Vītolu strauts

Ievietoja | Sadaļa Kristietis pasaulē | Publicēts 04-01-2008

Manas sievas Solvitas stāsts par vienu no slavenākajām Amerikas draudzēm - Vilovkrīku.

****

Par Vilovkrīkas draudzi biju dzirdējusi jau Latvijā un ļoti vēlējos to kādreiz redzēt pašas acīm. Tā kā Čikāgā ierados neilgi pirms Ziemassvētkiem, tūlīt pat sāku meklēt, uz kādu kristīgu pasākumu šajā svētku laikā doties. Internetā atradu informāciju par lielu pasākumu, uz kuru vajadzēja pierakstīties iepriekš. Tikai tad, kad biju jau pieteikusies, sapratu, ka tā taču ir tā pati draudze, ko tik ļoti vēlos apmeklēt. Sapratu arī, ka tas ir krietni tālu no manas dzīvesvietas un es nekādi tur nevaru nokļūt pati saviem spēkiem. Kā vienmēr situāciju glāba mans draugs Džefs no Mūdija draudzes, kas apsolīja mani aizvest. Uzaicināju vēl dažus latviešus, un devāmies ceļā. Turpini lasīt »



Brīnumi manā dzīvē

Ievietoja | Sadaļa Brīnumi notiek | Publicēts 04-01-2008

Šī ir misionāres Diānas Dorlonas liecība par diviem īpašiem Dieva brīnumiem viņas dzīvē, kad Tas Kungs atklāja Savu žēlastības, mīlestības un varenības spēku, dziedinādams viņu no neārstējamām slimībām. Lai šī liecība stiprina un iedrošina katru, kas šodien sauc uz Dievu pēc dziedināšanas brīnuma.

****

Mani sauc Diāna Dorlona. Kopā ar vīru Stīvenu esam pilna laika misionāri un kalpojam Dievam kā Bībeles skolas pasniedzēji dažādās zemēs. No 1995. līdz 1999. gadam strādājām Latvijā - bijām Bībeles koledžas pasniedzēji Ozolniekos. Šajos četros gados iemīlējām Latvijas zemi un ļaudis. Vēlāk darba gaitas mūs aizveda uz citām pasaules zemēm, taču Latvija arvien paliks mūsu sirdīs un lūgšanās. Turpini lasīt »

Brīvs no okultisma

Ievietoja | Sadaļa Brīnumi notiek | Publicēts 04-01-2008

2003. gada septembrī Rīgā notika evaņģelizācijas pasākums “Mosties, Latvija 2003!”. Latvijas vasarsvētku draudžu aicināts tajā sludināja pazīstamais franču evaņģēlists, misijas “Cerība un Atbrīvošana” dibinātājs un vadītājs Frenks Aleksandrs. Frenks sludina Evaņģēliju daudzās pasaules zemēs. Galvenokārt tās ir franču valodā runājošās valstis, tomēr viņš labprāt dodas arī uz citiem reģioniem, lai Labā Vēsts par glābšanu Jēzū Kristū sasniegtu visas tautas. Frenka Aleksandra darba kalendārā ir Peru, Argentīna, Urugvaja, Gviāna Dienvidamerikā; Kongo, Togo, Madagaskara, Maurīcija, Benina Āfrikā; Šrilanka, Indija un Pakistāna Āzijā; Beļģija un Vācija Eiropā.

****

Daudzus gadus es biju saistīts okultisma tīklos. Tas viss sākās kā mūsu ģimenes patiesi garīgie meklējumi. Mēs gribējām saprast, kāda ir cilvēka dzīves jēga. Beigu beigās šie meklējumi mūs noveda pie zīlēšanas, tas ir, nākotnes pareģošanas ar kāršu palīdzību. Bērnībā es redzēju, kā māte zīlē nākotni pēc kārtīm. Dažreiz es šo to uzzināju arī par savu nākotni. Tomēr, lai gan māte bija labi pazīstama pareģotāja, viņa nekad neredzēja, ka viņas dēls kļūs Evaņģēlija sludinātājs. Turpini lasīt »

Dodies uz Latviju! Džems Grēviņš

Ievietoja | Sadaļa Vasarsvētku kustība | Publicēts 04-01-2008

Ikvienai kristīgai zemei un tautai ir savi pravieši un patriarhi, kas atnesuši vai atjaunojuši kristīgo mācību šajā zemē un kalpojuši šīs zemes atmodai. Tāpat katras kristīgas konfesijas vēsturē ir bijušas personības, kas devušas nenovērtējamu ieguldījumu šīs konfesijas izaugsmē un attīstībā. Latvijas vasarsvētku draudzēm šāds cilvēks ir misionārs un draudžu darba celmlauzis Džems Grēviņš.

****
19.gadsimta beigās un 20.gadsimta sākumā vasarsvētku kustība sāka izplatīties visā pasaulē. Arhīvā atrodamas ziņas, ka jau 1906.gadā Rīgā un Liepājā darbojušās vasarsvētku kustībai līdzīgas draudzes, kurās gan pārsvarā bijuši vācu tautības cilvēki. Pēc Pirmā Pasaules kara Svētā Gara kustības ietekmē atradās arī daļu baptistu draudžu. Tomēr par pilntiesīgu vasarsvētku kustības sākumu Latvijā uzskata 1926.gadu, kad šeit ieradās un sāka sludināt misionārs Džems Grēviņš. Turpini lasīt »

Tulpju un vējdzirnavu zeme III - Tradicionālā Holande

Ievietoja | Sadaļa Ceļojumi | Publicēts 03-01-2008

Holande - viena no manām visiemīļotākajām Eiropas zemēm. Šis it trešais un noslēdzošais stāsts no rakstu sērijas par šo brīnišķīgo zemi. Tajā par tradicionālo - vējdzirnavām, sieru, koka tupelītēm un daudz ko citu.

****

Tradicionālā Holandes ainava ar zaļojošiem laukiem, kanālu un kanāliņu sistēmu, lielākām vai mazākām vējdzirnavām. Līdztekus tradicionālā pilsētvide ar vēsturiskiem namiem, romantiskiem stūrīšiem un tūristu pārpildītām amatnieku bodītēm. Siers un koka tupelītes. Tas viss šajā zemē sastopams arī šodien. Turpini lasīt »

Tulpju un vējdzirnavu zeme II - Divas galvaspilsētas

Ievietoja | Sadaļa Ceļojumi | Publicēts 03-01-2008

Šis ir otrais stāsts no rakstu sērijas par Nīderlandes karalisti - vienu no manām visiemīļotākajām Eiropas zemēm. Šoreiz par abām šīs brīnišķīgās valsts galvaspilsētām - Hāgu un Amsterdamu.

**** 

Vai zinājāt, ka Nīderlandes karalistei ir divas galvaspilsētas? Oficiālās un kultūras metropoles gods pieder Amsterdamai, savukārt politiskās dzīves centrs ir Hāga. Vēlaties iepazīties tuvāk? Tad, aidā - mūsu ceļojums turpinās!

Turpini lasīt »

Tulpju un vējdzirnavu zeme I - Ziedošā Holande

Ievietoja | Sadaļa Ceļojumi | Publicēts 03-01-2008

Holande - viena no manām visiemīļotākajām Eiropas zemēm. Šis ir pirmais stāsts no rakstu sērijas par šo brīnišķīgo zemi un stāstīs par holandiešu lepnumu - puķu audzēšanu.

****

Nīderlandes karaliste. Pirmās asociācijas - vējdzirnavas, siers un koka tupelītes. Vēsturnieki droši vien minētu koloniālā “zelta laikmeta” spozmi, kolekcionāri - Delftas porcelānu, sporta draugi - futbolu, bet mākslas cienītājiem tie, protams, būtu dižie flāmu otas meistari Rembrants un van Gogs. Tomēr vispazīstamākais Nīderlandes simbols ir tulpe, tāpēc mūsu ceļojuma pirmo daļu veltīsim tieši šai puķei. Turpini lasīt »

Amerikas kalnos

Ievietoja | Sadaļa Ceļojumi | Publicēts 03-01-2008

Šis ir stāsts par manas dzīvesbiedres Solvitas ceļojumu uz Amerikas kalniem.

****

Katrā no savām ciemu reizēm ASV esmu centusies apmeklēt kādu no šīs zemes ievērojamākajām vietām, iepazīt tās daudzveidību un krāšņumu gan Dieva radītajā dabā, gan cilvēka roku veidotajos kultūras, arhitektūras un mākslas pieminekļos. Nereti mani amerikāņu draugi bijuši pārsteigti par savas aizokeāna viešņas uzņēmību, jo dažs, kas dzimis, audzis un visu mūžu nodzīvojis Amerikā, nav redzējis ne pusi no tā, ko es paspēju dažos mēnešos. Bet tā jau laikam ir izslavētā latviešu neatlaidība, zinātkāre un ceļotprieks.

Šoreiz mans ceļamērķis - Amerikas Mežonīgo Rietumu kalni. Sākotnējā iecere gan bija stipri vienkāršāka - pavasarī vēl paspēt izbaudīt pēdējos ziemas priekus. Jāteic, ka vēlme paslēpot Amerikas lielajos kalnos man bijusi vienmēr, jo tieši Amerikā es savulaik sāku nodarboties ar kalnu slēpošanu. Par ceļabiedru izvēlos vēl vienu pasaules apceļotāju no Latvijas, kam pieder liels un ērts automobilis - tieši kā radīts ceļošanai. Mūsu galamērķis ir Vaijomingas pavalsts, kur slejas varenie Klinšu kalni - pazīstami katram, kas bērnībā lasījis romānus par indiāņiem un Mežonīgo Rietumu dzīvi. Un tā, kādu dienu mēs atstājam savu mājvietu “vēju pilsētā” Čikāgā, lai dotos ceļā. Priekšā 30 stundu ilgs pārbrauciens, kura laikā jāšķērso Ilinoisas, Aijovas un Nebraskas pavalstis. Turpini lasīt »

Viesstrādnieki vai imigranti

Ievietoja | Sadaļa Valsts un pilsoņi | Publicēts 02-01-2008

Nereti diskusijās, kas skar nacionālos jautājumus, no Latvijā dzīvojošo krievu un bieži vien arī latviešu mutes nākas dzirdēt šādu atziņu: “Labāk sadzīvot mierā ar vietējiem krievvalodīgajiem, nekā pieļaut nēģeru un citu krāsaino ienākšanu Latvijā!”

Es, protams, saprotu, ka daudziem maniem tautiešiem, gribam to atzīt vai nē, ir nopietnas problēmas ar rasu iecietību. Cilvēks ar tumšu ādas krāsu vienam otram šķiet briesmīgāks par visiem osipoviem, ždanokām un plineriem kopā ņemtiem. Nevar iebilst arī aicinājumam dzīvot mierā un saticībā ar saviem kaimiņiem un līdzpilsoņiem, jo, kā zināms, miers baro, nemiers posta. Tomēr padomāsim mazliet. Turpini lasīt »

Skumjas pārdomas Jauno gadu sagaidot

Ievietoja | Sadaļa Valsts un pilsoņi | Publicēts 02-01-2008

Esmu Centra puika - dzimis, audzis un vairāk nekā 40 sava mūža gadus nodzīvojis Čaka (Suvorova) ielā Ziedoņdārza rajonā. Taču pienāca brīdis, kad atjaunotās Latvijas varasvīru un sievu apzināti vai neapzināti kļūdainās politikas dēļ, kad tika pieļauta denacionalizēto īpašumu atdošana, kā tautā saka - „baltās ķēves piektajam augumam”, un to tūlītēja tālākpārdošana pārpircējiem, mūsu ģimene bija spiesta pamest dzīvokli Centrā, kurā mitinājās kopš 20.gadsimta 30.gadiem, un pārcelties uz vienu no galvaspilsētas guļamrajoniem.

Tomēr ne jau par to būs šis stāsts, bet par kādu satraucošu parādību, ko man gadījās novērot vēl dzīvojot Čaka ielā un tagad arī jaunajā dzīvesvietā Imantā. Proti, daļa mūsu valsts iedzīvotāju, starp kuriem ir ne mazums naturalizēto jaunpilsoņu, Jauno gadu sagaida nevis pēc Latvijas, bet… Maskavas laika! Turpini lasīt »