No elles dzīvībā

Ievietoja | Sadaļa Brīnumi notiek | Publicēts 17-09-2012

Māksliniece Ineta Sila, atrodoties vienā no savas dzīves smagākajām situācijām piedzīvoja atklāsmi, kas pilnībā pārmainīja viņas dzīvi. „Es piedzīvoju, kā Dievs mani, vienkāršu pagānu meiteni, izglāba no nāves un savā žēlastībā darīja par savu bērnu,” teic Ineta. Par šo nepelnīto žēlastību viņa vēlas liecināt arī citiem.

****

Esmu beigusi Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu, pēc profesijas esmu dizainere. Savulaik mums ar vīru bija uzņēmums „Sils un Sila”, kas nodarbojās ar metālkalumu un dizaina pakalpojumiem. Līdz 1998. gadam savu dzīvi dzīvoju, „kā sanāk” - īpaši neizdomājoties. Par Mūžības jautājumiem nedomāju vispār. Mana ikdiena bija gana piesātināta, un dzīvē vairāk tiecos pēc pasaulīgām vērtībām. Bet tad pēkšņi mani skāra smaga slimība - trombs bija nosprostojis smadzeņu stumbra galveno artēriju, kas radīja smagus smadzeņu asinsrites traucējumus. Atrados dziļā komā. Biju paralizēta un gulēju reanimācijā nekustīga - ne dzīva, ne mirusi. Un, kamēr es tā gulēju, mans iekšējais cilvēks veica ceļojumu neredzamajā pasaulē. Gribu jums pastāstīt par šā ceļojuma spilgtāko iespaidu - ceļojumu uz elli. Elles realitāte bija tik šausmīga, ka pārmainīja manu dzīvi neatgriezeniski. Turpini lasīt »



Dieva bulta

Ievietoja | Sadaļa Brīnumi notiek | Publicēts 13-08-2012

Vilnis Bergkinds ir kristīgās organizācijas „Teen Callenge” atkarīgo rehabilitācijas centra „Jaunsēļas” kalpotājs. Viņš pats savulaik atradās dziļā alkohola verdzībā, taču Dievs Savā spēkā darīja viņu brīvu. Tāpēc arī šodien viņš spēj palīdzēt tiem, kas atrodas līdzīgā situācijā, kādā reiz bija pats.

****

- Cik sevi atceros no bērnības, man vienmēr bijušas labas domas un sapņi par dzīvi. Atceros, bērnudārzā mums jautāja, par ko mēs katrs dzīvē vēlētos kļūt. Pēc pārdomu brīža atbildēju, ka gribu strādāt ātrajā palīdzībā. Šodien šajā atbildē saskatu divas lietas, kas nākušas man līdzi turpmākajā dzīvē, un tās ir - kustība jeb skrējiens un cēls mērķis. Citi noteikti teiks, ka pēc rakstura un dabas esmu mierīgs, taču sirdī vienmēr esmu meklējis virzību, pārmaiņas, notikumus. Bērnību, skolas gadus aizvadīju Brocēnos, taču turpmākais dzīves skrējiens mani aizveda projām no šīs pilsētas, un daudzus gadus vēlāk, atskatoties uz dzīvi, jutos kā vētrā bez vadības atstāta, vēja mētāta laiva. Sapnis par medicīnu manā dzīvē tomēr piepildījās, un pēc medicīnas skolas beigšanas sāku strādāt par ātrās medicīniskās palīdzības feldšeri. Tas bija laiks, kad likās - visas iespējas ir man pie kājām, un nu tik uz priekšu… Turpini lasīt »

Lidija Lasmane - Doroņina. Ja vien es sekoju…

Ievietoja | Sadaļa Laikmeta liecinieks | Publicēts 16-07-2012

Es piedzimu 1925. gadā Kurzemē, tagadējā Liepājas, tolaik Aizputes rajonā, kristīgā baptistu ģimenē, mīlestības pilnā atmosfērā. Cik es atceros, visi mani mīlēja un es visus mīlēju. Bērnībā, kur vien pagriezos, visur mani sagaidīja mīlestība. Mēs bijām trīs bērni, patiesībā četri, pirmais - brālītis - nomira maziņš. Man ir māsa un brālis, māsa ir jaunāka par mani, brālis vecāks, tagad jau miris. Mēs dzīvojām Kurzemes jūrmalā kādus piecus kilometrus uz Ventspils pusi no Pāvilostas. Senāk tas bija Ulmales pagasts, tagad Sakas. Tur ir mūsu tēva māja.

Es kristījos 13 gadu vecumā Sakas baptistu draudzē. No tā laika Dievs mani visu laiku sargā. Esmu pateicīga saviem ticīgajiem vecākiem. Mana mamma bija liela lūdzēja. Man ļoti žēl, ka savos tīņa gados esmu slikti uzvedusies, neesmu pievērsusi uzmanību tam, ko māte man saka. Bet es zinu, ka Dievs piedod.

1946. gada nogalē mūs visus apcietināja un izdzina no mājas. Turpini lasīt »

Armands un Solvita Matisoni. Kafejnīca ar misiju

Ievietoja | Sadaļa Personības | Publicēts 18-06-2012

Rīgas vasarsvētku draudzē „Dzīvības Avots” reizi mēnesī darbojas īpaša Misijas kafejnīca. Tās ienākumi tiek ziedoti dažādiem ar misiju un labdarību saistītiem projektiem. Šīs ieceres iniciatori ir Solvita un Armands Matisoni, kas šādā veidā atraduši savu vietu un kalpošanu Dieva ģimenē.

****

- Pastāstiet, kāds bija jūsu ceļš pie Dieva?

Solvita: - Mana vecmāmiņa bija katoliete. Viņa mani bērnībā nokristīja un es esmu viņas ticības vainagojums. Dieva Vārda sēkla, ko viņa manī iesēja, tagad ir uzdīgusi. Visu apzināto mūžu esmu ticējusi Dievam, taču dzīvoju pasaulīgi. Tad pienāca brīdis, kad radās veselības problēmas - bija operācijas, ārpusdzemdes grūtniecība, spontānais aborts. Man tas viss beidzot apnika, un es teicu: „Dievs, ja Tu man dosi bērnu, es vedīšu viņu uz svētdienskolu!” Tā bija neapzināta lūgšana, bet tajā vasarā es paliku stāvoklī ar Kristiānu. Taču, kad viņa sāka smagi slimot, nolēmu izlasīt Bībeli no vāka līdz vākam. Sāku ar Veco Derību un nobijos - ja tas viss ir patiesība, es esmu pazudusi! Turpini lasīt »

Lūgšanām ir spēks!

Ievietoja | Sadaļa Brīnumi notiek | Publicēts 14-05-2012

Solvitai un Armandam Matisoniem ir divi brīnišķīgi bērni - Kristiāna un Valters. Tas Kungs ir bija žēlīgs un atbildējis uz Solvitas lūgšanām gan par vīru, gan mazo Kristiānu, gan Valteru. Vēl šodien Matisonu ģimene var pateikties Dievam par savu atpestīto namu! Bet par mazās Kristiānas brīnumaino dziedināšanu Solvita vēlas pastāstīt arī jums.

****

Mana meita kopš dzimšanas slimoja ar Villebranda slimību, ko atklāja, kad viņai bija pusotrs gadiņš. Tas ir asins slimības hemostāzes paveids, un tā izpausme ir slikta asins recēšana, jo asinīs trūkst viens no recēšanas faktoriem. Šī faktora medicīniskā norma ir no 50 - 160 (references intervāls), bet Kristiānai tas bija 34, tātad ļoti zems. Diemžēl šī slimība nav ārstējama. Pats no sevis šis iztrūkstošais faktors asinīs nevar rasties, un ārsti teica, ka ar to būs jāsadzīvo visu mūžu. Tas nozīmē, ka Kristiānai jāuzmanās no sasitumiem, jo zilumi ļoti sapampst, no zobu ārstēšanas, dzemdībās un tamlīdzīgi. Pie katra sasituma viņai nāksies špricēt zāles, kas aizstāj šo asins recēšanas faktoru. Kikai tika piešķirta invaliditātes grupa. Teikšu godīgi, mēs zāles nešpricējām, jo šķita drausmīgi, ka mazu bērnu pie katra ziluma visu laiku jādursta. Dzīvojām nemitīgās bailēs, ka viņa varētu nopietni sasisties un tad gan bez injekcijām neiztiktu.

Gāja laiks, un mēs jau bijām kļuvuši par Dieva bērniem un draudzes locekļiem. Kādu reizi uz Latviju atbrauca sludinātājs Ārons Bagvels. Ierastā dievkalpojuma vietā ceturtdien bija jauniešu vakars, taču es par šīm izmaiņām neko nezināju. Tā kā abas ar meitiņu bijām atnākušas uz dievkalpojumu, tad arī palikām. Dievkalpojumā izskanēja aicinājums cilvēkiem iznākt priekšā, lai lūgtu par viņu dziedināšanu. Mēs ar Kiku arī izgājām, un par mums aizlūdza. Mēs to drīz vien aizmirsām, taču ne Dievs! Turpini lasīt »

Ervīns Jākobsons. Piepildīt aicinājumu

Ievietoja | Sadaļa Personības | Publicēts 30-04-2012

Ir dažādi ceļi, kā cilvēks nonāk pie Dieva aicinājuma atklāsmes savā dzīvē. Kāds savu aicinājumu apzinās jau agrā jaunībā, cits turpretī negaidot atklāj sevī talantus, par kādiem līdz tam nav pat sapņojis. Šis būs stāsts par Dieva gudrību un apredzību - par to, kā Dievs atrod cilvēku, paceļ viņu un dod jaunu virzienu dzīvei un kalpošanai. Tas ir pavi­sam parasts stāsts, kāds var notikt ar ikvienu cilvēku, arī tevi, cienījamo lasītāj.

Divpadsmit gadus man bija privilēģija un prieks kalpot kā Latvijas Kristīgā radio žurnāla “Tikšanas” vasarsvētku drau­džu un kristīgās mūzikas atvērumu atbildīgajam redaktoram. Ik mēnesi gatavoju rakstus pat vasarsvētku konfesijas pagātni, šodienu un cilvēkiem, kas to veido. Šo kalpošanu veicu kā Latvijas Vasarsvētku draudžu apvienības (LVDA) informācijas daļas vadītājs. Tomēr tas viss nebūtu bijis iespējams bez Dieva nodoma un vadības manā dzīvē, par ko vēlos jums pa­stāstīt.

****

- Pirms rakstīt šo liecību, mazliet šaubījos, vai manā kristieša dzīvē vispār ir bijis kas tāds, lai par to stāstītu citiem. Rūpīgi pārdomājot, tomēr nonācu pie secinājuma, ka par visu, ko līdz šim esmu varējis darīt Dieva Valstības darbā, man jāpateicas vienīgi Viņam, tāpēc noteikti ir vērts par to pastāstīt līdzcilvēkiem. Turpini lasīt »

Vienkāršais krusts

Ievietoja | Sadaļa Kristīgā mūzika pasaulē | Publicēts 09-04-2012

„Tur uz kalna stāv vienkāršs un nicināts krusts, tas ar kaunu un apsmieklu krauts…” - tā sākas viena no visiemīļotākajām kristīgajām dziesmām, ko savos dievkalpojumos dzied dažādu konfesiju un tautību kristieši visā pasaulē. Dziesmas autors ir Džordžs Bernārs. Šis būs stāsts par dziesmu, tās autoru, tās rašanos un uzvaras gājienu uz savu klausītāju sirdīm.

Džordžs Bernārs dzimis 1873. gada 6. februārī Jangstounas pilsētiņā, Ohaijo pavalstī ASV, taču drīz pēc puikas piedzimšanas ģimene pārcēlās vispirms uz Albiju, bet vēlāk uz Lukasu Aijovas pavalstī. Ar Kristu Džordžs sastapās piecpadsmit gadu vecumā kādā Pestīšanas Armijas evaņģelizācijas dievkalpojumā. Pēc gada nomira Džordža tēvs un, kaut arī jauneklis sapņoja par evaņģēlista kalpošanu, viņam nācās stāties tēva vietā darbā ogļraktuvēs, lai varētu palīdzēt mātei un četrām māsām.

Tomēr jau pēc dažiem gadiem Džordža sapnis par kalpošanu Dievam piepildījās. Turpini lasīt »

Jānis Rožkalns. Brīvības dēļ (2)

Ievietoja | Sadaļa Laikmeta liecinieks | Publicēts 26-03-2012

Ieslodzīto nometne aiz Permas bija rūpīgāk apsar­gāta nekā karabāzes. Ļoti interesants bija ieslodzīto sastāvs - kriminālnoziedznieku tur vispār nebija, bet bija vairāki Andreja Saharova Helsinku grupas locekļi, vairāki mācītāji, piemēram, pareizticīgo mācītājs Gļebs Jakuņins, kurš tajā laikā bija ļoti pazīstams visā Padomju Savienībā. Pēc tam, Gļebs Jakuņins, izejot brīvībā, atstāja savu Bībe­li, kas man labi noderēja un ne tikai lasīšanai, viņš to bija izcīnījis ar bada streikiem, bet, viņu atbrīvojot, uzraugi piemirsa viņam to atprasīt. Blakusnometnē savukārt bija Nātans Sčaranskis, vēlāk ministrs Izraēlā.

Septiņas reizes es pa trim četrām nedēļām biju karcerī, kur no otrās trešās dienas sākās cīņa par iz­dzīvošanu. Neciešams aukstums, ēst dod tikai ik otro dienu un tik, lai izvilktu dzīvību. Tas bija atsevišķā baļķu mājā, sienas ar šķirbām, bet laukā līdz -40 grādu. Pa die­nu nedrīkstēja apsēsties un nebija jau arī kur, jo vienīgā sēdvieta bija apaļš betona stabiņš ēšanai, kurš bija auksts kā ledusgabals, bet gultu - ar dzelzs stīpām apvilktu dēļu plāksni - no rīta ar speciālu mehānismu uzraugi pacēla pie sienas. Nostaigā nu visu dienu no agra rīta līdz vēlam vakaram! Bet naktīs nedrīkstēja atstāt lāvu, taču, guļot uz dzelzs stīpām, drīz vien kļuva stindzinoši auksts. Bet priekšā visa nakts. Un tā dienu pēc dienas… Par mazāko režīma pārkāpšanu vairākas dienas klāt. Un ik pa laikam čekisti atgādināja - atsakies no saviem uzskatiem, nodod savus draugus un brauc mājās. Turpini lasīt »

Jānis Rožkalns. Brīvības dēļ (1)

Ievietoja | Sadaļa Laikmeta liecinieks | Publicēts 19-03-2012

Triju Zvaigžņu ordeņa lielvirsnieks, padomju laika brīvības cīnītājs Jānis Rožkalns. 1983. gadā čeka viņu nosauca par „sevišķi bīstamu valsts noziedznieku” un tiesa piesprieda smagu sodu - astoņus gadus stingrā re­žīma ieslodzījumā speciālajā čekas nometnē. Bija pare­dzēts, ka no turienes viņš atgriezīsies vai nu fiziski un garīgi pilnīgi salauzts, vai arī neatgriezīsies nekad. Bet Dievs bija lēmis citādi. Pēc četriem tālajā Permas apgabalā nometnē pavadītajiem gadiem vienā dienā viņam negaidot tika paziņots par atbrīvošanu. Pēc atgriešanās Latvijā viņš iesaistījās grupas „Helsinki - 86″ darbībā, tad sekoja piespiedu izraidīšana uz Rietumiem.

Ar Guntu Jānis jau bija iepazinies pirms šiem drama­tiskajiem notikumiem, aresta dienā viņu dvīnīšiem bija tikai trīs mēneši. Lai tētis vēlreiz redzētu savu mazo meitiņu un dēliņu, Gunta tiesā bija ieradusies ar abiem, nu jau desmit mēnešus vecajiem Ritu un Marku. Nu Rita un Markus ir izauguši, Vācijā piedzima Rožkalnu jaunākā meita Kristīne. 2000. gadā Rožkalnu ģimene atgriezās Latvijā.

****

Pirmās represijas piedzīvoju jau pamatskolā. Nebiju ne oktobrēns, ne pionieris, turklāt mans tēvs bija sludinātājs Vecpiebalgas draudzē, tādēļ man šad un tad skolas malkas šķūnī pēc stundām lika zāģēt malku, bet tur bija lielas šķirbas, caur kurām vilka pamatīgs caurvējš. Tā es dabūju plaušu tuberkulozi. Bet visām šīm represijām bija arī sava zelta maliņa, jo tās pavēra jaunas durvis. Tuberkulozes dēļ nokļuvu Cēsu sanatorijas Meža skolā, kas padomju laikā bija daudz pozitīvāka par citām skolām.

Pēc Cēsu Meža skolas atnācu uz Rīgu un 3. tehniskajā skolā mācījos par universālvirpotāju. Tad arī iesaistījos kristīgās jaunatnes akcijās. Ar saviem vēlākajiem cīņu biedriem Olafu un Pāvilu Brūveriem biju pazīstams jau no bērnības - viņi brauca pie mums brīvlaikos. Mēs taisījām sniega cietokšņus, pikojāmies, vasarās atpūtāmies pie Ineša ezera. Protams, tolaik nerunājām par politiku, bet uzticību viens pret otru bijām ieguvuši. Vispirms domājām, kā izplatīt Evaņģēliju. Tajā laikā bija totāla bezcerība, cilvēki visur nodzērās, un mēs sapratām, ka Evaņģēlija vēsts ir vienīgā, kas cilvēkiem vēl dotu kādu perspektīvu dzīvē. Pat talantīgi cilvēki - mākslinieki, dažādu amatu meistari, neredzēdami nekādu nākotni savai dzīvei, meklēja atrisinājumu pudelē. Mums bija evaņģelizācijas grupas, es spēlēju ģitāru, mēs braukājām pa visu Latviju, arī Latgali, uzrunājām jauniešus. Tajā laikā tas bija vairāk nekā neparasti, ka jauniešu grupa atklāti dzied un stāsta par Dievu. Bieži vien mājas sanāksmēs tika sapulcināti arī kaimiņu bērni, jaunieši, skolēni. Drīz vien jutām, ka mums sāk sekot čeka. Turpini lasīt »

Kalpot Dievam un Latvijai

Ievietoja | Sadaļa Brīnumi notiek | Publicēts 27-02-2012

Jau astoņus gadus Saldus novada „Jaunsēļās” darbojas organizācijas „Teen Challenge Latvija” rehabilitācijas centrs atkarīgajiem. Šajā laikā pilnu rehabilitācijas programmu beiguši desmit cilvēki, bet vairāki to izgājuši daļēji. Tas nav daudz, taču jāņem vērā, ka visu šo laiku turpinās centra celtniecības darbi un darbs ar atkarīgajiem norit pielāgotās telpās, kas ierobežo cilvēku skaitu. Par programmā piedzīvoto stāsta četri tās absolventi - Vilnis, Oskars, Vladimirs un Mārtiņš.

****

Mārtiņš Ogle

- Pirms iesaistīšanās programmā nenodarbojos praktiski ne ar ko. Mans dzīvesveids bija pirkt un pārdot visu, ko vien varēja, un tajā laikā man tas šķita ļoti labi. Dzīvojot šādu dzīvi, vispirms sāku lietot alkoholu, tad sekoja narkotikas un tad šajā kokteilī tika iejauktas arī azartspēles. Kādu dienu attapos, ka esmu pazaudējis visu, bez tam par iepriekšējiem nodarījumiem mani jau kādu laiku meklēja policija. Domās pāršķirstot savas dzīves lappuses, sapratu, ka man nekā nav un, ja tā turpināšu, nekā arī nebūs. Turpini lasīt »