12.nodaļa - Latvija Televīzija to dienu atmiņās (2.daļa)

Ievietoja | Sadaļa Atmiņu ceļos | Publicēts 26-02-2018

1991.gada janvāra barikādes un augusta pučs bija īpašs laiks Zaķusalā. Pēc asiņainās nakts Viļņā, 1991.gada 13.janvārī uz tautas manifestāciju Daugavmalā pulcējās tūkstošiem cilvēku no visas Latvijas un uz Rīgu devās smagā lauksaimniecības un ceļu būves tehnika. Tā bija svētdiena. Kad pirmdienas rītā pa ierasto ceļu mēģināju tikt līdz televīzijas ēkai, izrādījās, ka tas nav iespējams. Televīzijas kompleksu apjoza smagā transporta ķēde, kas bija novietota tā, ka izspraukties tai cauri nenosmērējot vai nesaplēšot drēbes bija ārkārtīgi problemātiski. Ar grūtībām tomēr sameklēju tobrīd vienīgo spraugu, kas ļāva nokļūt līdz TV ēkai. Vēlāk gan šī sprauga kļuva nedaudz platāka, jo televīzijas durvju priekšā uzbūvēja dzelzsbetona paneļu sienu ar divām šaurām ejām, kuras apsargāja barikāžu kārtības sargi. Savukārt ēkas iekšpusē un pie transporta iebrauktuves atradās milicijas posteņi, kuriem katram gadījumam bija izsniegti arī automātiskie ieroči. Turpini lasīt »



11.nodaļa – Latvija Televīzija to dienu atmiņās (1.daļa)

Ievietoja | Sadaļa Atmiņu ceļos | Publicēts 19-02-2018

Lai arī biju lepns strādāt tik prestižā uzņēmumā kā LPSR rūpniecības flagmanis “VEF” (par to lasiet 9.nodaļā), gadiem ejot monotonais darbs pie konveijera sāka piegriezties. Klausoties Rietumu radiostacijas, laiku pa laikam iedomājos, cik labi būtu pastrādāt kādā radio vai televīzijas studijā pie studijas magnetofoniem, montējot raidījumus vai laižot tos ēterā. Patiesībā tie bija tikai tādi romantizēti sapņi par darbu radio vai televīzijā, jo par šī darba specifiku es tolaik neko daudz nezināju. 1987.gada sākumā kādā avīzē pamanīju sludinājumu, ka Latvijas Televīzija meklē videoinženierus. Inženieris es nebiju, taču zināju, ka ar šo vārdu bieži vien apzīmē jebkuru, kas apkalpo videoaparatūru. Nolēmu riskēt un pieteikties darbam televīzijā. Turpini lasīt »

10.nodaļa – Kā tās lietas tika darītas

Ievietoja | Sadaļa Atmiņu ceļos | Publicēts 07-08-2017

Esmu Dievam pateicīgs (par manu atgriešanos pie Dieva lasiet ŠEIT), ka Viņš man ļāva būt aculieciniekam kāda pasaulē jau labi zināma, bet PSRS un Latvijā pilnīgi jauna kristietības virziena - harizmātiskās kustības ienākšanai mūsu zemē. Tolaik jau dažus gadus biju Mateja baptistu draudzes loceklis. Tā gan vairāk bija tāda svētdienas kristietība nevis patiesa kalpošana Kristum. Vienīgā publiski iespējamā kalpošana padomju ierobežotajos apstākļos bija koris, bet tā kā man nekad nav bijusi “dziedamā rīkle”, es šajā pasākumā nepiedalījos. Diriģents Jānis Ezeriņš gan vairākkārt centās mani piedabūt ar savu dižo augumu kuplināt jau tā kuplo Mateja kori, taču neuzskatīju, ka šāda sevis demonstrēšana “skata pēc” būtu kalpošana Dievam.

Biju tikai tāds baznīcas solā sēdētājs, taču ar laiku man arvien vairāk sāka rasties dažādi teoloģiski un praktiski jautājumi par kristietību un kristieša ikdienas dzīvi, uz kuriem meklēju nopietnas atbildes. Kāpēc man pietrūkst spēka liecināt par Dievu citiem cilvēkiem? Kāpēc nespēju Dievam atdot savu dzīvi pilnībā? Kāpēc mūsdienu kristietība tik ļoti atšķiras no Jaunajā Derībā aprakstītās pirmo kristiešu kopības? Kāpēc mūsdienu draudzēm nav garīga spēka un Kristus autoritātes? Diemžēl Mateja draudzē uz šiem jautājumiem man neviens atbildēt nespēja. Tad kāds paziņa ieteica aiziet uz Golgātas draudzi, kur tolaik sāka attīstīties notikumi, kas vēlāk pārauga lokālā garīgā atmodā. Turpini lasīt »

Ceļojums ar eņģeļiem

Ievietoja | Sadaļa Kristietis dodas pasaulē | Publicēts 15-12-2014

Šis ir stāsts par divu latviešu ceļojumu kopā ar eņģeļiem - redzamiem un neredzamiem. Šoreiz uz Vāczemi nebraucām, lai piedalītos kādā konferencē vai seminārā, tā nebija arī ekskursija vai ciemošanās pie draugiem. Ceļojuma mērķis bija ārstniecība vienā no Vācijas klīnikām. Un, lai gan šis brauciens notika pirms laba laika, ir vērts par to pastāstīt, jo ne jau katru dienu mums izdodas sastapt tik daudz eņģeļu savā ceļā. Lūdzot par mums pirms šī ceļojuma, kāda ticības māsa saņēma pravietisku vārdu: “Viņš sūtīs tev Savus eņģeļus tevi pasargāt visos tavos ceļos” (Psalmi 91:11). Patiesi - visa ceļojuma laikā mēs jutām šo eņģeļu klātbūtni un aizsardzību. Turpini lasīt »

9. nodaļa - Flagmanis

Ievietoja | Sadaļa Atmiņu ceļos | Publicēts 12-05-2014

Ilgus gadus mūsu ģimenes viesistabā goda vietā atradās pēc Otrā Pasaules kara ražots radioaparāts “VEF Super”. Kaut kas bija dzirdēts arī par pasaulslaveno fotoaparātu “Minox”. Un kurš gan plašajā Padomjzemē nepazina tranzistoru radiouztvērējus “VEF” un “Spīdola! Tāpēc pēc G.Gailes tehniskās skolas beigšanas, kad vajadzēja atpelnīt naudiņu, ko valsts bija ieguldījusi manā izglītībā, biju patiesi gandarīts, ka varēju to darīt tik izcilā uzņēmumā kā LPSR rūpniecības flagmanis - ražošanas apvienība “VEF”.

Darbs tik prestižā uzņēmumā cēla manu proletārisko pašapziņu, kaut tādēļ nācās izbaudīt gan agro celšanos no rītiem, lai jau pulksten septiņos būtu savā darbavietā, gan to, ko nozīmē darbs pie konveijera. Piedzīvoju arī visas padomju plānveida ekonomikas dīvainības - piespiedu dīkstāves mēneša sākumā un trako raušanu mēneša beigās, kad bija jāizpilda valsts plāns. PLĀNS - tas bija padomju ekonomikas stūrakmens, likums, dievs. Plānu nedrīkstēja neizpildīt, citādi nebija ne prēmijas, ne goda raksti, ne sarkanie vimpeļi un ceļojošie karogi. Lai izpildītu plānu, priekšnieki bija gatavi uz visu - maksāt dubultu algu, piešķirt papildus brīvdienas un citus atvieglojumus.

Strādājot “VEF”, man beidzot kļuva skaidrs, kāpēc Padomju Savienībā ražotā produkcija izceļas ar tik zemu kvalitāti. Pie šāda darba režīma citādāk nemaz nevarēja būt. Turpini lasīt »

8. nodaļa - Dievs patiešām ir!

Ievietoja | Sadaļa Atmiņu ceļos | Publicēts 21-04-2014

Mūsu ģimene nekad nav bijusi īpaši reliģioza, lai gan Dievu nenoliedza. Mamma vienmēr teica: Dievu neviens nekad nav redzējis, tāpēc nav iespējams pierādīt, ka Viņš ir, tāpat kā nav iespējams pierādīt, ka Viņa nav. Katrā ziņā bērnībā par ticību Dievam netiku dzirdējis nevienu sliktu vārdu, gluži pretēji - omīte bieži atcerējās skolas gadus un ticības mācības stundas, arī mamma nereti pieminēja svētdienskolas nodarbībās gūtos iespaidus. Valdīja uzskats, ka ticība Dievam mudina cilvēku tikai uz labu un padara morāli tīrāku un tikumīgāku. Tomēr par Dievu un garīgiem jautājumiem ģimenē daudz runāts netika. Turpini lasīt »

7. nodaļa - Stūra mājā

Ievietoja | Sadaļa Atmiņu ceļos | Publicēts 10-02-2014

Tā kā bravūras “Jaunajiem Vanagiem” netrūka, nokļūšana valsts drošības iestāžu uzmanības lokā bija tikai laika jautājums. Tomēr par mums čekisti uzzināja pilnīgi nejauši. Bija arestēti daži grāmatu tirgotāji, kas nodarbojās arī ar nelegālās literatūras pavairošanu. Pie viena no viņiem atrada Ivara Ķ. telefona numuru un vīrs izstāstīja, ka Ivars pie viņa iegādājies literatūru. Puisi aizturēja tieši karatē treniņa laikā un kratīšanā viņa dzīvoklī konfiscēja divus maisus ar “pretpadomju” literatūru - Aleksandra Grīna “Dvēseļu puteni”, citus latviešu klasiķu darbus, žurnālu “Laikmets”, vēl šo to. Starp grāmatām gadījās arī nelaimīgie vanagu statūti (par “Jaunajiem Vanagiem” vairāk lasiet ŠEIT).

Nākamajā dienā skolā Ivars Ķ. bija neparasti mazrunīgs. Kad mēģinājām sākt sarunu, viņš tikai noteica, lai ar viņu neko nerunājot, bet, ja mājās esot kādi kompromitējoši materiāli, lai tos iznīcinot vai noslēpjot pie kaimiņiem. Pēc otrās stundas ienāca skolas direktore un aicināja Ivaru līdz. Klasē viņš vairs neatgriezās. Pēc skolas kopā ar otru Ivaru devāmies pie manis uz mājām, lai uzspēlētu kārtis un apspriestu notikušo. Bijām pilnīgā neizpratnē. Tobrīd mums ne prātā nenāca, ka esam nokļuvuši orgānu redzeslokā. Pēc kāda laika Ivars S. devās uz mājām, bet mana sirds kļuva aizvien nemierīgāka. Omammai pateicu, ka, iespējams, gaidāmi nelūgti viesi. Viņa tikai skatījās uz mani un neteica neko. Turpini lasīt »

6. nodaļa - Jaunie Vanagi

Ievietoja | Sadaļa Atmiņu ceļos | Publicēts 06-01-2014

Sākās vidusskolas gadi. Savu jauno skolasbiedru vidū sastapu dažus tikpat nacionāli noskaņotus puišus. Pamazām izveidojās domubiedru grupa - Ivars Ķ., Ivars S. un es, šo rindu autors. Ivars Ķ. bija saistīts ar grāmatu kolekcionāriem, tāpēc līdzās brīvvalsts izdevumiem tagad varēju lasīt arī vācu laikā izdotu literatūru un periodiku. Tā manās rokās nonāca avīze “Tēvija”, žurnāls “Laikmets”, arī slavenā grāmata “Baigais gads”, kas stāsta par padomju okupācijas režīma zvērībām 1940.-1941. gadā. Laiku pa laikam pulcējāmies Ivara Ķ. dzīvoklī Imantā, kur klausījāmies trimdas latviešu mūziku un apspriedām nacionāli politiskus jautājumus. Dažkārt tas beidzās ar kādu puicisku bravūru, piemēram, no deviņstāvu blokmājas jumta pāri visam mikrorajonam aurojot: “Dievs svētī Latviju, velns parauj Krieviju!” Jāatgādina, ka tas notika 80.gadu sākumā, kad līdz perestroikai un glasnostj vēl bija tālu. Ja mūs paņemtu ciet, šādām trakulībām varēja būt visnotaļ nopietnas sekas. Turpini lasīt »

5. nodaļa - Rietumu faktors

Ievietoja | Sadaļa Atmiņu ceļos | Publicēts 16-12-2013

Padomju Savienībā par laimīgu sevi varēja uzskatīt tas, kam bija radi, draugi vai paziņas ārzemēs. Šis apstāklis bija ļoti svarīgs, jo padomju rūpniecības nespēja nodrošināt savas valsts pilsoņus ar modernām, kvalitatīvām un vizuāli pievilcīgām precēm, kā arī hroniskais preču deficīts veikalos, bija radījis īstu ārzemju preču kultu. Tāpēc, ja tev ārzemēs dzīvoja radi, draugi vai paziņas, tu varēji savu līdzpilsoņu vidū izcelties ar modīgāku apģērbu, radioelektroniku un citām tikpat iekārojamām lietām. Īpaša padomju cilvēku kategorija bija jūrnieki, tāpat tie, kuriem palaimējās nokļūt darbā kādā no jaunattīstības valstīm, kam PSRS sniedza “brālīgo internacionālo palīdzību”. Taču ierindas pilsonim, ja vien nebija blata (pazīšanās) kādā no tirdzniecības uzņēmumiem, vajadzēja samierināties ar tā saukto farcovsčiku jeb deficīta preču tirgotāju pakalpojumiem. Tā gan nebija gluži likumīga nodarbošanās, bet pēc padomju Kriminālkodeksa definīcijas - spekulācija, un par to pienācās attiecīgs pants, turklāt arī farcovsčiku cenas bija neadekvāti augstas.

Īpaši labvēlīgā situācijā šajos nebeidzamā deficīta apstākļos izrādījās Baltijas republiku iedzīvotāji, jo te teju katram otrajam bija radi ārzemēs. Turpini lasīt »

4. nodaļa - Buržuāziskais nacionālists

Ievietoja | Sadaļa Atmiņu ceļos | Publicēts 11-11-2013

Starptautiskās politikas nopietnajos ūdeņos mani ievadīja mammas tēvabrālis Aleksandrs jeb Saša. Onkulis dzīvoja Federvācijā, konservatīvajā Bavārijas pavalstī, kur viņa politiskais elks bija tā laika vācu Kristīgi sociālās savienības līderis Francis Jozefs Štrauss. Šis apstāklis lielā mērā noteica arī onkuļa politiskos uzskatus. Politika bija Sašas vaļasprieks, par kuru viņš bija gatavs runāt stundām ar ikvienu, kas vēlējās viņā klausīties. Var teikt, ka tieši Sašas politiski analītiskās lekcijas bija mana pirmā nopietnā saskarsme ar starptautisko politiku. Onkulis patiešām bija interesants stāstnieks, tāpēc mana pasaules uzskata veidošanā viņam ir nesalīdzināmi lielāki nopelni, nekā visai padomju propagandas “mašīnai” un izglītības sistēmai kopā ņemtām. Turpini lasīt »