- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

Laiku lokos. Jelgavas vasarsvētku draudze

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2008. gada 5. janvāris 10:05 sadaļā Vasarsvētku kustība

Vecākā Latvijas vasarsvētku draudze ir Jelgavas draudze. Šai draudze vienmēr bijusi īpaša loma citu vasarsvētku draudžu vidū. Gadu gaitā draudze gājusi cauri daudzām grūtībām, tomēr vienmēr atradusi spēku izdzīvot un turpināt iesākto. Šis ir stāsts par draudzes pagātni, šodienu un nākotni, kā arī par Jelgavas draudzes īpašo lomu Latvijas vasarsvētku kustības vēsturē. Raksts savulaik publicēts žurnālā “Tikšanās”, tagad arī “Laikmeta zīmēs”.

Vēstures līkloči

1928.gadā Jelgavā ieradās un kalpošanas darbu sāka misionāre Hermīne Hercmane. Viņa organizēja dažādus kristīgus pasākumus, sarunājās ar ļaudīm par Dievu. 1929.gadā tika nodibināta draudze un rīkotas pirmās svētīšanās sapulces (dievkalpojumi). Jelgavā ieradās arī misionārs Džems Grēviņš (par viņu lasiet ŠEIT), taču ilgi šeit nepalika, bet devās tālāk uz Rīgu. Hermīne Hercmane Jelgavā darbojās līdz 1933.gadam, kad draudzes vadību pārņēma Juris Dreimanis, bet vēlāk - Alfrēds Vilks.

Tolaik draudze bija neliela, tomēr cilvēku skaits pamazām auga. Diemžēl ticīgie bija spiesti darboties puslegālos apstākļos, bet pēc Ulmaņa apvērsuma stāvoklis kļuva vēl sarežģītāks. Draudze gan mēģināja reģistrēties ar citiem nosaukumiem - “Labtemplieši”, “Kristīgā sadraudze Bētele”, taču velti. Lai gan vasarsvētku kustība oficiāli nebija aizliegta, tomēr uz visiem draudzes lūgumiem to reģistrēt redzams viens uzraksts - “Atstāt bez ievērības!” Arī telpas noīrēt izdevās tikai uz laiku. Tā kā draudze nebija reģistrēta, policija ātri vien likvidēja visas “nelegālās” dievvārdu sapulces.

1945.gadā, kad padomju vara spieda vasarsvētku draudzes pievienoties baptistu draudžu savienībai, Jelgavas draudze mēģināja reģistrēties kā baptistu draudze, taču reģistrācija atkal tika atteikta. Tāda bija PSRS valdības politika - vasarsvētku draudzes nereģistrēt. 1948. - 1949.gadā sākās kampaņa, kuras mērķis bija piespiest vasarsvētku kristiešus pāriet uz baptistu draudzēm. Arī Jelgavas draudzes locekļi ar retiem izņēmumiem pievienojās vietējai baptistu draudzei. Lai gan viņiem atļāva rīkot pašiem savus lūgšanu vakarus, taču neatkarība bija pazaudēta un draudze faktiski iznīcināta.

Pēc Staļina nāves daļa vasarsvētku kristiešu izstājās no baptistu draudzes un atjaunoja vasarsvētku draudzi. Šo procesu veicināja arī 1949.gadā apcietināto atgriešanās dzimtenē. Šajos gados kā mācītāji kalpoja Juris Dreimanis, Kārlis Zvirgzdiņš un Hermuts Eņģelis. Vēlāk viņiem pievienojās Jānis Kadeģis un Imants Zvirgzdiņš. Īpaši aktīvs bija jaunais Zvirgzdiņš, kas rūpējās ne vien par draudzes atjaunošanu Jelgavā, bet sāka kalpošanu arī citur Latvijā. Par Jelgavas draudzes mājvietu kļuva “Lediņu” mājas, kas ar laiku izveidojās par visas Latvijas vasarsvētku draudžu centru. Pati draudze joprojām bija neliela - apmēram 20-30 cilvēki, taču tās dievkalpojumi spēja pulcināt pat 120 cilvēkus. Tas ir daudz, jo visā vasarsvētku kustībā Latvijā tolaik bija tikai ap 100 cilvēkiem. Lai likvidētu šo “sektantu perēkli”, varas iestādes nolēma “Lediņus” nojaukt, taču dievkalpojumi turpinājās citur.

1975.gadā Jelgavas draudze beidzot ieguva oficiālu statusu, tomēr pēc garajiem nebrīves gadiem cilvēkus māca bažas, ka reģistrācija padomju režīma apstākļos tikai uzliks jaunus ierobežojumus un prasīs papildus līdzekļus. Par oficiāli reģistrētās draudzes vadītājiem apstiprināja Kārli Zvirgzdiņu, Hermutu Eņģeli un Vincentu Tautvaiti. Dievkalpojumiem tika īrēts Sv.Jāņa luterāņu dievnams, kas kļuva par draudzes mājvietu uz 25 gadiem. Draudzes darbs tika sākts ar svētīšanās dievkalpojumiem, un draudzes locekļu skaits strauji auga - jau pirmajā darba gadā tas pārsniedza 100 cilvēkus

Tolaik Latvijā kuplā skaitā ieradās un draudzei pievienojās vasarsvētku kristieši no Krievijas, Ukrainas, Baltkrievijas un citām padomju republikām, kur evaņģēliski ticīgie joprojām tika vajāti. Draudzē izveidojās divas grupas - latviešu un krievu, dievkalpojumus sāka tulkot arī krieviski. Starp atbraucējiem gadījās jaunieši, kas savās bijušajās draudzēs tika uzskatīti par brīvdomātājiem, un tādiem parasti sekoja vēstule, kas neieteica viņus uzņemt draudzē. Tomēr Jelgavas draudze šos cilvēkus neatstūma un šodien ap 20 no vakardienas “ķeceriem” ir mācītāji, kas kalpo visā pasaulē - no Latvijas līdz pat ASV. Izcilākais krievu grupas līderis tolaik bija Pāvels Volkovs.

No 1978. līdz 1980.gadam draudze piedzīvoja garīgu atmodu (vairāk lasiet ŠEIT). Uz Jelgavu tika uzaicināts viens no Tallinas atmodas (lasiet ŠEIT) līderiem Tedijs Tīrs. Pēkšņi dievnams kļuva ļaužu pārpildīts. Lai dzirdētu Dieva Vārdu, cilvēki reizēm stāvēja pat baznīcas kancelē. Telpā, kurā bija vieta 300 cilvēkiem, tagad satilpa tūkstotis. Sākumā šādus dievkalpojumus rīkoja visos lielākajos valsts svētkos, vēlāk tie notika reizi mēnesī. Tos apmeklēja ne vien vasarsvētku ticīgie, bet arī cilvēki no baptistu, luterāņu un citām konfesijām. Cilvēki uz šiem dievkalpojumiem brauca no visas Padomju Savienības. Katrā dievkalpojumā pie Dieva atgriezās 30 un vairāk cilvēku, daudzi piedzīvoja garīgu un fizisku dziedināšanu. Draudzes mācītājs šajā laikā bija vēlākais bīskaps Jānis Ozolinkevičs.

1980.gadu vidū krievu grupa atdalījās no galvenās draudzes, lai veidotu savu neatkarīgu draudzi. No 230 draudzes locekļiem draudzē palika vien 80. Stāvoklis bija kritisks, izskanēja pat aicinājums draudzi likvidēt. Daudziem tas bija psiholoģiski ļoti smags pārbaudījums. Šķita, ka Dievs ir atstājis draudzi, ka kaut kas nav darīts pareizi. Šajā situācijā svarīga loma bija kādai rīta lūgšanai, kur skanēja pravietisks vārds - šī laiva neaizies bojā, jo laivā ir Jēzus! Tas deva pārliecību, ka draudze izturēs.

Jānim Ozolinkevičam uzņemoties pilna laika bīskapa kalpošanu, par draudzes mācītāju 1996.gadā kļuva Gunta Matjuhova. Viņai izdevās atkal saliedēt draudzi. Sākās izaugsme - dažu gadu laikā draudzes locekļu skaits pieauga līdz 120 cilvēkiem. Guntai piemīt dvēseļu gana sirds, tāpēc draudze veidojās par veselīgu organismu, kurā labi noregulētas bija arī organizatoriskās lietas. Šajos gados kalpošanu draudzē sāka Jānis Tautvaitis, kas šodien ir mācītājs Ozolnieku draudzē un cietumu kapelāns. Kopš 2000.gada Jelgavas vasarsvētku draudzes mācītājs ir Agris Ozolinkevičs. Draudze ir ieguvusi savu dievnamu pašā pilsētas centrā un cerību pilna lūkojas nākotnē.

Draudzes īpašais svaidījums

Jelgavas draudzes nozīmi Latvijas vasarsvētku draudžu kustībā grūti novērtēt par augstu. Vēsturiski tā ir viena no divām draudzēm, kas pārdzīvojusi visas vajāšanas, savulaik zaudējusi līdz pat 90% no draudzes locekļiem, tomēr spējusi izdzīvot un turpināt savu kalpošanu. Jelgavas draudze vienmēr bijusi viena no aktīvākajām vasarsvētku draudzēm Latvijā. Padomju laikā cilvēki no Jelgavas devās sludināt Dieva Vārdu pa visu Latviju. Pateicoties Jelgavas draudzei darbs atjaunojās Aizputē, Liepājā, Cīravā, Saļienā, Grobiņā. No Jelgavas draudzes nākuši mācītāji un kristīgie kalpotāji, kas šodien darbojas visā pasaulē. Draudzes cilvēki savulaik piedalījušies misijas braucienos uz Baltkrieviju, Ukrainu un citām PSRS republikām, kur Jelgavas draudzes ietekme jūtama vēl šodien.

Savulaik draudze daudz darījusi garīgās literatūras izdošanā un izplatīšanā. Vasarsvētku draudžu dziesmu grāmatu “Jaunie Zavīri” vēl pirmās brīvvalsts laikā par personīgajiem līdzekļiem izdeva Kārlis Zvirgzdiņš, kas padomju laikā sastādīja un rediģēja arī krājumu “Evaņģēliskās dziesmas”, ko draudzēs lieto vēl šodien. 80.gadu beigās Jelgavas draudze panāca, ka pirmo reizi Padomju Latvijas vēsturē no ārzemēm tika atļauts ievest 25 000 Bībeļu, kas tika dalītas arī citu konfesiju draudzēm. Caur draudzi Bībeles padomju gados ienāca arī nelegālā ceļā. Jelgavas draudzes locekļi aktīvi atbalstīja krievu Bībeles un dziesmu grāmatu iespiešanu pagrīdes apstākļos. Latvijā nelegāli drukātā kristīgā literatūra tika izplatīta visā Padomju Savienībā. Šim mērķim draudzes cilvēki ziedoja vairākus desmitus tūkstošus rubļu, kas tiem laikiem bija liela nauda, iepirka papīru un citādi atbalstīja šo darbu.

Jelgavas draudze atstājusi ietekmi ne vien uz vasarsvētku, bet arī citu konfesiju draudzēm. Ne visi, kas sastapa Dievu draudzes dievkalpojumos, kļuva par vasarsvētku kristiešiem. Daļa aizgāja uz baptistu, luterāņu un citām draudzēm. Visā Latvijā šodien var sastapt cilvēkus, kas garīgi piedzimuši Jelgavas draudzē, bet kalpo kā mācītāji vai draudžu darbinieki kādā citā konfesijā. Visi šie cilvēki atzīst, ka Jelgavas draudzes loma viņu dzīvē bijusi īpaša un paliekoša.

Šodien situācija vasarsvētku draudžu vidū Latvijā ir mainījusies. Rodas jaunas draudzes, parādās jauni līderi, un Jelgavas draudzes loma vairs nav tik liela kā agrāk. Ir izveidota Latvijas Vasarsvētku draudžu apvienība, Latvijas Kristīgās kalpošanas skola. Šodien Jelgavas draudze ir viena no daudzām vasarsvētku draudžu apvienības draudzēm, taču tā joprojām pastāv un turpina attīstīties.

Jelgavas vasarsvētku draudze laipni gaidīs jūs savā dievnamā Jelgavā, J.Asara ielā 8.

Raksts pirmoreiz publicēts žurnālā „Tikšanās” 2004.gada oktobrī.
© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un pirmpublikāciju obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2008/01/05/laiku-lokos-jelgavas-vasarsvetku-draudzei-75/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.