Padomju boļševiku noziegumi 1917-1991. Kazahstāna

Ievietoja | Sadaļa Vēsture | Publicēts 15-02-2016

Pēc Februāra revolūcijas politiskā dzīve aktivizējās visās Krievijas tā sauktajās nacionālajās nomalēs. 1917.gada jūnijā kazahu inteliģences pārstāvji Orenburgā sasauca 1.Viskirgīzu kongresu. Kongresa darba kārtībā bija arī jautājums par kirgīzu (tolaik ar šo vārdu apzīmēja arī kazahus) apdzīvoto apgabalu autonomiju demokrātiskas Krievijas sastāvā. Kongresā tika ievēlēti Krievijas Satversmes sapulces deputāti no kazahu apdzīvotajiem apgabaliem, kā arī Krievijas musulmaņu kongresa delegāti. Absolūtais kongresa dalībnieku vairākums nepieņēma boļševiku rīcības programmu un apvienojās politiskajā partijā “Alaš”, kuras mērķis bija “kazahu tautas atbrīvošana no koloniālā jūga”. Par partijas vadītājiem kļuva Krievijas 1.Valsts Domes deputāts Alihans Bukeihanovs un avīzes “Kazah” redaktors Ahmets Baitursinovs. Turpini lasīt »



Rīga - padomju modes metropole. 2.daļa

Ievietoja | Sadaļa Zīmolu leģendas Latvijā | Publicēts 19-10-2015

Tā kā Rīgas Modeļu Namā radītos un žurnālā “Rīgas modes” publicētos (lasiet ŠEIT) tērpu modeļus parasts cilvēks iegādāties tikpat kā nevarēja un šūt prata ne jau visas padomju sievietes, liela nozīme tā laika modes industrijā bija individuālā pasūtījuma šūšanas ateljē. 20.gadsimta 60. - 70.gados dzīvi gan bija vēl daudzi pirmskara skrodermeistari, kas neoficiāli piepelnījās ar savu amatu, tomēr lielākā sabiedrības daļa bija spiesta paļauties uz šūšanas ateljē piegriezēju un šuvēju prasmi. Par favorītiem šajā nozarē uzskatīja 1953.gadā dibināto modes ateljē “Baltijas modes” un sadzīves pakalpojumu ražošanas apvienību “Rīgas Modes”. Pēdējais tika atzīts par vienu no labākajiem sadzīves pakalpojumu namiem visā Padomju Savienībā. Savukārt tekstilkombināts “Rīgas Audums” pat padomju plānveida ražošanas apstākļos spēja izgatavot audumus, kas bija līdzvērtīgi tā laika labākajiem Rietumu izstrādājumiem. Turpini lasīt »

Rīga - padomju modes metropole. 1. daļa

Ievietoja | Sadaļa Zīmolu leģendas Latvijā | Publicēts 12-10-2015

Mode daiļo dzimumu ir interesējusi vienmēr, taču padomju gados sievietes pēc tās bija gluži vai izslāpušas. Mode tolaik bija teju vienīgā iespēja izcelties no pelēcīgā pūļa. Lai arī Latvijas PSR Vieglās rūpniecības ministrijas šūšanas uzņēmumos izgatavotā produkcija daudz neatšķīrās no citu PSRS rūpnīcu ražojumiem, jēdziens “Rīgas modes” bija pazīstams tālu aiz Latvijas robežām - visā plašajā Padomju Savienībā. Par to jāpateicas trim vaļiem - Rīgas Modeļu Namam, populārajam žurnālam “Rīgas modes” un izcilajam sadzīves pakalpojumu ateljē “Rīgas Modes”. Arī fabrika “Rīgas audums” pat plānveida ražošanas apstākļos spēja izgatavot ekskluzīvus auduma paraugus, par kādiem citiem PSRS uzņēmumiem atlika vien sapņot. Iespējams, šodien tā laika tērpi var šķist nedaudz vecmodīgi, taču der atcerēties, ka mode laiku pa laikam atkārtojas un senas lietas no jauna kļūst aktuālas. Turpini lasīt »

Padomju boļševiku noziegumi 1917-1991. Baltkrievija

Ievietoja | Sadaļa Vēsture | Publicēts 18-08-2014

Pēc 1917.gada Februāra revolūcijas aktivizējās dažādu Krievijas impērijā dzīvojošo tautu nacionālās kustības. Šāda kustība radās arī Baltkrievijā. Jūlijā sasauktajā 2.Baltkrievu nacionālo organizāciju kongresā tika pieņemts lēmums par Baltkrievijas autonomiju demokrātiskas Krievijas sastāvā. Tolaik neviens vēl nedomāja par neatkarīgu baltkrievu valsti. Kongresā tika izveidota Centrālā Rada, kas pēc boļševiku apvērsuma 1917.gada oktobrī tika pārdēvēta par Lielo Baltkrievijas Radu (LBR). LBR atteicās atzīt padomju varu un tās ieceltās Rietumu apgabalu un frontes izpildu komitejas (Oblizkomzapa) pilnvaras Baltkrievijas teritorijā.

Lai apspriestu Baltkrievijas suverenitātes jautājumu, 1917.gada 5.decembrī sanāca 1.Visbaltkrievijas kongress. Turpini lasīt »

9. nodaļa - Flagmanis

Ievietoja | Sadaļa Atmiņu ceļos | Publicēts 12-05-2014

Ilgus gadus mūsu ģimenes viesistabā goda vietā atradās pēc Otrā Pasaules kara ražots radioaparāts “VEF Super”. Kaut kas bija dzirdēts arī par pasaulslaveno fotoaparātu “Minox”. Un kurš gan plašajā Padomjzemē nepazina tranzistoru radiouztvērējus “VEF” un “Spīdola! Tāpēc pēc G.Gailes tehniskās skolas beigšanas, kad vajadzēja atpelnīt naudiņu, ko valsts bija ieguldījusi manā izglītībā, biju patiesi gandarīts, ka varēju to darīt tik izcilā uzņēmumā kā LPSR rūpniecības flagmanis - ražošanas apvienība “VEF”.

Darbs tik prestižā uzņēmumā cēla manu proletārisko pašapziņu, kaut tādēļ nācās izbaudīt gan agro celšanos no rītiem, lai jau pulksten septiņos būtu savā darbavietā, gan to, ko nozīmē darbs pie konveijera. Piedzīvoju arī visas padomju plānveida ekonomikas dīvainības - piespiedu dīkstāves mēneša sākumā un trako raušanu mēneša beigās, kad bija jāizpilda valsts plāns. PLĀNS - tas bija padomju ekonomikas stūrakmens, likums, dievs. Plānu nedrīkstēja neizpildīt, citādi nebija ne prēmijas, ne goda raksti, ne sarkanie vimpeļi un ceļojošie karogi. Lai izpildītu plānu, priekšnieki bija gatavi uz visu - maksāt dubultu algu, piešķirt papildus brīvdienas un citus atvieglojumus.

Strādājot “VEF”, man beidzot kļuva skaidrs, kāpēc Padomju Savienībā ražotā produkcija izceļas ar tik zemu kvalitāti. Pie šāda darba režīma citādāk nemaz nevarēja būt. Turpini lasīt »

Padomju boļševiku noziegumi 1917-1991. Ukraina

Ievietoja | Sadaļa Vēsture | Publicēts 17-03-2014

Sadaļā „Vēsture” jau esam publicējuši rakstu sēriju par PSRS agresīvo ārpolitiku pēc 2.Pasaules kara kaimiņvalstīs Vācijā, Ungārijā, Čehoslovākijā un Afganistānā. Jaunā rakstu sērija stāstīs par krievu padomju boļševisma agresīvo politiku pret tautām, kuras vēsturiski bijušas iekļautas cara impērijas vai Padomju Savienības sastāvā. Pašreizējo notikumu kontekstā, kad PSRS tikumu mantiniece Krievija atkal uzbrūk saviem kaimiņiem, šo rakstu sēriju sākam ar stāstu par Ukrainu.

****

1917.gada 4.martā pēc Ukraiņu progresistu biedrības (vēlāk Ukrainas sociālistu - federālistu partija) iniciatīvas, piedaloties ukraiņu politiskajām partijām, kooperatīviem, sabiedriskajām un kultūras organizācijām, tika izveidota Centrālā Rada - pirmā ukraiņu nacionālā pārstāvniecība Krievijā. Turpini lasīt »

7. nodaļa - Stūra mājā

Ievietoja | Sadaļa Atmiņu ceļos | Publicēts 10-02-2014

Tā kā bravūras “Jaunajiem Vanagiem” netrūka, nokļūšana valsts drošības iestāžu uzmanības lokā bija tikai laika jautājums. Tomēr par mums čekisti uzzināja pilnīgi nejauši. Bija arestēti daži grāmatu tirgotāji, kas nodarbojās arī ar nelegālās literatūras pavairošanu. Pie viena no viņiem atrada Ivara Ķ. telefona numuru un vīrs izstāstīja, ka Ivars pie viņa iegādājies literatūru. Puisi aizturēja tieši karatē treniņa laikā un kratīšanā viņa dzīvoklī konfiscēja divus maisus ar “pretpadomju” literatūru - Aleksandra Grīna “Dvēseļu puteni”, citus latviešu klasiķu darbus, žurnālu “Laikmets”, vēl šo to. Starp grāmatām gadījās arī nelaimīgie vanagu statūti (par “Jaunajiem Vanagiem” vairāk lasiet ŠEIT).

Nākamajā dienā skolā Ivars Ķ. bija neparasti mazrunīgs. Kad mēģinājām sākt sarunu, viņš tikai noteica, lai ar viņu neko nerunājot, bet, ja mājās esot kādi kompromitējoši materiāli, lai tos iznīcinot vai noslēpjot pie kaimiņiem. Pēc otrās stundas ienāca skolas direktore un aicināja Ivaru līdz. Klasē viņš vairs neatgriezās. Pēc skolas kopā ar otru Ivaru devāmies pie manis uz mājām, lai uzspēlētu kārtis un apspriestu notikušo. Bijām pilnīgā neizpratnē. Tobrīd mums ne prātā nenāca, ka esam nokļuvuši orgānu redzeslokā. Pēc kāda laika Ivars S. devās uz mājām, bet mana sirds kļuva aizvien nemierīgāka. Omammai pateicu, ka, iespējams, gaidāmi nelūgti viesi. Viņa tikai skatījās uz mani un neteica neko. Turpini lasīt »

6. nodaļa - Jaunie Vanagi

Ievietoja | Sadaļa Atmiņu ceļos | Publicēts 06-01-2014

Sākās vidusskolas gadi. Savu jauno skolasbiedru vidū sastapu dažus tikpat nacionāli noskaņotus puišus. Pamazām izveidojās domubiedru grupa - Ivars Ķ., Ivars S. un es, šo rindu autors. Ivars Ķ. bija saistīts ar grāmatu kolekcionāriem, tāpēc līdzās brīvvalsts izdevumiem tagad varēju lasīt arī vācu laikā izdotu literatūru un periodiku. Tā manās rokās nonāca avīze “Tēvija”, žurnāls “Laikmets”, arī slavenā grāmata “Baigais gads”, kas stāsta par padomju okupācijas režīma zvērībām 1940.-1941. gadā. Laiku pa laikam pulcējāmies Ivara Ķ. dzīvoklī Imantā, kur klausījāmies trimdas latviešu mūziku un apspriedām nacionāli politiskus jautājumus. Dažkārt tas beidzās ar kādu puicisku bravūru, piemēram, no deviņstāvu blokmājas jumta pāri visam mikrorajonam aurojot: “Dievs svētī Latviju, velns parauj Krieviju!” Jāatgādina, ka tas notika 80.gadu sākumā, kad līdz perestroikai un glasnostj vēl bija tālu. Ja mūs paņemtu ciet, šādām trakulībām varēja būt visnotaļ nopietnas sekas. Turpini lasīt »

5. nodaļa - Rietumu faktors

Ievietoja | Sadaļa Atmiņu ceļos | Publicēts 16-12-2013

Padomju Savienībā par laimīgu sevi varēja uzskatīt tas, kam bija radi, draugi vai paziņas ārzemēs. Šis apstāklis bija ļoti svarīgs, jo padomju rūpniecības nespēja nodrošināt savas valsts pilsoņus ar modernām, kvalitatīvām un vizuāli pievilcīgām precēm, kā arī hroniskais preču deficīts veikalos, bija radījis īstu ārzemju preču kultu. Tāpēc, ja tev ārzemēs dzīvoja radi, draugi vai paziņas, tu varēji savu līdzpilsoņu vidū izcelties ar modīgāku apģērbu, radioelektroniku un citām tikpat iekārojamām lietām. Īpaša padomju cilvēku kategorija bija jūrnieki, tāpat tie, kuriem palaimējās nokļūt darbā kādā no jaunattīstības valstīm, kam PSRS sniedza “brālīgo internacionālo palīdzību”. Taču ierindas pilsonim, ja vien nebija blata (pazīšanās) kādā no tirdzniecības uzņēmumiem, vajadzēja samierināties ar tā saukto farcovsčiku jeb deficīta preču tirgotāju pakalpojumiem. Tā gan nebija gluži likumīga nodarbošanās, bet pēc padomju Kriminālkodeksa definīcijas - spekulācija, un par to pienācās attiecīgs pants, turklāt arī farcovsčiku cenas bija neadekvāti augstas.

Īpaši labvēlīgā situācijā šajos nebeidzamā deficīta apstākļos izrādījās Baltijas republiku iedzīvotāji, jo te teju katram otrajam bija radi ārzemēs. Turpini lasīt »

4. nodaļa - Buržuāziskais nacionālists

Ievietoja | Sadaļa Atmiņu ceļos | Publicēts 11-11-2013

Starptautiskās politikas nopietnajos ūdeņos mani ievadīja mammas tēvabrālis Aleksandrs jeb Saša. Onkulis dzīvoja Federvācijā, konservatīvajā Bavārijas pavalstī, kur viņa politiskais elks bija tā laika vācu Kristīgi sociālās savienības līderis Francis Jozefs Štrauss. Šis apstāklis lielā mērā noteica arī onkuļa politiskos uzskatus. Politika bija Sašas vaļasprieks, par kuru viņš bija gatavs runāt stundām ar ikvienu, kas vēlējās viņā klausīties. Var teikt, ka tieši Sašas politiski analītiskās lekcijas bija mana pirmā nopietnā saskarsme ar starptautisko politiku. Onkulis patiešām bija interesants stāstnieks, tāpēc mana pasaules uzskata veidošanā viņam ir nesalīdzināmi lielāki nopelni, nekā visai padomju propagandas “mašīnai” un izglītības sistēmai kopā ņemtām. Turpini lasīt »