Latvieši Sarkanajā armijā 2. Pasaules karā - 1. daļa

Ievietoja | Sadaļa Vēsture | Publicēts 07-02-2011

Vēl šodien nerimst strīdi, vai latvieši, kas 2. Pasaules kara gados cīnījās PSRS armijas rindās, ir varoņi vai kolaboracionisti. Ja leģionārus, kas cīnījās Vācijas pusē, tauta gandrīz viennozīmīgi uzskata par varoņiem un patiesajiem cīnītājiem par Latvijas brīvību, tad strēlnieku lomu Padomju Savienības uzvaras kaldināšanā stipri grauj fakts, ka tikai gadu pirms kara sākuma, šis pats padomju karaspēks okupēja Latviju. Šī iemesla dēļ strēlnieki tiek uztverti kā karavīri, kas palīdzēja Latvijā atgriezties ienīstajam padomju režīmam. Tomēr šāds strēlnieku vērtējums ir pārāk vienkāršots. Patiesībā strēlnieki bija tādi paši upuri lielvalstu neģēlīgajā spēlē kā leģionāri. Turpini lasīt »



Latvijas vēstures mīti - 3

Ievietoja | Sadaļa Vēsture | Publicēts 22-11-2010

Šī ir trešā un noslēdzošā daļa rakstu sērijai, kas kliedē dažus no populārākajiem mītiem Latvijas senāko laiku vēsturē.

****

7.mīts - vācieši vienmēr ar nicinājumu izturējušies pret latviešiem un uzskatījuši tos par zemākas kārtas ļaudīm.

Tā nav - līdz 16.gadsimtam Livonijas valstī problēmu starp tautībām tikpat kā nebija. Zināmas pretrunas varēja novērot Rīgas pilsētā, kur 1376.gadā rāte pilsētas iedzīvotājus sāka šķirot vāciešos un nevāciešos, bet kopš 1469.gada nevācietis vairs nevarēja iegūt nekustamu īpašumu iekšpilsētā. Tomēr tas vairāk bija ekonomisku nevis nacionālu motīvu diktēts solis, jo Livonijas pamatiedzīvotāji sāka kļūt par nopietniem konkurentiem vāciešiem amatniecībā un tirdzniecībā. Arī pēc šo likumu pieņemšanas vietējo tautu rokās joprojām palika daudzi amati Rīgas pilsētā.

Nicīga izturēšanās pret zemniekiem un nevācu izcelsmes personām sākās tikai pēc Livonijas valsts sabrukuma, kad 1561.gada 28.novembrī tā kļuva par Polijas - Lietuvas valsts provinci. Turpini lasīt »

Latvijas vēstures mīti - 2

Ievietoja | Sadaļa Vēsture | Publicēts 15-11-2010

Turpinām rakstu sēriju, kuras mērķis ir klīdināt kaut dažus no mītiem, kas tik cieši iesakņojušies latviešu vēsturiskajā apziņā.

****

5.mīts - vācu nolūks jau no paša sākuma bija Baltijas zemju iekarošana un tur dzīvojošo tautu paverdzināšana.

Vēstures fakti par to neliecina. Gotlandes un vācu kuģinieku vienīgais nolūks bija brīva tirdzniecība ar Baltijas tautām. Pirmo pastāvīgo apmetni Daugavas krastā Rietumeiropas tirgotāji izveidoja jau 1054.gadā, domājams, tā sauktajā “Zemgales ostā” (portus Semigallia), kas vikingu rūnakmeņu rakstos apzīmēta kā Simkala. Arī pirmo kristīgo misionāru nolūki nebija agresīvi. To vienīgais mērķis bija sludināt Kristus mācību. Tikai pēc tam, kad daļa līvu atkrita no kristīgās ticības, kuru pirms tam bija labprātīgi pieņēmuši, un sāka apdraudēt vietējo kristiešu dzīvību, bīskaps Bertolds un vēlāk bīskaps Alberts sāka vervēt Rietumeiropas karotājus cīņai ar nodevīgajiem pagāniem. Turpini lasīt »

Latvijas vēstures mīti - 1

Ievietoja | Sadaļa Vēsture | Publicēts 08-11-2010

Vēstures zinātnē, līdztekus uz arheoloģisko atklājumu un arhīvu dokumentu pamata veidotām hipotēzēm, sastopami arī daudzi mīti, kas reizēm tik cieši iesakņojušies cilvēku apziņā, ka ar laiku tos sāk uzskatīt par pierādītu un pašu par sevi saprotamu patiesību. Latviešiem viens no šādiem mītiem ir tā sauktie “700 verdzības gadi”. Šis mīts radies pirmās nacionālās atmodas laikā 19.gadsimta vidū un vēlāk ticis aktualizēts gan 1905.gada revolūcijas un 1.Pasaules kara laikā, gan Latvijas brīvības cīņās un Ulmaņa autoritārā režīma gados, gan arī padomju historiogrāfijā. Mūsdienās, kad vēsturnieki no jauna izvērtējuši šo un citus vēstures mītus, tiek pamatoti aizrādīts, ka runām par “700 verdzības gadiem” nav īsta pamata. Šajā rakstā aplūkosim dažus no tradicionālajiem Latvijas vēstures mītiem un mēģināsim noskaidrot, kā bija patiesībā. Turpini lasīt »

Ekstrēmisti vai nacionālo interešu aizstāvji?

Ievietoja | Sadaļa Latvijā un pasaulē | Publicēts 01-11-2010

10. Saeimas vēlēšanās piedalījās arī kāds politisks spēks, kas līdz šim nav bijis pārstāvēts parlamentā. Tā ir partija „Visu Latvijai!”, kas vienotā Nacionālo spēku blokā vēlēšanās startēja kopā ar partiju „Tēvzemei un brīvībai/LNNK”. Apvienībai izdevās iegūt astoņas deputātu vietas un jau vēlēšanu naktī tika paziņots, ka tā kopā ar Zaļo un zemnieku savienību un uzvarētājiem - partiju apvienību „Vienotība” - iekļausies topošajā valdības koalīcijā. Taču brīdī, kad kļuva skaidrs, ka no astoņām Nacionālo spēku apvienības iegūtajām vietām sešas tikušas tieši partijai „Visu Latvijai!”, sākās neizprotams riņķa dancis. Rūdīto politikas veterānu rindās bija jaušams acīmredzams apmulsums, kas vēlāk pārvērtās atklātā nepatikā pret jaunajiem kolēģiem, jo bija skaidrs, ka šos politiskos ideālus vēl nepazaudējušos jauniešus būs grūti pierunāt uz kompromisiem un partiju rebēm, kā tas būtu iespējams ar vienoties allaž gatavajiem tēvzemiešiem. Visas šīs aizkulišu intrigas galu galā noveda pie Nacionālā bloka izstumšanas no valdības koalīcijas.

Kāpēc gan korumpētajai Latvijas politiskajai sistēmai partija „Visu Latvijai!” šķiet tik neērta? Turpini lasīt »

13. oktobris - mīti un realitāte

Ievietoja | Sadaļa Vēsture | Publicēts 11-10-2010

1944. gada 13. oktobrī Maskavas radio skanēja leģendārā padomju diktora Jurija Levitāna pacilājoši svinīgā balss: „Baltijas 3. frontes karaspēks ar tiešu Baltijas 2. frontes karaspēka atbalstu, izvēršot sekmīgu uzbrukumu, triecienā ieņēmuši Padomju Latvijas galvaspilsētu Rīgu - svarīgu jūras karabāzi un spēcīgu vācu aizsardzības mezglu Baltijā”. Tā paša 13. oktobra vakarā pulksten 23 ar Augstākā Virspavēlnieka Josifa Staļina pavēli Nr. 196 Maskava salutēja Rīgas atbrīvotājiem ar 324 artilērijas zalvēm. Vissavienības radio atskaņoja „Dievs, svētī Latviju!”.

Taču vēsts par Latvijas galvaspilsētas varonīgo ieņemšanu, netaupot padomju karavīru dzīvības, bija kārtējie meli, jo vācieši Rīgu atstāja bez cīņas. Varonīgais amfībiju reids pāri Ķīšezeram un cīņas „par katru namu pilsētā” lielā mērā ir padomju propagandas izauklēta leģenda, lai piešķirtu šai militārajā ziņā necilajai kaujas operācijai cienījamu tēlu. Tomēr arī mūsu dienās ir ļaudis, kas 13. oktobrī ar sarkaniem karogiem pulcējas gan Ķīšezera krastā, gan pie „Rīgas atbrīvotāju pieminekļa” Uzvaras parkā, lai pieminētu šo „izcilo notikumu”. Turpini lasīt »

Tie paši vēži…

Ievietoja | Sadaļa Valsts un pilsoņi | Publicēts 27-09-2010

Tuvojoties kārtējām Saeimas vēlēšanām uz Latvijas politiskās skatuves allaž parādās kāds jauns politiskais veidojums vai persona, kas pretendē uz nācijas glābēja - mesijas lomu. Desmitās Saeimas vēlēšanas raksturīgas ar partiju konsolidāciju un politisko apvienību veidošanu, lai vismaz uz laiku, kamēr tiks iegūtas kārtotās deputātu vietas, izrādītu ārēju vienotību. Viena no šādām apvienībām ir „Par labu Latviju” (PLL), kurā apvienojušās Latvijas Pirmā partija/Latvijas ceļš (LPP/LC), Tautas partija (TP), uzņēmēju veidotā kustība „Par labu Latviju” un vairākas reģionālās partijas.

Jaunā politiskā apvienība, kā jau ierasts Šlesera un Šķēles biznesa projektiem, sevi pieteica gana pompozi, publiskajā telpā paužot milzu pašpārliecinātību par savu uzvaru vēlēšanās. Sākumā mazliet izgāzusies ar ne visai veiksmīgo AŠ2 lozungu, startēt vēlēšanās apvienība izvēlējās ar patriotisko „Par labu Latviju” nosaukumu, bet par savas kampaņas vadītāju iecēla Latvijas reklāmas guru Ēriku Stendzenieku. PLL vārds ir pietiekami skanīgs, lai cerētu piesaistīt plašu vēlētāju loku un kārtējo reizi iegūtu pārstāvniecību Saeimā, kaut arī sākot kampaņu aptauju dati apvienībai neko labu nesolīja.

Tomēr daudz svarīgāka par atsevišķu politiķu ambīcijām ir jebkuras politiskas apvienības ideoloģiskā platforma. Turpini lasīt »

Kā izgaisa cerības par “sociālismu ar latvisku seju” - 2

Ievietoja | Sadaļa Vēsture | Publicēts 19-07-2010

1959. gada 7. - 8. jūlijā notika Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas ārkārtas plēnums, kas nosodīja nacionālkomunistu idejas un no amatiem atbrīvoja aktīvākos šo ideju īstenotājus. Plašāka sabiedrība par berklaviešu grupas sakāvi sākumā neko pat neuzzināja, jo nekāda informācija par plēnumu publicēta netika, kaut gan citos gadījumos šādi plēnumi tika plaši iztirzāti avīžu slejās. Vienīgi žurnālā „Padomju Latvijas Komunists” parādījās Arvīda Pelšes raksts, kas asi kritizēja Berklava un viņa domubiedru uzskatus. Acīmredzot LKP CK vadība bija novērojusi neapmierinātības pazīmes tautā, kas bija saistītas ar latviešu tapšanu par mazākumu savā zemē, tāpēc nolēma lieki netracināt iedzīvotājus.

Par LKP CK pirmo sekretāru kļuva Krievijas latvietis Arvīds Pelše, kas gandrīz nemaz nerunāja latviski. Turpini lasīt »

Kā izgaisa cerības par “sociālismu ar latvisku seju” - 1

Ievietoja | Sadaļa Vēsture | Publicēts 12-07-2010

1959. gada 7. - 8. jūlijā notika Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas ārkārtas plēnums, kurā tika likvidēta tā saukto nacionālkomunistu jeb berklaviešu kustība un pielikts punkts „sociālismam ar latvisku seju”. Šis notikums nelabvēlīgi ietekmēja Latvijas sabiedrību un tās attīstību daudzu gadu garumā. Sākās nekontrolētas migrācijas, izteiktas sovjetizācijas un Latvijas rusifikācijas posms, kad valsts vara nikni apkaroja jebkādas nacionālas tendences.

Pirmās neapmierinātības pazīmes latviešu komunistu vidū parādījās tūlīt pēc Staļina nāves 1953. gadā, kad uz āru izlauzās pēckara gados arvien pieaugošais sarūgtinājums par situāciju republikā un vietējo komunistu nespēju to ietekmēt. Turpini lasīt »

Demokrātija “latvijiešu” gaumē

Ievietoja | Sadaļa Valsts un pilsoņi | Publicēts 05-07-2010

Jūlija sākumā sabiedrības uzmanību piesaistīja notikums, kas citādi nebūtu izpelnījies lielu ievērību, ja vien… ja vien kārtējo reizi neapliecinātu demokrātijas patieso stāvokli 4.maija republikā un to, cik mūsu politiķu domāšanā vēl daudz padomju totalitārisma. Runa ir par bēdīgi slaveno gājienu, kas atzīmēja vācu armijas ienākšanu Rīgā 1941.gada 1.jūlijā. To organizēja plašākai sabiedrībai mazpazīstamais Uldis Freimanis, un pasākums piesaistītu vien pāris desmitus interesentu, ja ne mūsu politiķu un augstāko valsts vadītāju nesaprotamā un neadekvātā reakcija. Šķiet, sen neviens nevalstisko organizāciju vai privātpersonu rīkots pasākums nebija izpelnījies tik plašu valdošo aprindu ievērību. Teju katrs šajā priekšvēlēšanu laikā uzskatīja par savu pienākumu izteikties par šo notikumu un nosodīt tā rīkotājus. Turpini lasīt »