Viena no leģendārākajām 80. gadu kristīgajām grupām ir Stryper, kuras muzikālais sniegums savulaik pavēra metālmūzikai ceļu uz kristīgo sabiedrību, bet sekulāros heavy metal cienītājus iepazīstināja ar vēsti par Dievu.

Kaut arī brāļi Maikls un Roberts Svīti jau 1975. gadā bija kļuvuši par kristiešiem, tomēr viņu dzīvesveids kontrastēja ar garīgo pārliecību. Viņi muzicēja tādās pasaulīgās rokgrupās kā Parliament un Kirkadelic, un tas viņus arvien vairāk attālināja no kristīgās ticības. Atjaunot attiecības ar Dievu brāļus aicināja viņu draugs mūziķis Kenijs Metkalfs, kurš pats nesen bija kļuvis par kristieti un liecināja puišiem par Kristus žēlastību. Viņš atkal un atkal ieradās grupas mēģinājumos un stāstīja mūziķiem, kādas svētības viņi var piedzīvot, ja savu talantu veltīs Dieva godam. Pagāja gads, līdz puiši beidzot noslīga ceļos lūgšanā, un šis fakts pārmainīja visu viņu dzīvi.

Brāļiem ļoti patika grupas Van Halen mūzika, taču nepieņemams bija dziesmu saturs. Apspriedušies, puiši nolēma izveidot savu grupu, kuras muzikālais izteiksmes veids būtu metālmūzika, taču dziesmās tiktu atspoguļots kristīgais pasaules uzskats. Tā 1983. gadā radās grupa Roxx Regime. Maikls spēlēja ģitāru un dziedāja, Roberts sita bungas, kā soloģitārists tika uzaicināts Ozs Fokss. Vēlāk viņiem pievienojās basģitārists Tims Džainess. Tieši viņam radās ideja par grupas jauno nosaukumu Stryper.

Vārds tika aizgūts no Jesajas grāmatas 53. nodaļas 5. panta: „Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts viņam mums par atpestīšanu, ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti”. Angļu King James Version tulkojumā vārds „brūces” tulkots kā „stripes” un ar to domātas pātagu cirstās brūces pēc eksekūcijas, kad Poncijs Pilāts pavēlēja šaustīt Jēzu. Vēlāk šī Rakstu vietu kļuva par Stryper logo neatņemamu sastāvdaļu. Roberts Svīts grupas nosaukumam izdomāja arī citu simbolisku nozīmi - Salvation Through Redemption, Yielding Peace, Encouragement, and Righteousness (Pestīšana caur atpirkšanu, paļāvīgs miers, iedrošinājums un taisnīgums).

1984. gadā grupa izdeva nepilna laika albumu The Yellow and Black Attack. Šajā laikā viņi ceļoja kopā ar tādām smagās mūzikas zvaigznēm kā Ratt un Bon Jovi, uzstādamies šo grupu koncertu atklāšanā. Daudziem tas deva iemeslu kritizēt puišus par atkāpšanos no kristīgām vērtībām. Tomēr pēc nākamā albuma Soldiers Under Command (1985) iznākšanas attieksme mainījās. Tika pārdots vairāk nekā 500 000 albuma kopiju, iegūts zelta statuss.

Lielās kristīgās mūzikas izdevniecības pret heavy metal izturējās rezervēti, tāpēc puiši nolēma dibināt savu mūzikas izdevniecību Enigma. 1986. gadā šī kompānija atkārtoti izdeva grupas pirmo albumu The Yellow and Black Attack ar divām jaunām dziesmām un jaunu vāka noformējumu. Tā paša gada rudenī dienas gaismu ieraudzīja Stryper trešais albums To Hell with the Devil, kas ar diviem miljoniem pārdotu kopiju ieguva platīna statusu. Dziesmas no šī albuma kļuva par mūzikas televīzijas MTV 1987. gada sezonas megahitiem. Albums tika nominēts Grammy balvai.

Grupas ceturtais albums In God We Trust iznāca 1988. gadā. Mūzika vairs nebija tik agresīva kā iepriekšējos albumos, un Stryper fani kritizēja grupu par komercializēšanos. Tomēr tieši šā iemesla dēļ vairākas albuma dziesmas iekļuva ne vien smagās mūzikas, bet arī popdziesmu tabulās. Neskatoties uz kritiku, albums In God We Trust ieguva zelta statusu un Dove balvu kā gada labākais smagās mūzikas albums, bet albuma tituldziesma kļuva par gada labāko smagās mūzikas skaņdarbu.

1990. gada augustā Stryper izdeva pretrunīgi vērtēto albumu Against the Law. Grupas fani bija nepatīkami pārsteigti. Stryper tērpos vairs neredzēja pazīstamos dzeltenmelni svītrotos toņus, tagad viņi ģērbās melnās ādas jakās. Agrāk viņu dziesmu galvenā vēsts bija Dievs un glābšana Jēzū Kristū, taču jaunajā albumā vārdu „Dievs” vairs nevarēja sastapt. Muzikālais skanējums bija kļuvis smagāks, tuvāks klasiskajai metālmūzikai. Fani uzskatīja, ka grupa ir zaudējusi savas muzikālās un garīgās saknes. Gan laicīgajā, gan kristīgajā presē parādījās atziņa, ka, jo vairāk Stryper muzikālais skanējums kļūst līdzīgs sekulārajām grupām, jo viņu kristīgā pārliecība kļūst arvien vājāka. „Mēs tiecāmies pēc muzikālās brīvības, taču tas tika uztverts kā pārmaiņas mūsu garīgajā pārliecībā,” atceras Roberts Svīts.

Albumu pirka slikti, jo daudzi kristīgie grāmatu veikali to izņēma no saviem plauktiem. Šis bija viens no iemesliem, kāpēc 1991. gadā izdevniecība Enigma bankrotēja. Tomēr vēl tajā pašā gadā kompānija Hollywood Records izdeva Stryper labāko dziesmu izlasi Can’t Stop the Rock ar divām jaunām dziesmām. Grupa devās koncertturnejā pa ASV un Eiropu. 1992. gada februārī Stryper atstāja tās dibinātājs un līderis Maikls Svīts. Puiši turpināja koncertēt trijatā, kā vokālistu pieaicinot kristīgās grupas Bride līderi Deilu Tompsonu. Tomēr atkāpšanās no kristīgās vēsts izrādījās liktenīga, un nekas vairs nespēja glābt Stryper no izjukšanas. Bijušie grupas dalībnieki iesaistījās citos muzikālos projektos.

Stryper atkal sanāca kopā 1999. gadā, lai spēlētu rokfestivālā Puertoriko. 2000. gadā Ņūdžersijā notika pirmais Stryper Expo koncerts, kam pēc gada sekoja otrs Losandželosā. Grupa piedalījās arī slavenajā Cornerstone kristīgās mūzikas festivālā. 2003. gadā Hollywood Records izdeva jaunu grupas dziesmu izlasi 7: The Best of Stryper, kas tika papildināta ar divām jaunām dziesmām. Sekoja 36 koncerti Amerikā, kas noslēdzās ar grandiozu šovu Puertoriko. Turnejas laikā ierakstītais muzikālais materiāls tika izdots albumā 7 Weeks: Live in America, bet finālkoncerts DVD.

Jaunu ideju pārpilni, mūziķi 2004. gadā devās uz studiju, lai ierakstītu savu atgriešanās albumu Reborn. Albumu tika uzņemts labvēlīgi un kļuva par gada vislabāk pirkto ierakstu. Grupas skanējums bija kļuvis mūsdienīgāks, tajā varēja saklausīt alternatīvā roka un grunge skaņas. Dziesmu teksti, gluži kā senajos laikos, vēstīja par Dievu un glābšanu. Turpmāko piecu gadu laikā grupa aktīvi koncertēja gan ASV, gan citās zemēs - Brazīlijā, Spānijā, Zviedrijā, Norvēģijā.

Atzīmējot savas muzikālās karjeras 25 gadus Stryper 2009. gada martā laida klajā jaunu albumu Murder by Pride, kas veltīts Maikla Svīta no vēža mirušās sievas Keilas piemiņai. Sekoja vispasaules koncerttūre, kas noslēdzās 2010. gada pavasarī. Speciāli jubilejas koncertiem mūziķi atgriezās arī pie dzeltenmelni svītrotajiem kostīmiem, ko šai tūrei speciāli sagatavoja dizainers Rejs Brauns.

Visos laikos Stryper tēls un mūzika tikuši vērtēti ļoti pretrunīgi. Viņi pilnībā reprezentēja 80. gados tik populāro glam metal stilu ar gariem kupliem matiem, vizuāli spilgtu apģērbu, griezīgām ģitāru skaņām un spiedzošu vokālu. Grupas firmas zīme bija dzeltenās un melnās svītras, ar kurām bija izkrāsoti visi grupas instrumenti, skatuves piederumi un apģērbs. Tas viss izraisīja daļā kristīgās sabiedrības nepatiku pret šo grupu, jo smagā metāla subkultūra tika asociēta ar sātanismu.

Tomēr Stryper mūziķu pārliecība neapšaubāmi bija kristīga. Koncertu laikā viņi meta publikā Jaunās Derības izdevumu, kuru vāku rotāja Stryper logo. Pazīstamais evaņģēlists Džimijs Svagerts gan šādu rīcību nosauca par „pērļu kaisīšanu cūkām”. Protestējot pret sekulārajā metālmūzikā bieži izmantoto sātana skaitli 666, viņi sāka izmantot skaitli 777, kas kļuva par vispāratzītu kristīgās metālmūzikas simbolu. Skaitlis 777 gan nav tieši minēts Bībelē, tomēr 7 tradicionāli tiek uzskatīts par dievišķās pilnības simbolu. Tāpat Stryper atbalstīja teleevaņģēlista Džima Beikera kalpošanu.

Neraugoties uz dažādām negācijām un kritiku, Stryper ir pirmā kristīgās metālmūzikas grupa, kuras daiļradei bijusi tik liela ietekme uz sekulāro publiku. No vairāk nekā 10 miljoniem albumu kopiju, kas pārdoti visā pasaulē, apmēram 2/3 iegādājušies tieši sekulārie klausītāji. Apjomīgākās heavy metal vēstures grāmatas autors Jans Kristijs Stryper albumu To Hell with the Devil nosaucis par vienu no glam metal stila ikonām, bet Rhino Records iekļāvusi albuma tituldziesmu visu laiku labāko metālmūzikas skaņdarbu izlasē The Heavy Metal Box. Savukārt dziesma Honestly atzīta par vienu no labākajām 80. gadu rokbalādēm. Lai nu kā, Stryper vēsts par pestīšanu Kristus asinīs uzrunājusi miljoniem cilvēku, kas citādi to, iespējams, nekad nebūtu dzirdējuši.

Stryper albumi:

• 1984 The Yellow and Black Attack (nepilna laika albums)
• 1985 Soldiers Under Command
• 1986 The Yellow and Black Attack (papildināts atkārtots izdevums)
• 1986 To Hell with the Devil
• 1988 In God We Trust
• 1990 Against the Law
• 1991 Can’t Stop the Rock (izlase)
• 2003 7: The Best of Stryper (izlase)
• 2004 7 Weeks: Live in America, 2003 (koncertieraksts)
• 2005 Reborn
• 2006 Extended Versions (koncertieraksts)
• 2007 The Roxx Regime Demos (izlase)
• 2009 Murder by Pride
• 2011 The Covering

Stryper video:

• 1986 Live in Japan
• 1988 In the Beginning
• 2000 Stryper Expo 2000
• 2001 Stryper Expo 2001
• 2006 Greatest Hits: Live in Puerto Rico

kristīgie pasākumi | baznīca

Līdzīgie raksti:

Nekas nav atrasts

„Es negribēju būt sportists, es gribēju būt mācītājs,” stāsta cīkstonis Henrijs Indārs. Gaidot atbildi no Dieva, viņš saprata, ka, atrodoties līdzās citiem sportistiem, viņam ik dienas ir iespēja nest Labo Vēsti. Henrija dzīvē bija notikušas radikālas pārmaiņas, un par tām viņš nespēja klusēt. Viņš zināja, kas ir nikotīns, alkohols, narkotikas un cietums; kā citiem skapī veļa, tā viņam plauktos glabājās nauda, zīlniece neko labu nesolīja un arī nāve no viņa bēga. Un tad iejaucās Dievs…

****

- Es vienmēr esmu bijis dzīves jēgas meklējumos. Par to, ka Dievs ir, es nešaubījos, bet biju pārliecināts, ka vienalga viss ir atkarīgs tikai no manis. Tajā laikā es pat iedomāties nevarēju, ka ar Dievu var sarunāties, ka Viņu var lūgt un Viņš atbild. Kad sapratu, ka Dievs ir tik pieejams, tad gan es sacīju: Dievs, ņem mani visu un maini manu dzīvi, es esmu gatavs Tev sekot, kurp vien Tu iesi!

Bērnībā man lasīja pasaku, kurā bija iesaistīts Dievs un velns. Tajā grāmatā Dievs bija arī uzzīmēts kā vecs onkulītis ar riņķi ap galvu, kas sēž uz mākoņa maliņas, un velns ar asti, trīsstūris galā, pakavs un ragi. Klausoties šo pasaku, sāku domāt: nuja, citādi nevar būt. Pasaulē ir ļaunais un labais, un tātad ir Dievs un ir velns; un Dievs ir labs un velns ir slikts. Un, ja es savā dzīvē nedarīšu to, kas patīk Dievam, tad mani paņems velns. Baidīdamies no tā, es centos dzīvot kārtīgi…

Bet tad nāca pusaudža gadi un liela nauda. Jā, man bija kādi 14 gadi, un tur, kur citiem skapī veļa stāv, man stāvēja nauda, salikta pakās. Tie, protams, bija padomju rubļi, jo cita valūta jau tajā laikā nebija, bet tomēr. Tiesību man nebija, bet bija smuka sudrabota mašīna. Kā bērnam man tas bija interesanti un aizraujoši. Es biju tik daudz ko redzējis šajā pasaulē! Biju domājis arī, ka interesanti būtu uzzināt, kā ir cietumā. Apsvēru iespēju samaksāt apsargam, lai visu parāda, bet domāju - tas nebūs pa īstam. Pēc gada man šī „iespēja” uz septiņām dienām pavērās…

Tolaik pelnīju lielu naudu, uzpērkot meža cirsmas. Tajā pašā laikā es redzēju, ka tie cilvēki, kuri bija man līdzās, naudas dēļ bija gatavi uz visu, pat savu māti pārdot, lai tikai dabūtu vairāk naudas. Visas attiecības balstījās tikai uz naudu. Jā, man nekā netrūka; bija laba mašīna, smuka draudzene, taču es nespēju vairs tā dzīvot. Es kliedzu: Dievs, es negribu vairs tā dzīvot, dari kaut ko! Nekas it kā nenotika. Tad es sāku meklēt nāvi, bet šķiet, arī nāve bēga no manis.

Kādu rītu, izejot no mājas, satiku savu kompanjonu. Uz kurieni tu? - viņš jautāja. Taču es viņu it kā nemaz neredzēju un nedzirdēju. Viņš iekāpa manā mašīnā un mēs braucām. Man negaršoja alkohols, bet tajā rītā es iebraucu benzīntankā, nopirku šņabja pudeli un vienkārši dzēru un dzēru. Mani mēģināja apturēt policija, taču es neapstājos. Man bija plāns tā riktīgi ieskrieties, tik, cik mašīna spēj, un tad ieskriet tilta balstā. To, kas notika tālāk, pats neatceros, to man pastāstīja kompanjons, kurš bija pilnīgā neizpratnē, kas ar mani notiek. Kaut kādā veidā izbraucu uz Pleskavas šosejas. Ātrums bija ap 170 kilometriem stundā. Tad es asi sagriezu stūri… Attapos grāvī. Par laimi, mašīna bija liela un nebija apmetusies uz jumta, un tilts izrādījās tālāk. Bija arī citi pašnāvības mēģinājumi, par kuriem negribu stāstīt. Īsāk sakot, sātans gribēja mani iznīcināt, bet Dievs to nepieļāva.

Es zināju, ka pašnāvība ir grēks, un zināju arī to, ka par to cilvēks nonāk ellē. Taču tādu dzīvi es vairs negribēju turpināt. Man apkārt bija tikai tādi atpūtas cilvēki, ar kuriem vairāk nekā kopīga nebija, kā vien marihuānu uzpīpēt, apēst kādu tableti, aiziet uz kādu klubiņu… Tas rāva aizvien dziļāk un dziļāk purvā. Ja redzēju kādu, kurš nepīpē, brīnījos, no kurienes viņš un kā tas var būt, ka nepīpē. Tā es klaiņoju bez Dieva pa šo pasauli.

Tad kāds evaņģelizācijas dievkalpojums manu klejošanu pārtrauca. Līdz tam biju pilnīgi pārliecināts, ka evaņģelizācija nav tā vieta, kur būtu satiekams Dievs. Dievkalpojumi man asociējās ar lielām aukstām baznīcām, jo parasti uz baznīcu gāju tikai Ziemassvētkos. Tā bija diena, kad man galīgi nebija ko darīt. Es pārslēdzu televizorā kanālu pēc kanāla, man to bija kādi 52, taču nekas skatāms nebija. Tad mamma man saka: braucam uz evaņģelizāciju! Kādu evaņģelizāciju?! Biju redzējis raidījumu, kurā sīki un smalki tika izskaidrota šo evaņģelizācijas pasākumu anatomija, ka visa šī organizācija ir kā piramīda, kurā augstākstāvošie saņem milzu naudas un iedzīvojas uz fanātiķu rēķina, kas nāk un slavē Dievu. Tā arī mammai teicu: tie visi ir krāpnieki! Bet, tā kā man patiešām tajā vakarā nebija ko darīt, devos mammai līdzi. Mana mamma ticēja visam, kam vien var ticēt, un bija tālu no Dieva, bet tieši viņa bija tā, kas mani veda uz evaņģelizācijas dievkalpojumu.

Es aizbraucu vienkārši paskatīties, jo nebiju nekad tādos pasākumos bijis. Zināju, ka tur ir krāpnieki, bet paskatīties taču var! Nezinu kāpēc, bet Dievs manī sāka darboties uzreiz. Atskanot slavas dziesmām, sajutu, ka neesmu vienaldzīgs pret notiekošo. Jutu, ka mani apņem tāds kā siltums un liels miers, kādu nekad agrāk nebiju izjutis. Tagad saprotu, ka tā bija Dieva klātbūtne. Izgāju uz brīdi vestibilā, lai saprastu, kas īsti notiek. Nejauši iebāzu roku kabatā un sataustīju kaut kādu sainīti. Tad es atcerējos. Pirms tam biju bijis pie zīlnieces…

Pie zīlnieces aizgāju, jo gribēju saprast, kas ir mīlestība un kur to meklēt. Zīlniece deva man cerību. Viņa iedeva man indi un sacīja: izdzer to, un tu atradīsi to, ko meklē. Ir augs, kurš ir ļoti indīgs, starp citu, ierakstīts arī Sarkanajā grāmatā. Cilvēkam nav ieteicams to lietot, jo tas var izraisīt nāvi, taču zīlniece man teica, ka man jānovāra viens šī auga stiebrs un novārījums jāizdzer. Viņa sacīja arī, ka, ja izdzeršu lielāku devu, miršu. Viņa mani pārliecināja, ka esmu noburts un manā ķermenī dzīvo tāds kā embrijs, kas pārvietojas pa visu organismu. Protams, loģiski domājot, kaut kas tāds nav iespējams, bet tajā brīdī es arī fiziski sajutu, ka manā ķermenī tiešām kaut kas pārvietojas. Tagad apzinos, ka visas šīs sajūtas sātans ļoti veiksmīgi spēj imitēt, bet tolaik visam ticēju. Viņa man sacīja, ka, izdzerot minēto novārījumu, es no embrija atbrīvošos.

Aizgāju mājās, izdarīju kā teikts - novārīju vienu stiebru, izdzēru - gaidu, gaidu, nekas nenotiek. Es biju satriekts, izmisis un bez cerības - tātad lāsts ir tik liels, ka es nespēšu no tā atbrīvoties. Spiediens bija tik liels, ka gāju uz virtuvi un novārīju trīskāršu devu, jo biju nolēmis mirt - ja nav, tad nav! Taču, nekas atkal nenotika. Braucu atpakaļ pie zīlnieces. Viņa mani sagaidīja ar vārdiem: vai kā es tevis dēļ cietu! Es jutu visu to pašu, ko tu. Paraustīju plecus - es nebiju jutis neko. Beigās viņa man saka: nē, es tev nespēju palīdzēt. Tas ir tavs liktenis. Man vairs nebija pie kā pieķerties. Zīlniece arī vairs nedeva nekādu cerību. Tomēr es atbildēju: nē, es nepadošos! Pēdējais zīlnieces mēģinājums man palīdzēt bija šāds: viņa sadedzināja vienu no maniem labākajiem T-krekliem, pelnus sabēra maisiņā un sacīja: te ir tavs liktenis. Pulksten divpadsmitos tev jāstāv krustcelēs un pelni jāizmētā. Tā nu, lūk, es apmulsis stāvēju draudzes hallē ar šo maisiņu rokā. Paņēmu pelnus rokās: Dievs, ja tas ir mans liktenis, tad es to atdodu Tev! - un turpat vestibilā uzmetu gaisā. Pirms paspēju pamukt malā, pelni bija man uzbiruši virsū un es biju pamatīgi netīrs. Mēģināju tīrīt, bet pelni izsmērējās un bija vēl trakāk.

Devos atpakaļ zālē, taču šoreiz apsēdos visattālākajā un tumšākajā stūrītī, lai mani tādu netīru neviens neredz. Iznāca mācītājs un sāka runāt. Pie sevis noteicu: nu, ja tu pateiksi kaut ko tādu, kas manā dzīvē ir bijis, tad es tevī ieklausīšos. Un, lai cik dīvaini nebūtu, visa runa bija par mani. Tad mācītājs sāka norādīt uz vienu un otru ar pirkstu, sacīdams: Dievs tev palīdzēs! Zibenīgi galvā iešāvās doma: ja tavs pirksts trāpīs arī man, es sekošu tev vienalga uz kurieni. Un tajā pašā brīdī mācītāja pirksts ir vērsts uz mani un atskan: Dievs tev palīdzēs! Un tālāk mācītājs saka: kas tic, ka šeit ir Dievs, lai iznāk priekšā! Es biju netīrs. Dievkalpojums tika uzņemts video, galvā plosījās domas: bet ko tad, ja kāds no maniem draugiem to redzēs? Ko viņi padomās? Taču es pie sevis biju solījis: ja tavs pirksts trāpīs man, es sekošu. Tā nu es izgāju priekšā. Pie manis pienāca cilvēki un jautāja, par ko lūgt. Īsi izstāstīju viņiem savas problēmas, un viņi, uzlikuši rokas, aizlūdza par mani. Pār mani nonāca Svētais Gars, un tas patiešām bija neaizmirstams notikums!

Es sajutu Dieva pieskārienu un to, kā Viņš ienāca manā sirdī. Tas bija tik reāli! Vēlu vakarā atgriezies no evaņģelizācijas dievkalpojuma, gulēju gultā un sacīju: Dievs, es nekad nebiju pat iedomājies, ka kaut kas tāds ir iespējams, un es tik ļoti gribētu no rīta pamosties un sajust, ka Tu vēl aizvien esi manī. No rīta pamodies es sapratu, ka tas nav bijis tikai vakardienas sapnis. Dievs bija manī! Kad tu jūti - Dievs ir tepat, Svētais Gars ir manī, tas ir brīnums. To ir ļoti grūti izstāstīt. Manī radās pilnīga paļāvība. Es zināju, ka ar mani vairs nekas slikts nevar notikt.

Dievs pamazām atbrīvoja mani no visām atkarībām. Es biju tāds dīvains narkomāns - pīpēju marihuānu un gāju uz sporta zāli „spiest” svarus. No narkotikām man nebija fiziskas atkarības, jo „dūries” es nebiju, taču garīga atkarība gan. Es nespēju atteikties kaut ko iešņaukt, apēst vai uzpīpēt. Bija reize, kad jau pēc atgriešanās pie Dieva es draugu dēļ iešņaucu narkotikas un gandrīz nonācu lielās nepatikšanās. Kad Dievs atklāja visu šo situāciju kopumā, tad gan sapratu - spēlēties vairs nedrīkst un pēdējo narkotiku maisiņu izmetu ārā. Ar to tad arī tika pielikts punkts.

Daudz grūtāk gāja ar smēķēšanu. No cigaretēm es biju daudz spēcīgāk atkarīgs, nekā domāju. Protams, es sapratu, ka cigaretes un Dievs īsti kopā neiet, bet kā lai kļūst no tām brīvs? Nopirku cigarešu paciņu un domāju - šī būs pēdējā. Gulēju gultā, izpīpēju četras cigaretes pēc kārtas un aizmigu. Sapnī redzēju, ka lasu grāmatu. Dzirdēju, it kā Dievs man teiktu: lasi to. Un es sapratu, ka, kamēr lasīšu šo grāmatu - Jauno Derību, - man nevajadzēs smēķēt un, kad būšu izlasījis, būšu pilnīgi brīvs. Pirms tam es biju mēģinājis lasīt, taču sīko burtu dēļ noliku to malā, domājot, ka tas nav priekš manis. Lai es sāktu lasīt, bija jānotiek kaut kam īpašam. Turpmāko nedēļu es neko citu nedarīju kā vien ēdu un lasīju Bībeli. Un patiešām - man nemaz negribējās smēķēt. Interesanti bija arī tas, ka visu nedēļu mani neviens nemeklēja un nezvanīja. Bet, tikko biju izlasījis pēdējo pantu Jaunajā Derībā un aizvēris grāmatu, atnāca draugs un jautāja, vai es negribot aizbraukt līdzi uz Limbažiem. Kāpēc ne? Draugs bija liels pīpmanis, un es sapratu - tagad ir sākusies prakse. Draugs mašīnā pīpēja, un arī man tik ļoti gribējās pīpēt. Roka it kā pati sniedzās pēc cigaretes, vienīgais, kas mani atturēja - es taču nedēļu nebiju pīpējis un negribējās tik viegli uzreiz padoties. Kamēr draugs izpīpēja savu cigareti, manī norisinājās pamatīga cīņa. Bija tik grūti stāvēt kārdinājumam pretī. Uzelpoju, kad viņa cigarete bija galā, taču draugs jau sniedzās pēc nākamās. Es teicu: Dievs, tu redzi, es vairs nevaru stāvēt tam pretī. Viss. Draugs aizsmēķēja, un cigaretes pirmais dūms trāpīja man degunā. Taču tad notika kaut kas dīvains. Man pēkšņi palika slikti. No tā brīža vairāk ne reizes manī nav atgriezusies vēlēšanās ņemt rokā cigareti.

Protams, es visiem stāstīju, ko Dievs manā dzīvē izdarījis. Kāds to pieņēma, kāds noraidīja. Tajā laikā arī mans tēvs bija nopircis un lasīja Bībeli. Es daudz viņam stāstīju par Jēzu un to, ko Viņš darījis manā dzīvē. Tad nāca kāds spilgts notikums. Spēlējām pludmales futbolu, protams, ar plikām kājām. Kāds puisis, no visa spēka sperot bumbu, trāpīja man tieši pa kāju pirkstiem. Es nogāzos no sāpēm. Līdz mājām bija kādi 200 metri. Kaut kā aizgāju. Manī bija jautājums: Dievs, kāpēc? Man pēc divām dienām bija jāskrien 20 kilometru kross. Kāja bija piepampusi milzīga, liekot to pie zemes, dūrās kaut kas ass. Pieliku pie sporta kurpes - salīdzinājumā ar kāju tā bija smieklīgi maza. Nebija jēgas pat mērīt. Kā Dieva dāvana šajā situācijā bija pārliecība, ka Dievs kaut ko darīs. Atnāca tēvs, paskatījās un noteica: viss skaidrs, krosu tu neskriesi. Kāpēc? - jautāju. Tāpēc, ka tu nevarēsi paskriet. Divu dienu laikā pampums nepāries. Sacīju: nu tev ir lieliska iespēja pārliecināties, ka Dievs dziedina. Es skriešu krosu!

Divas dienas kliboju, kāju ieāvis čībā ar klipšiem. Trešās dienas rītā es rauju segu nost un skatos uz savu kāju. Pietūkums vēl ir, mēģinu ieaut kāju krosenē. Apspīlēti, bet ieiet. Bailīgi pieceļos - sāpju nav. Izeju koridorā - nesāp, mēģinu paskriet - nekādas problēmas. Krosā ieguvu labu vietu. Tas bija reāls brīnums, un tētis caur to ieguva ticību Dievam. Dievs ir daudz darījis manā dzīvē, kopš esmu Viņa bērns. Manī ir pārliecība - ja Viņš ir izvedis, palīdzējis un sargājis visās iepriekšējās situācijās, nav šaubu, arī turpmāk Viņš izvedīs un sargās.

****

Henrija tēvs Jānis Indārs, cīņas sporta treneris, stāsta, ka Henrija sastapšanās ar Jēzu mainīja arī viņu savstarpējās attiecības. Agrāk viņi tikās reti, taču tagad - gandrīz katru dienu. Viņiem ir kopīgas intereses, sarunas, un visjaukākais ir tas, ka viņiem ir viens Dievs.

****

- Esmu treneris cīņas sportā, un līdz ar to arī mans dzīves ritms vienmēr bijis pakārtots daudzajām sacensībām, treniņnometnēm un izbraukumiem. Henriju uz sacensībām gan Latvijā, gan ārpus Latvijas ņēmu līdzi jau tad, kad viņam bija kādi pieci gadiņi. Tas turpinājās līdz brīdim, kad tiesa mūs izšķīra. Manai sievai bija apnikušas mana ilgā prombūtne un pēc 18 laulībā nodzīvotiem gadiem diemžēl mēs izšķīrāmies. Es gribēju, lai Henrijs paliktu pie manis, taču tiesas spriedums vēstīja, ka viņš paliks pie mammas. Kontakts ar dēlu zuda. Satikāmies tikai svētkos - dzimšanas un vārda dienās. Kad Henrijam bija kādi astoņpadsmit, divdesmit gadi, mēs tikāmies biežāk. Pārsvarā tas bija tad, kad viņam bija jāmaksā sods par noteikumu pārkāpšanu vai braukšanu bez tiesībām un viņš lūdza manu palīdzību. Iespējams, viņš domāja, ka man ir daudz naudas, bet tā nebija patiesība, un, kad nedevu, - viņš apvainojās un aizgāja, bet nākamā reizē nāca atkal ar līdzīgu lūgumu. Kā daudzi jauni cilvēki, arī Henrijs tajā laikā dzīvoja pats pēc saviem likumiem, un līdz ar to tas radīja problēmas sabiedrībai. Ja kaut ko aizrādīju, viņš, protams, neklausīja. Viņš smēķēja, dažkārt ieradās pie manis iereibis, reizēm uzvedās dīvaini, lai gan alkohola smakas nebija, un es nojautu, ka viņš lieto narkotikas. Es redzēju viņa dzīvesveidu, man tas nepatika, taču ietekmēt neko nevarēju. Arī mūsu sarunas bija ļoti virspusējas.

Tas varēja būt 2003.gada rudenī, Henrijs atnāca pie manis un sāka stāstīt par Dievu. Viņš stāstīja un stāstīja kādu stundu vai pusotru. Es viņu nepārtraucu, bet biju ļoti izbrīnīts. Izrādās, ka viņš piedzīvojis reālu Dieva pieskārienu. Henrijs sāka trenēties pie manis, un es redzēju, ka viņš patiešām ir mainījies. Tas bija noticis tik strauji! Mēneša laikā viņš bija brīvs no visām atkarībām. Man tā bija liela liecība par Dieva darbiem.

Dievu es pazinu no savas mammas nostāstiem. Mana mamma un vecāmamma bija dziļi ticīgi cilvēki. Bērnībā katru dienu mūsu mājās tika atvērta liela Bībele koka vākos un no tās lasīts, tāpat arī Tēvreize bija jāskaita katru vakaru. Svētdienās tika iejūgts zirgs un mēs visi braucām uz baznīcu. Kad mācījos piektajā klasītē, autokatastrofā bojā gāja mans tēvs. Divus gadus vēlāk, pabeidzis septīto klasi, devos projām no mājām. Sāku mācīties tehnikumā, vēlāk augstskolā, tad arī pilnībā atsvešinājos no Dieva. Bija jāmācās ateisms, zinātniskais komunisms, un tas mani pārliecināja, ka Dieva nav un tas viss izdomāts tikai cilvēku muļķošanai. Brīvdienās, atgriezies mājās pie mātes, centos arī viņu pārliecināt, ka tās visas ir muļķības. Biju īsts pagāns.

Kad Henrijs atrada savu draudzi, viņš aicināja līdz arī mani. Aizgāju paskatīties, uz kurieni mans dēls iet. Tā es iepazinos ar draudzi. Sāku lasīt Bībeli. Līdz tam biju lasījis tikai atsevišķus Bībeles stāstus, bet nu šo grāmatu no sākuma līdz beigām izlasīju dažos mēnešos. Tad arī sapratu, ka jābūt draudzē, jāmaksā desmitā tiesa, jāsvētī svētā diena. Sapratu, cik daudz kļūdu esmu pieļāvis savā dzīvē. Kaut vai - svētās dienas svētīšana. Kopš 1976. gada es strādāju par treneri Murjāņu sporta internātskolā, kur vadīju cīņas sporta nodaļu. Tad kļuvu par Latvijas izlases vecāko treneri. Visus šos gadus esmu ne tikai ar saviem sportistiem piedalījies sacensībās, bet arī pats tās rīkojis, gan mazākas, gan plaša mēroga - starptautiskās. Sacensības, protams, notiek piektdienās, sestdienās un svētdienās. Tajās piedalās no trim līdz sešiem simtiem bērnu un jauniešu un, protams, arī viņu vecāki. Tas nozīmē, ka visus šos gadus sacensības ir liegušas iespēju svētdienā doties uz dievkalpojumu. Sapratu, ka turpmāk tā vairs nedrīkstu darīt. Ja Dievs ir sacījis, ka jāsvētī svētā diena, tad tā arī ir jādara. Esmu arī sporta augstākās instances informējis, ka mēs vairs svētdienās neorganizēsim sacensības un arī ar saviem sportistiem nepiedalīsimies, ja sacensības notiks svētdien. Sastapšanās ar Jēzu ietekmē arī sportista karjeru. Bez Dieva ir grūti darboties jebkurā sfērā, un sports nav izņēmums.

Līdzīgie raksti:

• Ar eņģeļiem cietuma kamerā

Pirmajā Mozus grāmatā Bībelē, sauktā arī par Genesis, aprakstīts, kā radās šī pasaule un viss, kas tajā. Taču pagāja gadu tūkstoši un 20. gadsimta vidū piedzima atklājums, kam bija lemts vēlreiz radikāli pārmainīt pasauli. Uzsākot 2012. gadu un līdz ar to arī “Laikmeta zīmju” piekto sezonu, nododam jūsu vērtējumam šī jaunā laikmeta radīšanas stāstu. Neiesakām to ļaudīm, kam ar humoru tā pašvakāk, tāpat arī tiem, kas neko nesaprot no datoriem. Svētīgu un priekpilnu “Laikmeta zīmju” jauno sezonu!

****

KĀ VISS RADĀS jeb GENESIS  

****   

01. Iesākumā Dievs atdalīja vieninieku no nulles un ieskatīja to par labu esam.

02. Un teica Dievs: lai top dati, un tā arī notika.

03. Un teica Dievs: lai visi dati apvienojas kopā un ieņem tiem paredzētās vietas. Un radīja Viņš disketes, vinčesterus un kompaktdiskus.

04. Un teica Dievs: lai top kompji, kur varētu bāzt iekšā visas tās disketes, vinčesterus un kompaktdiskus. Un nodēvēja Viņš to par HĀRDU un atdalīja Viņš to no SOFTA.

05. Bet SOFTS jau vēl neeksistēja, un radīja tad Dievs lielas un mazas programmas un teica tām: kompilējieties un vairojieties un aizpildiet visu atmiņu.

06. Bet apnika Viņam programmas taisīt, un teica Dievs: uztaisīšu programmētāju pēc Sava ģīmja un līdzības, lai viņš valda pār kompjiem, programmām un datiem. Un radīja Dievs programmētāju un nomitināja to Savā skaitļošanas centrā.

07. Un aizveda Dievs programmētāju pie direktoriju koka un piekodināja: vari palaist programmas no jebkurām direktorijām, tikai nedomā ieiet Windows un palaist kaut ko, jo tad cauri ar tevi būs.

08. Un teica Dievs: nav labi programmētājam vienam būt, ņemšu un radīšu atbilstīgu lietotāju viņam. Un paņēma Viņš programmētāja kaulu, kurā smadzeņu tā pamazāk bija iekšā, un radīja lietotāju, un atveda to pie programmētāja. Un programmētājs nodēvēja to par jūzeri un tusējās tad šie abi zem kailā DOS un nezināja bēdu.

09. Bils bija visviltīgākais no savvaļas zvēriem. Un teica Bils jūzerim: vai tiešām tie ir Dieva vārdi: nepalaist nekādu SOFTU? Un atbildēja jūzeris: jebkuru SOFTU drīkstam laist, tikai no Windows neko nedrīkstam laist, jo cauri ar mums tad būs. Un Bils teica jūzerim: labāk strīdēsimies par austeru garšu ar tiem, kas tās ēduši! Tanī dienā, kad palaidīsiet Windows, būsiet kā paši dievi, jo ar peles klikšķi radīsiet, ko tik prāts vien iedomājas.

10. Un ieraudzīja tad jūzeris, cik tas Windows patīkams acij un iekārojams sirdij, jo vairs nav nepieciešamas zināšanas. Un uzlika tad jūzeris to uz sava kompja un pateica programmētājam, cik viss kruti, kā viss notiek, un arī programmētājs tad uzlika to uz sava kompja.

11. Un devās tad programmētājs meklēt pēdējos draivus, un vērsās tad Dievs pie programmētāja un vaicāja viņam: kur tu esi? Programmētājs atbildēja: meklēju jaunākos draivus, jo zem kailā DOS galīgi nekā nav.

12. Un teica tad Dievs: kurš tev teica par draiviem? Vai tikai tu gadījumā neesi Windows palaidis? Programmētājs atbildēja: jūzeris, kuru Tu man piespēlēji, teica, ka no šī brīža vēloties tikai Windows, un es tad arī to uzliku.

13. Un vērsās Dievs pie jūzera: ko gan tu esi izdarījis? Jūzeris atbildēja: Bils mani veda kārdināšanā.

14. Un pavēstīja Dievs Bilam: par to, ko tu esi izdarījis, tu tiec nolādēts visu lopiņu un savvaļas zvēru priekšā, un iesēšu Es naida sēklu starp tevi un programmētāju. Viņš tevi lamās rupjiem vārdiem, bet tu viņam mēģināsi notirgot Windows.

15. Jūzerim Viņš teica: vairošu tavu sāpi, čakarēšu tavus nervus un iztukšošu tavu maciņu, un dabūsi lietošanā tu sliktas programmas. Un nespēsi tu vairs dzīvot bez programmētāja, un viņam būs neierobežota vara pār tevi.

16. Savukārt programmētājam Viņš teica: par to, ka jūzeri paklausīji, nolādēti tev tagad būs visi kompji! Gļuki un vīrusi nemitīgi līdīs laukā no tiem, un tu, bēdu mākts, pūlēsies tos izskaitļot starp visām programmām savā darba laikā, un smagi svīstot tev nāksies sastādīt un pieslīpēt programmas kodu.

17. Un izraidīja Dievs viņus no Sava skaitļošanas centra, un uzlika uzrakstu:
GENERAL PROTECTION FAULT!

kristīgie pasākumi | baznīca

Līdzīgie raksti:

• Meža stāsti
• Aģenta 0013 ziņojums!

1990. gada 20. janvāra naktī Azerbaidžānas PSR galvaspilsētā Baku risinājās notikumi, kas vēsturē iegājuši ar nosaukumu Melnais janvāris (azerb. val. - Qara Yanvar) jeb Asiņainais janvāris (azerb. val. - Qanli Yanvar). Šie notikumi attīstījās laikā, kad pēc Azerbaidžānas Tautas frontes (ATF) nodibināšanās 1989. gada jūlijā, bija sākusies politiska pretstāve starp šo nacionāli noskaņoto organizāciju un kompartiju. Vissāpīgākā problēma tolaik bija etnisko armēņu un azerbaidžāņu konflikts Kalnu Karabahā. Tautas fronte uzskatīja, ka Azerbaidžānas PSR vadība nedara neko, lai aizstāvētu azerbaidžāņu nacionālās intereses. 29. decembrī Džalilabadā ATF aktīvisti ieņēma kompartijas pilsētas komitejas ēku, savukārt 31. decembrī Nahičevānas APSR teritorijā ļaužu pūlis izdemolēja robežu ar Irānu teju 700 kilometru garumā. Tūkstošiem azerbaidžāņu šķērsoja Araksas upi, lai satiktos ar tautiešiem Irānā.

1990. gada 11. janvārī ATF sarīkoja mītiņu Baku, lai protestētu pret republikas vadības neizlēmību Karabahas jautājumā. Tajā pašā dienā radikāļu grupa ieņēma vairākas administratīvās ēkas un likvidēja padomju varu Ļenkoranas pilsētā republikas dienvidos. Līdzīga situācija bija arī Ņeftčalas pilsētā. Bet 13. janvārī sākās masveida armēņu grautiņi galvaspilsētā Baku. Satrakojies pūlis uzbruka pilsētas armēņu iedzīvotājiem, cilvēki tika piekauti līdz nāvei, mesti zemē no daudzstāvu namu balkoniem. Par grautiņa sākšanās iemesliem ir dažādas versijas. Vieni apgalvo, ka to sāka no Karabahas padzītie azerbaidžāņu bēgļi, citi uzskata, ka signāls grautiņiem bijusi ziņa par azerbaidžāņa Mamedova nogalināšanu, ko izdarīja armēnis Ovanesovs pēc tam, kad Mamedovs ar domubiedriem mēģināja padzīt viņu no tam likumīgi piederošā dzīvokļa.

PSRS ziņu aģentūra TASS izplatīja ziņojumu, ka Baku bandītiskas grupas uzbrukušas armēņu diasporas iedzīvotājiem un nogalinājuši vairākus desmitus cilvēku, tostarp arī krievus. Taču vietējā vara un pilsētā izvietotais 12 000 cilvēku lielais Iekšējā karaspēka kontingents pat nemēģināja iejaukties uz ielām notiekošajā vardarbībā, nodrošinot vienīgi valdības ēku apsardzi. Azerbaidžānas Tautas Fronte asi nosodīja grautiņus un to iniciatorus, apsūdzot republikas vadību un Maskavu tīšā situācijas nokaitēšanā, lai attaisnotu karaspēka ievešanu galvaspilsētā un nepieļautu Tautas frontes uzvaru 1990. gada martā paredzētajās Augstākās Padomes vēlēšanās.

Situācijai saasinoties, Baku lidostā jau 12. janvārī tika izsēdināts Padomju armijas desants, taču tā pārvietošanos turpat lidostas teritorijā nobloķēja azerbaidžāņu izveidotā degvielas automašīnu rinda. 15. janvārī daļā Azerbaidžānas tika noteikts ārkārtas stāvoklis, tomēr tas neattiecās uz galvaspilsētu Baku. No 16. līdz 19. janvārim pilsētas pievārtē tika koncentrēts ap 29 000 cilvēku liels operatīvais grupējums no Aizkaukāza, Maskavas, Ļeņingradas un citu kara apgabalu militārajām vienībām. Operācijā piedalījās arī karaflotes un Iekšlietu karaspēka vienības. Baku līci un pieeju tam bloķēja Kaspijas karaflotes kuģi un kuteri.

17. janvārī Tautas fronte sāka beztermiņa mītiņu pie Azerbaidžānas PSR Komunistiskās partijas CK nama, pilnībā bloķējot visas pieejas ēkai. Baidoties no padomju militārās intervences, tika bloķētas arī pilsētā dislocēto armijas vienību kazarmas. 19. janvāra pusdienlaikā ATF aktīvisti ieņēma telecentru un pārtrauca PSRS Centrālās televīzijas retranslēšanu. Tajā pašā dienā Nahičevānas APSR Augstākās Padomes ārkārtas sesija pieņēma lēmumu par Nahičevānas APSR izstāšanos no PSRS. Tautas frontes rokās tobrīd de facto atradās lielākā daļa civilās varas Azerbaidžānas teritorijā.

Naktī no 1990. gada 19. uz 20. janvāri Padomju armijas militārais grupējums veica Baku ieņemšanas operāciju ar kodētu nosaukumu „Udar” (Trieciens). Tā mērķis bija iznīcināt Azerbaidžānas Tautas fronti un atjaunot kompartijas varu republikā. 19. janvāra vakarā tika pasludināts ārkārtas stāvoklis un ieviesta komandantstunda galvaspilsētā, kas stājās spēkā tieši pusnaktī. Taču lielākā daļa Baku iedzīvotāju par šo rīkojumu nezināja, jo 19.30 Valsts Drošības komitejas diversantu specvienība bija uzspridzinājusi telecentra energobloku. Par notiekošo cilvēki uzzināja tikai 5.30 no rīta, kad atsāka raidīt radio un armijnieki no helikopteriem kaisīja lapiņas ar paziņojumu par ārkārtas situāciju. Taču bija jau par vēlu.

Lai pārņemtu varu pilsētā, pēc pusnakts no ziemeļpuses Baku ielauzās Tulas gaisa desanta divīzijas daļas pulkveža Aleksandra Ļebeda vadībā, no dienvidiem iebrukumu vadīja apakšpulkvedis J. Naumovs. No lidostas puses uzbrukumu sāka PSRS Iekšlietu karaspēka īpašo uzdevumu vienība, kas vairākos bruņutransportieros lauzās uz Baku centru, pa ceļam izārdot un vietām arī uzspridzinot uz ātru roku ATF aktīvistu izveidotās barikādes. Uz Sumgaitas ceļa kāds tanks pārbrauca pāri vieglajai automašīnai, kas mierīgi stāvēja ceļmalā. Tajā atradās trīs Azerbaidžānas Zinātņu akadēmijas zinātnieki, tostarp sieviete, kas visi gāja bojā. Pārējā kolona pat neapstājās - tā devās tālāk „iznīcināt ienaidnieku”.

Ielauzušies pilsētā, karavīri atklāja uguni pa apgaismotajiem ēku logiem un garāmgājējiem. Daudzi cilvēki tika nogalināti savos dzīvokļos, arī bērni. Uz ielām ļaudis lūdza karavīrus nešaut un stājās tankiem un bruņutransportieriem ceļā, taču tie neapstājās, samaļot cilvēkus zem kāpurķēdēm. Padomju tanki savā ceļā noslaucīja visu - barikādes, automašīnas pilsētas ielās un pat ātrās palīdzības transportu. Žēloti netika ne pusaudži, ne sievietes. Kā apskurbuši karavīri šāva uz bēgošajiem cilvēkiem, nogalinot pat zemē gulošos ievainotos. Tika apšaudīts autobuss ar mierīgajiem iedzīvotājiem, daudzi tā pasažieri gāja bojā, arī kāda 14 gadus veca meitene.

Visasiņainākie notikumi risinājās Saljanas kazarmu rajonā, arī pilsētas Bailovas rajonā, pie viesnīcas „Baku”, tāpat vairākos piepilsētas ciematos. Dažu stundu laikā armija ieņēma Azerbaidžānas PSR Augstākās Padomes ēku, Ministru Padomi, telecentru un radio. Viens no karavīru mērķiem bija Baku osta, kur pēc izlūkdienestu ziņām uz kuģa „Sabits Orudževs” atradās Tautas frontes štābs. Pret rītu īpašo uzdevumu vienības devās atpakaļ uz lidostu, viņu vietā stājās regulārās armijas daļas.

Armija tika izvietota visos pilsētas stratēģiskajos punktos. Tā kā komandantstunda jau bija noteikta visā republikā, armija ķērās pie padomju varas atjaunošanas arī citās Azerbaidžānas pilsētās. Vietām izcēlās apšaudes, jo karavīri šāva uz visiem, kas tiem šķita aizdomīgi. Pēdējais Asiņainā janvāra upuris tika nogalināts 23. janvārī, bet 25. janvārī jūras desantnieki triecienā ieņēma civilos kuģus, kas Baku līcī mēģināja bloķēt tur esošo kara floti. Vairākas dienas pretošanās okupantiem notika Nahičevānā, taču arī šeit Tautas frontes pretestība drīz vien tika apslāpēta. Lielākā daļa ATF līderu arestēja un pret viņiem tika sākta kriminālvajāšana, taču PSRS notiekošo demokratizācijas procesu dēļ vēlāk visi tika atbrīvoti.

PSRS centrālā vara karaspēka ievešanu pilsētā motivēja ar nepieciešamību aizstāvēt armēņu iedzīvotājus no vardarbības, tomēr arhīvu dokumenti liecina, ka militārā akcija tikusi plānota jau labu laiku pirms armēņu grautiņiem pilsētā. Karavīri Baku izturējās kā okupētā pretinieka teritorijā, tumsas aizsegā ar tankiem un bruņutransportieriem graujot savā ceļā un šaujot uz visu, kas kustas. Tikai pēc oficiāliem pilsētas kara komandanta datiem, šajā naktī karavīri izlietoja ap 60 000 kaujas patronu. Iespējams, tas notika tādēļ, ka karavīriem bija iegalvots - pilsētā tos sagaida nevis miermīlīgi demonstranti, bet līdz zobiem bruņotu bandītu grupas. Bet iespējams, ka krievu karavīru asinis uzkurināja ziņa, ka grautiņos cietuši arī krievu iedzīvotāji. Katrā ziņā, vairākas cilvēktiesību organizācijas, arī pašā Krievijā, vēlāk atzina, ka 20. janvāra naktī Padomju armija veikusi karadarbību pati pret saviem iedzīvotājiem un pieprasīja saukt pie kriminālatbildības PSRS Aizsardzības ministru Dmitriju Jazovu, kas personīgi vadīja šo operāciju. Diemžēl neviens pie atbildības saukts netika.

Nākamajā dienā pēc asiņainās nakts uz Azerbaidžānas KP CK ēkas parādījās uzraksti „Nost padomju impēriju!”, „Nost PSKP!”, „Padomju amija - fašistu armija!”. No Iekšlietu ministrijas ēkas tika nogāzts lozungs „Slava PSKP!”. Azerbaidžānas PSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētāja Elmīra Kafarova uzstājās ar radiouzrunu, kurā asi nosodīja ārkārtas stāvokļa ieviešanu un karaspēka ievešanu Baku, kas veikts bez Augstākās Padomes piekrišanas. 21. janvāra vakarā tika sasaukta Augstākās Padomes ārkārtas sesija, kas atzina karaspēka ievešanu Baku par nelikumīgu un apturēja PSRS Augstākās Padomes Prezidija lēmumu par ārkārtas stāvokļa ieviešanu. PSRS centrālā vara Maskavā tika brīdināta - ja tā ignorēs republikas augstākā varas pārstāvja lēmumu, tiks izskatīts jautājums par Azerbaidžānas izstāšanos no PSRS.

Karaspēka ievešana Baku kļuva par lielu azerbaidžāņu tautas traģēdiju. Pēc Tautas frontes ziņām šajā naktī tika nogalināti 186 mierīgie iedzīvotāji un Baku milicijas darbinieki, vairāk nekā 600 cilvēki ievainoti. Baku morgi bija tā pārpildīti, ka mirušie tika guldīti uz grīdas. Gandrīz visi nogalinātie bija nošauti no mugurpuses, kas apgāž militāristu apgalvojumus, ka „bandīti” viņiem uzbrukuši pirmie. Traģēdijas upuru bērēs Šahīdu alejā Baku 22. janvārī piedalījās teju visi pilsētas iedzīvotāji. Darbu pārtrauca lidosta, dzelzceļa stacija, starppilsētu telefona centrāle, visas trīs sēru dienas godinot bojāgājušos ik stundu tika iedarbinātas sirēnas. Desmitiem tūkstošu kompartijas biedru publiski sadedzināja savas partijas biedra kartes. Azerbaidžānas Komunistiskās partijas CK pirmais sekretārs Abdulrahmans Vezirovs aizbēga uz Makavu vēl pirms karaspēka ievešanas. Viņa vietā stājās Ajazs Mutalibovs, kurš vēlāk kļuva par Azerbaidžānas pirmo prezidentu. 20. janvāris Azerbaidžānā tiek pieminēts kā Tautas sēru diena.

kristīgie pasākumi | baznīca

Līdzīgie raksti:

• PSRS agresijas pēc 2. Pasaules kara. 1956. gads - Ungārija
• PSRS agresijas pēc 2. Pasaules kara. 1953. gads - Vācija

Neilgi pirms Ziemassvētkiem klajā nācis ilgi gaidītais kristīgās grupas „Xenos” jaunais albums „Tuvāk”. Albumā iekļautas 10 dziesmas, starp kurām ir arī radio topus iekarojušie singli „Vai tu zini, kas ir mīlestība?” un „Ūdens”, kā arī vairākas jaunas dziesmas.

Albums turpina abos iepriekšējos grupas albumos pausto vēsti par patiesām vērtībām, mīlestību, ticību un tuvošanos Dievam, atbildīgu rīcību un dažādām dzīves izvēlēm. Albuma dziesmas aicina tuvoties Dievam, meklēt Viņu, rast Viņa brīvību un piedzīvot Viņa mīlestību. Grupai ir svarīgi uzsvērt, cik nozīmīgi ir palikt Dieva tuvumā ikdienā, piedzīvot Viņu personīgi. Nereti cilvēki kristietību saprot tikai kā „iešanu uz baznīcu” svētdienas rītos, bet pārējās nedēļas dienās dzīvo savu dzīvi un pieņem lēmumus pēc sava prāta. Tomēr ar to nepietiek. Dievs mūs aicina tuvoties Viņam, tad Viņš tuvosies mums.

Tāpat albums aicina nākt tuvāk pasaulei, kādu iepriecinot, pavadot laiku kopā, iedrošinot. Bieži cilvēks ir pārāk aizņemts ar sevi un savu dzīvi, taču Dievs mūs aicina mīlēt tuvāko. Mēs ikviens savā darbā, skolā, ģimenē, uz ielas un citur varam būt par svētību līdzcilvēkiem. Šī atziņa spilgti raksturo albumu „Tuvāk”.

Albuma dziesmām ir vairāki autori - Santa Lozinska, Māris Veliks, Mats Manzo (Matt Manzo), Šons Hals (Sean Hall). Viena dziesma tapusi sadarbībā ar Valdi Indrišonoku. Grupas soliste Santa Lozinska stāsta: „Jaunās dziesmas tapa lēni, jo bija jāiziet cauri noteiktiem dzīves posmiem, lai caur tiem saprastu, ko vēlamies pateikt sev un citiem. Ar šīm dziesmām vēlējāmies izteikt tās dzīves atziņas, par kurām netika runāts iepriekšējos albumos. Ejot cauri dažādiem pārdzīvojumiem, esmu sapratusi, ka man ir ko teikt un katram dziesmās izteiktajam vārdam ir dziļa nozīme. Man pašai īpaši tuvas ir dziesmas „ Es paļaujos”, „Tuvāk” un „Ieklausies”. Šīs dziesmas ir kā lappuses no manas dzīves - tās ir manas cīņas, vēlmes un lūgšanas.”

Albums ierakstīts divu gadu garumā dažādās studijās - Kristīgā radio studijā, studijā „The Wind”, Arņa Slobožaņina studijā, bet vairums dziesmu tapušas Valda Indrišonoka Jaunolaines studijā „Free Sound”. Valdis Indrišonoks ir arī šā albuma producents. Ieraksta procesā piedalījās arī vairāki viesmūziķi - Aigars Āboliņš, Miķelis Vīte, Raimonds Macats, Kārlis Indrišonoks, Aigars Paulis un citi.

Pēc lielajām pārmaiņām 2006. gadā grupa „Xenos” izveidoja jaunu sastāvu, taču laika gaitā arī šis grupas sastāvs ir mainījies. Ģitārists Šons Kārčers aizbrauca atpakaļ uz Ameriku, savukārt Māris Veliks nodevies mācībām un nākotnē grib kļūs par priesteri. Pašlaik grupā „Xenos” muzicē Santa Lozinska (vokāls, akustiskā ģitāra), Deivids Lozinskis (bungas), Sandis Feteris (basģitāra) un Zane Fetere (fona vokāls). Jāpiemin, ka Santa un Sandis grupā ir jau kopš tās dibināšanas.

Albumu „Tuvāk” iespējams iegādāties kristīgās literatūras un dāvanu veikalā „Amnis” Rīgā, Lāčplēša ielā 37, kristīgās literatūras veikalā „Labā Vēsts” Rīgā, Ūnijas ielā 99, mūzikas veikalā „Randoms” Rīgā, Kaļķu ielā 4, veikalā „Skandināvs” Talsos, Lielā ielā 39, kā arī atsevišķas dziesmas vai visu albumu var lejupielādēt kristīgās mūzikas portālā „Maranatha Music”.

kristīgie pasākumi | baznīca

Līdzīgie raksti:

• Ābele uzzied Ziemsvētkos
• Uzplaukst Tuksneša dārzi
• Pieneņpūku lietus
• Īru Ziemassvētki Rīgā

2010. gada novembrī Rīgā notikušajā Cerības festivālā tūkstošiem cilvēku izgāja altāra priekšā, lai uzticētu savu dzīvi Kristum. Šajā ceļā viņus pavadīja kāda dziesma, kas skanējusi gandrīz visos Billija Grehema un tagad arī viņa dēla Franklina dievkalpojumos. Tā ir pazīstamā baznīcas himna „Kāds esmu, tāds es atnāku”.

Šīs pasaulslavenās himnas vārdu autore ir Šarlote Eliota. Viņa dzimusi 1789. gada 18. martā Londonas priekšpilsētā Klephemā. Bez Šarlotes ģimenē bija vēl divas meitas un divi dēli. Šarlotes vectēvs no mātes puses Henrijs Vens bija viens no tā sauktās Klephemas sektas dibinātājiem un mācītājiem. Šo evaņģēlisko kristiešu grupu anglikāņu baznīcas ietvaros kopā ar domubiedriem izveidoja pazīstamais cīnītājs pret verdzību Viljams Vilberfors. Arī Šarlotes tēvs Čārlzs Eliots bija dziļi dievbijīgs vīrs, kura namā bieži viesojās mācītāji un citi kristīgie kalpotāji. Vēlāk arī abi Šarlotes brāļi kļuva par mācītājiem.

Jau kopš bērnības Šarloti mocīja veselības problēmas. Viņa cieta stipras sāpes, kas padarīja viņu viegli uzbudināmu. Sliktās veselības dēļ Šarlote bija kļuvusi par invalīdi. 1823. gadā, trīsdesmit divu gadu vecumā, viņa pārcēlās uz dzīvi Braitonā un, izņemot 14 gadus, ko ārstēšanās nolūkā pavadīja Torgvejā, nodzīvoja šeit līdz pat sava mūža galam 1871. gada 22. septembrī, kad 82 gadu vecumā Dievs viņu aizsauca Mūžībā.

Reiz viesojoties pie draugiem Šarlote satikās ar pazīstamo reformātu sludinātāju Dr. Cēzaru Malanu no Ženēvas. Sēžot pie vakariņu galda Dr. Malans sāka sarunu par personīgām attiecībām ar Dievu un jautāja, vai Šarlote ir kristiete. Viņa jutās apvainota par tik tiešu jautājumu un sapīkusi paziņoja, ka nevēlas to apspriest. Dr. Malans atbildēja, ka neesot domājis viņu aizvainot, taču viņam patīkot runāt par savu Kungu un viņš cerot, ka arī Šarlote kādu dienu kļūs par Kristus līdzstrādnieci. Šī saruna nepalika bez sekām. Svētais Gars izmantoja Šarlotes strupo izturēšanos, lai parādītu, cik daudz vēl viņas sirdī lepnības un atsvešinātības no Dieva. Pēc trim nedēļām, kad Šarlote vēlreiz satikās ar Malanu, viņa atvainojās par savu nepiedienīgo uzvedību un atzina, ka uzdotais jautājums viņu nopietni satraucis. „Es jūtos nožēlojami,” viņa sacīja, „un vēlos tikt glābta. Es gribu nākt pie Jēzus, taču nezinu kā.” „Tev jānāk tādai, kāda esi,” atbildēja Malans. Tad viņš lepnajai, bet tagad nožēlas pilnajai sievietei atklāja Dieva pestīšanas ceļu Jēzū Kristu un tovakar viņa atdeva savu sirdi Kristum.

Šis notikums kļuva par pagrieziena punktu Šarlotes dzīvē. Nekad Dr. Malans nebūtu domājis, ka viņa vienkāršā atbilde kļūs par vadmotīvu dziesmai, ko dziedās visa kristīgā pasaule. Šarlotes brālis, Braitonas Sv. Jaunavas Marijas draudzes mācītājs Henrijs Vens Eliots, bija nodomājis izveidot Sv. Marijas Namu - izglītības iestādi, kas par minimāliem līdzekļiem dotu iespēju Sv. Marijas baznīcas garīdznieku meitām iegūt augstāko izglītību. Lai palīdzētu savākt līdzekļus projekta īstenošanai, Henrijs nolēma sarīkot labdarības tirdziņu. Naktī pirms šī pasākuma Šarlote atkal mocījās sāpēs, kas mudināja viņu uz šaubām, vai tikai notikums ar viņas garīgo atdzimšanu nav bijusi ilūzija - viņas iedomu un sakāpinātu emociju rezultāts. Nākamajā dienā, kamēr pārējie atradās tirdziņā, Šarlote sēdēja mājās viena un nemiera un šaubu domas plosīja viņu tik spēcīgi, ka vajadzēja nākt kādam atrisinājumam. Viņas šaubām bija jātiek konfrontētam ar Dieva žēlastības spēku. Šis varenais spēks no jauna ienesa viņas dvēselē mieru un pārliecību, ka tas, kas notika ar viņu, nav bijušas emocijas, bet patiesa glābšana, kas sakņojas viņas Kungā, Viņa spēkā un apsolījumos. Šarlote apsēdās pie rakstāmgalda, paņēma spalvu un papīru un pierakstīja „savas ticības formulu”. Tas bija dzejas pantos izteikts piedošanas, miera un glābšanas Evaņģēlijs. Tajā brīdī Šarlote no tiesas saprata, ka mīlošais Dievs pieņēmis viņu tādu, kāda viņa ir - ar visiem trūkumiem un nepilnībām, sāpēm un invaliditāti. Tā radās himna „Kāds esmu, tāds es atnāku”.

Kad Šarlote pēc dažām dienām parādīja dzejoli brāļa sievai, viņa palūdza iedot tā norakstu un pamazām dzejolis sāka savu ceļu pie lasītājiem. 1836. gadā Šarlote Eliota kļuva par izdevuma „Christian Remembrancer” redaktori un pirmajā numurā ievietoja arī „Kāds esmu, tāds es atnāku” bez norādes uz autoru. Dzejoļa oriģinālam ir septiņi panti, taču vēlāk krājumā „Hours of Sorrow Cheered and Comforted” tas tika publicēts tikai ar sešiem pantiem. Ar laiku dzejoli pārpublicēja arī citi izdevumi, tas nonāca dievbijīgu ļaužu piezīmju blociņos, tika skandēts reliģiskos saietos un lūgšanu dievkalpojumos, līdz beidzot kļuva par universālu baznīcas himnu.

Kāda kundze, kuru dzejolis bija spēcīgi uzrunājis, nodrukāja to skrejlapas formā un izplatīja Apvienotās Karalistes pilsētu un ciematu ielās. Tomēr ilgu laiku neviens nezināja, kas ir šīs lieliskās himnas autors. Kad dažus gadus vēlāk ārstēšanās nolūkā Eliota ieradās Torgvejā, Devonšīrā, viņas ārsts, kas bija patiess kristietis, iedeva viņai vienu no lapiņām un teica, ka tur rakstītais varētu būt viņai noderīgs. Kāds bija abu pārsteigums un prieks, kad Šarlote pazina savas himnas vārdus un atklāja ārstam, kas ir tās autors. Nezinu, kas ir vairāk apbrīnas vērsts - uzrunājošais himnas teksts vai autores pazemība daudzus gadus izvairoties atklāt patiesā dziesmas sacerētāja vārdu.

Dziesmas mūzikas autors ir pazīstamais angļu - amerikāņu komponists Viljams Bredberijs un tā pirmoreiz publicēta 1849. gadā izdotajā dziesmu krājumā „Third Book of Psalmody”. Melodija gan sākotnēji bija paredzēta citai himnai, taču Tomas Hastings to piemēroja Eliotas dzejolim „Kāds esmu”. Citas dziesmas versijas iekļautas 1875. gadā Henrija Smārta sakārtotajā anglikāņu baznīcas dziesmu grāmatā „Hymns Ancient and Modern” , kā arī 1890. gada krājumā „The Hymnal Companion” iekļautajā Artūra Brauna versijā „Saffron Walden”.

„Kāds esmu” ir Šarlote Eliotas populārākais darbs, taču viņa sarakstījusi vēl apmēram 150 garīgas dziesmas un poēmas, ko caurstrāvo viņas Dieva dotais dziļi garīgais skatījums. Mācītājs un izdevuma „Dictionary of Hymnology” redaktors Dr. Džons Džulians par viņas daiļradi teicis: „Lai arī miesīgi nespēcīgai un vājai, viņai piemita spilgta iztēle un dziļi kulturāls, intelektuāls prāts. Viņas dzejas un mūzikas mīlestība bija tik liela, ka šī mīlestība atspoguļojas katrā viņas uzrakstītajā pantā. Viņas dzeju raksturo maigs jūtīgums, vienkāršība, dziļa dievbijība un perfekta ritma izjūta. Šo Dieva doto talantu, lai arī būdama slimībās un bēdās, viņa spēja izmantot kā reti kāds”.

Dziesma „Kāds esmu” pēdējo vairāk nekā 150 gadu laikā iekļauta teju katrā angļu valodā izdotā baznīcas dziesmu grāmatā. Tā tulkota visās Eiropas un daudzu citu tautu valodās. Šarlotes brālis Henrijs Eliots par šīs himnas milzīgajiem panākumiem izteicies: „Ilgu laiku atrodoties kalpošanā, es ceru, ka man būs ļauts pieredzēt sava darba augļus, taču tas viss tomēr būs tālu no tā, ko paveikusi viena vienīga manas māsas sarakstīta dziesma”. Dziesma „Kāds esmu” ir viena no visvairāk dziedātajām baznīcas himnām pasaulē. Šai vienkāršajai melodijai un vārdiem piemīt kāds netverams garīgs svaidījums, kas aizskar vissmalkākās cilvēka dvēseles stīgas. Skanot šai dziesmai 1934. gadā savu sirdi Dievam atdeva izcilais 20. gadsimta evaņģēlists Billijs Grehems un vēlāk šī dziesma skanējusi visos viņa evaņģelizācijas dievkalpojumos. Šī dziesma bijusi galvenais vadmotīvs aicinājumā uz grēku nožēlu neskaitāmos dievkalpojumos visā pasaulē, jo tajā skan vienkārša vēsts par grēku, piedošanu un glābšanu Kristus asinīs.

Kāds esmu, tāds es atnāku,
Uz saviem spēkiem neceru;
Ak, šķīsti mani grēcnieku, -
To gauži lūdzos, Dieva Jērs!

Kāds esmu, bargas vētras dzīts,
No ienaidnieka iebaidīts,
Un smagu šaubu nomocīts,
Tāds nāku šodien, Dieva Jērs!

Kāds esmu, tādu pieņem Tu
Un deldē grēku parādu,
Lai Tev vien mūžam piederu,
Ak, Jēzu, dārgais Dieva Jērs!

Kāds esmu, tāds Tev svētījos,
Un Tava mīlestība dos
Man spēku, lai es nešķirtos
Nekad no Tevis, Dieva Jērs!

kristīgie pasākumi | baznīca

Līdzīgie raksti:

• Brīnišķā žēlastība
• Ak, lielais Dievs…
• Ziemassvētku korālis
• Klusa nakts, svēta nakts

Šis ir vēstījums par mūsu ģimenes ceļotāju braucienu uz Tenerifi, kas radies pateicoties sievasmātes Rutes ceļojuma piezīmēm un dzīvesbiedres Solvitas atmiņu stāstiem. Kopā ar viņām šo skaisto zemi tagad varēsiet iepazīt arī jūs. Ceļosim kopā!

****

Kad apceļota teju puse Eiropas un redzētas arī citas zemes, reizēm rodas vēlēšanas atvaļinājumu pavadīt vienkārši atpūšoties jūras malā, sauļojoties un baudot viļņu pieskārienus. Tāpēc bijām ļoti priecīgi, ka gadījums mums piedāvāja iespēju par salīdzinoši labu cenu iegādāties apartamentus trim personām nedēļas atpūtai Kanāriju salu lielākajā kūrortā Tenerifē. Tā kā ceļazīmes derīguma termiņš bija vairāki gadi, atpūtu šajā slavenajā kūrortā nolēmām atlikt uz nākamo gadu. Diemžēl kompānija Key Promotion izrādījās krāpnieki un pēc kāda laika gluži vienkārši pazuda, atstājot apmuļķotus simtiem Latvijas iedzīvotāju.

Neraugoties uz rūgto pieredzi, sapnis par Tenerifi nebija izsapņots. Jo vairāk tādēļ, ka šis ceļojums bija dāvana Solvitas mammai viņas 70 gadu jubilejā. Latvijas ceļojumu aģentūru piedāvātās ceļazīmes izrādījās samērā dārgas, tāpēc lētākus variantus nācās meklēt citur Eiropā. Vienu tādu par ļoti pieņemamu cenu atradām Lielbritānijā. Ceļojums gan bija jāsāk no Londonas, taču, kamēr vien pasaulē ir zemo cenu aviokompānijas, tas nav šķērslis.

Un tā, izkāpuši Londonas Stanstedas lidostā, meklējam kādu mīkstāku vietiņu, jo lidmašīna uz Tenerifi solās būt tikai no rīta. Mums paveicas un drīz vien izstiepušies kā susliki guļam uz lidostas zilajiem krēsliem. Četros no rīta viss sākas no gala - rindas, reģistrācija, iekāpšana, un pēc četru stundu lidojuma Ryanair gaisa putns mūs nosēdina Tenerifes dienvidu lidostā Reina Sofia. No Latvijas ziemas esam nonākuši vasarā. Ar speciālu busu pa līkumotu ceļu tiekam aizvesti līdz Apartamentos Aquamarina Golf Golfdelsūras (Golf del Sur) piekrastē, kas nedēļas garumā būs mūsu mājas. Tik ļoti gribas tikt ārā no siltajiem džemperiem, vilnas zeķēm un ziemas apaviem, taču… izrādās, līdz pulksten 14 mūsu numuriņš vēl būs aizņemts. Kam negadās!

Atstājuši čemodānus viesnīcā, ejam iepazīties ar tuvāko apkārtni. Kaut kas neredzēts - visur melnu vulkānisku iežu bluķi, kam pa vidu izbūvēti baltu flīžu celiņi, izveidoti zālāji, iekārtoti koši zili baseini. Visās malās zied krāšņas puķes. Īsts mežonīgas dabas un mūsdienu civilizācijas apvienojums.

Tenerife ir lielākā no Spānijai piederošajām Kanāriju salām Rietumāfrikas piekrastē Atlantijas okeānā. Starp citu, salas šādi nosauktas ne jau par godu kanārijputniņiem, bet sunim (canis - latīņu val.). Tenerife ir 2034,38 km² liela un tajā dzīvo aptuveni 900 000 iedzīvotāju. Ik gadu salu apmeklē 5 miljoni tūristu. Gar visu piekrasti stiepjas viesnīcu, ciematu un ciematiņu virkne, kas reizumis pāraug kādā lielākā pilsētā. Kanāriju salas, arī Tenerife, ir vulkāniskas izcelsmes un sastāv galvenokārt no melna bazalta ieža. Klimats ir sauss, tropisks, taču ziemas mēdz būt arī nemīlīgas, vējainas un lietainas.

Atgriežamies viesnīcā un beidzot tiekam savos apartamentos. Aquamarina Golf ir liels baltu ēku komplekss ar atsevišķiem dažāda lieluma dzīvokļiem - apartamentiem. Lielākā daļa apartamentu ir ar skatu uz okeānu. Katram numuriņam sava lodžija ar galdiņu un krēsliem. Sēdi, baudi augļu sulu un veries okeāna viļņos, kur peld kuģi un bagātnieku jahtas. Mums tiek apartaments ar numuru 704. Kaimiņi no Anglijas, kas brauc šeit atpūsties jau 20 gadus, saka, ka vienmēr cenšoties iegūt kādu no šiem diviem gala dzīvokļiem, kas daudzu pārbaudītu apsvērumu dēļ esot vislabākie šajā milzīgajā kompleksā. Nu, protams! Kā gan mums - Ķēniņa bērniem - varētu netikt tas labākais! Slava Tam Kungam!

Nākamajā rītā pēc brangām brokastīm „zviedru galdā” izejam viesnīcas pagalmā. Viss tīrs, sakopts, rotāts koši ziedošām puķēm. Tā kā laiks ne visai un saulīte paslēpusies, šo dienu nolemjam pavadīt tepat pie viesnīcas baseina. Sauļojamies „kaunīgajā” saulītē un peldamies zilajā baseinā. Vakarā visi esam kā no katliņa izņemti vēzīši. Restorānā mūs sagaida pamatīgas vakariņas, jo te viss ir tik skaists acīm, smaržīgs nāsīm, garšīgs mutei un izbrīnu raisošs vēderam, ka nevar nepagaršot. Pēc vakariņām vairākas stundas veltām pastaigai un tad jau laiks doties pie miera.

Tūlīt pēc brokastīm ar speciālu autobusu dodamies uz Loro parku (Loro Parque) - milzīgu dzīvnieku paradīzi, tiesa gan, paradīzi nebrīvē. Loro parks atrodas Puertodelakruzas (Puerto de la Cruz) pilsētā Tenerifes rietumu daļā un aizņem 13 000 m² lielu platību, bet kopā ar palīgsaimniecību un zinātniskajām iestādēm - 135 000 m². Parks dibināts 1972. gadā un kopš tā laika to apmeklējuši vairāk nekā 34 miljoni cilvēku. Loro ir viens no populārākajiem zoodārziem pasaulē, kur dzīvo 4000 papagaiļu un 350 dažādu sugu dzīvnieki - vaļi, delfīni, jūras lauvas, pingvīni, gorillas, šimpanzes un citi. Bet parka lepnums neapšaubāmi ir dabā ārkārtīgi reti sastopamais baltais tīģeris.

Pie ieejas parkā uzbūvēts autentisks taizemiešu ciemats, ko 1993. gadā atklāja Taizemes princese Galiana Vadhana. Noskatāmies vairākus šovus, kas visi radīti apmeklētāju apbrīnai un priekam. Loro lepnums ir papagaiļi, tāpēc lielā arābu stila ēkā ierīkots papagaiļu šovs, kur šo krāsaino putnu izdarībās vienlaicīgi var noskatīties 600 cilvēki. Viens no iecienītākajiem šoviem ir jūras lauvu atrakcija, kur šie jūras dzīvnieki rāda daudz aizraujošu triku. Savukārt 1987. gadā uzbūvētais delfīnu baseins ļauj lūkoties to rotaļās 1800 cilvēkiem. Tomēr vislielāko publikas atzinību ieguvuši zobenvaļi, kas Loro parkā atrodas kopš 2006. gada un šurp atceļojuši no Sea World parka ASV.

Loro parkā ir bagātīga augu valsts, zied orhidejas, izveidots kaktusu dārzs, aug savdabīgie un interesantie pūķkoki. Parka akvārijā var apskatīt visdažādākos zemūdens iemītniekus. Speciāli izbūvētā 18 metrus garā tunelī caur stiklotām sienām var aplūkot haizivis, rajas un citus jūras iemītniekus, kas peld virs apmeklētāju galvām. Interesanta ir arī tā sauktā Katandras taka, kas izbūvēta koku galotnēs un kur var tuvplānā aplūkot putnu dzīvi. Šeit iekārtotas speciālas barotavas eksotiskajiem putniem. Parks ir veidots īpaši domājot gan par katra tā iemītnieka, gan daudzo viesu labsajūtu. Tas patiešām ir objekts, kurš obligāti jāredz katram Tenerifes apmeklētājam.

Ir svētdiena un mums tik ļoti pietrūkst ierastā svētdienas dievkalpojuma. Vēl neesam Tenerifē atraduši nevienu baznīcu un pat ja būtu, neviens no mums spāņu valodu tik un tā neprot. Ārā pūš viegls vējiņš, okeāns pelēks un saulīte arī ietērpusies pelēkā mētelī. Viesnīcas informācijas centrā uzzinām, ka viņiem tā jau skaitās vētra - storm. Taču laiks ir silts - +25⁰ C - un pēc brokastīm mēs apstaigājam viesnīcu, priecājoties par dažādās vietās izvietotajiem baseiniem un zviļņiem.

Nospriežam, ka laika apstākļiem tomēr nav ne vainas un dodamies uz Loskristianas (Los Christianos), tātad kristiešu pilsētu. Izkāpuši no busa, ejam uz pludmali pastaigāties. Plata tumšu smilšu pludmale ar salmu saulessargiem un sauļošanās zviļņiem. Gar pludmali stiepjas promenāde, pa kuru plūst nebeidzama ļaužu straume - mazi un lieli, veci un jauni, sirmgalvji, invalīdi ratiņkrēslos, mazuļi ratiņos, sportisti un, protams, tūristi. Līdzās promenādei neskaitāmas pārdotavas. Tāpat kā visur dienvidu zemēs, arī šeit ar veiklajiem pārdevējiem jāprot kaulēties. Īpaši labi tas izdodas, ja esi jauna, izskatīga sieviete. Arhitektūra Tenerifē diezgan vienveidīga - senu, vēsturisku celtņu ir maz, pārsvarā valda modernā dienvidu kūrortu estētika. Pavisam nemanot esam nostaigājuši ceļa gabalu no Loskristianas līdz Pleijadelasamerikai (Playa De Las Americas), tomēr vēl pagūstam uz busu, kas mūs aizvedīs atpakaļ uz viesnīcu. Mājās atgriežamies melnā tumsā.

Nākamajā rītā vēlreiz dodamies uz Loskristianu, kur jāpārsēžas, lai nokļūtu vēl vienā dzīvnieku parkā - Jungle Park. Nonākot galā uzzinām, ka šodien tas būs pēdējais reiss atpakaļ uz Golfdelsuru, jo vietējiem nez kādi svētki. Vai nu atpakaļ jādodas tūlīt, vai arī vēlāk ar sabiedrisko transportu, bet jau par maksu. Izšķiramies palikt un dodamies iekšā parkā. Džungļu parks atrodas Aronā Tenerifes dienvidos un tiek dēvēts par „labāko zoo un botānisko parku Kanāriju salās”. Mākslīgi veidotajās klintīs izcirsti mājokļi dažādiem dzīvniekiem. Netālu no ieejas izvietota plēsīgo putnu kolekcija, kur apskatāmi dažādu pasugu ērgļi, grifi, lijas un kondori. Putni it kā atrodas brīvā dabā, diemžēl ir pieķēdēti un tālu pārvietoties nespēj. Īsta vergu dzīve.

Parkā mīt arī plēsoņas - lauvas, tīģeri, leopardi, jaguāri un citi. Balto tīģeri gan ieraugām, taču ar parka lepnumu - Dienvidāfrikas balto lauvu - iepazīties nesanāk. Tam kā augstam priekšniekam pieņemšanas laiks šodien jau beidzies. Viņa vietā saimnieko kāds brūns sugasbrālis - īsts dusmonis, kas rēc, ka viss parks skan. Visapkārt dzīvnieku mītnēm izveidoti īsti džungļi, kur dzīvo visdažādāko pasugu zvēri. Lai veiksmīgāk varētu pārvarēt šos mūžamežus, trosēs iekārtas dēļu un cita veida laipas, gluži kā piedzīvojumu parkos. Reizēm atkal pārņem sajūta it kā mēs atrastos botāniskajā dārzā - viss apkārt zied, aug dažādi tropiskie augi, iekārtotas kaktusu audzes.

Noskatāmies divus šovus - papagaiļu un plēsīgo putnu. Papagaiļi kā jau papagaiļi - veic visādus smieklīgus trikus, bet, piemēram, ērgļi biedē skatītājus, strauji traucoties tiem virs galvas un ar saviem līkajiem nagiem cenšoties izjaukt frizūru. Lai šādu putniņu varētu turēt rokās, nepieciešami biezi ādas cimdi. Tiek eksponēti arī miermīlīgāki putni - vainagdzērves, stārķi, pāvi un citi, no kuriem dažus pat iespējams pabarot no rokas. Atvadāmies no Džungļu parka un dodamies atceļā.

Ir jauna diena un par 35 eiro iznomājam baltu Subaru, lai dotos uz Teides nacionālo parku (Parque Nacional del Teide). Parks dibināts 1954. gadā un ir lielākais un vecākais nacionālais parks Spānijā. Tā centrā ir 3718 metrus augstais Teides vulkāns - Spānijas augstākā virsotne un trešais lielākais vulkāns pasaulē. Vulkāns slejas pāri visai Tenerifei un ir redzams no jebkuras vietas salā. Teides nacionālais parks iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā, ir tūristu visapmeklētākais nacionālais parks Eiropā un otrais apmeklētākais pasaulē.

Ceļš augšup uz Teidi ved cauri biezām skujkoku audzēm. Diemžēl vulkāns izrādās reti neviesmīlīgs - pūš lielu vēju un spļauj spēcīgu lietu ap sevi. Skumīgi, bet ko darīt. Braucot pa mežonīgo, melno, klinšu un akmeņu ieskauto ceļu, redzam daudz sajūsmas vērtu dabas skatu. Apbrīnojama krāsu bagātība - te klintis krāsojas apsūbējuši zaļā, te brūni sarkanā tonī. Reizēm atkal skats kā Nevadā - tuksnešainie akmens krāvumi un klintis mijas ar pieticīgu augu valsti. 1700 metru augstumā sasniedzam Rokkinčado (Roque Cinchado) klinti. Šī klints savulaik bija attēlota pat uz Spānijas 1000 peso banknotēm. Esam nonākuši 2250 metru augstajā Base del Teide un tad jau vairs tālu nav arī bāzes stacija, no kurienes trosu ceļš ved augšup uz Teides krāteri. Diemžēl lietus un sliktā laika dēļ visi pacēlāji slēgti. Varam tikai iedomāties, kā būtu, ja nebūtu biezo mākoņu, spīdētu saulīte un mēs varētu pacelties kalna virsotnē.

Atceļā Solvita ieplānojusi citu ceļu - daudz gleznaināku un zaļāku. Sākumā gan vēl skatāmi tie paši mežonīgie akmens krāvumi. Braucam garām vietai, ko sauc par Mēness ainavu (Paisaje Lunar). Reizēm, lai redzētu, kā ir uz Mēness, nemaz nav jādodas kosmosā. Tomēr pamazām ainava kļūst augiem bagātīgāka, ceļa malas apaugušas skaistiem dažādu formu un izmēru kaktusiem. Un pēkšņi sirreāla ainava - vētras nolauzti milzu skujkoki. Palikuši vien necili stumbeņi. Ceļa kritums ļoti stāvs. Šī ceļa posma vidū mazs ciematiņš Maska (Masca), kas atrodas pie augsta ūdenskrituma, kura tuvumā aug trīs augļu pilni apelsīnkoki un palmas. Mājās atgriežamies, kad ārā jau tumsa.

Tā kā bākā vēl palikusi degviela un auto jāatdod tikai pulksten 9, Solvita agri biksta visus augšā un piedāvā pa tumsu aizskriet uz vēl vienu objektu - 50 kilometrus attālajām Lielajām klintīm (Acantilados de Los Gigantes), kas atrodas salas rietumu piekrastē netālu no Losgigantes (Los Gigantes) pilsētas. Austot gaismai, kā pirmie tās dienas tūristi skatām patiešām gigantisko zemes malas sienu - stāvu, gludu, ļoti augstu un, kā jau visur, melnu. Salīdzinot ar nepārredzamo okeāna plašumu, tik ļoti augsts šis stāvkrasts nemaz nešķiet, taču baltā deviņstāvu māja tā piekājē ir kā maza sērkociņu kastīte. Informācijā par Los Gigantes rakstīts, ka klinšu siena vietumis pārsniedzot 600 metru augstumu.

Pēc brokastīm domājam, ko darīt tālāk, jo šī ir mūsu pēdējā diena Tenerifē. Papsītis paliek viesnīcā atpūsties, bet abas bizaļas - Solvita un Rute - dodas „bizot” gar jūru, jo saulītes nav un sauļoties nevar. Pa jūrmalas promenādi dodamies aplūkot tuvējo apkārtni. Laiks noskaidrojas. Ejam un priecājamies par viesnīcām, kas gar visu okeāna krastu rindojas cita pēc citas. Katra tai atvēlēto daļu centusies izveidot skaistāku nekā citiem, tomēr pāri cilvēku roku darbam Radītājs ar savu Mākslinieka roku ievilcis kādu neizdzēšamu līniju - vulkāniskie akmens ieži gan peldas okeānā, gan sauļojas krastā, protams, visi melni, jo vectēvs Teide tikai melnu lavu vien ārā spļāvis pirms tūkstošiem gadu. Atkārtoti vulkāns uzdarbojies pirms 100 gadiem.

Pastaigas laikā reizēm pasēžam uz kāda no soliņiem, kas izvietoti okeāna krastā, pasapņojam un priecājamies par skaistajiem daudzkrāsainajiem ziediem visapkārt. Vienkārši izbaudām brīvību. Samīļojam vairākus četrkājainus draugus, kas atbild ar „ņau” un skaļu murrāšanu. Šo radību Tenerifē ir daudz. Atceļā Solvita vēl nopeldas okeānā, no kura izkāpj galīgi bez spēka pēc sirdīgās cīņas ar viļņiem, kas nevienu negrib izlaist no saviem apskāvieniem.

Pārrodamies viesnīcā, paņemam līdz papsīti un metamies uz viesnīcas pludmali peldēties. Kā jau parasts, tā ir melna, akmeņaina, melnām smiltīm, kas padara melnas kāju pēdas. Kad okeāns „izsmelts”, naski čāpojam uz Aquamarine iekšējo baseinu. Okeānā ūdens temperatūra bija +19⁰ C, šeit - +28⁰ C. Sākumā esam gandrīz vieni, taču pēc kāda laika jau jūtamies kā brētliņas akvārijā. Solvita ar visu savu slapjo peldkostīmu aizskrien vēl pēdējo reizi atvadīties no koši zilā ārējā baseina. Tur ūdens temperatūra - +20⁰ C. Seko duša un vakariņas. Pēc tam visu vakaru pekelējamies pliki, jo gan ārā, gan telpās ir īsta vasara. Ap pulksten pusdivpadsmitiem čemodāni beidzot ir kārtībā un varam nostiepties.

Pēc atvadu brokastīm viesnīcas buss mūs aizvizina uz lidostu. Nepaiet ilgs laiks, kad esam jau gaisā un zem mums kā pašas dabas veidota karte paliek brīnišķīgā Tenerife, kamēr otra karte - zīmētā - atrodas klēpī. Pārdomājot aizvadīto nedēļu Kanāriju salās, nonākam pie secinājuma, ka, neskatoties uz labajiem nodomiem, tomēr neesam spējuši mierīgi baudīt vasaras atpūtu ziemas laikā, kā bijām plānojuši, bet jau atkal kā tādi traki tūristi esam bizojuši apkārt pa visu salu. Laikam jau ceļotāja zinātkāre un vēlme iepazīt ko jaunu ir latviešiem raksturīga.

Londonā ielidojam tumsā un tūdaļ dodamies uz autobusu, kas mūs aizvizina līdz pašam pilsētas centram. Naksnīgā, uguņiem izgaismotā lielpilsēta šķiet fascinējoša. Žēl, ka to visu nav iespējams iemūžināt foto, jo gaismas apstākļi neļauj. Noteiktajā laikā atgriežamies lidostā. Kapelā izlasām 23. Psalmu, pielūdzam To Kungu un esam gatavi lidojumam mājup. Virs mākoņiem spīd spoža saulīte, ir tik silti un labi. Tomēr, apmēram pusstundu pirms nolaišanās Solvita jūt, ka lidaparāts maina kursu, un domās sauc: „Negribas ticēt, ka tas pagriežas uz Kauņu!” Pēc 10 minūtēm ziņo, ka patiešām nosēdīsimies Kauņas lidostā, jo Rīgā to izdarīt nav iespējams - viss dziļā sniegā, ledū un vētrā kalts. Pamostamies no vasaras sapņa un esam atpakaļ realitātē!

kristīgie pasākumi | baznīca

Līdzīgie raksti:

Nekas nav atrasts

Vai esat dzirdējuši par dienvidu gospelmūziku? Tas ir savdabīgs mūzikas žanrs, kurā sajaucies melno gospeļa, kantri un evaņģēlisko himnu skanējums. Vieni no spožākajiem šī žanra un visas pasaules kristīgās mūzikas pārstāvjiem ir Bils un Glorija Gaiteri.

Viljams Gaiters piedzima 1936. gadā Indianas pavalstī ASV. Pēc augstskolas Bils sāka strādāt par angļu valodas skolotāju, tomēr viņu ļoti saistīja mūzika. 1962. gadā viņš apprecējās ar Gloriju Sikalu. Muzicēšana Bila dzīvē ieņēma aizvien nozīmīgāku lomu un drīz vien vajadzēja izvēlēties - vai nu skolotāja darbs, vai mūzika. 1967. gadā Bils atstāja skolotāja vietu, lai savu dzīvi pilnībā veltītu kristīgajai mūzikai.

Savu pirmo grupu The Bill Gaither Trio Bils kopā ar māsu Mēriju Annu un brāli Deniju nodibināja, vēl būdams koledžas students. Drīz pēc kāzām Mērijas vietu grupā ieņēma Bila sieva Glorija. Trio repertuārā bija tradicionālā gospelmūzika, bet klausītājus uzrunāja Bila veidotās dziesmu apdares, kas visiem pazīstamajām baznīcas melodijām piešķīra mūsdienīgu skanējumu.

Daudz ilglaicīgāks izrādījās otrs Bila Gaitera muzikālais projekts Gaither Vocal Band (GVB). Tas dibināts 1981. gadā un turpina priecēt gospelmūzikas cienītājus vēl šodien. Tiesa, 1991. gadā, kad parādījās projekts Homecoming, grupa sāka domāt par darbības izbeigšanu, tomēr pēc tam, kad fani ar gavilēm sveica viņus „Homecoming” pirmajā koncertā, tika nolemts turpināt. Vēlāk gan grupas dalībnieku soloprojektu dēļ kvarteta muzikālās aktivitātes nedaudz pieklusa, taču 2008. gadā viņi no jauna sanāca kopā un nu jau kvartets bija kļuvis par kvintetu. GVB atgriešanās albums iznāca 2009. gada septembrī.

GVB muzikālais stils apvieno dienvidu gospela, kantri un inspirational mūzikas žanru iezīmes. Laika gaitā grupā dziedājuši tādi pazīstami kristīgās mūzikas mākslinieki kā Maikls Inglišs, Marks Lovrijs, Deivids Helps, Stīvs Grīns, Larnels Hariss, Džonatans Pīrss, Rass Tafs, Gajs Penrods un citi. Neiztrūkstoši visos laikos grupas dalībnieks bijis Bils Gaiters. Savas darbības gados Gaither Vocal Band izdevusi vairāk nekā 30 albumus.

Daudz lielākus panākumus nekā uz skatuves Bils un Glorija Gaiteri guvuši kā dziesmu autori. Daudzas no viņu dziesmām kļuvušas par kristīgās mūzikas zelta fondu. Pirmā no šādām visā pasaulē populārām dziesmām bija He Touched Me, ko Bils uzrakstīja 1964. gadā. Sekoja tādas pazīstamas kompozīcijas kā Because He Lives, The King Is Coming, Something Beautiful, It Is Finished un daudzas citas. Kopumā Bils un Glorija radījuši vairāk nekā 600 dziesmu, kuras iedvesmojis tādu dienvidu gospelmūzikas patriarhu kā Maikls Vudmens, Džeiks Hess, Hovijs Listers, Speers, Statesmen un The Happy Goodmans piemērs. Savukārt pašu Gaiteru dziesmas iekļautas daudzu kristīgās, kantrimūzikas un popmūzikas superzvaigzņu repertuārā.

Gaiteru ģimene ir ne vien ražīgi dziesmu autori, bet arī veiksmīgi uzņēmēji. Gaiteru dibinātās Gaither Music Company paspārnē darbojas mūzikas ierakstu izdevniecība, koncertapvienība, TV producentu grupa, autortiesību aģentūra, mūzikas veikalu tīkls, ierakstu studija un telemārketinga kompānija. Gaiteru uzņēmuma daļa ir arī Bila un Glorijas dēla Bendžija radītā animācijas filmu studija Livebait Productions. Savā dzīvesvietā Aleksandrijā, Indianā, Gaiteri uzcēluši kristīgo centru Gaither Family Resources, kur var ne tikai iepirkties un nobaudīt garšīgu maltīti centra restorānā, bet arī interesanti pavadīt laiku, dodoties ekskursijā uz kādu no Gaiteru muzikālās impērijas objektiem.

1994. gadā Bils nodibināja ierakstu kompāniju Spring Hill Music Group, kuras paspārnē darbojas daudzi dienvidu gospelmūzikas pārstāvji. Pēdējos gados tai pievienojušās divas meitas kompānijas, kuru pārziņā ir kristīgā rokmūzika un pielūgsmes mūzika. Nav iespējams pieminēt visus kristīgās mūzikas pārstāvjus, kas par savas karjeras izaugsmi var pateikties Bila Gaitera atbalstam un menedžera talantam. Tādas zvaigznes kā Maikls V. Smits, Sendija Patija, Karmens, Stīvs Grīns, Dons Francisko, Emija Granta, Maikls Inglišs, Sintija Klavsone, Marks Lovrijs un daudzi citi savu popularitāti ieguva, uzstājoties tieši Bila Gaitera rīkotajos koncertos.

Taču vislielākais Gaiteru muzikālais projekts ir 1991. gadā radītais Homecoming, kas šodien kļuvis par kristīgās mūzikas, jo īpaši dienvidu gospelmūzikas, vērienīgāko pasākumu. Tā ir mūzikas ierakstu, videofilmu un koncertu sērija, kuras ideja radās, kad Gaiteru studijā tika ierakstīts kādu gospelmūzikas albums, kurā piedalījās daudzas dienvidu gospelmūzikas zvaigznes. Pēc ieraksta mākslinieki sarunājās, stāstīja dažādus notikumus un klavieru pavadībā dziedāja tradicionālās gospeldziesmas. Bils to visu ierakstīja un vēlāk izdeva albumā. Negaidīti šāda nenoslīpēta „mājas” muzicēšana guva lielus panākumus. Kopš tā laika Homecoming koncertu formāts palicis nemainīgs - uz skatuves, kas atgādina mājas vidi, uzstājas dažādi dziedātāji. Goda vietā ir žanra veterāni, kam pievienojas jaunie izpildītāji. Pa vidu dziesmām skan gospelmūzikas leģendu komentāri un stāsti par viņu karjeras interesantākajiem mirkļiem.

Astoņpadsmit gados Homecoming koncertus noskatījušies vairāk nekā pusotrs miljons cilvēku visā pasaulē un pārdoto biļešu skaita ziņā šī koncertu sērija apsteigusi sekulārās mūzikas zvaigznes - Eltonu Džonu, Rodu Stjuartu un Fleetwood Mac. Divas reizes gadā Homecoming pasākumi noris uz liela kruīza kuģa. Septembrī šāds kruīzs tradicionāli tiek rīkots Aļaskas ūdeņos, bet februārī kuģis dodas uz kādu no tropu zemēm. Ar kruīziem saistīts viens no bēdīgākajiem, bet reizē arī simboliskākajiem notikumiem kristīgās mūzikas vēsturē. 2006. gadā koncerta laikā pianistu Entoniju Burgeru tieši uz skatuves piemeklēja sirdslēkme un viņš aizgāja Mūžībā, Bila, Glorijas un Homecoming kora dziedājuma pavadīts.

Šo gadu laikā notikuši vairāk nekā 70 Homecoming koncertu, ierakstīts aptuveni 90 CD un DVD albumu, kuru izdošanai izveidota ierakstu kompānija Spring House Music. Projektā piedalījušies vairāk nekā 200 kristīgās mūzikas mākslinieki. Homecoming sērijas video un CD regulāri ieņem augstas vietas pārdotāko albumu topos. Daudzi no koncertiem tiek rādīti ASV lielākajos kabeļtelevīzijas kanālos. Lielākoties tie ir kristīgie kanāli, taču koncerti pārraidīti arī nacionālajā televīzijā.

Savas muzikālās karjeras gados Bils un Glorija Gaiteri izdevuši 160 albumus, 21 no tiem ieguvis zelta, 22 platīna, bet 2 - multiplatīna statusu. Viņi ir ieguvuši sešas Grammy un vairāk nekā 30 Dove balvas. Amerikas komponistu un mūzikas izdevēju apvienība (ASCAP) 2000. gadā piešķīrusi Bilam un Glorijai Gadsimta labāko dziesmu autoru goda nosaukumu. 1982. gadā Bila un Glorijas Gaiteru vārds ierakstīts Gospelmūzikas Slavas zālē. Žurnāls Entrepreneur Magazine iekļāvis Bilu un Gloriju 75 labāko amerikāņu skatuves mākslinieku sarakstā.

Bet lai nu paliek apbalvojumi un slava. Kaut arī kristīgo un dienvidu gospelmūziku, tāpat kā amerikāņu tradicionālo kultūru, šodien grūti iedomāties bez Bila un Glorijas Gaiteriem, tomēr svarīgākais viņu mūža devums ir kristīgās vēsts izplatīšana ar mūziku. Viņu mūžs bijis veltīts, lai pagodinātu To, kurš viņiem un daudziem viņu kolēģiem dāvājis mūziķa talantu un spējas - vareno un mūžīgo Dievu.

kristīgie pasākumi | baznīca

Līdzīgie raksti:

Nekas nav atrasts

Teoloģijas maģistra, mācītāja, Luteriskā mantojuma fonda valdes priekšsēdētāja Jura Uļģa pārdomas par sabiedrībā bieži dzirdēto apgalvojumu, ka visas reliģijas galu galā aizved pie Dieva un nav īpašas nozīmes, pa kuru ceļu cilvēks nonāk pie patiesības atziņas. Vai tas patiešām ir tā?

****

Dažādu reliģiju klātesamība vairs nav nekas jauns arī Latvijas sabiedrībai. Vēl tikai simts gadus atpakaļ reti kurš cilvēks Latvijā bija dzirdējis tādus vārdus kā reinkarnācija, karma, enerģētika, hinduisms, Dalailama, Krišnas apziņa. Vēl jo mazāk cilvēkiem bija izpratne par to, kāda ir dažādo reliģiju iekšējā būtība. Mūsdienās situācija ir ļoti strauji mainījusies. „Rokas attālumā” ir pieejamas visas reliģijas. Nu gluži kā lielveikala plauktos ir pieejami ļoti dažādi un daudzveidīgi produkti. Pieejamība ir mainījusies, bet vai cilvēku izpratne par dažādajām reliģijām arī?

Bieži esmu dzirdējis apgalvojumu, ka visas reliģijas ved uz vienu un to pašu mērķi - pie Dieva. Līdz ar to visas reliģijas ir tikai dažādi un atšķirīgi ceļi uz vienu un to pašu kalna virsotni un vai nav vienalga pa kuru ceļu cilvēks iet. Katrs atrod sev piemērotāko. Šāds apgalvojums izklausās ļoti modīgs un intelektuāls. Modīgs tāpēc, ka mūsdienu pasaules cēlākais tikums, šķiet, ir tolerance, bet nevis šī vārda parastajā nozīmē, bet gan populārā nozīmē, proti, būt tolerantam nozīmē būt bez mugurkaula, būt kā niedrei, kura liecas tur, kur pūš vējš. Tu tici Krišnam - labi. Es ticu Kristum - arī labi. Tu praktizē astroloģiju - ļoti labi. Tu cildini Dalailamu kā savu garīgo skolotāju - super. Šāds apgalvojums par visu reliģiju kopīgo mērķi izklausās arī ļoti intelektuāls, gudrs. Man jau nav šaura piere. Es esmu plaši domājošs cilvēks. Es jau neiešu niekoties, lai izprastu katras reliģijas iekšējo būtību un to atšķirības. Gan jau viņas visas ir labas, cēlas un cildenas. Tikai „šaurās pierītes” apgalvo, ka, piemēram, kristietība ir vienīgais ceļš pie Dieva. Tas patiešām izklausās aprobežoti un fanātiski.

Taču mana pieredze ar cilvēkiem, kuri šādi apgalvo un domā, ir bieži bijusi tāda, ka viņi nekad nav sevi apgrūtinājuši, lai saprastu, kas ir hinduisms, budisms, džainisms, jūdaisms. Ko tu, piemēram, zini par islāmu? Es.., hmm, .. neko! Bet kā tad tu vari apgalvot, ka visas reliģijas ved pie Dieva?

Kā man, kristietim, dzīvot sabiedrībā, kurā arvien vairāk ir cilvēki, kas pieder citām reliģijām? Vai es varu viņiem apgalvot, ka mans Kungs Jēzus Kristus ir absolūti vienīgais ceļš pie Dieva, ceļš uz mūžīgo dzīvību? Bet varbūt man teikt, ka viņu ticība arī ir glābjoša ticība un beigu beigās mēs visi satiksimies Debesīs? Uz šādiem un tamlīdzīgiem jautājumiem vēstures gaitā ir izveidojušās vismaz trīs atbildes jeb nostājas - ekskluzīvisms, inkluzīvisms un plurālisms.

Ekskluzīvisma pozīcija bija raksturīga vairāk vai mazāk visai kristīgajai baznīcai līdz pat apgaismības laikmetam. Ievērojamākie šīs pozīcijas pārstāvji 20. gs. ir Karls Bārts un Emīls Brunners. Šīs pozīcijas izpratnes atslēga ir Dieva vispārējā un speciālā atklāsme. Dievs sevi atklāj dabā (vispārējā atklāsme), taču cilvēks brīvprātīgi ir novērsies no šīs atklāsmes un tāpēc ir vainīgs Dieva priekšā. Tomēr Dievs ir sniedzis pretī savu roku mieram un izlīgumam caur savu Dēlu Jēzu Kristu. Vēsturiskais Jēzus ir unikāla, pēdējā un normatīvā Dieva pašatklāsme cilvēkam (speciālā atklāsme). Tādējādi Jēzus ir nevis kungs citu kungu vidū, bet gan Kungs, kuram blakus nestāv neviens cits kungs. Jēzus Kristus nav nācis šajā pasaulē, lai papildinātu „reliģiju noliktavas plauktus” ar vēl vienu reliģiju. Speciālā atklāsme, kuru Viņš devis, ir absolūts standarts, pēc kura izvērtēt visas reliģijas. Galvenās rakstu vietas, uz kurām atsaucas šī pozīcija, ir: Apustuļu darbi 4:12; Jāņa ev. 14:6; 1 Kor. 3:11; 1 Tim. 2:5-6.

Ekskluzīvisma pozīcijas pārstāvji pārsvarā uzsver, ka Dievs savu pestīšanas darbu šajā pazudušajā pasaulē atklāj tikai un vienīgi caur saviem bērniem - misionāriem, caur kristiešiem, kuri savā ikdienā ar vārdiem un darbiem apliecina Kungu Jēzu Kristu. Savukārt tiem miljoniem cilvēku, kuri nekad nav dzirdējuši Evaņģēliju, šī pozīcija atsakās dot galīgo spriedumu par viņu glābšanu. Svētie Raksti par to klusē, tātad, arī mums par to ir jāklusē.

Kā otro aplūkosim inkluzīvisma pozīciju. Tās pazīstamākie Romas baznīcas pārstāvji ir Karls Rāners un Hans Kings. Savukārt evaņģēlisko teologu vidū jāpiemin Klarks Pinnoks un Džons Sanders. Šīs pozīcijas izpratni iesāksim ar Karla Rānera pieeju. Otrā Vatikāna koncila laikā (1962 -1965) pāvests Jānis XXIII ieceļ viņu par vienu no teoloģiskajiem ekspertiem. Viņš bija viens no tiem, kurš izveidoja dokumentu Lumen Gentium, vienu no svarīgākajiem Romas dokumentiem par eklezioloģiju un attieksmi pret citām reliģijām. Darbā Theological Investigations Rāners izskaidro attiecības starp kristietību un citām reliģijām. Viņš attīsta četras tēzes:

• Kristietība ir absolūta reliģija, kuras pamats ir Dieva pašatklāsme Jēzū Kristū. Tie, kas ir dzīvojuši pirms šīs speciālās atklāsmes, vai tie, kas vēl nav to dzirdējuši, tomēr nav izslēgti no pestīšanas plāna, jo tas būtu pretrunā ar Dieva glābjošo gribu.
• Citas reliģijas ir derīgas un spēj dot cilvēkam glābjošo žēlastību tik ilgi, kamēr tās sekotājiem nav ticis pasludināts Evaņģēlijs. Kad tas ir dzirdēts, tad no teoloģiska viedokļa, citu reliģiju tradīcijas vairs nav likumīgas un derīgas.
• Uzticami citu reliģiju sekotāji ir „anonīmie kristieši”.
• Kristietība nenomainīs citas reliģijas. Reliģiju plurālisms būs neatņemama cilvēces sastāvdaļa arī nākotnē.

Rāners neuzskata, ka visas reliģijas ir vienādā statusā. Kristietība ir ekskluzīva. Taču viņa jautājums ir par to, vai citās reliģijās arī ir tā pati glābjošā žēlastība. Šāda pieeja atļauj nepiekrist citu reliģiju doktrīnām, tajā pašā laikā atstājot cilvēkam iespēju saņemt pestījošo žēlastību arī citās reliģijās, par ko varētu, piemēram, liecināt, cilvēka nesavtīgā un pašuzupurējošā mīlestība pret savu tuvāko.

Inkluzīvisma pozīcijas aizstāvji uzskata, ka cilvēka pestīšana kristīgās ticības izpratnē nav ierobežota atkarībā no speciālas atklāsmes izplatības vēsturiski un ģeogrāfiski. Tieši otrādi, tā ir pieejama visām kultūrām, neatkarīgi no to vecuma un atrašanās vietas. Uzsvars joprojām tiek likts uz Kristu un Viņa pestīšanas darbu. Tomēr specifiskas zināšanas par Golgātas notikumu nav nepieciešamas, pietiek ar to, ka cilvēks ir atbildējis uz vispārējo Dieva atklāsmi dabā. Līdz ar to citas reliģijas ir ne tikai ceļa sagatavotājas Kristum, bet pats Kristus ir klātesošs šajās reliģijās. Tādējādi, piemēram, kristīgais misionārs Indijā, nevis cenšas cilvēku „darīt par Kristus mācekli” un caur Kristību ievest cilvēku Baznīcā, bet gan palīdz cilvēkam ieraudzīt Kristu viņa paša reliģijā.

Fundamentāla atšķirība starp ekskluzīvisma un inkluzīvisma pozīcījām ir izpratne par „glābjošas ticības” būtību un saturu. Ekskluzīvisti uzsver precīzi formulētu jeb eksplicītu ticību, proti, lai cilvēks tiktu glābts, viņam ir jāapliecina kristīgā ticība (piemēram, ka viņš tic, ka Jēzus ir patiess Dievs, kurš ir tapis par patiesu cilvēku, ka būs miesas augšāmcelšanās, ka būs tiesas diena utt.). Savukārt, inkluzīvsti uzsver netiešu jeb implicītu ticību. Piemēram, Sanders uzsver, ka cilvēki var saņemt pestīšanas dāvanu nemaz nezinot dāvanas devēju vai precīzu dāvanas dabu. Pinnoks saka, ka „ticība Dievam ir tas, kas glābj, nevis noteikts informācijas daudzums, kuru ir ieguvis cilvēks.” Šim apgalvojumam ir daļēja taisnība, jo, patiešām, ne jau tikai zināšanas glābj. Taču ekskluzīvisti uzsver, ka mēs neticam kaut kādam abstraktam, nezināmam un neizprotamam Dievam, bet gan trīsvienīgam Dievam, kuru mums ir atklājis Jēzus Kristus, vēsturiska persona, patiess cilvēks un patiess Dievs. Pestīšana nav kāda dievbijīga cilvēka atsaukšanās uz vispārējo Dieva atklāsmi dabā, bet pestīšana ir Kristus žēlastības rezultāts. Rom.10:9-10 Pāvils runā par ļoti skaidru ticības apliecību, ka Jēzus ir Kungs, par ļoti precīzu sirds ticību vēsturiskam, vienreizējam, unikālam notikumam, ka Viņš ir augšāmcēlies.

Kā pēdējo aplūkosim plurālisma pozīciju. Tās spilgtākie pārstāvji ir Pauls Nitters un Džons Hiks. Hiks un Nitters aizstāv savu pozīciju balstoties uz šādiem apsvērumiem:

• Vienīgais veids kā pasaulē veicināt mieru un taisnīgumu ir uzsvērt visu reliģiju vienlīdzību.
• Reliģiskā pieredze ir neaprakstāma, tādējādi neviena reliģija nevar pretendēt uz absolūtumu un eksluzivitāti.
• Cilvēku vēsture un kultūra ir kā filtrs, caur kuru iet cauri reliģiskā pieredze, kā rezultātā rodas dažādi secinājumi, dažādi termini, dažādas koncepcijas par Absolūto Realitāti utt.
• Visu reliģiju pestījošais mērķis ir pārvarēt centrēšanos uz sevi un sastapties ar Realitāti. Līdz ar to neviena reliģija nedrīkst pretendēt uz savu pārākumu.

Tā vietā lai apliecinātu, ka Jēzus Kristus ir Kungs pāri visiem, šis uzskats uzsver, ka viens Kungs, kurš sevi ir manifestējis citos vārdos, ir pazīstams arī kā Jēzus. Citiem vārdiem sakot, Absolūtā Realitāte atklāj sevi daudz un dažādos vārdos un viens no tiem ir Jēzus.

Hika doma gaita ir apmēram šāda: Ja Jēzus patiešām bija mūžīgais Dievs - Radītājs, tad ir ļoti grūti Jēzu, Jauno Derību un kristīgo ticību ierindot tajā pašā līmenī, kurā atrodas citas reliģijas. Taču tā vietā, lai atzītu šo loģisko secinājumu, Hiks izvēlas par labu plurālismam un tādējādi ir spiests pārmainīt kristoloģiju. Hikam nav pieņemams uzskats, ka Jēzus ir viena persona un tajā pašā laikā patiess Dievs un patiess cilvēks. Jēzus ir Dieva Dēls nevis burtiskā nozīmē, bet gan tādā nozīmē, kā šis tituls tiek attiecināts uz senās pasaules ķēniņiem. Hiks atsaucas uz liberālo Jaunās Derības pētniecības spārnu, kurš uzsver, ka pats Jēzus nekad nav par sevi domājis kā par Dievu, nedz arī viņa mācekļi. Šī mācība par Jēzus dievišķību, viņaprāt, parādās tikai agrīnās baznīcas laikā.

Hiks uzsver, ka tradicionālā izpratne par Kristus personu ir bezjēdzīga. Tā iegūs jēgu tikai tad, ja attiecības starp Jēzus cilvēcību un dievišķību tiks „inteliģenti” identificētas. Citiem vārdiem sakot, kamēr mēs ar savu prātu nespēsim aptvert Kristus divu dabu savstarpējās attiecības un vienotību, tikmēr tradicionālā izpratne par Kristus personu ir bez jebkādas nozīmes. Taču Hika patiesais iemesls, kāpēc viņš noraida šo vienotību, ir šāds - šāda unikāla vienotība rada arī unikālu jeb ekskluzīvu kristietību, kas, savukārt, nav savienojams ar „mūsu laikmeta globālo apziņu”.

Hiks uzsver, ka ekskluzīvisma pozīcija ir amorāla un neveicina dialogu starp reliģijām. Vai tiešām viņam ir taisnība? Gan, jā, gan, nē! Vēsturē, diemžēl, ir bijuši daudzi gadījumi, kad „patiesās reliģijas” vārdā tiek fiziski iznīcināti „neticīgie”. Taču šādu attieksmi pret „neticīgajiem” nedrīkst automātiski piedēvēt jebkuram ekskluzīvistam. Ir jāizšķir divas lietas - attiecības ar cilvēkiem un citas reliģijas izvērtēšana. Ja ekskluzīvists, balstoties īpašā atklāsmē, noraida otra cilvēka uzskatus, tas nenozīmē, ka viņš ir netolerants un augstprātīgs pret šo cilvēku. Piemēram, es kā kristietis varu liecināt musulmanim, ka pravietis Muhameds ir viltus pravietis, jo sagroza Evaņģēliju. Taču tas man neliedz ar šo pašu cilvēku pavadīt jauku laiku kopā vakariņojot kādā Vecrīgas kafejnīcā. No pārliecības, ka mana reliģija ir patiesa un citas ir nepatiesas, nedrīkst secināt, ka es drīkstu ļauni izturēties pret citu reliģiju pārstāvjiem. Nepiekrišana jeb citu cilvēku uzskatu noraidīšana nedrīkst novest pie šo cilvēku nicināšanas vai iznīcināšanas. Ekskluzīvists vienmēr centīsies atcerēties, ka arī par šiem citu reliģiju pārstāvjiem mūsu Kungs ir miris.

Pauls Nitters savā darbā uzsver, ka Kristus ir normatīvs tikai kristiešu pieredzei, bet nekādā gadījumā citu reliģiju pārstāvjiem. Tādas Bībeles vietas kā Apustuļu darbi 4:12; Jāņa ev. 1:14 tiek izskaidrotas nevis kā ekskluzīva un kognitīva (izziņas) valoda, kura izslēdz citus ceļus uz pestīšanu, bet gan kā „mīlestības valoda”, proti, šie citāti parāda cilvēku dievbijību un ziedošanos Kristum, nevis runā skaidru valodu un izpratni par vienīgo pestīšanas ceļu, kurš izslēdz visus pārējos. Vienā no saviem pēdējiem darbiem Nitters analizē Apustuļu darbus 4:12 tādā veidā, ka Pēteris un Jānis nupat kā ir dziedinājuši tizlo, un vienīgais, ko apustuļi vēlas pateikt, ir tas, ka „glābjošais spēks” tiek dots caur Jēzus vārdu, nevis, ka šeit tiktu izcelta Jēzus ekskluzivitāte. Noraidot šādu Nittera pieeju, vajag uzsvērt, ka šī panta patiesā nozīme nav parādīt fiziskās dziedināšanas avotu, bet gan norādīt uz galveno Apustuļu darbu grāmatas tēmu, proti, ka Jēzus ir Kungs (ekskluzīvi) un apustuļi ir šī unikālā Kunga liecinieki. Plurālisma pozīcija ir iespējama tikai uz tā rēķina, ka tiek sagrozīta Jēzus Kristus personības izpratne. Ja Viņš nav patiess Dievs, kurš kļuva par patiesu cilvēku, tad Viņš ir tikai kungs citu kungu starpā.

Kopsavilkumā mēs varētu visas šīs trīs pozīcijas salīdzināt ar ceļojumu pa Latviju. Pieņemsim, ka Rīga ir šīszemes dzīve, savukārt Liepāja - jaunās Debesis un jaunā Zeme, pēc kuras ilgojamies. Ekskluzīvists sacītu, ka, lai nokļūtu līdz Liepājai, ir stingri jāvadās pēc Latvijas kartes, kurā ir precīzi pateikts, kur jābrauc taisni, kur jānogriežas. Protams, ir iespējams arī nomaldīties, taču tad atkal ir jāņem palīgā karte, lai atrastu savu pašreizējo atrašanās vietu un atkal dotos Liepājas virzienā. Inkluzīvists sacītu, ka cilvēks var iet pa kuru ceļu vien grib, taču agri vai vēlu, ja viņš nopietni turpinās ceļojumu, sasniegs Liepāju. Citiem vārdiem sakot, visi ceļi ved uz Liepāju, tikai ceļinieki to īsti nezina. Viņi tikai domā, ka dodas uz Valmieru vai Daugavpili, bet patiesībā nonāks Liepājā. Savukārt, plurālists sacītu, ka nav jau nekāda sākuma punkta un galamērķa, ka ir vienalga, uz kuru pilsētu ceļinieks dodas. Cits dodas uz Valku, vēl cits uz Bausku. Kāda starpība, kur doties? Visi ceļa virzieni ir labi un ja cilvēkam patīk kāds konkrēts virziens, tad neviens viņam nevar aizrādīt, ka tas ir nepareizs virziens.

Esmu pārliecināts, ka Jēzus Kristus ir unikāla un ekskluzīva persona visas cilvēces vēsturē. Viņš vienīgais ir patiess Dievs, kurš ir kļuvis par patiesu cilvēku konkrētos vēsturiskos apstākļos. Viņš, neraugoties uz to, ka ir ekskluzīvs, nomira inkluzīvi par visiem, un trešajā dienā ir augšāmcēlies miesā no mirušajiem. Kur ir visu lielo Cilvēces Skolotāju miesas? Tās jau sen ir sagrauzuši tārpi. Taču mūsu Kunga miesa nav piedzīvojusi trūdēšanu, jo Viņš ir augšāmcēlies. Kas tic šai unikālai un ekskluzīvai personai un top kristīts, tas tiks glābts.

kristīgie pasākumi | baznīca

Līdzīgie raksti:

Nekas nav atrasts

Dzejniece Zina Stirna šogad (2011) pārkāpusi 87 gadu slieksni. Vecuma nespēks vairs neļauj viņai būt kopā ar savu draudzi svētdienās dievnamā, taču Zina joprojām dzīvo savā Zaļmājiņā Valdemārpilī un priecājas, kad viņu apciemo draugi un ticības biedri. Šis ir dzejnieces atmiņu stāsts par viņas jaunību, sastapšanos ar Kristu un ilgajā mūžā pieredzēto.

****

Bērnība un jaunības gadi

Šajā pasaulē ierados 1923. gada 16. martā piecos no rīta vienkāršā amatnieka un mājsaimnieces ģimenē. Dzīvojām Talsu rajona Valdemārpilī, namiņā, kas mīļi tika dēvēts par Zaļmājiņu, jo vienmēr bija krāsots zaļā krāsā un tāds ir vēl šodien. Valdemārpilī es uzaugu, pabeidzu pamatskolu, bet vēlāk ar mazbānīti braucu apgūt zinības uz Talsu ģimnāziju. Sapņoju par medmāsas profesiju, taču karš izjauca visus nodomus.

Vēl pirms skolas beigšanas 17 gadu vecumā apprecējos ar savu pirmo un neaizmirstamo jaunības mīlestību Alfrēdu Stirnu. Taču sākās karš un tieši no vīra darbavietas mani kopā ar pārējām sievām un bērniem evakuēja uz „plašo dzimteni”, kā mums teica, „uz divām nedēļām padzīvot drošībā mežā, kamēr atsitīs vāciešus”. Ceļš mašīnas kravas kastē bija bīstams, tikām no meža apšaudīti, bet Rīgā iekļuvām ielu cīņās pie rūpnīcas VEF. Vēlāk, braucot caur Vidzemi, vācu lidmašīnas meta uz mums bumbas. Slēpāmies zem ceļmalas krūmiem, kur es vienmēr sirsnīgi lūdzu Dievu. Dievs mūs sargāja arī pārbraucot Krievijas robežu, jo visas iepriekšējās mašīnas šeit tika sabombardētas. Mēs robežu šķērsojām pilnīgā klusumā un bez nevienas skrambiņas. Tā, pašiem negribot, tikām ierauti Otrā pasaules kara baisajā virpulī.

Plašajā Krievzemē

Nokļuvām kādā kolhozā Gorkijas apgabalā. Par dzīvi un apstākļiem šeit varētu romānu uzrakstīt. Bija pirmais kara gads, valdīja bads un slimības, liela laime bija kādreiz dabūt prosas putru. Vajadzēja arī mācīties krievu valodu. Tomēr 18 gadu vecumā daudz ko var izturēt.

Mēs, vairākas meitenes no Talsu ģimnāzijas, padzirdējušas par latviešu medmāsu kursiem Baškīrijā, ziemas laikā neapkurinātos lopu vagonos devāmies cauri visai Krievzemei. Beidzu frontes medmāsu kursus, bet, tā kā bija māsu pārpilnība, nokļuvu hospitālī Gorkijā. Uzzinot, ka Jaroslavļas apgabala Rostovā tiek atvērta divgadīga latviešu medmāsu skola, devos uz turieni. Tā kā jau bija gūtas priekšzināšanas kursos, nokļuvu praksē slimnīcā, kur palīdzēju ārstiem un pasniedzējiem.

Latvijā tiku mācījusies klavierspēli, tāpēc man uzticēja vadīt skolas kori. Kopā ar armijas puišiem uzstājāmies vairāk nekā 30 koncertos. Dziedājām no galvas, jo nošu nebija. Laikam jau tā ir, ka ekstremālos apstākļos atklājas talanti, par kuriem pat neesam nojautuši. Arī savu pirmo dzejoli „Glāsts” uzrakstīju Tirleānā, Baškīrijā, 18 gadu vecumā. Kā atmiņa no tiem baigajiem gadiem svešumā šis dzejolis iekļauts manā pirmajā dzejoļu krājumā.

Atkal mājās

Pēc četriem kara gadiem, 1944. gada rudenī, laimīgi atgriezos dzimtenē. Rīga bija izpostīta, trūka ūdens, Kurzemē vācieši. Māsu skolas valsts eksāmenu nokārtoju šeit Latvijā - 4. Sarkanā Krusta māsu skolā. Pēc tam desmit gadus strādāju par medicīnas māsu Rīgas pilsētas 1. slimnīcā.

1955. gadā atgriezos pie vecākiem Zaļmājiņā. Strādāju Valdemārpils slimnīcā, vēlāk ambulancē, bet pēdējos 11 gadus pirms aiziešanas pensijā - par vecāko māsu bērnudārzā. Arī šeit rakstīju dzeju un darbojos vietējā ansamblītī. Tagad esmu pensijā un slimības dēļ saistīta pie mājas.

Ģimene

Par savu vīru Alfrēdu Stirnu jau Urālos saņēmu melīgas „aculiecinieku” ziņas, ka viņš kritis pirmajā kara gadā. Šī sāpe atspoguļojas manā tā laika dzejā. Taču, pēc kara atgriežoties Latvijā, satiku viņu dzīvu. Četri kara gadi bija daudz ko sarežģījuši mūsu attiecībās un apmēram pēc gada mēs nolēmām laulību šķirt. Toreiz Dievu vēl nepazinu un domāju, ka šķiršanās atrisinās daudzus sarežģījumus. Šajā laulībā dzimis mūsu vienīgais dēls Juris Stirna, kas pēc aviācijas skolas pabeigšanas aizbrauca uz Sibīriju un tagad ar savu ģimeni dzīvo Kolpaševā.

Vēlāk Valdemārpilī apprecējos ar savu otro vīru Pēteri Stupeli. Bijām pilnīgi pretēja rakstura cilvēki, tomēr kopā tika nodzīvoti 40 gadi. Bērnu mums nebija. 1995. gada 18. janvārī Pēteris kā parasti uz dažām stundām izgāja pastaigāties un pazuda bez vēsts. Meklēšana rezultātus nedeva. Viņu atrada nosalušu aprīļa beigās mežā pie Dundagas…

Dieva ceļos

Lai gan bērnībā biju kristīta un vēlāk iesvētīta, tomēr Dievu nepazinu, kaut arī Viņam ticēju. Taču tad kāds gadījums pārmainīja visu. Slimnīcā, kur strādāju par vecāko māsu, ārstējās toreizējais Golgātas baptistu draudzes kora diriģents Alfrēds Tīss. Viņam bija smadzeņu audzējs. Reiz manas dežūras laikā pie Tīsa atveda sievieti, kam bija dziedināšanas dāvana. Pēc aizlūgšanas Dievs viņu pilnībā dziedināja. Ārsti bija nesaprašanā, bet stāstīt patiesību es nedrīkstēju. Beigu beigās viņš tika izrakstīts ar izdomātu diagnozi „acs nerva iekaisums”. Taču es zināju patiesību.

1950. gada 2. jūlijā mācītājs Eduards Strēlis mani bibliski (ar pagremdi) kristīja Golgātas baptistu draudzes dievnamā. Vēlāk piedzīvoju arī Svētā Gara kristību. Piecus gadus biju soprāna soliste Golgātas draudzes korī. Atgriežoties Valdemārpilī, dziedāju vairākās Kurzemes luterāņu baznīcās, vēlāk Talsu baptistu draudzes korī. Sakarā ar sabiedriskā transporta trūkumu brīvdienās, pārnācu uz Valdemārpils vasarsvētku draudzi, kur ik svētdienu turpināju liecināt par savu Glābēju ar dzejas rindām.

Trīs reizes manā dzīvē - kristībās, iesvētībās un bibliskajā kristībā - mācītājam uzliekot rokas, ir atskanējuši vieni un tie paši vārdi: „Lai arī kalni atkāptos un pakalni sakustētos, bet Mana žēlastība neatkāpsies no tevis un Mana miera derība nešķobīsies!” (Jesajas gr. 54:10) Tā tas patiešām ir noticis. Jāteic, ka, pateicoties vājajam gribasspēkam un izteikti emocionālajam raksturam, savā garajā mūžā esmu daudz grēkojusi. Bija brīži, kad aizgāju no draudzes un atrados velna verdzībā. Dievu gan nekad neesmu noliegusi, tomēr kalpoju miesai un pasaulei. Līdz ar to bija jāpiedzīvo lieli garīgie un materiālie zaudējumi. Kaut arī biju kļuvusi neuzticīga noslēgtajai derībai ar Dieva Dēlu, Viņš no savas puses vienmēr palika uzticīgs. Šodien pēc visa pārdzīvotā, dziļi nožēlotā un izsūdzētā, esmu saņēmusi lielu piedošanu un glābšanu no grēka sekām, nāves un elles. Lauztā derība atkal ir atjaunota!

Mans stiprums ir Tas Kungs

Dievs manā dzīvē vairākas reizes ir sevi apliecinājis kā Lielais Ārsts. Viņš dziedināja mani no draudošā akluma acs plēves plīsuma dēļ, pēc aizlūgšanas un svaidīšanas ar eļļu esmu dziedināta arī no vēža vēdera dobumā. Ārsts nekādi tam nespēja noticēt un pat nosūtīja manas analīzes uz Maskavu atkārtotai pārbaudei. Vēža šūnas bija izgaisušas. Tāpēc šodien man nākas daudz domāt, kādēļ pēdējos gadus gūžas deformācijas dēļ esmu spiesta pārvietoties ar kruķiem un netieku pilnībā dziedināta. 1997. gada jūlijā atrados uz nāves sliekšņa ar lielām sāpēm visā ķermenī. Tomēr Dievs ir brīnišķīgs palīgs.

Jāteic, ka šie pēdējie smagie gadi man bijusi liela skola ar brīnišķīgiem garīgiem piedzīvojumiem. Ir izjusts fantastisks Dieva miers, kas tiešām augstāks par katru cilvēka saprašanu. Esmu piedzīvojusi, ko nozīmē patiess Svētā Gara prieks. Slava Dievam par to!

Visās šajās pēdējo gadu grūtībās neatsverams atspaids ir bijis Latvijas Kristīgais radio un tā vēstuļu daļas vadītāja Lidija Brūvere. Ar savām stiprinošajām vēstulēm viņa uzturēja možu manu garu grūtajos dzīves brīžos. Esmu arī garīgi augusi, pateicoties labai kristīgai literatūrai. Un, ja tāds būs Dieva plāns, ceru piedzīvot arī lielu dziedināšanas brīnumu - Viņa noliktajā laikā. Lai skan mūžīgs aleluja Dieva varenajam vārdam! Tāpat šī slava skan visos manos dzejoļos.

Mūža darbs

Šovasar (2001. g. - red. piezīme) dienas gaismu ieraudzīja dzejoļu krājums „Manas mazās dziesmiņas Tev, lielais Dievs!” Šī dzeja nav rakstīta, domājot par poēzijas likumu prasībām, bet diktēta no augšienes, tāpēc pasaules neatzīta. Tomēr kā liels brīnums šī mana sirdsdziesma pretī lielajam Radītājam ir iznākusi. No 18 gadu vecuma visu mūžu esmu rakstījusi dzeju. Lasot šo krājumiņu, ievērosiet, kā ar gadiem mainās dzejas tematika. Īpašu pateicību par grāmatu vēlos izteikt izdevniecības „Viņā vārds manī” direktoram Miervaldim Zeltiņam un viņa dzīvesbiedrei Antrai. Tikai pateicoties viņu nesavtīgajām pūlēm, šie mani „putnēni” lido. Paldies Dievam, ka manas acis vēl pirms aiziešanas Mūžībā to varēja ieraudzīt.

****

Bez rakstā minētās Zinas Stirnas pirmās dzejoļu grāmatas „Manas mazās dziesmiņas Tev, lielais Dievs”, vēlākajos gados izdevniecība „Viņa Vārds manī” laidusi klajā vēl vairākus dzejnieces dzejoļu un atziņu krājumus - „Spēks, kas no Dieva Vārda plūst…”, „Ceļš uz laimi” un „Svaidījums”.

kristīgie pasākumi | baznīca

Līdzīgie raksti:

• Lūcija Fricberga: Jēzus teica - “Esi mierīga.”
• Paulis Kļaviņš. Pie rokas ņem un vadi (1)
• Paulis Kļaviņš. Pie rokas ņem un vadi (2)