Laikmeta zīmes

Sagaidot Latvijas neatkarīgas gadadienu publicējam padomju laika disidenta un politieslodzītā, Triju zvaigžņu ordeņa lielvirsnieka Jāņa Rožkalna pārdomas par mūsu valsti, tās nākotni un Baznīcas lomu Latvijas atdzimšanā. Runa teikta 2011. gada 11. aprīlī Latvijas Evaņģēliski Luteriskās Baznīcas Rīgas mācītāju sanāksmē Lutera baznīcā.

****

Šodien mēs atkal piedzīvojam lielu juku laikus, kas traģiski skar visu latviešu tautu un valsti. Tauta strauji izmirst, tūkstošiem latviešu pamet savu valsti. Vairojas bezcerība. Un ir acīmredzami, ka visām likstām pamatā ir tieši garīgo vērtību krīze. Šogad aprit 20. gadskārta kristīgās demokrātijas kustībai Latvijā, tādēļ, atceroties pagātni, šis būtu piemērots brīdis parunāt par garīgajām vērtībām nacionālo interešu kontekstā.

Ja sakām, ka Baznīcai nav tieši jāiesaistās valsts pārvaldē, tad neaizmirsīsim, ka tikai no Baznīcas var nākt atjaunoti cilvēki, kas vienīgie spētu sakārtot savu valsti un likt tai uzziedēt. Un tā ir mūsu tautas bagātība, ka kristīgo draudžu locekļi Latvijā ir pāri par 1,2 miljoniem. Turpini lasīt »

Novembris Latvijā ir svētku mēnesis. 11. novembrī pieminam mūsu karavīrus un viņu varonīgo cīņu par Latvijas brīvību, 18. novembrī svinam valsts neatkarības gadadienu, bet mēneša beigās atceramies savus Mūžībā aizgājušos. Visi šie svētki un piemiņas dienas tā īsti uzplauka tikai pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, kaut arī padomju gados daļa sabiedrības - cits atklātāk, cits klusāk - tos atzīmēja. Taču pēdējos gadu desmitos vērojama arī cita tendence, proti - daļa mūsu tautiešu daudz labprātāk svin svešus, no citām zemēm un tautām aizgūtus svētkus, nekā savējos. Un, ja, piemēram, ar Līgo svētkiem pagaidām viss ir kārtībā, tad svinamās un atceres dienas ar vēsturisku vai valstisku nozīmi daudziem sirdi sasildīt nespēj. Tie bērni un jaunieši, kas piedzimuši un izauguši neatkarīgajā Latvijā, šos svētkus uztver kā pašus par sevi saprotamus, tomēr cilvēkiem, kas dzimuši un dzīvojuši padomju laikā, attieksme tik viennozīmīga nav. Ir pat gadījies dzirdēt, ka, piemēram, Latvijas neatkarības diena daudziem ir tikai kārtējā brīvdiena. Turpini lasīt »

Latvijas politikās dzīves īpatnība ir tā, ka laiku pa laikam uz politiskās skatuves parādās pa kādam “nācijas glābējam”. Vienpadsmitās Saeimas vēlēšanās šo “mesijas” lomu uzņēmies Valdis Zatlers. Viņa diezgan savtīgais, tomēr tautā ārkārtīgi populārais lēmums par 10. Saeimas atlaišanu vēl pirms oficiālās dibināšanas uznesa Zatlera reformu partiju reitingu augšgalā, gandrīz apsteidzot pēdējo gadu nemainīgos popularitātes līderus Saskaņas centru.

Nav šaubu par Zatleru kā labu ārstu. Lielākas šaubas par Zatleru bija kā prezidentu, tomēr dažu gadu laikā viņš spēja kļūt ja ne par gluži teicamu, tad pietiekami normālu valsts galvu. Taču neviens kaut cik nopietns politologs vai politikas analītiķis nelolo lielas cerības par Zatleru kā izcilu politiķi, partijas vadītāju vai premjera amata kandidātu. Tieši tāpēc ir ārkārtīgi svarīgi, kādu komandu ap sevi pulcē bijušais valsts prezidents. Un te nu rodas pamatotas bažas gan par ideoloģiju, gan vērtībām, ko pārstāv Zatlera cilvēki, vismaz tie, kas atrodas partijas galvgalī.

Pārdomām piedāvāju divu sabiedrībā pazīstamu cilvēku domas par jauno “nācijas glābēju” un viņa “reformu” patieso būtību. Viens ir dziesminieks Kaspars Dimiters, otrs - padomju laika disidents un politieslodzītais, Triju zvaigžņu ordeņa lielvirsnieks Jānis Rožkalns. Šis raksts domāts visiem, kam nepietiek ar ārēji redzamo, bet kas cenšas saprast lietu dziļāko būtību un jēgu. Turpini lasīt »

2009. gada vasarā „Laikmeta zīmēs” tika publicēta raksts ar nosaukumu „Jaunais vilnis” - krievu tusiņš Piebaltijā”. Tajā tika kritizēta šī Krievijas un NVS valstu iekšējam tirgum domātā pasākuma pārspīlētā rezonanse Latvijā, krievu šovbiznesa zvaigzņu milzīgās ambīcijas un centieni diktēt savus noteikumus Jūrmalai un jūrmalniekiem, kā arī mūsu pašu bāleliņu stingra mugurkaula un pašapziņas trūkums. Īpaši simptomātisks toreiz šķita kādas „Jaunā viļņa” darbinieces teiktais, ka „mūsu (krievu) zvaigznes savā teritorijā jūtas ļoti pārliecinoši”. Kopš šī notikuma pagājuši vairāki gadi un krievu ietekme Jūrmalā tikai augusi - pilsētas vadības pieglaimīgās politikas dēļ Krievijas šovbiznesa varenie Jūrmalu sāk uzskatīt ne vien par savu teritoriju, bet teju par savu īpašumu, kurā var rīkoties pēc sirds patikas. Turpini lasīt »

Jau vairākus gadus ar Eiropas Sociālā fonda atbalstu Labklājības ministrijas izveidotā Sociālā drošības tīkla ietvaros Latvijā darbojas tā sauktā „simtlatnieku” programma. Tajā visos novados iesaistījušies daudzi tūkstoši cilvēku, kuri ekonomiskās krīzes apstākļos zaudējuši pastāvīgu darbu un iztikas līdzekļus. Tagad nu „simtlatnieki” pārtapuši „astoņdesmitlatniekos” un tas liek uzdot vairākus būtiskus jautājumus.

Savulaik milzīgi sašutumu izraisīja aizsardzības ministra Arta Pabrika neuzmanīgi izteiktā frāze, ka par 100 latiem strādā tikai muļķi. Un, kaut arī ministra kungam lielā mērā bija taisnība, tomēr viņš aizmirsa piebilst, ka par muļķiem šos cilvēkus padarījusi pašu valsts. Patiesi, kā gan reizēm pat ļoti labu izglītību ieguvis cilvēks var priecāties par nožēlojamiem 100 latiem, kas sedz labi ja pusi no valstī noteiktā iztikas minimuma? Tikai galējā izmisumā un bezcerībā iedzītus ļaudis spēj iepriecināt šādas ubaga dāvanas.

Padomāsim nopietnāk. Turpini lasīt »

Noslēgusies parakstu vākšana referenduma ierosināšanai par pāreju uz valsts apmaksātu izglītību tikai latviešu valodā. Mēneša laikā Latvijā un ārzemēs kopā tika savākti 113 515 paraksti, kam jāpieskaita parakstu vākšanas pirmajā kārtā savāktie 10 140 paraksti. Taču, lai likumprojektu izskatītu Saeimā vai rīkotu tautas nobalsošanu, vajadzēja savākt 153 232 Latvijas pilsoņu parakstus. Tādejādi šobrīd šī kauja ir zaudēta. Taču cīņa turpinās.

Jāteic gan, ka personīgi man šī nacionālo spēku virzītā iniciatīva izraisīja pretrunīgas sajūtas. No vienas puses - vienmēr esmu aizstāvējis latviešu tautas un valodas intereses. Domāju, arī šis likumprojekts lielā mērā bija reakcija uz daļas Latvijas krievvalodīgo iedzīvotāju spītīgo nevēlēšanos pieņemt latviešu valodu kā savstarpējās saziņas līdzekli Latvijā un centieniem nostiprināt šeit divkopienu sabiedrību. Taču no otras puses neredzu neko traģisku arī mazākumtautību skolu pastāvēšanā, ja vien tās ir lojālas Latvijas valstij, respektē latviešu valodu, vēsturi un kultūru. Turpini lasīt »

Šodien, kad Latvija iekļāvusies demokrātiskās pasaules, Eiropas un Ziemeļatlantijas alianses struktūrās, jautājums par diktatūru, šķiet, ir atrisināts uz visiem laikiem. Tomēr jau labu laiku Ministru kabinetā tiek gatavots likumprojekts „Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli”, kas pieļauj nopietnus cilvēktiesību un demokrātisko brīvību ierobežojumus. Iepazīstoties ar dažām no šā likumprojekta tēzēm, galvā sāk raisīties baisas domas, ka arī Latvija var piedzīvot līdzīgus notikumus, kādus redzam TV reportāžās no Krievijas opozicionāru mītiņiem, Baltkrievijas vai arābu valstīm. Turpini lasīt »

Neskatoties uz nacionālo spēku brīdinājumiem, bija latvieši, kas pēdējās vēlēšanās balsoja par partiju apvienību „Saskaņas centrs”. Citiem tas bija protesta balsojums, citiem - patiesa cerība, ka varbūt šis pie varas vēl nebijušais politiskais grupējums spēs izvest valsti no krīzes. Savu lomu nospēlēja arī „Saskaņas centra” līderu koķetērija ar latviešu vēlētājiem, pieklusinot savu citkārt prokrievisko retoriku. Kad gaidītā triumfa vietā saskaņieši vēlēšanās ieguva vien otro vietu un netika uzaicināti darbam valdībā, apvienība it kā pieklusa, taču skaidrs, ka krievu lācis nebūt nav devies ziemas guļā, bet noslēpies un gaida savu stundu. To, kas tas patiešām ir tā, apliecina SC priekšsēdētāja Jāņa Urbanoviča intervija žurnālistam Andrejam Mamikinam 8. februāra TV5 raidījumā „Bez cenzūras”. Turpini lasīt »

Tuvojoties kārtējām Saeimas vēlēšanām uz Latvijas politiskās skatuves allaž parādās kāds jauns politiskais veidojums vai persona, kas pretendē uz nācijas glābēja - mesijas lomu. Desmitās Saeimas vēlēšanas raksturīgas ar partiju konsolidāciju un politisko apvienību veidošanu, lai vismaz uz laiku, kamēr tiks iegūtas kārtotās deputātu vietas, izrādītu ārēju vienotību. Viena no šādām apvienībām ir „Par labu Latviju” (PLL), kurā apvienojušās Latvijas Pirmā partija/Latvijas ceļš (LPP/LC), Tautas partija (TP), uzņēmēju veidotā kustība „Par labu Latviju” un vairākas reģionālās partijas.

Jaunā politiskā apvienība, kā jau ierasts Šlesera un Šķēles biznesa projektiem, sevi pieteica gana pompozi, publiskajā telpā paužot milzu pašpārliecinātību par savu uzvaru vēlēšanās. Sākumā mazliet izgāzusies ar ne visai veiksmīgo AŠ² lozungu, startēt vēlēšanās apvienība izvēlējās ar patriotisko „Par labu Latviju” nosaukumu, bet par savas kampaņas vadītāju iecēla Latvijas reklāmas guru Ēriku Stendzenieku. PLL vārds ir pietiekami skanīgs, lai cerētu piesaistīt plašu vēlētāju loku un kārtējo reizi iegūtu pārstāvniecību Saeimā, kaut arī sākot kampaņu aptauju dati apvienībai neko labu nesolīja.

Tomēr daudz svarīgāka par atsevišķu politiķu ambīcijām ir jebkuras politiskas apvienības ideoloģiskā platforma. Turpini lasīt »

Jūlija sākumā sabiedrības uzmanību piesaistīja notikums, kas citādi nemaz nebūtu izpelnījies lielu ievērību, ja vien… ja vien kārtējo reizi neapliecinātu demokrātijas patieso stāvokli 4. maija republikā un to, cik mūsu politiķu domāšanā un rīcībā vēl daudz padomju totalitārisma. Runa, protams, ir par bēdīgi slaveno gājienu, kas atzīmēja vācu armijas ienākšanu Rīgā 1941. gada 1. jūlijā. To organizēja plašākai sabiedrībai mazpazīstamais Uldis Freimanis, un pasākums piesaistītu vien pāris desmitus interesentu, ja ne mūsu politiķu un augstāko valsts vadītāju nesaprotamā un neadekvātā reakcija. Šķiet sen neviens sabiedrisko organizāciju vai privātpersonu rīkots pasākums nebija izpelnījies tik plašu valdošo aprindu uzmanību. Teju katrs šajā priekšvēlēšanu laikā uzskatīja par savu pienākumu komentēt gaidāmo notikumu. Turpini lasīt »