- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

Jēkabs Ozolinkevics. Tā Kunga svētīts

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2008. gada 21. augusts 13:42 sadaļā Personības

2008. gada 11. maijā 73 gadu vecumā Dievs aizsauca Mūžībā ilggadējo Valdemārpils vasarsvētku draudzes mācītāju Jēkabu Ozolinkevicu. Šī intervija tapa 2005. gadā. Nedaudz saīsinātā veidā to piedāvāju jūsu uzmanībai.

- Ir noiets garš dzīves un ticības ceļš. Bet kāds bija sākums?

- Es piedzimu 1935. gada 1. maijā Plintiņos Dundagas pagastā ticīgu vecāku ģimenē. Jau kara gados vēlējos piedzīvot Dievu, taču kaut kas mani vienmēr kavēja. Kad pārnācu no armijas, sapratu, ka nu gan ir beidzamais laiks. Aizgāju uz baptistu draudzi, jo tur bija vairāk jauniešu. Dievkalpojumā sludinātājs Teodors Straumers teica, ka šis iespējams ir pēdējais gads, jo Izraēls sāk pulcēties savā zemē un žēlastības laiks pagānu tautām izbeigsies. Nu ir pavisam bēdīgi! - nodomāju. Jauno gadu mēs parasti sagaidījām pie tēva māsas Jaunmālēju mājās. Pulkstenis jau tuvojās divpadsmitiem, un es domāju: žēlastības vārti tūdaļ aizvērsies! Dievs, piedod manus grēkus un dod pestīšanas liecību sirdī, lai es neaizietu pazušanā! Tovakar es atdevu savu sirdi Jēzum un piedzīvoju grēku piedošanu.

Nākamā gada Jāņos mēs rīkojām kristības. Mans tēvs Kaļķupē nokristīja astoņus cilvēkus, tajā skaitā arī mani un manu brāli Jāni, tagadējo vasarsvētku draudžu bīskapu. Vakarā mēs lūdzām Dievu, lai saņemtu Svētā Gara kristību, un Svētais Gars nolaidās. Cilvēki viens pēc otra saņēma Gara kristību, tikai ne es. Vai es tiešām esmu tik grēcīgs? Kungs, apžēlojies! Piedod, ja es kaut ko nepareizi esmu darījis! Un tajā brīdī arī es saņēmu Svētā Gara kristību. Tas notika 1958. gadā.

- Un kā jūs kļuvāt par mācītāju?

- 1974. gadā mēs nodibinājām draudzi, ko vadīja Kārlis Frīdenbergs. Tā bija mājas draudze, jo oficiālu vasarsvētku draudžu tolaik vēl nebija. Cilvēki tika vajāti, likti cietumā. Arī mans tēvs vairākus gadus nosēdēja stingrajā režīmā. Vēlāk viņu ievēlēja par pirmo vasarsvētku draudžu bīskapu. Mēs ar brāli Frīdenbergu braucām no mājas uz māju un rīkojām dievkalpojumus. Kārlis mēdza teikt, ka viņš ir ģenerālis un es viņam vienīgais zaldāts. (Smejas.) Tā mēs strādājām, līdz vienā jaukā dienā viņš devās pie Dieva. Bija domāts, ka par mācītāju kļūs Teodors Straumers, taču viņš atteicās. Tad vadošie brāļi Kadeģis, Veikmanis un Zvirgzdiņš nosprieda, ka šajā amatā jābūt man. Es gan iebildu, ka diez vai tas ir pareizi, jo viņi nav īpaši gavējuši un lūguši Dievu, tomēr brāļi teica, ka tam tā jābūt, un svaidīja mani ar eļļu. Tā es 1975. gadā kļuvu par mācītāju.

- Pastāstiet, kā veidojās Valdemārpils draudze.

- Atmodas gados Dievs mani uzrunāja, ka Valdemārpilī būs daudz ticīgo, tāpēc, tiklīdz rādās tāda iespēja, mēs reģistrējām draudzi ar nosaukumu Talsu rajona vasarsvētku draudze. Tolaik tajā bija 13 cilvēku. Nosaukums tika izraudzīts ar nodomu, lai dievkalpojumus varētu rīkot jebkurā vietā Talsu rajonā. No sākuma mēs vēl turpinājām pulcēties mājās, taču tad es tiku ievēlēts par deputātu un pagasta padomes priekšsēdētāju, un mēs sākām cīņu, lai draudzei tiktu piešķirtas bijušās pareizticīgo baznīcas telpas, kur padomju gados atradās kinozāle. Uz pirmo dievkalpojumu atbrauca kādi 200 cilvēki. Daudzi iznāca priekšā, nožēloja grēkus. Sākumā mēs kalpojām pārmaiņus ar evaņģēlistu Māri Dzelzs, taču viņš bija pārāk aizņemts darbā organizācijā Jaunatne ar misiju, un galu galā es paliku viens.

- Vai ticības dēļ esat piedzīvojis arī vajāšanas?

- Bija cilvēki, kas rakstīja sūdzības par to, ka es rīkoju dievkalpojumus. Mani uzmanīja jau tad, kad es vēl nemaz nebiju mācītājs. Reiz pat tiku nosaukts par sevišķi bīstamu elementu. Kāds darbabiedrs mani brīdināja: Jēkab, tev draudzē ir spiegi! Izķer spiegus, citādi tevi ieliks cietumā! Es teicu: ja esam ticīgi cilvēki, spiegiem nav nekādas nozīmes! Man var katrā pusē nolikt 10 000 spiegu, taču, ja Dievs neteiks, ka Jēkabam jāiet cietumā, viņš neies! Tolaik es regulāri braucu uz dievkalpojumiem Popē. Tieši pretī ceļa galam, kur man vajadzēja nogriezties, atradās kāda māja. Tajā sēdēja spiegs, kam vajadzēja mani uzmanīt. Es to nemaz nebūtu zinājis, ja gans, kas turpat netālu ganīja, nebūtu mūs brīdinājis. Es uz turieni braucu vēl vismaz pāris gadu, taču ne reizes netiku pieķerts. Viņi nevarēja saprast, kas tas par numuru - to, kā braucu ārā, viņi redz, bet to, kā iebraucu, neredz! (Smejas.) Tas bija Dieva brīnums.

Arī mašīnu man neļāva pirkt. Viņi uzskatīja, ka, tikko es dabūšu mašīnu, tūdaļ visus vedīšu uz baznīcu. 1989. gadā vietējie partijas veči man teica: Jēkab, tu labi strādā, mēs tev izgādāsim mašīnu. Pagasts un sovhozs nolēma mašīnu piešķirt, taču rajona partijas sekretārs teica: spēcīgiem ideoloģiskiem pretiniekiem mēs mašīnas nepiešķiram! Man bija jāsmejas - es, tāds maziņš un knaps vīrelis, bet spēcīgs ideoloģisks pretinieks! Tas tiešām bija augsts novērtējums! (Smejas.) Mašīnu es tomēr dabūju. Aizbraucu uz rajonu un prasīju, kad tad īsti man tas moskvičs būs. Izrādījās, ka burtnīca, kurā tika reģistrēti tie, kas gaidīja rindā uz mašīnu, ir pazudusi. Teicu, lai raksta jaunu un tad es būšu pirmais. (Smejas.) Pēc nedēļas man zvana un saka, ka pienākusi mašīna. Pitraga baptistu mācītājs Edgars Freivalds toreiz teica: Jēkab, kad tu brauksi pirkt mašīnu, skaties, kurai uz durvīm rakstīts: Dieva valstības darbam. To ņem, citu ne. Man līdzi bija švāģeris, viņš iet gar mašīnu rindu un pēkšņi saka: šī ir īstā! Patiešām, laba mašīna bija - gāja ilgi.

- Ko jūsu gribētu novēlēt savai draudzei un pilsētai?

- Mums visi sludina, ka Valdemārpilī būs atmoda. Bija atbraukuši ciemiņi no Amerikas un teica: Dievs esot atklājis, ka šeit būšot atmoda. Bija cilvēki, kas speciāli brauca no Anglijas, lai uzmeklētu Valdemārpils vasarsvētku draudzi, jo Tas Kungs esot atklājis - te būs atmoda. Vai nu viņi visi ir melu pravieši, vai Dieva pravieši, to laiks rādīs. Tomēr mēs negribam kļūt ticībā vāji, tāpēc rīkojam atmodas dievkalpojumus, domājam par atmodu un ticam, ka tā nāks. Taču mūsu galvenais mērķis ir pievest cilvēkus Kristum. Nevis kādai konfesijai, bet Jēzum Kristum. Nav svarīgi, vai draudze ir liela vai maza, ir svarīgi, lai cilvēki tiktu glābti. Mūsu uzdevums ir izraut cilvēkus no elles un ievest debesīs.

 

Raksts pirmoreiz publicēts žurnālā „Tikšanās” 2005. gada oktobrī.
© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un pirmpublikāciju obligāta.

Līdzīgie raksti:


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2008/08/21/jekabs-ozolinkevics-ta-kunga-svetits/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.