Laikmeta zīmes

History Makers United nav tikai nometne. Tā nav tikai viena no lielākajām kristīgo jauniešu sanākšanām šogad. Tas ir kaut kas daudz vairāk. Tas ir aicinājums meklēt un pielūgt Ķēniņu. Lieliski mācītāji, spēcīgi sprediķi, varena slavēšana, vairāk nekā 500 jaunieši no visas Baltijas, krāšņas gaismas un dekorācijas. Tomēr tas ir kaut kas vairāk arī par to. Tas ir sirds sauciens par pārmaiņām šajā paaudzē. Vai arī Tu būsi daļa no paaudzes, kas veido vēsturi mūsu zemē? Vai Tu būsi History Makers? Turpini lasīt »

Jau vairākus gadus ar Eiropas Sociālā fonda atbalstu Labklājības ministrijas izveidotā Sociālā drošības tīkla ietvaros Latvijā darbojas tā sauktā „simtlatnieku” programma. Tajā visos novados iesaistījušies daudzi tūkstoši cilvēku, kuri ekonomiskās krīzes apstākļos zaudējuši pastāvīgu darbu un iztikas līdzekļus. Tagad nu „simtlatnieki” pārtapuši „astoņdesmitlatniekos” un tas liek uzdot vairākus būtiskus jautājumus.

Savulaik milzīgi sašutumu izraisīja aizsardzības ministra Arta Pabrika neuzmanīgi izteiktā frāze, ka par 100 latiem strādā tikai muļķi. Un, kaut arī ministra kungam lielā mērā bija taisnība, tomēr viņš aizmirsa piebilst, ka par muļķiem šos cilvēkus padarījusi pašu valsts. Patiesi, kā gan reizēm pat ļoti labu izglītību ieguvis cilvēks var priecāties par nožēlojamiem 100 latiem, kas sedz labi ja pusi no valstī noteiktā iztikas minimuma? Tikai galējā izmisumā un bezcerībā iedzītus ļaudis spēj iepriecināt šādas ubaga dāvanas.

Padomāsim nopietnāk. Turpini lasīt »

Pēc Staļina nāves neapmierinātība ar pastāvošo režīmu bija jaušama visās „sociālistiskās nometnes” valstīs. Čehoslovākijā komunistiskā režīma tanki asiņaini apspieda strādnieku nemierus Pilzenē. Pašā Padomju Savienībā sākās politieslodzīto masveida streiks Vorkutā , kas izvērtās par plašu sacelšanos, kura skāra gandrīz visas PSRS spaidu nometnes. Taču par pirmo patiesi lielo sacelšanos Austrumeiropā kļuva notikumi Vācijas Demokrātiskajā Republikā 1953. gada vasarā.

1952. gada jūlijā Vācijas Sociālistiskās Vienības partijas (VSVP) 2. konferencē tika pasludināts kurss uz „sociālisma plānveida celtniecību”, kas nozīmēja Austrumvācijas politiskās, saimnieciskās un sabiedriskās dzīves pilnīgu sovjetizāciju. Valstī sākās pret politiskajiem oponentiem un baznīcas pārstāvjiem vērstas represijas. Gada laikā ieslodzīto skaits dubultojās, sasniedzot 60 000. Tas izraisīja masveida bēgšanu no „sociālistiskās strādnieku paradīzes” - 1952. gadā uz Rietumvāciju aizbēga 180 000 cilvēku, bet 1953. gada pirmajā pusē vēl 226 000. Tik strauja augsti kvalificēta darbaspēka aizplūšana radīja problēmas valsts saimnieciskajai izaugsmei.

Nepareizas ekonomiskās politikas dēļ valstī sāka trūkt pārtikas produkti, tika ieviesta kartiņu sistēma. 1953. gada aprīlī pacēla cenas sabiedriskajam transportam, apģērbam, apaviem, maizei, gaļas produktiem, olām, cukuram. 1953. gada 14. maijā VSVP CK pieņēma lēmumu „par izstrādes normu paaugstināšanu ekonomisko grūtību pārvarēšanai”. Lēmums paredzēja paaugstināt izstrādes normas par 10%, bet dažās nozarēs pat par 30%. Tas bija pēdējais piliens tautas pacietības kausā. Turpini lasīt »

Rīgas Biķeru un Sv. Lūkas krievu evaņģēliski luterisko draudžu mācītājs mag. theol. Aleksandrs Bite savā rakstā atklāj okultisma garīgo būtību un okultu darbību postošo ietekmi uz cilvēku. Raksts pārpublicēts no „Biķeru Draudzes Avīzes” 2009. gada 3. numura.

**** 

Okultās darbības ir bargi nosodītas Svētajos Rakstos. Vecajā Derībā mēs lasām, ka Dievs ir aizliedzis savai tautai nodarboties ar jebkāda veida okultismu un senās kānaāniešu tautas Dievs iznīcināja tieši tāpēc, ka šīs tautas ar to nodarbojās: „Lai tavējo starpā neatrastos neviens pats, kas [..] zīlē nākotni, nedz laika zīmju taujātājs, nedz čūsku apvārdotājs, nedz burvis, nedz vārdotājs, nedz garu izsaucējs, nedz pareģis, nedz mirušo izaicinātājs, jo visi, kas dara šīs lietas, Tam Kungam ir negantība, un šīs negantības dēļ Tas Kungs, tavs Dievs, tos dzen ārā, tev ienākot.” (5. Moz. gr. 18:10-12) Arī Jaunajā Derībā okultās zintis, kas apzīmētas ar vārdu „buršana”, ir nosodītas kā pretnieciskas Dievam, un tie, kas no tām neatsakās, nevar iemantot pestīšanu (Atklāsmes gr. 21:8; 22:15 u.c.).

Par okultām jeb ar buršanu saistītajām zintīm varētu saukt darbības, kas vērstas uz redzamās jeb fiziskās pasaules ietekmēšanu (arī izzināšanu) caur neredzamo jeb garīgo pasauli. Šādas darbības ir saistītas ar dažādām maldu mācībām un dēmonisko pasauli, tāpēc ved projām no patiesas Dieva atziņas un ticības; šī iemesla dēļ Dieva vārda nosodījums par šādām darbībām ir tik bargs. Tādi ir tie, kas nodarbojušies ar zīlēšanu, astroloģiju, buršanu, spiritismu vai cita veida okultismu, nodevušies maldu mācībām, vērsušies pie zīlniekiem, burvjiem, astrologiem, vārdotājiem, ekstrasensiem, bijuši saistībā ar Austrumu medicīnu. Turpini lasīt »

Noslēgusies parakstu vākšana referenduma ierosināšanai par pāreju uz valsts apmaksātu izglītību tikai latviešu valodā. Mēneša laikā Latvijā un ārzemēs kopā tika savākti 113 515 paraksti, kam jāpieskaita parakstu vākšanas pirmajā kārtā savāktie 10 140 paraksti. Taču, lai likumprojektu izskatītu Saeimā vai rīkotu tautas nobalsošanu, vajadzēja savākt 153 232 Latvijas pilsoņu parakstus. Tādejādi šobrīd šī kauja ir zaudēta. Taču cīņa turpinās.

Jāteic gan, ka personīgi man šī nacionālo spēku virzītā iniciatīva izraisīja pretrunīgas sajūtas. No vienas puses - vienmēr esmu aizstāvējis latviešu tautas un valodas intereses. Domāju, arī šis likumprojekts lielā mērā bija reakcija uz daļas Latvijas krievvalodīgo iedzīvotāju spītīgo nevēlēšanos pieņemt latviešu valodu kā savstarpējās saziņas līdzekli Latvijā un centieniem nostiprināt šeit divkopienu sabiedrību. Taču no otras puses neredzu neko traģisku arī mazākumtautību skolu pastāvēšanā, ja vien tās ir lojālas Latvijas valstij, respektē latviešu valodu, vēsturi un kultūru. Turpini lasīt »

Kristīgās mūzikas pa­saulē nav daudz māksli­nieku, kas teju trīs gadu desmitus spējuši vienlīdz veiksmī­gi pastāvēt kā uz kristī­gās, tā sekulārās skatu­ves, gūstot nedalītas klausītāju simpātijas. Tā­da ir zviedru dziedātāja Karola, kas savas karje­ras gados ierakstījusi 20 albumus, 6 dziesmu iz­lases un vairākus DVD, piedalījusies daudzos kopprojektos. Viņas kris­tīgās kompozīcijas labprāt klausās laicīgā publika, savu­kārt kristiešiem patīk Karolas popdziesmas. Dziedā­tājas repertuārā var sastapt gan ticību apliecinošas himnas, gan skaistas mīlas balādes.

Karola Marija Hegkvista dzimusi 1966. gada 8. septembrī Stokholmā. Plašākai sabiedrībai viņas vārds kļu­va zināms 1977. gadā, kad meitene uzvarēja jauno ta­lantu konkursā un piedalījās televīzijas raidījumā. Turpini lasīt »

1969. gads mūsu ģimenei kļuva par Dieva sagatavotā jaunā ceļa sākumu. Kādā agrā rīta stundā pie mums Vācijā ieradās Ernests Zingers, Kārļa Zingera brālis. Viņš 20 gadus bija misionārs Indijā, bet tolaik jau dzīvoja Anglijā un kopā ar saviem draugiem bieži ceļoja uz Ungāriju, kur slepeni ieveda Bībeles, bet pa ceļam apstājās Bonnā. Torīt viņš ienesa kādu angļu valodā rakstītu grāmatu un tūlīt devās tālāk. Tā bija Riharda Vurmbranda pirmā grāmata „Mocīts Kristus dēļ”. Gulēt ejot, mēs ar Zeltīti šo grāmatu sākām lasīt un nespējām no tās atrauties. Es to izlasīju, kad bija jau nedaudz pāri pusnaktij, bet Zeltīte pa to laiku bija aizmigusi. Vēlāk pamodusies un redzēdama, ka es lasu, lasu un lasu, viņa turpināja no tās vietas, līdz kurai es biju ticis. Kad es pabeidzu grāmatu, viņa lasīšanu atsāka no tās vietas, kur pirms tam bija beigusi. 

Tas ir brīnišķīgi, ka viena grāmata var pavērt it kā aizkaru. Līdzīgi kā operā vai teātrī, kad paveras aizkars un tu ieraugi notiekošo uz skatuves. Rihards Vurmbrands mums pavēra skatu pāri dzelzs aizkaram uz Austrumiem. Tur taču bija mūsu dzimtene, mūsu tēva mājas. Kā tas varēja būt, ka līdz 1968. gadam mēs tik maz par to domājām? Nezinājām, kas tur notiek un kā tur cilvēki dzīvo. Protams, mēs atcerējāmies dzīvi Latvijā, bet tā nebija tāda konstruktīva domāšana. Mēs stāvējām it kā likteņa neiespējamības priekšā. Pasaule bija sadalīta, dzīve aiz dzelzs aizkara likās tikpat tāla kā mēness. Mēs rūpējāmies par dzīvi Vācijā, bet Riharda Vurmbranda grāmata pavēra mums garīgo skatu un atmodināja atbildības sajūtu par cilvēkiem, kas dzīvoja tur, no kurienes paši bijām nākuši.

Un tā 1969. gadā mēs ar Zeltīti devāmies tūrisma ceļojumā uz Rīgu. Turpini lasīt »

Esmu dzimis 1929. gadā zemnieku ģimenē. Mēs bijām trīs brāļi, es jaunākais. Dzīvojām Rugāju pagastā, tas ir tagadējais Balvu rajons. Tēvam tur bija 52 ha liela lauksaimniecības platība. Dzīve tolaik ritēja pēc citiem noteikumiem nekā šodien. Tajā laikā nebija elektrības un mums nebija arī nekādu mašīnu - ne traktoru, ne auto, ne motocikla. Ja kādreiz gar mūsu māju aizbrauca automašīna, tas bija liels notikums. Mēs pārtikām no tā, ko paši izaudzējām. Vienīgais, ko tajā laikā pirkām, bija sāls un petroleja. Visu pārējo ražojām paši, ieskaitot vadmalu, ko mamma auda. Mēs, visa ģimene, valkājām mātes austas vadmalas uzvalkus. Tie tika šūti uz vietas - atbrauca skroderis, visiem noņēma mēru un katram uzšuva vienu garnitūru. Tas notika varbūt reizi divos trīs gados.

Mani vecāki un vispār tās vides un tā laika ļaudis dzīvoja saticīgi un bez savstarpējiem strīdiem. Viņi bija grūta zemes darba strādātāji kopš agras jaunības. Valsts neatkarības laika pašā sākumā mamma bija apmeklējusi piensaimnieku kursus un vadīja krejošanas punktu mūsu mājās. Kaimiņi veda pienu, tad krējumu atkal veda uz tālāko pienotavu. Atceros, kad vēl nebija Pokrotas pienotavas, kur krējumu nodot, mamma pati taisīja sviestu, kas tika eksportēts uz Angliju. Reizi divās nedēļās mūsu apkārtējo piensaimnieku sviestu, pildītu muciņās, veda uz diezgan tālo vilciena staciju Situ pie Balviem, tālāk ar vilcienu to nogādāja Rīgā, tad ar kuģi tas nonāca Anglijā. Ļaudis bija pieticīgi ar to, kas notiek uz vietas. Viņi dzīvoja saskaņā, attīstīja vietējos projektus, piemēram, Piensaimnieku biedrību, Meliorācijas biedrību. Starp lauku saimniecībām bija sadarbība. Kulšanas talkās vajadzēja daudz roku. Kaimiņi nāca cits citam palīgā. Pavasarī atkal mēslu izvešanas talka, vakarā dancošana.

Piecu gadu vecumā es sāku iet ganos un tā piecus gadus katru vasaru. Turpini lasīt »

Ir kolekcionāri, kas līdztekus pastmarkām kolekcionē arī tā sauktās pamarkas jeb aģitācijas un propagandas markas, ko izdod dažādas valsts, sabiedriskās vai saimnieciskās organizācijas, kā arī privātpersonas. Pamarkas parasti tiek veltītas dažādiem notikumiem, to vizuālai akcentēšanai, reklamēšanai. Pasaulē šo marku kolekcionēšanu uzskata par patstāvīgu filatēlijas novirzienu, ko ar pastmarku kolekcionēšana saista vienīgi tas, ka arī tās tiek izmantotas pasta sūtījumiem, tikai nevis kā pasta vērtszīmes, bet gan sūtījumu noformēšanai. Tā kā pamarkas tiek izdotas propagandas nolūkos un izplatītas pret ziedojumiem, tām nav noteikta nomināla un tās nevar izmantot pasta sūtījumu apmaksai.

Latvijas teritorijā pirmās pamarkas izdotas jau 19. gadsimtā. Kā pati pirmā šobrīd zināma 1870. gadā izdotā pamarka, kas veltīta Viskrievijas manufaktūras izstādei Rīgā. Turpini lasīt »

Reinhards Bonke ir viens no pazīstamākajiem mūsdienu evaņģēlistiem, kam Dievs dāvājis žēlastību pasludināt Evaņģēlija vēsti un atvest Kristus krusta priekšā visvairāk ļaužu cilvēces vēsturē. Bonke kalpojis visā pasaulē, tomēr vispazīstamākais ir viņa svētīgais darbs Āfrikā.

Reinhards Bonke piedzima 1940. gadā Kēningsbergā, Austrumprūsijā, mācītāja ģimenē. Deviņu gadu vecumā viņš atdeva savu sirdi Kristum un drīz pēc tam sajuta Dieva aicinājumu veltīt dzīvi kalpošanai Āfrikā. Deviņpadsmit gadu vecumā Bonke iestājās Bībeles koledžā Velsā. Pēc tās pabeigšanas viņš tika ordinēts par mācītāju un septiņus gadus kalpoja kādā vasarsvētku draudzē Ziemeļvācijā.

Tomēr viņa sirds piederēja Āfrikai. 1967. gadā Bonke kopā ar sievu Anniju un dēliņu Kaju Uvi kā misionāri devās uz Lesoto Āfrikas dienvidos. Pirmos septiņus gadus tas bija parasts misionāra darbs - viņi uzcēla baznīcu Lesoto galvaspilsētā Maseru, nodibināja Bībeles korespondences kursus, sludināja gan Lesoto, gan citās Āfrikas zemēs. Tomēr Bonkes evaņģēlista sirds nejuta apmierinājumu - viņš vēlējās redzēt patiesi lielus un varenus Dieva brīnumdarbus.

Šādām sirds ilgām bija pamatots iemesls. 1972. gadā Dievs Bonkem parādīja vīziju - vairākas naktis pēc kārtas misionārs garā redzēja Āfrikas kontinentu, kas bija nomazgāts tīrs Jēzus asinīs. Vienlaikus viņš dzirdēja skaidru Svētā Gara balsi atkal un atkal sakām: „Āfrika tiks glābta!” Tolaik tas šķita gandrīz neiespējami, tomēr Bonke šo Dieva apsolījumu uztvēra nopietni. Par viņa mērķi kļuva pasludināt Evaņģēliju visai Āfrikai. Turpini lasīt »