Sveiciens Uzvaras svētkos!

Ievietoja | Sadaļa Valsts un pilsoņi | Publicēts 07-05-2012

Tā sauktajos Uzvaras svētkos 9. maijā, ko Krievija un daļa krievu iedzīvotāju citās valstīs pārvērtušas teju par reliģisku kultu, tiek uzsvērta vienīgi padomju karavīru varonība, pašaizliedzība un uzupurēšanās. Tāpat tiek propagandēta tēze par padomju karavīru kā Eiropas atbrīvotāju no nacisma. Taču tā ir tikai medaļas viena puse. Tiek noklusēts fakts, ka kara sākumā staļiniskā PSRS un nacistiskā Vācija bija sabiedrotās un kopīgi pastrādāja noziegumus pret citām valstīm un to iedzīvotājiem. Noklusēti tiek arī PSRS kara noziegumi un noziegumi pret cilvēcību kara beigu posmā, kā arī Austrumeiropas valstu un tautu pakļaušana pēckara gados. Šīm valstīm padomju karavīrs neatnesa brīvību, bet jaunu jūgu.

Pirms pāris gadiem internetā bija publicētas kāda nezināma autora e-atklātnītes, kas spilgti raksturo sarkano „atbrīvotāju” briesmu darbus. Tās ir autentiskas arhīvu fotogrāfijas, kas dokumentē padomju noziegumus. Mākslinieciski ideoloģisku spēku tām piedod stilizēti padomiskais ietvars. Būtu labi, ja atrastos sponsors, kas šīs atklātnītes būtu gatavs pavairot tipogrāfiski, lai cilvēki saviem uzvaras eiforijas pārņemtajiem krievu kaimiņiem, darba vai skolas biedriem 9. maijā varētu tās uzdāvināt atgādinot, ka „nekas nav aizmirsts, neviens nav aizmirsts” un pusei Eiropas šī „atbrīvošana” nozīmēja „dzelzs priekškaru” uz ilgiem 50 gadiem. Turpini lasīt »



Asiņainais janvāris Baku

Ievietoja | Sadaļa Vēsture | Publicēts 16-01-2012

1990. gada 20. janvāra naktī Azerbaidžānas PSR galvaspilsētā Baku risinājās notikumi, kas vēsturē iegājuši ar nosaukumu Melnais janvāris (azerb. val. - Qara Yanvar) jeb Asiņainais janvāris (azerb. val. - Qanli Yanvar). Šie notikumi attīstījās laikā, kad pēc Azerbaidžānas Tautas frontes (ATF) nodibināšanās 1989. gada jūlijā, bija sākusies politiska pretstāve starp šo nacionāli noskaņoto organizāciju un kompartiju. Vissāpīgākā problēma tolaik bija etnisko armēņu un azerbaidžāņu konflikts Kalnu Karabahā. Tautas fronte uzskatīja, ka Azerbaidžānas PSR vadība nedara neko, lai aizstāvētu azerbaidžāņu nacionālās intereses. 29. decembrī Džalilabadā ATF aktīvisti ieņēma kompartijas pilsētas komitejas ēku, savukārt 31. decembrī Nahičevānas APSR teritorijā ļaužu pūlis izdemolēja robežu ar Irānu teju 700 kilometru garumā. Tūkstošiem azerbaidžāņu šķērsoja Araksas upi, lai satiktos ar tautiešiem Irānā.

Kopš konflikta sākuma Armēnijas teritoriju bija pametuši aptuveni 200 000 azerbaidžāņu, bet Azerbaidžānu - vismaz 250 000 armēņu. 1990. gada 11. janvārī ATF sarīkoja mītiņu Baku, lai protestētu pret republikas vadības neizlēmību Karabahas jautājumā. Tajā pašā dienā radikāļu grupa ieņēma vairākas administratīvās ēkas un likvidēja padomju varu Ļenkoranas pilsētā republikas dienvidos. Līdzīga situācija bija arī Ņeftčalas pilsētā. Bet 13. janvārī sākās masveida armēņu grautiņi galvaspilsētā Baku. Turpini lasīt »

PSRS militārās agresijas 1945 - 1991. 1956.gads - Ungārija

Ievietoja | Sadaļa Vēsture | Publicēts 24-10-2011

Pēc Staļina nāves Austrumeiropas valstu kompartijās sākās cīņa starp vecajiem Staļina laika kadriem un jaunajiem reformu piekritējiem. Izņēmums nebija arī Ungārijas Darba partija (UDP). Šīs cīņas rezultātā 1956. gada 18. jūlijā kompartijas ģenerālsekretārs Matjašs Rakoši zaudēja amatu. Viņa vietā nāca bijušais drošības ministrs Erno Gers. Reformu atbalstītāju rindās aktīvi iesaistījās jaunatne. 16. oktobrī Segedas universitātes studenti izstājās no komunistiskās „Demokrātiskās jaunatnes savienības” un atjaunoja neatkarīgo „Ungārijas universitāšu un akadēmiju studentu savienību”, kas bija darbojusies jau pirmskara periodā. Viņiem sekoja Pečes, Miškolcas un citu pilsētu studējošā jaunatne. 22. oktobrī šai kustībai pievienojās arī Budapeštas Tehnoloģiskās universitātes studenti, kas nākamajā dienā plānoja sarīkot protesta demonstrāciju.

23. oktobrī studentiem demonstrācijā pievienojās arī inteliģence. Demonstranti prasīja sodīt noziedzīgos valsts vadītājus, pārskatīt Ungārijas un PSRS attiecības, ievērojot vienlīdzības principu un neiejaukšanos otras valsts iekšējās lietās, izbeigt valsts „koloniālo statusu” un izvest no Ungārijas padomju karaspēku. Bija arī prasības atjaunot nacionālo simboliku un svētkus, atcelt militāro un krievu valodas apmācību augstskolās. Cita starpā tika prasīts sarīkot brīvas vēlēšanas un valdības vadību uzticēt „biedram Imrem Naģam”. Jāpiebilst, ka demonstrantu prasībās neietilpa komunistiskās iekārtas gāšana - tās liktenis tiktu izšķirts brīvās demokrātiskās vēlēšanās. Turpini lasīt »

1961. gada Berlīnes krīze

Ievietoja | Sadaļa Vēsture | Publicēts 22-08-2011

Šogad aprit 50 gadi kopš sāka būvēt bēdīgi slaveno Berlīnes mūri, kas visus aukstā kara gadus bija Eiropas sašķeltības un konfrontācijas simbols. Tā bija robeža starp diviem pasaules vadošajiem militāri politiskajiem blokiem, viena no galvenajām tā sauktā „dzelzs priekškara” daļām. Un, ja Rietumberlīnes iedzīvotāji un pilsētas viesi mūri vairāk uztvēra kā vienu no pilsētas tūrisma objektiem, tad austrumvāciešiem tas bija nebrīves un apspiestības simbols.

Kaut arī Potsdamas konferences lēmumi paredzēja vienotas vācu valsts atjaunošanu, pretrunas Padomju Savienības un Rietumvalstu starpā sekmēja divu valstu - Vācijas Federatīvās Republikas (VFR, Rietumvācija) un Vācijas Demokrātiskās Republikas (VDR, Austrumvācija) izveidošanos. Tādejādi Vācija kļuva par faktoru, kas uz pusgadsimtu sašķēla Eiropu un pasauli divās savstarpēji naidīgās nometnēs. Gan Varšavas bloka valstis, gan NATO strikti deklarēja savu nepiekāpību „Vācijas jautājumā”. Viens no pirmajiem šīs pretstāves notikumiem bija Berlīnes krīze 1961. gadā. Turpini lasīt »

PSRS militārās agresijas 1945 - 1991. 1953.gads - Austrumvācija

Ievietoja | Sadaļa Vēsture | Publicēts 27-06-2011

Pēc Staļina nāves neapmierinātība ar pastāvošo režīmu bija jaušama visās „sociālistiskās nometnes” valstīs. Čehoslovākijā komunistiskā režīma tanki asiņaini apspieda strādnieku nemierus Pilzenē. Pašā Padomju Savienībā sākās politieslodzīto masveida streiks Vorkutā , kas izvērtās par plašu sacelšanos, kura skāra gandrīz visas PSRS spaidu nometnes. Taču par pirmo patiesi lielo sacelšanos Austrumeiropā kļuva notikumi Vācijas Demokrātiskajā Republikā 1953. gada vasarā.

1952. gada jūlijā Vācijas Sociālistiskās Vienības partijas (VSVP) 2. konferencē tika pasludināts kurss uz „sociālisma plānveida celtniecību”, kas nozīmēja Austrumvācijas politiskās, saimnieciskās un sabiedriskās dzīves pilnīgu sovjetizāciju. Valstī sākās pret politiskajiem oponentiem un baznīcas pārstāvjiem vērstas represijas. Gada laikā ieslodzīto skaits dubultojās, sasniedzot 60 000. Tas izraisīja masveida bēgšanu no „sociālistiskās strādnieku paradīzes” - 1952. gadā uz Rietumvāciju aizbēga 180 000 cilvēku, bet 1953. gada pirmajā pusē vēl 226 000. Tik strauja augsti kvalificēta darbaspēka aizplūšana radīja problēmas valsts saimnieciskajai izaugsmei.

Nepareizas ekonomiskās politikas dēļ valstī sāka trūkt pārtikas produkti, tika ieviesta kartiņu sistēma. 1953. gada aprīlī pacēla cenas sabiedriskajam transportam, apģērbam, apaviem, maizei, gaļas produktiem, olām, cukuram. 1953. gada 14. maijā VSVP CK pieņēma lēmumu „par izstrādes normu paaugstināšanu ekonomisko grūtību pārvarēšanai”. Lēmums paredzēja paaugstināt izstrādes normas par 10%, bet dažās nozarēs pat par 30%. Tas bija pēdējais piliens tautas pacietības kausā. Turpini lasīt »

Latvieši Sarkanajā armijā 2. Pasaules karā - 2. daļa

Ievietoja | Sadaļa Vēsture | Publicēts 14-02-2011

Nopietni pētījumi par latviešu militāro vienību vēsturi Sarkanajā armijā 2. Pasaules kara laikā nav veikti ne padomju gados, ne šodien. 60. gadu sākumā bijušā 130. latviešu strēlnieku korpusa komandiera Detlava Brantkalna dzīvoklī sapulcējās vairāki korpusa augstākie virsnieki un nolēma, ka jāuzraksta korpusa vēsture. Taču, lai veiktu tik nopietnu darbu, bija nepieciešami finanšu līdzekļi, kā arī piekļuve daudziem tolaik vēl slēgtiem arhīvu materiāliem. Bez augstāko varas iestāžu atļaujas to atrisināt nebija iespējams. Ģenerālis Pēteris Baumanis ar lūgumu devās pie LKP CK toreizējā pirmā sekretāra Arvīda Pelšes. Pelše pateica tikai vienu vārdu: „Ņesvojevremenno” („Nelaikā”). Turpini lasīt »

Latvieši Sarkanajā armijā 2. Pasaules karā - 1. daļa

Ievietoja | Sadaļa Vēsture | Publicēts 07-02-2011

Vēl šodien nerimst strīdi, vai latvieši, kas 2. Pasaules kara gados cīnījās PSRS armijas rindās, ir varoņi vai kolaboracionisti. Ja leģionārus, kas cīnījās Vācijas pusē, tauta gandrīz viennozīmīgi uzskata par varoņiem un patiesajiem cīnītājiem par Latvijas brīvību, tad strēlnieku lomu Padomju Savienības uzvaras kaldināšanā stipri grauj fakts, ka tikai gadu pirms kara sākuma, šis pats padomju karaspēks okupēja Latviju. Šī iemesla dēļ strēlnieki tiek uztverti kā karavīri, kas palīdzēja Latvijā atgriezties ienīstajam padomju režīmam. Tomēr šāds strēlnieku vērtējums ir pārāk vienkāršots. Patiesībā strēlnieki bija tādi paši upuri lielvalstu neģēlīgajā spēlē kā leģionāri. Turpini lasīt »

Kā izgaisa cerības par “sociālismu ar latvisku seju” - 2

Ievietoja | Sadaļa Vēsture | Publicēts 19-07-2010

1959. gada 7. - 8. jūlijā notika Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas ārkārtas plēnums, kas nosodīja nacionālkomunistu idejas un no amatiem atbrīvoja aktīvākos šo ideju īstenotājus. Plašāka sabiedrība par berklaviešu grupas sakāvi sākumā neko pat neuzzināja, jo nekāda informācija par plēnumu publicēta netika, kaut gan citos gadījumos šādi plēnumi tika plaši iztirzāti avīžu slejās. Vienīgi žurnālā „Padomju Latvijas Komunists” parādījās Arvīda Pelšes raksts, kas asi kritizēja Berklava un viņa domubiedru uzskatus. Acīmredzot LKP CK vadība bija novērojusi neapmierinātības pazīmes tautā, kas bija saistītas ar latviešu tapšanu par mazākumu savā zemē, tāpēc nolēma lieki netracināt iedzīvotājus.

Par LKP CK pirmo sekretāru kļuva Krievijas latvietis Arvīds Pelše, kas gandrīz nemaz nerunāja latviski. Turpini lasīt »

Kā izgaisa cerības par “sociālismu ar latvisku seju” - 1

Ievietoja | Sadaļa Vēsture | Publicēts 12-07-2010

1959. gada 7. - 8. jūlijā notika Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas ārkārtas plēnums, kurā tika likvidēta tā saukto nacionālkomunistu jeb berklaviešu kustība un pielikts punkts „sociālismam ar latvisku seju”. Šis notikums nelabvēlīgi ietekmēja Latvijas sabiedrību un tās attīstību daudzu gadu garumā. Sākās nekontrolētas migrācijas, izteiktas sovjetizācijas un Latvijas rusifikācijas posms, kad valsts vara nikni apkaroja jebkādas nacionālas tendences.

Pirmās neapmierinātības pazīmes latviešu komunistu vidū parādījās tūlīt pēc Staļina nāves 1953. gadā, kad uz āru izlauzās pēckara gados arvien pieaugošais sarūgtinājums par situāciju republikā un vietējo komunistu nespēju to ietekmēt. Turpini lasīt »

Atbrīvotāji vai agresori (III) - Slepkavas karavīru formastērpos

Ievietoja | Sadaļa Vēsture | Publicēts 17-05-2010

Krievu nācijai atbrīvotāju sindroms, šķiet, ierakstīts gēnos, un viņi jūtas ļoti apvainoti, ja kāds izsaka viedokli, ka varbūt tā nemaz nebija atbrīvošana, drīzāk pretēji. Īpaši spilgti šis sindroms izpaužas, kad runāts tiek par 2. Pasaules karu. Krievi uzskata, ka atbrīvojuši Eiropu no briesmīgā ļaunuma - nacisma, un velti viņiem stāstīt, ka „brūnā mēra” vietā Austrumeiropas tautām šī „atbrīvošana” atnesa citu tikpat briesmīgu ļaunumu - „sarkano mēri”.

Krievija uzskata, ka arī vācu tautu tā atbrīvojusi no nacistu jūga. Atcerēsimies stāstus par labsirdīgajiem krievu karavīriem, kas no savām karalauka virtuvēm barojuši badā mirstošos Berlīnes un citu vācu pilsētu iedzīvotājus, vai arī Berlīnes Treptovparkā redzamo pieminekli ar padomju karavīru, kas uz saviem pleciem nes vācu bērneli. Nevēlos apšaubīt šo stāstu patiesumu, jo ne jau visus cilvēkus karš padarīja par zvēriem. Tomēr ir milzum daudz dokumentētu liecību par padomju karavīru zvērībām „atbrīvotajos” Eiropas, īpaši Vācijas, reģionos. Šīs prātam neaptveramās vardarbības priekšā nobāl pat nacistu noziegumi. Turpini lasīt »