19
Patiesība par “Patiesības mirkli”
Ievietoja | Sadaļa Valsts un pilsoņi | Publicēts 19-04-2009
2009. gada 5. aprīlī interneta portālā TVNET tika publicēts Aināra Komarovska raksts „Patiesības mirklis” - kārtējais krievu šovinistu melnās propagandas produkts, kas pilns akla naida pret Latvijas valsti un latviešiem. Krievija ir sākusi jaunu propagandas kampaņu pret Baltijas valstīm. Ja agrāk vairāk tika akcentētas bažas par fašisma atdzimšanu Baltijā, tad tagad parādījusies jauna nianse - tiek uzsvērts, ka tikai Krievijas sastāvā Baltijas tautas varējušas brīvi attīstīties, glorificēts padomju periods un stāstīts, cik neatkarīgajā Latvijā viss ir slikti un nepareizi. Priekšvēstnesis šai melu un demagoģijas straumei bija „dokumentālā” filma „Baltija. Kādas „okupācijas” vēsture”, ko latvju tautas sēru dienā 25. martā nekautrējās rādīt ar Maskavas mēru Lužkovu cieši saistītais televīzijas kanāls TVC. Komarovska raksts perfekti iekļaujas šajā pret Latviju vērstās informatīvās cīņas shēmā, tāpat kā citi raksti un materiāli, kas pēdējā laikā arvien biežāk parādās plašsaziņas līdzekļos gan Latvijā, gan Krievijā. Turpini lasīt »
Vēsture ir subjektīva zinātne. Katra politiskā sistēma, katrs režīms, katra ideoloģija centusies to izmantot savām interesēm. Patiesi vēsturiski fakti nereti tiek jaukti ar puspatiesībām, izdomājumiem vai pat atklātiem meliem. Arī tajās zemēs, kur šāda falsifikācija nenotiek un vēstures zinātne ir visumā objektīva, vienu un to pašu faktu interpretācija dažādu vēsturnieku skatījumā var būtiski atšķirties. To nosaka katra vēsturnieka personiskie uzskati, izmantotā datu sistematizācijas metode un citi apstākļi.
Krievijas - Gruzijas konflikts Dienvidosetijā radījis daudz jautājumu un minējumu. Krievija savu agresīvo rīcību attaisno ar tās pilsoņu aizsardzību un Gruzijas spēku uzbrukumu Krievijas miera uzturētājiem. Tomēr pamatots ir arī jautājums - vai Krievijas militārais kontingents Dienvidosetijā un Abhāzijā vispār atbilst miera uzturētāju statusam? Lai atbildētu uz šo sarežģīto jautājumu, aplūkosim mums zināmos faktus.
Šis raksts tapa jau maijā, taču tehnisku iemeslu dēļ līdz šim nebija ievietots blogā. Kas gan varēja iedomāties, ka rakstā minētās problēmas kļūs aktuālas jau šovasar un izteiktās prognozes piepildīsies tik drīz. Vienā jautājumā gan esmu kļūdījies - Krievija militāru spēku pret savu kaimiņvalsti nekautrējās lietot jau tagad nevis tālākā nākotnē, kā biju domājis. Toties pilnā mērā piepildījušās manas bažas par Rietumu politisku un militāru „impotenci” reaģējot uz Krievijas agresiju. Ja Rietumu demokrātiskās valstis arī šoreiz turpinās savu „Krievijas nomierināšanas” taktiku, šīs valsts impēriskās ideoloģijas pārņemtie vadoņi to uzskatīs par zīmi, ka agresija pret kaimiņvalstīm var palikt nesodīta un tad nav tālu arī līdz vissliktākajam scenārijam, proti, agri vai vēlu tas var novest pie plaša militāra konflikta Eiropā.
9. maijs. Daļa mūsu valsts iedzīvotāju šajā dienā svin uzvaru pār fašismu, kamēr lielai daļai tā ir atgādinājums par 50 smagiem okupācijas gadiem. Vēl kādi 9. maijā atzīmē Eiropas dienu. Demokrātiskā sabiedrībā ir normāli, ka dažādas sabiedrības grupas var brīvi paust savus uzskatus, sanākt kopā un atzīmēt sev svarīgas dienas un notikumus. Tāpēc nav nekas briesmīgs, ja arī sarkanās armijas veterāni pulcējas Otrajā pasaules karā kritušo piemiņas vietās, atceras kara gaitas, tiekas ar vecajiem cīņu biedriem.
Esmu Centra puika - dzimis, audzis un vairāk nekā 40 sava mūža gadus nodzīvojis Čaka (Suvorova) ielā Ziedoņdārza rajonā. Taču pērn, atjaunotās Latvijas varas vīru un sievu apzināti vai neapzināti kļūdainās politikas rezultātā, kad tika pieļauta denacionalizēto īpašumu atdošana, kā tautā saka - „baltās ķēves piektajam augumam” un to tūlītēja tālākpārdošana pārpircējiem, biju spiests pamest dzīvokli Centrā, kur mūsu ģimene mitinājās jau kopš 30. gadiem, un pārcelties uz vienu no galvaspilsētas guļamrajoniem.
