuālisma definīciju un svītrot to no slimību saraksta? Vai zinātnieki bija atklājuši jaunus pierādījumus, kas būtu par pamatu tik radikālām pārmaiņām medicīnas zinātnes nostājai homoseksuālisma jautājumā? Nekā tamlīdzīga! Par normālu homoseksuālisms tika atzīts nevis zinātnisku pierādījumu, bet klaji politiska spiediena rezultātā!
Sešdesmito gadu vidū pasaulē strauji auga homoseksuāla dzīvesveida izplatība, tāpēc radikālāk noskaņotie homoseksa aktīvisti nolēma panākt, lai homoseksuālisms tiktu atzīts par normālu seksuālu orientāciju. Arī pašā Amerikas Psihiatru asociācijā bija ne mazums homoseksuāļu, kas saviem kolēģiem pieprasīja atzīt homoseksuālismu par normu. 1970.gadā APA homoseksuālistu frakcija nolēma organizēt sistemātiskas akcijas, lai jauktu un dezorganizētu ikgadējās APA sanāksmes, kamēr šī organizācija nepiekāpsies viņu prasībām. Savu nostāju viņi pamatoja ar to, ka APA pārstāv “psihiatriju kā sociālu institūtu” nevis zinātni. Psihiatri homoseksuāļi apgalvoja, ka homoseksuālismu nedrīkst definēt kā slimību, jo tas veicinās geju un lesbiešu sociālo atstumtību.
Piekāpjoties spiedienam, 1971.gadā APA piekrita izveidot speciālu komisiju homoseksuālisma jautājumā. Visi izvirzītie komisijas locekļi paši bija homoseksuāļi. APA konferencei tika izvirzīts ultimāts - ja netiks apstiprināts tieši šāds komisijas sastāvs, homoseksa aktīvisti izjauks visu sekciju sēdes. 1971.gada 3.maijā homoseksuāļi ielauzās psihiatru sanāksmē, sagrāba mikrofonu un izkliedza pret psihiatriju vērstus naidīgus saukļus. Šāda taktika deva augļus. Kad 1973.gadā APA komiteja sanāca uz oficiālu sēdi homoseksuālisma jautājumā, aiz slēgtām durvīm tika pieņemts jau iepriekš izstrādāts lēmums. Sākotnēji APA nolēma, ka turpmāk diagnoze “homoseksuālisms” tiks lietota tikai gadījumos, kad homoseksuālas orientācijas pacients pārdzīvo “acīmredzamas ciešanas”. Taču, ja pacients ar savu seksuālo orientāciju jūtas labi, esot nepieļaujami uzstādīt diagnozi “homoseksuālists”. Speciālistu objektīvā vērtējuma vietā stājās subjektīvs psiholoģisks kritērijs. Vēlākos gados jēdziens “homoseksuālisms” vispār tika izsvītrots no APA “Diagnožu un statistikas rokasgrāmatas”.
APA lēmums radīja ne mazums nepatīkamu brīžu tiem, kas vēlējās pārvarēt savu seksuālo novirzi un sapņoja par īstu ģimeni un bērniem. Šie cilvēki piedzīvoja diskrimināciju un pat vajāšanas tikai tāpēc, ka homoseksuāls dzīvesveids neatbilda viņu uzskatiem par pilnvērtīgu dzīvi. Arī psihologi un psihiatri, kas mēģināja palīdzēt šādiem cilvēkiem, tika pakļauti uzbrukumiem un apsūdzēti “ļaunprātīgā rīcībā”.
Tomēr APA lēmums nespēja mainīt daudzu ārstu, zinātnieku un sabiedrības lielākās daļas viedokli par homoseksuālismu. 1978.gadā, piecus gadus pēc tam, kad APA svītroja jēdzienu “homoseksuālisms” no “Rokasgrāmatas”, tika veikta aptauja 10 000 amerikāņu psihiatru - APA biedru vidū. 68% joprojām uzskatīja, ka homoseksuālisms ir psiholoģisks traucējums. Bija vajadzīgi citi, daudz radikālāki pasākumi, lai doma par homoseksuālismu kā normālu parādību cieši iegultos cilvēku apziņā.
Vispirms homoseksuāļu kontrolei tika pakļauti plašsaziņas līdzekļi. Homoseksuāli orientētas personas iefiltrējās avīžu, žurnālu, TV un radio redakcijās - vispirms kā ierindas žurnālisti un redaktori, vēlāk arī vadošajos amatos. Avīzes parādījās publikācijas par homoseksuāļu rīkotajām akcijām, likumdošanas iniciatīvām un sabiedrisko attiecību kampaņām, geju lobijam tika dota pieeja populārākajiem TV kanāliem. Šodien teju vai katra ziņa par homoseksuāļu aktivitātēm tūdaļ nonāk plašsaziņas līdzekļu uzmanības lokā, kas ļauj viņiem nemitīgi atrasties uzmanības centrā.
Cits veids, kā pieradināt sabiedrību pie homoseksuāļu ideoloģijas, ir dažādu gājienu, festivālu, konferenču un citu publisku aktivitāšu rīkošana. Ja geju kustības sākuma gados šie pasākumi patiešām vairāk koncentrējās uz homoseksuāļu tiesībām, tad vēlāk tie pārvērtās atklātā savas seksuālās orientācijas un “alternatīva dzīvesveida” propagandā. Tamlīdzīgos pasākumos nereti tiek demonstrēti atkailināti ķermeņi, redzamas seksuāla rakstura darbības un žesti, skan rupji vārdi un izteicieni. Homoseksuāļi to visu sauc par svētkiem, taču neaizmirsīsim, ka šo uzsvērto perversas seksualitātes demonstrāciju vēro simtiem un pat tūkstošiem cilvēku, tostarp arī bērni.
Tieši bērniem homoseksuāļi pievērš vislielāko uzmanību. Jau kopš savas kustības pirmajām dienām geji un lesbietes centušies iekļūt skolās un citās mācību iestādēs, lai no mazām dienām bērnos ieaudzinātu domu par homoseksuālismu kā normālu seksuālu orientāciju. Ciešā sadarbībā ar homoseksuāļu organizācijām tika radīta tā sauktā “tolerances mācība”, kas tā vietā, lai mācītu iecietību pret citu rasu, tautību, reliģiju vai uzskatu cilvēkiem, galveno uzmanību pievērš homoseksuālisma jautājumiem. Tolerances stundās bērniem tiek izklāstīta homoseksuālisma vēsture, viņi tiek vesti uz dažādiem apšaubāma rakstura pasākumiem, turklāt vecākiem nav ne mazāko iespēju iebilst. Šodien pat bērnudārza audzēkņiem tiek stāstīts par homoseksuālismu, izdotas bilžu grāmatas, kas propagandē tādu “ģimenes” modeli, kur bērnam var būt divas mammas vai divi tēti. Homoseksuālas orientācijas personas nav retums skolotāju un bērnudārzu audzinātāju vidū, šādi cilvēki atrodas arī skautu un gaidu organizāciju vadītāju vidū, tāpat starp bērnu vasaras nometņu darbiniekiem.
Taču homoseksa lobijs neapmierinās ar “tolerances” stundām vien. ASV homoseksuāļu organizācijas izveidojušas “geju un heteroseksuāļu draudzības” klubu tīklu, kas paredzēts heteroseksuālās ģimenēs augušiem bērniem un jauniešiem. Te vairs nav runa par toleranci - šajos klubos notiek visīstākā homoseksuālisma propaganda. Bērniem tiek stāstīts, ka homoseksuālisms - tas ir stilīgi. Normāliem, pareizi orientētiem jauniešiem tiek iegalvots, ka viņi nemaz nevarot zināt, kāda ir viņu patiesā seksuālā orientācija, pirms nav izmēģinājuši visus variantus. Jauniešus aicina uz dažādiem homoseksuāļu pasākumiem, piknikiem, akcijām, viņiem tiek rādītas filmas par homoseksuālistiem. Tāpat bērni tiek vesti ekskursijās uz medicīnas centriem, kas veic dzimummaiņas operācijas.
Homoseksuāļi parasti cenšas norobežoties no pedofilu aktivitātēm, tomēr visai zīmīgi, ka tieši geju un lesbiešu organizācijas mērķtiecīgi tiecas samazināt juridiski noteikto bērnu vecumu, no kura tie drīkst piekrist dzimumattiecībām ar pieaugušajiem. Lielbritānijā šis vecums jau samazināts līdz 16 gadiem, Zviedrijā un Francijā līdz 15, Vācijā, Īslandē, Itālijā, Sanmarīno un Slovēnijā līdz 14, bet Spānijā, Holandē, Maltā, un Portugālē līdz 12 gadiem. Tādejādi dažās valstīs pat 12 gadus veci bērni, no kuriem lielākā daļa vēl nav sasnieguši pubertātes vecumu, var piekrist dzimumattiecībām ar vecākām personām, turklāt vecāki nespēj likumīgi savus bērnus aizsargāt. Lai kā homoseksuāļi censtos norobežoties no pedofilijas, tomēr šīs divas novirzes dzīvē nereti ir cieši saistītas. Pētījumi atklāj, ka 30% praktizējošo homoseksuālistu bērnībā tikuši seksuāli izmantoti, daudzi no tiem vairākkārt.
Šodien, vairāk nekā 35 gadus pēc APA lēmuma, Rietumu sabiedrība saskārusies ar situāciju, kad homoseksuāļu kontrolē nonāk veseli uzņēmumi, korporācijas, sabiedriskās un politiskās organizācijas. Ja kādam homoseksuālim izdodas nokļūt uzņēmuma vai organizācijas vadībā, tiek pieņemti tā sauktie “iecietības noteikumi”, kas paredz geju un lesbiešu interešu lobēšanu šajā organizācijā. Vadošajos amatos tiek izvirzīti savējie. Ja kāds iebilst, tiek pasludināts par homofobu un zaudē darbu. Daudzās valstīs homoseksuāļiem ir izdevies panākt, ka katrs, kurš uzdrošinās paust kaut vienu kritisku vārdu par homoseksuālismu, tiek pasludināts par tumsoni un pakļauts sabiedrības nopēlumam. Daudzi cilvēki baidās publiski izteikt savas domas, lai nepiedzīvotu homoseksuāļu uzbrukumus. Kustība, kas sākotnēji izgāja ielās ar lozungiem par cilvēka tiesībām, tagad paši liedz elementārās cilvēktiesības citām iedzīvotāju grupām. Ir radīta jauna - homoseksuāļu diktatūra.
Homoseksuāļu lobijs uzbrūk visās frontēs. Informāciju par geju aktivitātēm plašā izvēlē piedāvā visdažādākie plašsaziņas līdzekļi. Apgriezienus strauji uzņem seksuālo perversiju industrija - tiek atvērti klubi, kas paredzēti īpaši specifiskai atpūtai, izdoti neskaitāmi seksuālajām minoritātēm paredzēti žurnāli. Savu piederību homoseksuāļu aprindām atklāti apliecina daudzi sabiedrībā pazīstami cilvēki. Vairāku lielu pasaules metropoļu mēri ir homoseksuālisti, geji un lesbietes ir arī daudzu valstu parlamentos un valdībās. Gandrīz visās lielākajās politiskajās partijas ir savas homoseksuāļu frakcijas. Tiem, kas vēl cenšas pretoties sabiedrības morālajam pagrimumam, nākas saskarties ar aizvien agresīvākiem homoseksuāļu “internacionāles” uzbrukumiem.
Dažas valstis pat nonākušas tik tālu, ka jebkāda, pat niecīgākā homoseksuālisma kritika tiek nosaukta par fašismu un par to draud kriminālatbildība. Pirms dažiem gadiem pasauli satrieca vēsts, ka zviedru mācītājs Oke Grēns notiesāts ar mēnesi cietumā tikai par to, ka atļāvies citēt Bībeli, kas homoseksuālismu dēvē par grēku. Pasaules kristīgās sabiedrības protestu rezultātā spriedums tika atcelts, tomēr tajā pašā laikā geju lobijs ierosināja parlamentam pieņemt likumu, kas atļautu iespiest un pārdot tikai tādus Bībeles vai jebkuru citu reliģiju svēto rakstu izdevumus, no kuriem būtu svītroti visi panti, kas nosoda homoseksuālismu. Tiek runāts arī par to, ka no personas dokumentiem vajadzētu svītrot aili, kurā norādīts personas dzimums, jo tas, lūk, esot aizvainojošs transpersonām.
Kāds varbūt teiks, ka šīs lietas Latvijai pagaidām nav aktuālas, un šeit nekad netiks pieņemti tik nejēdzīgi likumi, kā līdz absurdam liberālajā Skandināvijā. Cerēsim, ka tā. Vislielākais šķērslis “tumsonīgo iezemiešu” pievēršanai homoseksuāļu “ticībai” ir tautu pieķeršanās savai kultūrai un gadsimtu gaitā veidotajām tradīcijām. Tradīcijām, kur balts joprojām ir balts, bet melns ir melns, kur grēks joprojām tiek atzīts par grēku, bet tikums cildināts, kur Dieva dotā sirdsapziņa vēl spēj atšķirt, kas labs un noderīgs, bet no kā vajadzētu atbrīvoties. Homoseksuālisma propaganda, kas visos iespējamos veidos tiek iekodēta mūsu apziņā, ir mēģinājums iznīcināt tautas tikumiskos pamatus.
Lielākā daļa homoseksuāļu aktivitāšu Latvijā ir ne tik daudz pašmāju geju un lesbiešu iniciatīva, kā no ārzemēm ievests produkts. Liela daļa apvienības “Mozaīka” dibinātāju bija trimdas latvieši un citi ārzemnieki, arī atbalstītāju lokā ir ne mazums klaida latviešu. Ja pirmo Rīgas praidu 2005.gadā organizēja vietējie homoseksuāļi, tad turpmākajos gados iniciatīva pārgāja ārzemju emisāru rokās. 2007.gadā veiktā aptauja pierādīja, ka 82% vietējo homoseksuāļu nemaz nevēlas šādas skaļas sabiedrību izaicinošas aktivitātes. Taču, kamēr vien Eiropas Savienība par homoseksuāļu aktivitātēm maksās brangu naudu, Draudzības dienas un homoseksuāļu gājieni notiks, kaut arī tādēļ no ārzemēm nāktos importēt vairākus desmitus “cilvēktiesību aizstāvju”, kā to jau esam pieredzējuši.
“Mozaīka” pārstāvji apgalvo, ka viņu mērķis neesot homoseksuālisma propaganda, bet cīņa par geju, lesbiešu un transpersonu līdztiesību. Var jau būt, ka viņi patiešām tā domā, tomēr citu valstu pieredze neļauj lolot ilūzijas par notikumu turpmāko attīstību. Nav pamata uzskatīt, ka Latvijai ies secen tas, ko jau piedzīvojušas daudzas citas valstis. To apliecina gan bagātīgie finanšu līdzekļi, ko dažādas ārvalstu struktūras piešķir homoseksuāļu aktivitāšu atbalstam, gan kuplais ārzemju viesu skaits, kas ierodas uz homoseksuāļu Draudzības dienām, un starp kuriem ir arī augstas Eiropas Savienības un atsevišķu valstu amatpersonas. To, ka “Mozaīkas” mērķis nav tikai cīņa par vienlīdzību, bet gan savu ideju izplatīšana sabiedrībā, pierāda arī viņu prasība praida gājienu rīkot pilsētas ielās, nevis iežogotajā Vērmanes dārzā, jo homoseksuāļi gribot, lai sabiedrība viņus beidzot ieraudzītu.
Ir vēl citas satraucošas tendences, kas liek domāt, ka Rietumvalstīs aprobētais scenārijs tiek īstenots arī Latvijā. Jau manīti vairāki mēģinājumi iegūt kontroli pār uzņēmumiem un organizācijām, dažam žurnālistam savu “tumsonīgo” uzskatu dēļ nācies pamest darbu ar homoseksuāļu lobiju saistītos preses izdevumos, kāda pret homoseksuāļu aktivitātēm negatīvi noskaņota uzņēmēja bizness izpostīts “zilās mafijas” darbības rezultātā. Ar savu “tolerances mācību” homoseksuāļi cenšas iekļūt arī Latvijas skolās. Visas šīs aktivitātes dāsni finansē ES budžets un atbalsta atsevišķi valstu vēstniecības. Nedalītu atbalstu homoseksuāļiem pauž Sorosa fonds un ar to saistītās organizācijas. Visi, kas uzdrošinās nepiekrist geju un lesbiešu viedoklim, tiek publiski zākāti par homofobiem.
Vislielākos uzbrukumus homoseksuāļi vērš pret Baznīcu un kristiešiem, apgalvojot, ka ticīgo negatīvā nostāja homoseksuālisma jautājumā veicina naidu un neiecietību pret homoseksuāļiem. Taču Baznīca tikai sauc lietas īstajos vārdos. Lai kā tas nepatiktu homoseksuāļiem, Bībele homoseksuālismu dēvē par grēku. Baznīca nevēršas pret homoseksuāļiem kā personībām, bet pret viņu piekopto dzīvesveidu. Tiesa, bijuši gadījumi, kad pretestība homoseksuāļu aktivitātēm pāraugusi visai radikālās darbībās, tomēr šādu agresivitāti lielā mērā izprovocējuši paši homoseksuāļi ar savu uzbāzīgo tieksmi uzspiest citiem savu viedokli. Baznīca ir Dieva aicināta rūpēties par sabiedrības morāli un tikumību, tāpēc ir normāli, ka tā pauž savu viedokli arī homoseksuālisma jautājumā.
Kristieši nenoliedz, ka homoseksuāļi, izņemot seksuālo orientāciju, visādi citādi ir pilnvērtīgas personības. Homoseksuālas orientācijas cilvēki, tāpat kā visi pārējie, var būt labi zinātnieki, politiķi, sportisti, mākslinieki, amatnieki un citi sava aroda profesionāļi. Viņiem, tāpat kā citiem, ir dota spēja mīlēt, izjust prieku un sāpes, būt laimīgiem un piedzīvot arī bēdas. Taču kristieši nekad neatzīs homoseksuālismu par normu, bet, tāpat kā lielākā daļa sabiedrības, uzskatīs to par morālu kroplību un novirzi no dabiskā. Homoseksuālisms ir morāla slimība, ar ko nav jālepojas. Protams, ikvienam cilvēkam ir tiesības izvēlēties dzīvot, kā viņš to vēlas. Taču ar grēku nav jālepojas un publiski jādemonstrē to citiem. Homoseksuālisms nav dabas balva vai rota, ar kuru lepoties, bet garīga, psiholoģiska un morāla kaite, kas ārstējama psihoterapijas vai garīgām, dievišķām metodēm.
Tieši tādēļ kristieši saka kategorisku “nē!” ekshibicionisma izrādei - praidam. Kristieši pasludina noteiktu “nē!” homoseksuālisma propagandai jebkurās tās formās. Lielākā daļa Latvijas sabiedrības pieprasa pasargāt mūsu bērnus no homoseksuāļu “tolerances” mācības skolās. Valsts pienākums ir respektēt iedzīvotāju vairākuma viedokli un aizstāvēt sabiedrību no publiskas grēka un netiklības sludināšanas. Ja mūsu varas vīri un sievas nelocīs muguras dažādu ārzemju “onkuļu” un Eiropas geju lobija priekšā, Latvijas sabiedrība ir gatava nosargāt savu zemi no homoseksuālisma sērgas!
© 2009 Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.
Ervīn, negribu piekrist par homoseksuālismu kā slimību. 3.Mozus grāmatā ir teikts: “Tiem, kas šādas lietas piekopj, ir jāmirst.” Tas automātiski nozīmē, ka Dievs nav želsirdīgs Dievs, jo iznīcina slimus cilvēkus. Ja tā būtu slimība, tad Dievam nebūtu pamata iznīcināt Sodomu, jo slimību cilvēks neizvēlas. Tā ir izlaidība, grēks. Galu galā, uz garīgi slimiem cilvēkiem arī attiecas “Laidiet bērniņus pie manis, jo tiem pieder Debesu Valstība.” Bet homoseksuālisms - tā ir izlaidība un atkarība, ja nespēj tam pretoties.
Piekrītu, ka kristiešiem ir jācīnās pret grēku, bet tai pašā laikā uzskatu, ka ir mazliet liekulīgi no mūsu puses tas, ka esam atraduši grēkāžus - homoseksuālistus, uz kuriem to žulti izgāzt. Man arī homoseksuālisms derdzas, bet, kāpēc Līga Dimitere ar savu krustu neguļas pie Saeimas vai valdības ēkām, kāpēc viņi neprotestē pret korumpētiem politiķiem, pret sabiedrībai neizdevīgiem lēmumiem, pret valsts izzagšanu? Kur bija lielais tēvreizes skaitītājs Šmits, kad viņa ģimenes vērtību solītāja partija un tās pārvaldītā ministrija pieļāva, ka mazu meiteni ar varu atņem viņas mātei un aizved uz Austrāliju? Nerunāsim par viņa partijas vadītāja koku izciršanu kāpu zonā savas privātmājas būvniecības dēļ? Kāpēc kristieši neorganizē skaļas protesta akcijas pie bankām, kas pakļauj verdzībā mūsu tautu? Galu galā arī par augļošanu Bībelē rakstīts ne mazums. Ja jau iestājamies pret grēku, tad pēc pilnas programmas, nevis tad, kad ērtāk.
Gač, rakstā jau bija teikts, ka homoseksuālisms ir vairāk garīga un morāla slimība, tātad tieši tas, par ko Tu saki - atkarība un izvirtība, citiem vārdiem sakot - netikums. Tomēr šie 1 - 3%, kam šādas tieksmes ir ģenētiski vai hormonāli noteiktas, pastāv, bet, protams, arī tam ir garīgas saknes - paaudžu lāsts, okultisms u.tml. Par to visu vairāk būs lasāms raksta 2. un 3.daļā.
Pret homoseksuālisma propagandu ir jācīnās, jo cilvēku uzskatu pakāpeniska pārmaiņa šajā jautājumā, ko cenšas panākt gejisma ideologi, slēpj sevī lielas briesmas mūsu sabiedrībai. Daudzi to nesaprot, bet Rietumvalstu bēdīgais piemērs neļauj mums mierīgi noraudzīties notiekošajā. Diemžēl par šo bēdīgo pieredzi plašsaziņas līdzekļi neziņo, tāpēc cilvēki reizēm nesaprot, ko tie kristieši tā var “cepties”.
Kas attiecas uz pārējo, tad homoseksuālisma grēks, protams, Dieva acīs nav ne lielāks, ne mazāks par citiem grēkiem. Kristiešiem ir jārunā un jāiestājas pret grēku kā tādu, neatkarīgi no tā izpausmēm, un viņi to arī dara. Diemžēl reizēm šī balss ir skaļa vienā jautājumā, bet pavisam klusa citā. Tur es tev piekrītu. Taču labi, ka šī balss skan un cilvēki spēj vienoties vismaz kādā jautājumā, lai mūsu zeme un valsts kļūtu kaut par kapeiku labāka.
Ervīn, diemžēl nedara vis. Vai vari nosaukt vēl kādu piemēru, kur tas tādā izpausmē ir darīts? Vai tika rīkoti protesti pret Irākas karu, pret valsts izzagšanu, pret alkoholismu, kaut vai tagad - pret ģenētiski modificētas pārtikas ieviešanu, kas arī ir grēks un iejaukšanās Dieva radītajā kārtībā?
Protams, ir kristieši, kuri tiešām ar sirdi gāja protestēt pret grēku, bet jau tas, ka Aleksejs Ļedjajevs izplata melīgu informāciju, ka 80% AIDS slimnieku ir zilie u.tml., liecina, ka ne jau mīlestībā aicināt atgriezties no grēkiem šis cilvēks tur ir atradies.
Ja godīgi, es saprotu, kāpēc tik daudzi negatīvi par kristiešiem šī pasākuma laikā izsakās. Galu galā, ir mīlestībā jāpamāca, jāsludina, jāaizlūdz. Kristieši uzvedās kā farizeji Jēzus laikā. Vai arī, ja protestējam, tad par visu. Bet Jēzus mācīja: “Kad tu lūdz, noej savā kambarī, aizslēdz durvis”. Un vēl - kāpēc netiek pieprasīta otrreizēju laulību aizliegšana, īpaši mācītāju vidū? Tā tomēr ir laulības pārkāpšana, arī smags grēks, kas degradē ģimenes vērtības?
Ko es gribu teikt - nevis reizēm šī balss ir skaļa, reizēm klusa, bet tur, kur ir izdevīgāk, tur ir skaļa, tur, kur prasa neērtības, nepopularitāti - tur viss pieklust. Un tā jau ir liekulība.
Ar darīšanu es biju domājis to, ka par grēku neklusē, bet sludina. Protams, tādā veidā, kā tas notiek homoseksuāļu gadījumā, tas netiek darīts, un par to ir žēl, bet varbūt, ka tā notiek tāpēc, ka citi grēcinieki neskrien uz ielām publiski demonstrēt savu grēku un nemēģina visiem uzspiest, ka viņu grēks ir norma.
Bet par to, ka pasaulīgi cilvēki ne visai mīl kristiešus, gan nebūtu ko brīnīties. Baznīca var izteikties, par kādu jautājumu grib, reakcija būs viena - lai tak viņi sēž savās baznīcās un nejaucas sabiedrības lietās. Lasot komentārus Delfos pēc šī gada praida, reizēm šķita, ka naids pret kristiešiem ir tikpat liels kā pret homoseksuāļiem.
Bībeles ekskurss: homoseksuālisms
Jēziņ baltais, cik jūs visi esat aprobežoti! Homoseksuālisms NAV slimība vai jebkādā mērā garīga novirze vai “dabas” anomālija.
Homoseksuālismu neizvēlas! Ar to piedzimst! Vai raksta autors kaut reizi ir iedziļinājies un atvēris savu prātu sirsnīgai sarunai ar kaut vienu, viņaprāt, bībeles zaimotāju - homoseksuāli? Viņi ir tieši tādi paši cilvēki kā visi pārējie planētas iedzīvotāji. Esot homoseksuālim nenozīmē būt izvirtulim vai jebkāda cita veida piedauzīgam raksturam. Tu nevari cīnīties ar to, ko tev Laimes māmuļa šūpulī ielikusi! Ja tu esi piedzimis par zagli, tu būsi zaglis, ja tu esi piedzimis par slepkavu, tu būsi slepkava. Ja tu esi piedzimis par homoseksuāli…
Baznīca… Dievs, svētī Latviju… Ervīn, atmosties un atver acis. Bībelē teikts: tev nebūs zagt! Pasaki man, lūdzu, kāpēc tu neraksti par Latvijas politiķiem, kuri zog no tevis, tev acīs skatoties? Bībelē teikts: tev nebūs nogalināt! Kāpēc tu neraksti par krieviem, kuri 60% no mūsu nācijas uz Sibīriju aizsūtīja? Rādās, ka homoseksuālisms tev ir lielāka sāpe nekā Latvijas kā valsts iznīcināšana soli pa solim
iNiTA,
nav noslēpums, ka šodien par baltu bieži vien sauc to, kas vēl vakar bija melns, par lepnumu to, kas nesen bija kauns, par pareizu to, kas agrāk bija greizs. Tāpat arī tos, kas pauž atbalstu gadsimtu garumā izveidoto tautas veselīgo tradīciju un morālo vērtību normām, šodien sauc par atpalikušiem, tumsonīgiem un aprobežotiem. Tāda ir šā postmodernā laikmeta seja - visu padarīt relatīvu un grēku pārvērst godā un lepnumā. Bet no tā jau patiesība nemainās. Cilvēki var lietas grozīt kā vien vēlas, bet Dieva likumi - gan fiziskie, gan garīgie, gan morālie - paliek nemainīgi.
Homoseksuāļu lobijs jau gadu desmitiem cenšas sabiedrībai iegalvot, ka homoseksualitāte ir normāla, ka ar to piedzimst un tā ir nemainīga. Taču pētījumi pierāda, ka homoseksualitāte gēnu līmenī, tātad iedzimta, ir tikai dažiem procentiem homoseksuāļu - visi pārējie to ieguvuši kādas, bieži vien neapzinātas ārējas ietekmes rezultātā. Papētot dziļāk izrādās, ka lielai daļai homoseksuāļu ir iespējamas intīmas attiecības ar pretējā dzimuma personu, tātad viņi ir biseksuāļi, kas liecina, ka viņu homoseksualitāte nav iedzimta. Bet pat tad, ja homoseksualitāte ir iedzimta, mēs to nevaram saukt par normālu. Pati cilvēka uzbūve un dzimumu atšķirības liecina pretējo. Cilvēka reproduktīvie orgāni ne mazākajā mērā nav piemēroti intīmām attiecībām viena dzimuma personu starpā. Mēs taču nesauksim iedzimtu (gēnu kļūdas noteiktu) fizisku vai psihisku defektu par normālu? Kāpēc mēs par tādu gribam saukt homoseksualitāti? Homoseksuālisms lielākajā daļā gadījumu nav fiziska vai psihiska slimība, vairāk psiholoģiska, bet pavisam noteikti - morāla. Kas attiecas uz mīlestību, mīlestībai ir daudz formu - nevajag visu reducēt tikai uz seksu. Nekur nav teikts, ka nevar mīlēt sava dzimuma personu kā brāli vai māsu, draugu vai draudzeni, kolēģi vai skolasbiedru, galu galā - vienkārši kā cilvēku.
Nekur visā rakstā nav minēts, ka homoseksuāļi kā tādi būtu slikti cilvēki. Tieši pretēji - viņi var būt radoši, profesionāli un visādi citādi jauki ļaudis. Slikts ir dzīvesveids, kādu viņi piekopj. Ne visi homoseksuāļi ir izvirtuļi, taču šie paši pētījumi pierāda, ka procentuāli homoseksuāļu vidū izlaidīgs dzīvesveids ir daudz izplatītāks nekā vidēji sabiedrībā. Un pat, ja kāds dzīvo tikai ar vienu partneri, tas nemaina šādas kopdzīves grēcīgo raksturu. Es zinu homoseksuālus cilvēkus, kas apzinoties savas noslieces grēcīgumu un negatīvās sekas, apzināti izvēlējušies atturēties no intīmām homoseksuālām attiecībām. Tāpat kā, piemēram, “anonīmie alkoholiķi” visu mūžu atturas no alkohola. Tomēr es zinu arī, ka no homoseksuālas atkarības var kļūt pilnīgi brīvs. Tādu piemēru pasaulē nav mazums, kad bijušie homoseksuāļi ir laimīgi apprecējušies un veido normālu heteroseksuālu ģimeni. Es nerunāju par tiem, kas tā rīkojas liekulības vai slēpšanās dēļ, bet tiem, kas patiešām kļuvuši brīvi.
Pavisam absurds man šķiet apgalvojums, ka Dievs (Jūs rakstāt Laimes māmuļa) kādam homoseksualitāti, zagšanu, slepkavošanu vai citas sociālas novirzes ir “šūpulī ielicis”. Šāds apgalvojums ir vistiešākajā pretrunā ar Dieva Vārdā teikto, ka homoseksuālas attiecības Dievam ir pretīgas. Tieši tāpat kā seksuālas attiecības ārpus laulības. Tas, ka grēks ir arī zagšana, slepkavošana, melošana un citas lietas, nenozīmē, ka par homoseksuālismu nebūtu jārunā. Ja Jūs būtu mazliet vairāk ielūkojies vietnes “Laikmeta zīmes” rakstu tematikā, Jūs redzētu, ka tur ir gan raksti par negodīgiem politiķiem, gan par krieviem, gan par grenocīdu pret latviešu tautu, gan citām nebūšanām. No vairākiem simtiem rakstu par homoseksualitātes problēmu ir tikai četri. Tā nav šīs vietnes galvenā tēma, taču, ja sabiedrībai tas ir aktuāli, mēs par to rakstām.
Visbeidzot, šo rakstu mērķis nebija uzbrukt vai pazemot homoseksuāļus kā cilvēkus. Taču nevar nerunāt par to, kas satrauc sabiedrību, un es kā kristīgas pārliecības cilvēks nevaru klusēt par to, ko par homoseksuālām attiecībām saka Dievs. Vislielākās pretenzijas sabiedrībai ir nevis pret homoseksuāļu vairākumu, kas kā visi normāli cilvēki savu seksualitāti nereklamē un neizliek publiskai apskatei, bet pret agresīvā gejisma (lezbisma) darboņiem un geju lobiju, kas cenšas sabiedrībai uzspiest viedokli par homoseksuālismu kā normu, rīko skaļus homoseksuālisma propagandas pasākumus, mēģina ietekmēt bērnu un jauniešu nenobriedušos prātus. Tieši viņu darbība lielā mērā veicinājusi sabiedrības radikalizēšanos homoseksuāļu jautājumā. Piekopt vai atturēties no homoseksuālas prakses - tas ir katra cilvēka izvēles jautājums. Taču katram ir arī jāzina, kādas ir šāda dzīvesveida fiziskās, emocionālās un garīgās sekas.
Teksts un komentāri satur ļoti daudz vārdu, raibs sametās gar acīm!
Varbūt vajadzētu pievērst uzmanību, ko Dievs Rakstos uzrāda kā homoseksualitātes cēloni? Nav grūti sameklēt - Pāvila vēstule Romas draudzei, pašā sākumā…
Lūk, ja ar šo sāktu, varbūt zustu iekarsums pārliecināt vienam otru ar viedokļiem, jo par tiem ir sacīts, ka šīs lietas nav ar prātu apspriežamas. Rezultāta nav, bet enerģija iztērēta…