Rīgas OMON - impērijas pēdējie kareivji

Ievietoja | Sadaļa Vēsture | Publicēts 26-09-2016

Runājot par 1991.gada janvāra barikāžu un augusta puča notikumiem, neiztrūkstoši šo notikumu kontekstā tiek pieminēts Rīgas OMON jeb tā saukto “Melno berešu” vārds. Šī milicijas specvienība to dienu notikumu hronikās iegājusi kā tumšs un Latvijas neatkarībai neapšaubāmi naidīgs spēks. Daudzi ir dzirdējuši par omoniešu asiņaino lomu cīņā par padomju impērijas saglabāšanu, visiem spēkiem pretojoties mūsu zemes neatkarībai, taču tikai retais, īpaši paaudze, kas dzimusi pēc neatkarības atjaunošanas, zinās kā un kāpēc šāda vienība tika izveidota, tās vēsturi un to, kā OMON no nelokāmiem cīnītājiem ar noziedzību kļuva par galēji reakcionāru slepkavu bandu. To centīsimies noskaidrot šajā rakstā. Turpini lasīt »



Padomju arhitektūras mantojums Latvijā. Padomju modernisms, 1980 – 1990

Ievietoja | Sadaļa Arhitektūra, māksla, tēlniecība | Publicēts 19-09-2016

1980.gadu sākumā Latvijā sāka aktīvi popularizēt postmodernisma idejas, tostarp arhitektūrā. Postmodernisms centās pārvarēt modernisma arhitektūras elitārismu, apgūstot vietējās īpatnības un tradīcijas. Kā postmodernisma galvenās pazīmes tiek nosauktas tiešu pagātnes arhitektūras formu atdarināšana, jauna attieksme pret vietējām tradīcijām arhitektūrā, interese par metaforu arhitektūrā un izteiksmīgu būvmākslas valodu, rotaļīgu, teatralizētu, dažkārt pat mīklainu arhitektoniskās telpas izveidojumu.

Latvijā jaunas formas meklējumi notika izzinot agrākos būvmākslas paņēmienus, tostarp tautas celtniecības tradīcijas. Turpini lasīt »

Padomju arhitektūras mantojums Latvijā. Padomju modernisms, 1970 – 1980

Ievietoja | Sadaļa Arhitektūra, māksla, tēlniecība | Publicēts 13-06-2016

20.gadsimta 60.-70.gadu mijā pasaules arhitektūrā sākās modernisma krīze, kas ievadīja jaunu izteiksmes līdzekļu meklējumu periodu. Postmodernisma arhitektūras teorētiķis Čārlzs Dženkss uzskata, ka modernisms arhitektūrā beidzās brīdī, kad Sentluisā, ASV, 1972.gada jūlijā uzspridzināja virkni 50.gados celtu dzīvojamo māju. Arī PSRS vadība aicināja arhitektus meklēt jaunus izteiksmes veidus. Valdības vēlmi vismaz formāli risināt padomju arhitektūras pelēcības un unifikācijas problēmu pierādīja PSKP CK 1969.gada lēmums “Par pasākumiem, kas veicami, lai uzlabotu dzīvokļu un civilo ēku celtniecību”, kurā tika runāts arī par jaunceļamo ēku māksliniecisko veidolu. Tomēr ne jau arhitektu nespēja padomju valstī radīja tik daudz estētiski neglītu būvju, bet gan tipveida projektu un nekvalitatīvu būvmateriālu izmantošana. Turpini lasīt »

Padomju arhitektūras mantojums Latvijā. Padomju modernisms, 1960 – 1970

Ievietoja | Sadaļa Arhitektūra, māksla, tēlniecība | Publicēts 18-04-2016

Pēc Otrā Pasaules kara, līdz pat 50.gadu beigām, Latvijas arhitektūrā pārsvarā dominēja tā saucamais Staļina ampīrs un Staļina baroks (skatiet ŠEIT). Taču pēc slavenās Hruščova runas “par pārmērību novēršanu” 60.gadu sākumā valsts arhitektūras un pilsētbūvniecības politika strauji mainījās. Laikā no 60.gadu sākuma līdz 80.gadu beigām tapa lielāka daļa ēku, ko šodien dēvējam par “padomju modernismu” jeb “vēlīno modernismu”.

Padomju konstruktīvisma un staļinisma arhitektūra pasaulē ir plaši pazīstama, taču 20.gadsimta otrās puses periods ir tikpat kā nezināms. Raksturojot 60.-80.gadu modernisma arhitektūru gan padomju, gan pasaules kontekstā, tiek lietots apzīmējums “brutālisms”. Turpini lasīt »

Padomju arhitektūras mantojums Latvijā. Staļina baroks, 20.gadsimta 40.-50.gadi

Ievietoja | Sadaļa Arhitektūra, māksla, tēlniecība | Publicēts 18-01-2016

Tā sauktais Staļina baroks un Staļina ampīrs ir termini, ar kuriem mēdz apzīmēt padomju monumentālā neoklasicisma arhitektūras stilu, kāds no 1933. līdz 1955.gadam dominēja PSRS un pēc Otrā Pasaules kara arī Austrumeiropas sociālistiskajās valstīs, komunistu Ķīnā un Ziemeļkorejā. Šo terminu pārsvarā attiecina uz sabiedriskām celtnēm un varas elites dzīvojamajiem namiem PSRS un sociālistisko valstu lielpilsētās. Savukārt sērijveida dzīvojamās ēkas, kas arī tika būvētas, ievērojot šī stila kanonus, tautā dēvēja par staļinkām.

Staļinisma arhitektūras mērķis bija demonstrēt padomju iekārtas varenību. Šī mērķa sasniegšanai ēku ārējā un iekšējā apdarē apvienoja arhitektūras, tēlniecības un glezniecības elementus. Fasāžu un iekštelpu apdarē plaši pielietoja vērtīgus dabīgā un mākslīgā akmens veidus un dārgus kokmateriālus. Fasādēs bieži tika izmantoti portiki ar kolonādēm. Neiztrūkstošs elements šo celtņu dekoros bija padomju varas un ideoloģijas simboli - piecstaru zvaigznes, sirpis un āmurs, militārā triumfa simboli, labības kūlīši, cita atribūtika. Ikvienai Staļina ēras celtnei bija jāpauž dižās Padomjzemes triumfs un darbaļaužu neizsīkstošais optimisms. Turpini lasīt »

Rīga - padomju modes metropole. 2.daļa

Ievietoja | Sadaļa Latvijas zīmolu leģendas | Publicēts 19-10-2015

Tā kā Rīgas Modeļu Namā radītos un žurnālā “Rīgas modes” publicētos (lasiet ŠEIT) tērpu modeļus parasts cilvēks iegādāties tikpat kā nevarēja un šūt prata ne jau visas padomju sievietes, liela nozīme tā laika modes industrijā bija individuālā pasūtījuma šūšanas ateljē. 20.gadsimta 60. - 70.gados dzīvi gan bija vēl daudzi pirmskara skrodermeistari, kas neoficiāli piepelnījās ar savu amatu, tomēr lielākā sabiedrības daļa bija spiesta paļauties uz šūšanas ateljē piegriezēju un šuvēju prasmi. Par favorītiem šajā nozarē uzskatīja 1953.gadā dibināto modes ateljē “Baltijas modes” un sadzīves pakalpojumu ražošanas apvienību “Rīgas Modes”. Pēdējais tika atzīts par vienu no labākajiem sadzīves pakalpojumu namiem visā Padomju Savienībā. Savukārt tekstilkombināts “Rīgas Audums” pat padomju plānveida ražošanas apstākļos spēja izgatavot audumus, kas bija līdzvērtīgi tā laika labākajiem Rietumu izstrādājumiem. Turpini lasīt »

Rīga - padomju modes metropole. 1. daļa

Ievietoja | Sadaļa Latvijas zīmolu leģendas | Publicēts 12-10-2015

Mode daiļo dzimumu ir interesējusi vienmēr, taču padomju gados sievietes pēc tās bija gluži vai izslāpušas. Mode tolaik bija teju vienīgā iespēja izcelties no pelēcīgā pūļa. Lai arī Latvijas PSR Vieglās rūpniecības ministrijas šūšanas uzņēmumos izgatavotā produkcija daudz neatšķīrās no citu PSRS rūpnīcu ražojumiem, jēdziens “Rīgas modes” bija pazīstams tālu aiz Latvijas robežām - visā plašajā Padomju Savienībā. Par to jāpateicas trim vaļiem - Rīgas Modeļu Namam, populārajam žurnālam “Rīgas modes” un izcilajam sadzīves pakalpojumu ateljē “Rīgas Modes”. Arī fabrika “Rīgas audums” pat plānveida ražošanas apstākļos spēja izgatavot ekskluzīvus auduma paraugus, par kādiem citiem PSRS uzņēmumiem atlika vien sapņot. Iespējams, šodien tā laika tērpi var šķist nedaudz vecmodīgi, taču der atcerēties, ka mode laiku pa laikam atkārtojas un senas lietas no jauna kļūst aktuālas. Turpini lasīt »

9. nodaļa - Flagmanis

Ievietoja | Sadaļa Atmiņu ceļos | Publicēts 12-05-2014

Ilgus gadus mūsu mājās atradās pēckara gads ražots radioaparāts “VEF Super”. Bija dzirdēts arī par pasaulslaveno fotoaparātu “Minox”. Un kurš gan Padomju Savienībā nepazina tranzistoru radiouztvērējus “VEF” un “Spīdola! Tāpēc pēc G.Gailes tehniskās skolas beigšanas, kad vajadzēja atpelnīt naudiņu, ko valsts bija ieguldījusi manā izglītībā, biju lepns, ka varēju to darīt LPSR rūpniecības flagmanī - ražošanas apvienībā “VEF”. Darbs tik prestižā uzņēmumā cēla manu pašapziņu, kaut nācās izbaudīt agro celšanos no rītiem, lai jau pulksten septiņos būtu savā darbavietā, un arī to, ko nozīmē darbs pie konveijera. Piedzīvoju arī visas plānveida ekonomikas dīvainības - piespiedu dīkstāves mēneša sākumā un trako raušanos mēneša beigās, kad bija jāpilda plāns. PLĀNS - padomju ekonomikas stūrakmens, likums, dievs. Plānu nedrīkstēja neizpildīt, citādi nebija ne prēmijas, ne goda raksti, ne sarkanie vimpeļi un ceļojošie karogi. Lai izpildītu plānu, priekšnieki bija gatavi uz visu - maksāt divkāršu algu, piešķirt brīvdienas un citus atvieglojumus.

Strādājot “VEF”, man beidzot kļuva skaidrs, kāpēc Padomju Savienībā ražotā produkcija izceļas ar tik zemu kvalitāti. Pie šāda darba režīma citādi nemaz nevarēja būt. Turpini lasīt »

8. nodaļa - Dievs patiešām ir!

Ievietoja | Sadaļa Atmiņu ceļos | Publicēts 21-04-2014

Mūsu ģimene nekad nav bijusi īpaši reliģioza, lai gan Dievu nenoliedza. Mamma vienmēr teica: Dievu neviens nekad nav redzējis, tāpēc nav iespējams pierādīt, ka Viņš ir, tāpat kā nav iespējams pierādīt, ka Viņa nav. Katrā ziņā bērnībā par ticību Dievam netiku dzirdējis nevienu sliktu vārdu, gluži pretēji - omīte bieži atcerējās skolas gadus un ticības mācības stundas, arī mamma nereti pieminēja svētdienskolas nodarbībās gūtos iespaidus. Valdīja uzskats, ka ticība Dievam mudina cilvēku tikai uz labu un padara morāli tīrāku un tikumīgāku. Tomēr par Dievu un garīgiem jautājumiem ģimenē daudz runāts netika. Turpini lasīt »

7. nodaļa - Stūra mājā

Ievietoja | Sadaļa Atmiņu ceļos | Publicēts 10-02-2014

Tā kā bravūras “Jaunajiem Vanagiem” netrūka, nokļūšana valsts drošības iestāžu uzmanības lokā bija tikai laika jautājums. Tomēr par mums čekisti uzzināja pilnīgi nejauši. Bija arestēti daži grāmatu tirgotāji, kas nodarbojās arī ar nelegālās literatūras pavairošanu. Pie viena no viņiem atrada Ivara Ķ. telefona numuru un vīrs izstāstīja, ka Ivars pie viņa iegādājies literatūru. Puisi aizturēja tieši karatē treniņa laikā un kratīšanā viņa dzīvoklī konfiscēja divus maisus ar “pretpadomju” literatūru - Aleksandra Grīna “Dvēseļu puteni”, citus latviešu klasiķu darbus, žurnālu “Laikmets”, vēl šo to. Starp grāmatām gadījās arī nelaimīgie vanagu statūti (par “Jaunajiem Vanagiem” vairāk lasiet ŠEIT).

Nākamajā dienā skolā Ivars Ķ. bija neparasti mazrunīgs. Kad mēģinājām sākt sarunu, viņš tikai noteica, lai ar viņu neko nerunājot, bet, ja mājās esot kādi kompromitējoši materiāli, lai tos iznīcinot vai noslēpjot pie kaimiņiem. Pēc otrās stundas ienāca skolas direktore un aicināja Ivaru līdz. Klasē viņš vairs neatgriezās. Pēc skolas kopā ar otru Ivaru devāmies pie manis uz mājām, lai uzspēlētu kārtis un apspriestu notikušo. Bijām pilnīgā neizpratnē. Tobrīd mums ne prātā nenāca, ka esam nokļuvuši orgānu redzeslokā. Pēc kāda laika Ivars S. devās uz mājām, bet mana sirds kļuva aizvien nemierīgāka. Omammai pateicu, ka, iespējams, gaidāmi nelūgti viesi. Viņa tikai skatījās uz mani un neteica neko. Turpini lasīt »