Laikmeta zīmes

„Es negribēju būt sportists, es gribēju būt mācītājs,” stāsta cīkstonis Henrijs Indārs. Gaidot atbildi no Dieva, viņš saprata, ka, atrodoties līdzās citiem sportistiem, viņam ik dienas ir iespēja nest Labo Vēsti. Henrija dzīvē bija notikušas radikālas pārmaiņas, un par tām viņš nespēja klusēt. Viņš zināja, kas ir nikotīns, alkohols, narkotikas un cietums; kā citiem skapī veļa, tā viņam plauktos glabājās nauda, zīlniece neko labu nesolīja un arī nāve no viņa bēga. Un tad iejaucās Dievs…

****

- Es vienmēr esmu bijis dzīves jēgas meklējumos. Par to, ka Dievs ir, es nešaubījos, bet biju pārliecināts, ka vienalga viss ir atkarīgs tikai no manis. Tajā laikā es pat iedomāties nevarēju, ka ar Dievu var sarunāties, ka Viņu var lūgt un Viņš atbild. Kad sapratu, ka Dievs ir tik pieejams, tad gan es sacīju: Dievs, ņem mani visu un maini manu dzīvi, es esmu gatavs Tev sekot, kurp vien Tu iesi! Turpini lasīt »

Dzejniece Zina Stirna šogad (2011) pārkāpusi 87 gadu slieksni. Vecuma nespēks vairs neļauj viņai būt kopā ar savu draudzi svētdienās dievnamā, taču Zina joprojām dzīvo savā Zaļmājiņā Valdemārpilī un priecājas, kad viņu apciemo draugi un ticības biedri. Šis ir dzejnieces atmiņu stāsts par viņas jaunību, sastapšanos ar Kristu un ilgajā mūžā pieredzēto.

****

Bērnība un jaunības gadi

Šajā pasaulē ierados 1923. gada 16. martā piecos no rīta vienkāršā amatnieka un mājsaimnieces ģimenē. Dzīvojām Talsu rajona Valdemārpilī, namiņā, kas mīļi tika dēvēts par Zaļmājiņu, jo vienmēr bija krāsots zaļā krāsā un tāds ir vēl šodien. Valdemārpilī es uzaugu, pabeidzu pamatskolu, bet vēlāk ar mazbānīti braucu apgūt zinības uz Talsu ģimnāziju. Sapņoju par medmāsas profesiju, taču karš izjauca visus nodomus. Turpini lasīt »

Vēlos jūs iepazīstināt ar Jāni un Ligitu Liniņiem - ģimeni, kas cieši saistīta ar militāro dienestu, bruņotajiem spēkiem un valsts aizsardzību. Jānis ir atvaļināts majors, savukārt štāba virsseržante Ligita Liniņa ir 3. Zemessardzes novada personāldaļas speciāliste. Arī dēls Aleksandrs ir karavīrs.

****

- Visa jūsu ģimene saistīta ar militāro jomu. Tās ir tradīcijas, nejaušība vai kas cits?

Jānis: - Ja vēl 1990. gadā kāds man teiktu: „Jāni, tu būsi karavīrs!” - es atbildētu: „Nemūžam!” 1988. gadā atgriezos no dienesta padomju armijā un jutos laimīgs, ka esmu no turienes izsprucis. Domāju: tagad strādāšu tikai Latvijas labā! Armija šķita noiets etaps. Taču 1991. gadā uz barikādēm, sevišķi naktī, kad notika apšaude pie Iekšlietu ministrijas, man nācās daudz ko pārdomāt un es nonācu pie secinājuma: jā, mums varbūt nepatīk militārisms, tomēr Latvi­jai tik un tā būs vajadzīga militāra aizsardzība un sava armija. Kas to veidos? Vai tā sauktie nacionālie kadri no padomju armijas? Ko viņi var izveidot? Tikai tādu pašu sistēmu, kāda bija krievu armijā. Vai mums tas patiks? Nē, mums tas nepatiks. Tāpēc, kad tika veido­ta Zemessardze un mani aicināja tai pievienoties, es, daudz nedomādams, piekritu. Turpini lasīt »

1969. gads mūsu ģimenei kļuva par Dieva sagatavotā jaunā ceļa sākumu. Kādā agrā rīta stundā pie mums Vācijā ieradās Ernests Zingers, Kārļa Zingera brālis. Viņš 20 gadus bija misionārs Indijā, bet tolaik jau dzīvoja Anglijā un kopā ar saviem draugiem bieži ceļoja uz Ungāriju, kur slepeni ieveda Bībeles, bet pa ceļam apstājās Bonnā. Torīt viņš ienesa kādu angļu valodā rakstītu grāmatu un tūlīt devās tālāk. Tā bija Riharda Vurmbranda pirmā grāmata „Mocīts Kristus dēļ”. Gulēt ejot, mēs ar Zeltīti šo grāmatu sākām lasīt un nespējām no tās atrauties. Es to izlasīju, kad bija jau nedaudz pāri pusnaktij, bet Zeltīte pa to laiku bija aizmigusi. Vēlāk pamodusies un redzēdama, ka es lasu, lasu un lasu, viņa turpināja no tās vietas, līdz kurai es biju ticis. Kad es pabeidzu grāmatu, viņa lasīšanu atsāka no tās vietas, kur pirms tam bija beigusi. 

Tas ir brīnišķīgi, ka viena grāmata var pavērt it kā aizkaru. Līdzīgi kā operā vai teātrī, kad paveras aizkars un tu ieraugi notiekošo uz skatuves. Rihards Vurmbrands mums pavēra skatu pāri dzelzs aizkaram uz Austrumiem. Tur taču bija mūsu dzimtene, mūsu tēva mājas. Kā tas varēja būt, ka līdz 1968. gadam mēs tik maz par to domājām? Nezinājām, kas tur notiek un kā tur cilvēki dzīvo. Protams, mēs atcerējāmies dzīvi Latvijā, bet tā nebija tāda konstruktīva domāšana. Mēs stāvējām it kā likteņa neiespējamības priekšā. Pasaule bija sadalīta, dzīve aiz dzelzs aizkara likās tikpat tāla kā mēness. Mēs rūpējāmies par dzīvi Vācijā, bet Riharda Vurmbranda grāmata pavēra mums garīgo skatu un atmodināja atbildības sajūtu par cilvēkiem, kas dzīvoja tur, no kurienes paši bijām nākuši.

Un tā 1969. gadā mēs ar Zeltīti devāmies tūrisma ceļojumā uz Rīgu. Turpini lasīt »

Esmu dzimis 1929. gadā zemnieku ģimenē. Mēs bijām trīs brāļi, es jaunākais. Dzīvojām Rugāju pagastā, tas ir tagadējais Balvu rajons. Tēvam tur bija 52 ha liela lauksaimniecības platība. Dzīve tolaik ritēja pēc citiem noteikumiem nekā šodien. Tajā laikā nebija elektrības un mums nebija arī nekādu mašīnu - ne traktoru, ne auto, ne motocikla. Ja kādreiz gar mūsu māju aizbrauca automašīna, tas bija liels notikums. Mēs pārtikām no tā, ko paši izaudzējām. Vienīgais, ko tajā laikā pirkām, bija sāls un petroleja. Visu pārējo ražojām paši, ieskaitot vadmalu, ko mamma auda. Mēs, visa ģimene, valkājām mātes austas vadmalas uzvalkus. Tie tika šūti uz vietas - atbrauca skroderis, visiem noņēma mēru un katram uzšuva vienu garnitūru. Tas notika varbūt reizi divos trīs gados.

Mani vecāki un vispār tās vides un tā laika ļaudis dzīvoja saticīgi un bez savstarpējiem strīdiem. Viņi bija grūta zemes darba strādātāji kopš agras jaunības. Valsts neatkarības laika pašā sākumā mamma bija apmeklējusi piensaimnieku kursus un vadīja krejošanas punktu mūsu mājās. Kaimiņi veda pienu, tad krējumu atkal veda uz tālāko pienotavu. Atceros, kad vēl nebija Pokrotas pienotavas, kur krējumu nodot, mamma pati taisīja sviestu, kas tika eksportēts uz Angliju. Reizi divās nedēļās mūsu apkārtējo piensaimnieku sviestu, pildītu muciņās, veda uz diezgan tālo vilciena staciju Situ pie Balviem, tālāk ar vilcienu to nogādāja Rīgā, tad ar kuģi tas nonāca Anglijā. Ļaudis bija pieticīgi ar to, kas notiek uz vietas. Viņi dzīvoja saskaņā, attīstīja vietējos projektus, piemēram, Piensaimnieku biedrību, Meliorācijas biedrību. Starp lauku saimniecībām bija sadarbība. Kulšanas talkās vajadzēja daudz roku. Kaimiņi nāca cits citam palīgā. Pavasarī atkal mēslu izvešanas talka, vakarā dancošana.

Piecu gadu vecumā es sāku iet ganos un tā piecus gadus katru vasaru. Turpini lasīt »

Mārcis Jencītis pazīstams kā evaņģēlists, draudzes „Kristus pasaulei” mācītājs un G12 kustības aizsācējs Latvijā. Tomēr, iespējams, ne visi zinās, ka pirms iepazīšanās ar Kristu Mārča dzīvē valdīja alkohols, narkotikas, garīga apsēstība un kontakti ar dēmonu pasauli. Taču Dievs Mārci atrada un uzrunāja cietuma kamerā, un kopš tā brīža Mārča dzīve radikāli mainījās. Tagad viņš Labo Vēsti sludina citiem.

****

- Kad man bija trīs četri gadi, es bieži domāju, kur nonākšu, kad vairs nebūšu. Mans tēvs nomira, kad man bija četri gadi, un es ilgi nevarēju aprast ar domu, ka cilvēks var tā vienkārši nomirt. Nomirst un viss? Nekā vairs nebūs? Visi tā sacīja, tas bija komunistu garā. Par Dievu es nezināju pilnīgi neko.

Pirmajās trīs klasēs mācījos labi, bet pēc tam sāku neklausīt skolotājiem. Par to, ka skolotāja man ielika divnieku, mēs ar draugu izsitām skolai logu. Es klasē biju tāds jokupēteris, kad pateicu kādu repliku, visi smējās. Pēc tam sāku mācīties sporta klasē. Trenējos vieglatlētikā un palaidnībām neatlika daudz laika. Laiks līdz kādiem 16 gadiem bija normāls. Bet tad sākās. Turpini lasīt »

Māsa Lūcija, Lūcijas tante - tā savā draudzē mīļi tiek dēvēta Lūcija Fricberga. Ar Dievu Lūcija sastapās samērā nesen - 90. gadu vidū. Kopš tā laika viņa ir čakla dievkalpojumu un citu draudzes pasākumu apmeklētāja. Mūsu saruna rit par Lūcijas tantes bagātīgo mūžu, tā līkločiem, priekiem un rūpēm.

****

Mana ģimene bija internacionāla - māte no Sibīrijas, tēvs latvietis. Kā jau daudzi latviešu zēni, tēvs Pirmā pasaules kara laikā devās uz Sibīriju. Tur viņš iepazinās ar krievu meiteni, atveda viņu uz šejieni un te, Latvijā, piedzimām mēs - es un mana māsa. Turpini lasīt »