Viena no diskutablākajām tēmām mūsdienu kristīgajā sabiedrībā ir jautājums par Svētā Gara dāvanām un to nozīmi šodien. Dažādu konfesiju ticīgie sadalījusies divās savstarpēji oponējošās nometnēs - vieni Dieva pārdabisko iejaukšanos mūsdienu draudzes un kristiešu ikdienas dzīvē noliedz, citi, gluži pretēji - māca un praktizē to savā kalpošanā. Īpaši daudz diskusiju ir par vienu no Gara dāvanām - runāšanu mēlēs jeb svešās valodās.

Šī raksta mērķis nav teoloģisks disputs vai augsne kārtējiem “konfesiju kariem”.  Raksta mērķis ir sniegt kaut dažas atbildes kristiešiem, kam “mēļu un dāvanu jautājums” nav īsti saprotams, un kuru mācītāji nespēj vai nevēlas sniegt izsmeļošas un Bībelē pamatotas atbildes uz šo jautājumu.

Lai nebūtu pārpratumu, gribam uzsvērt - viss tālāk teiktais nav vasarsvētku draudžu vai kādas citas denominācijas oficiālais viedoklis. Tas ir daudzu gadu laikā Dieva Vārda un kristīgās Baznīcas vēstures studiju rezultātā izveidojies skatījums. Tomēr gribētu cerēt - bibliski pamatots skatījums.

****

1. Kas ir Svētā Gara dāvanas?

Tās ir Dieva dotas pārdabiskas garīgas dāvanas draudzei, lai nestu svētību (1.Kor. 12:7), garīgi celtu un stiprinātu draudzi (1.Kor. 14:12). Raksti nosauc sekojošas Svētā Gara dāvanas - gudrības runa, atziņas runa, ticība, dziedināšanas dāvana, spēja darīt brīnumus, pravieša dāvana, garu pazīšana, mēles un mēļu tulkošana (1.Kor. 12:8-10). Dāvanas nav domātas, lai izceltu cilvēku un viņa spējas, bet pagodinātu Dievu un Jēzus Kristus vārdu. Gara dāvanas var saņemt tikai garīgi jaunpiedzimis cilvēks.

2. Vai kristietim ir īpaši jātiecas pēc garīgajām dāvanām?

Bieži dzirdēts apgalvojums, ka Svētā Gara dāvanas nav īpaši jāmeklē, ka pietiek ar Kristus žēlastību, ka dāvanas padarot cilvēkus lepnus un uzpūtīgus. Taču Raksti saka, ka kristietim ir labi tiekties un rūpēties par garīgajām dāvanām (1.Kor. 12:31; 14:1). Lepnība nāk no cilvēka sirds un ar Gara dāvanām tai nav tieša sakara. Gara dāvanas apstiprina draudzes kā Kristus miesas dievišķo autoritāti, palīdz kalpošanā, padara draudzi rīcībspējīgu un efektīvu. Ja draudzē trūkst kāda no Svētā Gara dāvanām, Raksti šādu draudzi salīdzina ar cilvēku, kam trūkst kāds loceklis (1.Kor. 12:12-31).

3. Kas ir mēles?

Mēles ir viena no Bībelē minētajām (1.Kor. 12:8-10) Svētā Gara dāvanām. Tā ir pārdabiska spēja runāt valodā, kādu cilvēks nekad nav mācījies un bieži pat nezina, kas tā par valodu. Šī dāvana var izpausties gan kādos konkrētos apstākļos un situācijās, gan būt pastāvīga. Mēles var nebūt tikai viena konkrēta valoda - dažādās situācijās cilvēks var runāt dažādās, pat vairākās valodās.

4. Vai apustuļu laika draudzēs mēļu dāvana tika plaši lietota?

Mēlēs runāšana bija normāla pirmo kristīgo draudžu prakse. Par to lasām gan Apustuļu darbos ( Ap.d. 2:4-11; 10:44-46; 19:6-7), kur kolektīvi mēlēs runāšanas gadījumi atkārtojas atkal un atkal, gan Pāvila vēstulēs (1.Kor. 12, 14), kur aprakstīta pareiza mēļu lietošanas prakse. Bija draudzes, kur mēļu dāvanu lietoja ļoti plaši (Korinta), un bija tādas, kur to lietoja mazāk, taču šī prakse nebija kaut kas ārkārtējs.

5. Vai būtu īpaši jālūdz pēc mēļu dāvanas?

Dievs ir dāvanu devējs (1.Kor. 12:4-6) un izdala tās, kad, kam un kā vēlas (11. p.). Tāpēc nebūtu pareizi uzstādīt Dievam kādus noteikumus un prasības, bet būt pateicīgam par to dāvanu, kādu Viņš dod. Svarīgi ir būt patstāvīgi piepildītam ar Svēto Garu, uz ko mūs mudina Bībele. Tomēr nevajadzētu arī no mēlēm baidīties, bet ar sirds pazemību un pateicību pieņemt šo dāvanu, ja Dievs to dod.

6. Vai visiem kristiešiem jārunā mēlēs?

Bībele teic, ka visi nerunā mēlēs (1.Kor. 12:30), tomēr katram kristietim vajadzētu būt kādai no Svētā Gara dāvanām. Tāpat mēles var nebūt vienīgā Svētā Gara saņemšanas (kristības) pazīme, kā to nereti sludina. Tomēr nenoliedzami mēles ir masveidīgākā no dāvanām un arī visbiežāk tiek saņemta Svētā Gara kristības brīdī. Tas redzams jau pirmo kristiešu draudzēs un tā tas ir arī šodien. Bez 4.punktā minētajām Rakstu vietām, arī citos Svētā Gara saņemšanas aprakstos (Ap.d. 8:14-19), kaut arī mēles nav tieši pieminētas, ir loģiski izsecināms, ka, ja jau apkārtējie varēja redzēt un dzirdēt Svētā Gara saņemšanas faktu, tad tas bija kaut kas neikdienišķs, visticamāk - runāšana mēlēs.

Mēļu dāvanas nozīmi nevajadzētu pārspīlēt, taču nevajadzētu to arī noniecināt vai pat noliegt. Katrai dāvanai ir sava nozīme un, ja Dievs to Draudzei devis, acīmredzot tā ir nepieciešama un derīga. Tomēr mēs nedrīkstam no mēļu dāvanas gaidīt vairāk, nekā to, kam tā paredzēta un ko par to teic Bībele.

7. Vai mēles vienmēr ir runātājam nezināmas, tomēr reālas valodas?

Rakstos ne vienmēr runāts par cilvēkiem saprotamām valodām. Ja Vasarsvētku dienā tā tas patiešām bija (Ap.d. 2:7-11), tad pārējos gadījumos (Ap.d. 10:46; 19:6) nav tieši pateikts vai klātesošie šīs valodas saprata. Vēl vairāk - savā pirmajā vēstulē korintiešiem Pāvils runā par nepazīstamām valodām (1.Kor. 14:2). Ir mācība, kas, balstoties uz 1.Kor. 13:1, runā par “eņģeļu mēlēm”, t.i. valodu, kādā uz šīs zemes nerunā. Kaut arī konkrētā panta lietošana saistībā ar mēļu dāvanu nav korekta, tomēr neviens nevar arī apgalvot, ka pārzina visas uz pasaules dzīvojošo tautu, tautību, cilšu, ģinšu un etnisko grupu valodas un dialektus, lai droši spriestu, vai mēlēs runāšana ir “īsta” jeb “neīsta” valoda.

8. Cik pamatota ir mācība par diviem mēļu veidiem?

Bībelē (1.Kor. 12:30) teikts, ka ne visi runā mēlēs. Šī panta dēļ radusies versija par it kā diviem mēļu veidiem - vienu kā Gara dāvanu, otru kā zīmi Svētā Gara kristībai. Tomēr rūpīgi izpētot Jaunās Derības grieķu oriģinālu neatrodam norādes uz diviem principiāli atšķirīgiem mēļu paveidiem. Visās vietās Apustuļu darbos, kur cilvēki saņēma Svēto Garu, mēles tā vai citādi līdzdarbojas. Dažās vietās tas pateikts tieši (Ap.d. 2:4; 10:46; 19:6), citās (Samarija - 8:14-18; Sauls/Pāvils - 9:17-1) tas saprotams no konteksta. Reizēm mēles tika lietotas publiskai sludināšanai, taču, kā noprotams no 1.Kor. 12 - 14, tas bija spontāni, gluži kā pravietošana. Kad Pāvils runā par personīgi lietojamām mēlēm, nekas neliecina, ka tām būtu cita izcelsme nekā tām, kas lietotas publiskai sludināšanai. Cilvēks, kam ir mēļu dāvana, var tās lietot gan personīgi, gan publiski, tomēr tad nepieciešama tulka dāvana.

9. Kāda ir mēļu nozīme?

Šīs dāvanas publisks pielietojums (sludināšana, atklāta lūgšana, pravietošana, dziedāšana mēlēs) ir kā zīme neticīgajiem (1.Kor. 14:21-22), ka te darbojas Dievs un notiek kaut kas pārdabisks. Mēlēm šajā gadījumā ir tāda pati nozīme kā, piemēram, fiziskai dziedināšanai, dēmonu izdzīšanai u.c. brīnumiem - cilvēki redz, ka Dievs ir klātesošs un apstiprina Savu Vārdu ar pārdabisku zīmi. Tomēr publiski lietotām mēlēm obligāti nepieciešama tulka klātbūtne (1.Kor. 14:27). Ja tulka nav, runāšana mēlēs izmantojama tikai privātā sarunā ar Dievu, t.i. lūgšanā (1.Kor. 14:2). Šāds lūgšanas veids ceļ ticībā, garīgi stiprina, uzmundrina un iedrošina pašu lūdzēju (1.Kor. 14:4). Bieži vien mēs neapzināmies, kas mums patiesi vajadzīgs, bet Dievs to zina. Ja ļaujam Svētajam Garam runāt mūsu vietā, nereti viņš to dara caur lūgšanu mēlēs (Rom. 8:26).

Runājot par publiski lietotām mēlēm, to nozīme draudzei ir tāda pati kā sludināšanai, pravietošanai, dziedāšanai saprotamā valodā. Tas ir pamudinājums, mācība, vēstījums, iedrošinājums, tikai izteikts garīgā valodā, kam nepieciešama tulka dāvanas līdzdalība. Bet, kāpēc vispār vajadzīga šāda sludināšana svešā valodā, ja var sludināt visiem saprotamā? Šāds jautājums droši vien radās arī Pāvila laikā, tomēr viņš nesaka, ka tā rīkoties ir nepareizi, tikai nosaka kārtību, kā šo dāvanu praktizēt.

Savukārt mēles, ko lieto personīgās sarunās ar Dievu, veic tieši to, kas par tām rakstīts Bībelē - ceļ ticībā pašu lūdzēju. Pēc lūgšanas mēlēs cilvēks jūtas garīgi atjaunots, uzmundrināts, piepildīts. Nav runa par sajūtām, bet garīgu atjaunotni. Tiek stiprināta ticība, rodas jauna cerība, jauns garīgs spēks un enerģija. Gluži tāpat, kā tas ir ar Dieva Vārdu - uz papīra nodrukāti parasti vārdi, taču rada pārdabisku rezultātu. Daži teic, ka šāda individuāla dāvana esot egoistiska, tomēr dzīvojot šajā pasaulē, cilvēkam nereti vajadzīgs pārdabisks stiprinājums, garīgs Dieva pieskāriens. Dievs cilvēku stiptina gan caur Savu Vārdu, gan Svēto Vakarēdienu, taču arī mēlēm ir nozīme. Draudze taču sastāv no atsevišķiem cilvēkiem un katra tās locekļa garīgā labklājība nosaka kopējo draudzes labklājību.

Atsevišķi jārunā par gadījumiem, kad mēļu individuālās un publiskās lietošanas prakse pārklājas. Tie ir gadījumi, kad cilvēks lūdz mēlēs un blakus pēkšņi ir kāds, kas saprot šo valodu. Reizēm Dievs šādi uzrunā cilvēkus, atklājot kaut ko no viņu dzīves, ko sveši nekad nevarētu zināt, un aicina atgriezties no grēkiem. Citreiz tā ir tikai Dieva slavēšana, taču cilvēki zina, ka lūdzējs šo valodu nav mācījies un tiek pārliecināti, ka te tiešām darbojas Dievs. Svētā Gara dāvanas, tostarp mēles, vienmēr spēcīgi darbojušās misijas laukos. Bieži cilvēki tiek uzrunāti viņu dzimtajā valodā, kuru misionārs nav mācījies.

Vēl viens aspekts - aizlūgšana par cilvēkiem mēlēs. Ja reiz kādam vajadzīga aizlūgšana, tātad cilvēkam ir problēma. Bieži vien ne aizlūdzējs, ne tas, par kuru lūdz, nezina problēmas dziļākās saknes. Bet Svētais Gars, kurš zina visas lietas, ar aizlūdzēja muti lūdz tieši par problēmas būtību, lūdz tā, kā cilvēka prāts, iespējams, nekad nebūtu varējis iedomāties lūgt.

10. Vai ir pareizi runāt mēlēs bez tulka?

Raksti teic, ka šāda prakse (īpaši masveida) nav vēlama divu iemeslu dēļ: 1) ja nav tulka, teiktajam mēlēs nav nozīmes - tas neceļ ticību citiem un nekalpo draudzes stiprināšanai (1.Kor. 14:5-19); 2) tā var “apgrēcināt” nesagatavotus un nejaušus dievkalpojumu apmeklētājus (1.Kor. 14:23). Taču ir jānosaka atšķirība starp publisku un kopēju lūgšanu. Viena lieta ir lūgt publiski draudzes priekšā, pavisam cita lūgt pie sevis kopējā draudzes lūgšanā. Protams, var gadīties, ka kāds blakussēdētājs dzirdēs šādu personīgu lūgšanu mēlēs, tomēr nevar cilvēkiem aizliegt sarunāties ar Dievu kā viņi to izjūt un vēlas. Tā nav publiska uzstāšanās un tādēļ neprasa tulka klātbūtni.

Protams, visefektīvākās mēles ir savienojumā ar tulka dāvanu. Dievs saviem bērniem ir gatavs dot jebkuru dāvanu, taču bieži vien mēs esam pārāk neuzmanīgi, lai to pamanītu, vai pārāk bailīgi, lai lietotu. Reizēm kādiem cilvēkiem ir šķitis, ka viņi saprot mēlēs runāto. Taču cilvēks tūdaļ sāk šaubīties vai tikai tās nav paša iedomas. Tā Dieva dāvana tiek apslāpēta un netiek lietota. Mums jābūt uzmanīgiem un jūtīgiem pret Svētā Gara balsi, lai nepalaistu garām dāvanas, kuras Dievs mums dod.

11. Vai Pāvils patiešām nosodīja Korintas draudzes mēļu lietošanas praksi?

Tieši pretēji, Pāvils teica, ka vēlētos, kaut visi varētu runāt mēlēs (1.Kor. 14:5). Pāvils tikai aizrāda, ka bez tulka šī dāvana nav pārāk nozīmīga, jo nestiprina ticībā citus, bet tikai pašu runātāju. Pāvils arī mudina vairāk rūpēties par dāvanām, kas noder draudzes stiprināšanai. Korintiešu vaina bija pārlieku liela aizraušanās ar mēlēm un šīs dāvanas izcelšana pāri citām (1.Kor. 14:1-20). Bez tam, šķiet, ka Korintas draudzē bija problēmas ar kārtību dievkalpojumos un Pāvils cenšas šo jautājumu sakārtot (1.Kor. 14:23-40). Nereti cilvēki, kas oponē Svētā Gara dāvanu darbībai mūsdienu draudzē, Korintas draudzi cenšas iztēlot kā degradējušos, teju antikristīgu, un saista šo situāciju ar mēļu dāvanas lielo izplatību šajā draudzē. Tomēr šāda interpretācija neatbilst Rakstiem. Patiesi, šajā draudzē bija problēmas, taču nekur Pāvils ar korintiešiem nerunā kā atkritējiem vai pretiniekiem. Viņš korintiešus sauc par svētītiem, aicinātajiem svētajiem, saka, ka Kristus liecībai likti stipri pamati viņu vidū (1.Kor. 1:2). Arī pats Dievs atklāsmē Pāvilam saka, ka Viņam ir daudz ļaužu šajā pilsētā (Ap.d. 18:9-10).

12. Vai mēles var būt arī no sātana?

Ir zināms, ka glosolālija (mēles) tiek praktizēta arī pagānu reliģijās un okultās praksēs. Tas tāpēc, ka mēles ir garīgs fenomens, tātad to avots var būt gan dievišķs, gan sātanisks. Trešais veids ir fiziski psiholoģisks (miesīgs), kad cilvēks par katru cenu vēlas runāt mēlēs un vienkārši sāk atdarināt skaņas. Kā atšķirt mēļu izcelsmi? Ja šis fenomens notiek okultā vidē vai nekristīgās reliģijās, droši var apgalvot, ka tas nav no Dieva, jo katrs gars, kas neapliecina Jēzu, nav no Dieva (1.Jņ. 4:2-3). Taču daudzi ar milzīgām aizdomām raugās arī uz mēlēm, ko praktizē kristieši. Bībele teic, ka patiesus Dieva bērnus pazīs no viņu augļiem. Ja cilvēks lūdz mēlēs un viņa dzīvē ir redzami Gara augļi, ja viņš no sirds meklē Dieva vaigu, lasa Bībeli, lūdz un kalpo, kāds iemesls būtu domāt, ka Dievs maizes vietā savam bērnam dotu čūsku (Mat. 7:9-11; Lūk. 11:11-13)? Vēlreiz - no viņu augļiem jums tos būs pazīt.

13. Kāpēc un vai vispār mēles jejkad izzuda kristīgajā Baznīcā?

Mēļu, tāpat kā citu Svētā Gara dāvanu pakāpenisku izzušanu sekmēja arvien lielāka Baznīcas sekularizācija, it īpaši pēc kristietības pasludināšanas par valsts reliģiju, kad Baznīcā ieplūda liels skaits garīgi neatdzimušu cilvēku. Šajā laikā radās daudz dažādu nekristīgu mācību un Baznīca lielā mērā zaudēja savu garīgo spēku, pārvēršoties cilvēku veidotā institūcijā ar pasaulīgās varas funkcijām. Pēc Reformācijas atsākās aizmirsto kristietības vērtību atjaunošana, taču tā notika pakāpeniski vairāku gadsimtu garumā, jo visu uzreiz cilvēki gluži vienkārši nebūtu spējuši saprast. Tomēr nevar arī teikt, ka Svētā Gara dāvanas visus šos garos gadsimtus būtu pilnīgi izzudušas. Laiku pa laikam tās parādījās un uzplaiksnīja garīgās atjaunotnes kustībās gan pirms, gan pēc Reformācijas, gan pašā katoļu baznīcā (Sv. Francisks u.c.). Šādas kustības oficiālā, institucionalizētā Baznīca uzskatīja par ķeceriem un nereti viņi savu dzīvi beidza uz sārta. Vēlāk atsevišķas Gara izpausmes vērojamas hernhūtismā (Brāļu draudzēs) un citās evaņģēliskajās kustībās.

19. gadsimta otrajā pusē cilvēki, kas nopietni meklēja Dievu, nonāca pie secinājuma, ka draudzei jāatgriežas pie vēl kādas piemirstas vērtības - svētuma. Svētuma kustība aptvēra daudzas evaņģēlisko konfesiju draudzes un atsevišķos gadījumos šīs kustības ietvaros parādījās arī Svētā Gara dāvanu, tostarp mēļu, izpausmes. Tomēr pilnībā Gara dāvanu darbība Draudzē atjaunojās līdz ar vasarsvētku kustības izveidošanos 20.gadsimta sākumā. 60.gados šo fenomenu piedzīvoja arī konfesionālās baznīcas un sākās harizmātiskā atjaunotne, kurai vēlāk sekoja nekonfesionālo draudžu uzplaukums.

14. Vai Svētā Gar dāvanas vajadzīgas šodien?

Ja domājam par Bībeles vēsti kopumā, tad tik svarīgai lietai kā Svētā Gara dāvanu izbeigšanās, ja tāda būtu paredzēta, noteikti vajadzētu tikt pieminētai, pat īpaši uzsvērtai. Rakstos ir daudz norāžu par nākotni, taču nekur nav teikts, ka garīgās dāvanas izbeigsies. Savu ideju pamatošanai Gara dāvanu oponenti izmanto 1.Kor. 13:8, tomēr katram, kas rūpīgi izlasa visu 13.nodaļu, ir skaidrs, ka te runāts par Mūžību. Kad izbeigsies valodas, praviešu dāvanas, atziņa? Kad nāks pilnība, tas ir, kad Jēzus atnāks otrreiz un mēs skatīsim Viņu vaigu vaigā (1.Kor. 13:812). Nekas nav mainījies - šodien draudzei ir tā pati kalpošana, tās pašas vajadzības, tas pats apbruņojums un spēks, kas apustuļu laikos. Svētā Gara dāvanas ir būtiska un neatņemama daļa no šī ekipējuma.

****

Visi, kam jautājums par Svētā Gara dāvanām un mēlēm dara raizes, neesiet slinki, bet paņemiet Bībeli un rūpīgi izstudējiet visas Rakstu vietas, kas runā par mēlēm vai citām dāvanām, par Svētā Gara saņemšanu (kristību) un piepildīšanos ar Garu. Būtībā visās kristīgajās konfesijās pasaulē šodien ir arī atjaunotnes (harizmātiskās) kustības, jo Svēto Garu nevar ierobežot. Atjaunotnes kustības draudzēs ienes jaunu garīgu rosmi, aktivitāti un dzīvību. Cilvēki sāk vairāk lasīt Bībeli, vairāk lūgt, aktīvāk piedalīties evaņģelizācijas darbā. Nav zināms, vai harizmātiskā atjaunotne kādu padarījusi par labāku katoli, luterāni vai baptistu, taču tā noteikti padarījusi daudzus par labākiem Kristus mācekļiem. Iespējams, ka vasarsvētku un harizmātiskā kustība reizēm pārspīlē atsevišķu dāvanu nozīmi, taču tikpat pārliecinoši var teikt - tie, kas apgalvo, ka Svētā Gara dāvanas ir izbeigušās jau apustuļu laikos un nav nozīmīgas mūsdienu draudzei, maldās, un šādu mācību droši var saukt par MALDU MĀCĪBU!

“Tātad, brāļi, tiecieties pēc praviešu dāvanas, neliedziet arī runāšanu mēlēs. Bet viss lai notiek pieklājīgi un kārtīgi” (1.Kor. 14:39, 40).

Līdzīgie raksti:

Nekas nav atrasts