Auto, auto, autombīli… 1. daļa

Ievietoja | Sadaļa Zīmolu leģendas Latvijā | Publicēts 05-08-2013

Leitnera automobiļi - pirmie

Rīga vēsturē iegājusi ne vien kā velosipēdu (par to lasiet ŠEIT) un motociklu (lasiet ŠEIT), bet arī automobiļu ražošanas šūpulis cara Krievijā. 1899. gadā vienā no lielākajām Krievijas velosipēdu fabrikām „A. Leutner & Co” Aleksandra (tagad Brīvības) ielā sāka ražot nelielus automobiļus. 1901. gadā automobiļi „Leutner 3,5 HP” tika eksponēti Rīgas 700 gadu jubilejai veltītajā Rūpniecības - amatniecības izstādē, kur izpelnījās publikas ievērību un zelta medaļu. Turpini lasīt »



“Latviešu operācija” - genocīds pret latviešiem PSRS

Ievietoja | Sadaļa Vēsture | Publicēts 22-07-2013

Bijušie un esošie komunisti, tāpat krievu nacionālisti un oficiālie Krievijas pārstāvji nereti apgalvo, ka padomju varas gados genocīds pret latviešiem kā etnisku kopu nekad neesot ticis vērsts. Visas represijas bijušas politiski vai šķiriski motivētas un ar represēto personu etnisko piederību tām neesot nekāda sakara. Daļēji jau viņiem ir taisnība - Padomju Savienībā cilvēkus pārsvarā represēja par piederību konkrētai šķirai vai sabiedrības grupai, vai arī par politisko pārliecību, kas gan šīs represijas nepadara mazāk noziedzīgas. Un tomēr genocīds pret latviešiem bija. 1937. - 1938. gadā NKVD (Iekšlietu Tautas komisariāts) īstenoja tā saukto Latviešu operāciju, kas bija viena no daudzajām „nacionālajām operācijām” Lielā terora laikā PSRS. Turpini lasīt »

Ceļa vilinājums. 2. daļa - Motorizētā Latvija

Ievietoja | Sadaļa Zīmolu leģendas Latvijā | Publicēts 08-07-2013

1899. gadā Aleksandra Leitnera velosipēdu fabrika „A.Leutner & Co” līdztekus divriteņiem sāka arī motoru ražošanu. Tieši Leitnera fabrikā Rīgā tika izgatavots pirmais motocikls Krievijas impērijā. Tajā pašā gadā izgatavoja arī pirmo motorizēto braucamrīku uz trim riteņiem - triciklu. Sērijveida motociklu ražošanu ar tirdzniecības marku „Rossija” Leitners sāka 1903. gadā. No šīs pirmās motociklu partijas līdz mūsu dienām saglabājies tikai viens eksemplārs, ko restaurējis Antīko automobiļu kluba biedrs Juris Ramba. Sākoties pasaules karam Leitnera rūpnīca tika evakuēta uz Harkovu un motociklu ražošana pārtraukta. Turpini lasīt »

Ceļa vilinājums. 1. daļa - Velo Latvija

Ievietoja | Sadaļa Zīmolu leģendas Latvijā | Publicēts 01-07-2013

Velosipēdu ražošanas vēsturē Latvija ierakstīta kā vieta, kur izgatavots pirmais velosipēds cara Krievijā. Tas notika tālajā 1886. gadā Aleksandra Leitnera velosipēdu darbnīcā. Leitners piedzima 1864. gadā Kuldīgā, vācbaltiešu ģimenē. Jau kopš bērnības viņš aizrāvās ar tehniku, vēlāk Jelgavā apguva inženierzinātni. Beidzis mācības, Leitners pārcēlās uz Rīgu, bet 1883. gadā devās uz ārzemēm papildināt zināšanas un uzkrāt pieredzi. Ženēvā viņš strādāja precīzo instrumentu fabrikā, vēlāk pārcēlās uz Lionu Francijā, pēc tam uz britu vēsturisko autobūves centru Koventriju​. Iepazinis velosipēdu izgatavošanas tehnoloģiju, Leitners atgriezās Rīgā, lai sāktu savu biznesu.

1886. gadā nelielā koka namiņā Rīgā, Ģertrūdes ielā 27, Aleksandrs Leitners atvēra velosipēdu darbnīcu. Turpini lasīt »

Saldā Latvija

Ievietoja | Sadaļa Zīmolu leģendas Latvijā | Publicēts 04-03-2013

Viss sākās tā…

Par saldumu nozares pamatlicēju Latvijā uzskata vācu uzņēmēju Teodoru Rigertu (Theodor Riegert), kurš 1870.gadā Rīgā, Zaļajā ielā, atvēra paša vārdā nosaukto fabriku. Ar laiku Rigerta fabrika kļuva par vienu no lielākajām saldumu ražotājām ne vien Baltijā, bet visā plašajā Krievijas impērijā. Tā kā pieprasījums pēc saldumiem ar katru gadu pieauga, 1881.gadā Rīgā, Sporta ielā 2, tika izveidota Ludmilas Gēgingeres (L.W.Goegginger) fabrika, kuras produkcijas klāsts bija ļoti plašs - sākot ar konfektēm, šokolādi un biskvītiem, beidzot ar augļu, dārzeņu, zivju un gaļas konserviem. Turpini lasīt »

PSRS militārās agresijas 1945 - 1991. 1979.-1989.gads - Afganistāna

Ievietoja | Sadaļa Vēsture | Publicēts 19-11-2012

Kopš brīža, kad Afganistāna 1919. gadā ieguva neatkarību no Britu impērijas, Padomju Krievija, bet vēlāk arī PSRS to vienmēr uzskatījusi par savu interešu zonu. Pirmoreiz Sarkanās armijas daļas šajā valstī ienāca jau 1929. gadā, kad ar to palīdzību tika mēģināts atjaunot uzurpatora Bačai Sakao apvērsuma rezultātā gāztā Afganistānas valdnieka Amanullas-hana varu un nepieļaut britiem labvēlīgas valdības nodibināšanos. Šī operācija gan izrādījās neveiksmīga. Tomēr Padomju Savienība turpināja atbalstīt savu kaimiņvalsti citos veidos, savukārt Afganistānas valdnieki svarīgākajos politiskos jautājumos centās ievērot PSRS intereses.

1978. gadā tā sauktās Aprīļa revolūcijas laikā tika gāzts Muhameda Daudas režīms un pie varas nonāca marksistiskā Afganistānas Tautas demokrātiskā partija. Taču komunisti sastapās ar nopietnu savas sociālās, ekonomiskās un politiskās stratēģijas kritiku, kas reizēm pārauga opozīcijas un valdības spēku bruņotās sadursmēs. Vienprātības nebija arī pašas partijas biedru rindās. Šāda situācija Maskavā radīja pamatotas bažas, ka Afganistāna var izslīdēt no padomju ietekmes sfēras, kas būtu smags trieciens PSRS stratēģiskajām interesēm. Nurmuhameda Taraki valdība oficiālās sarunās ar PSRS vēstnieku, VDK pārstāvjiem un PSKP vadību ne reizi vien lūdza ievest valstī padomju karaspēku, jo pašu armijai neuzticējās. Taču PSRS atbilde vienmēr bija „nē”. Turpini lasīt »

Baltiešu sardzes rotas

Ievietoja | Sadaļa Vēsture | Publicēts 08-10-2012

Tie, kas interesējas par vēsturi un politiku, noteikti būs redzējuši fotogrāfijas no Nirnbergas Starptautiskā kara tribunāla ar amerikāņu sardzes karavīriem baltās ķiverēs un cimdos. Taču pavisam maz cilvēku zina, ka līdzīgās formās tērpti karavīri apsargāja Nirnbergā ieslodzījumā esošos nacistus, kā arī dažādus Rietumu sabiedroto armijas objektus. Tie bija bijušie latviešu un igauņu leģionāri jeb tā sauktās Baltiešu sardzes rotas. Šī baltiešu karavīru vēstures lappuse ir ļoti svarīgs ierocis cīņai ar Krievijas propagandu, kas attēlo baltiešu leģionārus kā nacistu sabiedrotos. Ir nepārprotami skaidrs, ka amerikāņi un angļi nekad nebūtu pieļāvuši apsargāt Nirnbergā tiesājamos kara noziedzniekus “nacistu sabiedrotajiem” gan iespējamo bēgšanas mēģinājumu, gan sabiedriskās domas spiediena dēļ.

Pēc Otrā Pasaules kara amerikāņu karavīri Eiropā bija noguruši un gribēja ātrāk tikt mājās, tādēļ virspavēlniecība nolēma atslogot armiju un izveidot palīgrotas no atbrīvotajiem karagūstekņiem un bēgļiem. Turpini lasīt »

Latviešu strēlnieki (III): Ar Latviju sirdī

Ievietoja | Sadaļa Vēsture | Publicēts 06-08-2012

1917. gadā starp Februāra un Oktobra revolūciju latviešu strēlnieku pulkos aktīvi darbojās boļševiku aģitatori. Tomēr daļa strēlnieku, īpaši virsniecība un inteliģence, saglabāja neitralitāti vai pat iebilda lielinieku idejām. Dažos pulkos, piemēram, pulkveža Fridriha Brieža vadītajā 1. Daugavgrīvas pulkā tika pārstrukturētas rotas un izveidotas vienības, kas nebija komunistisko ideju ietekmē. Šīs vienības nereti saglabāja ievērojami augstākas kaujasspējas nekā sarkano aģitatoru un boļševiku pretkara propagandas demoralizētās daļas.

Pēc atkāpšanās no Latvijas 1918. gada februārī lielākais vairākums strēlnieku nostājās boļševiku pusē, tomēr daļa nolēma saglabāt neitralitāti un neiesaistīties Krievijas Pilsoņu karā. Daudziem ģimenes bija devušās bēgļu gaitās un atradās izkaisītas Ukrainā, Pievolgā, Urālos, Sibīrijā. No šiem strēlniekiem vēlāk tika izveidoti vairāki latviešu militārie formējumi, kuru mērķis bija Latvijas atbrīvošana no vāciešiem. Turpini lasīt »

Latviešu strēlnieki (II): Krievijas plašumos

Ievietoja | Sadaļa Vēsture | Publicēts 30-07-2012

1917. gada rudenī latviešu strēlnieku pulki gandrīz pilnībā nostājās boļševiku pusē. Oktobra apvērsuma laikā pēc boļševiku Cetrālkomitejas rīkojuma strēlnieki bloķēja stratēģiski svarīgus dzelzceļa mezglus un stacijas, neļaujot Pagaidu valdībai lojālām karaspēka daļām doties uz Petrogradu. Pēc Oktobra apvērsuma Iskolastrels (Latviešu strēlnieku pulku izpildkomiteja) saņēma pieprasījumu nosūtīt vienu strēlnieku pulku Petrogradas aizstāvēšanai pret padomju varas ienaidniekiem. 1917. gada 6. decembrī 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulks ieradās Petrogradā. Pēc nedēļas tam sekoja Valkā izveidotā latviešu strēlnieku pulku apvienotā rota, kurai kopā ar Baltijas flotes jūrniekiem un sarkangvardiem tika uzdota Padomju Krievijas valdības (Sovnarkoma) apsardze Smoļnijā. 30. decembrī 12. armijas virspavēlnieks Jukums Vācietis izdeva pavēli par Latviešu strēlnieku korpusa izveidi uz Apvienotās Latviešu strēlnieku divīzijas bāzes. Turpini lasīt »

Latviešu strēlnieki (I): Pasaules kara frontēs

Ievietoja | Sadaļa Vēsture | Publicēts 23-07-2012

Pirmais Pasaules karš, kas sākās 1914. gada 28. jūlijā, skāra lielāko daļu Eiropas. Vienā ierakumu pusē bija tā sauktās Centrālās lielvalstis - Vācija, Austroungārija, Osmaņu impērija un Bulgārija; pret tām cīnījās Antantes lielvalstis - Krievija, Francija un Lielbritānija, kurām vēlāk pievienojās ievērojams skaits citu valstu. Šis karš tika dēvēts arī par Lielo Karu, Nāciju karu un „karu, kas izbeigs visus karus”.

1915. gada 1. aprīlī vācieši bija nonākuši līdz Kurzemei un strauji virzījās uz Jelgavu. 2. - 3. aprīlī Krievijas karaspēks atsita pirmo uzbrukumu Jelgavai. Kaujās īpaši izcēlās 1914. gadā izveidotie Daugavgrīvas apvienotie bataljoni, kuros pārsvarā dienēja latvieši. 7. maijā vācieši ieņēma Liepāju. Jūlijā sākās otrs vācu uzbrukums - 14. jūlijā vācieši forsēja Ventu, 17. jūlijā ieņēma Dobeli, 18. jūlijā Tukumu un Ventspili.

Vācu uzbrukumam attīstoties, Krievijas Valsts domes latviešu deputāti Jānis Goldmanis un Jānis Zālītis 19. jūlijā publicēja patriotisko uzsaukumu „Pulcējieties zem latviešu karogiem!”. Turpini lasīt »