Laikmeta zīmes

Savulaik, vēl padomijas gados, mans onkulis no Federvācijas stāstīja par kādu pētījumu, ko veikuši Rietumu zinātnieki. Pētījuma mērķis bijis noteikt, kuras tautas visvairāk pakļaujas asimilācijai. Eiropā pirmajā vietā izrādījās baltkrievi, bet otrajā… nu, protams - latvieši.

Kopš tā laika daudz ūdeņu aiztecējis, padomju impērija sabrukusi, Latvija un Baltkrievija kļuvušas par neatkarīgām valstīm. Šķiet priekšnoteikumi šo nāciju brīvai un netraucētai attīstībai ir nodrošināti un asimilācijas briesmas vairs nedraud. Bet kā ir patiesībā?

Ar nožēlu nākas secināt, ka baltkrievi jau kuru reizi par savu prezidentu ievēl Aleksandru Lukašenko, kas ienīst visu baltkrievisko un savu valsti labprātāk redzētu dižās un nedalāmās ietvaros, ja vien pats varētu kļūt par šīs apvienotās valsts līderi. No šīs domas viņam tomēr nākas atteikties, jo Krievijas tikpat diktatoriskajam līderim pašam netrūkst ambīciju, tāpēc Lukašenko par labāku uzskata būt pirmajam puisim ciemā, ko baltkrievu politiski apātiskais vēlētājs viņam arī nodrošina. Var tikai izteikt līdzjūtību baltkrievu opozīcijai, kas vēl turpina pretoties Batjkas komunistiski fašistiskajam režīmam.

Vai pārredzamā nākotnē kaut kas varētu mainīties? Personīgi man baltkrievu tautas nākotne nešķiet īpaši iepriecinoša. Un runa nav tikai par politisko aspektu. Daudz vairāk mani uztrauc fakts, ka pasaules acu priekšā iet bojā vēl vienas mazas Eiropas tautas nacionālā savdabība, valoda un tradīcijas, turklāt tas viss notiek nevis ārēja spiediena, bet nacionālās pašapziņas trūkuma dēļ.

Ir grūti saprast, kā suverēnā valstī par prezidentu varēja ievēlēt cilvēku, kurš tikai pirms dažiem gadiem balsoja pret šīs valsts neatkarību? Kā neatkarīgas valsts augstākajā amatā varēja nonākt persona, kas gatava likvidēt paša pārvaldītās valsts suverenitāti, apvienojot to ar Krieviju? Kā par nacionālo līderi varēja kļūt cilvēks, kas savā rīcībā pauž nicinājumu pret baltkrievu valodu, kultūru un tradīcijām?

Lūk, citāts: “Cilvēkiem, kas runā baltkrievu valodā, nav iespējams darīt neko citu, kā tikai sarunāties šajā valodā, tāpēc ka baltkrievu valodā neko dižu pateikt nevar. Baltkrievu valoda ir nabadzīga. Pasaulē eksistē tikai divas dižas valodas - krievu un angļu.” Šie nav kāda uzpūtīga lielkrievu šovinista vārdi; tos teicis Baltkrievijas Republikas prezidents, it kā baltkrievs Aļaksandrs Lukašenka.

Paši baltkrievi atzīst, ka baltkrievu valodā runā vairs tikai Rietumbaltkrievijā, bet pārējā valsts daļā vien atsevišķos lauku apgabalos. Pilsētās savstarpējās saziņas valoda ir gandrīz tikai krievu. Var jau vainot aizgājušos padomju laikus, kad Baltkrievijā bija palikušas tikai dažas baltkrievu skolas, tomēr problēmas sakne slēpjas citur. Daudzi baltkrievi kaunas no savas valodas, tā tiek uzskatīta par vienkāršu, neizglītotu cilvēku valodu. Savukārt krievu valoda ir inteliģences un kultūras valoda. Ne velti lielākā daļa mūsdienu baltkrievu literatūras, dzejas un mūzikas tiek radīta tieši krievu valodā.

Krievu imperiālisti visiem spēkiem cenšas baltkrievu apziņā iepotēt domu, ka tādas baltkrievu tautas nemaz neesot un baltkrievu valoda ir tikai viens no daudziem krievu valodas dialektiem. Šķiet, viņiem tas arī izdodas, jo liela daļa baltkrievu tādi jūtas vien kā politiska nācija, bet ne kā etniska kopība. Šis absolūtais nacionālās pašapziņas trūkums ir brīdinājums visām mazajām Eiropas tautām, kas var notikt, ja tās nesargās savu valodu, kultūru un tradīcijas no lielo tautu spiediena un ietekmes.

Kā ir ar latviešiem? Pirmajā mirklī šķiet, ka liktenis mums bijis labvēlīgāks. Veiksmīgi esam atbrīvojušies no lielā kaimiņa, integrējušies Rietumu demokrātiskajās struktūrās. Tomēr, analizējot sabiedrībā vērojamos procesus, nākas secināt, ka lielam optimismam nav pamata. Ja pētījums par tieksmi asimilēties tiktu veikts šodien, baidos, ka latvieši joprojām būtu vienā no pirmajām vietām.

Lūk, daži piemēri, kurus ikdienā, iespējams, pat nepamanām. Aplūkojiet uzmanīgi marķējumus uz teju katras Latvijā ražotas preces. Jūs ieraudzīsiet, ka līdztekus uzrakstiem latviešu valodā, visur būs teksts arī krieviski. Nav runa par produkciju, kas paredzēta eksportam uz Krieviju, bet par vietējai lietošanai domāto preču iepakojumu, kur uzraksti krievu valodā lieluma un pamanāmības ziņā nereti ir līdzvērtīgi uzrakstiem latviešu valodā. Vai tiešām mūsu uzņēmēji savus krievu līdzpilsoņus uzskata par muļķiem, kas latviski pat nespēj iemācīties tik elementārus jēdzienus kā “piens”, “maize”, “desa”? Ja reiz produkts domāts Latvijas patērētājiem, kādēļ informāciju uz iepakojuma rakstīt svešā mēlē?

Palasiet darba piedāvājumus. 90% gadījumu jūs sastapsieties ar prasību zināt krievu valodu vismaz sarunvalodas līmenī, bet vairākumā gadījumu tiek prasītas labas krievu valodas zināšanas gan rakstiski, gan mutiski. Tas notiek valstī, kur krievu valodai nav oficiāla statusa un lielākā daļa skolu atteikušās no šīs valodas mācīšanas. Uzņēmēju prasība  darbiniekiem obligāti zināt krievu valodu, īpaši uzņēmumos, kuru darbība nav tieši saistīta ar Krievijas tirgu, ir klaji diskriminējoša daudziem latviešiem. Izaugusi taču vesela paaudze, kas krievu valodu nepārvalda, turklāt Latvijā atgriezušies arī daudzi trimdas latvieši, kam krievu mēle tikpat sveša. Diemžēl Latvijas likumdošana aizliedz valstij iejaukties privāto uzņēmumu darbībā. Es gan uzskatu, ka latviešu valodas prioritāte un aizsardzība nav tikai uzņēmumu iekšējā lieta vien, tāpēc tam būtu nepieciešams regulējums arī valsts līmenī.

No ražotājiem daudz neatpaliek plašsaziņas līdzekļu īpašnieki. 90.gadu sākumā bija mēģinājums vairākas vadošās latviešu avīzes dublēt krievu valodā. Ideja nebija slikta, tomēr ātri izgāzās, jo prese, kas pauž Latvijas valsts un latviešu vairākuma viedokli, krievu minoritātei nešķita pievilcīga. Tad pie lietas ķērās privātās televīzijas. Atrodiet kaut vienu komerctelevīziju, kur filmas netiktu titrētas krieviski. Tajā pašā laikā Krievijā uzņemtās filmas tiek rādītas oriģinālvalodā ar latviešu subtitriem, kaut vajadzētu būt otrādi. Ar katru gadu Latvijas komerctelevīziju ēteru arvien vairāk pārņem Krievijas televīzijas un kino produkcija. Reizēm šķiet, ka esam atgriezušies padomju laikos. Privāto televīziju vadītāji nemaz neslēpj, ka raidījumi arī turpmāk tiks titrēti krieviski, jo viņi negribot zaudēt krievu auditoriju, proti, daļu savu ienākumu. Tā Latvijas iedzīvotāji, atšķirībā no citu Eiropas valstu skatītājiem, joprojām ir spiesti paciest svešas valodas klātbūtni savu televizoru ekrānos.

Ar kādu sašutumu daudzu audiovizuālo mediju pārstāvji savulaik protestēja pret likumā ietverto normu, kas raidījumus svešvalodā iegrožoja stingri noteiktos procentuālos rāmjos. Visskaļākie protestētāji bija nevis krievu mediju pārstāvji, bet mūsu pašu bāleliņi, tostarp sabiedrībā pazīstamas personas. Rezultātā mums šodien ir vairākas radiostacijas, kas raida tikai krieviski un amerikāņu investoriem piederoša komerctelevīzija TV5, kas par savu mērķauditoriju pasludinājusi krievvalodīgos Latvijas iedzīvotājus. Arī kabeļtelevīziju tīklu piedāvātajās paketēs neproporcionāli daudz programmu ir krievu valodā. Interneta medijos notiek gluži tas pats. Lielie ziņu portāli veido savu lapu krievu versijas, turklāt to saturs reizēm ir krietni atšķirīgs no latviešu lapu satura un bieži vien latviešiem klaji nedraudzīgs. Arī reklāmdevēji Baltijas tirgum domātās reklāmas pasūta gan valsts, gan paralēli arī krievu valodā.

Viss augstākminētais liecina, ka biznesam maz nozīmē tādi jēdzieni kā patriotisms, nacionālā pašapziņa un valsts intereses - galvenais ir nauda. Regulāri dzirdam, kā mūsu biznesmeņi pārmet valdībai un Saeimai Krievijas kaitināšanu, kas pasliktinot biznesa kontaktus ar šīs valsts uzņēmējiem. Štrunts par morāli un principiem, ka tik peļņa! Rezultātā esam ieguvuši reālu divkopienu sabiedrību de facto. Ne jau krievvalodīgo iedzīvotāju skaits vai kādi citi apstākļi radījuši šādu situāciju, bet gan mūsu uzņēmēju peļņas kāre, kuras vārdā tiek upurētas latviešu tautas intereses. Pēc neatkarības atjaunošanas daudzi Latvijas krievi sāka saprast, ka vēstures rats ir neatgriezenisks un padomju laiki atpakaļ vairs nenāks. Kam šāda situācija nebija pieņemama, aizbrauca no Latvijas, bet daudzi sāka mācīties latviešu valodu un domāt par integrēšanos šajā valstī. Nu tas viss ir pazaudēts un liels nopelns šādam bēdīgam iznākumam ir mūsu pašu nacionālās pašapziņas trūkumam.

Taču biznesmeņi nav vienīgie, kas cenšas izpatikt krievu minoritātei, lai uzturētu draudzīgas attiecības ar dižo kaimiņvalsti. Daudz neatpaliek arī politiķi. Jo tālāk pagātnē paliek atmodas laiks un neatkarības atjaunošanas ideāli, jo vairāk mūsu varas vīri sāk lūkoties Kremļa virzienā. Savu lomu te spēlē daudzu mūsu politiķu ciešās saites ar biznesa aprindām, kas ieinteresētas labās attiecībās ar Krieviju. Taču labas biznesa attiecības pieprasa arī labas politiskās attiecības, tāpēc vienā otrā jautājumā nākas Krievijai piekāpties. Tā bez ierunām tika atdota suverēna Latvijas teritorija Abrene, pat neprasot izmaksāt kompensācijas Latvijas pilsoņiem, kas tur pazaudēja savus īpašumus. Kalvīša valdība Latvijai neizdevīgo robežlīgumu bija gatava noslēgt par jebkādu cenu, kā vēlāk izrādījās, atdodot Krievijai ne vien Abreni, bet arī citas Latvijas zemes, kas nekad nav piederējušas Krievijai. Ar dažu politiķu līdzdalību Latvija tiek uzsēdināta uz Krievijas gāzes “adatas”. Tādu piemēru ir daudz.

Kāds vārds sakāms arī par politiķu pašcieņu. Pat visnacionālāk noskaņotie latviešu politiķi uz krievu plašsaziņas līdzekļu jautājumiem nu jau vairs neatbild latviski, bet intervijas sniedz krievu valodā. Ja tas notiktu sarunā ar Krievijas medijiem, to vēl varētu saprast, taču tas notiek mūsu pašu publiskajā telpā, kamēr krievi visbiežāk runā tikai savā valodā un viņu teiktais tiek tulkots. Lielas diskusijas sabiedrībā izraisīja arī valsts prezidenta Valda Zatlera ierašanās lētā krievu popmūzikas festivālā Jūrmalā. Ka tas nebija tikai privāts apmeklējums, liecina prezidenta īpašā godināšana šajā pasākumā, kā arī uzaicinājums krievu popzvaigznēm ierasties uz oficiālu vizīti Rīgas pilī. Valsts augstākajai amatpersonai gan vajadzētu saprast, ko tai pienāktos darīt, bet ko ne. Turklāt daļa krievu popzvaigzņu nemaz neieradās uz pieņemšanu. Kas viņiem tādas sīkas valsts prezidentiņš. Interesanti, vai viņi riskētu neierasties, ja uz Kremli tos būtu aicinājis, piemēram, Putins vai Medvedevs?

Tomēr nevainosim tikai uzņēmējus un politiķus. Mēs katrs ne par matu neesam labāki. Jau kopš padomju laikiem zināms - ja latviešu sabiedrībā būs kaut viens krievu valodā runājošais, latvieši visdrīzāk pāries uz krievu valodu. Nereti krievi, kas nopietni apņēmušies iemācīties valsts valodu, ir pat dusmīgi, ka latvieši ar viņiem cenšas sarunāties krieviski un nepalīdz pēc iespējas labāk apgūt latviešu mēli. Mēs pat pazemojamies tiktāl, ka arī veikalos, sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumos un citās vietās pieļaujam apkalpojošajam personālam ar mums runāt krieviski. Ir nožēlojami skatīties kā veca māmuļa spiesta lauzīt savu mēli, jo pārdevēja nespēj viņu apkalpot valsts valodā. Kaut arī kopš neatkarības atjaunošanas pagājis pietiekami ilgs laiks, no mūsu ikdienas leksikas joprojām nav pazuduši dažādi krievu vārdi un izteicieni. Kad beidzot izbeigsim zemoties svešas valodas un tikumu priekšā un pieprasīsim ikvienam Latvijas pastāvīgajam iedzīvotājam runāt ar mums tikai un vienīgi latviešu valodā? Tas ir latviešu tautas un Latvijas valsts, galu galā, mūsu katra pašcieņas jautājums.

Vēl viena, personīgi man neizprotama lieta, ir attieksme pret svētku un atceres dienām. Nereti intervijās nācies dzirdēt, ka cilvēkiem neko nenozīmējot tāds 18.novembris, tā gluži vienkārši esot vēl viena brīvdiena. Varētu jau to norakstīt uz padomju laika ideoloģiskās audzināšanas sekām, taču vai tikai. Tajā pašā laikā cilvēki tik labprāt pieņem mums mentāli svešo Valentīna dienu un ķeltu pagānu Helovīna svētkus. Ko nu par tiem - kādas cīņas tik netika izcīnītas ap savā būtībā klaji sociālistisko Sieviešu dienu! Var jau teikt, ka tie ir vienkārši skaisti svētki un to patieso nozīmi tāpat neviens neievēro. Lai nu tā būtu. Bet vienlaikus mūsu vēsturiskajai atmiņai un nacionālajai pašapziņai tik svarīgā Lāčplēša diena tiek noniecināta un lielai daļai sabiedrības nav nekādas intereses par šiem svētkiem. Bēdīgi un nožēlojami! (Par svešo un savējo svētku problemātiku vairāk lasiet ŠEIT)

Visai populārs ir sauklis: es mīlu šo zemi, bet nemīlu valsti! Manuprāt, pilnīgi aplama nostāja. Es saprotu, ka cilvēki ir neapmierināti ar to, kā mūsu valsts attīstījusies pēdējo gadu desmitu laikā, tomēr nav pareizi politiķu kļūdas un neizdarību saistīt ar valsti kā pamatvērtību. Ja reiz neticam 18.novembra Latvijas ideāliem, neticam Satversmei un likumiem, noniecinām brīvības cīņās un pasaules karos par Latviju kritušo varoņu piemiņu, ko gan vērta ir mūsu neatkarība? Mēs varam nemīlēt politiķus un viņu darbus, taču mums pienākas mīlēt Latvijas valsti. Paldies Dievam, ar katru gadu patriotisma jūtas sabiedrībā pamazām, bet tomēr pieaug, īpaši jauniešu vidū. Tas priecē un dod cerību nākotnei.

Tomēr negatīvisma tendences joprojām ir aktuālas. To labi redz citu valstu līderi un politiskie analītiķi. Ne velti Igaunijas prese Latviju nosaukusi par vājāko posmu Baltijas valstu vienotības ķēdē. Tāpat dažādi Rietumu novērotāji ne reizi vien izteikuši bažas par Latvijas pārlieku ciešo raudzīšanos Krievijas virzienā. Tiesa, Gruzijas - Krievijas konflikta laikā Latvija parādīja stingrāku mugurkaulu un pievienojās pārējo Baltijas valstu un Polijas izteiktajam nosodījumam Krievijas agresijai. Esam sākuši arī nopietnāk apsvērt Latvijas atkarību no Krievijas enerģētikas un šīs problēmas risinājumus.

Taču iekšpolitikā joprojām pieļaujam valsts interesēm naidīgu krievu šovinistu netraucētu darbošanos, kā rezultātā liela krievu minoritātes daļa tiek saindēta ar lielkrievu šovinisma idejām. Krievu minoritātes pašapziņa aug un divkopienu sabiedrība de facto Latvijā jau pastāv. Mums atliek ņemt vērā līdzšinējās kļūdas un turpmāk rīkoties atbilstoši Latvijas valsts un tautas interesēm, lai Latvijas Republikas 100.gadadienu nenāktos sagaidīt ar divkopienu sabiedrību de iure un krievu valodu kā oficiālu valodu.

Dievs, svētī Latviju! Жыве Беларусь!

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

Nekas nav atrasts