Arī Latvijā labi pazīstama viena no slavenākajām pielūgsmes dziesmām pasaulē „Pēc Dieva Valstības dzenieties jūs”. Taču reti kurš zina, kas ir šīs brīnišķīgās melodijas un vārdu autors. Tā ir viena no mūsdienu kristīgās mūzikas pionierēm, dziedātāja, komponiste, „Jaunatne ar Misiju” kalpotāja, misionāre Karena Lafertija. Par savu gandrīz 40 gadus ilgo ceļu mūzikā Karena vienā no savām ciemošanās reizēm Latvijā pastāstīja intervijā žurnālam „Tikšanās”.

****

Ar mūziku esmu saistīta lielāko savas dzīves daļu. Sāku ar klavierēm, vēlāk bija saksofons, oboja. Pusaudža gados spēlēju folkmūziku - dziedāju ģitāras pavadījumā. Pēc skolas iestājos universitātē un ieguvu akadēmisko grādu kora mūzikā.

Es uzaugu kristīgā ģimenē, taču universitātes laikā novērsos no Dieva. Spēlēju dažāda stila mūziku naktsklubos un citās izklaides vietās. Tad, pirmajā gadā pēc universitātes beigšanas, Dievs skubināja kādu draugu man liecināt par dzīvi Kristū. Pēc atgriešanās es domāju, ka Dievs mani izmantos kā Savu liecinieci tieši izklaides industrijā, taču notika citādāk. Es lūdzu pēc draudzes, un Tas Kungs mani aizveda uz spēcīgu draudzi, kas būvēta uz Bībeles principiem - Calvary Chapel Kostamesā, Kalifornijā. Kādus pāris mēnešus vēl darbojos izklaides industrijā, taču tad sajutu Dieva aicinājumu kalpot ar mūziku tikai Viņam. Tā es nokļuvu kristīgās mūzikas pasaulē. Tas bija 1971. gadā.

Tolaik mēs, protams, nenojautām, ka radām vēsturi, mēs vienkārši bijām bariņš hipiju, kas spēlēja mūziku. Es pati gan nebiju nekāds radikāls hipijs, vairāk tāda kantrimeitene. Tas bija ļoti aizraujošs laiks. Daudzi mani vienaudži lietoja narkotikas, bet tad atgriezās un nāca pie Jēzus. Cik radikāli viņi bija pasaulē - audzēja garus matus un nostājās pret sabiedrību, - tikpat radikāli viņi bija arī kā kristieši. Kalifornijā bija daudz mūziķu, kas atgriezās un sāka rakstīt dziesmas Jēzum, starp tiem arī vairāki profesionāļi, mūzikas pasaulē pazīstami cilvēki. Tas sekmēja kristīgās mūzikas ātru izaugsmi.

Mūsu draudze daudz darīja, lai palīdzētu mūziķiem. Mēs nebijām ierakstu mākslinieki, bet vairāk tāda mūziķu sadraudzības grupa. Uzsvaru nelikām uz albumu ierakstīšanu, bet Bībeles studijām. Draudzē bija īpaši mācītāji, kas kalpoja mūziķiem, īpašas Bībeles studijas. Arī izdevniecība Maranatha!Music radās kā atbalsts draudzes mūziķiem. Ierakstījām ne vien evaņģelizējoša rakstura dziesmas, bet arī slavas un pielūgsmes mūziku. Tāda, piemēram, bija mana populārākā dziesma Seek Ye First (Pēc Dieva Valstības dzenieties jūs), kas iekļauta manā pirmajā albumā. Es to uzrakstīju pāris mēnešus pēc tam, kad biju sākusi kalpošanu kristīgajā mūzikā. Ar laiku Maranatha!Music kļuva par kompāniju, kas specializējās tieši slavas un pielūgsmes mūzikā.

Sākumā mēs tā īsti neaptvērām, kāda nozīme ir noteiktu laiku veltīt slavai un pielūgsmei. Koncertos es dziedāju dažādas dziesmas, liecības dziesmas, dziesmas, kas stāstīja par manu dzīvi, un tajā pašā laikā arī Pēc Dieva Valstības. Tā bija daļa no koncerta. Tikai pēc laika mēs aptvērām, cik patīkami ir dziedāt tieši Tam Kungam. Tas radās dabīgi, Dievs pats mūs mācīja un ieveda slavēšanā.

Katru reizi, kad Maranatha!Music veidoja jaunu slavēšanas dziesmu albumu, viņi aicināja mūs - atsevišķus draudzes dziedātājus - iedziedāt šīs dziesmas. To visu vajadzēja kaut kā nosaukt un nosauca par Maranatha Singers. Patiesībā tādas grupas nemaz nebija. Bija grupiņa mākslinieku, kas sanāca kopā un dziedāja. Vēlāk, kad sāka pienākt uzaicinājumi koncertēt draudzēs, patiešām tika izveidota reāla grupa ar šādu nosaukumu. Es nekad neesmu bijusi grupā, ko sauc par Maranatha Singers, taču es biju klāt tās oriģinālajā pirmsākumā.

1978. gadā Maranatha!Music man piedāvāja doties trīs mēnešus ilgā koncertturnejā pa Eiropu. Tur es sapratu, ka mūzika var būt efektīva arī misijā. Gandrīz visur, kur uzstājos, tas bija pirmais mūsdienu kristīgās mūzikas koncerts. Viņi bija pieraduši pie ērģelēm un kora mūzikas. Es biju pārsteigta. Man bija tikai akustiskā ģitāra un balss un es domāju, ka ļaudīm būs garlaicīgi pusotru stundu klausīties vienkāršu dziedājumu, pie tam angļu valodā. Taču pēc atgriešanās Amerikā saņēmu vēstules no cilvēkiem, kas organizēja manus koncertus Eiropā. Viņi rakstīja, ka par šiem koncertiem joprojām runā, tiek izplatīti albumi un cilvēki atgriežas. Es nodomāju: ak, Dievs, tā taču esmu tikai es, bet ir vēl daudz citu kristīgu mūziķu. Kāpēc neizmantot viņus misijas darbā?

Šajā Eiropas turnejā es saņēmu vīziju, ko tagad sauc par Musicians for Missions. Holandē es sastapos ar organizāciju Jaunatne ar Misiju. Viņi nāca uz koncertiem, pēc tam uzaicināja mani pie sevis ciemos. 1981. gadā mēs nodibinājām Musicians for Missions. Mērķis bija radīt atbalsta organizāciju, kas palīdzētu mūziķiem ar aparatūru, ierakstiem, sniegtu visu nepieciešamo, lai viņi varētu doties kalpošanas darbā. Viss šis projekts sākās Amsterdamā, taču ideja bija izveidot mūziķu atbalsta tīklu arī citās pasaules daļās.

Pagājuši jau gandrīz 30 gadi, kopš esmu misijas darbā. Musicians for Missions kļuvusi par starptautisku misiju, kas darbojas Jaunatne ar Misiju projektu ietvaros. Tolaik es biju pirmā, kas no Amerikas ieradās Eiropā, tas bija kaut kas jauns. Tagad šādi apmaiņas braucieni notiek regulāri. Mūziķu grupas no Āfrikas brauc uz Ameriku un otrādi. Es cenšos organizēt, lai grupas no dažādām valstīm ceļotu un kalpotu ar mūziku. Tas ir svētīgi.

Esam izveidojuši skolu Music in Missions, kuras mērķis ir sagatavot mūziķus, lai tie varētu iziet misijas darbā. Tādā veidā mēs gribam paplašināt mūzikas izmantošanu misijā. Santa Lozinska (Pūpolberga) no grupas Xenos bija pirmā no Latvijas, kas beidza šo skolu Amerikā. Viņa man palīdzēja šādu skolu organizēt arī Indijā un Latvijā.

Esmu piedalījusies daudzu mūzikas albumu veidošanā, bet mani soloprojekti ir astoņi. Trīs no tiem radušies sadarbībā ar Maranatha!Music, kas man atdeva visas oriģinālās lentas ar ierakstiem, un tagad tie pieejami arī CD versijā. Tomēr vismīļākais man ir albums Multitudes, kas atspoguļos manu misionāres dzīvi 20 gadu laikā. Tās ir 11 dziesmas, kas ierakstītas Āfrikā, Indijā, Rumānijā, tur ir indiāņu un Latīņamerikas skaņas, kaut kas no ķeltu un īru mūzikas. Mēs centāmies salikt kopā šo etnisko skanējumu ar popmūzikas skaņām. Es to darīju ar mērķi atgādināt katram cilvēkam par viņa izcelsmi, saknēm, būtību, jo katrai tautai ir īpašs veids, kā viņa pateicas Dievam. Dievs vēlas, lai mēs viņam pienesam to, kas nāk no mūsu sirds. Tas var tikt pasniegts dažādos veidos ar dažādām skaņām. Piemēram, Āfrikā slavē pilnīgi citādāk, nekā to dara Āzijas tautas vai spānieši. Tas viss ir pieņemami, galvenais, lai tas nāktu no sirds.

Mēs dzīvojam pasaulē, kas ir ļoti daudzveidīga. Ja tu esi kristietis, tad vienalga, vai esi ārsts, skolotājs, mūziķis - galvenais, lai tu dzīvotu kristieša cienīgu dzīvi. Jebkurā gadījumā padoms ir jāprasa Dievam. Tas attiecas arī uz mūziķiem. Ne katrs ir saņēmis aicinājumu būt kalpošanā, iet pie draudzēm, uzmundrināt, stiprināt, kalpot ar mūziku. Ir mūziķi, kas vēlas, lai uz viņu koncertiem kristieši atvestu pēc iespējas vairāk nekristiešu, jo viņu mērķis ir evaņģelizācija. Slavēšanas grupu vadītāji ir tieši iesaistīti kalpošanā. Bet dažiem ir citādāka pieeja - viņi cenšas savienot pielūgsmi ar izklaidējošo daļu. Viņi izmanto izklaidējošo stilu, lai nekristieši gribētu klausīties šādu mūziku. Spēlējot kristīgu un tajā pašā laikā kvalitatīvu mūziku, viņi cenšas panākt, lai nekristieši sanāktu kopā un tad aizved tos Dieva tuvumā. Ir mūziķi, kas brīnišķīgi slavē Dievu, bet viņiem ir arī dziesmas, kas populāras sekulārajās radiostacijās. Tas vairāk ir pasaules uztveres jautājums - vai mēs šīs lietas saucam par svētām vai sekulārām.

Katram kristietim ir viens vienkāršs jautājums: kā es varu kalpot cilvēkiem un darīt to tā, lai pagodinātu Dievu? Līnijas, kuras mēs cenšamies novilkt - tas ir svēts, tas sekulārs, - ir pārāk izplūdušas. Kad es tiku glābta, bija dažas dziesmas, kuras es pārtraucu dziedāt, jo tās nebija Dievam patīkamas. Taču es turpināju dziedāt brīnišķīgas mīlas dziesmas par patiesu mīlestību. Dziesma, kas dzied par uzticīgu mīlestību - vai tā ir svēta vai sekulāra? Jeb, ja to dzied kristietis, tad tā ir svēta, ja nekristietis, tad sekulāra? Patiesība taču vienmēr ir patiesība. Ja kristieša aicinājums ir dziedāt, tad Dievs palīdzēs sasniegt vislabākos rezultātus. Es negribu novilkt striktas robežas, es vienkārši aicinu kristiešus visu darīt kā Tam Kungam. Tas nenozīmē, ka dziesmā vienmēr obligāti jāskan Dieva vārdam. Varbūt tur būs vārdi: tā ir brīnišķa, brīnišķa pasaule! Bet es šajā skaistajā pasaulē saskatu brīnišķu Dievu.

Karen Lafferty albumi:

• 1975 Bird un a Golden Sky
• 1978 Sweet Communion
• 1980 Life Pages - Love of the Ages
• 1983 Country to Country
• 1989 Land of No Goodbyes
• 1990 Double Portion (izlase)
• 1995 Hymns from the Heart
• 2002 Multitudes - The Sound of Many Nations
• 2008 Singing My Heart Out

Līdzīgie raksti:

• 2nd Chapter of Acts: Apustuļi mūzikā

Kopš 1993. gada Latvijas Banka (LB) līdztekus apgrozības monētām laiž klajā arī jubilejas un piemiņas monētas. Pēc formas jubilejas monētas ir reāla nauda, ar kuru iespējams norēķināties jebkurā Latvijas veikalā, taču pēc būtības tās ir mākslas darbs un nav domātas lietošanai maksājumos, bet dāvināšanai, piemiņai, kolekcijām. Šādas monētas veltītas kādam ar valsts vai nācijas dzīvi saistītam būtiskam notikumam vai ir veltījums noteiktai tēmai. Parasti jubilejas monētas tiek izgatavotas no zelta, sudraba vai citiem dārgmetāliem īpaši augsta kaluma (proof) kvalitātē. Minēto iemeslu dēļ šādu monētu cena ievērojami pārsniedz to nominālvērtību.

Pirmās jubilejas monētas ar 2, 10 un 100 latu nominālvērtību tika izlaistas 1993. gada novembrī, atzīmējot Latvijas Republikas 75. gadadienu. 1993. gadā tika sagatavots arī pirmais BU kvalitātē speciāli kalto 1992. gada apgrozības monētu komplekts suvenīriesaiņojumā. Vēlāk šādu komplektu izlaida arī speciālā Dziesmu svētkiem veltītā iesaiņojumā. BU kvalitātes apgrozības monētu komplekti izdoti arī 2001., 2003. (ar 1 lata monētu „Skudra” un 2003. gada 2 latu bimetāla monētu), 2004. (ar 1 lata monētu „Sprīdītis” un 2003.gada 2 latu bimetāla monētu) un 2005. (ar 1 lata monētu „Pētergailis” un 2003.gada 2 latu bimetāla monētu) gadā.

Latvijas Banka piemiņas monētas izlaiž vairāku monētu programmu ietvaros. Monētu programmas tiek dalītas starptautisko un nacionālo monētu programmās. Starptautiskās monētu programmas realizē sadarbībā ar monētu kaltuvēm un ārzemju tirdzniecības firmām. Pirms izlemt, kurās programmās piedalīties, LB rūpīgi vērtē piedāvātās iespējas. Monētu sižeti stāsta vai nu par būtiskām sabiedriskām un politiskām norisēm vai kādu senu kuģi, saudzējamu dzīvnieku vai putnu sugu, vai arī Latvijai nozīmīgu sporta veidu. Pirmoreiz starptautiskajā monētu programmā LB piedalījās 1995. gadā, kad tika izkalta Atlantas olimpiskajām spēlēm veltīta piemiņas monēta. Starptautisko monētu programmu ietvaros iznākušas šādas monētas:

Olimpisko spēļu programma

• Atlanta 1996 - kanoe airētājs
• Sidneja 2000 - šķēpa metējs
• Sidneja 2000 - treka riteņbraucējs
• Soltleiksitija 2002 - hokejs
• Atēnas 2004 - grieķu-romiešu cīņa
• Turīna 2006 - bobslejs

Programma „Apdraudētā fauna”

• Grieze
• Eiropas ūdele

Programma „Pasaules mazākās zelta monētas”

• Gafelšoneris „Julia Maria”
• Jūgendstils. Rīga
• Pieclatnieks

Programma „Kuģniecības vēsture”

• Fregate „Gekrönte Ehlendt”
• Gafelšoneris „Julia Maria” (sudrabs)
• Ledlauzis „Krišjānis Valdemārs”
• Rīgas kuģis

Programma „Hanzas pilsētas”

• Cēsis
• Koknese
• Kuldīga
• Limbaži
• Straupe
• Valmiera
• Ventspils

Programma “Eiropas mantojums”

• Dziesmu svētki
• Ziemassvētku eglītei - 500

Citu starptautisko programmu ietvaros izlaistās monētas

• ANO 50 gadi
• UNICEF
• Latvija - ES
• Millennium. Poga
• FIFA Pasaules kauss 2006
• Zelta ābele
• Rīga 800 (zelts)

Atzīmējot Rīgas 800 gadu jubileju, LB izveidoja monētu sēriju, kurā katram Rīgas gadsimtam veltīta viena 10 latu monēta. To dizainu, balstoties uz vēsturiskiem materiāliem, veidojuši grafiķi Laimonis Šēnbergs un Gunārs Cilītis, kā arī tēlnieki Ligita Franckeviča un Jānis Strupulis. Šīs sērijas monētas kaltas Royal Mint un apgrozībā tika laistas 1996. - 1998. gadā.

• XIII gs. - bīskaps Alberts
• XIV gs. - Lielās ģildes ģerbonis
• XV gs. - Lielais Kristaps
• XVI gs. - Rīgas panorāma
• XVII gs - Rīgas nocietinājumi
• XVIII gs - Melngalvju nams
• XIX gs. - I Vispārējie latviešu dziesmu svētki
• XX gs. - Brīvības piemineklis

Rīgas astoņsimtgadei veltītās monētas varēja iegādāties gan atsevišķās etvijās katrai monētai, gan astoņu monētu komplektā vienā etvijā, gan arī īpašā blistera iepakojumā katrai monētai atsevišķi vai komplektā.

Nacionālo monētu programmu ietvaros izlaistas vēl šādas monētas:

Programma „Latvija. Laikmetu grieži un laikmetu vērtības”

• Sērija „Pamati” - Zeme
• Sērija „Pamati” - Debess
• Sērija „Pamati” - Liktenis
• Sērija „Laiks” - Kurzeme
• Sērija „Laiks” - Vidzeme
• Sērija „Laiks” - Latgale
• Sērija „Cilvēki” - Krišjānis Valdemārs
• Sērija „Cilvēki” - Krišjānis Barons
• Sērija „Cilvēki” - Rainis
• Sērija „Valsts” - Brīvības cīņas
• Sērija „Valsts” - Svešas varas
• Sērija „Valsts” - Valsts atdzimšana

Citas nacionālo programmu ietvaros izlaistās monētas:

• Likteņa monēta
• Laika monēta
• Laika monēta II
• Ciparu monēta
• Dzīvības monēta
• Janvāris 1991
• Sigulda
• Latvijas Nacionālā bibliotēka
• Hokeja Pasaules čempionāts Rīga 2005
• Barons Minhauzens
• Latvijas monēta
• Latvijai 90
• Basketbols
• Laimes monēta
• Cūciņa
• Latvijas Universitāte
• Mērnieku laiki
• Ūdens monēta
• Hercogam Jēkabam - 400
• Neatkarības deklarācija
• Latviešu ābece

Kolekcionāru vidū īpaši pieprasītas tiek unikālo monētu sērijas monētas. Tās ir monētas ar netradicionālu sižetisko, māksliniecisko vai tehnisko risinājumu. Pirmā šāda monēta bija starptautiskās monētu programmas „Millennium” ietvaros 1999. gada nogalē izlaistā monēta pogas izskatā. Šīs monētas izveidei Latvijas Banka rīkoja īpašu ideju konkursu, kurā uzvarēja Taurenes pamatskolas matemātikas skolotāja Maija Bārzdiņa. Nākamā bija 2002. gadā izlaistā divkrāsu Likteņa monēta, kam averss bija apzeltīts, bet reverss sudrabots. Sekoja Laika monētas - unikālas bimetāla piemiņas monētas, kuru kalšanai izmantots niobijs. 2006. gadā tika izkalta septiņstūru Ciparu monēta, kuras tirāža bija tikai nieka 2007 eksemplāri. Katrs Ciparu monētas eksemplārs ir ar savu unikālo numuru. Savukārt Dzīvības monētai atsevišķas monētas zīmējuma detaļas pārklātas ar zeltījumu. Īstu ažiotāžu izsauca 2008. gada beigās izlaistā Laimes monēta, kas no LB kasēm pazuda dažu dienu laikā. Sēriju 2009. gadā turpināja četrstūrainā Ūdens monēta. Pie unikālajām monētām var pieskaitīt arī Minhauzena monētu, kas 2006. gadā monētu izstādē „Vicenza Numismatica” Itālijā saņēma galveno balvu kā 2005. gada izcilākā monēta.

Lai piemiņas un jubilejas monētas varētu iegādāties ne tikai kolekcionāri un turīgi interesenti, LB praktizē atsevišķu monētu izdošanu divās versijās - sudrabā un vara/niķeļa (Cu/Ni) sakausējumā. Vara/niķeļa monētas ir mazākas pēc izmēra un ievietotas blistera iesaiņojumā. Jau iznākušas Dziesmu svētkiem un latviešu ābecei veltītas vara/niķeļa sakausējuma piemiņas monētas.

Vēl kāda LB aktivitāte, kas pirms Rīgas 800 gadu jubilejas risinājās veselu četru gadu garumā, bija senās naudas kalšanas akcija „Rīgas laiks monētās”, kuras ietvaros katru gadu tika kaltas Latvijas teritorijā dažādos laikos apgrozībā bijušu metāla naudas zīmju samazinātas kopijas. Četros gados - četru laikmetu, četru dažādu valdnieku monētas, kuru atveidus varā (ierobežotu skaitu arī sudrabā) gluži tādā pašā tehnikā kā senajā Rīgā kala Mārtiņš Mikāns no Mikāna zeltkaļu darbnīcas „Kalvis”.

Akcija sākās 1998. gadā, kad Dziesmu svētku laikā LB Doma laukumā ierīkoja informācijas stendu „Kalēja namiņš”. Tajā ikvienam garāmgājējam bija iespēja uzzināt par minēto monētu programmu un kā suvenīru iegūt uz vietas izkaltu 16. gadsimta Rīgas zelta guldeņa vara kopiju. Šādas suvenīrmonētas saņēma vairāk nekā 6000 interesentu. Pēc gada daudzviet bija iespēja tikt pie sava laimes vērdiņa - šo Rīgas brīvpilsētas (1565) naudiņu lielu kultūras pasākumu laikā kala Rīgā, Cēsīs, Zosēnos un Brīvdabas muzejā. Brīvdabas muzejā 2000. gada vasarā kala arī Kārļa XI laika dukāta (1681) kopijas. Bet 2001. gada vasarā Rīgā pasākuma „Rīgas laiks monētās” noslēgumā četrās dienās tika kaltas visas četras akcijas monētas - katru dienu cita. Tad bez jau iepriekš minētajām tapa arī četrkapeiku livonēza (1757) kopija.

Latvijas monētas to augstās kvalitātes dēļ iecienījuši gan pašmāju, gan ārvalstu kolekcionāri. Ņemot vērā, ka šo monētu vērtības kritēriji ir pavisam citi nekā apgrozības naudai, to vērtība nemazināsies arī pēc lata aizstāšanas ar eiro. LB turpinās izlaist jubilejas un piemiņas monētas ar valstij un nācijai nozīmīgiem sižetiem arī pēc eiro ieviešanas, tikai to nominālvērtība tad jau vairs nebūs latos, bet eiro.

kristīgie pasākumi | baznīca

Līdzīgie raksti:

• Nacionālā mantojuma suvenīrmonētas
• Monētu un banknošu kvalitāte
• Monētu glabāšana

Reizi trijos gados kādā no Eiropas pilsētām notiek pasākums, kura mērķis ir vienot kontinenta vasarsvētku draudzes, organizācijas un atsevišķus ticīgos. Tā ir PEC (Pentecostal European Conference) - Vasarsvētku draudžu Eiropas konference. Pirmā šāda konference notika 1969. gadā Zviedrijas pilsētā Nīhemā un kopš tā laika, sākumā reizi gadā, vēlāk reizi trīs gados, vasarsvētku kristieši pulcējas kopā, lai slavētu un pielūgtu Dievu, aizlūgtu cits par citu, iepazītos ar vasarsvētku draudžu kalpošanu dažādās zemēs un misijas laukos.

PEC rīkotāja ir Vasarsvētku draudžu Eiropas sadraudzība (PEF - Pentecostal European Fellowship), kas koordinē kontinenta draudžu kopdarbu. Tās rīcības komitejā, kas sapulcējas reizi gadā, darbojas dažādu Eiropas valstu vasarsvētku draudžu līderi. Galvenā PEF misija ir PEC konferenču organizēšana, taču tā koordinē arī citu vasarsvētku draudžu kalpošanas nozaru - Vasarsvētku draudžu Eiropas misijas (PEM), Eiropas Vasarsvētku draudžu teoloģijas asociācijas (EPTA), Vasarsvētku draudžu Eiropas jaunatnes kalpošanas foruma (PEFY), Eiropas Vasarsvētku draudžu preses asociācijas (EPPA) un Vasarsvētku draudžu Eiropas sieviešu sadraudzības (PEFW) - darbu.

Atsevišķi dalībnieki no Latvijas PEC konferencēs piedalījās arī agrāk, taču pirmā nopietnā delegācija tika izveidota 1997. gadā, kad uz Čehijas mazpilsētu Fridek - Misteku devās vairāk nekā 70 cilvēki, kļūstot par lielāko ārzemju delegāciju šajā pasākumā. Kopš tā laika Latvijas delegācija nemainīgi saglabājusi šo titulu visās konferencēs, sasniedzot pat līdz 150 cilvēku lielu dalībnieku skaitu. Kopumā PEC konferencēs piedalās no 8000 līdz pat 20 000 reģistrētu dalībnieku, kam jāpieskaita vēl pāris tūkstoši, kas ierodas tikai uz vienu no konferences dienām.

PEC konferenču programma ierasti ir daudzpusīga un interesanta. Līdztekus ikdienas plenārsēdēm notiek dažāda vecuma un interešu grupām domāti semināri un minikonferences par visdažādākajām tēmām. Īpaši semināri tiek organizēti sievietēm un vīriem, biznesa un karjeras cilvēkiem, kristīgajiem žurnālistiem un jaunajiem mācītājiem. Tajos tiek runāts par evaņģelizāciju un misijas darbu, jaunu draudžu veidošanu, darbu mājas grupās un etnisko minoritāšu vidū, par ģimeni, muzikālo kalpošanu, garīgo cīņu, Svētā Gara pilnību un kristīgo sadraudzību. Delegātiem ir iespēja noklausīties ziņojumus un noskatīties videomateriālus no dažādām zemēm un misijas vietām. Konferences laikā darbojas kristīgo grāmatu un mūzikas veikali, savus stendus izvieto dažādas misijas un organizācijas.

Padomāts arī par jauno paaudzi. Pasākuma ietvaros notiek alternatīva bērnu konference, kas parasti pulcē kuplu dalībnieku pulku. Bērni kopīgi lūdz un slavē Dievu, dzied, dejo, zīmē un spēlē dažādas spēles, ar leļļu teātra starpniecību piedalās dažādos Bībeles notikumos. Savukārt pusaudžiem un jaunatnei domātajos pasākumos valda nepiespiesta, garīgas dedzības pilna gaisotne. Svētā Gara uguns jūtama visur - gan jauniešu iemīļoto grupu dziesmās, gan lūgšanās, gan sludinātajā vārdā.

PEC konferencēs Dieva Vārdu sludina Eiropā pazīstami mācītāji un garīgie līderi, piemēram, Reinhards Bonke, Vācijas vasarsvētku draudžu prezidents Ingolfs Elsels, Vācijas lielākās brīvdraudzes mācītājs Peters Vencs, Eiropā lielākās draudzes mācītājs Sandejs Adeladža, evaņģēliste Sūzeta Hatinga, Karls Aksels Mentzoni, Mels Fletčers un citi. Dievkalpojumu laikā skan daudz un dažādu stilu mūzika - sākot ar akadēmiskā žanra skaņdarbiem līdz pat slavas un pielūgsmes dziesmām, ko izpilda kristīgie mūziķi no visas Eiropas. Visās PEC konferencēs tiek nodrošināts sinhronais tulkojums vairāku Eiropas tautu valodās.

Īpaša uzmanība konferences laikā tiek pievērsta evaņģelizācijai. Ik dienu pilsētā notiek brīvdabas dievkalpojumi un ielu evaņģelizācija. Starptautiskas jauniešu evaņģelizācijas komandas sludina, dzied, izdala garīga satura brošūras, sarunājas ar cilvēkiem, aizlūdz par tiem. Viņi arī aicina ļaudis uz vakara evaņģelizācijas dievkalpojumiem, kas parasti notiek kādā no pilsētas sporta hallēm vai stadioniem. Visbiežāk tajos sludina pazīstamais vācu evaņģēlists Reinhards Bonke.

PEC konferences izpelnās arī augstu valsts amatpersonu ievērību. Dažādās valstīs konferenci pagodinājuši gan parlamenta deputāti un ministri, gan ES pārstāvji no Briseles, gan karaļi un prezidenti. Tas tādēļ, ka vasarsvētku draudzes ne vien sludina Dieva Vārdu, bet piedāvā arī nozīmīgas sabiedrības atveseļošanas programmas. Tas ir darbs ar narkomāniem, ielu bērniem, bēgļiem, AIDS profilakse. Tā nav tikai medicīniska un sociāla palīdzība - galvenais ir cilvēka iekšējā pārmaiņa, jo tikai Jēzus ir tas, kurš atbrīvo no ikviena grēka.

Konferences dienas to dalībniekiem ir garīgi un emocionāli piesātinātas un fiziski nogurdinošas. Tomēr fizisko nogurumu un iespējamās sadzīviskās neērtības atsver tā vienotības, sadraudzības un mīlestības gaisotne, kāda valda itin visā konferences laikā. To nav iespējams izstāstīt, tas katram jāpiedzīvo pašam.

P.S. Līdzīgs pasākums ir Vasarsvētku draudžu Pasaules konference (Pentacostal World Conference), ko rīko Vasarsvētku draudžu pasaules sadraudzība (Pentecostal World Fellowship). Arī šis pasākums notiek reizi trijos gados, tomēr delegāti no Latvijas tajā piedalās krietni mazāk, jo visbiežāk Pasaules konferences norises vieta ir Amerikas, Āzijas vai Āfrikas kontinents, retāk Eiropa. Reizēs, kad pasākums tomēr notiek Eiropā, abas konferences - Pasaules un Eiropas - nereti tiek apvienotas.

kristīgie pasākumi | baznīca

Līdzīgie raksti:

• Eiropas vasarsvētku kustībai - 100
• Spēks vienotībā. LVDA - 20
• Pirmais Latvijas vasarsvētku draudžu bīskaps
• Celmlauži. Latvijas vasarsvētku kustībai - 80.
• Vasarsvētku draudžu Dziesmu svētki

Roberts un Tekla Prikuļi - laulāts pāris, kas dzīvē meklējuši un arī atraduši Dievu un kam Dievs nav tikai abstrakts jēdziens, bet sargs, palīgs un padomdevējs ikdienā. Roberts un Tekla ir kalpojuši gan draudzē „Dzīvības Avots”, gan citur. Šobrīd viņi ir Ķekavas vasarsvētku draudzes „Dzīvības ceļš” mācītāji.

****

- Kad iepazināties, vai jau bijāt kristieši?

Tekla: - Nē, mēs zinājām par Dievu, taču kristieši nebijām. Tautiskās atmodas laikā cilvēki pastiprināti meklēja Dievu, jo bija radušās jaunas iespējas to darīt. Parādījās kristīgā literatūra, kuru es daudz lasīju. Tolaik Dievs runāja uz visu tautu un arī uz mani. Lasīju Bībeli, laikrakstu „Svētdienas Rīts”, un sapratu, ka man vajadzīga draudze. Vienīgā, ko pazinu kopš bērnības, bija katoļu baznīca. Sāku to apmeklēt, tomēr nespēju īsti iejusties, tāpēc nolēmu labāk palikt mājās un lasīt Bībeli vienatnē.

Kādu dienu pēkšņi sapratu, ka esmu maldos, ka Dievs ir, bet es līdz šim esmu dzīvojusi bez Viņa, ka viss, kas man iepriekšējos gados par Dievu stāstīts, ir meli. Protams, atgriezties pie Dieva nebija viegli. Bija daudz jautājumu un neskaidrību, taču es zināju, ka Viņš man ir vajadzīgs. Pirms tam mazliet nodarbojos ar horoskopiem, bet tagad saplēsu savas horoskopu kārtis un visiem mierīgi varēju paziņot - es ar to vairs nenodarbojos! Es to sapratu tik skaidri, it kā būtu dabūjusi ar koku pa galvu un pēkšņi pamodusies.

Tālākais ceļš pie Dieva veda caur ģimenes problēmu risināšanu. Meklēju kādu padomu un meita Ieva ierosināja aizbraukt uz Jelgavu pie viņas skolasbiedrenes Baibas vīratēva, vasarsvētku draudžu bīskapa Jāņa Ozolinkeviča. Aizbraucu uz pāris stundām, bet mājās pārbraucu tikai nākamās dienas vakarā. Mēs daudz runājām, par mani aizlūdza. Bīskapa dzīvesbiedre Ausma atvēra Bībeli un lasīja tādas Rakstu vietas, ka man atlika tikai piekrist.

1993. gadā tiku kristīta. Apstākļi mājās joprojām nebija mainījušies. Tad kādā ļoti konkrētā gadījumā, kad ģimenē atkal bija lielas problēmas, es nācu Dieva priekšā un lūdzu, visvairāk par sevi. Man vajadzēja tikt skaidrībā pašai ar sevi. Un Dievs atbildēja - tajā naktī es piedzīvoju Svētā Gara kristību. Otrā dienā varēju sarunāties ar vīru un pati sevi nepazinu. Pamazām vīrs sāka ieklausīties. Nepagāja ne gads, kad mēs jau abi kopā braucām uz Jelgavas vasarsvētku draudzes dievkalpojumiem.

Tas nemaz nebija tik viegli, jo mēs tolaik dzīvojām laukos pie Kuldīgas. Pēc gada pārcēlāmies uz Rīgu. Vīru uz baznīcu pirmo reizi uzaicināju, kad Jelgavas draudzē bija jaunkristāmo vakars. Roberts atbrauca, klausījās, iepazinās ar bīskapu Jāni. Es teicu: „Jāni, aizlūdz par Robertu.” Viņš aizlūdza, Roberts sāka raudāt un es sapratu - Dievs ir viņam pieskāries.

- Robert, kādas bija tavas attiecības ar baznīcu?

Roberts: - Es pats nāku no katoļiem. Vienpadsmit gadu vecumā apguvu katehismu, pat nokārtoju pārbaudījumu. Mani iesvētīja, bet tas arī bija viss, jo mūsu ģimene ar baznīcā iešanu neaizrāvās. Vēlāk iestājos jūrskolā un tā tās baznīcas lietas izpalika. Protams, zemapziņā kaut kas bija aizķēries, taču pārsvaru guva padomju laika uzskati. Mums jūrskolā bija kursanti no visas PSRS un valdīja riktīgs padomju gars. Vēlāk 14 gadus braukāju pa jūrām.

Jūrnieka gaitās bijuši vairāki gadījumi, kad Tas Kungs man stāvējis līdzās. Gan uz jūras, gan sauszemes, gan tālās zemēs, gan tepat Latvijā. Sarežģītās situācijās vienmēr viss atrisinājās veiksmīgi. Vēlāk, kad Tekliņa sāka apmeklēt dievkalpojumus Jelgavā, braucu līdzi pavērot, kā dievkalpojumi norit šajā konfesijā. Redzēju pamatīgu atšķirību no katoļu dievkalpojumiem, taču, ja uz to neskatās virspusēji, bet iedziļinās būtībā, skepsei nav pamata. Kaut kāda saprašana par to man bija.

- Vai tad Rīgā nebija baznīcu, ka vajadzēja braukt uz Jelgavu?

Tekla: - Mēs tā braucām divus gadus. Prātā bija daudz jautājumu, taču, kad ienācu dievnamā, dzirdēju Vārdu un dziesmas, visu uztvēru kā sev domātu. Šķita, ka katrs sludinātais vārds ir tieši man. Kad atrados dievkalpojumā, nevajadzēja vairāk neko. Reizēm nezinājām, vai nākamsvētdien maz varēsim atbraukt, jo tolaik mums bija smagi materiālie apstākļi. Taču, kad pienāca svētdiena, vienkārši nebija iespējams nebraukt. Tas bija ļoti piepildīts un bagāts laiks manā dzīvē, kas izmainīja mani pašos pamatos.

Kad Rīgā nodibinājās draudze „Dzīvības Avots”, abi iesaistījāmies tās darbā. Sākuma gados draudzei bija arī grūti brīži, pat zināms stagnācijas periods. Tādos brīžos mēs paralēli gājām arī uz „Labo Vēsti”, uz „Prieka Vēsti”. Bet tad kādu svētdienu es stāvēju dievkalpojumā un teicu: „Jēzu, es vēlos tikai Tevi. Kamēr Tu pats nevedīsi mani projām no šīs draudzes, es neiešu!” Sapratu, ka man nav jāmeklē labāki apstākļi, bet vienīgi Jēzus. To es šodien saku visiem, kam ir līdzīga problēma, - neskatieties uz problēmu, skatieties uz Jēzu - un viss nokārtosies.

- Jums ir bijušas dažādas kalpošanas draudzē un arī ārpus tās.

Roberts: - Ilgu laiku es „Dzīvības Avotā” biju kasieris. Kalpošana atbildīga, vienmēr jābūt savā vietā, jāskaita nauda, jāved rēķini. Tas bija svētīgs laiks, jo mūsu mācītājs labi mācēja izskaidrot Bībeles patiesību par desmito tiesu un ziedojumiem. Citās draudzēs man tolaik teica, ka mēs esot biezie. Nē, mūsu draudzē pārsvarā bija cilvēki ar vidējiem ienākumiem, tomēr Dievs vienmēr svētīja un mēs spējam panest diezgan lielas finansiālas nastas.

Vairākus gadus man nācās kalpot arī dievnama un Bībeles skolas būvniecības darbos Jelgavā. Man vienmēr patikusi celtniecība, mehānika, esmu strādājis ar ķieģeli, dzelzi, koku. Dievs deva iespēju šīs zināšanas likt lietā. Nama iekšpusi pārveidojām tā, ka beigās pats vairs nevarēju pazīt.

Tekla: - Es savukārt draudzē vadīju lūgšanu grupu. Aicinājumu uz šādu kalpošanu saņēmu kādā dievkalpojumā draudzē „Labā Vēsts”. Lūgšana patiesi ir tas, kas mīt manā sirdī. Nekas mani tā nepiepilda kā lūgšana, un tajā pavadītais laiks atgriežas atpakaļ kā liela svētība.

Ilgus gadus strādāju par medicīnas māsu Rīgas Psihoneiroloģiskajā slimnīcā. Arī tā bija kalpošana. Kad vēl dzīvojām laukos, mums bija zeme, taču ar laiku sapratām, ka nespēsim saimniecību uzturēt. Tajā dienā, kad to aptvēru un lūdzu Dievam padomu, pie manis atnāca kāds cilvēks un teica: „Tev būs darbs!” Tā arī notika. Sāku strādāt, vienā no slimnīcas smagākajām nodaļām, kur atradās veci cilvēki ar psihiskiem traucējumiem, pēc smagiem asinsizplūdumiem, daži tur pavadīja sava mūža pēdējās dienas. Sākot strādāt, apzinājos, ka man būs jārunā par Dievu. Esmu sarunājusies gan ar slimniekiem, gan personālu, ir cilvēki, kas uz nāves sliekšņa nožēlojuši grēkus, un es ticu, ka Dievs viņus ir apžēlojis. Ir slimnīcas darbinieki, kas atgriezušies pie Dieva. Tas viss varēja notikt vienīgi Dieva žēlastības dēļ.

- Kā sākās jūsu kalpošana Ķekavā?

Man sirdī bija vēlēšanās būt ciešākā sadraudzībā ar Dievu, pamudinājums kalpot Viņam vēl vairāk. Bija ilgas stāstīt par Dievu cilvēkiem, darīt Viņu pazīstamu un redzamu. Par to tika daudz lūgts, taču nekāds konkrēts lēmums nebija pieņemts. Tad kādā konferencē Bauskā es saņēmu no Dieva ļoti skaidru pamudinājumu iziet kalpošanā ārpus savas draudzes. Bet, tā kā sieva bez vīra draudzē nav nekas, es zināju, ka varu iziet šai kalpošanā tikai kopā ar vīru. Bez Roberta piekrišanas es to nekad nebūtu darījusi.

Lai par Dieva aicinājumu pārliecinātos galīgi, lūdzu Dievam, lai Viņš uzrunā arī ar manu mācītāju. Tajā pašā dienā mācītājs Modris Ozolinkevičs pienāca pie manis un teica: „Tev jāiet kalpot uz Ķekavu!” Ķekavā tolaik bija kristiešu lūgšanu grupa, kas vēlējās, lai pie viņiem nosūta cilvēku, kurš varētu sludināt. Viņi bija par to lūguši gadu, un izrādījās, ka Dieva atbilde esam mēs ar Robertu. Mācītājs toreiz man teica: „Tev taču ir ko teikt cilvēkiem!” Ko teikt man bija, bet kā to pateikt - tas izrādījās daudz grūtāk nekā sākotnēji varējām iedomāties.

Tā 2005. gada oktobrī pamazām sākām veidot draudzi. Trīs gadus tā vienkārši bija kristiešu grupiņa, kas sanāca kopā uz dievkalpojumiem un lūgšanām, Rīgas draudzes „Dzīvības Avots” filiāle. Taču 2009. gada rudenī draudze tika oficiāli reģistrēta kā Ķekavas vasarsvētku draudze „Dzīvības Ceļš”.

Sākot kalpošanu draudzē, es zināju tikai vienu - manī nav nekādu „dabīgu” dotību būt par mācītāju. Savā dzīvē vienmēr esmu pakļāvusies augstākām autoritātēm - biju jaunākais bērns ģimenē, sieva savam vīram, ilgus gadus strādāju par medmāsu ārstu vadībā. Manī nav izteiktu līdera dotību. Tāpēc kā draudzes gans es varu būt kopā tikai ar savu vīru, kam ir vadītāja dotības. Kopā mēs varam veikt šo kalpošanas darbu. Visu pārējo izdara Dievs. Mūsu uzdevums ir klausīties, ko Dievs saka, ņemt to vērā un paklausīt Viņam. Tad var arī sagaidīt rezultātu - viss, ko Dievs šajos gados ir darījis ar mums un draudzi, patiesi ir brīnums.

- Vai, sākot mācītāja kalpošanu, jums bija vīzija, kādu jūs vēlētos redzēt draudzi?

Vispirms mēs gribējām, lai draudzē būtu spēcīga un patiesa Dieva pielūgsme. Dievs pagodinājās un atbildēja uz šīm mūsu sirds ilgām. Uz draudzi atnāca cilvēki, kas ir pielūdzēji savā sirdī un jau bija kalpojuši pielūgsmes grupā. Tā bija atbilde no Dieva man personīgi, jo manas sirds vislielākās ilgas ir pielūgt Dievu. Otra manas sirds vēlēšanās bija, lai Dievs mūsu draudzē sagatavotu kalpotāju, kas ar laiku varētu nākt mūsu vietā. Mēs lūdzām, lai Dievs sūta palīgu - jaunu, perspektīvu, stipru kalpotāju. Dievs atbildēja arī uz šo lūgšanu. Visbeidzot, mans sapnis bija, lai draudzē būtu stipras ģimenes. Man ir patiess prieks, ka Dievs dara tieši to, pēc kā mana sirds ilgojas - mūsu draudzē nāk cilvēki veselām ģimenēm. Tas bija apstiprinājums, ka Dievs grib sapulcināt ģimenes savā lielajā ģimenē - draudzē. Tā joprojām ir mana lūgšana, kurai esmu pieķērusies ar visu sirdi, proti, par stipru ģimeni, par stipriem vīriem un pilnām ģimenēm draudzē. Tā nu Dievs ir atbildējis uz visu, kas bija mūsu sirdīs, pēc kā ilgojāmies un ko vēlējāmies.

- Kādas vēl kalpošanas ir jūsu draudzē?

Par pielūgsmes kalpošanu jau stāstīju. Tā kā uz draudzi nāca ģimenes ar bērniem un mazbērniem, pamazām izveidojās svētdienskolas kalpošana. Ir attīstīta lūgšanu kalpošana. Vēl bijām pavisam neliela draudzīte, kad sākām pievērst uzmanību sociālajam darbam ar daudzbērnu ģimenēm. Esam to darījuši gan Ķekavā, gan Baltinavā Latgalē. Sociālais darbs ir mūsu sirdslieta, jo mums sāp tas, kas sāp Dievam, - pazudušie, slimie, izsalkušie, vientuļie.

- Jūs kalpojat kopā. Tomēr, katram taču ir sava loma draudzē, savs aicinājums.

Es vairāk sludinu Dieva Vārdu. Vienmēr esmu kopā ar draudzi arī kopīgajās lūgšanās. Savukārt Roberts visus šos gadus ir bijis draudzes saimnieciskās dzīves balsts, viņa ziņā bija arī finanses. Pēc draudzes oficiālās reģistrācijas situācija gan nedaudz mainījās, jo draudzei bija vajadzīgs savs saimnieciskais vadītājs un grāmatvedis. Tomēr svarīgāka par visu ir Roberta sirds. Es varu paļauties uz viņa atbalstu vienmēr, ikvienā brīdī. Bez viņa es nekur neeju un neko nedaru. Mēs visur esam kopā. Katru rītu, pirms ēdam savu maizi, mēs nākam Dieva priekšā, lai saņemtu garīgo maizi. Mēs lūdzam kopā, kopā iestājamies Dieva priekšā par vajadzībām un problēmām. Tā ir mūsu kopīgā Dievam pienestā pateicība par to, ka varam Viņam kalpot.

Protams, šajā darbā netrūkst arī grūtību, taču es grūtībās saskatu lielu Dieva žēlastību, jo grūtībās mēs varam augt un mainīties. Es saprotu, ka Dievs mūs ir nolicis šajā vietā un kalpošanā, lai mēs mainītos Viņa dēla Jēzus Kristus līdzībā. Tā nu visas lietas ir veidojušās tikai un vienīgi Dievam par godu.

- Kādas vēl atziņas esat ieguvuši, kalpojot kā mācītāji?

Esam sapratuši, ka mācīties var, tikai darot. Kamēr tu esi tikai vārda klausītājs, pat tad, ja tu šo vārdu turi savā prātā un sirdī, tā vēl ir tikai puse no panākumiem. Esmu ieraudzījusi arī, ka tas, par ko gribu runāt ar cilvēkiem, ar to pašu Dievs pieskaras man. Gatavojot svētrunu, bieži vien esmu šo vārdu izdzīvojusi iepriekšējā dienā, man tas pašai bijis jāpārdzīvo. Dievs māca mani praktiski. Ja es sludinu par piedošanu, tad noteikti saskaršos ar kādu gadījumu, kur man nāksies piedot. Reizēm tas ir ļoti grūti, taču, kad piedošana ieņem vietu sirdī, atnāk brīvība. Jebko, par ko es sludinu draudzē, Dievs man liek izbaudīt praktiski manā dzīvē. Tā ir liela Dieva žēlastība, jo ir tik viegli mācīt citus, viegli dot padomus, viegli no otra prasīt, bet kad tu pats esi to visu piedzīvojis, tas ir krietni savādāk.

Vēl Dievs man ir mācījis, ka problēmas draudzē var atrisināt ar izvēli mīlēt cilvēkus. Esam nākuši kopā abi ar Robertu un teikuši: „Mēs izvēlamies mīlēt šo cilvēku, kaut arī varbūt nesaprotam viņu, kaut arī mums kaut kas pie viņa nepatīk, mēs tomēr izvēlamies viņu mīlēt!” Kā mums tas izdodas? Ne vienmēr tik labi, kā mēs to vēlētos, tomēr esam sapratuši, ka visus jautājumus, ko nevar atrisināt citādāk, var atrisināt izvēloties mīlēt. Tomēr tas nav vienas dienas jautājums - tas ir ceļš, tā ir pareiza mācība, tā ir pieaugšana Kristū.

Tomēr mīlestība nedrīkst būt vieglprātīga - dažkārt tā izpaužas arī stingrā un nelokāmā nostājā, it īpaši, ja tas attiecas uz mācību. Sievietēm gan ne vienmēr izdodas būt tik stingrām, kā vajadzīgs. Paldies Dievam, ka man ir tāds vīrs, kas patiešām ir īsts vīrs - palīgs un atbalsts, pat vairāk nekā atbalsts. Būt mācītājam - tā ir liela žēlastība. Tā ir liela dāvana, taču par šo dāvanu ir jārūpējas. Lielas dāvanas vienmēr jāprot novērtēt un par tām rūpēties.

- Latvijā kristieši gadu desmitiem lūguši par atmodu. Tomēr reizēm šķiet, ka draudzēs iestājies garīgs apsīkums. Kāpēc tā?

Es domāju, ka materiālais komforts ir darījis savu. Cilvēkos ir vēlme baudīt vieglu dzīvi, labi justies. Tas ir normāli. Tāpēc garīga pamošanās ir vajadzīga katru dienu. Es redzu, ka lielākā daļa cilvēku mūsdienās nevēlas uzņemties atbildību. Ļaudis ir impulsīvi, pirmajā brīdī gatavi darīt visu, bet, kad nesanāk - es eju projām! Varbūt tās ir sekas padomju sistēmai, kad visi bija vienādi un spilgtas personības nevarēja izpausties. Ja visi ir vienādi, tad arī draudzē nevar parādīties tādi, kas uzņemas atbildību un kuru „jā” ir „jā”, bet „nē” ir „nē”. Cilvēki ir ar dalītu sirdi - ja man ir labi, tad saku „jā”, ja nav labi - eju citur.

Cita problēma ir, ka daudziem draudze nekļūst par mājām, ģimeni. Tā ir mana draudze, manas mājas, un es esmu gatavs darīt visu, lai draudze plauktu un zeltu. Vienalga, ir labāki vai sliktāki brīži - es tomēr palikšu draudzē, pacietīšu visu un iešu tālāk, jo te ir mana vieta, kurā Dievs mani nolicis. Cilvēki ir atdzimuši kristieši, dedzīgi, taču nav mainījusies viņu domāšana. Viņi ir gatavi sarīkot masu evaņģelizāciju, bet pēc evaņģelizācijas viss apstājas. Cilvēki saņemas uz vienu konkrētu pasākumu, bet pēc tam seko sūrs, nopietns darbs, lūgšana un atbildība par cilvēkiem, un tad daudziem to vairs nevajag. Nav tik svarīgi cilvēku atvest uz draudzi, svarīgi ir, ka viņš paliek draudzē. Svarīgi ir, ka viņš te atrod savu vietu, savu kalpošanu. Ja cilvēkam nav sava vieta draudzē, viņš ilgi tur nepaliks.

Man ir liels prieks, ka esmu draudzē atradusi cilvēkus, kas man ir kā ieroču nesēji. Bībelē Jonatānam bija ieroču nesējs, kurš teica: „Ej tu pa priekšu, es tev sekošu. Visu ko darīsi tu, darīšu arī es.” Jonatānu pazīst visi, bet ieroču nesēja vārds nav zināms. Tādi cilvēki ir arī mūsu draudzē. Tā ir kalpošana, kuru neviens neredz, bet viņi to dara ar atbildīgu sirdi, ar vēlmi pildīt šo kalpošanu Dieva priekšā, kamēr vien Dievs to liks. Tādi cilvēki draudzē ir ļoti vajadzīgi, tie mācītājam patiešām ir kā neredzami ieroču nesēji.

- Ko jūs vēlētos pateikt vai novēlēt kristiešiem Latvijā?

Vispirms gribētu novēlēt katram apzināties savu vietu Dieva ģimenē. Lai katrs personīgi atrastu tuvas attiecības ar Dievu, iepazītu Viņu, būtu sadraudzībā ar Viņu, saņemtu aicinājumu no Viņa un pildītu Viņa prātu. Katrs ir aicināts Dieva Valstības darbā. Katrs Dieva acīs ir vērtīgs un derīgs. Atliek tikai sekot Dieva mīlestības aicinājumam, bet mīlestībai sekot ir viegli. Dieva Valstībā nav bezdarba un bezdarbnieku. Lai katrs ieliek Dieva darbā visu savu sirdi, prātu, rokas un kājas, un dara to ar atbildību. Atdodiet Dievam sevi visu, kā teikts Vēstulē romiešiem 12. nodaļas 1. pantā, „par dzīvu, svētu, Dievam patīkamu upuri”. Ja būsim piepildīti ar Dieva godību, no mums izplatīsies Kristus saldā smarža un mūsu zemē būs redzams, ka Tas Kungs ir mūsu Dievs. Tāpēc lūgšanai par mūsu zemi un tautu, par valdību un labklājību, ir jābūt mūsu sirdīs katru dienu, nevis tikai atsevišķas lūgšanu dienās vai īpašās akcijās.

Otrkārt, novēlam katram stingri stāvēt uz Dieva Vārda pamata. 91. psalmā Dievs par Dāvidu saka: „Tādēļ, ka viņš Man stipri pieķēries, Es viņu izglābšu; Es viņu paaugstināšu, jo viņš pazīst Manu Vārdu.” Man vienmēr ir ļoti gribējies pieķerties Dievam, taču es nezināju, kā lai šo pieķeršanos īstenoju praktiski. Tad es sapratu, ka pieķerties Dievam nozīmē pieķerties Viņa Vārdam. Dievs Savu Vārdu piepilda pats. Tā jau arī ir ticība - noticēt, ka Dieva Vārds ir patiesība, kas dara brīvu. Pieķerties tam un neatkāpties, stāvēt uz tā stipri un iet uz priekšu. Tikai tā mēs varam nodzīvot šo dzīvi, pārveidojoties Kristus līdzībā, tikai tā mēs varam pārveidot savu prātu saskaņā ar Dieva Vārdu ik dienas. Ja mūsu prāts būs atjaunots saskaņā ar Dieva Vārdu, mums būs arī stipra ticība.

Mans Dievs ir mīlestības Dievs. Viņš mani pirmais ir mīlējis, tāpēc es viņam ticu un gribu darīt visu, kā Viņš grib, jo viņš ir labs un veido mani Sava dēla līdzībā. Mīlestība un žēlsirdības pilna sirds ir vislielākās dāvanas, ko Dievs ir devis manā dzīvē. Es mācos staigāt Dieva ceļos katru dienu. Es pieķeros katram vārdam, kas iziet no Dieva mutes, jo „cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes”. (Mateja ev. 4:4)

kristīgie pasākumi | baznīca

Līdzīgie raksti:

Nekas nav atrasts

Plašu diskusiju sabiedrībā savulaik izraisīja Saeimas steigā pieņemtie likuma grozījumi, kas atļāva Latvijā kaut lopus pēc jūdu un musulmaņu reliģiskās tradīcijas. Tomēr nav iespējams objektīvi novērtēt, kurš kaušanas veids ir humānāks, jo humāns nav neviens no tiem. Dzīvības nogalināšana pati par sevi nevar būt humāns un estētiski baudāms skats. Tieši tāpēc daļa cilvēku, tostarp kristieši, ir atteikušies no gaļas lietošanas un kļuvuši par veģetāriešiem. Savukārt dažu kristīgo konfesiju pārstāvji gaļu uzturā gan lieto, taču savā izvēlē pieturas pie jūdu bauslībā noteiktajiem principiem par šķīstu un nešķīstu barību. Tomēr jāatceras, ka Jaunās Derības laikmetā daudzas Vecās Derības normas tiek piepildītas ar jaunu saturu, proti, vecā likuma burta vietā nākusi izpratne par šo normu patieso būtību. Tāpēc ir svarīgi noskaidrot, ko par pārtikas un uztura jautājumiem vēsta Dieva Vārds - Bībele.

****

1. Cilvēka gremošanas sistēma un zobu uzbūve liek domāt, ka homo sapiens nav radīts kā gaļēdājs. Ko saka Bībele?

Bībele patiesi apstiprina, ka cilvēks sākotnēji radīts augu barības uzņemšanai. Viens no pirmajiem norādījumiem, ko Dievs deva cilvēkam pēc radīšanas, bija par viņa uzturu. 1. Mozus grāmatā 1:29-30 Dievs teic: „Es jums esmu devis visus augus, kas nes sēklu, kas vien ir zemes virsū, un visus kokus, kas augļus nes, kam sēkla sevī; tie lai jums būtu par ēdamo. Visiem, [..] kam dzīvība, Es dodu visu zaļo zāli par barību”.

2. Kad un kāpēc cilvēki sāka uzturā lietot gaļu?

Kad pasaulē ienāca grēks, Dieva radītā pasaules kārtība tika sagrauta. Pārmaiņas skāra visu dzīvo un nedzīvo radību. Šajā laikā mainījās arī cilvēka ēšanas paradumi. Jau viens no Ādama un Ievas bērniem - Ābels - kļuva par avju ganu (1.Moz.gr.4:2). Ļoti ticams, ka viņš savā ikdienā izmantoja ne vien aitu vilnu un pienu, bet arī gaļu. Pavisam noteikti dzīvnieki tika kauti, lai to gaļu un taukus izmantotu uz altāra kā upuri Dieva godam (1.Moz.gr.4:4). Bībelē teikts, ka Dievs uzlūkoja Ābela upuri ar labvēlību. Ja cilvēks nekad un nekādos apstākļos nedrīkstētu atņemt dzīvību jebkurai radībai, Dievs nepieņemtu upurim dzīvnieku gaļu. Taču Dievs runā tikai par cilvēka dzīvības svētumu (1.Moz.gr.9:5-6). Tāpēc ir pamats uzskatīt, ka jau laikā starp izdzīšanu no Ēdenes dārza un Grēku plūdiem cilvēki pārtikā lietoja dzīvnieku valsts produktus.

3. Kāpēc Dievs deva Noam norādījumu ņemt līdzi šķirstā pa pārim no katras nešķīstas dzīvnieku sugas, kamēr no šķīstiem dzīvniekiem septiņus pārus?

Noam vajadzēja ņemt līdzi šķirstā dzīvniekus, lai neviena suga, ko Dievs radījis, neaizietu bojā, bet kļūtu par sēklu zemes virsū pēc plūdiem (1.Moz.gr.7:2-3). Ņemot vērā, ka Dievs runā par šķīstiem un nešķīstiem dzīvniekiem, top skaidrs, ka cilvēki tolaik jau uzturā lietoja gaļas produktus, jo šie termini attiecas uz uztura jomu. Tomēr, kāpēc no šķīstiem dzīvniekiem bija jāņem septiņi pāri? Pēc lielo plūdu beigām Noa un viņa ģimene pateicībā par izglābšanos uzcēla altāri Ararata kalnā, lai upurētu Dievam pateicības upuri. Upurēšanai viņi izmantoja visus par šķīstiem atzītos dzīvniekus, lopus un putnus (1.Moz.gr.8:20). Tomēr arī upurēšanai tik daudz dzīvnieku nebija nepieciešams, tāpēc domājams, ka Noa un viņa ģimene līdztekus dārzaugiem šķīstos dzīvniekus izmantoja uzturam plūdu laikā. Tas šķiet loģiski, ja ņem vērā, ka ceļojums turpinājās veselu gadu un diez vai bija iespējams tik ilgu laiku saglabāt svaigus dārzeņus un augļus.

4. Vai Bībelē ir norāde, ka Dievs atļāvis cilvēkam pārtikā izmantot gaļas produktus?

Pēc lielajiem plūdiem Dievs noslēdza derību ar Nou, viņa ģimeni un visu cilvēci. Šajā derībā cita starpā teikts: „Bailes un izbīšanās jūsu priekšā lai pārņem visus zemes zvērus, visus putnus gaisā un visus tos, kas vien kust zemes virsū, un visas zivis jūrā. Jūsu rokās tie ir nodoti. Viss, kas vien kust un kam ir dzīvība, lai jums ir par barību. Es jums to visu nododu, tāpat kā zaļos augus, lai tie jums noder barībai” (1.Moz.gr.9:2-3). Kategorisks aizliegums attiecas vienīgi uz asins baudīšanu (1.Moz.gr.9:4). Tieši šis apstāklis ir pamatā tik bieži apstrīdētajam jūdaismā un islāmā pieņemtajam dzīvnieku kaušanas veidam, kad asinis tiek pilnībā iztecinātas no ķermeņa, ko nevar panākt ar Eiropā parasto kaušanas metodi.

5. Kā radās noteikumi par „šķīstu” un „nešķīstu” barību?

Šie noteikumi iekļauti Dieva jūdu tautai dotajos likumos (bauslībā), kur sīki un smalki uzskaitīta visa dzīvā radība, ko atļauts un ko aizliegts (3.Moz.gr.11.nod.) ēst. Tomēr nekur netiek skaidri paskaidrots, kāpēc tieši šos, nevis citus dzīvniekus, zivis, putnus un rāpuļus drīkst vai nedrīkst lietot pārtikā. Iemesli šādiem noteikumiem varēja būt visdažādākie - gan higiēnas prasības, gan medicīniska rakstura apsvērumi. Iespējams, tas ir arī jautājums par uzticēšanos, lai Dieva tauta iemācītos vienkārši paklausīt savam Kungam neprasot uzreiz visas atbildes, bet ticot, ka Dievs viņiem paredzējis vislabāko.

6. Vai Dieva tautas reliģiskajā un ikdienas praksē vēlākajos gados notika atgriešanās pie veģetāra uztura?

Kopš izdzīšanas no Ēdenes cilvēki uzturā lieto ne vien dārzeņus un augļus, bet arī dzīvnieku, putnu un ūdens iemītnieku gaļu. Ebreji nav izņēmums. Turklāt, lietota tiek ne vien mājlopu, bet arī medījumu gaļa. Piemēram, viens no Īzaka dēliem Ēzavs bija izcils mednieks (1.Moz.gr.25:27) un Īzaks iemīlēja Ēzavu tieši viņa medījumu dēļ, kuru gaļa viņam tik ļoti garšoja (28.p.). Vairākas nodaļas bauslībā veltītas upurēšanas jautājumam, kas tieši saistīts ar gaļas lietošanu pārtikā, jo upurgaļas atlikumi bija paredzēti priesteru uzturam (3.Moz.gr.6.-10.nod.). No dzīvnieku valsts produktu lietošanas atturējās vien dažādi askēti un vientuļnieki. Tāpēc apgalvojumam, ka kaujot dzīvniekus vai baudot to gaļu cilvēks grēko, nav bibliska pamatojuma.

7. Vai Jaunās Derības laikmetā joprojām ir spēkā bauslībā dotie norādījumi par šķīstu un nešķīstu barību?

Bauslība dota ebreju tautai, tāpēc gan Jēzus, gan viņa mācekļi un arī pirmie jūdu kristieši izpildīja tās nosacījumus, jo viņi bija ebreji. Piemēram, apustulis Pēteris, kad viņam Jopes pilsētā uz jumta bija vīzija, teica, ka nekad nav ēdis neko, kas ir nesvēts un nešķīsts (Ap.d.10:14). Bet ko viņam atbildēja Dievs? „Ko Dievs šķīstījis, to neturi par nešķīstu!” (Ap.d.10:15). Jaunās Derības mācība ir, ka ne jau barība apgāna cilvēku, bet netīra un nelietīga sirds (Mk.ev.7:18-19). Turpat arī teikts, ka Kristus atzina par šķīstu ikvienu barību (19.p.). Šī atziņa sastopama arī Pāvila vēstulēs. Viņš saka, ka nekas nav nešķīsts pats par sevi (Rom.14:14). Ne jau ēdiens mūs tuvinās vai šķirs no Dieva (1.Kor.8:8), jo Dieva valstība nav ēšana un dzeršana, bet taisnība, miers un prieks Svētajā Garā (Rom.14:17).

8. Vai pagānu (nejūdu) kristiešiem jāievēro bauslības noteikumi uztura jautājumos?

Šī problēma kļuva aktuāla laikā, kad pie Dieva atgriezās arvien vairāk cilvēku no pagānu vidus, kam bija sveša jūdu bauslība un noteikumi. Daudzi jūdu kristieši pieprasīja, lai atgriezušies pagāni ievērotu visus bauslības noteikumus, tostarp tos, kas attiecas uz pārtiku. Pāvils asi nostājās pret šādiem uzskatiem. Šīs problēmas dēļ viņš devās pie apustuļiem un vecajiem uz Jeruzālemi. Tā sauktajā pirmajā draudzes koncilā tika nolemts, ka pagānu tautu kristiešiem nav jāizpilda jūdu bauslības nosacījumi, izņemot pašu nepieciešamāko. Vienīgais aizliegums pārtikas jomā attiecas uz asins un nožņaugtu dzīvnieku gaļas baudīšanu (Ap.d.15:19-20), jo nožņaugtiem (cilpās noķertiem) dzīvniekiem asinis nebija iztecinātas. Kāds, iespējams, teiks, ka šodien mēs šo noteikumu pārkāpjam, jo eiropiešu dzīvnieku kaušanas paradumi nedod iespēju asinis iztecināt pilnībā. Taču arī Bībeles laika pagānu zemēs lopi netika kauti pēc jūdu paražām. Runa ir par apzinātu asins baudīšanu, par šā noteikuma saturu nevis formālu likuma burtu.

9. Kāda ir Jaunās Derības mācība par barības vielām un cilvēku pārtiku?

Vislabāk Jaunās Derības izpratne uztura jautājumos ieraugāma apustuļa Pāvila vēstulēs. Pāvils uzskata, ka Tam Kungam pieder zeme un viss, kas to piepilda, tāpēc nevar tikt atzīts par nešķīstu nekas, ko Dievs radījis (Rom.14:14). Attiecībā uz gaļas ēšanu Pāvils nosaka, ka kristietis drīkst ēst visu, ko pārdod skārņos, tātad gaļas veikalos (1.Kor.10:25-26). Arī atrodoties viesos pie kāda neticīgā kristietim ar pateicību jāpieņem viss, ko namatēvs ceļ priekšā (1.Kor.10:27), izņemot asinis vai tās produktus. Kristietis ir brīvs lietot uzturā jebkāda veida barību, par ko viņš pateicas Dievam.

10. Vai ir pareiza atziņa, ka tie, kas tomēr atturas no noteikta veida pārtikas produktiem, rīkojas pareizāk un ir svētīgāki par tiem, kas ēd visu?

Šādam uzskatam nav bibliska pamatojuma. Tieši pretēji - tos, kas reliģisku apsvērumu dēļ atsakās no noteiktu pārtikas produktu lietošanas uzturā, Jaunās Derības izpratnē sauc par ticībā vājiem (Rom. 14:1-2; 1.Kor.9:8), jo tādi cilvēki vēl joprojām ir bauslības likumu un noteikumu varā, tāpēc ir viegli ievainojami jeb „apgrēcināmi”. Jaunās Derības būtība ir tā, ka Kristus cilvēci atbrīvojis no bauslības priekšrakstu un noteikumu jūga (Gal.3:13), kuru neviens cilvēks nav spējīgs izpildīt (Rom.8:7). Jebkuras kristieša rīcības motivācijai jābūt mīlestībai nevis bailēm no likuma burta.

11. Vai ir izņēmumi, kad tomēr nebūtu ieteicams lietot uzturā noteiktus ēdienus vai dzērienus?

Pāvils min trīs izņēmumus, kas ierobežo noteiktu pārtikas produktu lietošanu. Viens no tiem ir elku upuru gaļa. Viņš gan saka, ka tā kā nav neviena elka vai cita dieva pasaulē, kā viens vienīgs, tad arī elku upuru gaļa nespēj apgānīt kristieti. Tomēr, ja kāds neticīgais saka, ka tā ir elku upuru gaļa, nevajadzētu to ēst, jo tas pamudinās neticīgo savās domās apsūdzēt kristiešus (1.Kor.10:27-30). Mūsdienu Eiropā reti sanāk sastapties ar barības vielām, kas būtu upurētas elkiem, tomēr šis Bībeles princips var tikt pielietots arī gadījumos, kad neticīgais tīši izaicina kristieti lietot kādus ēdienus vai dzērienus, labi zinot, ka parasti viņš tos nelieto. Raksti māca nepadoties šādām provokācijām, lai nedotu iemeslu nonicināt kristiešus un kristīgo mācību.

Otrs ierobežojums saistīts ar brāļu mīlestību. Mēs nedrīkstam kļūt par piedauzību ticībā vājajiem brāļiem un māsām (1.Kor.9:8), kas redzot mūs lietojam uzturā ēdienus vai dzērienus, ko viņi uzskata par nešķīstiem, varētu tikt skumdināti mūsu rīcības dēļ (Rom.14:15). Tādejādi mūsu brīvība Kristū var kļūt par apgrēcību citiem kristiešiem (Rom.14:15-16), turklāt tas var pamudināt ticībā vājos, pretēji viņu pārliecībai, sākt lietot pārtikā barības vielas, ko tie uzskata par nešķīstām (1.Kor.9:8-12). Bet viss, kas nenotiek ticībā, ir grēks (Rom.14:23). Tāpēc labāk ir nelietot noteiktus dzērienus un ēdienus, ja tas var būt par apgrēcību citiem kristiešiem (Rom.14:21; 1.Kor.9:13).

Trešais ierobežojums attiecas uz ticību. Bībele teic, ka Kungā Jēzū nekas nav nešķīsts pats par sevi, tomēr tiem, kas uzskata, ka noteiktas barības vielas ir nešķīstas, tās arī ir nešķīstas (Rom.14:14). Bet, ja cilvēks bauda kaut ko, ko tas uzskata par nešķīstu, viņš grēko pret savu sirdsapziņu (Rom.14:20). Raksti teic, ka svētīgs cilvēks, kas rīkojas saskaņā ar savu pārliecību (Rom.14:22), bet ja kāds kaut ko ēd vai dzer šaubīdamies un vēlāk savā sirdsapziņā sevi notiesā par to, ko izdarījis, viņam šī barība nāk par ļaunu (Rom.14: 22-23), kaut arī pati par sevi tā nav ne nešķīsta, ne aizliegta.

12. Vai mums ir tiesības apsūdzēt citus kristiešus ēdienu vai dzērienu dēļ?

Kristietības vēsturē nereti veidojušās situācijas, kad dažādu konfesiju un denomināciju pārstāvji ne vien aktīvi polemizējuši par to vai citu kristīgās mācības aspektu, bet arī nosodījuši savus oponentus, reizēm pat nonākot līdz apgalvojumiem, ka tie, kas māca vai rīkojas citādāk, nekā pieņemts pašu konfesijā, ir pazaudējuši Dieva žēlastību un ir apdraudēta viņu nokļūšana Dieva valstībā. Šādi apgalvojumi tikuši izteikti arī saistībā ar to vai citu barības vielu lietošanu. Tomēr Bībele māca ko citu: „Tas, kas ēd, lai nenicina to, kas neēd; bet tas, kas neēd, lai netiesā to, kas ēd visu. Jo Dievs viņu pieņēmis. Kas tu tāds esi, ka tu tiesā cita kalpu? Viņš stāv vai krīt savam Kungam. [..] Mēs taču reiz visi stāvēsim Dieva soģa krēsla priekšā! Tātad ikviens no mums atbildēs Dievam par sevi. Tāpēc netiesāsim vairs cits citu” (Rom.14:3-4; 10-13).

****

Jaunās Derības mācība ir skaidra - pārtikas produkti ir materiālās dzīves joma, kas domāti, lai tos baudītu ar pateicību, tādēļ tiem nav īpašas nozīmes mūsu garīgajā izaugsmē un attiecībās ar Dievu. Ne mēs esam sliktāki ēzdami, ne labāki neēzdami. Lai kāda būtu mūsu atziņa uztura jautājumos, nevienam nav tiesību mums šajā ziņā kaut ko pārmest. Jo, ja ēdam vai dzeram saskaņā ar savu ticību, tad līdz ar to pagodinām Dievu, pateikdamies par visu, ko Viņš devis. Gan tie, kas kaut ko ēd vai dzer, to ēd un dzer Tam Kungam par godu, un arī tie, kas neēd un nedzer, dara to Tam Kungam par godu (Rom.14:6-8). Svarīgi ir vienmēr atcerēties, ka katras kristieša rīcības pamatmērķis ir pagodināt Dievu. Ēdiens nav tas jautājums, kam vajadzētu šķelt Dieva bērnu vienotību un sadraudzību.

„Tāpēc, vai ēdat vai dzerat, visu to dariet Dievam par godu.” (1.Kor.10:25-31)
„Ikviens lai pilnīgi turas savā pārliecībā!” (Rom.14:5)

kristīgie pasākumi | baznīca

Līdzīgie raksti:

• Svētā Gara dāvanas: teoloģiskie un praktiskie aspekti

Ticības apustulis - tā laikabiedri iesauca vienu no spilgtākajām personībām vasarsvētku kustības vēsturē Smitu Viglsvortu. Kaut arī viņš nebija nevienas garīgās atmodas līderis, tomēr viņa ticības un Dieva brīnumu caurstrāvotā kalpošana pārmainīja mūsdienu kristietības seju un no jauna atklāja tās gadsimtu gaitā pazaudēto pārdabisko šķautni.

Smits Viglsvorts piedzima 1859. gadā Menstonā, Anglijā, ļoti nabadzīgā ģimenē. Lai palīdzētu ģimenei nopelnīt iztiku, viņš bija spiests sāk strādāt jau sešu gadu vecumā. Kaut arī Smita vecāki Dievu personīgi nepazina, zēna sirds ilgojās Viņa tuvuma. Smita vecmāmiņa piederēja metodistu baznīcai un bieži ņēma zēnu līdz uz dievkalpojumiem. Vienā no šādām reizēm tika dziedāta dziesma par Kristu kā Dieva Jēru un šī vēsts uzrunāja Smitu tik ļoti, ka viņš atdeva savu sirdi Tam Kungam. Pēc šī notikuma viņu piepildīja pāriplūstoša vēlme liecināt par Kristu citiem un vispirms jau paša mātei.

Ģimene pievienojās episkopāļu baznīcai, bet pēc pārcelšanās uz Bredfordu, sāka apmeklēt metodistu draudzi. Kad Smitam palika 16 gadu, draudzi Bredfordā atvēra arī Pestīšanas Armija (PA). Jaunekļa sirdī bija dziļa sāpe par pazudušām dvēselēm, tādēļ viņš pievienojās PA kalpošanai ar lūgšanu un gavēšanu. Septiņpadsmit gadu vecumā Viglsvorts slēdza derību ar To Kungu ūdenskristībā. Pestīšanas Armijā viņš arī pirmoreiz saskārās ar brīnumainu Dieva spēka izliešanos. Pats Viglsvorts to vēlāk aprakstīja tā: „Daudzi tika nogāzti zemē zem Svētā Gara svaidījuma un dažkārt šādā stāvoklī atradās pat 24 stundas.”

Divdesmit gadu vecumā Viglsvorts devās uz Liverpūli, kur strādāja par santehniķi, bet katru brīvo brīdi veltīja kalpošanas darbam. Viņa aicinājums bija kalpot bērniem no nabadzīgām ģimenēm, kurus Smits centās apģērbt un paēdināt. Tādejādi bērnu sirdis tika atvērtas Dievam un daudzi izglābti Mūžībai. Nereti PA aicināja Smitu sludināt savos evaņģelizācijas dievkalpojumos, kur viņš, aizlūdzot par pazudušajiem grēciniekiem, izplūda asarās Dieva priekšā. To redzot cilvēki pulkiem nāca altāra priekšā nožēlot grēkus. Ik reizi pie Dieva atgriezās no 50 līdz 100 cilvēkiem.

Divdesmit trīs gadu vecumā Smits atgriezās Bredfordā, kur turpināja sadarboties ar Pestīšanas Armiju. Šeit viņa uzmanību piesaistīja Mērija Džeina Fīterstoune, saukta par Polliju. Kādu vakaru viņa atnāca uz PA dievkalpojumu un atdeva sirdi Dievam. Vēlāk Pollija kļuva par talantīgu evaņģēlisti, kuru virsnieces kārtā iecēla pats PA dibinātājs un vadītājs ģenerālis Viljams Būts. Taču Smits nebija oficiāli pievienojies PA, bet šajā organizācijā netika atbalstītas tās virsnieku romantiskas attiecības ar personām, kas nebija PA locekļi. Tikai 1882. gadā jaunieši beidzot varēja apprecēties.

Tā kā ģimene dzīvoja pilsētas daļā, kur nebija draudzes, Smits un Pollija nodibināja Bredfordas ielu misiju. Pollija sludināja, bet Smits aicināja cilvēkus uz grēku nožēlu. Taču santehniķa darbs aizņēma gandrīz visu viņa laiku un šā iemesla dēļ Smita garīgā degsme pamazām sāka noplakt. Pēc kārtējā strīda ar sievu, viņš desmit dienas pavadīja grēku nožēlā un gavēšanā, lūdzot, lai Dievs atjauno viņā Svētā Gara uguni. Un Dievs atbildēja šim saucienam.

Kādu dienu strādājot Līdas pilsētā Smits dzirdēja par brīnumainiem dziedināšanas dievkalpojumiem, kas tur notika. Pārbraucis mājās, viņš par to pastāstīja sievai. Viņi nolēma aizbraukt uz vienu no šādiem dievkalpojumiem un piedzīvoja dievišķu dziedināšanu. Atgriezušies savā draudzē, viņi sāka sludināt par šīm lietām. Jaunajā draudzes namā, ko Viglsvorti iegādājās, tika izkārts milzīgs uzraksts: „Es esmu Tas Kungs, tavs Ārsts!” Drīz pēc tam Smits sāka lūgt par veselības problēmu, kas viņu mocīja jau kopš bērnības, un tika dziedināts. Pēc šī gadījuma viņš pārtrauca lietot zāles un turpmāk savā dzīvē paļāvās tikai uz dievišķo medicīnu.

Viglsvortu ģimenē auga pieci bērni - četri puikas un meitiņa. Kādu rītu divi no zēniem jutās nelāgi. Vecāki aizlūdza par bērniem un puikas acumirklī tika dziedināti. Visi šie notikumi vedināja Smitu uz domām, vai tikai Dievs nevada viņu dziedināšanas kalpošanā. Kādā dievkalpojumā Līdā šī viņa nojausma apstiprinājās visnegaidītākajā veidā - sapulces vadītāji uzaicināja Smitu sludināt par dziedināšanu. Viņš mēģināja atteikties, taču nesekmīgi. Rezultātā vairāk nekā 15 cilvēki piedzīvoja dziedināšanu.

1907. gadā Smits pirmoreiz uzzināja par vasarsvētku kustību un to, ka arī mūsdienās ļaudis runā mēlēs. Viņš ieradās vienā no dievkalpojumiem Sanderlendā, ko vadīja anglikāņu vikārs Aleksandrs Badijs, un bija pārsteigts par garīgo remdenību, kāda tur valdīja. Smits pārtrauca sapulci teikdams: „Esmu ieradies no Bredfordas un gribu redzēt runāšanu mēlēs. Taču es nesaprotu, kāpēc mūsu dievkalpojumi ir garīgas uguns pārpilni, bet jūsējais ne?!” Šiem vārdiem bija bumbas sprādziena efekts. Viglsvorts tika izraidīts no dievnama.

Pēc dažām dienām Smits devās uz Aleksandra Badija māju, kur sastapa viņa sievu Mēriju. Uzklausījusi Smitu, Mērija teica: „Tās nav mēles, kas tev vajadzīgas, bet Svētā Gara kristība!” Viņa uzlika Viglsvortam rokas un pār viņu nonāca Dieva uguns. Viņš tika nogāzts zemē un redzēja vīziju - tukšu krustu un Jēzu, kas sēdēja pie Tēva labās rokas godībā. Smits sāka pateikties Dievam un pār viņa lūpām plūda jaunas skaņas. Pirms aizbraukšanas Viglsvorts vēlreiz apmeklēja Sanderlendas dievkalpojumu. Viņa liecības rezultātā vēl 50 cilvēki piedzīvoja Svētā Gara kristību.

Sākumā Pollijai pret vīra garīgo piedzīvojumu bija rezervēta attieksme, taču, kad svētdienas dievkalpojumā viņš sludināja ar tādu degsmi un svaidījumu kā nekad iepriekš, viņa teica, ka arī vēlas piedzīvot šādu Dieva pieskārienu. Tikko viņa to pateica, tūdaļ nokrita zemē. Dažu minūšu laikā 11 cilvēki atradās uz grīdas Svētā Gara iespaidā. Turpmāko nedēļu laikā daudzi Bredfordas iedzīvotāji piedzīvoja Svētā Gara kristību. Tā Smits un Pollija pievienojās vasarsvētku kustībai un kļuva par Dieva Asamblejas kalpotājiem.

Viglsvorts saņēma uzaicinājumus no visas Anglijas sludināt draudžu dievkalpojumos un aizlūgt par cilvēkiem. Viņš neatteica nevienam un pat atstāja maizes darbu, lai savu laiku pilnībā veltītu kalpošanai. Atgriezies mājās pēc viena no šādiem ceļojumiem, Smits uzzināja, ka viņa mīļotā sieva Pollija nomirusi. Viņš nekavējoties pavēlēja Jēzus vārdā nāvei atkāpties un notika brīnums - Polija piecēlās no nāves gultas. Tomēr viņa teica: „Smit, tas Kungs aicina mani pie sevis!” Pollija aizgāja Mūžībā 1913. gada 1. janvārī. Sievas aiziešanu Smits pārdzīvoja ļoti sāpīgi, tāpēc, kad Dievs aicināja viņu doties pasaulē sludināt Evaņģēliju, viņš atbildēja, ka darīs to tikai tad, ja Tas Kungs piešķirs viņam divkāršu svaidījumu - sievas un paša. Dievs uzklausīja šo lūgšanu un sākās Smita Viglsvorta starptautiskā kalpošana.

Šo kalpošanu pavadīja daudzas zīmes un brīnumi. Tūkstošiem ļaužu atdeva savu dzīvi Dievam, aklie kļuva redzīgi, kurlie sāka dzirdēt, kroplie atstāja ratiņkrēslus un vēža slimnieki tika dziedināti. Reģistrēti 14 gadījumi, kad Viglsvorta aizlūgšanu rezultātā cilvēki uzcēlušies no nāves. Viglsvorts ticēja, ka dievišķā dziedināšana ir atbildei cilvēku ticībai. Kad Zviedrijā viņam aizliedza uzlikt rokas slimajiem, viņš sāka praktizēt masveida dziedināšanu, kad cilvēki paši uzliek rokas slimajai vietai. Tādejādi simtiem cilvēku varēja tikt dziedināti vienlaicīgi. Viglsvorts svaidīja cilvēkus ar eļļu un praktizēja aizlūgšanu par kabatlakatiņiem, ko vēlāk uzlika slimniekiem. Dažkārt viņš no cilvēkiem izdzina ļaunos garus.

Smits Viglsvorts ir sludinājis daudzās Eiropas zemēs, ASV, Austrālijā, Jaunzēlandē, Dienvidāfrikā, Indijā, Ceilonā, Klusā okeāna salās un citur. Tūkstošiem cilvēku viņa kalpošanas rezultātā tikuši izglābti Mūžībai un dziedināti. Viņš bija vispazīstamākais vasarsvētku kustības sludinātājs 20. gadsimta pirmajā pusē. Plaši pazīstams ir arī viņa pravietojums tolaik vēl jaunajam sludinātājam Deividam Duplesim, ka nāks laiks, kad arī senās konfesijas piedzīvos Dievs spēka izliešanos, kā tas notiek vasarsvētku draudzēs. Šis pravietojums vēlāk piepildījās harizmātiskajā garīgās atjaunotnes kustībā. Viglsvorts aizgāja Mūžībā 1947. gada 12. martā. Par savas kalpošanas četriem stūrakmeņiem viņš reiz sacījis tā: „Vispirms, lasi Dieva Vārdu. Tad sāc lietot Dieva Vārdu ikdienā, līdz Tas sāks lietot tevi. Uzticies Dieva Vārdam un visbeidzot - rīkojies saskaņā ar Dieva Vārdu!”

kristīgie pasākumi | baznīca

Līdzīgie raksti:

• Pirmais Latvijas vasarsvētku draudžu bīskaps

Delirious? lielākā problēma ir tā, ka, dzirdot grupas nosaukumu, cilvēki viņus iedomājas mazliet citādākus, nekā tas ir patiesībā. Varbūt nedaudz skaļākus, trakākus un „nepareizākus”. Taču viņi ir pieci jauki puiši, kas spēlē alternatīvu kristīgu ģitārmūziku un dara to ļoti labi.

Ja kāds vēlas zināt, kā no parastas amatieru grupas kļūt par kritiķu cienītām un publikas mīlētām zvaigznēm, tad Delirious? stāsts domāts jums. Tas ir stāsts par to, kā daži evaņģēliski orientēti jaunieši un visvarenais Dievs sacēla kājās mūzikas industrijas pasauli, liekot sarosīties daudziem šīs nozares profesionāļiem.

Viss sākās 1992. gadā, kad ierakstu studijas īpašnieks Tims Džaps (taustiņinstrumenti) un dizaineris Stjuarts Smits (bungas) uzaicināja producentu un inženieri Martinu Smitu (vokāls, ģitāra) vadīt slavēšanu ikmēneša jauniešu dievkalpojumos Arunas draudzē Litlhemptonā, Anglijā. Viņiem pievienojās Stjuarts Džerards (ģitāra) ar iesauku Stjū Džī un Džons Tačers (basģitāra). Pateicoties mūsdienīgām oriģinālmelodijām un Smita atklātajiem dziesmu tekstiem, kā arī puišu aizrautīgajam muzicēšanas stilam, šī dievkalpojumu sērijas ar kopējo nosaukumu Cutting Edge ieguva lielu popularitāti. Sākumā to apmeklēja kādi 70 cilvēki, taču jau pēc gada dalībnieku skaits bija pieaudzis līdz 300, bet pēc diviem gadiem sasniedza 1000.

Tā kā oficiāla nosaukuma grupai nebija, viņus, tāpat kā visu dievkalpojumu sēriju, nosauca par Cutting Edge. Lai puišu fani savas iemīļotās melodijas varētu klausīties ne vien dievkalpojumos, bet arī mājās, tika izdota grupas pirmā audiokasete. Visas 250 kopijas izpirka pusotras nedēļas laikā. Sekoja vēl trīs kasetes un koncerti dažādās valsts malās. Piedāvājumi bira kā no pārpilnības raga. „Mēs bijām šokēti redzot, ka itin visur tik daudz ļaužu klausās mūs”, stāsta Martins Smits. „Mēs redzējām simtus, pat tūkstošus, un viņi zināja visas mūsu dziesmas.”

Tomēr nebūtu pareizi uzskatīt, ka tas bija vienkārši cinisks biznesa plāns, lai, manipulējot ar cilvēku jūtām, ātri un bez pūlēm nokļūtu popularitātes virsotnēs. Nē, slavu un atzinību puiši nopelnīja smagā un neatlaidīgā darbā. Visi ieņēmumi no pārdotajām kasetēm tika ieguldīti nākamajos projektos. Grupa izdeva vairākus singlus, kas viens pēc otra iekaroja Lielbritānijas dziesmu tabulas.

1996. gadā grupa mainīja nosaukumu uz Delirious?. viņi spēlēja visur, kur vien tos aicināja - draudzēs, skolās, klubos, festivālos, pludmalēs - un viņu popularitāte turpināja augt. Drīz vien Delirious? kļuva pazīstama kā visaizrautīgākā kristīgā grupa Lielbritānijā. Cutting Edge projekta laikā par Delirious? izveidojās priekšstats kā par kārtējo kristiešu slavas un pielūgsmes grupu, taču viņu pirmais studijas albums King Of Fools (1997) pilnībā pārmainīja mūzikas industrijas domas par kristīgo mūziku. Pēc piedalīšanās Apvienotās Karalistes slavas un pielūgsmes festivālā Vemblija stadionā Londonā, kur viņos klausījās 45 000 cilvēku, grupu ievēroja britu raidorganizācija BBC. Viņu mūzika sāka skanēt pasaules lielākā radio programmās, divas grupas dziesmas iekļuva britu Top 20 tabulā, bet albums ieguva 13. vietu labāko britu mūzikas albumu tabulā. Radio 1 nosauca grupu par „popmūzikas līdz šim vislabāk glabāto noslēpumu”. Vārdu sakot - jaunā britpopa sensācija bija piedzimusi.

Puišu muzikālais talants tika novērtēts arī otrpus Atlantijas okeānam. Delirious? parakstīja kontraktu ar EMI koncernā ietilpstošo kristīgās mūzikas kompāniju Sparrow, kas 1998. gada sākumā apkopoja grupas pirmo piecu gadu darba augļus dubultalbumā Cutting Edge. Tajā tika iekļautas 25 slavas un pielūgsmes dziesmas, kuru stilistika mainījās no roka himnām līdz sirdi plosošām balādēm. Albums ātri vien ieguva zelta statusu.

1998. gada vasarā ASV no jauna tika realizēts pirms gada Anglijā izdotais projekts King Of Fools ar 13 labi nostrādātām dziesmām, kuru mērķauditorija bija jaunieši, kas meklē savas garīgās saknes. Paši puiši par šo albumu saka tā: „Šīs mūzikas gars un dziesmu vārdi ir ļoti spēcīgi. Te labi sajūtams grupas skanējuma rokraksts. Šī ir nopietna rokmūzika, tas ir Delirious?, taču klāt ir arī slavas un pielūgsmes gars”. King Of Fools tabulās noturējās 18 nedēļas un kopumā tika pārdotas 200 000 tā kopiju, savukārt singls Deeper no šā albuma tabulu virsotnes rotāja veselas sešas nedēļas.

Pēc šādiem panākumiem par jauno kristiešu grupa sāka interesēties arī lielā mūzikas biznesa pārstāvji. Ar pazīstamo mūzikas kompāniju Virgin Records tika noslēgts līgums par Delirious? albumu izplatīšanu sekulārajā mūzikas tirgū. Mārtins Smits to komentē šādi: „Mēs sevi neuzskatām tikai par kristīgās kultūras daļu, bet arī par daļu no rokkultūras.” Rakstot mūziku un realizējot albumus, grupa allaž centusies domāt ne vien par kristiešu, bet arī par savu neticīgo klausītāju jūtām. Viņu dziesmu tekstos nav atrodama pārspīlēti reliģiska frazeoloģija, tomēr tie ir dzīvu ticību un puišu personīgo pārliecību apliecinoši. Viņu mūzikas moto - neaizvainot Dieva bērnus, taču neatstumt arī grēciniekus.

„Daži ļaudis uz mūsu koncertiem nāk, lai klausītos mūziku, citi nāk uz šovu; bet ir tādi, kas nāk, lai paceltu rokas un pagodinātu Dievu. Visā šajā procesā Dievs ir klāt un var sastapties ar ļaudīm dažādās situācijās. Ielikt to rāmjos nebūtu pareizi, jo tās ir Dieva lietas. Mēs esam pilnībā nodevušies Dievam un, kad spēlējam, tad vairāk par visu vēlamies sastapties ar Viņu. Mēs vēlamies, lai ļaudis tiktu savienoti ar Dievu un sajustu to, ko jūtam mēs. Ir vienalga, vai viņi nāk no draudzēm, jeb nē. Rakstot dziesmas un spēlējot tās, klāt ir pietiekami daudz Dieva spēka un žēlastības, lai mūsu mūzika spētu aizraut. Mēs spēlējam ļoti intensīvi un darām to ar patiesu degsmi. Es domāju, ka cilvēki to jūt.”

Pēc King Of Fools iznākšanas puiši devās pasaules tūre, kuras laikā priecēja klausītājus ASV, Kanādā, Eiropā, Austrālijā un Jaunzēlandē. Grupas otrais studijas albums Mezzamorphis (1999) kļuva par vispāratzītu hitu visā pasaulē. Ja iepriekšējie Delirious? albumi bija vairāk orientēti uz slavas un pielūgsmes mūziku, tad jaunais projekts balstījās uz dziļākiem kristīgās pieredzes aspektiem. Džons Tačers: „Sākuma gados mēs ļaudis VADĪJĀM pielūgsmē. Tas, ko darām tagad, IR pielūgsme.” Albuma Mezzamorphis dziesmas runā par kristīgās dzīves cīņu un cilvēka tiekšanos uz debesīm. Žurnāls Q albumu nosauca par „blīvu, asprātīgu, plašu ģitārpopu”, bet Billboard slavēja albuma „agresīvo šķautni, neizpaliekot kaislīgiem, uzrunājošiem dziesmu tekstiem”. Lielbritānijā albums ierindojās 25 vietā, toties Amerikas mūsdienu kristīgās mūzikas aptaujās spēja pakāpties līdz pat pirmajai ailītei, bet indie mūzikas čārtos iegūt otro vietu. Ar singlu See The Star grupa vēl vairāk nostiprināja savu pasaules līmeņa statusu. Daudziem mūzikas industrijas varenajiem tas bija pārsteigums - mūsdienīga, nesakompromitējusies, Jēzum nodevusies pasaules līmeņa grupa!

1999. gads pagāja aktīvā koncertdarbībā - 12 mēnešu laikā Delirious? uzstājās vairāk nekā miljons klausītājiem visā pasaulē. Koncertu starplaikos viņi turpināja darbu pie sava nākamā albuma Glo (2000) - interesanta projekta, kas sākumā šķita kā atgriešanās pie grupas sākotnējā pielūgsmes stila, taču izrādījās īsta muzikāla pērle. Albums kļuva par interneta lielveikala Amazon.com gada pirktāko kristīgās/gospelmūzikas albumu, kā arī tika izvirzīts kristīgās mūzikas Dove balvai kā gada labākais slavas un pielūgsmes albums. Uz grupas koncertiem pulcējās 30 - 40 tūkstošu lieli skatītāju pūļi, bet lielajos mūzikas festivālos ASV klausītāju skaits sasniedza pat 80 000 cilvēku. 2001. gada oktobrī dienas gaismu ieraudzīja albums Deeper, kas tika reklamēts kā worship experience (pielūgsmes piedzīvojums - angļu. val.) un kurā bija apkopots grupas pirmo 10 gadu labākais muzikālais materiāls, kā arī vairāki rīmeiki un iepriekš neizdotas dziesmu versijas.

Nākamais albums bija nedaudz atšķirīgāks. Ja Glo mērķauditorija bija kristīgās un gospelmūzikas cienītāji, tad albuma Audio Lessonover? (2001) skanējums, pateicoties producenta Čaka Cvikija pieredzei, izstaroja daudz netveramākas garīgas vibrācijas. Lielbritānijas fani šo albumu sagaidīja ar sajūsmu, taču pārējai pasaulei nācās mazliet paciesties, kamēr Audio Lessonover? devās atpakaļ uz miksēšanas studiju, lai pārtaptu albumā Touch (2002). Tajā pašā gadā tika izdoti vēl divi Delirious? albumi. Pirmais bija Libertad ar grupas 12 labākajām dziesmām spāņu valodā, bet gada beigās dienas gaismu ieraudzīja dzīvā ieraksta dubultalbums Access:d, kas lieliski nodemonstrēja Delirious? mūziķiem piemītošo talantu uz skatuves izcelt viens otra labākās profesionālās īpašības.

Pēc turnejām kopā ar Bon Jovi (2001) un Braienu Adamsu (2002), kā arī 2003. gada sensacionālās ASV tūres, grupa bija gatava no jauna doties uz studiju, lai pabeigtu darbu pie albuma World Service. Jāteic, ka gads, kamēr albums tika gatavots, ļāva puišiem piedzīvot dzīves realitāti visā tās spilgtumā - jaunā piedzimšanu un zaudējuma smagumu, slavas virsotnes un grūtības, kas liek elpai aizrauties. Domājot par slavas spozmi, sāpju realitāti un iespēju visā tajā sadzirdēt Dieva balsi, Delirious? mūziķi lielu daļu sava laika pavadīja uz ceļiem žēlastības troņa priekšā. Tas jūtams arī World Service (2003) dziesmās, kuru episkās noskaņas ļauj klausītājam nostāties līdzās Delirious?, lai piedalītos kopējā Dieva pielūgsmē. Šī mūzika ir kā tilts pāri bezdibenim un liek klausītājiem justies daļai no globālās ģimenes, kur visi piedalās vienā kopējā dievkalpojumā.

Tas, kā notikumi risinājās tālāk, ir kaut kas daudz ievērojamāks, drosmīgāks un varenāks, nekā puiši jebkad varēja iedomāties. 2004. gadā Delirious? uzstājās pasaules līmeņa valstu vadītājiem Olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā Atēnās, viņu dziesmas klausījās pats Romas pāvests 2005. gada Pasaules katoļu jaunatnes dienās Ķelnē, bet Draudzības festivālā Marokā tika spēlēts līdz šim lielākās musulmaņu auditorijas priekšā. Delirious? iekaroja publikas sirdis Indonēzijā, Indijā, Singapūrā, Malaizijā un citās Āzijas zemēs, viņu uzmanības lokā nokļuva arī klausītāji Austrālijā un Jaunzēlandē.

Grupa Delirious? ir nesusi Labo Vēsti tūkstošiem cilvēku, kas citādi to nekad, iespējams, nebūtu dzirdējuši. Puiši ir dziļi aizkustināti, kādā veidā Dievs viņus ir vadījis un svētījis viņu kalpošanu. Viņi ir sākuši grandiozu misiju, lai radītu modernas Dieva pielūgsmes himnas rokenrola laikmeta paaudzei. Viņi ir kā vīna trauks Dieva jaunajam vīnam. „Ir grūti definēt, kas grupu atšķir no citām”, saka Martins Smits. „Viena no atšķirībām varētu būt patiesums mūsu dziesmās.” Delirious? dziesmas runā gan par meliem politikā, gan garīgas intimitātes meklējumiem. Viņu koncerti ir kaut kas vairāk par parastu izklaides programmu. Par grupas galveno mērķi Stjū Džī saka; „Kad mēs sākām, mēs daudz eksperimentējām. Arī tagad mēs eksperimentējam, taču Dievs mums devis plašāku skatījumu uz ļaudīm, kurus Viņš vēlas uzrunāt caur mums.” Visur, kur uzstājas Delirious?, viņu mērķis ir viens - redzēt, kā mūsdienu paaudze kļūst dedzīga Dieva lietās.

„Jau kopš mūsu agrīnajiem gadiem”, Martins rezumē, „ar slavas un pielūgsmes mūziku esam laiduši dziļas saknes Draudzē. Taču ir kāda dziesma, kas saka: „Atver savas durvis un ļauj, lai mūzika skan.” Mēs gribam spēlēt vislabāko mūziku, kādu vien spējam. Vienlaikus mēs gribam atvērt baznīcu durvis un iznest ārpusē vēsti par to, ka cilvēcei ir cerība. Šai paaudzei tiek piedāvāta nedzīva reliģija, tā tiek turēta uz „nekā” diētas. Dodiet tai kaut ko dzīvu, lai tas plūstu ļaužu vēnās…Tā ir šīs paaudzes lielākā vajadzība.”

Savas muzikālās karjeras gados viņi ir paveikuši daudz, gozējušies neskaitāmu skatuves prožektoru gaismā, raudzījušies daudzu tūkstošu klausītāju sejās. Viņu muzikālā kalpošana laika gaitā ir kļuvusi personīgāka un dziļāka. Vairāk pazemības, vairāk dvēseles trausluma, ciešāka apņemšanās būt uz lūgšanu ceļiem kopā ar visiem svētajiem. Tāpēc, ka viņiem pieder mazliet talanta, mazliet veiksmes, bet pāri visam - liels un varens Dievs, kurš neiespējamo padara iespējamu. Vai jūs joprojām gribat zināt, kā no parastas amatieru grupas kļūt par zvaigznēm? Tādā gadījumā Delirious? stāsts domāts jums…
 
Delirious? albumi:

• 1994 Cutting Edge (ASV - 1997. gadā)
• 1996 Live & In the Can (koncertieraksts; ASV - 1998. gadā)
• 1997 King of Fools
• 1998 d-tour 1997 Live (koncertieraksts)
• 1999 Mezzamorphis
• 1999 Glo
• 1999 Audio Lessonover?
• 2001 Deeper (izlase)
• 2002 Touch
• 2002 Libertad (izlase spāņu valodā)
• 2003 Access:d (koncertieraksts)
• 2004 World Service
• 2005 UP: Unified Praise (koncerts kopā ar Hillsong United)
• 2005 The Mission Bell
• 2006 Now Is the Time - Live at Willow Creek (CD + DVD; koncertieraksts)
• 2008 Kingdom of Comfort
• 2009 My Soul Sings (CD + DVD; koncertieraksts)
• 2009 History Makers (izlase)

• 1997 A View From The Terraces (koncerts)
• 2000 Pro Mode (promocijas video)
• 2003 Archive:d (A View From The Terraces + Pro Mode)
• 2003 Unified:Praise (koncerts kopā ar Hillsong United)
• 2006 Now Is the Time - Live at Willow Creek (DVD + CD; koncerts Vilovkrīkas draudzē)
• 2009 My Soul Sings (DVD + CD; koncerts Bogotā, Kolumbijā)

kristīgie pasākumi | baznīca

Līdzīgie raksti:

• U2: Roks ar smadzenēm
• P.O.D. - Kristus kareivji
• Larry Norman: Tikai viens ceļš
• Cliff Richard: Uzvarētājs
• Bono: Bez Jēzus vārda pie žaketes atloka

1959. gada 7. - 8. jūlijā notika Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas ārkārtas plēnums, kas nosodīja nacionālkomunistu idejas un no amatiem atbrīvoja aktīvākos šo ideju īstenotājus. Plašāka sabiedrība par berklaviešu grupas sakāvi sākumā neko pat neuzzināja, jo nekāda informācija par plēnumu publicēta netika, kaut gan citos gadījumos šādi plēnumi tika plaši iztirzāti avīžu slejās. Vienīgi žurnālā „Padomju Latvijas Komunists” parādījās Arvīda Pelšes raksts, kas asi kritizēja Berklava un viņa domubiedru uzskatus. Acīmredzot LKP CK vadība bija novērojusi neapmierinātības pazīmes tautā, kas bija saistītas ar latviešu tapšanu par mazākumu savā zemē, tāpēc nolēma lieki netracināt iedzīvotājus.

Par LKP CK pirmo sekretāru kļuva Krievijas latvietis Arvīds Pelše, kas gandrīz nemaz nerunāja latviski. Galīgi viņa pozīcijas nostiprināja LKP 17. kongress 1960. gada februārī, kurā LKP CK un tās biroja sastāvs piedzīvoja būtiskas pārmaiņas. Pēc tam kadru nomaiņa Latvijā sākās ar jaunu spēku un turpinājās līdz pat 1962. gadam. Amatus zaudēja vairāki ministri, CK nodaļu vadītāji, Rīgas pilsētas partijas komitejas un izpildkomitejas vadošie darbinieki. Bieži tika praktizēta pārcelšana mazāk atbildīgā, tomēr joprojām svarīgā amatā, kam vēlāk sekoja galīga izmešana no nomenklatūras rindām.

Arhīvu materiāli liecina, ka vietējo kangaru ieinteresētība sodīt nacionālkomunistus bija daudz lielāka nekā Maskavas atbalsts šādām represijām. Pelšem bija nodoms pret Eduardu Berklavu sākt kriminālvajāšanu. 1959. gada beigās un 1960. gada sākumā notika kampaņa, kurā dažādas partijas organizācijas pieprasīja izslēgt Berklavu no kompartijas rindām. Vienlaikus VDK izmeklēja lietu par protesta vēstulēm, ko avīzēm „Pravda” un „Cīņa” bija nosūtījuši divi pensionāri - Kārlis Baumanis un Jānis Kīns. Lai gan izmeklētāji centās pierādīt, ka ar šo lietu ir saistīti arī Berklavs un bijušais Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta direktors Pauls Dzērve, Hruščovs Berklava tiesāšanai nepiekrita, jo tas varēja sarežģīt politisko situāciju Latvijā.

Jaunā republikas vadība asi nosodīja nacionālkomunistu viedokli vadošo kadru izvirzīšanas jautājumā un latviešu valodas lietošanas jomā, uzsverot, ka tas pauž „buržuāzisko nacionālismu” un ir pretrunā proletāriskajam internacionālismam. Tika uzsvērts, ka nacionālisms ir sevišķi bīstams brīdī, kad Latvijā atgriežas 1941. un 1949. gadā deportētie „padomju varai naidīgie elementi”. Sevišķi asi tika nosodīta nacionālkomunistu prasība pārtraukt imigrantu arvien plašāku ieceļošanu Latvijā no citām PSRS republikām un šajā nolūkā atteikties no Latvijas pārmērīgas industrializācijas.

LKP Arvīda Pelšes un vēlāk Augusta Vosa vadībā darīja visu, lai vadītu Latvijas attīstību pa nacionālkomunistu idejām pilnīgi pretēju kursu. Pelše pārvērta Latviju par īstu „proletāriskā internacionālisma” placdarmu. Latviešiem nācās intensīvi apgūt krievu valodu, kas pamazām pārņēma visas politiskās un saimnieciskās dzīves jomas. „Viesu” no brālīgajām republikām kļuva arvien vairāk. Par tabu tika pasludinātas visas tēmas, kas saistījās ar imigrāciju, garīgo kultūru, pagātnes mantojumu, nacionālajām attiecībām. Tas ietekmēja arī attieksmi pret kultūras pieminekļu aizsardzību, ekoloģiju, lielo rūpniecības uzņēmumu celtniecību. Nacionālkomunistu vietā nāca ceturtdaļgadsimtu ilga stagnātiska, uz centralizāciju orientēta valsts pārvalde. Lai gan formāli vadošajos amatos joprojām bija cilvēki ar latviskiem uzvārdiem, tie lielākoties bija Krievijā dzimušie latviešu pēcteči, kas latviski prata vāji vai nerunāja nemaz.

Šis bija ļoti postošs laiks Latvijai. Sākot ar 60. gadiem, Latvija daudzās jomās zaudēja līderpozīcijas Baltijas republiku vidū. Lielākā daļa latviešu uzskatīja, ka Latvijas vadība salīdzinājumā ar pārējām Baltijas republikām vismazāk rūpējas par savas zemes interesēm un viscītīgāk izpilda Maskavas norādījumus. Promaskaviskās partokrātijas uzvara bija solis atpakaļ, kas 60. un 70. gados padarīja Latviju par vienu no neostaļinisko tendenču spilgtākajiem piemēriem Padomju Savienībā.

Kāpēc nacionālkomunisti cieta sakāvi? Tāpēc, ka tos izdevās ātri sašķelt - LKP CK birojā nebija vienprātības. Vājā vieta bija arī latviešu niecīgais skaits kompartijā. Berklavam bija savs atbalstītāju un domubiedru loks, tomēr viņa asā un autoritārā daba attālināja no viņa daudzus liberāli noskaņotus komunistus. Turklāt viņam pretī stājās vērā ņemama staļinistu kopa Baltijas kara apgabala pavēlnieka Aleksandra Gorbatova, avīzes „Sovetskaja Latvija” galvenā redaktora Nikolaja Saļejeva un LKP CK sekretāra Arvīda Pelšes vadībā. Ap šiem cilvēkiem grupējās visi reformu pretinieki. Zināmu līdzsvaru uzturēja Jāņa Kalnbērziņa un Viļa Lāča atbalsts nacionālkomunistiem, tomēr Kalnbērziņa nostāja bija svārstīga un to stipri iespaidoja Maskavas viedoklis. Īsti nevēlēdamies cīnīties pats par savu vietu, viņš atdeva arī berklaviešu pozīcijas.

Latvijas nelaime bija Baltijas kara apgabala štāba klātbūtne Rīgā. Padomju augstākās nomenklatūras hierarhijas īpatnība bija tāda, ka reģionos, kur atradās kara apgabalu štābi, par augstāku amatpersonu uzskatīja nevis vietējo partijas pirmo sekretāru, bet kara apgabala pavēlnieku. Kamēr Lietuvu un Igauniju Maskavā pārstāvēja šo republiku kompartiju pirmie sekretāri, Latvijas kompartijas vadītāji labākajā gadījumā varēja braukt tikai atskaitīties. Vietējo kompartiju faktiski aizstāja Baltijas kara apgabala partijas organizācija, kurā darbojās cilvēki, kas personiski pazina Hruščovu vēl no kara gadiem.

Nacionālkomunisti nebija vienota grupa ar saskaņotu darbības programmu. Drīzāk var runāt par vispārēju liberālu noskaņojumu, kuru atbalstīja vai kurai simpatizēja daudzi komunisti un komjaunieši, kā arī daļa inteliģences. Berklavieši bija it kā tautas slēpto vēlmju paudēji varas struktūrās, kas mēģināja samierināt latviešu tautas vairākumu un inteliģenci ar komunistisko režīmu. Tomēr viņiem nebija izredžu, jo arī politiskā „atkušņa” apstākļos PSKP CK funkcionāri nacionālajos jautājumos nekādas novirzes no partijas ģenerāllīnijas nepieļāva. Tikpat modri to sargāja lielkrievu šovinisti LKP Centrālkomitejā, Baltijas kara apgabala politiskajā pārvaldē un citās varas struktūrās. Hrusčova „atkusnis” gan nosodīja Staļina personības kultu, taču ne valsts totalitāro sistēmu.

Diez vai nacionālkomunisti tolaik domāja par Latvijas neatkarības atgūšanu. Viņi tikai vēlējās īstenot PSRS konstitūcijā ierakstītās tiesības katrai republikai pašai lemt savu likteni. Par to liecina kāda Dabas muzeja līdzstrādnieka stāstītais, ka vēl 80. gados Vilis Krūmiņš, kas tolaik bija muzeja direktors, komentējot sava darbinieka disidentiskos dzejoļus, centies pierādīt Latvijas neatkarības neiespējamību. Taču 1959. gadā berklaviešiem, tostarp Krūmiņam, tika pārmests arī tas, ka „nacionālisti grib izeju no Savienības”.

Kādi bija Latvijas nacionālkomunistu reālie sasniegumi? Pirmkārt, Berklavs neļāva Rīgā pierakstīt vismaz 200 atvaļinātos kara celtniekus un vairākus simtus militāristu ģimeņu. Kāroto dzīvojamo platību nesaņēma arī vairāki simti armijas un kara flotes virsnieku. Taču valodas un migrācijas jautājumi vairāk izpaudās administratīvās politikas jomā, kamēr daudz lielāka ietekme uz cilvēkiem bija kultūras politikai. Šajā ziņā tika paveikts ļoti daudz - 50. gadu otrajā pusē no „pagrīdes” iznāca daudzi Staļina laikā aizliegtie latviešu autoru darbi, sāka atdzimt Latgales kultūra. Kas attiecas uz industrializāciju, tad to pilnībā apturēt neizdotos tik un tā. 70. - 80. gados jaunas rūpnīcas tika celtas arī Lietuvā un Igaunijā, vienīgi Latvijas gadījumā to darīja vairāk domājot par PSRS interesēm, nevis par to, kāds labums no tā tiks republikai.

Nacionālkomunistu kustība Latvijā cieta neveiksmi, tomēr atsevišķi tās dalībnieki arī turpmākajos gados turpināja pretoties lielkrievu šovinismam. Pēc atgriešanās no izsūtījuma Eduards Berklavs kļuva par Latvijā aktīvas disidentu grupas vadītāju, kas 1972. gadā organizēja „17 latviešu komunistu vēstules” publicēšanu pasaules plašsaziņas līdzekļos. Vēstījuma parakstītāji - E. Ankupe, A. Zandmanis, P. Pizāns un citi - bija partijas vecbiedri, kas nespēja pieņemt Latvijas kolonizāciju un rusifikāciju, tāpēc nolēma apelēt pie ietekmīgākajām Rietumu kompartijām, lai ar konkrētiem faktiem parādītu PSKP melīgo nacionālo politiku. Tas bija pirmais gadījums, kad latviešu nacionālkomunisti izteica savus uzskatus kolektīvi, apsūdzot PSKP rusifikācijas politikas īstenošanā. Vēstule bija adresēta Itālijas, Francijas, Dienvidslāvijas, Spānijas, Rumānijas un citu valstu kompartiju vadītājiem, kā arī franču komunistu intelektuāļiem Luijam Aragonam un Rožē Garodī.

„17 komunistu vēstulei” bija milzīga rezonanse. Par to informēja ziņu aģentūras visā pasaulē. Šis protesta sauciens kļuva par vienu no veiksmīgākajām latviešu pretpadomju akcijām pēc 2. Pasaules kara. Vēstījuma sekas atspoguļojās arī vairāku Rietumvalstu attiecībās ar PSRS. Skandāls bija tik nepatīkams, ka LKP funkcionāri publiski atteicās par vēstules autoriem atzīt Latvijas komunistus. Tika publicēti visdažādākie izdomājumi par vēstījuma izcelsmi, apvainojot vēstules falsifikācijā gan latviešu trimdas organizācijas, gan Rietumvalstu specdienestus.

Sākoties latviešu tautas trešajai atmodai sevi pieteica jaunā nacionālkomunistu paaudze, savukārt Eduards Berklavs kļuva par vienu no Latvijas Nacionālās Neatkarības Kustības (LNNK) dibinātājiem un bija pirmais tās vadītājs. Viņš bija gan Latvijas Augstākās padomes, gan un 5. Saeimas deputāts. 90. gadu vidū Berklavs aizgāja no aktīvās politikas, tomēr nezaudēja interesi par to līdz pat sava mūža beigām 2004. gada 25. novembrī. Par ieguldījumu valsts un tautas labā Eduards Berklavs apbalvots ar IV un III šķiras Triju Zvaigžņu ordeņiem.

1959. gada 7. un 8. jūlijs Latvijas vēsturē iegājis kā lielkrievu šovinisma un impēriskā noskaņojuma kulminācijas brīdis. Pēc īsā nacionālās atdzimšanas posma, kura spilgtākais iemiesojums bija latviešu nacionālkomunistu centieni, sākās laiks, kad no okupācijas varas viedokļa būt latvietim kļuva nepiedienīgi, ja gribēja ieņemt augstus amatus. Tomēr uz šo politisko vētru fona pašiem nacionālkomunistiem par izbrīnu sāka atdzimt Baltijas vienotības un kopējā likteņa jēdziens. Lai arī tas nemaz neietilpa viņu plānos un bija pat pretrunā ar idejām, kam viņi ticēja, 50. gadu beigās trīs Baltijas valstis pārstāja būt par vienu no PSRS okupācijas zonām, liekot Maskavai saprast, ka Baltija ir kaut kas atšķirīgs no pārējās PSRS.

kristīgie pasākumi | baznīca

Līdzīgie raksti:

• Kā izgaisa cerības par “sociālismu ar latvisku seju” - 1

1959. gada 7. - 8. jūlijā notika Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas ārkārtas plēnums, kurā tika likvidēta tā saukto nacionālkomunistu jeb berklaviešu kustība un pielikts punkts „sociālismam ar latvisku seju”. Šis notikums nelabvēlīgi ietekmēja Latvijas sabiedrību un tās attīstību daudzu gadu garumā. Sākās nekontrolētas migrācijas, izteiktas sovjetizācijas un Latvijas rusifikācijas posms, kad valsts vara nikni apkaroja jebkādas nacionālas tendences.

Pirmās neapmierinātības pazīmes latviešu komunistu vidū parādījās tūlīt pēc Staļina nāves 1953. gadā, kad uz āru izlauzās pēckara gados arvien pieaugošais sarūgtinājums par situāciju republikā un vietējo komunistu nespēju to ietekmēt. Latviešu niecīgais skaits kompartijas un administratīvās nomenklatūras aparātā priekšplānā izvirzīja nacionālo jautājumu. Vietējie komunisti uzskatīja, ka disproporciju rada pēckara gados iebraukušo vai atsūtīto funkcionāru nekompetence un nevēlēšanās saprast vietējos apstākļus. Izmaiņas nacionālajā politikā Latvijā liecināja, ka PSRS vadība arvien konsekventāk īsteno republikas rusifikāciju.

Paradoksāli, bet nacionālo tendenču iedvesmotājs savienoto republiku kompartiju un augstākās nomenklatūras aprindās bija bijušais čekas vadītājs, tobrīd PSRS iekšlietu ministrs un Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieks Lavrentijs Berija. Kremlī notika cīņa par varu un Berija mēģināja nostiprināt savas pozīcijas, nodrošinot atbalstu nacionālo republiku partijas organizācijās. Baltijas valstīs vairakkārt ieradās Berijas emisāri, kas aizkulišu sarunās vietējiem solīja teju tādas pašas tiesības kā Austrumeiropas sociālistiskajām valstīm. Baumoja, ka Igaunijā pat tiekot veidota jauna valdība.

1953. gada 12. jūnijā PSKP CK prezidijs pēc Berijas iniciatīvas pieņēma lēmumus par kadru jautājumu Lietuvā un Baltkrievijā, kuros tika noteikts izvirzīt vadošā darbā nacionālos kadrus, kas pārvalda titulnācijas valodu un pazīst vietējos apstākļus. Tādi pat lēmumi tika pieņemti arī par Latviju un Igauniju, taču tie netika publicēti, jo trīs dienas pēc šo lēmumu pieņemšanas Berija tika arestēts un apsūdzēts valsts nodevībā. Tā kā viens no galvenajiem apsūdzības punktiem bija nepareiza nacionālā politika, lēmums par Latviju un Igauniju tika noklusēts, jo to bija sagatavojis nevis Berija, bet pats Ņikita Hruščovs.

Tomēr LKP CK pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš PSKP CK prezidija lēmumu gandrīz punktu pa punktam nolasīja LKP CK 1953. gada 22. jūnija plēnumā. Viņš klātesošos informēja, ka LKP CK un Ministru Padome pieļāvusi kļūdu, lietvedībā izmantojot tikai krievu valodu: „Mūsu pienākums ir izpildīt PSKP CK lēmumu, atcelt visas partijas, padomju, sabiedrisko organizāciju lietvedības vešanu Latvijas PSR krievu valodā. Ministru Padomes, LKP CK biroju un plēnumu, rajonu un pilsētas partijas komiteju, darbaļaužu deputātu izpildkomiteju sēdēm turpmāk jānotiek latviešu valodā. Šī lēmuma izpilde prasīs, lai daudzie partijas un padomju orgānu vadošie darbinieki, saimniecisko un sabiedrisko organizāciju vadītāji iemācītos latviešu valodu.”

Lai šādu lēmumu sagatavotu, tika savākti materiāli par Latvijas kompartijas nacionālo sastāvu. Tas izrādījās latviešiem katastrofāls, īpaši Rīgā. Latvieši Latvijas kompartijā bija mazākumā jau kopš 1940./41.gada. Viss kompartijas skaitliskais pieaugums notika tikai uz iebraucēju rēķina. Rīgā kompartijas aparātā iebraucēju bija absolūtais vairākums. Par to plēnumā tika kritizēts Eduards Berklavs un citi Rīgas kompartijas funkcionāri. Viņi taisnojās, ka Rīgā vispār dzīvo maz komunistu latviešu. Arī padomju nomenklatūras darbinieku vidū Rīgā latviešu bija tikai 30%.

Plēnumā pieņemto lēmumu iespaidā divas nedēļas, tas ir, līdz 1953. gada jūlija sākumam, tika realizēti pasākumi, lai uzlabotu nacionālo kadru politiku un latviešu valodas stāvokli padomju sistēmā. Līdz 1953. gadam vadošajos amatos Latvijas PSR iecēla galvenokārt tikai krievus vai Krievijas latviešus. No visiem rūpnīcu galvenajiem inženieriem tikai 22,5% bija latvieši, kolhozu priekšsēdētāji - 12%, mašīnu - traktoru staciju direktori - 45%. Šie skaitļi liecināja par klaju latviešu diskrimināciju.

Pēc LKP CK plēnuma situācija strauji mainījās - kadru izvēlē priekšroka tika dota vietējiem latviešiem. Piemēram, LKP CK otrā sekretāra amatā no Maskavas atsūtītā Jeršova vietā iecēla Vili Krūmiņu. Ievērojamas vadošo kadru maiņas notika arī LPSR Iekšlietu ministrijas vadībā. Nacionālo kadru izvirzīšana vadošajos amatos paaugstināja latviešu valodas statusu, to atsāka lietot lietvedībā, bet latviešu valodas nepratējiem visīsākajā laikā tika uzdots to apgūt. Dažviet partijas komiteju darbinieki paziņoja, ka tiem, kas nespēs iemācīties latviešu valodu, nāksies no Latvijas aizbraukt.

Diemžēl pēc Berijas aresta un nošaušanas situācija atkal pasliktinājās. Berijas nacionālā politika tika atzīta par nepareizu un valsti graujošu. Tomēr, kaut arī PSKP CK prezidija un LKP CK plēnuma lēmumi darbojās tikai dažas nedēļas, tie formāli tā arī nekad netika atcelti. Tas ļāva Eduardam Berklavam un citiem nacionālkomunistiem atsaukties uz tiem un pamatot savu nostāju turpmākajos gados.

Pēc PSKP 20. kongresa 1956. gadā, kurā tika nosodīts Staļina personības kults, valstī sākās reformas, kas bija vērstas arī uz pārvaldes sistēmas pārliekas centralizācijas novēršanu. Taču Hruščova „destaļinizācijas” politika nemainīja nacionālo politiku - migrantu ieplūšana Latvijā un tās rusifikācija turpinājās. Tomēr, salīdzinot ar Staļina diktatūru, šis laiks bija politisks „atkusnis”. Reabilitēja notiesātos, no Sibīrijas atgriezās izsūtītie. Atsevišķiem laimīgajiem pat tika atļauts doties tūrisma braucienā uz ārzemēm.

Latvijas kompartijas, valsts un saimniecisko struktūru vadībā šajā laikā nonāca vietējie komunisti, kas pagrīdē bija darbojušies vēl neatkarības laikā, kā arī 1940. gada komjauniešu paaudze. Par LPSR Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieku kļuva Eduards Berklavs, par Augstākās padomes prezidija priekšsēdētāju Kārlis Ozoliņš, par LKP CK sekretāriem Vilis Krūmiņš un Krievijas latvietis Nikolajs Bisenieks, turklāt Krūmiņš vairākus gadus ieņēma nomenklatūras sistēmā īpaši nozīmīgo par kadru jautājumiem atbildīgā CK otrā sekretāra amatu, kurš tradicionāli pienācās no Maskavas atsūtītam funkcionāram. Latvijas komjaunatnes pirmais sekretārs šajā laikā bija V. Ruskulis, laikraksta „Cīņa” galvenais redaktors Pāvils Pizāns, Arodbiedrību padomes priekšsēdētājs Indriķis Pinksis, kultūras ministrs Voldemārs Kalpiņš. LKP CK birojā nacionālkomunisti ieguva noteiktu pārsvaru.

Šo jauno kompartijas kadru vadībā tika pieņemta virkne lēmumu, kas bija vērsti uz latviešu valodas un latviešu kultūras saglabāšanu, aktuālām reformām tautsaimniecībā un lauksaimniecībā. Nacionālkomunistu politikas būtiska sastāvdaļa bija centieni atbrīvoties no pēckara gados uzspiestā vulgāri marksistiskā skatījuma, saskaņā ar kuru visa Latvijas un latviešu kultūra, kas nebija saistīta ar proletāriskās vai krievu kultūras „pozitīvo” ietekmi, tika atmesta kā buržuāziska un reakcionāra.

Par nacionālkomunistu galveno ideologu uzskata Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta direktoru Paulu Dzērvi. Viņa vadībā tika noformulēta ideja, ka republikas ekonomikai jādarbojas pirmkārt tās iedzīvotāju interesēs. Ekonomistu viedoklis ļāva pamatot arī imigrācijas ierobežošanas pasākumus. Eduards Berklavs, būdams LPSR Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieks un Rīgas pilsētas partijas komitejas pirmais sekretārs, centās ierobežot Rīgas iedzīvotāju skaita pieaugumu uz iebraucēju rēķina. Savās atmiņās Berklavs raksta, ka attiecībā pret iebraucējiem no „brālīgajām” republikām viņš esot uzskatījis: „Jādomā, nevis kā varētu pierakstīt, bet otrādi - kā varētu nepierakstīt”. Šādi tika panākts pat desmitkārtīgs imigrantu skaita samazinājums.

Nacionālkomunisti aktīvi iebilda pret Latvijas nepārdomāto industrializāciju. Latvijā vēl no cara laikiem bija palikuši rūpnīcu korpusi, kas pirmajā pēckara industrializācijas piecgadē tika atjaunoti. Latvijā bija arī laba dzelzceļa infrastruktūra, Rīgā un citās Latvijas lielākajās pilsētās bija relatīvi daudz dzīvokļu, kur varēja izmitināt iebraucējus. Iebraucēji uz Latviju brauca arī stihiski, meklēdami labākus dzīves apstākļus. Būtisks imigrācijas faktors bija armija, jo Rīgā atradās Baltijas kara apgabala štābs. No 1945. līdz 1959. gadam Latvijā ieceļoja 400 000 krievu un 100 000 citu tautību pārstāvju. Latviešu īpatsvars samazinājās no 84% līdz 60%.

Intensīvās industrializācijas ietekmē Latvijā pasliktinājās ekoloģiskā situācija. Kā ekonomikas, tā arī kultūras kontekstā nozīmīga bija 1958. gadā izvērstā diskusija par Pļaviņu HES celtniecības lietderību. Tas bija pirmais gadījums pēckara gados, kad bija vērojama plaša, no augšas neinspirēta sabiedrības aktivitāte. Protestus republikas valdībai iesniedza ievērojami zinātnieki, darba kolektīvi, mācību iestādes, aktīvi iesaistījās prese. Latviešos neapmierinātību radīja arī tas, ka politiskie un saimnieciskie vadītāji vairākumā bija krievi un šajā ziņā Latvija atgādināja Krievijas koloniju, ko vada iebraucēji no metropoles.

1956. gada novembrī Rīgas pilsētas partijas komiteja izdeva lēmumu, ka cilvēkiem, kas apkalpo plašus iedzīvotāju slāņus, divu gadu laikā vismaz sarunvalodas līmenī jāapgūst divas valodas - latviešu un krievu. Taču, tā kā latvieši lielākoties krievu valodu zināja, lēmums reāli attiecās vispirms uz krieviem. Nedaudz vēlāk - 1956. gada 6. decembrī - arī LKP CK birojs pieņēma lēmumu par latviešu un krievu valodas mācīšanos. Rīgā vairāki lēmumi šajā jautājumā tika pieņemti arī 1957. un 1958. gadā.

Šāda rīcība izraisīja sašutumu iebraucēju tūkstošos. No Krievijas atbraukušie kadri, tāpat kā Krievijas latvieši, sīvi pretojās nacionālkomunistiem un vai ik dienas sūtīja uz Maskavu sūdzības, brīdinot par draudošajām nacionālisma briesmām. Krievi sūdzējās, ka viņiem jāmācās latviešu valoda, ka notiek krievu izspiešana no nomenklatūras, lai gan realitātē šāda izspiešana nenotika. Īpaši neapmierinātas bija padomju armijas aktīvā dienesta militārpersonas un atvaļinātie virsnieki. Jāatgādina, ka 1957. gadā PSRS sāka vērienīgu bruņoto spēku samazināšanu, līdz ar to Rīgā demobilizējās vai no jauna ieradās liels skaits virsnieku, taču viņus šeit nepierakstīja. Tā kā bruņoto spēku samazināšana jau tā bija iedragājusi Ņikitas Hruščova popularitāti militāristu aprindās, sūdzībām, kas plūda uz Maskavu, agri vai vēlu vajadzēja radīt negatīvu rezonansi.

Jau 1957. gada rudenī PSKP CK aparāta darbinieki I. Kovaļs, G. Koņjahins un G. Troiņina sagatavoja un PSKP CK sekretariātam iesniedza plašu ziņojumu „Par trūkumiem Latvijas PSR radošās inteliģences idejiski politiskajā audzināšanā”. LKP CK tika apsūdzēta buržuāziskā nacionālisma atbalstīšanā, idejiskās svārstībās, revizionistiskās tendencēs, izteikta politiska neuzticība LKP CK biroja locekļiem E. Berklavam, K. Ozoliņam, P. Pizānam.

1958. gada LKP CK janvāra plēnumā par partijas otro sekretāru neapstiprināja Maskavas atsūtīto ielikteni Fjodoru Kašņikovu. Šādu izaicinājumu PSKP CK ierēdņi piedot nevarēja. Punktu visam pielika Eduarda Berklava 1959. gada sākumā laikrakstā „Cīņa” publicētais raksts „Saruna no sirds”, kurā viņš aicināja latviešus stāties komunistu partijā, lai tādejādi ietekmētu savas republikas nākotni. Šāda uzdrīkstēšanās nekavējoties izraisīja asu Maskavas nosodījumu.

1959. gada pavasarī situācija kļuva tik nokaitēta, ka uz Latviju tika nosūtīta PSKP CK komisija ar PSKP CK sekretāru Nuridinu Muhitdinovu priekšgalā, lai pārbaudītu republikas vadības darbu. Komisijas secinājumi nebija LKP CK vadībai labvēlīgi, tomēr tie nebūtu izraisījuši tik tālejošas sekas, ja nacionālkomunistu pretiniekiem neizdotos savā pusē dabūt Ņikitu Hruščovu viņa vizītes laikā Rīgā 1959. gada jūnijā.

Vizītes laikā Hrusčovs savā ierastajā stilā uzbruka gan kapitālistiem par darbaļaužu mocīšanu, gan vietējiem priekšniekiem, kas devuši nacionālismam pārāk lielu vaļu. Pēdējā vizītes vakarā Baltijas kara apgabala priekšnieks ģenerālis Djomins paguva Hrusčovam nodot apmelojošus materiālus, kas apsūdzēja Latvijas nacionālkomunistus buržuāziskā nacionālisma propagandā. Sava nozīme PSRS līdera noskaņošanā pret Latvijas kompartijas vadību bija arī viņa sarunai ar Arvīdu Pelši. Būdams impulsīvs cilvēks, Hrusčovs lidostā atvadoties „uzsprāga” un asi uzbruka Berklavam, apsūdzot to nacionālismā.

1959. gada 20. - 21. jūnijā LKP CK birojā tika apspriests Maskavas komisijas ziņojums. Gan Eduards Berklavs, gan Vilis Krūmiņš, gan Vilis Lācis izteicās, ka komisijas slēdzienā sarakstītas pilnīgas muļķības, fakti interpretēti tendenciozi, bet daži pat izdomāti. Taču LKP CK pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš pieņēma visus Maskavas pārmetumus. Debatēs varēja dzirdēt tādas frāzes kā „nacionālās politikas izkropļojumi”, „nacionālisti negrib Pļaviņu HES celtniecību”, „nacionālisms ir viens no ienaidnieku cīņas veidiem pret komunismu”, „gribēja noņemt lozungus krievu valodā”, „visa tautas vēsture ir saistīta ar krievu tautu”, „230 000 sarakstās ar ārzemēm”, „apakšpulkvedis atbrauca no Polijas pie ģimenes… nepieraksta” un tamlīdzīgi. Arī pārējie LKP CK biroja locekļi, izņemot E. Berklavu, vairāk vai mazāk atkāpās no savām iepriekšējām pozīcijām.

Ja nacionālkomunisti būtu palikuši vienoti savā nostājā, iespējams, tiem izdotos atvairīt pretinieku uzbrukumus. Taču jau šajā biroja sēžu posmā viņus izdevās sašķelt. Vairāki nacionālkomunisti, kas neatbalstīja Berklava metodes, acīmredzot nosprieda: labāk upurēsim Berklavu, bet saglabāsim savus posteņus. Tomēr grēku nožēlošana un „kažoka maiņa” nepalīdzēja.

Neattaisnojās arī Kalnbērziņa cerības aizbraukt uz Maskavu, aprunāties ar Hruščovu un visu nokārtot mierīgā ceļā. Uz PSKP CK prezidija sēdi 1959. gada 1. jūlijā padomju Latvijas vadība devās nevis, lai draudzīgi aprunātos, bet saņemtu ziņu, ka viņu laiks ir pagājis. Tas bija sods par neprasmi vai nevēlēšanos laikus no politiskās skatuves novākt Eduardu Berklavu un citus aktīvos nacionālkomunistus.

1959. gada 7. un 8.jūlijā notika LKP CK ārkārtas plēnums, kura dalībnieku vairākums nosodīja Berklava un viņa domubiedru „nacionālismu”. J. Kalnbērziņa referāta pamatā bija PSKP CK darbinieku ziņojums. Eduards Berklavs savu nostāju centās pamatot ar to, ka tā nav pretrunā ar PSRS likumdošanu. Šāda argumentācija, kas apelēja pie tiesiskas valsts principiem, Maskavai bija kaut kas pilnīgi svešs. Berklavs tika atcelts no visiem amatiem. Plēnums iezīmēja arī to funkcionāru loku, kurus pakāpeniski vajadzēja atlaist nākamajos mēnešos. Izvirzīts tika arī jautājums par „vienīgā nevainīgā” (Ņ. Hruščova raksturojums) - Arvīda Pelšes - atbildību, jo kā LKP CK biroja loceklis viņš bija līdzatbildīgs par partijas īstenoto kursu. Pelše atvairīja uzbrukumus ar paškritiku - viņš esot darbojies kautrīgi un neuzstājīgi, lai gan pamatā bijis pareizās pozīcijās.

Pēc šā plēnuma vairāki simti republikas vadošo darbinieku tika atstādināti no amatiem. Eduardu Berklavu nosūtīja trimdā uz Vladimiru Krievijā, kur viņš strādāja par Kinematogrāfijas pārvaldes priekšnieku. No amatiem tika atbrīvoti arī K. Ozoliņš, I. Pinksis, V. Kalpiņš, P. Dzērve, E. Mūkins un daudzi citi. Interesanti, ka „buržuāziskajā nacionālismā” tika apvainoti arī LPSR lauksaimniecības ministrs krievs Aleksandrs Ņikonovs, kas tāpat bija spiests atstāt Latviju, kultūras ministra vietnieks baltkrievs Pāvils Čerkovskis un ebrejs F. Fridmans. Amati bija jāatstāj arī tiem, kas pirms 1959. gada „nepietiekami aktīvi” cīnījās pret nacionāli domājošiem komunistiem. Vēsturnieki represēto skaitu lēš no 200 līdz pat 2000. Represēti tika LKP augstākie vadītāji, visu avīžu galvenie redaktori, komjaunatnes vadība, partijas rajonu komiteju sekretāri, Ministru padomes un Valsts plāna vadība.

Interesants ir fakts, ka pirms 1959. gada jūlija notikumiem, Vilis Lācis, kas veselības problēmu dēļ gatavojās beigt aktīvās darba gaitas, Eduardu Berklavu bija iecerējis kā savu pēcteci LPSR Ministru padomes priekšsēdētāja amatā. Savukārt kompartijas otrais sekretārs Vilis Krūmiņš bija reālākais pretendents uz pirmā sekretāra posteni Jāņa Kalnbērziņa vietā. Taču LKP Centrālkomitejas plēnums pārvilka svītru gan viņa, gan citu nacionālkomunistu karjerai. Krūmiņš vispirms tika pazemināts par izglītības ministru, bet pēc tam par it kā pieļautajām kļūdām, piemēram, ierakstu Rundāles pils viesu grāmatā, ka pili vajadzētu atjaunot, viņu atbrīvoja arī no ministra posteņa un iecēla par Dabas muzeja direktoru, kas vairs nebija nomenklatūras amats.

Pēc 1959. gada jūlija plēnuma Jāni Kalnbērziņu, kurš 20 gadus bez pārtraukuma bija atradies LKP CK pirmā sekretāra amatā, pazemināja un K. Ozoliņa vietā nozīmēja par LPSR Augstākās Padomes prezidija priekšsēdētāju. Faktiski šai amatpersonai nebija nekādu valstiski svarīgu funkciju un tiesību, jo prezidijs formāli sankcionēja visu, ko nolēma partijas vadība. Tomēr arī šajā amatā Kalnbērziņš nenoturējās ilgi - LKP CK 1959. gada 25. novembra plēnumā viņš bija spiests atkāpties no amata. Amatu zaudēja arī Vilis Lācis.

kristīgie pasākumi | baznīca

Līdzīgie raksti:

• Kā izgaisa cerības par “sociālismu ar latvisku seju” - 2

Jūlija sākumā sabiedrības uzmanību piesaistīja notikums, kas citādi nemaz nebūtu izpelnījies lielu ievērību, ja vien… ja vien kārtējo reizi neapliecinātu demokrātijas patieso stāvokli 4. maija republikā un to, cik mūsu politiķu domāšanā un rīcībā vēl daudz padomju totalitārisma. Runa, protams, ir par bēdīgi slaveno gājienu, kas atzīmēja vācu armijas ienākšanu Rīgā 1941. gada 1. jūlijā. To organizēja plašākai sabiedrībai mazpazīstamais Uldis Freimanis, un pasākums piesaistītu vien pāris desmitus interesentu, ja ne mūsu politiķu un augstāko valsts vadītāju nesaprotamā un neadekvātā reakcija. Šķiet sen neviens sabiedrisko organizāciju vai privātpersonu rīkots pasākums nebija izpelnījies tik plašu valdošo aprindu uzmanību. Teju katrs šajā priekšvēlēšanu laikā uzskatīja par savu pienākumu komentēt gaidāmo notikumu.

Valsts prezidents Valdis Zatlers gājienu nosauca par provokāciju pret Latvijas valsti. Jā, tā bija provokācija, taču ne jau pret valsti, bet tās patvaldniekiem, kas brīvi atļauj cita okupācijas režīma slavināšanu gan 9. maijā, gan citās dienās. Tieši šis bija jautājums, kam U. Freimanis un viņa domubiedri vēlējās pievērst sabiedrības uzmanību. Jo, kādēļ lai neatzīmētu vācu armijas ienākšanu Rīgā, ja, piemēram, 13. oktobrī ik gadus tiek pieminēta padomju karaspēka ienākšana? Ar ko gan viens okupācijas režīms labāks par otru? Galu galā simtiem Rīgas iedzīvotāju taču vācu karavīrus sagaidīja ar ziediem un tā nebija no augšas organizēta izrāde kā 1944. gadā, kad Rīgā ienāca padomju karaspēks. Latvieši vāciešus patiesi uzskatīja par atbrīvotājiem. Tolaik jau neviens vēl nezināja, ka Hitlera plānos neietilpst neatkarīga Latvija.

Taču būtiskais šajā notikumā ir pavisam kas cits. Sākumā Rīgas dome gājienu aizliedza, taču ar Administratīvās rajona tiesas lēmumu tas tomēr tika atļauts. Un tad Drošības policija izspēlēja padomju čekistu cienīgu provokāciju. Tikai dažas stundas pirms gājiena sākuma tā organizētāju Uldi Freimani aizturēja un nogādāja Drošības policijā it kā paskaidrojumu sniegšanai. Tur viņš tika turēts līdz pusdeviņiem vakarā, kad pasākumam vajadzēja būt jau galā. Tīši novilcinot laiku, drošībnieki uzdeva Freimanim muļķīgus un brīžiem ar konkrēto lietu nesaistītus jautājumus. Savukārt sanākušajiem gājiena dalībniekiem policija neļāva sākt kustību, jo nebija ieradies organizators. Vairāki cilvēki tika aizturēti.

Nākamajā dienā iekšlietu ministre Linda Mūrniece plašsaziņas līdzekļiem lielījās, ka policija izglābusi valsts godu. Savukārt ārlietu ministrs Aivis Ronis teica: „Pasaule varēja pārliecināties, ka mūsu valsts ir gatava izlēmīgi aizstāvēt patiesu demokrātiju.” Ak, vai, Roņa kungs! Mūrnieces padoto rīcība drīzāk gan atgādināja „demokrātiju”, kādu esam pieraduši redzēt Lukašenko vai Putina pārvaldītajās valstīs. Padomju laika disidenti vēl labi atceras, ka tieši tādas metodes savā darbā izmantoja VDK . Taču pats briesmīgākais, ka ikviens gan Latvijā, gan citur pasaulē varēja pārliecināties - Latvijas Republikas ierēdņi uzspļauj tiesu lēmumiem. Mūrnieces kundze pierādīja, ka drošības struktūras politisku interešu vārdā gatavas atrast visdažādākos ieganstus, lai nepildītu tiesu lēmumus, bet Rīgas vicemērs Ainārs Šlesers televīzijas intervijā Pirmajam Baltijas kanālam izteicās pavisam tieši - esot jādara viss, lai turpmāk šādus tiesas lēmumus vispār nepieļautu. „Ja vajadzīgs, mainīsim likumdošanu,” paziņoja Šlesers.

Lieki teikt, ka pēc tik atklāta uzbrukuma tiesu varai, jebkurā patiesi demokrātiskā valstī politiķis, kas to atļāvies, jau nākamajā dienā būtu spiests atkāpties. Tikai ne Latvijā. Ja nevar piespiest tiesu pieņemt valsts varai tīkamus lēmumus, kā tas bija padomju laikā, vai tos nopirkt, var vienkārši šos lēmumus nepildīt, vai vēl labāk - mainīt likumdošanu un ierobežot tiesu patstāvību. Nepārprotiet, es neaizstāvu ne šā konkrētā gājiena rīkotājus, ne viņu organizēto pasākumu. Vācu okupācijas karaspēka ienākšana Rīgā, manuprāt, nav notikums, ko latviešu tautai būtu jāatzīmē. Tomēr ne jau pats pasākums radīja sašutumu daudzos Latvijas iedzīvotājos, bet varas ciniskā rīcība, atklāti ignorējot tiesas lēmumu. Tāpat kā valsts augstāko vadītāju histērija pirms pasākuma un neslēptais prieks pēc tā izgāšanas.

Pret Uldi Freimani ir ierosināts kriminālprocess par nacisma noziegumu slavināšanu. Ja Drošības policija vācu karaspēka ienākšanu Rīgā uzskata par noziegumu, kas tādā gadījumā ir 9. maijs? Un, kā izturēties pret tiem, kas 13. oktobrī noliek ziedus Rīgas „atbrīvotājiem”? Vai jūs šajos 20 gados atcerieties kaut vienu gadījumu, kad būtu ierosināts kriminālprocess par padomju noziegumu slavināšanu? Nē, Drošības policija jau kopš 90. gadiem izceļas ar neizprotamu iecietību pret krievu šovinistiem, kamēr dažādas latviešu nacionālistu organizācijas tiek stingri uzraudzītas. Valsts vara ir čakla aizliegt vecajiem karavīriem pieminēt kritušos biedrus 16. martā, taču gatava atļaut krievu nacionālistu maršu pāri Daugavai 9. maijā.

Tagad, pēc šī bēdīgā gadījuma, sabiedrība ir tiesīga sagaidīt, ka tiks aizliegts arī 13. oktobra pasākums Mežaparkā un pie Uzvaras monumenta, kas slavina citas okupācijas armijas ienākšanu Latvijas galvaspilsētā. Jūs smaidāt? Un pareizi darāt, jo labi zināt, ka tas nekad nenotiks. Simbolisks ir Drošības policijas darbinieku Freimanim uzdotais jautājums, kāpēc viņš savulaik protestējis pret homoseksuāļu praidu. Atcerēsimies, kā simtiem līdz zobiem bruņotu policistu apsargāja saujiņu geju un lesbiešu no tautas sašutuma. Un atcerēsimies, kā šo pašu policistu rīcība ne reizi vien radījusi nopietnus šķērsļus daža laba nacionāla pasākuma sekmīgai norisei. Tikai tad rodas likumsakarīgs jautājums - kam īsti kalpo 4. maija republika un tās varas nesēji? Es tomēr gribētu dzīvot valstī, kur tiesa, nevis valsts ierēdņi izlemj, kas atbilst likumam, bet kas aizliedzams. Es gribētu dzīvot valstī, kur vara patiesi pieder tautai, nevis autoritārā „deržavā”, kur visu nosaka ierēdņu iegribas un politiskais tirgus.

kristīgie pasākumi | baznīca

Līdzīgie raksti:

• 13. janvāris: cēloņi un sekas
• Pārdomas 9. maija sakarā
• Vai Latvija ir krievu etniskā dzimtene
• Dažas atziņas 16. martu aizvadot
• Prieks un vilšanās