Laikmeta zīmes

„Dievs dara brīnumus! Es savu Dievu varu saukt par Dievu, kurš dara brīnumus. Arī Bībelē ir teikts, ka Dievam nekas nav neiespējams. Kad beidzas cilvēku spējas un robežas, Dievs izstiepj Savu vareno roku,” - tā saka Aizputes vasarsvētku draudzes mācītājs Guntis Eņģelis. Domāju, kad būsiet izlasījuši Ingas un Gunta liecību, arī jūs tam piekritīsiet.

*****

Guntis: - Smagākais pārbaudījums mūsu dzīvē bija laiks, kad gaidījām savu otro bērniņu.

Inga: - Nevarētu teikt, ka ar pirmo bērniņu Elanu Modri viss gāja pilnīgi gludi. Viņš piedzima ar greizām pēdiņām - tas mums bija pārbaudījums. Vajadzēja apmeklēt ārstus, bērniņš bija nemierīgs - kājiņas bija ieliktas ģipšos, kas reizi mēnesī bija jāmaina. Tad pieteicās otrs bērniņš… Trešajā grūtniecības mēnesī bija pirmā ārstu pārbaude. Man bija pat grūti pieļaut domu, ka kaut kas varētu būt slikti, bet, kad ārste sāka neparasti ilgi skatīties un spaidīt pogas, sāku uztraukties. Tad viņa piesauca vēl otru ārsti un es dzirdēju, ka viņa otrai jautā: vai viņai, tas ir man, drīkst to teikt? Mana ārstējošā ārste, pie kuras biju uzskaitē, atbildēja: jā, viņai drīkst to teikt. Turpini lasīt »

Šodien ne mazums ļaužu, meklējot savu nacionālo identitāti, labprāt pievēršas senām pagāniskām tradīcijām, tostarp reliģiska rakstura. Tomēr jāatceras, ka dievturības mācība nebūt nav mūsu senču autentiskās dievatziņas atspoguļojums, bet pirmās atmodas laika nacionālās romantikas produkts. Cenšoties atjaunot latviešu pagānisko reliģiju, jaunlatvieši un vēlāk dievturu ideologi izdomāja dievus un dievestības, kas nu jau tautas apziņā kļuvuši gandrīz vai hrestomātiski. Šāda izdomāta dievība ir arī Līgo, kuru mūsu tautieši un tautietes tik braši apdzied vasaras saulgriežos.

Mazliet padomājis, nonācu pie atziņas, ka ne jau visus senos latvju dievus un dievības līdz šim maz izdevies atklāt. Nedaudz parakņājies arhīvu putekļos, no aizmirstības mijkrēšļa laukā cēlu kādu senu rakstu rulli, kas atklāj daudzas līdz šim mazāk pazīstamas latvju dievības. Tagad, Līgo svētku priekšvakarā, nododu šo kultūrvēsturisko dokumentu jūsu vērtējumam. Turpini lasīt »

Intervija ar Aizputes vasarsvētku draudzes mācītāju Gunti Eņģeli un viņa dzīvesbiedri Ingu.

*****

- Gunti, kā tu nonāci pie atziņas, ka tavs aicinājums ir būt mācītājam?

Guntis: - Sākumā biju vienkāršs draudzes loceklis, taču tad jutu, ka Dievs no manis gaida vairāk. Kādu reizi Jelgavas draudzes mācītājs Agris Ozolinkevičs sludināja par aicinājumu, ka mums par to jālūdz Dievs. Tovakar mājās es nometos ceļos un lūdzu: Dievs, ko Tu gribi, lai es daru? Sajutu, ka Dievs saka: sludini Evaņģēliju! Radās iespēja mācīties Bībeles koledžā Ozolniekos. Tolaik vēl nezināju, ka būšu mācītājs. Biju mazrunīgs un domāju kā Mozus: es nemāku runāt! Tad Jelgavas draudzē sludināja kāds mācītājs no ārzemēm. Pēc dievkalpojuma viņš pienāca pie manis un teica: Dievs uz tevi ir runājis, lai tu sludini Evaņģēliju! Bija arī citi pamudinājumi. Pamazām sāku apjaust, ka būšu mācītājs. Turpini lasīt »

Dieva Vārds māca mūs pieminēt savus vadītājus, kas mums sludinājuši pestīšanas vēsti. Vasarsvētku draudzēm viens no šādiem cilvēkiem ir pirmais draudžu bīskaps Fricis Ozolinkevičs. Par savu tēvu stāsta pašreizējais LVDA bīskaps Jānis Ozolinkevičs.

*****

Mans tēvs Fricis Ozolinkevičs dzimis 1905. gadā Valtenes muižas kalpu mājās desmit kilometrus no Dundagas. Viņu uzaudzināja tēvs un vecmāmiņa, māte bija mirusi. Kā jau visi lauku zēni tolaik, tēvs pabeidza sešas klases Dundagas skolā. Pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas ģimene agrārās reformas rezultātā no Valsts zemes fonda ieguva zemi un iekopa jaunsaimniecību „Vanagi” tā sauktajā Cielavu klajumā Plintiņos.

Jau kopš agras jaunības tēvam bija interese par garīgām lietām. Turpini lasīt »

Sākoties tūrisma un atvaļinājumu sezonai, kad daudzi no mums dodas apmeklēt tālas un ne tik tālas zemes, un arī mūsu zemē ieradīsies ne mazums ārzemju tūristu, gribu pievērst jūsu uzmanību kādam svarīgam jautājumam, proti, svešvalodu prasmēm. Cik gan daudz pārpratumu un nepatīkamu brīžu nākas piedzīvot tūristiem valodas nezināšanas dēļ! Lūk, daži jautri stāstiņi par šo tēmu.

*****

Rezervē sēdvietu WC

Ne jau visi rietumnieki, kas apmeklē Latviju, vēlas baudīt sauli, sauļojoties ezera krastā. Daudzi priecājas, ka var pārbrist pielijušu pļavu. Bet vienā jautājumā lielākā daļa tālzemju tūristu ir vienprātīgi. Proti, kā piedevu neskartai dabai viņi pieprasa modernas labierīcības - vannu, tualeti un citas. Turpini lasīt »

P.O.D. - šķiet, viena no pazīstamākajām kristīgajām smagās mūzikas grupām pasaulē. Grupas izdoto albumu kopējā tirāža pārsniedz 10 miljonus, daudzi no tiem ieguvuši zelta un platīna statusu. Trīs reizes P.O.D. nominēta „Grammy” balvai, ieguvusi citas mūzikas industrijas balvas. Viņu mūzika iekļauta vairāku Holivudas filmu skaņu celiņos, grupa koncertējusi daudzās pasaules valstīs.

1991. gadā divi puiši no Sandjego - Markos Kuriels un Noa „Wuv” Bernardo - nodibināja grupu „Eschatos”, kas spēlēja dažādās ballītēs, izpildot galvenokārt pazīstamu grupu repertuāru. Drīz viņiem pievienojās Pols „Sonny” Sandovals, kas bija kristietis. Turpini lasīt »

Krievu nācijai atbrīvotāju sindroms, šķiet, ierakstīts gēnos, un viņi jūtas ļoti apvainoti, ja kāds izsaka viedokli, ka varbūt tā nemaz nebija atbrīvošana, drīzāk pretēji. Īpaši spilgti šis sindroms izpaužas, kad runāts tiek par 2. Pasaules karu. Krievi uzskata, ka atbrīvojuši Eiropu no briesmīgā ļaunuma - nacisma, un velti viņiem stāstīt, ka „brūnā mēra” vietā Austrumeiropas tautām šī „atbrīvošana” atnesa citu tikpat briesmīgu ļaunumu - „sarkano mēri”.

Krievija uzskata, ka arī vācu tautu tā atbrīvojusi no nacistu jūga. Atcerēsimies stāstus par labsirdīgajiem krievu karavīriem, kas no savām karalauka virtuvēm barojuši badā mirstošos Berlīnes un citu vācu pilsētu iedzīvotājus, vai arī Berlīnes Treptovparkā redzamo pieminekli ar padomju karavīru, kas uz saviem pleciem nes vācu bērneli. Nevēlos apšaubīt šo stāstu patiesumu, jo ne jau visus cilvēkus karš padarīja par zvēriem. Tomēr ir milzum daudz dokumentētu liecību par padomju karavīru zvērībām „atbrīvotajos” Eiropas, īpaši Vācijas, reģionos. Šīs prātam neaptveramās vardarbības priekšā nobāl pat nacistu noziegumi. Turpini lasīt »

2. Pasaules kara sākumā sagrābušas gandrīz visu Eiropu, abas agresorvalstis - Vācija un PSRS - vairs nespēja saprasties laupījuma sadalē. Ir viedoklis, ka Hitlers nobijies no Staļina pārlieku lielās „apetītes” - Vācija bija cerējusi, ka PSRS savu ietekmi Baltijā un Somijā īstenos nevis atklāti okupējot šīs valstis, bet gan politiskām metodēm. Tāpat Vācija bija neapmierināta ar Ziemeļbukovinas sagrābšanu, kas nebija paredzēta Molotova - Ribentropa paktā, jo Vācijai Rumānijā bija nopietnas ekonomiskas intereses. 1941. gada 22. jūnijā Vācija uzbruka Padomju Savienībai. Ciešot milzīgus materiālos un cilvēku upurus PSRS uzvarēja šo karu. Taču pat šīs asiņainās cīņas rezultātā tā pamanījās iegūt sev ievērojamas teritoriālas un politiskas dividendes.

Eiropas valstu pēckara liktenis tika izlemts Antihitleriskās koalīcijas valstu vadītāju konferencēs Maskavā, Teherānā, Jaltā un Potsdamā. Turpini lasīt »

Klāt atkal maijs, kad daļa Latvijas iedzīvotāju atzīmē savas uzvaras kārtējo gadadienu, kamēr lielākajam vairākumam tas ir atgādinājums par 50 traģiskiem okupācijas gadiem. Kremļa aģenti no kustības „Naši”, kā arī pašmāju provokatori no dažādām krievu nacionālistu organizācijām jau gada sākumā solīja pārpludināt Latviju ar Georga (Sv. Jura) lentītēm. Tas viņiem arī tika brīvi atļauts un nu krieviski runājošo iedzīvotāju krūtis atkal lepni rotā brūni strīpainās lentītes, bet automobiļus - Krievijas karogi un cita simbolika. Šķiet, pirmssvētku eiforijā ir aizmirsies, ka vēstures posms, ko krievi dēvē par Lielo Tēvijas karu, pārējai pasaulei bija 2. Pasaules karš, kas nesākās brīdī, kad nacistiskā Vācija uzbruka Padomju Savienībai, bet krietni agrāk, proti, kad PSRS kopā ar Vāciju iebruka Polijā. Pasaules karu Vācija neizraisīja viena, bet kopā ar PSRS, un tieši Padomju Savienībai šī kara rezultātā tika vislielākie teritoriālie un politiskie ieguvumi. Turpini lasīt »

Vairāk nekā desmit gadus - no 1997. - 2008. gadam - ļaudis no dažādām Latvijas Vasarsvētku draudžu apvienības draudzēm ik gadu pulcējās kopā, lai pagodinātu Dievu ar mūziku, dziesmām un deju. Gadu gaitā šis pasākums tika dēvēts gan par Dziesmu svētkiem, gan Dziesmu dienu, gan Dziesmu festivālu, bet 2008. gadā tas ieguva Pielūgsmes festivāla nosaukumu. Par šī dziesmotā saieta mājvietu bijusi Rīga, Jelgava, Ventspils. Festivāls risinājies gan vienu, gan divas dienas un koncertu skaits svārstījies no diviem līdz pat četriem.

Šādu dziedāšanas svētku ideja radās LVDA bīskapam Jānim Ozolinkevičam. Vēsturisku iemeslu dēļ Latvijas vasarsvētku draudzēs, kas visus padomju gadus bija spiestas darboties pagrīdes apstākļos, muzikālās tradīcijas nebija tik izkoptas, kā citu konfesiju draudzēs. Lielākajā daļā vasarsvētku draudžu vienīgā muzikālā aktivitāte bija kopdziedāšana un tikai dažās draudzēs tika izmantotas arī citas muzikālās kalpošanas formas. Prioritāte bija lūgšanu dzīvei, bet dziesma un mūzika atstāta pabērna lomā. Tomēr tā ir ne mazāk svarīgs kalpošanas instruments, jo arī caur dziesmu tiek pasludināts Dieva Vārds. Dziesmu svētku mērķis bija pārmainīt šo situāciju. Turpini lasīt »