- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

No jauna piedzimis

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2008. gada 13. marts 17:26 sadaļā Brīnumi notiek

Ventspils čigānu diasporas pārstāvja Andra Aleksandra liecība par Dieva vareno žēlastību viņa dzīvē, par Dieva dziedinošo pieskārienu, glābšanu Jēzus asinīs un garīgu atjaunošanu Viņa augšāmcelšanās spēkā.

****

Ir cilvēki, kas pie Dieva atgriežas caur labklājību. Viņi nav piedzīvojuši nekādas grūtības, tomēr pārpilnība, ko viņi bauda pasaulē, nespēj dot gandarījumu. Tad viņi meklē Dievu. Taču mans ceļš pie Viņa veda caur lielām ciešanām un sāpēm.

Tas notika 1992. gadā. Tolaik es biju biznesmenis, bieži braucu uz Krieviju, nodarbojos ar tirdzniecību. Mana sieva bija latviete, kopā dzīvojām jau trīs gadus. Kā zināms, pasaules cilvēki savu cerību liek nevis uz Dievu, bet personīgo plānu piepildīšanos. Arī es domāju: man ir brīnišķīga sieva, tagad es dzīvošu labi, man būs viss, ko vēlēšos. Taču visas lietas pieder vienīgi Dievam, un, ja mēs ar Viņu nesakrājam, tad izkaisām. Es to reāli piedzīvoju savā dzīvē.

Kārtējo reizi man vajadzēja doties uz Krieviju. Bija barga ziema, bet mums mājās divus gadus vecs bērns. Teicu sievai: “Ko mēs ar mazu bērnu tādā aukstumā brauksim uz Krieviju? Es braukšu viens, tirgošos un sūtīšu naudu.” Tā arī darīju. Naudu uz mājām sūtīju devīgi, lai sieva ar bērnu varētu iztikt. Taču viss iegrozījās pavisam citādi. Sieva iepazinās ar kādu vīrieti, sāka staigāt pa restorāniem, uzdzīvot. Daži mani tautieši atbrauca uz Krieviju un teica: “Andri, sūti vēl vairāk naudas uz mājām! Tava sieva uzdzīvo ar citu!” Tomēr es kuram katram neuzticējos, līdz pats nebiju pārliecinājies. Trīs mūsu kopdzīves gados nekas tāds taču nebija gadījies.

Kādu dienu pārnācu no darba ļoti noguris, atlaidos gultā un aizmigu. Dievs sūtīja sapni: mans divgadīgais bērns bēga no manis. Priekšā bija liela tumša bedre un viņš skrēja tieši uz turieni. Pēdējā mirklī es paspēju viņu satvert. Pamodos, ap sirdi bija smagi un kāda iekšēja balss teica: “Sēdies mašīnā un brauc mājās!” Šī balss man nedeva mieru, tā atkārtojās atkal un atkal. Atstāju visu savu preci Krievijā, sēdos mašīnā un braucu mājās.

Ienākot istabā, ieraudzīju sievu gultā ar citu vīrieti. Viņa uztraukta iesaucās: “Šausmas, vīrs pārbraucis!” - un, pat kārtīgi nesaģērbusies, izskrēja pa durvīm. Izrādījās, ka vīrietis, kurš gulēja ar manu sievu, bija mans vislabākais draugs. Viņš nometās manā priekšā uz ceļiem un teica: “Ja vari, piedod man! Neesmu vainīgs, viņa pati man nedeva mieru!” Es tikai noteicu: “Neesmu Dievs, ka tu manā priekšā krīti uz ceļiem.” Tad viņš aizgāja, bet es otrā istabā dzirdēju raudam savu bērnu. Viņš bija netīrs, neēdis, kails. Katram vecākam ir žēl sava bērna. Apkampu viņu un sāku raudāt.

Sātans pienesa domas: redzi, tava sieva staigā apkārt dzerdama! Tu esi vīrietis vai lupata? Atstāj bērnu viņa mātei, ej un uzdzīvo tu arī! Tā tu viņu vieglāk aizmirsīsi. Es paklausīju šai balsij. Aizbraucu uz Saulkrastiem, iegāju restorānā, pasūtīju ēdienus un dzērienus. Netālu sēdēja kāda skaista sieviete. Sātans čukstēja: šai sievietei šovakar jābūt tavai! Viņa pati pienāca pie mana galdiņa un teica: “Vai drīkstu apsēsties? Mēs varētu šo vakaru pavadīt kopā.” Es neiebildu. Dzērām, dejojām, izklaidējāmies. Kad izgājām no restorāna, viņa uzaicināja mani pie sevis uz mājām. Dzīvoklis atradās jaunā mājā piektajā stāvā. Nodomāju: kas būs, būs! Klausījāmies mūziku, dejojām, dzērām, pļāpājām. Ap diviem naktī pie durvīm atskanēja stipri sitieni. Sieviete piegāja, mirkli sarunājās, tad teica: “Es nevēlos jūs ielaist. Liekaties mierā, citādi izsaukšu policiju.” Tomēr durvis tika rupji izsistas un dzīvoklī ienāca pieci vīrieši. Norādot uz mani, viņi jautāja: “Kas šitais tev ir?” Sieviete atbildēja: “Paziņa.” Tad viens no vīriešiem atvēzējās un no visa spēka iesita viņai. Sieviete noplūda asinīm, šķiet viņas žoklis bija lauzts. Aizsedzu viņu ar savu augumu. Vīrieši kļuva nikni: “Ak, tu esi tāds varonis, aizstāvēsi viņu!” Tad viņi sāka sist mani. Biju krietni iedzēris un jutu, ka nespēšu pretoties. Aizliku sejai priekšā roku, lai mani nesakropļotu. Sitieni bira no visām pusēm, tiku mētāts pa istabu šurpu, turpu. Kāpdamies atpakaļ saņēmu spēcīgu sitienu un izkritu pa piektā stāva logu. Zaudēju samaņu.

Mani aizveda uz Stradiņa slimnīcu. Pāris stundu nogulēju bezsamaņā. Divās vietās bija lauzts mugurkauls, atsistas plaušas, aknas, nieres. Tādas sāpes es nenovēlu pat savam ienaidniekam. Ārsts iešpricēja pretsāpju līdzekļus un teica: “Andri, tu esi ļoti smagā stāvoklī, mēs nezinām, ko ar tevi darīt.” Mani pārsūtīja uz Gaiļezera slimnīcu, bet arī tur teica, ka neko nevarot palīdzēt. Pēc tam tiku nogādāts Linezera slimnīcā. Tur pateica, ka dzīvot man atlikušas labi ja piecas dienas un cerību neesot nekādu. Tajā brīdī nācu pie atziņas, cik niecīgs esmu Dieva priekšā. Kur paliks mans bizness, viss, ko esmu sapelnījis? Mani nevar glābt ne sieva, ne brālis, ne māsas, ne ārsts! Raudāju no sāpēm un pat īsti nezināju, kā lūgt. Es tikai teicu: “Dievs, esi man žēlīgs!” Tobrīd sapratu, cik dārga cilvēkam ir dzīvība.

Otrā rītā pie manis atnāca kāds ticīgs ārsts no baptistu draudzes. Viņš bija profesors, ķirurgs. Ārsts jautāja: “Vai tu tici? Lai gan esmu profesors un ārsts, tomēr nevaru tev garantēt dzīvību. Bet operācijas laikā es lūgšu par tevi. Tici un Dievs tevi dziedinās.” Atbildēju: “Man vairs nav neviena cita, uz ko paļauties, kā vienīgi uz Dievu.” Viņa acis bija pilnas asaru un viņš tikai noteica: “Lai tava ticība tev palīdz!” Pārējie ārsti iebilda: “Ko tu te stāsti pasaciņas! Kāds Dievs viņam palīdzēs?!” Profesors atbildēja: “Kas cilvēkam nav iespējams, tas ir iespējams Dievam. Es viņu neoperēšu savā, bet Jēzus vārdā un zinu, ka viņš tiks dziedināts.” Tad pārējie ārsti piekrita: “Dari kā gribi, mēs neesam pretī.”

Kad viņi aizgāja, es sirdī sajutu lielu mīlestību, mieru un bijību Dieva priekšā. Taču uz operāciju galda dūša atkal bija papēžos, sāka trīcēt kājas. Sirdī nodomāju: Dievs, ja tu mani dziedināsi, es tev kalpošu visu mūžu! Bet, ja arī Tu ņemsi mani Mājās, es esmu gatavs iet. Tad iedarbojās narkoze un es iemigu. Operācija ilga četrarpus stundas un visu šo laiku ārsts lūdza Dievu par mani. Kad līdz operācijas beigām bija palikusi pusstunda, mana sirds apstājās. Tad profesors teica: “Dievs, Tu taču esi radījis debesis un zemi. Vai Tu tiešām negribi dziedināt šo cilvēku? Viņš ir Tavās rokās.” Tiklīdz viņš izteica šos vārdus, tā ieraudzīja vīziju - divi eņģeļi baltās drēbēs paņēma viņu aiz rokām un sāka vadīt ķirurģisko instrumentu kustības. Viņš redzēja, kā mani iekšējie orgāni sāk dzīt. Kad ārsts beidza lūgt, eņģeļi nozuda.

Trešajā dienā es nonācu palātā. Profesors smaidīgs teica: “Andri, pateicies Dievam! Viņš tevi ir dziedinājis!” Es kā neticīgais Toms vēl šaubījos, bet tad manā sirdī ielija prieks un es slavēju Dievu. Apkārt sanāca citi ārsti un teica: “Tiešām, tādus brīnumus mēs šajā slimnīcā redzam pirmo reizi. Saki, ko tu darīji ar šo cilvēku?” Tad šis ticīgais dakteris apliecināja: “Nekad nešaubieties, bet ticiet, ka Dievs to var izdarīt!” To dzirdot, daži ārsti noslīga uz ceļiem un pievienojās lūgšanai.

Slimnīcā es pavadīju divus mēnešus. Kad mans brālis atnāca, lai samaksātu par operāciju, ārsts uzsita viņam uz pleca un teica: “Mīļo cilvēk, man šo naudu nevajag. Bet, kad jūs ar brāli aizbrauksiet mājās, krītiet uz ceļiem un dodiet godu Dievam.” Man viņš piekodināja: “Andri, ja tu domā turpināt tādā pašā garā, otrreiz tu vari vairs neizķepuroties un nonāksi ellē.” Šie vārdi skaudri uzrunāja mani. “Uzmeklē draudzi un dzīvo, kā māca Dieva Vārds,” viņš vēl piebilda.

Arī pirms tam pie manis bija nākuši ticīgi ļaudis, kas stāstīja par Dievu. Es zināju, ka ir tāds Dievs, taču Viņš nebija realitāte manā dzīvē. Kristieši man liecināja par Viņu, bet es teicu: “Man ir sava ticība, savs dievs. Lieciet mani mierā!”

Atbraucis uz Ventspili, aizgāju ciemos pie māsas. Bija Ziemassvētki. Viņa uzklāja galdu un teica: “Tas labi, ka tu atbrauci. Atnāks cilvēki, tad ēdīsim un dzersim, klausīsimies mūziku un priecāsimies.” Es atbildēju: “Mīļo māsiņ, man tādi prieki vairs nav vajadzīgi. Man tagad ir cits prieks, ko Dievs dod.” Viņa sāka smieties: “Ko tu runā!” Es tur ilgi nepaliku. Zināju kādu vietu, kur pulcējās krievu kristieši. Aizgāju tur, nokritu uz ceļiem un sāku kopā ar viņiem lūgt Dievu. Saņēmu liecību sirdī, ka man jātiek brīvam no nikotīna. Pārnācis mājās, izvilku divas paciņas cigarešu, kas atradās manā kabatā, un iesviedu plītī. Kopš tā brīža man cigaretes kļuva tik pretīgas, ka nespēju uz tām pat paskatīties.

Pienāca Vecgada vakars un es atkal biju pie krievu kristiešiem. Dzirdēju, ka viņi lūdz mēlēs. Arī man bija vēlēšanās saņemt Svētā Gara kristību un es lūdzu par to. Tieši pusnaktī, salūta zalvēm skanot, Dievs kristīja mani ar Svēto Garu. Vēlāk sāku apmeklēt Ventspils vasarsvētku draudzi, kristījos un sāku kalpot Dievam. Ne mirkli neesmu nožēlojis, ka slēdzu ar Viņu derību, jo kalpot Dievam ir brīnišķīgi!

Labāka drauga par Jēzu manā dzīvē nav bijis. Bija vairāki draugi pasaulē, bet, kad Dievs pārmainīja manu dzīvi, viņi pārtrauca ar mani satikties, tikai brīnījās: “Kas ar tevi noticis? Ne tu vairs dzer, ne uzdzīvo. Ar tevi ir notikusi pārmaiņa.” Es teicu: “Dievs mani ir atbrīvojis!” Viņi piekrita: “Jā, mēs redzam, ka tu jau ilgāku laiku kalpo Dievam, tātad tomēr ir kāds reāls spēks.” Kādu laiku viņi apmeklēja draudzi, taču patiesi nenožēloja un neatstāja savus grēkus. Tomēr es ticu, ka Dievs darīs savu darbu pie viņiem.

Dievs man ļāva piedzīvot vēl vienu brīnumu. Man ir meita no pirmās laulības. Kad šķīrāmies, Ilonai bija tikai septiņi mēneši. Mēs nebijām tikušies 15 gadus. Kad kļuvu kristietis, lūdzu, lai Dievs atkal saved mūs kopā. Reiz gāju pāri dzelzceļam un redzu - pretī nāk čigānu meitene. Vaicāju, kā meita viņa ir. Kad viņa nosauca savas mātes vārdu, es sapratu, ka tā ir mana meita. Apkampāmies un kārtīgi izraudājāmies. Viņa jautāja, ko es tagad daru. Teicu, ka esmu tādā un tādā baznīcā un kalpoju Dievam. Viņa saka: “Tēti, man arī ir apnikusi šī pasaulīgā dzīve. Tajā nav nekā laba. Es vēlos iet tavās pēdās un kalpot Dievam.”

Tā viņa sāka nākt uz draudzi. Jāteic, sākumā nebija viegli. Viņai nebija drosmes iziet draudzes priekšā un pieņemt Jēzu par savu Kungu. Ilonai bija bail spert šo soli pretī Dievam, un neviens viņai neko nevarēja uzspiest. Tad kādā dievkalpojumā viņa pati sajuta, ka vēlas to darīt un izgāja draudzes priekšā. Katru rītu mums ir lūgšanu svētbrīdis, taču Ilona teica: “Tēti, man nav tāda aicinājuma no rītiem celties un lūgt Dievu, es vēl gribu pagulēt.” Mans miesas prāts gribēja piespiest viņu nākt, taču kļuva vēl sliktāk. Viņa aizgāja atpakaļ pie pasaulīgajiem draugiem. Tad es sapratu, ka Dievs ar varu nevienu nepiespiež. Dievs ir mīlestība, un labs vienmēr nāk ar gaidīšanu. Es kritu uz ceļiem un lūdzu Dievam piedošanu. Kādu rītu Ilona pati piecēlās un teica: “Tēt, iesim uz rīta lūgšanu.” Tā darbojas Dievs.

Kad Dievs pārmainīja manu dzīvi, es jutu tādu Viņa klātnību un mīlestību, ka vairs negāju pa šo zemi savām kājām, bet it kā lidoju. Mīlēju pat pēdējos dzērājus un bomžus, tāpēc sāku kalpot slimnīcās un pansionātos. Tur atrodas arī tādi cilvēki, kas ir tuvu nāvei. Daudzi ir pēdējā brīdī pieņēmuši Jēzu, daudzi caur lūgšanu saņēmuši dziedināšanu. Man ir aicinājums iet un to darīt. Kad palieku mājās, jūtu, ka kaut kas nav kārtībā. Bet, kad varu aiziet parunāt par To Kungu, liecināt, aizlūgt, jūtu brīvību sirdī un slavēju Dievu.

Taču tas nenozīmē - ja esi kristietis, tad tikai ej un viss notiks. Nē, ir jābūt Dieva apstiprinātam aicinājumam un vēlmei iet un darīt. Arī Dieva Vārds saka, lai mēs nesteidzamies Viņam pa priekšu. Pirms eju uz slimnīcu, es vienmēr lūdzu Dievu, jo tur ir arī daudz garīgi saistīto, kas pretojas Dieva Vārdam. Es lūdzu, lai Dievs man dod garīgu saprašanu, pie kura cilvēka iet, pie kura nē. Raksti teic, ka daudzi mirs savos grēkos un tomēr neatzīs patiesību.

Man ir bijusi izdevība veselu mēnesi strādāt Ventspils Olimpiskās halles celtniecībā. Šajā laikā uz slimnīcu netiku. Es strādāju, bet iekšēji jutos nomākts, ka nevaru darīt Dieva darbu. Vasarās mēs pirms dievkalpojumiem mēdzam dziedāt ārā baznīcas priekšā, es izdalu traktātiņus, runāju ar cilvēkiem. Reiz tur satiku arī slimnīcas galveno ārsti. Viņa man saka: “Kur tu, Andri, esi palicis? Jau veselu mēnesi tu nenāc pie slimniekiem. Viņi vaicā pēc tevis. Tas ir tavs Dieva dots aicinājums, tev ir jānāk, jo Dievs no tevis prasīs atbildību.” Tas Kungs mani spēcīgi uzrunāja caur šo neticīgo ārsti. Sapratu, ka nekur nesprukšu - man jāiet uz slimnīcām un jādara tas, ko Dievs liek.

Pārventā biju izveidojis arī čigānu mājas Bībeles studiju un lūgšanu grupu, kuru apmeklēja kādi 30 - 35 cilvēki. Diemžēl patiesi atgriezās maz. Čigāniem ir bijība pret Dievu, bet dzīvo viņi pasaulīgi. Maizi pārsvarā pelna ar zīlēšanu, nelegālu biznesu un tamlīdzīgām lietām. Ventspilī daudzi lieto narkotikas. Ir grūti. Tu ej, runā, stāsti, tajā mirklī viņi it kā piekrīt, metas uz ceļiem, it kā zemojas Dieva priekšā. Arī uz mūsu baznīcu ir nākuši čigāni. Viņi it kā paceļ rokas lūgšanā, bet tad aiziet un kādu laiku atkal nerādās. Es vienam gribēju lasīt Dieva Vārdu, bet viņš man saka: “Nelasi, es zinu, ka tas mani spēcīgi uzrunās un tad es to zināšu, bet nevarēšu izpildīt. Man būs sāpīgi to apzināties, labāk tad nezinu.” Es teicu: “Ir tikai divi ceļi - vai nu kalpot pasaulei, vai Dievam. Cilvēks nevar pretoties Dieva Vārdam.” Viņš pagriezās un aizgāja. Čigāni negrib atvērt savu sirdi pilnīgi. It kā ir vēlēšanās, bet notiek iekšēja cīņa, kaut kas tam pretojas.

Čigāni izsenis nodarbojas ar okultām lietām. Visas tās zīlēšanas, buršanas un vārdošanas - mēs zinām, ka aiz tām stāv ļoti spēcīgs gars. Mana māsa Dzintra, kas tagad ir kristīta un pieņēmusi Jēzu, agrāk gāja pie vārdotājām un veda arī savus bērnus. Pati viņa zīlēja pēc kārtīm. Es centos viņai daudz stāstīt par Dievu, lasīju Vārdu. Viņa klausījās. Teicu, ka visas okultās lietas ir grēks, bet viņa tam nepiekrita: “Nē, caur tām darbojas Dievs.” Skaidroju, ka aiz šīm spējām stāv reāls tumsības gars. It kā jau vārdotāji piemin Dievu, bet tā ir acu aizmālēšana. Jā, es zinu, ka caur viņiem notiek dziedināšanas, bet tas ir uz kādu laiku. Pēc tam cilvēkiem kļūst vēl sliktāk, ja ne fiziski, tad garīgi. Daži pat ir miruši. Dievs darbojas caur cilvēkiem, kam sirds ir atvērta un šķīsta Viņa priekšā. Kad Dievs darbojas, tad dziedināšana nav uz brīdi, bet uz mūžīgiem laikiem. Esmu daudz lūdzis par māsu un gavējis. Slava Dievam, tagad viņa ir pilnīgi brīva un dedzīgi kalpo Tam Kungam.

Mana vecākā māsa dzīvo Liepājā. Es lūdzu par viņu trīs gadus. Tad kādu nakti pamodos ar savādu sajūtu, ka māsa ir pieņēmusi Jēzu. Nevarēju vairs aizmigt. Naudas biļetei nebija, tādēļ sēdos uz velosipēda, paņēmu līdzi Bībeli, traktātus un devos ceļā. Pēc septiņarpus stundām nonācu Liepājā, tomēr nejutos noguris. Jautāju māsai: “Vai tu esi Dieva bērns?” Viņa atbildēja: “Jā! Es nesen kristījos un Dievs mani kristīja arī ar Svēto Garu. Kur tu tik ilgi biji pazudis?” Teicu: “Arī es esmu pieņēmis Jēzu, kalpoju Viņam un lūdzu par tevi.” Māsas vīrs nebija kristīts un, kaut gan apmeklēja baznīcu, nebija brīvs no alkohola un nikotīna. Viņš slimoja ar osteohondrozi. Reizēm viņam uznāca reiboņi, sametās tumšs gar acīm un tad viņš krita. Ārsti nespēja palīdzēt. Es viņam teicu: “Paskaties uz savu sievu, kā viņa staro Dievā, kā viņa kalpo. Tu esi ģimenes galva, tev ir jārāda priekšzīme. Tev sevi pilnībā jānodod Jēzum un jākalpo Viņam. Ja tu to nedarīsi, nekas nemainīsies un Dievs nevarēs tevi dziedināt.” Šie vārdi viņu uzrunāja. Viņš izņēma no kabatas cigarešu paciņu, iemeta plītī, nokrita uz ceļiem un teica: “Sieva, lūdz par mani, es arī lūgšu.” Kad viņi lūdza, Dieva spēks nāca pār viņu un viņš bija brīvs no smēķēšanas. Nepagāja ne nedēļa, kad kādu rītu piecēlies viņš saprata, ka ir dziedināts arī no osteohondrozes. Viņš kristījās, saņēma Svētā Gara kristību un līdz pat šim brīdim slavē un pateicas Dievam. Arī viņu bērni iet uz draudzi. Esmu pateicīgs Dievam par šo ģimeni. Dievs savu darbu izdara, bet mums ir jāpaveic savējais. Viņš vēlas, lai mēs to darītu.

Gribu teikt - Dievs ir jāmeklē. Meklējiet! Tas patiešām ir interesanti - jūs daudz ko jaunu uzzināsiet. Bībele teic, ka pasaules pēdējā laikā Dievatziņa vairosies. Bet ir arī teikts, ka ļaunums ies plašumā un mīlestība daudzos izdzisīs. Taču mēs nedrīkstam skatīties uz ļaunumu - to, kas notiek apkārt. Ja Dievs ir apsolījis, ka atziņa vairosies, tad tā arī būs. Cilvēki lasīs Dieva Vārdu, Tas viņus uzrunās un pārmainīs viņu dzīvi.

 

Materiāls balstīts uz publikācijām žurnāla „Tikšanās” 2001. gada novembra un decembra numuros.
© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un pirmpublikāciju obligāta.

Līdzīgie raksti:


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2008/03/13/no-jauna-piedzimis/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.