- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

Arvīds un Valija Šepkeni. Toreiz un tagad

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2008. gada 7. oktobris 17:23 sadaļā Personības

Ilgus gadus Aizputes vasarsvētku draudzē kalpoja mācītājs Arvīds Šepkens (1927. - 2005.). Uzticams palīgs un draugs šajā darbā viņam bija dzīvesbiedre Valija, ar kuru laulībā tika nodzīvoti vairāk nekā 50 gadi.

****

- Kur jūs viens otru satikāt?

Arvīds: - Laukos.

Valija: - Arvīds atnāca pie mums uz kolhozu par brigadieri, un tur mēs viens otru ieraudzījām.

Arvīds: - Draudzējāmies kādus trīs gadus. Laulības notika 1954. gada 1. maijā Sakas baptistu draudzē, mūs salaulāja mācītājs Jonass. Man tolaik bija 27 gadi, Valijai 21 gads.

Valija: - Tik ilgi draudzējāmies tāpēc, ka man nebija īsti saprotams, vai tas ir Dieva prāts - iziet pie Arvīda. Biju augusi kārtīgā baptistu ģimenē, viņš savukārt mīlēja pasaules priekus. Sākumā nekādas domas par precēšanos nebija, tomēr vēlāk sāku par šo jautājumu lūgt Dievu. Uz savu lūgšanu saņēmu atbildi: “Arvīds ir izredzēts rīks Manās rokās!” Mammai teicu: “Tagad es vairs neko nesaprotu! Zinu tikai, ka viņš ir izredzēts, bet, ja reiz izredzēts, tad man jāsasniedz šis Dieva apsolījums.” Ģimenes dzīvē devos ticībā, ka Dievs savu darbu pie Arvīda izdarīs. Tomēr nācās gaidīt desmit garus gadus.

- Un, kā Dievs šo jautājumu atrisināja?

- Mūsu dēls saslima ar astmu. Tas bija smags laiks. Visi mani tuvinieki tolaik jau bija vasarsvētku draudzē un lūdza par mums. Mēs dzīvojām Cīravā un tur kādās mājās notika sapulces. Reiz es aizgāju uz turieni kopā ar bērniem un lūdzu, lai Dievs dziedina manu dēlu, taču nekas nenotika. Puikam bija jāsāk iet skolā. Pirmo gadu viņš tikpat kā mācījās mājās, arī otrajā gadā no rudens līdz Ziemassvētkiem skolā iet nevarēja. Viņam trūka elpas. Biju ļoti nomocījusies un kādu vakaru teicu vīram: “Paliec tu šonakt pie viņa, es gribu mazliet atpūsties.” Tā bija nakts, kad Dievs uzrunāja Arvīdu.

Arvīds: - Valija man daudzkārt jautāja: “Kad tu beidzot atgriezīsies?” Tā kā biju lasījis Jauno Derību, es tikai atteicu: “Tie ir veci žīdu pātari!” Bet tad saslima bērns. Pie mums brauca vadošie vasarsvētku sludinātāji, svaidīja viņu ar eļļu, Imants Zvirgzdiņš gavēdams nēsāja puiku uz rokām, tomēr nekas nelīdzēja. Tonakt pie bērna gultiņas es domāju: „Cik ilgi viņš tā mocīsies, labāk tad nomirt”. Taču galvā bija arī cita doma: „Cilvēki par manu bērnu lūdz Dievu, un Viņš ir tas, kas dziedina”. Nolēmu izaicināt Dievu: “Ja Tu patiesi esi tāds Dievs, kas var šo bērnu dziedināt, es Tev kalpošu!” Pēc mirkļa pie griestiem parādījās spoža gaisma, kas nolaidās uz bērna krūtīm un tur it kā izkliedējās, tad atkal saplūda kopā un pazuda. Puika man jautā: “Papu, kāpēc tu neej gulēt?” - “Tu jau man te taisies mirt nost!” - “Nē, es esmu vesels!” Puika uzrāva virsū segu un aizmiga, bet es atcerējos, ko biju Dievam solījis. Ko nu lai dara?! Man bija daudz draugu un visi mīlēja iedzert. Es teicu: “Dievs, Tev jāpalīdz man tikt vaļā no vecajiem draugiem un jāpiedod visi grēki!” Uz sienas parādījās neliels balts ekrāns un roka, kas ar asinīs mērktu pirkstu rakstīja: Visi tavi grēki ir samaksāti Golgātā! Tas notika 1964. gada decembrī. Kopš tās nakts tabaka un alkohols no manas dzīves pazuda pilnīgi. Tikai sajūtot šīs indes smaku vien, man fiziski kļūst slikti. Es tiku kristīts, un no tā laika mūsu ģimene kalpo Dievam.

- Bet, kā gadījās, ka meitene no kristīgas ģimenes sāka draudzēties ar neticīgu puisi?

- Valija jau kopš bērnības bija ticīga. Viņai ir trīs māsas, un interesantākais, ka divas no tām arī apprecējās ar neticīgiem vīriem. Visi brīnījās, ka baptistu meitas iet pie luterāņu puišiem, jo mēs sevi uzskatījām par luterāņiem. Pēc kara, 1945. gada maijā, mācītājs Pureniņš Sakas luterāņu draudzē iesvētīja 23 jauniešus, kas vēl pagastā bija palikuši - 11 meitenes un 12 puišus. Un, kā jau tolaik bija pieņemts - ja iesvēta bērnus, jārīko riktīga balle, jāaicina radi un jādzer alus. Sirdī es jau tolaik kaut ko jutu, tomēr vēlāk tik un tā aizgāju pasaules ceļos. Daudzreiz esmu Dievam vaicājis, kāpēc Viņš man ļāva līdz 36 gadu vecumam tā dzīvot. Valijas māsām vīri atgriezās daudz agrāk. Taču tāds bija Dieva pestīšanas plāns man.

- Māsām vīri atgriezās, bet jūs turpinājāt lūgt gadiem. Vai reizēm neuzmācās izmisums?

Valija: - Jau stāvot pie altāra es zināju, ka man jābruņojas ar pacietību un ticību, jo rezultāts nebūs redzams tik drīz. Tomēr es ticēju, ka reiz tas kļūs redzams. Man bija apsolījums, ka viņš ir izredzēts un tas bija stiprs, nesatricināms pamats. Lai kādas grūtības bija jāpiedzīvo, šis apsolījums nesa mani uz ticības spārniem. Dievs darīja Savu darbu pamazām. Mēs dzīvojām un šķita, ka nekas nemainās - vīrs, kā jau kolhoza traktorists, daudz dzēra. Reizēm bija grūti to paciest, un tad es lūdzu Dievu, lai Viņš mani ved vienalga kādos džungļos, tikai izved no šādas dzīves. Viņš mūs ieveda Cīravas mežā pussagruvušā mājā, un tieši tur mūsu dzīve pārmainījās. Taču sākums bija grūts, draudzes tur nebija, vīram uzradās jauni “draugi”, un šķita, ka viss atkal būs pa vecam. Bet tad mani uzrunāja Dieva Vārds par Pēteri, kad tas bija cietumā un draudze par viņu lūdza Dievu. Kad viņš tika laukā un klauvēja pie nama vārtiem, kalpone to teica draudzei, taču viņi neticēja. Šis vārds mani stiprināja, ka noteiktais laiks ir teju, teju klāt, atliek vien ticēt.

Atceros, kādu rudeni mēs rakām kartupeļus un sestdien (bet sestdienās tolaik bija jāstrādā) bija atbraucis sludinātājs no Jelgavas. Man ļoti gribējās tikt uz sapulci, taču bērni jāmazgā, mājas darbi jāpadara. Tad Arvīds teica: “Ej arī, es pats visu izdarīšu.” Tas bija kā pirmais saules stars. Vēlāk mēs abi kopā pirmo reizi gājām uz dievkalpojumu. Bija ziema, ļoti slikts laiks un dziļš sniegs. Kājas stiga sniegā, bet mums bija jāiet deviņi kilometri. Kad nonācām galā, viņi jau bija beiguši, tomēr saimnieks teica: “Ja reiz tādi ciemiņi atnākuši, mēs nevaram pārtraukt.” Tika lasīti vārdi no Jāņa evaņģēlija 15. nodaļas 16. panta: “Ne jūs mani esat izredzējuši, bet es jūs esmu izredzējis un jūs nolicis, ka jūs ejat un nesat augļus.” Tas man bija liels stiprinājums. Dievs ir izredzējis, un man jātic, ka Viņš arī darīs. To nevar izteikt vārdos, kāds tas bija prieks, kad Arvīds kļuva par jaunu radījumu Kristū! Sākās cita dzīve, mājās valdīja pavisam cita noskaņa. Tomēr jāteic, ka cīņu par vīra atgriešanos es neizcīnīju viena. Ar gavēšanu un lūgšanām daudz palīdzēja mana mamma un māsa. Paldies viņām par to.

- Cik bērnu Dievs jums dāvājis?

- Trīs - dēlu un divas meitas. Brīnišķīgi bērni, visi ticīgi. Kad mūsu meitas jau sāka skatīties uz puišiem, manā sirdī bija rūpes un es lūdzu Dievu, lai Viņš piedod, ka savulaik esmu tik daudz sāpinājusi savu mammu. Man bija jāiet pie mammas lūgt piedošanu. Sirdī bija liecība - ja es sakārtošu attiecības ar savu mammu, Dievs darīs, lai man nekad nebūtu jāpiedzīvo līdzīgas rūpes. Paldies Dievam, man ir brīnišķīgi znoti un desmit mazbērni, kas pazīst Dievu un visi ir draudzē. Dievs ir brīnišķīgs!

Arvīds: - Mūsu dēlam tagad ir 48 gadi, viņam pašam ir dēls, divas meitas un skaista sieva. Pirms Dievs viņu dziedināja, puika divas nedēļas atradās Aizputes slimnīcā. Galvenais ārsts zvanīja uz mājām: “Brauc pēc sava Jānīša, nevar vairs valdīt.” Es jautāju: “Vai tad ir vesels?” - “Jā, vesels!” Sadabūju mašīnu un braucu uz slimnīcu. Durvīs satiku galveno ārstu, bet viņš saka: “Es jūs mazliet piemānīju.” - “Kādā ziņā?” - “Jūsu puika vakarnakt gandrīz nomira, tik tikko izglābām.” Bet Dieva plāns bija dziedināt. Kristietim nevar būt lielāka labvēlība no Dieva, ja arī viņa bērni ir ticīgi.

- Kā audzināt bērnus, lai viņos nerastos nepatika pret baznīcu un kristietību?

Valija: - Mēs ļoti bieži vakaros kopā ar mammu un māsas ģimeni lūdzām un svētījāmies. Pa to laiku mūsu bērni citā istabā spēlējās. Neviens viņus nespieda piedalīties lūgšanās. Bet kādu vakaru, kad bijām lūguši vairākas stundas, pēkšņi pamanījām, ka bērni ir mūsu vidū, priecājas un slavē kopā ar mums. Kāds taču viņus bija tur nolicis! Mēs viņus nebijām saukuši. Svētais Gars ir audzinātājs. Protams, nozīmīgas ir arī vecāku lūgšanas. Par bērnu sāk lūgt, kad viņš vēl nav piedzimis, un aizlūgšanas viņu pavada visu mūžu. Atceros, kā izvadīju skolas gaitās mūsu jaunāko meitu. Viņa tikko bija slimojusi ar vējbakām, bet laukā plosījās putenis. Es viņu tikpat kā uz muguras pārnesu pāri purvam uz skolu. Nesu viņu un asaras lija sniegā: “Es nododu viņu Tavās rokās, Kungs, un ticu, ka Tu viņu vadīsi.” Tā viņi visi tika uzticēti Tam Kungam.

Arvīds: - Kad meitenēm bija 10 gadi, kādā vakara lūgšanā viņas tika kristītas ar Svēto Garu. Pēc tam pāris mēnešus abas kā lakstīgalas dziedāja svešās mēlēs. Neviens no mūsu bērniem nav dzīvojis pasaulīgu dzīvi nevienu stundu. Ar lūgšanu var panākt visu. Ja tu redzi, ka tavs bērns neiet patiesības ceļu, tikai lūgšana var palīdzēt.

- Kad un kā sākās jūsu mācītāja kalpošana?

- Pēc manas atgriešanās 1964. gadā mana ģimene sāka kalpot Dievam. Mūsu mājās Cīravā un vēlāk Aizputē regulāri notika dievkalpojumi. Taču draudzes vadība man tika uzticēta 80. gados, kaut tolaik draudze vēl nemaz oficiāli nebija reģistrēta. Vadošie brāļi mani izvirzīja, svētīja, un tā sākās manas mācītāja gaitas. Kaut gan tolaik vasarsvētku draudzēs vēl nepraktizēja viena mācītāja kalpošanu - sludināt varēja ikviens. Reizēm pagāja vairāk nekā četras stundas, bet liecinieku netrūka. Dievkalpojuma centrā bija lūgšanas - ja bija kādas problēmas, cilvēki divas trīs stundas uz ceļiem lūdza Dievu. Un Dieva Gars izlējās. Es nekur īpaši neesmu mācījies teoloģiju, Dievs mani ir mācījis. Neilgi pēc atgriešanās Dievs mani uzrunāja: „Neskaties ne uz vienu cilvēku, tikai uz Manu Vārdu”. Dieva Vārds ir manas dzīves un ticības pamats.

- Kā izveidojās Aizputes draudze?

- 1989. gadā nodibinājām draudzi Aizputē un rajona pašvaldība atļāva mums pulcēties manā mājā. Mums tika uzdāvināta arī veca, pussabrukusi ēka, kuru atjaunojām. Toreizējais izpildkomitejas priekšsēdētājs bija ļoti pretimnākošs un maksāt mums vajadzēja tikai par papīru noformēšanu. Arī cilvēki bija atsaucīgi, ziedoja pa 2000, 3000 rubļiem. Sākot darbus, draudzei bija kādi 2000 rubļi. Kad beidzām, izlietoti bija pāri par 11 000 rubļu, bet atlikumā palika… tie paši 2000 rubļi. Dievs mūs svētīja. 1990. gadā baznīca bija pabeigta. Oficiāli draudze tika reģistrēta 1994. gadā.

- Šodien jaunajiem kristiešiem nav īsta priekšstata, ko nozīmēja būt ticīgam tolaik - ateistiskā režīma apstākļos. Pastāstiet, kā tajos gados norisa vasarsvētku draudžu dievkalpojumi.

- Sapulces nereti notika divas trīs dienas pēc kārtas, jo mēs izmantojām oficiālos valsts svētkus un brīvdienas. Parasti sabrauca 50 - 60, kādreiz pat 70 cilvēku. Dienā dievkalpojums ilga četras stundas, tad mazs pārtraukums un vakarā sešos septiņos atkal četras stundas vai pat ilgāk. Turpat arī nakšņoja. Dažreiz nebija ne tik daudz matraču, ne segu. Tad sanesa salmus vai sienu, pārklāja palagu un gulēja - vienā istabā vīrieši, otrā sievietes. Tomēr neviens nesūdzējās par neērtībām. Nākamajā dienā viss sākās no jauna. Dievkalpojumos uzsvars netika likts uz slavēšanu, kā tas ir tagad, bet uz lūgšanu un gavēšanu. Šādas sapulces notika gan mūsu mājās Cīravā, gan Liepājā pie brāļa Riharda Bitēna, arī Kuldīgā, pie Friča Ozolinkeviča Ventspilī un citur. Vadošie brāļi ceļoja no vienas vietas uz otru. Jāteic, ka šodien dievkalpojumos daudz kā pietrūkst no toreizējās īpašās gaisotnes.

- Vai notika arī regulāras sapulces?

Valija: - Bija arī regulāras. Vienu svētdienu pie mums Aizputē, citsvētdien Ventspilī, vēl citu Liepājā. Visi noteikti centās būt Jelgavā. Tolaik visi bija uz riteņiem - no vienas vietas uz otru.

Arvīds: - Ne jau vienmēr visi brauca uz lielajām sapulcēm. Tie, kas palika mājās, noturēja savus dievkalpojumus. Draudzes cilvēkiem Aizputē tolaik bija četras privātmājas un katru svētdienu dievkalpojums notika citā. Kas tad brauca uz lielajām sapulcēm? Aktīvākie. Kas bija mazliet kūtrāki, tie rīkoja sapulces mājās, taču visumā cilvēki bija ļoti aktīvi. 82 gadus vecs tantuks deviņus kilometrus nāca uz sapulci. Es gribēju braukt pretī, bet skatos - viņa jau sēž. Jautāju: “Kā jūs tikāt šurp?” Viņa paskatījās pulkstenī un teica: “Nav jau tik traki - četrarpus stundas nācu un atnācu.”

- Diezin vai šodien kāds tā darītu? Vai cilvēki ir mainījušies, vai arī tas liecina par garīgu apsīkumu? 

Valija: - Ir svarīgi, kā mēs sastopamies ar Dievu - dziļi sirdī vai vienkārši tāpat. Kas To Kungu piedzīvojis dziļi sirdī, tas stāv uz pareiza, stingra pamata. Es uzaugu kristīgā ģimenē un jau no bērna dienām darbojos draudzē, dziedāju, teicu dzejas. Tad pienāca laiks, kad man sāka slāpt pēc kristības. Teicu mācītājam, ka nevēlos tikt kristīta upē, jo biju novērojusi, ka kristībās brīvā dabā mēdz pulcēties daudz smējēju. Man tas bija svēts brīdis, un es negribēju, lai kāds par to ņirgātos. Mācītājs teica: “Tevis vienas pašas dēļ es nevaru likt saimniekiem vest ūdeni uz baznīcu. Nāksies pagaidīt, varbūt kāds nākamgad pieteiksies kristībām baznīcā.” Tas bija 1947. gads, krānu nebija un ūdeni kristībām tolaik veda no upes. Nākamajā gadā tiešām pieteicās daudz kristību kandidātu. Tuvojās kristību diena, bet man sirdī nebija miera. Es jutu, ka nepietiek ar to vien, ka skaitīšos draudzē. Bet, ja nu es nomirstu?! Es būšu draudzē, bet, ja man nav patiesa kontakta ar Dievu, kur es palikšu mūžībā? Pāvilostā tolaik notika lūgšanu stundas, un es izlūdzos tēvam atļauju aiziet uz vienu no tām. Skrēju rikšiem, tomēr lūgšanu stunda bija jau sākusies. Kāds čukstēja ausī: “Skrien atpakaļ! Tu taču neesi šajā draudzē, ko tu tur iesi par apsmieklu!” Tomēr man to vajadzēja! Es atrāvu durvis un gāju iekšā. Ko es lūdzu, ko teicu - nezinu, bet no manas sirds izgāzās viss vecais un ienāca jaunais. Kad piecēlos, visi mani apsveica kā atpestītu dvēseli. Nu es zināju, ka varu dot roku savam Kungam un slēgt ar Viņu derību. Bet, kad tu esi noslēdzis derību ar To Kungu, tev ir Viņa vadība.

Arvīds: - Tomēr es saskatu, ka arī sludinātājos nav vairs tās degsmes, kas tolaik. Atceros, kad Fricis Ozolinkevičs iznāca no cietuma (viņš bija notiesāts dievkalpojumu dēļ), es viņu dzirdēju kādā sapulcē Grobiņā. Viņš runāja ar tādu dedzību, ka kādi 50 cilvēki visi izplūda asarās. Atceros māsu Bertu. Viņa mēdza nemanāmi ienākt telpā, kur pulcējās Dieva bērni, un kaut kur maliņā lūgt Dievu. Un Dieva Gars plūda pār visiem, kas tur atradās. Cik daudz tu nodosies Dievam, tik arī no Viņa saņemsi.

- Ir dzirdēts, ka tolaik ticīgo sapulces nereti apmeklēja arī represīvo iestāžu darbinieki.

- Pēckara gadi bija grūts laiks. Tolaik daudzi vadošie brāļi tika notiesāti uz 25 gadiem tikai par to, ka sludināja vasarsvētku mācību. Viņiem pateica skaidri un gaiši: “Pievienojieties vai nu baptistiem, vai luterāņiem.” Kas neklausīja, tiem piesēja politisku pantu “Nelegālu sapulču organizēšana” un notiesāja. Arī 60. gados ar sapulču rīkošanu bija grūtības. Atceros, reiz Saļienā sapulces laikā atbrauca pagasta priekšsēdētājs ar robežsargiem, visus salādēja mašīnā un aizveda uz iecirkni. Tur sastādīja aktu un lika katram samaksāt 10 rubļus soda naudas par pierobežas režīma pārkāpšanu. Vietējais milicis izbrīnīts jautāja: “Vai jūs tiešām neapzināties, ka esat apcietināti? Jūs dziedat, sarunājaties, lūdzat Dievu. Es jums nespēju neko ļaunu nodarīt.” Pēc pāris stundām mūs atlaida mājās. Tomēr priekšsēdētājs nerimās. Viņš teica: “Es jūs, vellus, visus iznīcināšu!” Tad mēs, kādi 25 cilvēki, iegājām vakarā trīs kilometrus mežā un visu nakti lūdzām, svētījāmies un dziedājām. Pēdējā lūgšanā Dieva Gars nolaidās ar tādu spēku, ka es saņēmu Svētā Gara kristību un sāku runāt svešās mēlēs. Tas bija cīņu laiks. Tolaik netrūka drosmīgu cilvēku, kas nebaidījās ne no draudiem, ne vajāšanām.

- Droši vien varas iestādēm palīdzēja arī “modru” cilvēku ziņojumi?

- Reiz mūsu mājā Cīravā notika trīs dienu sapulce. Pa vidu es aizbraucu uz veikalu, lai nopirktu maizi, produktus. Tur pie manis pienāca piedzēries kaimiņš un teica: “Nu, ko darīsim? Kad tavās mājās sanāks dievlūdzēji, es iešu ar čeku!” Uzsitu viņam uz pleca un teicu: “Draugs, tu dari, kas tev jādara, es darīšu, kas man jādara.” Tajā pašā vakarā šis cilvēks piedzēries izsita veikala logu, tika apcietināts un uz trim mēnešiem nokļuva cietumā. Iznācis no turienes, viņš ieradās pie manis un lūdzās: “Piedod, es tā vairs nekad nedarīšu!” Liepājā katra mēneša trešajā svētdienā notika sapulces. Un gandrīz katru reizi, kolīdz cilvēki bija sapulcējušies, klāt bija arī milicis. Reiz šis milicis mums teica: “Nez, kas jūs izspiego? Man nebūtu nekāda vajadzība šeit nākt, bet man liek to darīt.” Vēlāk atklājās, ka turpat pāri ielai kāds šoferis visu laiku bija ziņojis. Bija arī ziņotāji no pašu vidus. Mēs ar brāļiem reiz pat norunājām lūgt un gavēt, lai Dievs atklāj visus nodevējus.

- Tomēr sapulcēs notika arī daudz brīnumu.

- Tādas lietas tiešām notika. Piemēram, kad es vēl nebiju ticīgs, kāds brālis no vienas istabas cauri sienai tika pārcelts otrā istabā. Jāpiebilst, ka abas šīs istabas bija ļaužu pārpilnas. Vēlāk viņš stāstīja: “Es biju dzērājs, bet acumirklī saņēmu pestīšanu, Svētā Gara kristību un kļuvu par kristieti!” Sapulcēs regulāri notika dziedināšanas, daudzi piedzīvoja atrisinājumu visdažādākajām problēmām.

- Ko jūs novēlētu Latvijas kristiešiem?

- Mana lūgšana ir, lai Dievs vēl bagātīgāk izlietu Svēto Garu pār visu draudzi. Tas ir ļoti svarīgi, jo mēs redzam, ka šodien mūsu tauta slīgst dažāda veida grēkos. Cilvēki ir kļuvuši vieglprātīgi - atnāk uz dievnamu, paklausās, bet tad iziet ārā un turpina dzīvot pa vecam. Tāpēc visiem kristiešiem es gribētu novēlēt - nepārstājiet meklēt Dieva Vārdā apsolīto Svētā Gara pilnību, lai draudze varētu uzrunāt Latvijas sabiedrību Kristus spēkā! =

 

Raksts pirmoreiz publicēts žurnāla „Tikšanās” 2004. gada jūnija un jūlija numuros.
© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un pirmpublikāciju obligāta.

Līdzīgie raksti:


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2008/10/07/arvids-un-valija-sepkeni-toreiz-un-tagad/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.