Roberts Milbergs. Barikādes atceroties – 2.daļa

Ievietoja | Sadaļa Vēsture | Publicēts 15-01-2018

Turpinām publicēt pretošanās kustības dalībnieka, Latvijas Tautas Frontes valdes locekļa, 1991.gada janvāra barikāžu viena no idejas autoriem un organizētājiem, 5.Saeimas deputāta Roberta Milberga atmiņu fragmentus par barikāžu laiku Latvijā. Atmiņu 1.daļā (lasiet ŠEIT) stāstījām par politisko un sabiedrisko fonu, kas lika pamatu barikādēm, Latvijas Tautas Frontes valdes izstrādāto “X stundas instrukciju” un tās realizāciju, Vislatvijas tautas manifestāciju Daugavmalā un citiem notikumiem. Šoreiz vairāk par pašu barikāžu nedēļu, uzbrukumu Iekšlietu ministrijai un 4.maija varas visai divdomīgo attieksmi pret tautas nelokāmo apņēmību nosargāt savu neatkarību. Raksts tiek publicēts saīsināti.

****

Turpinājums.

Apskatot aizsargājamos objektus konstatējām, ka viss notiek saskaņā ar mūsu iecerēm. Tā aizsardzības organizāciju pie valdības ēkas Brīvības ielā uzņēmās vadīt LTF domniece no Tramvaju un trolejbusu pārvaldes Zigfrīda Teikmane. Šī maza auguma trauslā sieviete bija apveltīta ar milzu enerģiju, kura brīžiem plūda pāri malām, un kura tik ļoti bija nepieciešama 1991.gada janvāra dienās. Pie sakaru centra Dzirnavu ielā 105 vadību uzņēmās Zinātņu Akadēmijas LTF nodaļas pārstāvis Ivars Kalviņš, bet Dzirnavu ielā 16 - prokurore Inta Stabulniece un akmeņkalis Sandris Skribnovskis. Turpini lasīt »



Roberts Milbergs. Barikādes atceroties – 1.daļa

Ievietoja | Sadaļa Vēsture | Publicēts 09-01-2018

“Laikmeta zīmes” jau publicējušas vairākus rakstus par 1991.gada barikāžu laiku. Tas ir gan žurnālises Ivetas Kaķītes uz LTF valdes locekļu atmiņām balstītais raksts par barikāžu veidošanos un vēsturi (lasiet ŠEIT), gan fragmenti no grāmatas “Latvija, kur tavi dēli?” par 1991.gada 20.janvāra uzbrukumu Iekšlietu ministrijai (lasiet ŠEIT), gan atbilde uz interneta vietnes “Informācijas aģentūra” publicētajām puspatiesībām un nepatiesībām par Atmodas laiku (lasiet ŠEIT). Tagad publicējam pretošanās kustības dalībnieka, politiķa un sabiedriskā darbinieka Roberta Milberga atmiņu fragmentus. Milbergs bija Latvijas Tautas Frontes valdes loceklis, 1991.gada janvāra barikāžu viens no idejas autoriem un organizētājiem, 5.Saeimas deputāts. Atmiņas publicētas fragmentāri to ievērojamā apjoma dēļ, tomēr viss būtiskākais par šo laiku ir saglabāts.

****

Es nedrīkstu klusēt. Man jādod liecība par to, kas tad īsti notika 1991.gada janvārī, jo es atrados šo notikumu epicentrā un lielā mērā kā viens no barikāžu organizatoriem esmu atbildīgs nākotnes priekšā par patiesu šo notikumu apliecinājumu.

1991.gada janvāris brieda jau visu 1990.gadu un tā īsti “nogatavojās” rudenī līdz ar Latvijas Tautas Frontes 3.kongresu. Turpini lasīt »

Katalonijas vēlēšanas – būt vai nebūt jaunai Eiropas valstij?

Ievietoja | Sadaļa Latvijā un pasaulē | Publicēts 03-01-2018

2017.gada 22.decembra ārkārtas vēlēšanās katalāņu tauta visai pasaulei pierādīja, ka tās mērķis joprojām ir neatkarīga valsts. Pretēji Spānijas premjera Rahoja cerētajam, reģionālajā parlamentā vairākumā atkal ir partijas, kas iestājas par Katalonijas atdalīšanos no Spānijas un neatkarīgas republikas pasludināšanu. Tiesa, lielu deputātu skaitu Katalonijas parlamentā ieguvusi arī partija, kas atbalsta Spānijas vienotību - “Pilsoņi” (Ciudadanos). Šī partija ir jauns spēks uz Katalonijas politiskās skatuves un pārstāv tā saukto “klusējošo vairākumu”. Savukārt par centrālās varas īstenotās politikas pilnīgu izgāšanos liecina premjera Rahoja pārstāvētās Tautas partijas iegūtās nieka trīs vietas reģiona parlamentā. Tas nozīmē tikai vienu - kā neatkarības piekritēju, tā pretinieku vidū pašreizējā Spānijas valdība Katalonijā ir gauži nepopulāra.

Patiesībā Katalonijas vēlēšanu iznākums varēja būt daudz sliktāks. Ņemot vērā katalāņu politiķu neizlēmīgo rīcību pēc 2017.gada 1.oktobra neatkarības referenduma (par Katalonijas neatkarības centieniem vairāk lasiet ŠEIT) un Katalonijas autonomijas zaudēšanu, cilvēku vilšanās bija tik liela, ka šķita - neatkarības centieni ir ja ne zuduši pavisam, tad atlikti uz daudziem gadiem. Par laimi katalāņu tauta spēja atkal apvienoties un pierādīt paši sev, centrālajai varai Madridē un divkosīgajiem Eiropas politiķiem, ka tās griba būt neatkarīgiem joprojām ir nesalauzta. Turpini lasīt »

O, happy day! – gospelmūzika vakar un šodien… arī Latvijā

Ievietoja | Sadaļa Kristīgā mūzika pasaulē | Publicēts 27-12-2017

Gospelmūzika jeb gospelis ir viens no mūsdienu kristīgās mūzikas žanriem. Ar šo jēdzienu gan reizēm mēdz apzīmēt visai plašu mūzikas stilu un žanru spektru, kuru saturs, izpildījuma maniere, garīgā nozīme un pat definīcija dažādos pasaules reģionos var atšķirties, atkarībā no kultūras un sociālā konteksta. Reizēm gospelmūzikai var būt tikai estētiska baudījuma nozīme, taču tikpat labi tā var tikt izmantota arī kā komerciālos nolūkos izklaides industrijas vajadzībām. Tomēr, kā to izteic pats žanra nosaukums (gospel angļu val. - Evaņģēlijs), šīs mūzikas primārais un galvenais uzdevums ir pasludināt pasaulei mūzikā ietērptu vēsti par Dievu.

Nereti par gospelmūziku plašākā nozīmē dēvē visu moderno kristīgo mūziku, tomēr arī šī jēdziena šaurākā nozīmē šī mūzika stilistiski nav viendabīga. Tā sauktais Dienvidu gospelis (Southern gospel) apvieno šlāgera, kantrī, džeza, svinga un vokālās mūzikas iezīmes un raksturīgs ASV dienvidu štatu evaņģēlisko draudžu muzikālajai kalpošanai. Par šī virziena vienu daļu uzskata arī 19.gadsimta beigu un 20.gadsimta sākuma evaņģēliskās himnas un to mūsdienīgās apdares. Tāpat par gospeli dēvē kristīgo kantrīmūziku (country gospel) un kristīgo blūzu (gospel blues). Tomēr žanrs, ar ko mums pamatā asociējas jēdziens “gospelis”, ir melnādaino gospelmūzika jeb tā sauktais black gospel. Turpini lasīt »

Bērnu literatūras šedevri. Astrīda Lindgrēna: 2.daļa - Pepija Garzeķe un Emīls no Lennebergas

Ievietoja | Sadaļa Grāmatu tārps | Publicēts 19-12-2017

Brālītis un Karlsons neapšaubāmi ir pazīstamākie populārās zviedru bērnu rakstnieces Astrīdas Lindgrēnas literārie varoņi bijušās Padomju Savienības valstīs (par Lindgrēnu un Karlsonu lasiet ŠEIT), tomēr citur pasaulē populārākais Lindgrēnas radītais tēls ir Pepija Garzeķe. Pepija, tāpat kā Lennebergas Emīls, ir labi pazīstami arī lielajiem un mazajiem latviešu lasītājiem. Tomēr tikai retais zina kaut ko vairāk par šo tēlu patieso izcelsmi, viņu ceļu uz pasaules bērnu literatūras virsotnēm, par teātra izrādēm, filmām un citiem materiāliem, kas radīti šo tēlu iespaidā, un tamlīdzīgām niansēm. Tā kā Lindgrēnas varoņus iemīļojuši ne vien bērni, bet arī daudzi pieaugušie, mūsu stāstu turpinām ar vēl diviem no tiem - bižaino rudmati Pepiju Garzeķi un labsirdīgo nebēdni Emīlu no Lennebergas. Turpini lasīt »

Bērnu literatūras šedevri. Astrīda Lindgrēna: 1.daļa - Brālītis un Karlsons, kas dzīvo uz jumta

Ievietoja | Sadaļa Grāmatu tārps | Publicēts 11-12-2017

Kurš gan no tiem, kam šobrīd 40-50 un vairāk gadu, neko nebūtu dzirdējis par Karlsonu, kas dzīvo uz jumta? Šis personāžs savulaik bija pazīstams katram padomju bērnam - gan no populārās grāmatu triloģijas, gan animācijas filmiņām, gan teātru izrādēm. Bijušajā Padomju Savienībā Karlsonam bija teju kulta statuss. Visi zināja, ka viņš dzīvo mazā mājiņā uz jumta kādā no Stokholmas namiem un viņa labākais draugs ir septiņgadīgais Svante Svantesons, saukts Brālītis (zviedru val. - Lillebror). Unikālākā Karlsona īpašība bija spēja lidot, ar pogu uz vēdera iedarbinot mazu motoriņu un propelleri uz muguras. Dažkārt Karlsons kopā ar Brālīti devās klejojumos pa Vasas pilsētas (Vasastan - rajons Stokholmā) jumtiem, lai meklētu arvien jaunus piedzīvojumus. Turpini lasīt »

Pasaules zīmolu ikonas. Košļājamā gumija: “Wrigley” un pārējie

Ievietoja | Sadaļa Zīmolu leģendas pasaulē | Publicēts 04-12-2017

Tie, kas dzimuši un uzauguši padomju laikā, atcerēsies, kāds deficīts un tāpēc iekārojams produkts tolaik bija košļājamā gumija. Padomju rūpniecība šo “buržuāziskā dzīvesveida” simbolu neražoja un veikalos tas nebija nopērkams. Ostas pilsētās, kāda bija arī Rīga, košļenes ieveda jūrnieki, bet tiem, kam bija radi ārzemēs, tās parasti atsūtīja dāvanu paciņās. Pārējiem nācās samierināties ar deficīta preču spekulantu jeb tā saukto farcovsčiku pakalpojumiem, kas daudziem gan nebija pa kabatai, jo košļeņu cena krietni pārsniedza to patieso vērtību. Vēlāk košļājamo gumiju sāka ražot arī PSRS, taču tās garša un kvalitāte stipri atpalika no Rietumu analogiem. Šodien, kad veikalu plaukti ir pārpilni visdažādāko košļājamo gumiju zīmoliem, jauniešiem ir grūti iedomāties, ka viņu vecāku bērnībā košļene bija grūti dabūjams kārums. Turpini lasīt »

Latviešu misija Ugandā

Ievietoja | Sadaļa Kristietis pasaulē | Publicēts 27-11-2017

Pirmie latviešu misionāri Ugandā ieradās 2008.gada janvārī. Tolaik Saldus Sv.Gregora kristīgās kalpošanas skolas direktors mācītājs Artis Druvietis un studente Aija Dzene uz šo Āfrikas valsti devās tādā kā izlūkbraucienā. Jau pēc gada, 2009.gada janvārī viņiem sekoja deviņu misionāru komanda no dažādām Latvijas kristīgajām konfesijām. Viņu uzdevums bija organizēt East and West Africa Leadership konferenci 250 Ugandas un tuvējo valstu mācītājiem un draudžu vadītājiem. Pēc konferences misionāri devās divu nedēļu ilgā misijas braucienā uz Kongo Demokrātisko Republiku, bet noslēgumā atkal atgriezās Ugandā, lai praktiski kalpotu valsts galvaspilsētas Kampalas nabadzīgākajiem iedzīvotājiem.

2014.gadā uz Ugandu devās trīs latviešu meitenes - Līga Strikmane, Elīna Vītola un Amanda Zeltiņa. Turpini lasīt »

Viņi cīnījās par Latviju. Konstantīns Pupurs (1964 - 2017)

Ievietoja | Sadaļa Laikmeta liecinieks, Vēsture | Publicēts 20-11-2017

2017.gada 9.septembrī Mūžības ceļos tika aizsaukts nacionālās pretošanās kustības dalībnieks un dedzīgs Latvijas patriots Konstantīns Pupurs. Konstantīna izvadīšanā no Sv.Pētera baznīcas, viņa miesu guldīšanā zemes klēpī Rīgas 1.Meža kapos un piemiņas brīdī Kara muzejā piedalījās daudzi viņa draugi, kolēģi un domubiedri, taču tikpat daudzi dažādu iemeslu dēļ nevarēja būt klāt šajā notikumā. Diemžēl valsts augstākajām amatpersonām, izņemot Konstantīna partijas biedri, Saeimas priekšsēdētāju Ināru Mūrnieci, brīvības cīnītāja aiziešana Mūžībā acīmredzot nešķita pietiekami svarīgs notikums, lai to pagodinātu ar savu klātbūtni. Bet varbūt labi ka tā, jo Konstantīns nekad nav tiecies pēc varas atzinības. Atdot pēdējo godu uzticīgajam Latvijas dēlam ieradās tie, kas patiesi viņu mīlēja - Konstantīna partijas biedri no “Visu Latvijai!”, studentu korporācijas “Fraternitas Lataviensis” pārstāvji, Latviešu virsnieku apvienības biedri, bijušie pretošanās kustības dalībnieki un daudzi citi Latvijas patrioti.

Par Konstantīna Pupura varoņdarbu, pirmoreiz padomju okupācijas laikā paceļot un iznesot cauri Rīgai sarkanbaltsarkano karogu, rakstīts daudz. Pats Konstantīns par šo notikumu uzrakstījis un izdevis brošūriņu “Karogs sarkanbalts”, kas pieejama salīdzinoši nelielam lasītāju lokam. Mūsdienu jauniešiem Pupura vārds varētu arī nebūt tik pazīstams, jo publiski viņš ticis cildināts maz. Varas pārstāvjiem nepatīk pieminēt cilvēkus, kas padomju apstākļos, riskējot ar savu brīvību, veselību un dažkārt pat dzīvību, pretojās okupācijas režīmam, kamēr daudzi šodienas “Atmodas varoņi” dziedāja slavas dziesmas sociālismam un “mīļotajai partijai”. Tāpēc “Laikmeta zīmes” uzskatīja par savu pienākumu vēlreiz izstāstīt Konstantīna Pupura dzīves un cīņu stāstu. Ja esat to jau dzirdējuši, piedodiet, bet ja to nezināt vai zināt pavisam maz - lasiet un lepojieties ar Latvijas varoņiem. Turpini lasīt »

Baltiešu tribunāls un Brīvības un miera kuģa brauciens 1985.gada jūlijā

Ievietoja | Sadaļa Vēsture | Publicēts 13-11-2017

Par latviešu trešās tautiskās Atmodas sākumu pieņemts uzskatīt 1987.gadu, kad Rīgā pie Brīvības pieminekļa notika divas cilvēktiesību aizstāvēšanas grupas “Helsinki - 86″ rīkotas demonstrācijas. Gadu pirms šiem notikumiem Jūrmalā bija notikusi tā sauktā Čatokvas konference - ASV un PSRS politiķu un sabiedrības pārstāvju tikšanās, kur pēckara Latvijas vēsturē pirmoreiz publiski izskanēja ASV prezidenta padomnieka Padomju Savienības jautājumos Džeka Metloka latviešu valodā nolasītais paziņojums, ka ASV neatzīst Latvijas inkorporāciju PSRS. Šai konferencei, kurā piedalījās arī desmit cilvēku liela trimdas latviešu delegācija, bija sava nozīme latviešu nacionālās pašapziņas modināšanā Latvijā. Taču vēl gadu pirms Jūrmalas konferences - 1985.gada jūlijā - notika divi trimdinieku rīkoti pasākumi, kas no gadu attāluma raugoties, bija pirmais solis ceļā uz nacionālo atmodu Baltijā. Šie pasākumi ir Baltiešu tribunāls Kopenhāgenā un Baltiešu Brīvības un miera kuģa brauciens Baltijas jūrā. Turpini lasīt »