- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

Gunta Matjuhova. Aicinājums kalpot

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2008. gada 3. maijs 18:59 sadaļā Personības

- Gunta, tu piedzimi un uzaugi senā vasarsvētku kristiešu dzimtā. Pastāsti par saviem vecākiem, bērnību.

- Mana vecāmamma un viņas trīs māsas bija vienas no pirmajām vasarsvētku ticīgajām Latvijā. Apmēram pirms 70 gadiem misionārs Džems Grēviņš rīkoja dievkalpojumus Aucē, tirgus laukumā. Tobrīd vecāsmammas māsa Anna Līkums gulēja uz gultas smagi slima un visi domāja, ka viņa vairs necelsies. Uzzinājusi par gaidāmajiem dievkalpojumiem, Anna teica: “Ja šie ļaudis ir tādi kā Bībelē rakstīts, es būšu vesela!” Viņi iejūdza zirgu, iecēla Annu ratos un aizveda uz tirgus laukumu. Mājās Anna nāca pati savām kājām un nodzīvoja gandrīz līdz 90 gadu vecumam. Tas bija sākums. Visa ģimene iesaistījās vasarsvētku kustībā - vecāsmammas tante bija draudzes vadītāja, bet izdziedinātā māsa Anna kalpoja kā evaņģēliste.

Mans tētis uzauga pie savas mātes un viņas māsām. Tēvs bija ģimeni pametis, likdams izvēlēties - vai nu viņš, vai Dievs. Jau no bērnības tētis ieauga tajā garīgajā atmosfērā, kas valdīja viņu mājā. Vēlāk viņš apprecējās ar manu māti, kas nāca no Zvirgzdiņu dzimtas. Arī Zvirgzdiņi bija iekļāvušies vasarsvētku kustībā. Visi mammas brāļi bija draudžu kalpotāji.

50. - 60. gados vasarsvētku draudzēm bija aizliegts kalpot publiski, taču ļoti spēcīga bija kalpošana mājas draudzēs. Dievkalpojumi regulāri notika arī mūsu mājās. Es tajā visā biju iekšā jau no pašas bērnības. Vienmēr visapkārt bija cilvēki, Dieva Vārds, lūgšanas, kopīgas maltītes, vakarēšana, bērni un jaunatne - sadraudzība tolaik bija vienreizēja.

- Taču tad tavā dzīvē nāca laiks, kuru tu reiz nosauci par saviem “neauglīgajiem gadiem”.

- Apmēram 13 gadu vecumā tiku kristīta. Tajā laikā bija tā sauktā “Lediņu atmoda”. Nosaukums radies no Lediņu mājām netālu no Jelgavas, kur dzīvoja mātes brālis Imants Zvirgzdiņš. Tur notika īpaši dievkalpojumi, kuros Dieva Gars spēcīgi darbojās un daudzi jaunieši nāca pie Dieva. Vēlāk es aktīvi iesaistījos rokasbumbas spēlē. Tā bija kā slimība. Bija panākumi, sākās braucieni, treniņnometnes, valsts izlase. Visas sacensības notika svētdienās un vajadzēja izvēlēties - dievkalpojums vai sacensības. Izvēlējos sacensības. Tas mani attālināja gan no draudzes, gan Dieva.

19 gadu vecumā es atgriezos. Dievs mani uzrunāja tik spēcīgi, ka pāris stundas pavadīju raudot Viņa priekšā. Svētais Gars mani it kā iztīrīja no iekšienes. Tolaik draudze piedzīvoja jaunu posmu savā vēsturē. Mājas draudzes vietā bija nākusi legāla vasarsvētku draudze. Tas modināja manu interesi. Nodomāju: “Jāiet paskatīties, kā tas ir, kad mūsējie tagad tāpat kā visi - baznīcā.” Tā pamazām Dievs mani atveda atpakaļ uz draudzi.

- Tu esi no paaudzes, kas piedzīvoja Tallinas atmodu. Kā šī atmoda ietekmēja tavu dzīvi?

- Tallinas atmoda sākās Olevistes baptistu baznīcā, un tās kulminācija bija no 1976. līdz 1980. gadam. Mēs par to dzirdējām un braucām skatīties, kas īsti tur notiek. Dievs tur darbojās ļoti spēcīgi. Simtiem cilvēku brauca no Krievijas, Ukrainas, Baltkrievijas, lai saņemtu Dieva pieskārienu. Šo gadu laikā es desmitām reižu biju Tallinā. Personīgi redzēju, kā Dievs dziedina kroplus cilvēkus, arī redzes un dzirdes invalīdus. Baznīcas stūrī krājās kruķu un spieķu kaudze, kurus izdziedinātie tur atstāja. Daudzi tika piepildīti ar Svēto Garu.

Bija pagājuši divi gadi kopš manas atgriešanās pie Dieva. Visu šo laiku lūdzu pēc Svētā Gara piepildījuma, bet tā īsti nespēju to satvert. Mums bija mācīts: atgriezies no grēkiem, kristies ūdenī un lūdz pēc Svētā Gara piepildījuma. Tad Dievs tev to dos, tu runāsi mēlēs, un tev būs spēks liecināt, augt un kalpot. Es gribēju kalpot. Es jau kalpoju. Savās gaidās, savās slāpēs pēc Gara spēka, šķiet, biju sasniegusi galējo robežu.

Vasarsvētkos, 1978. gada 28. maijā, mēs atkal bijām Tallinā. Dievkalpojums jau bija beidzies, un mūsu grupa steidzās uz autostaciju. Pie baznīcas durvīm sastapām vadošos brāļus. Pēkšņi brālis Tedijs Tīrs, kurš bija viens no šās atmodas “pīlāriem”, jautāja: “Vai tiešām jūs visi saņēmāt to, ko šajā reizē cerējāt saņemt?” Māsa Elvīra no Tukuma teica: “Gunta nesaņēma Svēto Garu.” Es kļuvu dusmīga, jo man bija maldīgs uzskats, ka jāgavē un jālūdz stundām, tad varbūt var kaut ko izlūgt. Sacīju: “Jā, es nesaņēmu, bet mēs steidzamies!” Brālis Tedijs atbildēja: “Dievs zina, ka jūs steidzaties, bet vai tu gribi saņemt?” - “Nu, protams!” Visi brāļi sastājās ap mani, uzlika rokas un… tas bija viss, ko atceros. Kad apzinājos nākamo mirkli, mani cēla augšā no grīdas un teica: “Nu gan mums jāskrien!” Tas bija kā zibens spēriens - Dieva Gars ļoti spēcīgi nāca pār mani, un es atrados uz grīdas. Svētā Gara piepildījumu es saņēmu pie Olevistes baznīcas ārdurvīm.

- Tallinas atmodas uguns skāra arī Jelgavas draudzi.

- Mūsu tagadējais bīskaps Jānis Ozolinkevičs bija viens no Tallinas atmodas dalībniekiem. Tādēļ draudzes aktīvākā daļa bija regulāri viesi Tallinā, un tas nepalika bez sekām. Kad esi iekšā šajos notikumos, tu burtiski tiec piesūcināts ar Dieva spēku. To pašu tu vēlies redzēt arī savā draudzē. Arī tur tu gribi Dievu, kas dziedina, atraisa, atbrīvo, kas uzrunā cilvēkus, pulcē tos un piepilda tukšos solus. Mēs to ļoti vēlējāmies un Dievs sāka caur mums strādāt. Kad atgriezāmies no Tallinas, arī pārējie draudzes locekļi aizdegās, jo mēs vairs nebijām remdeni un vienaldzīgi.Vadošie igauņu brāļi bieži brauca uz Latviju. Kad viņi ieradās, ļoti daudz cilvēku no visas Latvijas, Ukrainas, Baltkrievijas brauca uz Jelgavu. Šķita, ka mūsu baznīca apgāzīsies, pat ābolam nebija kur nokrist. Dievs pagodināja Savu Vārdu. Notika brīnišķīgas dziedināšanas, kurās Tas Kungs īpaši lietoja bīskapu Jāni. Dievkalpojumi ilga līdz vieniem naktī. Aizlūgšanas turpinājās stundām, jo lūgt vajadzēja par katru cilvēku. Baznīcā bija ar eļļas krāsu krāsotas sienas, un, no ļaužu daudzuma un garīgās spriedzes telpā pa šīm sienām pilēja, tecēja, plūda ūdens.

Tajos gados grupa mūsu draudzes cilvēku, arī es, bijām iesaistīti aktīvā kalpošanā. Kopā ar Jāni Ozolinkeviču un vēl dažiem brāļiem mēs braucām uz Baltkrieviju un Ukrainu sludināt un lūgt par cilvēkiem. Mums bija ļoti nopietna attieksme pret lūgšanu. Tā nebija “pieskriešana un aizskriešana”, bet stāvēšana Dieva priekšā, gaidīšana uz Viņu, izlūgšana, izlaušanās un arī gavēšana.

- Kā tev šķiet, kāpēc šī uguns apdzisa?

- Pirmkārt, mēs bijām internacionāla draudze, un sātans to izmantoja, lai radītu domstarpības. Sākām strīdēties par otršķirīgām lietām, kas neskāra ne pestīšanu, ne mācības pamatus, bet tradīciju un kultūras atšķirības. Otrkārt, mēs pārāk sapriecājāmies. Redzot, ka viss notiek, mēs “palaidām vaļīgāk” tās lietas, uz kurām pirms tam raudzījāmies ļoti nopietni, - lūgšanu, svētdzīvi, pazemību Dieva priekšā.

- Vairākus gadus tu biji Jelgavas draudzes mācītāja. Sieviete mācītāja - diezgan sāpīga tēma Latvijā. Arī daļa vasarsvētku kristiešu uzskata, ka tas nav pareizi. Kā tu domā?

- Vasarsvētku draudžu pirmsākumos Latvijā nebija problēmu ar sievietēm vadītājām, sludinātājām. Kā jau teicu, manas vecāsmammas tante vadīja draudzes dievkalpojumus, māsa sludināja Evaņģēliju. Arī mana mamma bija ļoti aktīva kalpošanas darbā. Es augu šajā vidē, un man tas šķita normāli. Es zināju, ka Dievs mani aicina kalpot. Nezināju, ka vajadzēs kādreiz vadīt draudzi, bet to, ka vajadzēs liecināt, vadīt un organizēt, es zināju no pirmās dienas. Vēlāk redzēju, ka Dievs svētī manas liecības, un sāku tās veidot jau kā sprediķus. Sapratu, ka Dievs grib, lai es to daru.

Pirms kļuvu par draudzes ganu, piecus gadus biju palīgmācītāja. Tā kā mācītājs Jānis Ozolinkevičs vienlaikus bija arī bīskaps, tad draudze biežāk redzēja mani, nevis viņu, jo bīskapam bija jāapmeklē citas draudzes. Kad Jānis atstāja gana kalpošanu, draudze manī saskatīja vienīgo kandidātu mācītāja amatam.

- Ko par to teica tava ģimene?

- Vīrs apmeklē krievu draudzi, tāpēc viņu “mācīt” man neiznāca. Viņš ticis audzināts atziņā, ka sieviete nevar būt mācītāja. Vīrs vēlējās, lai es neieņemtu galveno pozīciju draudzē. Tos piecus gadus, kad biju mācītāja, kurai vienmēr par visu jārūpējas un mazāk laika paliek ģimenei, viņš nebija priecīgs. Taču viņš to pacieta.

Kas attiecas uz bērniem, tad agrāk skolā viņi mazliet kaunējās, taču tagad es redzu, ka meita pat ar zināmu lepnumu var teikt, ka mamma ir mācītāja. Viņi ir sapratuši, par ko jākaunas, bet ar ko var lepoties.

- Tava ģimene ir piedzīvojusi arī kādu īpašu Dieva žēlastību.

- Kad mums piedzima meitiņa, Jelgavā plosījās stafilokoka infekcija. Dzemdībās infekcija nokļuva viņas asinīs un ar tām tika iznēsāta pa visu miesu. Viņu operēja, tad pārveda uz Rīgu un veica atkārtotu operāciju. Cīņa bija starp dzīvību un nāvi. Sākās meningīts, strutas bija sirds somiņā, ap gūžas kaulu un citur. Slimnīcā es redzēju mātes, kas histērijā raudāja, jo bērni no šīs slimības mira.

Meita vairs neēda un ne uz ko nereaģēja. Kādu svētdienu Rīgā bija ieradušies somu brāļi, un Golgātas baptistu dievnamā notika liels dievkalpojums. Pametu bērnu un skrēju uz sapulci. Mēs lūdzām Dievu, un pār mani nolaidās miers. No šā brīža sākās uzlabošanās, un drīz vien mūs izrakstīja no slimnīcas. Jelgavā kāda daktere man teica: “Nepriecājieties, jūsu bērnam var būt komplikācijas.” Šodien skatoties uz šo “bērnu”, es redzu, ka Dievs viņu ir pacēlis un novērsis visas komplikācijas.

- Ko tu gribētu pateikt cilvēkiem, kas lasa šo interviju?

- Izvēle kalpot Dievam ir vērtīgākā izvēle mūsu dzīvē. Ikvienam, kurš dzīvē vēl nav sastapies ar Jēzu Kristu, es ieteiktu nopietni pārlūkot savu dzīvi un meklēt šo tikšanos. Bībelē teikts, ka viens ceļ māju uz klints, cits uz smiltīm. Kad nāk vēji un vētras, tad iztur nams, kas celts uz klints. Tieši tāpat ir ar mūsu dzīvi. Kamēr esam bez Dieva, tā ir būvēta uz smiltīm. Arī ticīgajiem ir vētras, bet, ja ir stiprs pamats, tad neviens nevar namu sagāzt. Es nekad nenožēloju to, ka nācu atpakaļ pie Dieva un kalpoju Viņam. Pats vērtīgākais, kas manā dzīvē bijis, - tā ir sadraudzība ar Dievu.

Raksts pirmoreiz publicēts žurnāla „Tikšanās” 2000. gada novembra numurā.
© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un pirmpublikāciju obligāta.

Līdzīgie raksti:


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2008/05/03/gunta-matjuhova-aicinajums-kalpot/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.