- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

Viņpus zemeslodei

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2008. gada 3. aprīlis 17:12 sadaļā Ceļojumi

Amerika - brīvības, vienlīdzības un demokrātijas simbols. Valsts, kuras pamatos liktas kristīgas vērtības, bet kas šodien pārdzīvo nopietnu garīgo krīzi. Kāda tu atklāsies mūsu acīm, Amerika?

Pēc 12 stundu nogurdinoša lidojuma maršrutā Rīga - Kopenhāgena - Toronto - Klīvlenda laimīgi sasniedzam Jauno Pasauli. Mūs sagaida vietējo latviešu pāris Voldemārs un Anna Krūzas. Viņu nama durvis vienmēr viesmīlīgi atvērtas tautiešiem no Latvijas. Jāpiebilst tikai, ka Solvitai šī ir jau trešā ciemu reize ASV, man - pirmā.

Mūsu aizokeāna vizītes sākums sakrīt ar Latvijas valsts svētkiem 18. novembrī. Latviešu luterāņu draudzes namā Klīvlendas latviešu biedrība rīko svētku pasākumu. Tiek ienesti Latvijas un ASV karogi, skan valstu himnas. Savās runās KLB priekšsēde S. Rūtenberga un Latvijas vēstnieks ASV Aivis Ronis izvērtē aizvadītos 10 gadus mūsu valsts dzīvē. Ieskanas arī pa kritiskai notij. Noslēgumā ar dzejas, mūzikas un deju kompozīciju “Lai skandinām dziesmās, cik Latvija skaista” uzstājas vietējās latviešu skolas audzēkņi un deju kopa “Pastalnieki”. Prātā nāk okupācijas laiks, kad 18. novembra vakarā cauri slāpētāju kaukoņai klausoties “Amerikas Balss” svētku radiopārraides, vēlējos Latvijas neatkarības dienu svinēt kopā ar trimdas tautiešiem. Nu šis sapnis ir piepildījies.

Svētdiena, 19. novembris. Esam apvienotajā Klīvlendas latviešu luterāņu un baptistu draudžu valsts svētku dievkalpojumā, kuru vada prāvests Laimdots Grendze. Svētrunu teic baptistu mācītājs Pauls Barbins. Šeit būtu vietā izdarīt nelielu atkāpi un palūkoties, kā tad latviešu draudzēm Amerikā klājas.

Stāvoklis nav visai iepriecinošs. Draudzes pamazām izmirst - vecie ļaudis aiziet mūžībā, jaunieši apmeklē amerikāņu dievkalpojumus vai arī iet pasaules ceļus. Garajos trimdas gados draudzes kļuvušas par savdabīgiem klubiem, kur latvieši pulcējas, lai koptu sadraudzību un tautiskas tradīcijas, kādēļ nereti tiek piemirsta kristīgas draudzes patiesā sūtība. Neapšaubāmi, daudz pūļu ticis un tiek veltīts palīdzības sniegšanai Latvijai, taču žēlsirdības darbs un latvietība vien nespēj jaunatni noturēt draudzēs. Paldies Dievam, ka mūsu tautiešu vidū tomēr ir ļaudis, kas tiecas pēc dziļākām attiecībām ar Dievu. Klīvlendā iepazināmies ar cilvēkiem no lūgšanu grupas, kur luterāņi un baptisti pulcējas kopā, lai meklētu Dieva vaigu un lūgtu par atmodu. Svešatnes latviešu aktuālākā vajadzība ir patiesi dzīvs Evaņģēlijs, jo Dievs taču vēlas, lai ikviens latvietis tiktu glābts!

Klīvlenda, Ohaijo pavalsts - pilsēta Lielo Ezeru rajonā, Eri ezera krastā. Dibināta 1796. gadā, Klīvlenda savu uzplaukumu piedzīvo 30 gadus vēlāk, kad tiek atklāts Ohaijo kanāls, kurš Eri ezeru savieno ar Ohaijo upi. Pilsētas izaugsme turpinās līdz pat 20. gadsimta 20. gadiem. Ievērojamās dzelzs un ogļu atradnes to padara par vienu no lielākajiem tērauda un kuģu būves centriem pasaulē. Tieši Klīvlendā savus miljardus sapelna Džons D. Rokfellers, tāpat daudzi citi miljonāri. Šodien Klīvlenda joprojām ir liela industriāla osta ar augsti attīstītu rūpniecību.

Kā jau rūpniecības pilsēta, Klīvlenda nav īpaši pievilcīga tūristiem, tomēr arī šeit ir ko redzēt. Centrā slejas neliels debesskrāpju puduris, izvietojušies valsts iestāžu, banku, lielo kompāniju biroji, grezni veikali, teātri, universitāte. Otrpus Kaijahogas upei atrodas vecais pilsētas rūpniecības rajons Flets. Atjaunotās senās ēkas, noliktavas un izdedžu kaudzes, kam pāri stiepjas 14 dažāda lieluma dzelzs tilti, nerada nomācošu, drīzāk mežonīgi romantisku gaisotni. Flets ir arī viens no iecienītākajiem krodziņu, restorānu un bāru rajoniem. Pilsētas rietumu rajonā atrodas bohēmiskā Ohaijo pilsētiņa. Te Viktorijas stila ēkās izvietojušies veikaliņi, kafejnīcas, antikvariāti. Šeit atrodas arī fermeru tirgus, kura sarkano ķieģeļu torni ar pulksteni var ieraudzīt jau iztālēm. Savukārt Klīvlendas austrumu daļā apskates vērts ir tā sauktais Universitātes Loks - parku, muzeju un mākslinieku rajons.

Iegriežamies CIP birojā. Nē, tā nav slavenā ASV izlūkdienesta mītne! Šo burtu atšifrējums ir pavisam vienkāršs: Cleveland International Program - Klīvlendas Starptautiskā programma. CIP ir ASV valdības un privātpersonu finansēta programma, kas akadēmiski izglītotiem cilvēkiem no visas pasaules ļauj papildināt zināšanas Amerikā. Arī Solvita šīs programmas ietvaros 1994. gadā Klīvlendas Universitātē pusgadu apguva sociālā darba teoriju, vienlaikus strādājot pansionātā par mūzikas terapeitu. CIP ietilpst Starptautiskās Sadraudzības Padomē (CIF), kas apvieno līdzīgas organizācijas Amerikā un citur pasaulē. CIF direktore Dorotija Fallere stāsta par nākotnes iecerēm. Starp tām ir arī filiāles atvēršana Latvijā, kas Latvijas iedzīvotājiem pavērs daudz plašākas iespējas izmantot CIF pakalpojumus.

Viesojamies Solvitas bijušajā darba vietā - Sv. Augustīna pansionātā. Tas izvietojies katoļu draudzei piederošā ēku kompleksā, kur atrodas arī slimnīca, bērnu aprūpes centrs un citas līdzīga profila iestādes. Redzētais pārsteidz - tik ļoti tas atšķiras no Latvijā vērotā. Un runa nav tikai par materiālo pusi. Jāpaskaidro, ka Sv. Augustīna pansionāts nav vienkārši veco ļaužu mītne - te atrodas psihiski un fiziski invalīdi, kam nepieciešama ārstu uzraudzība. Dažam šajā namā nāksies pavadīt visu mūžu. Tomēr nav ne vēsts no bezcerības un depresijas. Tieši pretēji - ar savu enerģiju un dzīvesprieku šie ļaudis spēj radīt pozitīvas emocijas citiem. Kā to panāk? Pavisam vienkārši - cilvēkiem liek justies vajadzīgiem! Pacientus iesaista spēlēs, korī, mākslas pulciņos, ved ekskursijās, rīko piknikus. Šādas aprūpes sistēmas filozofiju vislabāk izteic sauklis, kuru redzēju pansionātā: “Dievam Tu esi īpašs!” Un viņi patiesi ir īpaši!

Amerikā nācās piedzīvot arī “nacionālo katastrofu”, par kuru, skatoties televīzijas ziņu pārraides Latvijā, tik bieži esam vīpsnājuši - sniegu! Kādu rītu zemi klāj pūkains sniedziņš - kādi 15 centimetri. Un turpina snigt. Klausāmies vēstis par slēgtajiem ceļiem un neskaitāmajām autoavārijām. Dažās skolās tiek atceltas mācības. Šīs “stihijas” dēļ arī mēs esam spiesti atlikt ieplānoto braucienu uz Niagāru. Trakas lietas!

No Klīvlendas mūsu ceļš ved tālāk uz Virdžīnijas pavalsti, kur Apalaču kalnu paēnā izvietojies nelielais Veijerskeivas ciems. Šeit ierodamies Pateicības dienas pēcpusdienā. 1620. gadā, kad angļu evaņģēliskie kristieši, bēgdami no vajāšanām dzimtenē, izkāpa Amerikas krastā, tos sagaidīja bargi klimatiskie apstākļi un pārtikas trūkums. Par laimi, vietējie indiāņi izrādīja atbraucējiem labvēlību, paēdināja un citādi atbalstīja. Nākamajā vasarā Dievs ieceļotāju iekoptos tīrumus svētīja ar bagātīgu ražu. Pateicībā par brīnumaino izglābšanos trīs dienas tika svinēti svētki. Tā radās Pateicības dienas tradīcija. Par svētku mielasta neatņemamu sastāvdaļu kļuvis tītara cepetis, jo indiāņi izsalkušos ciemiņus cienāja ar savvaļas tītaru gaļu. Tādēļ šos svētkus nereti mēdz dēvēt arī par Tītaru dienu.

Esam ielūgti uz svētku mielastu misionāru Šeltona un Luīzes Dženingsu namā. Bez tītara cepeša galdā tiek celts sālīts šķiņķis Virdžīnijas gaumē, saldie kartupeļi ar valriekstiem, dzērveņu ievārījums. Saldajā ēdienā baudām ķirbju kūku, pekanriekstu cepumus un kokosriekstu torti. Tāda ir tradicionālā Pateicības dienas ēdienkarte.

Tomēr nebūt ne visos amerikāņu namos atceras Pateicības dienas patieso nozīmi. Tas liek uzdot jautājumu, vai mīts par Ameriku kā “kristiešu zemi” nav tikai ilūzija. Klīvlendas reģiona telefongrāmatā uzzināju, ka pilsētā un tās apkārtnē darbojas aptuveni 1300 kristīgas draudzes, starp tām vairāk nekā 300 baptistu, ap 200 katoļu, 150 vasarsvētku un harismātu, 100 luterāņu, 100 metodistu, 50 prezbiterāņu un vēl daudzas citas. Tajā pašā laikā publiskajās skolās liegts sludināt Evaņģēliju, toties māca jogu. Skolēni joprojām apgūst darvinismu, bet radīšanas teorija netiek pieminēta. Šo bēdīgo sarakstu varētu turpināt. Protams, pilsētās un laukos uz katra stūra ir baznīca, skan vismaz viena kristīgā radiostacija, televīzijā redzamas daudzas kristīgas programmas, katrā mazpilsētā ir kristīgā grāmatnīca. Tas viss ir. Tomēr arī Amerikā ir pietiekami daudz formālu kristiešu un garīgi mirušu draudžu. Un, kā jebkur citur pasaulē, arī šeit ir dzīvas, Dievam degošas draudzes un cilvēki.

Bet mēs joprojām atrodamies saulainajā Šenandoas upes ielejā, kas pēc sniegotās Klīvlendas šķiet īsts debesu brīnums. Austrumu pusē ieleju skauj Zilo Virsotņu kalni, rietumos Apalači, bet ziemeļos slejas Masanutenu mežainās nogāzes. Zemnieku fermas un melnraibo govju ganāmpulki mijas ar nelieliem ciematiem un senatnīgām mazpilsētām. Rokinghemas apgabalā atrodas lielākās tītaru audzētavas valstī un uzcelts pat piemineklis šim amerikāņu tik iecienītajam putnam.

Lielākā ielejas pilsēta ir Harisonburga. Šeit mājvietu radušas divas augstākās mācību iestādes - Džeimsa Medisona un Austrumu Menonītu universitātes. Apmeklējam cietumu un ģimenes misiju Kingsway, kuras dibinātāji un vadītāji ir Dženingsu laulātais pāris. Pašreiz rit akcija “Ziemassvētku ābele”. Tās mērķis ir sagatavot simtiem dāvanu sainīšu bērniem, kuru vecāki atrodas ieslodzījuma vietās. Jāpiebilst, ka Dženingsi jau vairākus gadus vasarās apmeklē Baltijas valstis, lai sludinātu Labo Vēsti Igaunijas un Latvijas cietumos.

Dodamies uz Stauntonu, kas atšķirībā no Harisonburgas cenšas saglabāt visu senatnīgo. Uz pakalniem celtā pilsētiņa ir īsta kolekcionāru un senatnes cienītāju paradīze - šeit atvērti neskaitāmi veikaliņi un antikvariāti. Pilsētas senākā daļa ir brīnišķīga vieta romantiskai maltītei kādā no vietējiem krodziņiem. Stauntonā atrodas arī ASV prezidenta Vudro Vilsona dzimtās mājas - muzejs.

Šenandoas ieleja var lepoties ar fantastiskiem dabas skatiem. Šeit atrodas vairāki nacionālie parki, kalnos ierīkotas tūristu takas, atpūtas vietas, skatu laukumi, medību zonas. Iespējams apmeklēt kādu no daudzajām stalaktītu un stalagmītu alām. Noteikti jāiegriežas brīvdabas muzejā netālu no Stauntonas, kur apskatāmas četras autentiskas zemnieku saimniecības no 17. gs. Anglijas, 18. gs. Vācijas un Īrijas, 19. gs. Amerikas. Te viss notiek pa īstam - kalējs smēdē kaļ, saimniece virtuvē vāra, lopi kūtī īsti un dzīvi. Ielejas dienvidos slejas dabas veidots akmens tilts. Šeit izvietojusies indiāņu apmetne, kur kontinenta pirmiedzīvotāji dzīvo gluži kā pirms 300 gadiem. Netālu atrodas vaska figūru muzejs, kas vēsta par Amerikas vēsturi. Pilsoņu kara laikā Virdžīnija bija spēcīgs konfederātu atbalsta punkts. Arī Šenandoas ielejā notikušas niknas kaujas. Tagad šeit iekārtotas piemiņas vietas un muzeji.

Ielejā apmetušies ļaudis, kas tūristos izraisa neviltotu interesi. Tie ir amish people - menonītu konfesijai piederoši vācu ieceļotāji, kas saglabājuši sentēvu dzīves veidu. Viņi atteikušies no civilizācijas sasniegumiem, brauc zirgu vilktās karietēs, valkā 19. gadsimta tērpus un nelieto elektrību. Fotografēt vai zīmēt menonītu sejas nedrīkst, jo tas esot grēks pret Radītāju. Arī viņu gatavotajām lellēm nav seju. Tomēr šķiet, ka šī stingrā ticība dažkārt ir visai formāla - mājās elektrības nav, bet fermā viss mehanizēts un elektrificēts. Mājās skatīties televizoru ir grēks, bet pie kaimiņiem - nekādu problēmu. Kopienas ekonomika balstās uz ekoloģiski tīras lauksaimniecības produkcijas ražošanu, suvenīru izgatavošanu un tūrisma industriju. Lielākās menonītu apmetnes ir Ohaijo un Pensilvānijas pavalstīs, taču arī Virdžīnijā tie sastopami kuplā skaitā.

Ir svētdiena, un mēs esam vasarsvētku draudzes Heartland dievkalpojumā. Stāstām, ko Dievs dara Latvijā, kopīgi lūdzam un slavējam Debesu Tēvu. Jūtamies kā mājās. Vēl tikai atvadu foto kopā ar draudzes ganu Timu Makavoju un viņa dzīvesbiedri Emiju, un varam doties tālāk.

Mūs iepazīstina ar kristīgo skolu Cornerstone, kuru sponsorē tāda paša nosaukuma harismātu draudze. Jaunuzceltajā skolas ēkā darbojas bērnudārzs un sākumskola. Šeit atrodas arī skolas kapela, kur notiek ikrīta lūgšanas, bet reizi nedēļā skolēnu dievkalpojums. Pamatskolas klases izvietotas citā ēkā tuvāk kalniem. Skolas programma atšķiras no mums ierastās. Bērni netiek spiesti pamatīgi apgūt katru mācību priekšmetu. Tiek sniegtas nepieciešamās pamatzināšanas, specializāciju atstājot vidusskolai. Mācību kursā ir tādi priekšmeti kā Bībele, valoda, gramatika, lasīšana, matemātika, sociālās studijas, zinātne, fizkultūra. Audzēkņi apgūst arī slavēšanu un pielūgsmi, zīmju valodu, dejas Dieva godam, spāņu valodu, modernās tehnoloģijas, mūziku, mākslu un drāmu. Bet ir vēl kas svarīgāks. To savstarpējās cieņas, uzticēšanās un labestības gaisotni, kas valda gan skolēnu un skolotāju, gan pašu skolēnu starpā, var sastapt vienīgi kristīgā skolā.

Vašingtona. ASV galvaspilsētas apskatei mums dota tikai viena lietaina rudens diena. Tas, protams, ir gauži maz. Savu auto atstājam Ārlingtonas kapsētas stāvvietā un sēžamies tā dēvētajā tūrmobīlī. Tas ir busiņš, kas ar 15 minūšu intervālu gida pavadībā kursē pa noteiktu maršrutu. Samaksājis 17$, cilvēks var vizināties visu dienu, izkāpt jebkurā pieturā, apskatīt interesējošo objektu un doties tālāk. Ērti un labi. Aplūkojuši Kenediju dzimtas atdusas vietu un nezināmā kareivja kapu ar goda sardzi, dodamies uz pilsētu. Te izdodas pabūt Linkolna, Vašingtona un Vjetnamas kara memoriālos, caur dzelzs žogu palūkoties uz Balto namu, uzkāpt Kapitolija kalnā. Atceļā vēl izbaudām naksnīgās Vašingtonas spoži izgaismoto ielu un namu gaismas spēli. Diena ir galā.

Atgriezušies Klīvlendā, uzzinām, ka Dievs 90 gadu vecumā mūžībā aizsaucis latviešu baptistu draudzes mācītāju emeritus Arnoldu Ūsi. Brālis Ūsis savu kalpošanu sāka pirmskara Latvijā Mazsalacas draudzē un vēlāk turpināja svešumā. Mēs zinām - Dievs atalgo uzticīgos! Tātad paliek cerība reiz atkal tikties Tēva mājās.

Divas nedēļas aizskrējušas vēja spārniem. Pēdējo reizi esam Klīvlendas centrā, kas tūkstošiem krāsainu lampiņu rotāts spoži mirdz Adventa ugunīs. Tāpat kā piepilsētas nami, lauku ciemati un fermas. Lielais gaidīšanas laiks ir sācies. Bet mūsu ceļš ved atpakaļ uz dzimto zemi, uz mājām. Kompānijas Air Canada gaisa putns ceļ mūs arvien augstāk un augstāk. Paliec sveika Amerika! Dievs dos, gan atkal tiksimies - varbūt citos apstākļos, citā gadalaikā, pie citiem ļaudīm, bet tiksimies!

 

Raksts pirmoreiz publicēts žurnālā “Tikšanās” 2001. gada februārī.
© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un pirmpublikāciju obligāta.

Līdzīgie raksti:


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2008/04/03/vinpus-zemeslodei/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.