Padomju boļševiku noziegumi 1917-1991. Gruzija

Ievietoja | Sadaļa Vēsture | Publicēts 14-05-2018

Ar Krievijas Pagaidu valdības atbalstu 1917.gada 9.martā Tiflisā (Tbilisi) tika izveidota Īpašā Aizkaukāza komiteja (Ozakoms), par kuras locekļiem kļuva 4.Valsts Domes deputāti, kas pārstāvēja gruzīnu, armēņu un azerbaidžāņu nacionālās partijas. Lielākais gruzīnu politiskais spēks šajā komitejā bija sociāldemokrāti meņševiki. Pēc oktobra apvērsuma, 1917.gada 15.novembrī Ozakomu nomainīja Aizkaukāza komisariāts - Krievijas Aizkaukāza guberņu koalīcijas valdība, kas neatzina jauno boļševiku varu Petrogradā. Aizkaukāza komisariāts sadarbojās ar citiem pretboļševiku spēkiem Kubaņā, Donā, Terekā un Dagestānā.

1918.gada 10.februārī Tiflisā tika sasaukts Aizkaukāza Seims. Turpini lasīt »



Padomju boļševiku noziegumi 1917-1991. Tbilisi traģēdija, 1989.gads

Ievietoja | Sadaļa Vēsture | Publicēts 14-05-2018

PSKP CK ģenerālsekretāra Mihaila Gorbačova sāktā pārbūves (perestroika) un atklātības (glasnostj) politika daudzviet Padomju Savienībā priekšplānā izvirzīja nacionālos jautājumus. Tā notika arī Gruzijā. 1989.gada 18.martā Gruzijas autonomijā Abhāzijā Lihnu ciemā notika abhāzu tautas sapulce, kas ierosināja jautājumu par Abhāzijas APSR izstāšanos no Gruzijas PSR un pilntiesīgas savienotās republikas statusa atjaunošanu, kāds Abhāzijai bija 20.gadsimta 20.gados. Sapulcē piedalījās ap 30 000 Abhāzijas iedzīvotāju. Tas izsauca Abhāzijā dzīvojošo etnisko gruzīnu sašutumu, kas izpaudās protesta mītiņos Gali, Leselidzē, Suhumi un citās pilsētās.

4.aprīlī pēc gruzīnu nacionālās kustības līderu Zviada Gamsahurdijas, Meraba Kostavas, Iraklija Cereteli (nejaukt ar Gruzijas Demokrātiskās Republikas (1918-1921) politiķi un valstsvīru) un Georgija Čanturijas aicinājuma laukumā pie Valdības ēkas Tbilisi sākās beztermiņa politisks mītiņš. Diemžēl republikas vadība pat nemēģināja sākt dialogu ar opozīciju, bet radio ēterā pārraidītais valdības paziņojums mītiņa dalībniekus neapmierināja. Pūlī izplatījās baumas, ka “abhāzu seperātistu akcija” ir Maskavas izprovocēta un sankcionēta. 6.aprīlī laukumā parādījās lozungi: “Nost komunistisko režīmu!”, “Nost PSKP!”, “Nost krievu imperiālismu!”, “PSRS - tautu cietums!”, “Nost padomju varu!”. Turpini lasīt »

Roberts Milbergs. Barikādes atceroties – 2.daļa

Ievietoja | Sadaļa Vēsture | Publicēts 15-01-2018

Turpinām publicēt pretošanās kustības dalībnieka, Latvijas Tautas Frontes valdes locekļa, 1991.gada janvāra barikāžu viena no idejas autoriem un organizētājiem, 5.Saeimas deputāta Roberta Milberga atmiņu fragmentus par barikāžu laiku Latvijā. Atmiņu 1.daļā (lasiet ŠEIT) stāstījām par politisko un sabiedrisko fonu, kas lika pamatu barikādēm, Latvijas Tautas Frontes valdes izstrādāto “X stundas instrukciju” un tās realizāciju, Vislatvijas tautas manifestāciju Daugavmalā un citiem notikumiem. Šoreiz vairāk par pašu barikāžu nedēļu, uzbrukumu Iekšlietu ministrijai un 4.maija varas visai divdomīgo attieksmi pret tautas nelokāmo apņēmību nosargāt savu neatkarību. Raksts tiek publicēts saīsināti.

****

Turpinājums.

Apskatot aizsargājamos objektus konstatējām, ka viss notiek saskaņā ar mūsu iecerēm. Tā aizsardzības organizāciju pie valdības ēkas Brīvības ielā uzņēmās vadīt LTF domniece no Tramvaju un trolejbusu pārvaldes Zigfrīda Teikmane. Šī maza auguma trauslā sieviete bija apveltīta ar milzu enerģiju, kura brīžiem plūda pāri malām, un kura tik ļoti bija nepieciešama 1991.gada janvāra dienās. Pie sakaru centra Dzirnavu ielā 105 vadību uzņēmās Zinātņu Akadēmijas LTF nodaļas pārstāvis Ivars Kalviņš, bet Dzirnavu ielā 16 - prokurore Inta Stabulniece un akmeņkalis Sandris Skribnovskis. Turpini lasīt »

Roberts Milbergs. Barikādes atceroties – 1.daļa

Ievietoja | Sadaļa Vēsture | Publicēts 09-01-2018

“Laikmeta zīmes” jau publicējušas vairākus rakstus par 1991.gada barikāžu laiku. Tas ir gan žurnālises Ivetas Kaķītes uz LTF valdes locekļu atmiņām balstītais raksts par barikāžu veidošanos un vēsturi (lasiet ŠEIT), gan fragmenti no grāmatas “Latvija, kur tavi dēli?” par 1991.gada 20.janvāra uzbrukumu Iekšlietu ministrijai (lasiet ŠEIT), gan atbilde uz interneta vietnes “Informācijas aģentūra” publicētajām puspatiesībām un nepatiesībām par Atmodas laiku (lasiet ŠEIT). Tagad publicējam pretošanās kustības dalībnieka, politiķa un sabiedriskā darbinieka Roberta Milberga atmiņu fragmentus. Milbergs bija Latvijas Tautas Frontes valdes loceklis, 1991.gada janvāra barikāžu viens no idejas autoriem un organizētājiem, 5.Saeimas deputāts. Atmiņas publicētas fragmentāri to ievērojamā apjoma dēļ, tomēr viss būtiskākais par šo laiku ir saglabāts.

****

Es nedrīkstu klusēt. Man jādod liecība par to, kas tad īsti notika 1991.gada janvārī, jo es atrados šo notikumu epicentrā un lielā mērā kā viens no barikāžu organizatoriem esmu atbildīgs nākotnes priekšā par patiesu šo notikumu apliecinājumu.

1991.gada janvāris brieda jau visu 1990.gadu un tā īsti “nogatavojās” rudenī līdz ar Latvijas Tautas Frontes 3.kongresu. Turpini lasīt »

Uz ežiņas galvu liku… Oskara Kalpaka un kalpakiešu piemiņas vietas

Ievietoja | Sadaļa Arhitektūra, māksla, tēlniecība | Publicēts 06-11-2017

Pērn “Laikmeta zīmes” publicēja materiālus par dažādās Latvijas pilsētās esošajiem Brīvības pieminekļiem (skatiet ŠEIT) un Brīvības cīņām veltītām piemiņas vietām (skatiet ŠEIT). Tuvojoties 11.novembrim - Lāčplēša dienai, šoreiz pastāstīsim par pieminekļiem un piemiņas vietām, kas saistītas ar pirmo Latvijas bruņoto spēku virspavēlnieku pulkvedi Oskaru Kalpaku un viņa bataljona cīņu gaitām. Beidzoties Brīvības cīņām, jau 1920.gadā par tautas brīvprātīgi saziedotiem līdzekļiem latviešu sabiedriskās organizācijas sāka veidot piemiņas vietu Saldus novada Zirņu pagasta Airītēs - vietā, kur Kalpaks un vairāki viņa vīri 1919.gada 6.martā krita. 1922.gada 3.septembrī blakus priedei, pie kuras pulkvedis guva nāvējošo ievainojumu, tika atklāts viņam veltīts piemineklis. Turpini lasīt »

Padomju boļševiku noziegumi 1917-1991. Somija

Ievietoja | Sadaļa Vēsture | Publicēts 17-07-2017

Pēc cara Nikolaja II atkāpšanās no troņa, 1917.gada 7.martā jaunā Krievijas Pagaidu valdība izdeva rīkojumu par Somijas lielkņazistes konstitūcijas apstiprināšanu pilnā apjomā. Pēc vairākām politiskām krīzēm Pagaidu valdībā, kņazistes parlaments Eduskunta tā paša gada jūlijā pasludināja Somijas neatkarību iekšlietās, ierobežojot Pagaidu valdības pilnvaras arī Somijas ārpolitikā un aizsardzības lietās. Pagaidu valdība uz to reaģēja, atsakoties atzīt Somijas tiesības uz pilnīgu tās autonomiju. Parlamenta ēku ieņēma krievu armijas vienības, pats parlaments tika atlaists. Šādā situācijā 8.augustā darbu sāka premjerministra Emīla Nestora Seteles vadītais Senāts (Somijas valdība) - pēdējais Senāts, kas vēl formāli pakļāvās Pagaidu valdībai.

Pēc boļševiku apvērsuma Krievijā, 1917.gada 15.novembrī Eduskunta pasludināja sevi par augstāko valsts varu Somijā. Turpini lasīt »

Barikādes. Kā bija patiesībā

Ievietoja | Sadaļa Vēsture | Publicēts 09-01-2017

“Jūs, latvieši, paveicāt to, kas tika uzskatīts par neiespējamu.” (Džīns Šārps, nevardarbīgās pretošanās eksperts)

Ir izdots neskaitāms daudzums gan patiesu, gan ne tik patiesu atmiņu un varoņstāstu par barikāžu laika notikumiem. Savādi, bet lasot šīs poligrāfiski nevainojami noformētās, ar valsts finansējumu izdotās grāmatas un citas oficiālās publikācijas, brīžiem rodas iespaids, it kā tādas Tautas frontes vispār nebūtu bijis. Savukārt iepazīstoties ar tā laika LTF valdes - īsteno tā laika notikumu veidotāju atmiņām un oficiāliem dokumentiem, top skaidrs, ka kādam (kādiem) ir izdevīgi patiesos tautas kustības virzītājus nelaist pie vārda… Bet kam un kāpēc?

Meklējot atbildes uz šiem jautājumiem, atklājas arvien jauni politiski un cilvēciski aspekti. Ir savākts pietiekami daudz faktu un dokumentu, lai varētu laist klajā grāmatu ar patiesu tā laika atainojumu. Pretēji dažu viedoklim, šo rindiņu autore uzskata, ka patiesība jāatklāj, kamēr attiecīgā laikmeta vēstures veidotāji vēl ir dzīvo vidū. Piedāvātais materiāls ir tikai ieskice šajos notikumos.

Iveta Kaķīte, žurnāliste

****

Māras zeme Dzintarjūras krastā ir svešzemnieku mūžseni iekārots kumoss. Arī jaunajā gadu tūkstotī šie tīkojumi nav beigušies. Jau otro gadu tūkstoti metodes ir tās pašas, tikai rupjas asinsizliešanas vietā nākusi cīņa par latviešu tautas prātiem. Turpini lasīt »

Ziemassvētku tradīcijas. Svētku egle

Ievietoja | Sadaļa Par šo un to | Publicēts 19-12-2016

Vēsturnieki uzskata, ka rotāt kokus ziemas saulgriežos pirmie sākuši senie ēģiptieši faraonu Tutu dinastijas laikā. Ēģiptieši pielūdza saules dievu Ra. Saulgriežos, kad pēc viņu ticējumiem Ra sāka atlabt no slimības, viņi rotāja savus namus ar zaļojošām palmām, kas simbolizēja dzīvības uzvaru pār nāvi. Savukārt Senajā Romā ziemas saulgriežus atzīmēja ar saturnāliju svētkiem par godu zemkopības dievam Saturnam. Saturnālijas sākās decembra vidū un turpinājās līdz 1. janvārim. Šajā laikā romieši piedalījās ielu maskarādēs, mielastos, apmeklēja draugus un pasniedza cits citam dāvanas. Mājas viņi dekorēja ar lauru vītnēm un zaļojošiem kokiem, ko rotāja ar svecēm un maziem metāla gabaliņiem. Turpini lasīt »

Uz ežiņas galvu liku… Pieminekļi Tēvzemei un brīvībai

Ievietoja | Sadaļa Arhitektūra, māksla, tēlniecība | Publicēts 14-11-2016

Ikvienam Latvijas iedzīvotājam ir pazīstams Brīvības piemineklis Rīgā, kas kļuvis par brīvības un neatkarības simbolu vairākām latviešu paaudzēm. Taču bez šī Kārļa Zāles meistardarba Latvijā ir virkne citu Latvijas brīvībai veltītu monumentu, kas rotā citu pilsētu parkus un laukumus. Iespējams, oficiāli šiem pieminekļiem ir pavisam cits nosaukums, tomēr tauta tiem vienmēr piešķīrusi tiešo šo nozīmi - būt Brīvības simboliem. Lielākā daļa šo pieminekļu padomju okupācijas gados tika nopostīti un atjaunoti tikai pēc neatkarības atgūšanas.

Monumentālajā mākslā, tostarp pieminekļos, visuzskatāmāk atklājas jebkuras sabiedrības garīgās un morālās vērtības. Šajā ziņā Latvijai ir ar ko lepoties. Turpini lasīt »

Uz ežiņas galvu liku… Brīvības cīnītāju piemiņas vietas - 1.daļa

Ievietoja | Sadaļa Arhitektūra, māksla, tēlniecība | Publicēts 07-11-2016

Bija pagājuši tikai daži mēneši, kopš pēdējais svešzemju karavīrs tika padzīts no Latvijas, kad 1920.gada 1.maijā toreizējais Ministru prezidents Kārlis Ulmanis kritušajiem Brīvības cīņu varoņiem veltīja šādus vārdus: “Visi darbi nobāl un paliek mazi to varoņu darbu priekšā, kuri par Latvijas un Latvijas valsts tapšanu ir savas galvas ķīlā devuši, (..) kurus mūža miegā aijā sirmās Daugavas sēru dziesma Nāves salas malā, kurus sedz garās balto krustu rindas Brāļu kapos. Viņi - mūsu svētie, kuriem uz mūžu paliek mūsu pateicība…”

Tautas bezgalīgā pateicība saviem varoņiem, kurā apvienotas Tēvzemes mīlestība un gadsimtos veidotās mirušo piemiņas tradīcijas, jau pirmajos Latvijas valsts pastāvēšanas gados tika apliecināta arī materiālā formā. Daudzu šādu piemiņas vietu iekārtošanā piedalījās pazīstami Latvijas tēlnieki un arhitekti. Turpini lasīt »