06
Lana Medvedeva (Mlenga) ir meitene no Penkules. Guvusi dzīves un darba pieredzi ASV un Lielbritānijā, Lana nolēma īstenot savu bērnības sapni - aizbraukt uz Āfriku, lai ar praktisku darbu palīdzētu bāreņiem un citiem dzīves pabērniem. Tur viņa sastapa savu nākamo dzīvesdraugu, tagad ir laimīgi precējusies un kopā ar vīru dzīvo Londonā.
****
Kad man bija 11 gadi, es nolēmu - izaugšu liela un noteikti aizbraukšu uz Āfriku! Skolā ģeogrāfijas stundās mācoties par Āfriku, skatījos skolotājas rādītajās bildēs un pie sevis domāju: kad izaugšu, braukšu uz turieni, lai palīdzētu cilvēkiem. Es vienmēr esmu gribējusi kaut ko tādu darīt. Kopš esmu kristiete, apņemšanās aizbraukt uz Āfriku kļuva vēl ciešāka. Aizgāju mācīties uz Bībeles koledžu Ozolniekos ar domu, ka kādu dienu man vajadzēs vairāk zināt Dieva Vārdu, jo nevar taču braukt uz Āfriku, lai palīdzētu tikai fiziski - cilvēkiem vajadzīga arī garīga palīdzība.
2003. gadā es devos uz Angliju strādāt. Mērķis bija iegūt pieredzi, apgūt sociālā darba specifiku un varbūt mazliet arī nopelnīt. Strādāju divos darbos - ar veciem ļaudīm un invalīdiem. Tur bija jaunas aklas meitenes manā vecumā, puiši, kas nespēja staigāt. Skatoties uz viņiem, sāku apzināties, cik tā ir liela Dieva žēlastība, ka spēju darīt to, ko viņi nevar. Tad arī nolēmu, ka pienācis laiks īstenot savu sapni par Āfriku. Sāku krāt naudiņu - vienu algu tērēju dzīvošanai, otru noliku misijas vajadzībām.
Darbu Āfrikā sameklēju ar interneta palīdzību. Gribēju strādāt kādā bāreņu namā vai tamlīdzīgā iestādē. Aizsūtīju savu piedāvājumu, un, tā kā biju gatava pati segt visus ceļa izdevumus, drīz vien saņēmu atbildi - laipni lūdzam! Mana jaunā darba vieta bija Zambijā. Bērnu namos gan palīdzība nebija vajadzīga, tāpēc man piedāvāja darbu finanšu piesaistes jomā. Es no tā neko nesapratu, un man nācās izlasīt vairākas grāmatas, līdz sāku kaut cik apzināties, ko tas vispār nozīmē.
Man paveicās, ka dabūju darbu kristīgā organizācijā. Ja kāds grib braukt uz Āfriku kā brīvprātīgais, ir ļoti daudz organizāciju, kur vēl jāpiemaksā, lai vispār varētu braukt. Darbs lielākoties bija ofisā. Organizāciju sauca Hope for Africa International, taču viņus pārraudzīja Amerikas sponsori - organizācija Spirit of Love. Cilvēki tur ir draudzīgi, atvērti. Biju pārsteigta, ka tik viegli iekļāvos jaunajā kolektīvā. Parasti tas man sagādā grūtības. Vietējie teica: “Tu esi īsts african muzungu”. Viņu valodā muzungu nozīmē baltais cilvēks. Ar to viņi gribēja pateikt, ka esmu ļoti labi iekļāvusies viņu vidē.
Ja skatās uz internetā izvietotajām reklāmas bildēm, šķiet, ka vismaz pilsētās nevajadzētu būt pārāk lielām atšķirībām no mums ierastā. Taču īstenība ir nedaudz citādāka - valstī valda ļoti liela nabadzība. Es dzīvoju galvaspilsētā Lusakā. Pirmajās dienās redzēju labi ja pāris balto un biju laimīga, ka neesmu šeit vienīgā. Baltie lielākoties pārvietojas ar taksometriem, dzīvo hoteļos un dienas pavada savās biznesa iestādēs, tāpēc uz ielām viņus nemaz tik bieži neredz.
Darba darīšanās man nācās būt arī citās valsts pilsētās un provincē. Ar Hope for Africa sadarbojas daudzas labdarības organizācijas, kas nāca pie mums, lai mēs pārsūtītu viņu dokumentus uz Spirit of Love. Pēc tam mani un vēl kādu darbinieku sūtīja apsekot šos objektus. Vienkārši vajadzēja aizbraukt un paskatīties, kas tur ir, vai vispār tāda organizācija eksistē, ko dara, ar ko nodarbojas. Tās bija cietumnieku komūnas, bāreņu nami, vecu ļaužu pansionāti un tamlīdzīgi objekti. Arī AIDS slimnieki. Man bija iespēja ieskatīties dažādās žēlsirdības darba jomās, uzzināt, kā iesākt palīdzības darbu no nulles, kā jāstrādā ar jauniešiem, kā ar invalīdiem. Pēc tam bija jāraksta ziņojums, jāpievieno bildes un jānodod organizācijai, kas šo materiālu nosūtīja tālāk.
Apmeklēju arī tā sauktos compound village. Tās ir kopienas, kur sievietes gatavo dažādus rokdarbus un pēc tam tos pārdod, bet naudiņu atdod bāreņiem - nopērk maizīti vai aizsūta kādu skolā. Man bija jāstrādā ar šīm sievietēm - jāsniedz tām garīgs iedrošinājums, jāsludina Dieva Vārds. Bet ne tikai tas. Savulaik mācījos mājturību Saulaines lauksaimniecības tehnikumā un nesapratu, kādēļ man tas vajadzīgs. Zambijā es biju priecīga, ka varēju kaut ko šīm sievietēm parādīt un pastāstīt, kā mēs Latvijā izšujam vai tamborējam. Reizēm tev nav nekā cita ko cilvēkiem dot kā vien tavas zināšanas.
Liela problēma valstī ir izglītība. Skolas Zambijā ir par naudu, pat pamatskolas bērniem jāmaksā. Ja bērns iet valsts skolā, viņam tik un tā vajadzīgs formas tērps, kurpes un skolas piederumi. Daudzi to nevar atļauties. Valstī izplatās AIDS, bērnu vecāki nereti ir miruši, un viņi atrodas vecu tantuku uzraudzībā, kas neko nespēj palīdzēt. Turklāt lauku ciematos nemaz nav valsts skolu. Hope for Africa uzskata, ka ir gluži vienalga, vai bērns mācās ārā zem koka, iet uz skolu ar vienu kurpi jeb vispār bez kurpēm, galvenais, lai viņam būtu iespēja mācīties. Tāpēc viens no organizācijas mērķiem ir palīdzēt bērniem iegūt izglītību. Mūsu atbalstītajās skolās par mācībām nav jāmaksā.
Protams, valstī dzīvo arī ļoti bagāti cilvēki. Ir rajoni, kur ir biezo mājas ar dzīvžogiem un elektriskajām sētām. Ir arī tādi, kur tu jūties kā Rietumos, ar supermārketiem, norobežoti no pārējās pasaules. Lusakā ir divi šādi rajoni, bet Livingstona ir īsta bagātnieku pilsēta. Tomēr cilvēki, kas tur dzīvo, daudz arī palīdz apkārtējiem. Pārāk grūti ir redzēt nabadzību visapkārt un mierīgi dzīvot savā krutajā mājā. Man bija iespēja viesoties pie bijušā valsts prezidenta sievas. Tur zelts burtiski līst, bet, cik es zinu, viņa daudz palīdz un atbalsta nevalstisko organizāciju darbu. Neskatoties uz to, cik katrs ir bagāts, visi palīdz viens otram. Ja tu esi biznesmenis, tad palīdzi ar to, kas ir tavs bizness - vai tas būtu jumta segums, dēļi vai kas cits.
Reizēm man nācās būt arī baznīcās, un tad vietējie parasti vēlas, lai tu viņiem ko pasaki. Taču visam, ko saki, ir jābūt patiesam, tur nevar pielikt kaut kādas puķītes. Arī sprediķi atšķiras no tā, ko esam pieraduši dzirdēt Latvijā. Viņi uzsvaru liek uz patiesību. Cilvēkiem varbūt nav nekā, bet viņi ir laimīgi un priecīgi. Viņi novērtē to, kas viņiem ir šodien, nevis to, kas varētu būt rīt. Viņi dzīvo šodienai, jo ļoti daudzi mirst un rītdiena var nepienākt. Ja kāds var palīdzēt savam kaimiņam, viņš to dara šodien. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ es vēlreiz gribu atgriezties Zambijā. Tā ir valsts, kur nepietiek ar iedrošināšanu vien, ir vajadzīga fiziska palīdzība. Kristietība tur ir ļoti spēcīga, tāpēc mācītāju un sludinātāju viņiem pašiem pietiek. No ārpasaules vajadzīga palīdzība ar pārtiku, minerālmēsliem, drēbēm, pildspalvām, burtnīcām skolai un tamlīdzīgām lietām.
Zambija ir vienīgā valsts Āfrikā, kas sevi oficiāli pasludinājusi par kristīgu. Pastā skan kristīgā mūzika, bankā skan kristīgā mūzika, internetā skan kristīgā mūzika, sabiedriskajā transportā skan kristīgā mūzika, pat bāros skan kristīgā mūzika! Autobusi aplīmēti ar uzrakstiem Jēzus ir Kungs!, Jēzus ir mans Glābējs! un citātiem no Rakstiem. Latvijā dažreiz ir neērti autobusā lasīt Bībeli, tur katrs to nēsā padusē, pat somā neieliek. Ir normāli sēdēt kafejnīcā un runāt par Dieva Vārdu. Cilvēki ielas vidū vai tirgus laukumā var sadoties rokās un lūgt Dievu. Valstī ir divi televīzijas kanāli - nacionālais un kristīgais. Tiek translēti dievkalpojumi, kristīgas programmas no Amerikas. Zambijas prezidents ir kristietis, kristīts baptistu draudzē. Visas ziņu pārraides stāstīja par šo notikumu, par to rakstīja avīzes. Arī reklāmās bieži tiek izmantota kristīgā simbolika.
Svētums un šķīstība sabiedrībā tiek uzskatītas par morālu vērtību. Preses izdevumos nav pieņemts publicēt kailu meiteņu fotogrāfijas. Reiz avīzē bija nodrukāta modele peldkostīmā. Es nevarēju saprast, kāpēc mani kolēģi ir tik satraukti. Normāls peldkostīms, arī meitenei ne vainas. Taču viņiem tas šķita ļoti nepieklājīgi, ka kaut ko tādu var publicēt.
Svētdienās visi dodas uz baznīcu. Ir dīvaini, ja kāds neiet uz baznīcu. Draudzes atšķiras, tomēr cilvēki visur ir priecīgi un viesmīlīgi. Visi tevi sveicina, visi grib pieskarties baltajam. Tur nav kā pie mums, ka draudzē lielākoties ir sievietes. Ir vīri, sievietes, jaunieši - visu vecumu un dzimumu pārstāvji, kā tam jābūt. Pārsteidz viņu dzīvesprieks, dejošana! Tā tas ir visās konfesijās, vai tu esi katolis vai protestants. Lūgšanās, kas notiek ārpus draudzes, kopā sanāk visdažādāko konfesiju cilvēki. Uz viena ielas stūra stāv katoļu baznīca, turpat līdzās vasarsvētku dievnams, un neviens nestrīdas, uz kuru baznīcu iet.
Laukos, kur tauta nabadzīgāka, baznīcu ēkas līdzinās fermām. Gara telpa, logi ar mazām restītēm. Iekšā nav pat grīdas, vienkārši zeme un jumtiņš virs galvas. Tādā baznīcā nav ne mūzikas, ne aparatūras, tomēr sanāk tāds koris! Visi dzied, no aizmugures cilvēki nāk uz priekšu un dejo. Kad slavēšana beidzas, visi iet atpakaļ, apsēžas un mācītājs sāk savu runu.
Ziedojumos ne vienmēr nes naudu. Kāds atnes eļļas pudeli, cits miltus, dažs cukuru. Iepriekš ir sadalīts, ko katrs nesīs. Tad viņi šo ēdienu noliek draudzes priekšā un beigās tas tiek atdots bāreņiem un visiem, kam ir kāda vajadzība. Reizēm viņi atnes savas lietotās drēbes un pārdod tās baznīcā par lētu naudu, lai varētu atbalstīt pavisam nabadzīgos. Katrs nes to, kas viņam ir.
Protams, kur atklājas Dieva godība, tur arī velns nesnauž. Viens no lielākajiem izaicinājumiem ir nakts lūgšanas kalnos, ko praktizē vietējie kristieši. Tur var sastapties ar parādībām, kādas normāli nevarētu pieredzēt. Piemēram, tu lūdz un pēkšņi nez no kurienes uzrodas čūska, lai tev iedzeltu. Reizēm šķiet, ka koki sāk staigāt. Tādas parādības notiek. Ir arī cilvēki, kas nodarbojas ar burvestībām. Viņiem ir savas mājas, kur tieši tā arī rakstīts - “Melnie spēki” vai “Maģija”. Ja es ko tādu ieraudzītu Latvijā, droši vien ietu ar līkumu, bet Āfrikā tas šķiet normāli. Te ļoti skaidri saskatāma robeža starp dievišķo un sātanisko.
Tomēr uzvara arvien pieder Dievam. Atmiņā palikusi kāda svētdiena Āfrikā. Mēs stāvējām uz ielas, kur bija daudz ielas bērnu. Viņi nāca pie mums - viens prasīja ēdienu, cits maizi, vēl cits naudiņu. Tad pienāca kāds jauneklis un teica: “Kāpēc tu nevarētu kādu dienu noorganizēt autobusu, savākt visus ielu bērnus un aizvest uz baznīcu?” Es skatījos uz viņu un domāju: cits prasa maizi, cits naudu, bet viņš grib uz baznīcu! Kas tad es esmu, lai teiktu nē? Uzdevu viņam jautājumu: “Ko tu vēlies dzīvē sasniegt?” Viņš saka: “Es gribu pabeigt skolu un kādu dienu būt mācītājs.” - “Tu laikam ļoti mīli Dievu?” - “Jau piecus gadus es dzīvoju uz ielas, un nekad neviens man nav palīdzējis, kaut esmu lūdzis. Tomēr es zinu, ka Dievs ir reāls un tas, ka es šodien dzīvoju, esmu sveiks un vesels, tas ir no Dieva, no Jēzus. Neskatoties uz to, ka man nav ko ēst, nav kur dzīvot, es mīlu Dievu.” Ko mēs teiktu, ja dzīvotu līdzīgos apstākļos? Vai mēs neteiktu: “Kur tad ir Dievs?” Vai mēs Viņu nenoliegtu līdz pat mūža galam?
Mēs to puisi paņēmām līdzi uz baznīcu. Mums bija vienalga, kāds viņš izskatās - iešļūcenēs, netīrās džinsās, saplēstu kreklu. Pēc lūgšanas puisis izgāja priekšā. Es skatījos uz viņu un teicu: jā, tas ir Dievs! Pēc dievkalpojuma nopirkām viņam ēdienu, dzērienu. Paši sēdējām un skatījāmies, jo naudas vairs nebija. Nākamajā dienā viņš atnāca uz mūsu organizāciju, mēs viņam iedevām jaunas kurpes un kreklu, lai vismaz būtu, ar ko uz baznīcu aiziet. Vietā, kur viņš dzīvo, esot astoņi tādi puikas, turpat netālu arī meiteņu komūna. Uz mani tas viss atstāja milzīgu iespaidu. Patiesi, kas gan var mūs šķirt no Dieva mīlestības! Tam puisim nebija nekā, bet viņš gribēja uz BAZNĪCU!
Cits gadījums. Mēs bijām tālu no pilsētas, kaut kur laukos. Ceļi jau bija beigušies, tomēr mēs pa kaut kādām taciņām aizbraucām līdz vajadzīgajai vietai. Skolas ēka bija celta no baļķiem, tur bija arī ūdens pumpis. Pāris kilometru apkārtnē neredzēja nevienu citu ēku. Pēkšņi nāk maza meitenīte un sāk skaitīt dzejoli tīrā angļu valodā. Liekas, tādos miestos nu gan nav bērni, kas runātu angļu valodā. Viņai bija septiņi gadi, un viņa skaitīja: “Mani sauc Prospera, es esmu no šīs skolas. Mani ir radījis Dievs, un es esmu ļoti vērtīga Viņa acīs!” Reizēm trūkst vārdu - pat septiņgadīgs bērns apzinās, kas viņš ir Jēzū Kristū! Pēc tādiem notikumiem ir gadījies pamosties ar asarām acīs.
Reiz es un vēl divi mūsu darbinieki apmeklējām Poor People of Zambia ciematiņu pie Kongo robežas. Mēs ejam, un pēkšņi no visām malām skrien bērni. Viņu bija tik daudz, ka netikām uz priekšu. Atnāca skolotāji un ar nūjām sāka bērnus gaiņāt. Es domāju: kāpēc viņi tos bērnus sit! Patiesībā, ja viņi to nedarītu, mēs tur stāvētu vēl trīs dienas. Tad viņi nostājās gar malām un mēs gājām pa vidu. Kādi 300 cilvēki bija atnākuši paskatīties uz mums. Vienā rindā sēdēja aklie, priekšpusē kroplie un tad vēl bērni. Es domāju: kas es esmu un ko es varu? Viņi gaida, lai es viņiem kaut ko teiktu. Ko gan es varu pateikt, un man nav arī nekā ko viņiem iedot. Pēc tam bija koncerts - dejoja gan bērni, gan pieaugušie, skanēja dziesmas. Tu sēdi un skaties kā tāds prezidents, vēl tikai sarkana paklāja trūkst. Bērni no mugurpuses spiežas tev virsū, skolotāja viņus izdzenā, bet viņi tik un tā nāk un cenšas tev piespiesties. Kad iekāpām mašīnā, bērni uzrāpās uz mašīnas un aplipa ap logiem. Šoferis nevarēja pabraukt. Mums taču nekā nebija, ko šiem cilvēkiem dot, bet viņi mūs tā uzņēma!
Tā kā bijām tālu no Lusakas, nācās tajā apvidū palikt pa nakti. Vietējie mums izmaksāja naktsmājas un pusdienas viesu namā. Tā bija labākā maltīte, kādu es Zambijā biju baudījusi - bija gan vistas, gan liellopu gaļa, zaļumi. Vietējais bīskaps un vēl pāris cilvēku sēž blakus un skatās. Nu kā es varu ēst, ja viņi skatās! Bet viņi saka: nē, nē, tas domāts tikai jums. Ar mums bija kāda sieviete no vietējās žēlsirdības organizācijas. Viņa salika savu ēdienu plastmasas maisiņā, atvainojās un teica, ka gribētu padalīties šajās vakariņās ar saviem bērniem mājās. Viņa aizgāja, bet mēs palikām. Godīgi sakot, ēst vairs negribējās. Mēs esam atbildīgi par to, ko redzam. Nav iespējams to visu redzot vienkārši aizbraukt mājās un teikt: paldies, bija jauki! Mēs atbildam par visu, ko redzam un dzirdam. Es teicu: Dievs, man pietiek! Es gribu mājās!
Darbs Zambijā nebija viegls, iztērēti arī ievērojami līdzekļi, tomēr tas, ko es šajā darbā ieguvu, to nevar nopirkt ne par kādu naudu. Mēs ar vīru plānojam kādreiz atgriezties Zambijā, esam nodibinājuši arī žēlsirdības organizāciju, lai palīdzētu šai zemei, vāktu naudu palīdzības darbam. Zambijā ir daudz cilvēku, kas grib strādāt kā brīvprātīgie. Skolotāji reizēm pat piecus gadus strādā bez algas, lai tikai palīdzētu savai tautai. Tur vienmēr būs kas strādā, taču ļoti vajadzīgi cilvēki, kas šo zemi savieno ar ārpasauli, ar valstīm, kur “piens un medus tek”.
Līdzīgie raksti:
- Nekas nav atrasts
