Laikmeta zīmes

Sagaidot Latvijas neatkarīgas gadadienu publicējam padomju laika disidenta un politieslodzītā, Triju zvaigžņu ordeņa lielvirsnieka Jāņa Rožkalna pārdomas par mūsu valsti, tās nākotni un Baznīcas lomu Latvijas atdzimšanā. Runa teikta 2011. gada 11. aprīlī Latvijas Evaņģēliski Luteriskās Baznīcas Rīgas mācītāju sanāksmē Lutera baznīcā.

****

Šodien mēs atkal piedzīvojam lielu juku laikus, kas traģiski skar visu latviešu tautu un valsti. Tauta strauji izmirst, tūkstošiem latviešu pamet savu valsti. Vairojas bezcerība. Un ir acīmredzami, ka visām likstām pamatā ir tieši garīgo vērtību krīze. Šogad aprit 20. gadskārta kristīgās demokrātijas kustībai Latvijā, tādēļ, atceroties pagātni, šis būtu piemērots brīdis parunāt par garīgajām vērtībām nacionālo interešu kontekstā.

Ja sakām, ka Baznīcai nav tieši jāiesaistās valsts pārvaldē, tad neaizmirsīsim, ka tikai no Baznīcas var nākt atjaunoti cilvēki, kas vienīgie spētu sakārtot savu valsti un likt tai uzziedēt. Un tā ir mūsu tautas bagātība, ka kristīgo draudžu locekļi Latvijā ir pāri par 1,2 miljoniem. Turpini lasīt »

Jau trešo gadu Latvijā notiks Alfas konference, šogad Rīgā, Āgenskalnā, Mārupes ielā 14.

Jaunas idejas kalpošanai, īpašu stiprinājumu un atbalstu konferencē sniegs Šveices delegācija - komandā ir 11 cilvēki no šīs valsts, viņu vidū arī Dominiks Raiflers un Mārtins Štūsels, kas atbalstījuši un konsultējuši Alfas komandas savā zemē jau teju 15 gadus un palīdzējuši ieviest Alfa kursus Latvijas draudzēs. Turpini lasīt »

2011. gada 27. aprīlī pasaules kristīgo sabiedrību satrieca ziņa, ka autoavārijā Teksasā 79. gadu vecumā Mūžībā aizsaukts viens no pasaulē pazīstamākajiem evaņģēlistiem, mācītājiem un kristīgajiem praviešiem Deivids Vilkersons. Vilkersona vārds labi pazīstams arī Latvijas kristiešiem - gan ar grāmatām „Krusts un duncis”, „Liec bazūni pie mutes” un „Vēstījumu” sēriju, gan dievkalpojumiem Rīgā 2003. gadā un Tallinā 2004. gadā. Nu pravieša balss ir apklususi, taču mums paliek viņa bagātīgais garīgais mantojums.

Deivids Vilkersons dzimis 1931. gada 19. maijā Hamandā, Indianas štatā. Turpini lasīt »

Aizlieguma gadi

Atmodai netrūka arī pretinieku. Daudziem vācu muižniekiem nebija pa prātam, ka zemnieki pulcējas kopā, tiem rodas savi vadoņi, ka sadarbojas dažādu novadu ļaudis. Brāļu draudzes darbību centās kavēt arī Vidzemes vācu evaņģēliski luteriskā baznīca. 1743. gada vasarā Vidzemes landtāga ierosināta luteriskās baznīcas konsistorija izveidoja izmeklēšanas komisiju Brāļu draudžu lietā. Muižnieku un mācītāju sūdzību dēļ 1743. gada 16. aprīlī Krievijas ķeizariene Elizabete Romanova pavēlēja slēgt lūgšanu namus un aizliedza sapulces. Laikmets no 1744. līdz 1770. gadam pazīstams kā brāļu draudžu „klusais gājiens”. Turpini lasīt »

18. gadsimta sākumā Vidzemē sākās atmodas kustība, kas deva spēcīgu impulsu latviešu un igauņu garīgajai un politiskajai attīstībai jeb pirmajai tautiskajai atmodai. Šī dažu vēsturnieku apcerējumos dažkārt par necilu uzskatītā kustība tomēr atstājusi dziļas un paliekošas pēdas Latvijas vēsturē. Brāļu draudžu atmoda ievadīja būtisku pagriezienu un jauna laikmeta sākumu latviešu tautas garīgajā un nacionālajā dzīvē. Tas bija pārsteidzošs, liktenīgs notikums, kas galu galā noveda pie brīvas Latvijas valsts izveidošanas.

****

Hernhūtes brāļi

Brāļu draudzes jeb hernhūtieši (latīņu: Unitas Fratrum, vācu: Herrnhuter Brüdergemeine, angļu: Moravian Church) ir piētismā balstīts kristietības novirziens. Brāļu draudžu priekšgājēji bija husītu kustība Čehijā. Pēc Jana Husa sadedzināšanas uz sārta viņa sekotāji 1457. gadā Kunvaldē nodibināja neatkarīgu draudzi, ko nosauca par Bohēmijas brāļiem (čehu val. - Čeští bratři). Trīsdesmitgadu kara un kontrreformācijas dēļ pēc 1620. gada vairākums brāļu bīskapa Jana Amosa Komenska vadībā bija spiesti emigrēt uz citām Eiropas zemēm.

Brāļu draudžu atdzimšana sākās pēc Lielā Ziemeļu kara 1722. gadā, kad bēgļi no Morāvijas namdara Kristiāna Dāvida vadībā atrada patvērumu Saksijas austrumu daļā grāfa Nikolaja Ludviga fon Cincendorfa īpašumos. Tika nodibināta Hernhūtes kolonija. Nosaukums Herrnhut cēlies no vārdu savienojuma Herrn Hut, kas nozīmē „Tā Kunga aizsardzība”. Pats grāfs ar ģimeni dzīvoja netālajā Bertelsdorfas pilī un aktīvi iesaistījās kopienas dzīvē. Pārvarot uzskatu pretišķības, Cincendorfam izdevās saliedēt bēgļus vienotā kopienā, kas balstījās idejā par draudzi kā vienotu ģimeni. Pēc diviem gadiem Hernhūtē jau dzīvoja ap 300 dažādu konfesiju cilvēki.

No Hernhūtes Brāļu draudzes locekļi devās misijas ceļojumos. Pirmais misijas ceļojums 1729. gadā bija uz Vidzemi. Turpini lasīt »

Vēlos jūs iepazīstināt ar Jāni un Ligitu Liniņiem - ģimeni, kas cieši saistīta ar militāro dienestu, bruņotajiem spēkiem un valsts aizsardzību. Jānis ir atvaļināts majors, savukārt štāba virsseržante Ligita Liniņa ir 3. Zemessardzes novada personāldaļas speciāliste. Arī dēls Aleksandrs ir karavīrs.

****

- Visa jūsu ģimene saistīta ar militāro jomu. Tās ir tradīcijas, nejaušība vai kas cits?

Jānis: - Ja vēl 1990. gadā kāds man teiktu: „Jāni, tu būsi karavīrs!” - es atbildētu: „Nemūžam!” 1988. gadā atgriezos no dienesta padomju armijā un jutos laimīgs, ka esmu no turienes izsprucis. Domāju: tagad strādāšu tikai Latvijas labā! Armija šķita noiets etaps. Taču 1991. gadā uz barikādēm, sevišķi naktī, kad notika apšaude pie Iekšlietu ministrijas, man nācās daudz ko pārdomāt un es nonācu pie secinājuma: jā, mums varbūt nepatīk militārisms, tomēr Latvi­jai tik un tā būs vajadzīga militāra aizsardzība un sava armija. Kas to veidos? Vai tā sauktie nacionālie kadri no padomju armijas? Ko viņi var izveidot? Tikai tādu pašu sistēmu, kāda bija krievu armijā. Vai mums tas patiks? Nē, mums tas nepatiks. Tāpēc, kad tika veido­ta Zemessardze un mani aicināja tai pievienoties, es, daudz nedomādams, piekritu. Turpini lasīt »

Reinhards Bonke ir viens no pazīstamākajiem mūsdienu evaņģēlistiem, kam Dievs dāvājis žēlastību pasludināt Evaņģēlija vēsti un atvest Kristus krusta priekšā visvairāk ļaužu cilvēces vēsturē. Bonke kalpojis visā pasaulē, tomēr vispazīstamākais ir viņa svētīgais darbs Āfrikā.

Reinhards Bonke piedzima 1940. gadā Kēningsbergā, Austrumprūsijā, mācītāja ģimenē. Deviņu gadu vecumā viņš atdeva savu sirdi Kristum un drīz pēc tam sajuta Dieva aicinājumu veltīt dzīvi kalpošanai Āfrikā. Deviņpadsmit gadu vecumā Bonke iestājās Bībeles koledžā Velsā. Pēc tās pabeigšanas viņš tika ordinēts par mācītāju un septiņus gadus kalpoja kādā vasarsvētku draudzē Ziemeļvācijā.

Tomēr viņa sirds piederēja Āfrikai. 1967. gadā Bonke kopā ar sievu Anniju un dēliņu Kaju Uvi kā misionāri devās uz Lesoto Āfrikas dienvidos. Pirmos septiņus gadus tas bija parasts misionāra darbs - viņi uzcēla baznīcu Lesoto galvaspilsētā Maseru, nodibināja Bībeles korespondences kursus, sludināja gan Lesoto, gan citās Āfrikas zemēs. Tomēr Bonkes evaņģēlista sirds nejuta apmierinājumu - viņš vēlējās redzēt patiesi lielus un varenus Dieva brīnumdarbus.

Šādām sirds ilgām bija pamatots iemesls. 1972. gadā Dievs Bonkem parādīja vīziju - vairākas naktis pēc kārtas misionārs garā redzēja Āfrikas kontinentu, kas bija nomazgāts tīrs Jēzus asinīs. Vienlaikus viņš dzirdēja skaidru Svētā Gara balsi atkal un atkal sakām: „Āfrika tiks glābta!” Tolaik tas šķita gandrīz neiespējami, tomēr Bonke šo Dieva apsolījumu uztvēra nopietni. Par viņa mērķi kļuva pasludināt Evaņģēliju visai Āfrikai. Turpini lasīt »

Savulaik LVDA bīskapam Jānim Ozolinkevičam viesojoties slāvu vasarsvētku draudzēs ASV, viņu spēcīgi uzrunāja mūsu bijušo līdzpilsoņu dedzīgā kalpošana misijas laukā. Īpaši pār­steidza emigrantu jaunā paaudze, kas auguši, bet da­ži arī piedzimuši Amerikā, pieraduši pie komforta un pār­tikušas dzīves, tomēr gatavi atstāt visas ērtības un doties misionāra gaitās, bieži vien nezinot, kādi apstākļi viņus sagaida, bet nereti pat riskējot ar savu veselību un dzīvību.

Viena no lielākajām slāvu kristiešu misijas organizācijām pasaulē ir starptautiskā kristīgās kalpošanas asociācija Good Samaritan, kas darbojas Krievi­jā, Ukrainā, ASV, Argentīnā un Indijā. Turpini lasīt »

Ir noslēdzies Cerības festivāls, kas no 5. - 7. novembrim notika Arēnā Rīga. Tā mērķis bija motivēt lielu skaitu kristiešu no dažādām draudzēm kopīgi līdzdalīt pēc iespējas lielākai daļai Latvijas iedzīvotāju, neatkarīgi no vecuma, tautības, sociālā statusa, ticības vai politiskās pārliecības, uz kristīgo vērtību pamata balstītu vēsti par cerību.

Festivāla organizēšanas darbi sākās 2009. gada nogalē. Tika izveidota festivāla izpildkomiteja un 19 organizatoriskā darba komitejas. Par izpildkomitejas priekšsēdētāju kļuva Latvijas Baptistu draudžu savienības bīskaps Pēteris Sproģis, par festivāla direktoru - Bilija Grehema Evaņģēliskās asociācijas Austrumeiropas kalpošanas vadītājs Viktors Hamms. Cerības festivāla organizēšanā piedalījās 569 baptistu, luterāņu, adventistu, metodistu, vasarsvētku un citu konfesiju draudzes, kā arī aptuveni 4000 brīvprātīgie. Turpini lasīt »

2009. gada nogalē Latvijas kristīgo sabiedrību satrauca vēsts par Ogres apustuliskās draudzes “Vārda spēks” mācītāja Agra Ginko ģimenē tikko piedzimušā dēliņa Roberta smago veselības stāvokli. Daudzi cilvēki gan Latvijā, gan pasaulē tolaik lūdza Dievu par Robertiņa dziedināšanu. Un Dievs pagodinājās. Šī ir puisīša mātes Inetas Ginko liecība par tajās dienās pārdzīvoto, izjusto un saprasto.

****

- Vēlos jums līdzdalīt notikumus sakarā ar mūsu dēliņa Robertiņa ienākšanu pasaulē. Grūtniecība noritēja ļoti labi, izņemot to, ka grūtniecības 36. nedēļā pārslimoju gripu. Esot grūtniecības trešajā mēnesī, redzēju sapni, ka mazulis būs puisītis. No rīta piecēlos un pastāstīju to vīram, nu vajadzēja arī vārdiņu… Pēc kāda laika lasīju žurnālā “Tikšanās” kāda cilvēka dzīvesstāstu un pie viena teikuma apstājos: “Man ir divi dēli - Jānis un Roberts”. Tik tālu šajā lasījumā tiku, jo tālāk lasīt vairs nespēju. Gaidīju vakaru, kad mājās atgriezīsies vīrs, lai varētu pajautāt viņa domas par vārdu Roberts. Kad Agris pārnāca mājās, viņam to pateicu un viņš uzreiz piekrita, ka dēliņa vārds būs Roberts. Turpini lasīt »