Tie paši vēži…

Ievietoja | Sadaļa Valsts un pilsoņi | Publicēts 27-09-2010

Tuvojoties kārtējām Saeimas vēlēšanām uz Latvijas politiskās skatuves allaž parādās kāds jauns politiskais veidojums vai persona, kas pretendē uz nācijas glābēja - mesijas lomu. Desmitās Saeimas vēlēšanas raksturīgas ar partiju konsolidāciju un politisko apvienību veidošanu, lai vismaz uz laiku, kamēr tiks iegūtas kārtotās deputātu vietas, izrādītu ārēju vienotību. Viena no šādām apvienībām ir „Par labu Latviju” (PLL), kurā apvienojušās Latvijas Pirmā partija/Latvijas ceļš (LPP/LC), Tautas partija (TP), uzņēmēju veidotā kustība „Par labu Latviju” un vairākas reģionālās partijas.

Jaunā politiskā apvienība, kā jau ierasts Šlesera un Šķēles biznesa projektiem, sevi pieteica gana pompozi, publiskajā telpā paužot milzu pašpārliecinātību par savu uzvaru vēlēšanās. Sākumā mazliet izgāzusies ar ne visai veiksmīgo AŠ2 lozungu, startēt vēlēšanās apvienība izvēlējās ar patriotisko „Par labu Latviju” nosaukumu, bet par savas kampaņas vadītāju iecēla Latvijas reklāmas guru Ēriku Stendzenieku. PLL vārds ir pietiekami skanīgs, lai cerētu piesaistīt plašu vēlētāju loku un kārtējo reizi iegūtu pārstāvniecību Saeimā, kaut arī sākot kampaņu aptauju dati apvienībai neko labu nesolīja.

Tomēr daudz svarīgāka par atsevišķu politiķu ambīcijām ir jebkuras politiskas apvienības ideoloģiskā platforma. Turpini lasīt »



Demokrātija “latvijiešu” gaumē

Ievietoja | Sadaļa Valsts un pilsoņi | Publicēts 05-07-2010

Jūlija sākumā sabiedrības uzmanību piesaistīja notikums, kas citādi nebūtu izpelnījies lielu ievērību, ja vien… ja vien kārtējo reizi neapliecinātu demokrātijas patieso stāvokli 4.maija republikā un to, cik mūsu politiķu domāšanā vēl daudz padomju totalitārisma. Runa ir par bēdīgi slaveno gājienu, kas atzīmēja vācu armijas ienākšanu Rīgā 1941.gada 1.jūlijā. To organizēja plašākai sabiedrībai mazpazīstamais Uldis Freimanis, un pasākums piesaistītu vien pāris desmitus interesentu, ja ne mūsu politiķu un augstāko valsts vadītāju nesaprotamā un neadekvātā reakcija. Šķiet, sen neviens nevalstisko organizāciju vai privātpersonu rīkots pasākums nebija izpelnījies tik plašu valdošo aprindu ievērību. Teju katrs šajā priekšvēlēšanu laikā uzskatīja par savu pienākumu izteikties par šo notikumu un nosodīt tā rīkotājus. Turpini lasīt »

Dažas atziņas 16. martu aizvadot

Ievietoja | Sadaļa Valsts un pilsoņi | Publicēts 22-03-2010

Kārtējie „kalendāra nemieri” 16. martā nu ir aizvadīti. Un, kaut arī provokatoru rīkotās protesta akcijas šogad bija krietni klusākas nekā citus gadus, tomēr pie Brīvības pieminekļa atkal skanēja latviešu karavīrus aizskarošas nievas, apvainojumi un naids. Vai cīnoties kauju laukos un izciešot padomju nometņu šausmas šie sirmie vīri varēja iedomāties, ka kādreiz neatkarīgajā Latvijā iespēju nolikt ziedus kritušo biedru piemiņai tiem vajadzēs izcīnīt teju ar asinīm, gluži kā frontē? Un, vai mēs paši varējām iedomāties, ka 20 gadus pēc neatkarības atjaunošanas mums savā tēvzemē būs jācīnās par tiesībām atcerēties vēstures notikumus, kādus vēlamies, un pieminēt varoņus, kurus vēlamies?

Tomēr citādāku rezultātu nemaz nebija iemesla gaidīt. Būtu bijis naivi cerēt, ka ar lielas latviešu vēlētāju daļas balsīm ievēlētais „Saskaņas centra” pārstāvis Nils Ušakovs akceptēs leģionāru gājienu, jo viņa krievu vēlētāji, kurus viņš patiesībā pārstāv, to nekad viņam nepiedotu. Tā nu kārtējo reizi latvieši ir uzkāpuši uz grābekļa, ar kuru vēlāk paši dabū pa pieri. Tomēr vecajiem karavīriem sāp ne jau okupantu un viņu pēcteču naids un nievas, visvairāk sāp pašu tautiešu attieksme. Turpini lasīt »

Cīņā pret nabadzību Latvijā

Ievietoja | Sadaļa Jaunumi! | Publicēts 15-02-2010

Ir jautājums - vai nebūtu pareizāk vienu reizi gadā Latvijā notiekošo sirds atmaidzināšanu Ziemassvētkos aizstāt ar reālu nabadzības izskaušanu? Lai Latvijā tādu badā mirstošu ģimeņu nebūtu vispār!

Tas ir reāli iespējams. Citās Eiropas zemēs tas jau ir panākts. Nepieciešams tikai mazumiņš - lai Latvijā cilvēki, tostarp kristieši, sanāktu kopā un nevis katrs atsevišķi, savrupi no citiem, bet visi kopā pateiktu: mēs vēlamies Latvijā izskaust nabadzību!

Ir izveidota iniciatīvas grupa, kas vēlas iedibināt atbalsta kustību Eiropas Sociālās hartas ieviešanai Latvijā. Hartā ir pateikts viss, kas Latvijas valdībai un tautai jādara, lai Latvija būtu taisnīga valsts. Tomēr Saeima šo hartu nevēlas ratificēt pilnībā. Turpini lasīt »

Darba devēju patvaļa. Cik ilgi vēl?

Ievietoja | Sadaļa Valsts un pilsoņi | Publicēts 11-01-2010

Manas darba gaitas sākās vēl tālajos astoņdesmitajos. Un, kaut arī tolaik nebija neatkarīgu arodbiedrību un darba vide bija pakļauta ideoloģiskām nostādnēm, darba attiecībās valdīja zināma sakārtotība, un priekšnieku patvaļa, kā jau totalitārā valstī, tika stingri ierobežota un kontrolēta. Arī pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas mans darbs bija saistīts ar valsts uzņēmumu, tāpēc ar lielām problēmām darba likumdošanas ievērošanā nesaskāros. Tikai pēc tam, kad štatu samazināšanas dēļ 1999.gadā zaudēju darbu, es tā pa īstam dabūju uz savas ādas izbaudīt mežonīgā kapitālisma nežēlīgo darba attiecību vidi.

Kopš tā laika tā arī neesmu beidzis cepties par netaisnīgajiem, bieži vien kliedzošajiem darba likumdošanas pārkāpumiem, ko nācies izbaudīt gan pašam, un par kuriem man stāstījuši radi, draugi un paziņas. Turpini lasīt »

Lielā nodevība. Kā Rietumi “uzmeta” baltiešus - 2. daļa

Ievietoja | Sadaļa Vēsture | Publicēts 12-11-2009

1940. gadā pēc PSRS īstenotās okupācijas un tai sekojošās aneksijas Baltijas valstis de facto zaudēja savu neatkarību, taču no tiesību viedokļa joprojām palika starptautisko tiesību subjekti. Daļa baltiešu diplomātu atteicās atgriezties okupētajā dzimtenē un turpināja darbu akreditācijas valstīs, pārstāvot pēdējo savas valsts valdību un tās ārlietu dienestu. Lai arī gandrīz visas demokrātiskās lielvalstis vārdos nosodīja PSRS agresīvo rīcību un neatzina Baltijas inkorporāciju tās sastāvā, tomēr ne Lielbritānija, ne ASV, ne citas valstis 2. Pasaules kara apstākļos nebija gatavas iesaistīties cīņā ar PSRS Baltijas dēļ. Turpini lasīt »

Lielā nodevība. Kā Rietumi “uzmeta” baltiešus - 1. daļa

Ievietoja | Sadaļa Vēsture | Publicēts 09-11-2009

Visus garos okupācijas gadus Baltijas tautas ar cerību raudzījās Rietumu demokrātisko valstu virzienā, cerot, ka ASV, Lielbritānija un citas valstis izdarīs diplomātisku, ekonomisku vai cita veida spiedienu pret PSRS, kas galu galā piespiedīs tās totalitāro režīmu ievērot Baltijas tautu pašnoteikšanās tiesības. Vēstis, kas līdz Baltijas iedzīvotājiem nonāca cauri „dzelzs priekškaram”, tāpat Rietumu radiostacijās dzirdētais, radīja pārliecību, ka tieši Rietumvalstis ir tās, kas viskonsekventāk iestājas par Baltijas tautu brīvību un neatkarību. Taču, vai tā patiešām bija? Vēstures fakti liecina ko citu. Turpini lasīt »

Krīze medicīnā vai iejūtības deficīts?

Ievietoja | Sadaļa Valsts un pilsoņi | Publicēts 02-11-2009

2009. gada oktobrī mūsu ģimene piedzīvoja skumju notikumu - Mūžībā aizgāja mana māmiņa. Mammas pēdējās dienas nebija vieglas, veselības stāvoklis smags, tāpēc mums nācās saskarties ar daudz un dažādiem medicīnas darbiniekiem, un valsts medicīnas sistēmu kopumā. Jāteic, mana līdzšinējā pieredze saskarsmē ar mediķiem vēl nekad nebija bijusi tik negatīva. Bijām spiesti izbaudīt visus mūsdienu Latvijas demoralizētās medicīnas „jaukumus”. Turpini lasīt »

Krievi nāk!

Ievietoja | Sadaļa Valsts un pilsoņi | Publicēts 19-10-2009

Nesen savā e-pasta kastītē atradu kāda bijušā darba kolēģa laipni atsūtīto žurnālista un partijas „Visu Latvijai” līdzpriekšsēdētāja Raivja Dzintara vēstījumu, kas mūs brīdina no briesmām, kuru priekšvēstnešus redzīgas acis un domājoši prāti saskata jau labi sen, bet kas īpaši aktuālas var kļūt tuvāko gadu laikā, varbūt jau pēc Saeimas vēlēšanām nākamgad. Tāpēc nododu šo vēstījumu arī jūsu uzmanībai. Un tā - Raivja Dzintara rakstītais. Turpini lasīt »

Latvijas okupācija (III): fakti un secinājumi

Ievietoja | Sadaļa Vēsture | Publicēts 31-08-2009

Ņemot vērā šā raksta pirmajā un otrajā daļā minētos notikumus, šķiet nesaprotami, kāpēc Krievija un tās ideoloģiskie līdzskrējēji Baltijas valstīs joprojām neatzīst okupācijas faktu, par ko nekādu šaubu nav lielākajai daļai pasaules sabiedrības. Tā vietā Krievija spītīgi turas pie formāliem juridiskiem formulējumiem un tam ir savs iemesls, kas ne tik daudz saistīts ar vēsturi, kā politisko izdevīgumu.

Okupācijas fakta noliedzēji apgalvo, ka PSRS karaspēka papildus kontingents Latvijā ienācis saskaņā ar 1939. gada līgumu par karaspēka bāzēm un tas noticis ar Latvijas valdības labprātīgu piekrišanu. Ja tas patiešām būtu tā, tad sarkanarmiešiem, saskaņā ar līgumu, vajadzēja klusi un mierīgi dislocēties savās bāzēs un nekādi neiejaukties Latvijas iekšējās lietās. Tā vietā Sarkanās armijas karavīri ieņēma pozīcijas galvaspilsētas stratēģiski svarīgākajos ielu krustojumos, sagrābta Spilves lidlauku, visas dzelzceļa stacijas, tiltus, pastu, telegrāfu, radiofonu un citus stratēģiskus objektus. Turpini lasīt »