Solvitai un Armandam Matisoniem ir divi brīnišķīgi bērni - Kristiāna un Valters. Tas Kungs ir bija žēlīgs un atbildējis uz Solvitas lūgšanām gan par vīru, gan mazo Kristiānu, gan Valteru. Vēl šodien Matisonu ģimene var pateikties Dievam par savu atpestīto namu! Bet par mazās Kristiānas brīnumaino dziedināšanu Solvita vēlas pastāstīt arī jums.

****

Mana meita kopš dzimšanas slimoja ar Villebranda slimību, ko atklāja, kad viņai bija pusotrs gadiņš. Tas ir asins slimības hemostāzes paveids, un tā izpausme ir slikta asins recēšana, jo asinīs trūkst viens no recēšanas faktoriem. Šī faktora medicīniskā norma ir no 50 - 160 (references intervāls), bet Kristiānai tas bija 34, tātad ļoti zems. Diemžēl šī slimība nav ārstējama. Pats no sevis šis iztrūkstošais faktors asinīs nevar rasties, un ārsti teica, ka ar to būs jāsadzīvo visu mūžu. Tas nozīmē, ka Kristiānai jāuzmanās no sasitumiem, jo zilumi ļoti sapampst, no zobu ārstēšanas, dzemdībās un tamlīdzīgi. Pie katra sasituma viņai nāksies špricēt zāles, kas aizstāj šo asins recēšanas faktoru. Kikai tika piešķirta invaliditātes grupa. Teikšu godīgi, mēs zāles nešpricējām, jo šķita drausmīgi, ka mazu bērnu pie katra ziluma visu laiku jādursta. Dzīvojām nemitīgās bailēs, ka viņa varētu nopietni sasisties un tad gan bez injekcijām neiztiktu.

Gāja laiks, un mēs jau bijām kļuvuši par Dieva bērniem un draudzes locekļiem. Kādu reizi uz Latviju atbrauca sludinātājs Ārons Bagvels. Ierastā dievkalpojuma vietā ceturtdien bija jauniešu vakars, taču es par šīm izmaiņām neko nezināju. Tā kā abas ar meitiņu bijām atnākušas uz dievkalpojumu, tad arī palikām. Dievkalpojumā izskanēja aicinājums cilvēkiem iznākt priekšā, lai lūgtu par viņu dziedināšanu. Mēs ar Kiku arī izgājām, un par mums aizlūdza. Mēs to drīz vien aizmirsām, taču ne Dievs!

Bija jāiet pagarināt Kikai invaliditātes grupu. Aizejot pie ģimenes ārsta pēc norīkojuma uz asins analīzēm, es palūdzu, lai paņem analīzes arī uz Villebranda faktoru. Vēlāk mans vīrs ar analīžu rezultātiem devās uz Bērnu slimnīcu Vienības gatvē pie hemataloga. Analīžu rezultātus mēs pat neapskatījām, jo māsiņa teica, ka Villebranda faktors ir pazemināts, kas šķita normāli, jo slimība taču nav ārstējama. Kad vīrs ārstei hematoloģei nolika analīžu rezultātus uz galda un prasīja par grupas pagarināšanu, ārste brīnījās, jo asins recēšanas faktors bija 119, tātad pilnīgi normāls. Viņa sacīja, ka tas nav iespējams un ar tādām analīzēm mēs invaliditātes grupu nedabūsim. Daktere teica, ka laboratorijā notikusi kļūda un analīzes vajadzēs atkārtot. Mēs gan sapratām, ka tā nav kļūda, bet argumentēt to likās neiespējami, ja cilvēks nav ticīgs.

Laiks, kamēr tika veiktas atkārtotas analīzes, mūsu ģimenei bija ticības pārbaudījums. Velns nāca ar meliem, ka tā ir tikai kļūda. Es sev teicu, ka Dievs tik nežēlīgi nejoko, un izvēlējos ticēt Dievam. Lai sagaidītu analīžu rezultātus, parasti paiet desmit un vairāk dienas. Kad pienāca atbilde, varējām tikai slavēt mūsu uzticamo Glābēju Jēzu, kura brūcēs mēs esam dziedināti! Asinsreces faktors bija 134! Devos uz medicīnas iestādi, lai liecinātu, ka Dievs ir dziedinājis Kristiānu, taču ārste bija kaut kur izgājusi. Rādīju māsiņai analīžu rezultātus un teicu, ka slimība taču ir nedziedināma. Tā vismaz apgalvo ārsti. Māsiņa paskatījās un teica, ka analīzes tomēr rāda ko citu, un novēlēja mums dzīvot laimīgi. Draugi domāja, ka varbūt kļūda bijusi diagnozē, taču, kā zināms, Latvijā nemaz nav tik viegli dabūt invaliditātes grupu. Pirms tam Kristiāna bija izvadāta pa daudziem kabinetiem Bērnu slimnīcā, lai noteiktu devu zālēm, cik bieži viņai jāšpricē zāles, kāds ir asins recēšanas laiks un tamlīdzīgi. Tāpēc mēs pavisam droši varam teikt, ka ir noticis liels Dieva brīnums!

***

Gadu pēc tam, kad kļuvām kristieši, Kristiānai tika konstatēta arī bronhiālā astma. Viņai ir alerģija pret putekļu ērcītēm, kas izraisa iesnas un apsārtušas acis, pēc tam sākas klepus un astmas lēkmes. Tā viņa visu laiku slimoja ik pa desmit dienām. Arī, kad biju stāvoklī ar Valteru, Kristiāna regulāri slimoja. Mēs lūdzām Dievu, bet šķita, ka nekas nenotiek, lai gan es zināju, ka Dievam atliek teikt tikai vārdu un viņa būs dziedināta. Tad Dievs runāja uz mani caur 4. Mozus grāmatas 11. nodaļu, lai es nesāku kurnēt un ar domām atgriezties „Ēģiptē”. Domās jau rosījās, kaut arī Villebranda slimībai vairs nebija ārēji redzamu simptomu. Lūdzu Dievam piedošanu: „Dievs, piedod, ka es kā Izraēls saku, ka Ēģiptē mums vismaz bija ķiploki un citas labas lietas!” Kad vīrs man nākamajā dienā teica: „Bet tam Villebrandam tak…” - es viņu pārtraucu: „Nesaki neko, mēs nedrīkstam atgriezties „Ēģiptē”!”

Vasarā mums atkal nācās gulēt slimnīcā, jo Kikai radās deguna blakusdobuma iekaisums un sapampa puse galvas. Klepus, kas izraisīja elpas trūkumu, bija briesmīgs, naktīs gulēju viņai blakus, un sirds sažņaudzās, kad dzirdēju, kā viņa mokās ar elpas trūkumu. Viņa slimoja divus mēnešus un dienu dienā lietoja zāles, kuras ilgstoši lietot nedrīkst - ventolīnu lielos daudzumos. Nomainījām dīvānus, noņēmām paklāju, aizvācām mīkstās mantiņas, un šķita, ka visam jābūt kārtībā, taču ne! Pirmdien atkal bija pamatīgas iesnas, otrdien klepus, un viss sākas no jauna. Cik gan pretīgs var būt sātans!

Mūsu draudzes dievkalpojumu telpā ir sintētiska materiāla paklājs, kurā, gadiem ejot, sakrājušies putekļi. Svētdienās Kika ar bērniem tur spēlējas, un tad pirmdien ir iesnas, otrdien - klepus. Pirms kļuvām par kristiešiem, mēs nekādi nevarējām tikt pie bērniņa, tāpēc, kad Dievam lūdzu, lai Viņš man dāvā bērniņu, apsolīju, ka vedīšu viņu uz svētdienskolu. Tāpēc es nevaru nevest Kiku uz baznīcu. Jēzus jau arī nepagāja krustam garām, lai atvieglotu savas ciešanas, bet caur ciešanām uzvarēja un Dievs Viņu paaugstināja. Zināju, ka arī man ir jāsakauj šis ,,Goliāts” Tā Kunga Vārdā.

Rakstīju savu aizlūgšanas vajadzību vairākām draudzēm, par Kiku lūdza arī mūsu draudze, bīskaps. Uzrunāju visus, kas vien varēja aizlūgt, jo lūgšanām ir milzīgs spēks. Nākamajā ceturtdienas dievkalpojumā pamanīju, ka Kikai atkal asaro acis, arī deguns bija ciet. Neizturēju, paņēmu meitu un braucu uz mājām, bet vīrs palika dievkalpojumā. Kad iesēdos mašīnā, skanēja 91. psalms, dziesma krievu valodā. Atkal lūdzu Dievu, lai Viņš piedod manu mazticību.

Kristiāna joprojām turpina apmeklēt draudzi. Pateicoties lūgšanām un Bībeles rakstuvietām par dziedināšanu, kuras man atsūtīja, astmas lēkmes vairs nav bijušas. Es skaļi pasludinu šīs rakstuvietas ikreiz, kad viņai sākas klepus. Slava Dievam! Vienā no reizēm, kad skaļi teicu Kikai, ka Jēzus brūcēs viņa ir dziedināta, un turpināju lūgt, Kika mani paņēma pie rokas un teica: „Mammīt, man jau ir labāk, man nesāp!” Bija cilvēki, kas centās iegalvot, ka Kristiānas slimība ir saistīta ar okultismu, taču es to noraidīju, jo zināju, ka Tas, kas mīt manī kā Dieva bērnā, ir lielāks par visiem sātana spēkiem. Kā Ījabs reiz teica: „Ja esmu saņēmis no Dieva visu labo, kāpēc lai nepieņemtu arī pārbaudījumus!” Es zinu, pret ko man jācīnās - tas ir velns, kurš negrib, lai es eju uz draudzi. Tāpat kā Dievs dziedināja Kiku no Villebranda slimības, tāpat Jēzus tiks galā arī ar šo slimību! Kad jautāju Dievam, par ko man tas viss, Bībelē atradu stāstu par cilvēku, ko Jēzus dziedināja, bet uz jautājumu, par kādiem grēkiem tas viņam ir, atbilde bija: „Ne viņa māte, ne tēvs, ne viņš pats ir grēkojis, bet Dieva brīnumiem pie viņa vajag parādīties!”

Dievs ir brīnišķīgs, un Jēzū mums ir uzvara, bet tiem, kas uzvar, pieder mūžīgā dzīvība! Es zinu, cik ļoti velns negrib, lai liecinām par Dieva varenajiem darbiem, bet tā ir patiesība - Dievs ir varens, un Viņa darbi vareni! Lūgšanām ir spēks!

kristīgie pasākumi | baznīca

Līdzīgie raksti:

• Brīnumi manā dzīvē
• No jauna piedzimis
• Antra un viņas lielais Dievs
• No nāves augšāmcēlies
• Kalpot Dievam un Latvijai

Tā sauktajos Uzvaras svētkos 9. maijā, ko Krievija un daļa krievu iedzīvotāju citās valstīs pārvērtušas teju par reliģisku kultu, tiek uzsvērta vienīgi padomju karavīru varonība, pašaizliedzība un uzupurēšanās. Tāpat tiek propagandēta tēze par padomju karavīru kā Eiropas atbrīvotāju no nacisma. Taču tā ir tikai medaļas viena puse. Tiek noklusēts fakts, ka kara sākumā staļiniskā PSRS un nacistiskā Vācija bija sabiedrotās un kopīgi pastrādāja noziegumus pret citām valstīm un to iedzīvotājiem. Noklusēti tiek arī PSRS kara noziegumi un noziegumi pret cilvēcību kara beigu posmā, kā arī Austrumeiropas valstu un tautu pakļaušana pēckara gados. Šīm valstīm padomju karavīrs neatnesa brīvību, bet jaunu jūgu.

Pirms pāris gadiem internetā bija publicētas kāda nezināma autora e-atklātnītes, kas spilgti raksturo sarkano „atbrīvotāju” briesmu darbus. Tās ir autentiskas arhīvu fotogrāfijas, kas dokumentē padomju noziegumus. Mākslinieciski ideoloģisku spēku tām piedod stilizēti padomiskais ietvars. Būtu labi, ja atrastos sponsors, kas šīs atklātnītes būtu gatavs pavairot tipogrāfiski, lai cilvēki saviem uzvaras eiforijas pārņemtajiem krievu kaimiņiem, darba vai skolas biedriem 9. maijā varētu tās uzdāvināt atgādinot, ka „nekas nav aizmirsts, neviens nav aizmirsts” un pusei Eiropas šī „atbrīvošana” nozīmēja „dzelzs priekškaru” uz ilgiem 50 gadiem.

Sarkanarmieši un nacisti kopējā parādē okupētajā Polijā, Brestļitovska, 1939. gads.

Sarkanarmieši un nacisti - draugi okupētajā Polijā, Brestļitovska, 1939. gads.

Padomju aviācija bombardē Helsinkus, 1939. gads.

Padomju Savienības noslepkavotais polis Katiņā, 1940. gads.

Sarkanarmiešu noslepkavotais Latvijas robežsargs 1940. gada jūnijā.

Sarkanā armija okupē Latviju 1940. gadā.

Padomju Savienības noslepkavotie Latvijas iedzīvotāji, 1941. gads.

Latvijas iedzīvotāju deportācija, 1941. gads.

Padomju partizānu noslepkavotie somu bērni, 1944. gads.

Sarkanarmiešu upuri, Austrumprūsija, 1944. gads.

Sarkanarmiešu - izvarotāju upuris, Austrumprūsija, 1944. gads.

Sarkanarmietis - marodieris, Berlīne, 1945. gads.

Totalitārā staļinisma uzspiešana Austrumeiropai.

kristīgie pasākumi | baznīca

Līdzīgie raksti:

Nekas nav atrasts

Ir dažādi ceļi, kā cilvēks nonāk pie Dieva aicinājuma atklāsmes savā dzīvē. Kāds savu aicinājumu apzinās jau agrā jaunībā, cits turpretī negaidot atklāj sevī talantus, par kādiem līdz tam nav pat sapņojis. Šis būs stāsts par Dieva gudrību un apredzību - par to, kā Dievs atrod cilvēku, paceļ un dod jaunu virzienu dzīvei un kalpošanai. Pavi­sam parasts stāsts, kas var notikt ar ikvienu no mums.

Divpadsmit gadus man bija tā privilēģija un prieks kalpot kā Latvijas Kristīgā radio žurnāla „Tikšanas” vasarsvētku drau­džu atvēruma atbildīgajam redaktoram. Ik mēnesi gatavoju rakstus pat šīs konfesijas pagātni, šodienu un cilvēkiem, kas to veido. Šo kalpošanu veicu kā Latvijas Vasarsvētku draudžu apvienībai (LVDA) informācijas daļas vadītājs. Tomēr tas viss nebūtu bijis iespējams bez Dieva nodoma un vadības manā dzīvē, un par to es vēlos jums pa­stāstīt.

****

- Pirms rakstīt šo liecību, mazliet šaubījos, vai manā dzīvē ir bijis kaut kas tik nozīmīgs, kas spētu uzru­nāt vai iedrošināt citus. Tomēr, rūpīgi pārdomājot, nonācu pie secinājuma, ka par to, ko līdz šim esmu varējis darīt Dieva Valstības darbā, man jāpateicas vienīgi Dievam, un tas ir tā vērts, lai par to pastāstītu arī jums. Vēlos uzrunāt visus, kas šodien sēž baznīcu solos un domā: es taču neesmu nekas, es neko nespēju, man nav nekādu talantu! Esmu parasts vidusmēra cilvēciņš, ko gan no manis var prasīt!? Es jums gribu pastāstīt par varenu Dievu, kas spēj cilvēku izraut no ikdienas pelēcības un padarīt par savu darbabiedru. Šis būs stāsts par to, kā tas notika manā dzīvē, taču tas var notikt ar ikvienu no jums.

Pirms tiku uzaicināts kļūt par žurnāla „Tikšanās” līdzstrādnieku, man nebija nekādas izglītības un pieredzes šajā jomā. Un tas, ka vispār spēju kaut ko uzrakstīt, vēl vairāk - ka mani raksti regulāri tika publicēti Latvijas lielākajā kristīgās preses izdevumā un tagad arī interneta vietnē „Laikmeta zīmes”, ir tikai un vienīgi Dieva nopelns. Skolas gados ar sacerējumu rak­stīšanu man diez cik spoži negāja, toties ļoti patika lasīt. Īpaši piesaistīja vēsture, ģeogrāfija, grāmatas par dabu un dzīvniekiem, vēlāk arī latviešu un pasaules literatūras klasika, māksla, arhitektūra. Tieši lielajai lasītgribai man jāpateicas par savam salīdzinoši plašajam zināšanām visdažādākajās jomās.

Līdz 30 gadu vecumam dzīvoju ikdienišķu parasta cilvēka dzīvi un patiesībā man nemaz īsti nebija skaidrs, kāds ir mans aicinājums. Taču, sasniedzot likte­nīgo Jēzus vecumu, viss mainījās. Piepeši sāka rai­sīties talanti, pat kādiem līdz tam pat nebiju sapņojis. 1997. gadā mūsu draudzē radās doma veidot pašiem sa­vu žurnālu, un es uzņēmos atbildību par šo projektu. Arī vairākums rakstu bija manis sarak­stīti. Skatoties šodienas acīm, tā varēja šķist liela avantūra - bez iepriekšējas pieredzes, bez speciālām zināšanām, bez sajēgas par datoriem un poligrāfiju. Bet tas bija Dieva brīnums. Pēc pirmā numura iznākšanas žurnāls „Dzīvības Avots” tika atzīts par labāko vasarsvētku draudžu izdevumu un LVDA mācītāju padome nolēma to veidot kā visas apvienības iz­devumu. Mani apstiprināja par redaktoru. Skan jau lepni, tomēr joprojām visu nācās darīt vienam. Taču Dievs svētīja un, lai gan die­nas gaismu finansiālu grūtību dēļ ieraudzīja tikai četri „Dzīvības Avota” numuri, man tā bija neatsverama pieredze. Dievs zināja, kam jānotiek nākotnē, un gatavoja ceļu.

Vienā no „Dzīvības Avota” numuriem bija publicēts raksts par mūsdienu kristīgo mūziku. Kris­tīgā radio prezidentam Tālivaldim Tālbergam tas bija šķitis gana interesants un es saņēmu piedāvājumu par šo tēmu rakstīt arī tikko iznākušajam žurnālam „Tikšanās”. Tā kā savs atvērums jaunajā žurnā­lā tika atvēlēts arī LVDA, mani kā cilvēku ar lielu pieredzi žurnālu izdošanā (joks) iecēla par šī atvēruma atbildīgo redaktoru. Pēc kāda laika kļuvu arī par „Tikšanās” štata darbinieku - vienu no žurnāla maketētājiem. Vēl viens Dieva brīnums, jo vēl tikai pirms gada es no datoriem nesapratu pilnīgi neko. Taču tad no provinces uz Rīgu pārcēlās mans māsasdēls, un vi­ņam piederēja tāds tehnikas brīnums kā dators. Viņš man iemācīja elementārākās datorlietošanas pras­mes, un turpmākos mēnešus es pavadīju, apgūstot dažādas datorprogrammas, tostarp grafiskās CorelDraw un Photoshop - tieši tās, kas vēlāk izrādījās nepieciešamas darbam žurnālā.

Atskatoties pagātnē, es visā šajā notikumu virknē saskatu nepārprotamu Dieva vadību. Tomēr nekas no tā nebū­tu noticis, ja pirms tam es nebūtu iepazinis Viņa dēlu Jēzu Kristu. Es neuzaugu kristīgā ģimenē. Lai gan bērnībā biju kristīts, par Dievu ģimenē nekad nerunāja, kaut arī Viņa esamība netika noliegta. Pusaudža gados mēģināju lasīt omītes veco, vēl 19. gadsimtā izdoto Bībeli, taču tolaik priekš manis tā izrādījās pārāk grūta un nesaprotama lasāmviela. Ziemassvētkos šad tad aizstaigāju līdz baznīcai, tomēr ne jau lai svinētu Pasaules Glābēja piedzimšanu, bet gan lai paklausītos skaistās Ziemsvētku dziesmas. Pret reliģiju un ticību man bija nei­trāla attieksme - no vienas puses, tā mācīja cilvēkus būt godīgiem un morāli tīriem, no otras - baznīcas rituāli man šķita novecojuši un mūsdienu cilvēkam grūti ­saprotami.

Pēc vidusskolas sāku mācīties VEF Tehniskajā skolā, kur nejauši uzzināju, ka viens no maniem kursabiedriem ir saistīts ar baznīcu. Turpmākos mēnešus mēs stundām ilgi runājām par Dievu, Viņa radīto pasaules kartību, Bī­beli. Reizēm cilvēkiem ir grūti uzreiz noticēt dažām lielām, par kurām stāsta Bībele, taču ar mani bija citādāk - es spēju ticēt visam. Un arī tas bija brīnums. Tomēr tā nebija akla ticība, bet iekšēja pārliecība, kādu spēj dot tikai Svētais Gars. Interesantākais, ka cilvēks, kas man tik daudz stāstīja par Dievu, tolaik pats vēl nemaz nebija draudzes loceklis, taču tieši viņu Dievs izredzēja, lai atvestu mani Sava žēlastības troņa priekšā.

Tajā vasarā man radās nopietnas veselības problēmas un es uz vairākiem mēnešiem nonācu slimnīcā. Te piedzīvoju, kā Dievs palīdz un atbild uz lūgšanām. Lūdzu Dievu par savu veselību, jo tolaik mans veselības stāvoklis bija tāds, ka varēju arī nomirt. Man nebija nekā, uz ko paļauties, vienīgi Dievs, kam tikko biju sācis ticēt. Mans palātas biedrs, kāds krievu večuks, mocījās ar stiprām sāpēm kājās. Reiz viņš tik briesmīgi vaidēja, ka neizturēju un sāku lūgt Dievu, lai noņem kaimiņam sāpes. Pēc brīža vecais vīrs pārstāja vaidēt. Jautāju: „Vai pārgāja?” Viņš saka: „Pārgāja!” Es neko neteicu par savu lūgšanu, tikai pateicos Dievam, ka Viņš ir to uzklausījis.

Dievam es ticēju, taču par Jēzu nezināju neko. 1983. gada Ziemassvētkos mani uzaicināja uz jauniešu diev­kalpojumu Mateja baznīcā, kur iepazinos ar cilvēkiem, kas stāstīja, kā Jēzus ienācis viņu dzīvē, cik laimīgi viņi tad ju­tušies, kā pārmainījusies viņu dzīve. Skatījos uz šiem jaun­iešiem un sapratu, ka viņos ir kaut kas tāds, ko es nespēju noformulēt vārdos, bet ļoti vēlētos iegūt. Aizgājis mājās, lūdzu Dievam piedot visus manus grēkus un aicināju Jēzu kļūt par manas dzīves Kungu. 1984. gada 1. jūlijā mācītājs Arvīds Vasks mani kristīja Mateja baptistu draudzē. Tā sākās mans kristieša ceļš.

Šajā ceļā bijušas vairākas nozīmīgas pieturas. Trīs gadus apmeklēju Mateja draudzes dievkalpojumus, tomēr nespēju rast atbildes uz vairākiem būtiskiem ticības dzīves jautājumiem, tāpēc 1987. gadā pārcēlos uz Golgātas draudzi, kur tolaik plašumā vērtās atmodas kustība. Šeit iemācījos pazīt Trīsvienības trešo personu - Svēto Garu, šeit pirmoreiz piedzīvoju reālu Dieva spēku un iepazinu garīgo dāvanu nozīmi draudzes kalpošanā. Vēlāk vairākus gadus apmeklēju Slokas baptistu drau­dzi, kur mana dzīvesbiedre Solvita kalpoja kā pianiste, bet 1995. gadā, kad Rīgā tika dibināta jauna vasarsvētku draudze, tikām uzaicināti piedalīties tās veidošanā. Kopš tā laika mūsu garīgās mājas ir draudzē „Dzī­vības Avots”.

Savulaik esmu domājis arī par mācītāja kalpošanu, tomēr, godīgi sakot, diez vai spētu būt labs mācītājs. Tad jau drīzāk Bībeles skolotājs, jo man patīk analizēt un studēt Dieva Vārdu. Taču arī šajā jo­mā nekas nopietns neizveidojās. Toties tagad savus Dieva dotos talantus varu izmantot kalpo­šanā, kas man padodas un rada prieku, proti, žurnālistikā. Protams, reizēm uzmācas šaubas, vai mani raksti maz kādam ir vajadzīgi? Toties jo lielāks gandarījums ir tad, kad saņemu pateicību par kādu no saviem rakstiem, vai arī rokās ir vēstule, kas teic paldies par iegūto stiprinājumu. Tikai tad tu saproti, ka tavs darbs nav gluži velts.

Šodien savu aicinājumu esmu atradis žur­nālistikā un ceru, ka tā tas būs vēl kādu laiku, taču, kas notiks nākotnē, to zina tikai Dievs. Mans uzdevums ir saskatīt dotās iespējas un iet pa ceļu, kuru Tēvs sagata­vojis. Ilgus gadus strādāju Latvijas televīzijā par videoinženieri, ir nācies iejusties arī radiožurnālista ādā, kad mūsu draudze veselu gadu veidoja iknedēļas raidījumu Siguldas radio. Šo to saprotu no datorgrafikas un make­tēšanas. Nezinu, ko Dievs gatavo nākotnē, bet vienu varu teikt droši - bez Viņa žēlastības es šodien nebūtu tas, kas esmu. Tāpēc gribu uzrunāt visus, kas šodien jūtas neievēroti, nespēcīgi un nenovērtēti - meklējiet Dievu un nāciet pie Viņa žēlastības troņa, jo tikai pie mīlošās Tēva sirds jūs at­radīsiet savu patieso dzīves mērķi un aicinājumu. Pie Dieva neviens nepaliek neievērots un vientuļš. Viņš atraisīs jūsu apslēptākos talantus un dos spēku sasniegt dzīves augstākās virsotnes.

kristīgie pasākumi | baznīca

Līdzīgie raksti:

• Jēkabs Ozolinkevics. Tā Kunga svētīts
• Agris Ozolinkevičs: Gribu būt klāt, kad Dievs darbojas
• Guntis un Inga Eņģeļi. Aicinājums
• Jānis Ozolinkevičs - trauks, kuru Dievs lieto
• Roberts un Tekla Prikuļi. Aicināti kalpot kopā

Pukšķītis bija sprauns ežu jaunulis. Viņš dzīvoja kādas Rīgas savrupmājas dārzā. Te viņam bija sava mājiņa, no kurienes viņš ik rītu un vakaru devās apgaitā, lai pārbaudītu, vai viņam uzticētajā teritorijā viss kārtībā. Pukšķīša valstība bija dārzs, kamēr lielajā mājā saimniekoja Cilvēks. Pukšķītis, protams, bija viņu redzējis, tomēr pēc tuvākas draudzības ar divkāji netiecās, jo, ko var zināt no tik liela zvēra. Reizēm gan Cilvēks mēdza aktīvi darboties arī Pukšķīša valstībā un tad mazais ežuks centās netrāpīties viņam acīs. Tā nu viņu abi - Pukšķītis un Cilvēks - dzīvoja savā zaļajā karaļvalstī.

Tajā liktenīgajā vakarā Pukšķītis nolēma kārtējo reizi apstaigāt savus īpašumus. Lēnā gaitā viņš devās cauri garajai zālei . Nonācis līdz mājas stūrim Pukšķītis pamanīja Cilvēku, kas tumsā rosījās dārzā. Tā nu gan nav vēlama tikšanās! - nodomāja Pukšķītis un steigšus centās aizbēgt no divkāja, kurš vakara krēslā izskatījās divtik liels un bīstams. Pēkšņi gaisā nosvilpa kaut kas smags. Šķita, ka briesmīgaiss trieciens pāršķēlis Pukšķīša augumu uz pusēm. Vēl īsti neapjēgdams, kas noticis, Pukšķītis apstājās kā zemē iemiets. Tikai tagad viņš pamanīja, ka līdzās zālē mētājās milzīgs akmens, gandrīz tikpat liels, kā viņš pats. Un tad Pukšķītis pamanīja vēl ko šausmīgāku. Zālē stāvēja Cilvēks, kas, noliecies pie zemes, draudīgi cēla otru akmeni. Vēl viens briesmīgs trieciens un Pukšķīša pasaule sašķīda tūkstoš spožās dzirkstelēs. Trešo akmeni Pukšķītis vairs nepamanīja. Kad tas ar visu spēku ietriecās mazajā augumiņā, ežuks spalgi iebrēcās šausmās un neizturamajās sāpēs, kas viņu plosīja.

Ar uzvaras saucienu Cilvēks tuvojās Pukšķīša trīcošajam ķermenītim. Taču, ieraugot, kam trāpījis, Cilvēks saguma un viņa uzvaras prieks pārvērtās asarās. Ne jau Pukšķītim viņš bija metis šo akmeni. Tas bija domāts lielajai žurkai, kas pēdējā laikā nelūgta mēdza apciemot Cilvēka īpašumu un bija pat izgrauzusi vairākus caurumus mājas sienā. Vakara krēslā Cilvēks bija Pukšķīti noturējis par žurku. Tagad nu viņš centās glābt, kas vēl glābjams. Cilvēks pacēla Pukšķīša mazo augumiņu, ienesa to mājā, noguldīja uz sedziņas un nolika priekšā bļodiņu ar pienu. Dzer, draudziņ, dzer, - ar asarām acīs Cilvēks mudināja ežuku. Taču ievainojumi bija pārāk smagi un mazā radībiņa, asinīm no mutes lēnām plūstot, spēja vien norīt dažus malkus.

Pukšķītis aizgāja nākamās dienas pusdienlaikā. Nu sāpes bija rimušas un viņš jutās atvieglots un brīvs. Cilvēks apglabāja Pukšķīša nedzīvo ķermenīti dārzā, kas līdz šim bija bijusi mazā ežuka karaļvalsts. Tagad pār Pukšķīša kapu liecas kāda zaļa krūma kuplie zari, kuru paēnā Pukšķītim lemts atdusēties mūžīgā mierā.

****

Diemžēl šis ir patiess stāsts. Kāds teiks: tā gadās! Pasaule ir nežēlīga un neviens nav pasargāts no kļūdām. Reizēm mums gadās pastrādāt lietas, ko vēlāk rūgti nožēlojam, un bieži vien šo kļūdu rezultātā cieš kāds cits. Šoreiz nepalaimējās ežukam. Tā jau tas ir, tomēr šis un tamlīdzīgi gadījumi mudina mūs apstāties savā trakajā ikdienas skrējienā un padomāt, vai mūsu rīcību bieži vien nenosaka acumirkļa impulsi, kuru iespaidā pieņemam nepārdomātus, impulsīvus lēmumus. Vai nav tā, ka nereti mēs vispirms rīkojamies un tikai tad domājam par sekām? Taču visbiežāk tad jau ir par vēlu…

Šis ir veltījums visiem mūsu mazajiem brāļiem, kas ik dienas iet bojā cilvēku nežēlības, aizmāršības vai vienkārši liktenīgas kļūdas dēļ, tiek sabraukti vai sadeg kūlas ugunsgrēkos. Piedodiet mums nelgām, kas sevi uzskatām par radības kroni, ka neesam spējuši būt pietiekami gudri un saprātīgi, lai pasargātu tos, par kuriem rūpēties, un kurus kopt un sargāt Dievs mums uzticējis.

kristīgie pasākumi | baznīca

Līdzīgie raksti:

Nekas nav atrasts

PSKP CK ģenerālsekretāra Mihaila Gorbačova sāktā pārbūves (perestroika) un atklātības (glasnostj) politika daudzviet Padomju Savienībā priekšplānā izvirzīja nacionālos jautājumus. Tā notika arī Gruzijā. 1989. gada 18. martā Gruzijas autonomijā Abhāzijā Lihnu ciemā notika abhāzu tautas sapulce, kas ierosināja jautājumu par Abhāzijas APSR izstāšanos no Gruzijas PSR un pilntiesīgas savienotās republikas statusa atjaunošanu, kāds Abhāzijai bija 20. gadsimta 20. gados. Šajā tautas sapulcē piedalījās ap 30 000 Abhāzijas iedzīvotāju. Tas izsauca Abhāzijā dzīvojošo gruzīnu sašutuma vētru, kas izpaudās protesta mītiņos Gali, Leselidzē, Suhumi un citās pilsētās.

4. aprīlī pēc gruzīnu nacionālās kustības līderu Zviada Gamsahurdijas, Meraba Kostavas, Iraklija Cereteli un Georgija Čanturijas aicinājuma laukumā iepretī Gruzijas PSR Valdības ēkai Tbilisi sākās beztermiņa politisks mītiņš. Republikas vadība pat nemēģināja sākt dialogu ar opozīciju, bet radio ēterā pārraidītais valdības paziņojums mītiņa dalībniekus nomierināt nespēja. Pūlī izplatījās baumas, ka „abhāzu seperātistu akcija” ir Maskavas izprovocēta un sankcionēta. 6. aprīlī parādījās lozungi: „Nost komunistisko režīmu!”, „Nost krievu imperiālismu!”, „PSRS - tautu cietums!”, „Nost padomju varu!”. Vairāk nekā 100 cilvēku pieteica badastreiku.

7. aprīļa vakarā pulksten 20.35 uz PSKP CK tika nosūtīta telegramma ar lūgumu ievest Tbilisi papildus Iekšlietu ministrijas un armijas spēkus. Lūgumu bija sagatavojis Gruzijas kompartijas otrais sekretārs Boriss Ņikoļskis, parakstījis - pirmais sekretārs Džumbers Patiašvili. Neskatoties uz vēlo stundu, Maskavā pēc PSKP CK sekretāra Viktora Čebrikova iniciatīvas tika sasaukta apspriede, ko vadīja Jegors Ligačovs. Apspriedē nekādi rakstiski lēmumi pieņemti netika, tomēr aizsardzības ministrs Dmitrijs Jazovs un iekšlietu ministra vietnieks Ivans Šilovs deva pavēli par papildus karaspēka vienību nosūtīšanu uz Tbilisi. Savukārt Džumberam Patiašvili pa tālruni tika ieteikts „visus lēmumus pieņemt kopā ar Aizkaukāza kara apgabala vadību”. Pirms pusnakts Maskavā no ārzemju vizītes atgriezās Mihails Gorbačovs un, uzzinājis par notikumiem Tbilisi, paziņoja par nodomu nosūtīt uz Gruziju savus emisārus Eduardu Ševardnadzi un Georgiju Razumovski.

8. aprīlī Tbilisi ieradās PSRS Iekšlietu karaspēka elitārās Deržinska divīzijas 4. motorizētais strēlnieku pulks (650 cilvēki), desantnieku pulks no Kutaisi (440 cilvēki), Permas un Voroņežas omoniešu vienības (160 cilvēki), kā arī 450 PSRS Iekšlietu ministrijas Gorkijas augstākās skolas kursanti. Kopumā, ieskaitot 250 gruzīnu miličus, operācijā bija paredzēts iesaistīt 2550 cilvēkus, sešus bruņutransportierus, astoņas desantnieku kaujas mašīnas, četras ugunsdzēsēju un divas sanitārā transporta vienības. Mītiņa izklīdināšanā gan piedalījās tikai 900 karavīru, jo vietējie šoferi atteicās vest omoniešus uz notikuma vietu, bet gruzīnu miliči centās aizstāvēt mītiņa dalībniekus no karavīru vardarbības.

Tajā pašā dienā Maskavā notika vēl viena sanāksme, kuras laikā E. Ševardnadze sazinājās ar Dž. Patiašvili. Tas paziņoja, ka situācija Tbilisi normalizējas un Maskavas emisāru vizīte nav nepieciešama. Pēc dažām stundām notika Patiašvili saruna arī ar M. Gorbačovu. Ziņas par to ir visai pretrunīgas - Gorbačovs apgalvo, ka ieteicis Gruzijas vadībai radušos situāciju atrisināt mierīgā ceļā, savukārt Patiašvili teic, ka ģenerālsekretārs „tonī, kas nepieļauj iebildumus, paziņojis: „Nepieciešams nekavējoties atbrīvot laukumu, un ar to nodarbosies armija!”"

Pēc oficiālās versijas lēmums par mītiņa izklīdināšanu tika pieņemts 8. aprīlī Gruzijas PSR kompartijas un spēka struktūru vadītāju kopīgajā apspriedē, kurā piedalījās arī Aizkaukāza kara apgabala komandieris Igors Rodionovs un no Maskavas atlidojušais aizsardzības ministra vietnieks Konstantīns Kočegovs. Operācijas vadību uzticēja ģenerālim Rodionovam. Tomēr lēmums tā arī netika noformēts rakstiski. Tās pašas dienas vakarā Gruzijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētājs Zurabs Čheidze izdeva pavēli republikas Iekšlietu ministrijai „piesaistot iekšlietu karaspēku un Padomju armijas karavīrus īstenot pasākumus mītiņa dalībnieku padzīšanai no teritorijas līdzās Valdības ēkai”. Tas tad arī ir vienīgais oficiālais dokuments, kas runā par mītiņa izklīdināšanu.

Operāciju bija paredzēts sākt neilgi pirms rītausmas, kad, pēc militāristu domām, laukumā būs vismazāk tautas. Pirms tam dienā tika sarīkota spēka demonstrācija - pa pilsētas ielām braukāja tanki, gaisā lidinājās kaujas helikopteri. Tomēr, pretēji gaidītajam, tauta arvien kuplākā skaitā pulcējās laukumā. Naktī tur jau bija sapulcējušies ap 10 000 cilvēku. Apkārtējās ielās tika izveidoja barikādes no kravas auto un trolejbusiem. Pulksten 2.50 Tbilisi Iekšlietu daļas priekšnieks Gvencadze pieprasīja mītiņa dalībniekiem atstāt laukumu. Pulksten 3.45 ar analoģisku lūgumu pie tautas griezās Gruzijas pareizticīgo baznīcas patriarhs Ilija II. Tomēr mītiņotāju līderis Cereteli uzskatīja, ka vara neuzdrošināsies lietot spēku. Viņš ieteica mītiņa dalībniekiem dziedāt un dejot, lai parādītu tautas miermīlīgos nolūkus, bet, parādoties karavīriem, sēsties zemē, jo „gulošos nesit”.

1989. gada 9. aprīlī pulksten 4 no rīta ģenerālis Igors Rodionovs pavēlēja sākt mītiņa dalībnieku izklīdināšanu. Pulksten 4.05 uz Rustaveli prospekta līdzās Valdības ēkai parādījās četri bruņutransportieri. Aiz bruņutehnikas gāja karavīru ķēde, kuras uzdevums bija padzīt mītiņa dalībniekus no laukuma. Tomēr, tā kā gandrīz visas apkārtējās ielas bija aizbarikādētas, cilvēkiem nebija kur atkāpties un lielākā daļa mītiņotāju palika laukumā, faktiski nonākdami ielenkumā.

Pēc aculiecinieku teiktā, karavīru rīcība bija ārkārtīgi nežēlīga. Cilvēki tika sisti gan ar gumijas nūjām, gan „sapieru lāpstiņām”. Patiesības labad jāteic, ka karavīri Rustaveli prospektā lietoja nevis garās sapieru, bet mazās kājinieku lāpstiņas, tomēr termins „sapieru lāpstiņu nakts” ir cieši iegājis vēsturē. Pret demonstrantiem tika izmantota arī bēdīgi slavenā asaru gāze „Čerjomuha” un pēc 4. pulka komandiera apakšpulkveža M. Baklanova pavēles arī četras granātas ar spēcīgu kaujas gāzi „Si Es”. Vienā gadījumā reģistrēta arī šaujamieroča izmantošana. Tādejādi, pēc PSRS Tautas deputātu kongresa komisijas atzinuma, operācija pārvērtās par „nežēlīgu izrēķināšanos ar padomju pilsoņiem”. Slazdā iedzītie mītiņa dalībnieki aizstāvējās ar bruģakmeņiem, solu atlūzām un citiem priekšmetiem.

Karavīriem tika dots uzdevums atbrīvot laukumu Valdības ēkas priekšā, tāpēc nav saprotama lielā nežēlība, ar kādu tika piekauti pat zemē guloši cilvēki. Karavīri taču redzēja, ka ļaudis ir iesprostoti laukumā un nespēj to ātri atstāt. Vēl jo nesaprotamāka ir krievu militārpersonu rīcība, kas apturēja Tbilisi ātrās palīdzības mašīnas un neļāva mediķiem sniegt palīdzību cietušajiem. Dažām mašīnām ar stekiem tika izsisti stikli. No karavīru zvērībām cieta arī 37 Tbilisi miliči, kas centās palīdzēt cilvēkiem atstāt laukumu. Kopumā operācija ilga 16 minūtes un beidzās pulksten 4.21. Kāds aculiecinieks tās nakts notikumus nosaucis par „ceturtdaļstundu ellē”.

Šīs brutālās akcijas rezultātā 16 cilvēki gāja bojā notikuma vietā, trīs nomira slimnīcā. No 19 bojāgājušajiem 16 bija sievietes. Pēc palīdzības dažādās Tbilisi ārstniecības iestādēs griezās 251 cilvēks, no kuriem 183 tika hospitalizēti. Apmēram 300 cilvēki bija saindējušies ar gāzēm, 290 guvuši dažādas traumas, viens cilvēks tika sašauts galvā. Pēc Gruzijas PSR Augstākās Padomes izmeklēšanas komisijas ziņām mēneša laikā pēc 9. aprīļa notikumiem ārstniecības iestādēs pēc palīdzības griezās 4035 cilvēki. Savukārt PSRS Iekšlietu ministrija ziņoja par 69, bet Aizsardzības ministrija par 152 traumētiem karavīriem, no kuriem hospitalizēti tika attiecīgi 22 un 4.

Jau nākamajā dienā Gruzijā sākās masu protesta streiks, tika pasludinātas 40 dienu ilgas sēras. Tbilisi iedzīvotāji nolika ziedus mītiņa dalībnieku bojāejas vietā. Republikā tika izsludināts ārkārtas stāvoklis, tomēr protesti turpinājās. Gruzijas PSR valdība un kompartijas sekretārs Džumbers Patiašvili bija spiesti demisionēt, kas ir ārkārtējs gadījums PSRS nomenklatūras aprindās. Notikušā izmeklēšanai tika izveidota 24 cilvēku liela PSRS Tautas deputātu kongresa komisija Anatolija Sobčaka vadībā. Komisija nonāca pie secinājuma, ka cilvēku upuri radušies operācijas nemākulīgas plānošanas dēļ. Tāpat komisija konstatēja nopietnus likuma pārkāpumus, ko operācijas sagatavošanas un īstenošanas gaitā pieļāvušas gan vissavienības, gan republikas iestādes. Komisijas ziņojumā teikts: „Personīgi atbildīgi par minētajiem pārkāpumiem, kas noveda pie traģiskām sekām, ir ģenerāļi Kočetovs, Rodionovs un Jefimovs”.

Tomēr neviens no vainīgajiem tā arī netika sodīts. Nepiekrītot komisijas secinājumiem, PSRS Ģenerālprokuratūra veica pati savu izmeklēšanu, kas visu vainu uzvēla mītiņa organizētājiem un dalībniekiem. Tika apgalvots, ka mītiņa dalībnieki uzbrukuši pirmie, bet karavīri tikai aizstāvējušies. Atbildību par notikušo neuzņēmās arī PSRS līderis Mihails Gorbačovs, kurš visā vainoja vienīgi armiju. Ģenerālis Igors Rodionovs arī jaunajā Krievijā turpināja veiksmīgu militārista karjeru, bet pēc demobilizēšanās tika ievēlēts par Valsts Domes deputātu no šovinistiskā politiskā bloka „Rodina” (Dzimtene). Avīžu intervijās viņš pilnībā attaisno savu rīcību Tbilisi notikumos.

Savukārt Gruzijas valdība un cilvēktiesību aizstāvji uzskata, ka cilvēku bojāejā vainojams karavīru morālais noskaņojums, kas ne tik daudz centās izklīdināt pūli, kā pārmācīt gruzīnus par uzdrīkstēšanos dumpoties pret „dižo padomju impēriju”. Pieminot 1989. gada 9. aprīļa traģiskos notikumus, šī diena Gruzijā pasludināta par Nacionālās vienotības dienu. 2004. gada 23. novembrī Rustaveli prospektā tika atklāts piemiņas memoriāls bojāgājušajiem. Bet, pieminot Tautas deputātu kongresa komisijas lomu patiesības noskaidrošanā, traģēdijas vietā uzstādīts Anatolija Sobčaka krūšutēls un viņa vārdā nosaukta viena no Tbilisi ielām.

kristīgie pasākumi | baznīca

Līdzīgie raksti:

Nekas nav atrasts

„Tur uz kalna stāv vienkāršs un nicināts krusts, tas ar kaunu un apsmieklu krauts…” - tā sākas viena no visiemīļotākajām kristīgajām dziesmām, ko savos dievkalpojumos dzied dažādu konfesiju un tautību kristieši visā pasaulē. Dziesmas autors ir Džordžs Bernārs. Šis būs stāsts par dziesmu, tās autoru, tās rašanos un uzvaras gājienu uz savu klausītāju sirdīm.

Džordžs Bernārs dzimis 1873. gada 6. februārī Jangstounas pilsētiņā, Ohaijo pavalstī ASV, taču drīz pēc puikas piedzimšanas ģimene pārcēlās vispirms uz Albiju, bet vēlāk uz Lukasu Aijovas pavalstī. Ar Kristu Džordžs sastapās piecpadsmit gadu vecumā kādā Pestīšanas Armijas evaņģelizācijas dievkalpojumā. Pēc gada nomira Džordža tēvs un, kaut arī jauneklis sapņoja par evaņģēlista kalpošanu, viņam nācās stāties tēva vietā darbā ogļraktuvēs, lai varētu palīdzēt mātei un četrām māsām.

Tomēr jau pēc dažiem gadiem Džordža sapnis par kalpošanu Dievam piepildījās. Viņš pārcēlās uz Čikāgu, kur 1897. gadā aprecējās un kopā ar sievu kļuva par Pestīšanas Armijas virsniekiem un evaņģēlistiem. Šo Dieva svētīto kalpošanu viņi turpināja astoņus gadus, ar Evaņģēlija vēsti apceļojot ASV Vidējo Rietumu štatus. 1907. gadā Bernāru laulātais pāris atstāja Pestīšanas Armijas rindas un Džordžs kļuva par neatkarīgo evaņģēlistu. Vēlāk viņš tika ordinēts Metodistu episkopālajā baznīcā un turpināja pildīt evaņģēlista kalpošanu gan Kanādā, gan ASV Ņujorkā un Mičiganas pavalstī.

1912. gada rudens bija smags laiks Džordža Bernāra dzīvē. Pārbaudījumi un problēmas, kas bija radušās, lika viņam pārdomāt Kristus ciešanu un krusta dziļāko nozīmi. Šajā laikā viņš dzīvoja Albionā, Mičiganā, Albionas koledžas profesora Delosa Fola namā. Reiz, atgriezies no kārtējā evaņģelizācijas ceļojuma, Džordžs atcerējās, kā kādi jauni cilvēki bija izsmējuši viņa sludināto Vārdu un nonicinājuši viņu pašu. Vēlāk viņš rakstīja: „Es biju lūdzis Dievam pilnīgu izpratni par krusta nozīmi kristieša dzīvē. Es daudz lasīju, pētīju un lūdzu. Un tad es sapratu, ka Kristus un krusts nav šķirami! Kristus pie krusta ir kaut kas vairāk nekā tikai reliģisks simbols. Es piepeši ieraudzīju vārdus no Jāņa evaņģēlija 3. nodaļas 16. panta izkāpjam no Bībeles lappusēm un iemiesojam izpirkšanas dziļāko nozīmi darbos. Pārdomājot šo vīziju, radās dziesmas vārdi. Melodiju biju uzrakstījis jau agrāk.”

Tā piedzima dziesma „Vienkāršais krusts”. Šī dziesma bija kā atbilde uz visiem Bernāra jautājumiem un problēmām. Tā izteica pašu Evaņģēlija būtību. Nākamais Bernāra evaņģelizācijas ceļojums bija uz Pokagonu Mičiganā, uz kurieni viņu uzaicināja draugs, vietējais metodistu mācītājs Lerojs Bostviks. Bernārs parādīja Bostvikam vēl nepabeigto dziesmas versiju, un tas sāka to spēlēt uz savas ģitāras, izsakot dažas piezīmes un ierosinājumus. Viņi atkārtoja dziesmu atkal un atkal. Laiku pa laikam Bernārs pagriezās pret virtuves durvīm un vaicāja Bostvika sievai: „Kā jums tas izklausās, māsa Bostvika?” Arī Bostvika kundze izteica vairākus priekšlikumus dziesmas skanējuma uzlabošanai. Tādejādi Bostviku pāris kļuva par dziesmas līdzautoriem.

Dziesmas pirmoreiz tika publiski atskaņota 1913. gada 7. jūnijā atmodas dievkalpojumā Pokagonā, Mičiganā. To izpildīja piecu cilvēku koris vijoles un ērģeļu pavadībā. Vēlāk Bernārs nosūtīja dziesmas manuskripta kopiju vienam no tā laika vadošajiem baznīcas himnu komponistiem Čārlzam Gebrielam, un tas pareģoja dziesmai lielu nākotni. Ārpus baznīcu sienām dziesma pirmoreiz tika atskaņota vienā no lielajiem Čikāgas Evaņģēliskā institūta rīkotajiem pasākumiem.

Dziesmas pirmizdevumu finansēja Botviku laulātais pāris. Drīz pēc tās publicēšanas 1915. gadā dziesma nonāca pazīstamā evaņģēlista Billija Sandeja kampaņu mūzikas vadītāja Homēra Roudhīvera uzmanības lokā un viņš to sāka izmantot Sandeja evaņģelizācijas dievkalpojumos. Tādejādi dziesma iegruva arvien lielāku popularitāti kristiešu vidū - vispirms ASV, pēc tam visā pasaulē. Taču tā nepadarīja Bernāru finansiāli bagātāku. Bernārs pārdeva dziesmas autortiesības Roudhīvera mūzikas kompānijai par simbolisku maksu - nieka 500 dolāriem. Jāpiezīmē, ka autortiesību atgūšana daudzus gadus vēlāk Bernāram prasīja 5000 dolārus, bet 2007. gadā šīs tiesības jau maksāja 10 000 dolārus.

Pirmoreiz dziesma tika ierakstīta 1921. gadā, kad to iedziedāja Virdžīnija Ašere. Vēlāk dziesmu izpildījušu un ierakstījuši daudzi no ievērojamākajiem 20. gadsimta mūziķiem - Als Grīns, Čets Atkins, Elvis Preslijs, Džims Rīvs, Džonijs Kešs, Meheilija Džeksone, Tenesijs Ērnijs Fords, Vincs Gils, Alans Džeksons, Džordžs Beverlijs Šī, „The Oak Ridge Boys”, „Bill Gaither Vocal Band” un daudzi citi. Britu televīzijas dramaturgs Denis Poters dziesmu iekļāvis vairākās savos projektos, no kuriem pazīstamākā ir 1978. gadā uz ekrāniem iznākusī TV drāma „Pennies from Heaven”.

Pēc 1. Pasaules kara Džordžs Bernārs turpināja evaņģēlista kalpošanu. Trīsdesmitajos un četrdesmitajos gados viņš ceļoja pa visu valsti, starplaikos mieru un atpūtu rodot savās mājās Albionā. Šeit viņš nodibināja misiju savas mūzikas un Evaņģēlija traktātu izplatīšanai. Mūža pēdējos gadus Bernārs pavadīja Rīdsitijā, Mičiganā, kur 1958. gada 9. oktobrī 85 gadu vecumā tika aizsaukts Mūžībā. Netālu no viņa pēdējās dzīvesvietas stāv 12 pēdas augsts krusts, kurā iekalti vārdi: „„Vienkāršais krusts” - šis ir Džordža Bernāra, šīs lieliskās himnas komponista, nams”.

1990. gadā Džordža Bernāra namā Rīdsitijā tika atklāts Vienkāršā krusta vēstures muzejs, kas stāsta par komponista un evaņģēlista dzīvi un kalpošanu. Bet 1998. gadā Vienkāršā krusta fonds atjaunoja veco metodistu baznīciņu Pokagonā, kurā pirmoreiz tika atskaņota šī dziesma. Līdz tam baznīcas ēka daudzus gadus tika izmantota kā kūts un bija ļoti nolaistā stāvoklī. 2000. gadā līdzās baznīcai uzstādīta piemiņas zīme, kuras vienā pusē lasāms dziesmas rašanās stāsts, bet otrā var iepazīties ar baznīciņas vēsturi.

Džordžs Bernārs sarakstījis vēl daudzas baznīcas dziesmas, tomēr neviena no tām nav spējusi atkārtot „Vienkāršā krusta” panākumus. Kādā vēstulē Bernārs ar ironiju teic: „Ļaudis melš, ka es esot autors tādām dziesmām kā, piemēram, „The Old Gray Mare”, „The Old Oaken Bucket” un pat „Rock of Ages” („Svētā klints jel atveries”). Tāpat nereti tieku jaukts ar angļu filozofu Džordžu Bernardu Šovu.”

Tomēr vēsturē Bernārs iegājis ar vienu vienīgu dziesmu. „Vienkāršais krusts” ir kļuvis par vienu no visu laiku iemīļotākajām evaņģēliskajām dziesmām. To dzied miljoni visā pasaulē. Tas ir viens no kristīgās ticības muzikālajiem standartiem, ko izmanto dažādu konfesiju evaņģēliskie kristieši visos kontinentos. Īpaši uzrunājoši šī dziesma skanējusi Lielās Piektdienas dievkalpojumos.

Tur uz kalna stāv vienkāršs un nicināts krusts,
Tas ar kaunu un apsmieklu krauts.
Tomēr mīlu es to, jo tur Pestītājs mans
Tiek par upuri manis dēļ kauts.

Cik tas vienkāršais krusts man ir dārgs,
Un arvienu tas dārgāks man būs.
Pie šī krusta es pieglaudīšos,
Līdz par kroni tas godībā kļūs!

kristīgie pasākumi | baznīca

Līdzīgie raksti:

• Brīnišķā žēlastība
• Kāds esmu, tāds es atnāku

Šajā vērtību un atziņu sajukuma laikā iztrūcinātais uz reizē pašapzinīgais cilvēks labprāt pieķeras dažādiem neparastiem un eksotiskiem piedāvājumiem, kurus šodien plašā klāstā piedāvā gan kultūrā, gan reliģijā, gan medicīnā. Kāds pazīstams ārsts, zinātņu doktors, akadēmiķis, reiz kādā intervijā vaicāts par to, vai viņš ir ticīgs, atbildēja ļoti zīmīgā veidā: “Jā, es esmu ļoti ticīgs! Vēl vairāk - es esmu māņticīgs!”

Šī naivi atklātā atbilde diezgan labi ilustrē to, kas notiek mūsu sabiedrībā, mūsdienu cilvēka apziņā: no vienas puses - augsta izglītība un zinātniskā kvalifikācija, no otras - šķietami pilnīgi pretējs pasaules uzskats, kas pasmelts šā laikmeta saduļķotajā domāšanā. Un tieši medicīnā tas izpaužas īpaši uzskatāmi: austrumu un rietumu, Alpu un Tibetas, tradicionālā un netradicionālā, tautas un jaunāko zinātnes atziņu medicīna mēģina sadzīvot gan cilvēku apziņā, gan medicīnas iestādēs. Protams, ir tādi godīgi zinātnes pētījumi un atklājumi, kas vērīgāk ielūkojas gandrīz jau aizmirstajā ārstniecības augu un dabas līdzekļu izmantošanas pieredzē, taču ir liels daudzums tādu „eksperimentu”, kuri pašā labākajā gadījumā ir bezkaunīga naudas izkrāpšana, kas apdraud tikai maku, bet sliktākajā - nopietns noziegums, kas apdraud cilvēka veselību un apdraud arī viņa dvēseli.

Absurdi un nejēdzīgi no medicīnas viedokļa izklausās apgalvojumi, ka „šīs zāles palīdzēs pret visām slimībām”, ka tās bez bažām var lietot gan zīdainis, gan sirmgalvis un ka var bez bažām lietot kombinācijā ar jebkuriem medikamentiem (protams, izņemot tāda paša veida produkciju, ko ražo konkurējošās firmas, piemēram, pēc instrukcijas Sunryder nedrīkst lietot kopā vienīgi ar Herbalife).

Ja izskan šāds apgalvojums, tad atliek tikai domāt, ka izslavētais „brīnumlīdzeklis” ir visparastākie salmi, zāģu skaidas vai kas tamlīdzīgs, ko par bargu naudu pārdod lētticīgajiem. Iespējams, ka šādu „brīnumzāļu” iedarbīgumu nodrošina vai pastiprina arī kāda maģiska apstrāde. Bieži šo „brīnumzāļu” lietošanas pamācībai kā piedeva nāk līdzi kāds ķīniešu vai „dzīvās ētikas” filozofijas surogāts, tā sakot, ne tikai miesas, bet arī dūšas „uztaisīšanai”.

Gandrīz vai grūti kļūst atrast tādu ārstu, kurš neieteiks „par to pašu naudiņu vai par īpašu samaksu kādu no akupunktūras veidiem vai arī „paremontēt” „astrālo” un „mentālo” ķermeni ar biostrāvu palīdzību. Labvēlīgs fons tam visam ir milzum uzplaukusī dažnedažādo ekstrasensu darbošanās, un turpat līdztekus tā pati mūžsenā pūšļošana un buršana. Bieži tā ir kāda „ļoti ticīga tantiņa”, kura katru svētdienu ejot baznīcā un ar „dievvārdiem” protot ārstēt no visādām miesas un dzīves likstām. Samulsumu cilvēkos izraisa tas, ka tur tiek skaitīta Tēvreize, vilkti krusti, piesaukts Dievs Tēvs, Dēls un Svētais Gars, arī Kristus asinis, krusts, Svētais Vakarēdiens, Dievmāte. Tāpat šīs „ticīgās” tantiņas vai onkulīši neārstē bērnu, ja tas nav nokristīts, sūta uz baznīcu kristīties, darbojas ar baznīcas svecēm, svētbildēm, medaljoniem un citiem „svētajiem priekšmetiem”.

Bībele ļoti skaidri un noteikti vēršas pret dažāda veida pūšļošanu, zīlniecību, buršanu un citām tamlīdzīgām lietām (5. Moz. 18:10-14). Vecās Derības likums ir skarbs: „Burvi neatstāj dzīvu” (2. Moz. 22:17). Arī Jaunā Derība to apstiprina, tikai vēl daudz nopietnāk, attiecībā uz dvēseles stāvokli mūžībā: „Ārā paliek suņi, burvji, netikļi, slepkavas, elku kalpi un visi, kas mīl un runā melus.” (Atkl. 22:15, Atkl. 21:8). Tas, ka šie burvji un zīlnieki piesauc Dievu, svētās lietas un vārdus, dara viņu pārkāpumu divkārt smagu. Tieši tāpat sātans kārdināja Kristu, izmantodams Bībeles vārdus, tieši tāpat arī farizeji un Rakstu mācītāji ar Dieva vārda palīdzību meklēja apsūdzēt un notiesāt pašu Dievu Jēzu Kristu. Bībelē mēs lasām par to, ka jau apustuļu laikos ir bijuši mēģinājumi Dieva vārdā veikt kādas burvestības.

Apustuļu darbos 8:9-24 mēs lasām par kādu burvi Sīmani, kuru ļaudis bija iesaukuši par „lielo Dieva spēku”. Tāpat mēs varam lasīt par jūdu augstā priestera Skevas septiņiem dēliem, kuri apjautuši Dieva vārda spēku, sāka izdzīt ļaunos garus „tā Jēzus vārdā, ko Pāvils sludina” un kāds ļauns gars šiem viltvāržiem atbildēja: „Jēzu es pazīstu un par Pāvilu es zinu, bet kas jūs tādi esat?” Un apsēstais tiem uzbruka, tos savainoja, noplēsa tiem drēbes un, visus pievarējis, padzina projām. Šī notikuma iespaidā Efezā, kas bija tā laika viens no okulto zinību centriem, ļaudis pārņēma izbīlis, un mēs lasām, ka „labs skaits to, kas bija nodarbojušies ar burvju mākslām sanesa (burvestību) grāmatas un tās sadedzināja visu acu priekšā” (Ap. d. 19:13-19).

Tā visa kopsavilkumā varētu atgādināt Jēzus vārdus par Pēdējo tiesu: „Daudzi uz mani sacīs tajā dienā: Kungs, Kungs! vai mēs Tavā vārdā neesam nākošās lietas sludinājuši, vai mēs Tavā vārdā neesam daudz brīnumus darījuši? Un tad Es tiem apliecināšu : Es jūs nekad neesmu pazinis; eita nost no manis, jūs ļauna darītāji!” (Mt. 7:22-23).

Tādējādi mums jāsaprot, ka tieši tāpat kā noziegums kļūst daudzkārt lielāks, ja Dieva vārdā zog, laupa, pārkāpj laulību, melo, nepatiesi māca Dieva vārdu un nokauj, arī buršana „Dieva vārdā” padara šo noziegumu tikai daudzkārt smagāku. Tāpat arī Luters savā Mazajā Katehismā 2. baušļa skaidrojumā raksta: „Mums būs Dievu bīties un mīlēt, ka pie Viņa vārda ne lādam, ne zvēram, ne buram, ne melojam, ne viļam, bet to visās bēdās piesaucam, lūdzam, teicam un slavējam”.

Katram kristietim ir jāapzinās arī, ka ne tikai tie, kas nodarbojas ar buršanu un pesteļiem, bet arī tie, kas pie burvjiem, pesteļniekiem, zīlniekiem, ekstrasensiem u.c. tāda veida „ārstiem” un „labdariem” vēršas pēc palīdzības, pakļauj sevi Dieva bardzībai un lāstam, un, ka tas ir viens no lielākajiem pārkāpumiem un smagākajiem grēkiem ar nopietnām garīgām sekām.

kristīgie pasākumi | baznīca

Līdzīgie raksti:

Nekas nav atrasts

Ieslodzīto nometne aiz Permas bija rūpīgāk apsar­gāta nekā karabāzes. Ļoti interesants bija ieslodzīto sastāvs - kriminālnoziedznieku tur vispār nebija, bet bija vairāki Andreja Saharova Helsinku grupas locekļi, vairāki mācītāji, piemēram, pareizticīgo mācītājs Gļebs Jakuņins, kurš tajā laikā bija ļoti pazīstams visā Padomju Savienībā. Pēc tam, Gļebs Jakuņins, izejot brīvībā, atstāja savu Bībe­li, kas man labi noderēja un ne tikai lasīšanai, viņš to bija izcīnījis ar bada streikiem, bet, viņu atbrīvojot, uzraugi piemirsa viņam to atprasīt. Blakusnometnē savukārt bija Nātans Sčaranskis, vēlāk ministrs Izraēlā.

Septiņas reizes es pa trim četrām nedēļām biju karcerī, kur no otrās trešās dienas sākās cīņa par iz­dzīvošanu. Neciešams aukstums, ēst dod tikai ik otro dienu un tik, lai izvilktu dzīvību. Tas bija atsevišķā baļķu mājā, sienas ar šķirbām, bet laukā līdz -40 grādu. Pa die­nu nedrīkstēja apsēsties un nebija jau arī kur, jo vienīgā sēdvieta bija apaļš betona stabiņš ēšanai, kurš bija auksts kā ledusgabals, bet gultu - ar dzelzs stīpām apvilktu dēļu plāksni - no rīta ar speciālu mehānismu uzraugi pacēla pie sienas. Nostaigā nu visu dienu no agra rīta līdz vēlam vakaram! Bet naktīs nedrīkstēja atstāt lāvu, taču, guļot uz dzelzs stīpām, drīz vien kļuva stindzinoši auksts. Bet priekšā visa nakts. Un tā dienu pēc dienas… Par mazāko režīma pārkāpšanu vairākas dienas klāt. Un ik pa laikam čekisti atgādināja - atsakies no saviem uzskatiem, nodod savus draugus un brauc mājās. Un Rīgas kompartijas va­dītāji un čekisti labi zināja, uz kurieni viņi savus tautiešus sūtīja, un zināja, kas ar mums tur notiek, jo viņu delegācijas bija bieži viesi mūsu nometnēs. Tas viss bija sīki iz­plānots, lai censtos mūs salauzt morāli vai vismaz fiziski. Gunārs Astra šajās nometnēs pavadīja gandrīz 20 gadus.

Man izdevās no turienes izsūtīt aprakstu par dau­dziem ieslodzītajiem. No minētās Bībeles izrāvu pirmo lapaspusi, kas ir bez teksta, atradu ļoti smalku lodīšu pildspalvu un uzrakstīju šo cilvēku traģiskākos dzīvesstāstus, sarullēju, ietinu celofānā, ar sērkociņiem aizkausēju abus galus un divas šādas kapsulas glabāju vairākus mēnešus, līdz satikāmies ar Guntu. Mūs ļoti bieži pēkšņi izsauca un lika izģērbties pilnīgi kailiem, parādīt muti, pietupties. Brīžiem šo kapsulu turēju degunā, man vēl tagad ir nedaudz tur bojāta gļotāda, dažkārt mutē dienu un nakti. Pienāca īsā tikšanās ar Guntu - caur dubultstiklu, kādi pieci uzraugi stāvēja pie manis, tikpat pie Guntas, tā mēs trīs stundas runājām, bet man tās kapsulas mutē. Atvadīšanās, protams, bija dramatiska ar asarām acīs, un, kad mūs veda ārā, koridorā es izmantoju mir­kli, kad pieliecos, lai dotu atvadu skūpstu, un tajā brīdī ar mēli pārbīdīju kapsulas Guntas mutē. Protams, viņai tas bija pārsteigums, bet viņa uzreiz aptvēra. Tā šī informācija nonāca tālāk Londonā „Amnesty International”, tad tā nokļuva starptautiskajā presē, tādējādi vairākiem cilvēkiem tika glābta dzīvība. Informācijai vienmēr ir bijis liels spēks.

Cietumā man palīdzēja izdzīvot Guntas mīlestība. Tādās kritiskās dzīves situācijās ir īpaši svarīgi, cik stipra ir ģimenes vienotība un cik dziļa savstarpējā sapratne. Mēs šo pārbaudi izturē­jām bez svārstīšanās, kaut gan abi tikām brīžam liekti līdz zemei. Es sapratu, ka Guntai tas laiks brīžiem bija vēl smagāks nekā man ieslodzījumā. Par lielu laimi, man tur bija arī vesela paciņa ar ģimenes fotogrāfijām, tās es katru dienu pāršķirstīju un savās domas biju kopā ar viņiem. Daudziem ieslodzītajiem nedeva iespēju tikties, bet mums bija liels starptautiskais atbalsts - Gunta saņēma simtiem vēstuļu, vairākkārt par mums interesējās ASV Kongress, tādēļ pret mums čeka tā nevarēja izturēties. Tas bija arī viens no iemesliem, kādēļ es tur paliku dzīvs. Pret tiem, no kuriem bija atteikušies ra­dinieki un kuriem nebija starptautiskā atbalsta, attieksme bija vēl briesmīgāka. Vairāki pat izdarīja pašnāvību.

Nometnē man bija sarunas ar daudziem. Viens no vi­ņiem - Viktors Moskovcevs, bijis PSKS ministra vietnieks, no elitāras, aristokrātiskas ģimenes Maskavā, baudījis visus labumus, iespējas ceļot pa pasauli, ļoti gudrs, ar daudziem zinātniskiem darbiem, 25 gadus bijis kompartijas biedrs un pēkšņi par dažām brīvi izteiktām domām viņam atņēma visu, notiesāja uz desmit gadiem, pasludi­nāja par valsts nodevēju, tuvinieki tam noticēja, sieva iz­šķīrās no viņa, te, nometnē, viņu izģērba, nodzina matus un iemeta kazarmā. Kas tad paliek? Tikai tas kodols, kas tiešām ir pats cilvēks. Cilvēks jau nav blati, stāvoklis sa­biedrībā, nauda kontā, cilvēks ir tas, kas dzīvo tur, kodo­lā. Kad tas atveras, tad ir iespējams pavisam cits dialogs. Ar Viktoru mēs runājām stundām ilgi, līdz beidzot viņš saka uzticēties Dievam, ieguva jaunu cerību, sāka atkal smaidīt. Čekistiem viņš atklāti paziņoja savu jauno pārliecību un atteikšanos no komunistiskajiem uzskatiem. Vē­lāk izrādījās, ka visas mūsu sarunas čekisti ir ierakstījuši, par ko man tika ierosināta jauna krimināllieta, un Guntai Rīgā paziņoja, ka viņas vīram draud vēl klāt astoņi gadi cietumā.

Tur mēs stāvējām par saviem uzskatiem, morāles principiem un savu nacionālo pašapziņu, bieži ķīlā lie­kot savu dzīvību, tādēļ man ir ļoti grūti saprast, kā mūsu Saeimas un valdības locekļi tagad tik viegli var spēlēties ar savas tautas interesēm, darboties savtīgos nolūkos naudas vai labklājības dēļ. Man tas liekas nožēlojami.

1987. gada sākumā mani no nometnes pārveda uz Permas cietumu un uzlika uz diētas, kas bija drošs priekšvēstnesis atbrīvošanai - tur mazliet deva pat sviestu, pienu, olas, lai cilvēks izskatās kaut cik normālāks. Tad vienā dienā pa­teica: „Rožkaln, ar mantām!” Iedeva pavisam necilu papīrīti, kur rakstīts, ka tāds un tāds ir tajā un tajā datumā atbrīvots. Izsniedza nedaudz rubļu ceļam. Parasti jau visi pārģērbās civilajā apģērbā, bet es uzskatīju, ka cietuma forma ir padomju cilvēka normāls apģērbs, mēs tikai no viena režīma pārgājām citā, un es tādā pašā pufaikā, kirzas zābakos devos uz Permas staciju.

Rīgā vēl nekas nebija mainījies. Mani stacijā sagaidīja vesels bariņš drosmīgu cilvēku - ģimene un draugi ar puķēm, mēs tūlīt, protams, čekistu sekotāju pavadīti, de­vāmies pie Brīvības pieminekļa un nolikām tur ziedus. Jau drīz dzirdēju par Liepājas Helsinki-86 grupu, un viņi diezgan ātri atrada mani. Viņiem nebija regulāru kontak­tu ar Rietumiem, es turpretī Maskavā zināju daudzus dip­lomātus, žurnālistus, mums bija arī unikāla, tajos apstāk­ļos ar prātu neizskaidrojama iespēja pa Ginteru ģimenes telefonu regulāri sarunāties ar Pāvilu un Ritu Brūveriem Minhenē, Pāvils bija radio „Brīvā Eiropa” žurnālists. Šīs sarunas gandrīz ne reizi nepārtrauca. Tas, ko mēs dienā stāstījām, bieži vien vakarā jau skanēja „Brīvajā Eiropā”. Vairākus Helsinku grupas dokumentus nosūtīju uz Rie­tumiem, tā tika izziņota demonstrācija 14. jūnijā 1987. gadā. Helsinku grupu Liepājā drīz vien aizturēja, mums visu nācās pārņemt savās rokās. Jānis Vēvers, Rolands Silaraups, luterāņu mācītāju grupa „Atdzimšana un atjau­nošanās” - Modris Plāte, Juris Rubenis, Silvija un Māris Ludviki. Mēs tikāmies, gatavojām dokumentus, spriedām par taktiku. Čekisti sekoja visiem, bet pie manis un Silaraupa ik pārdienu Rīgā uz ielas piebrauca čekas mašīna, pieprasīja kāpt iekšā vai arī ieveda kādā kāpņu telpā un vi­sādi centās pratināt, cik plaši un kā mēs tās manifestācijas plānojam. Un neaizmirsa brīdināt, ka varam nonākt atpa­kaļ Sibīrijā. Visu pavasari līdz pat 14. jūnijam zem mūsu logiem pastāvīgi dežurēja čekisti, ielas abās pusēs - viņu mašīnas. Mēs jau tad nezinājām, ar ko tas viss beigsies.

Ja mēs būtu atteikušies organizēt šīs divas demonstrācijas, spiediens, protams, būtu mazinājies. Bet īpaši pēc 23. augusta mums jau ļoti kategoriski pateica, ka tiks anulēta pavalstniecība, atņēma pases, to vietā iedeva eb­reju izceļošanas vīzas, jo tajā laikā Vašingtona pieprasīja izlaist ebrejus, tādēļ visi izbraucēji kļuva ebreji. Vēl pēdē­jais kritiskais brīdis mums bija Maskavā lidostā, kad mēs jau gājām uz lidmašīnu. Mani paaicināja malā un ielenca čekisti, Guntai pavēlēja: ejiet, jūsu vīrs tūlīt jums sekos. Es atbildēju: ja neļaus iet, tad zvanīšu uz ASV vēstniecību, jo, tādas likstas paredzot, ASV diplomāti man bija apsolījuši problēmu gadījumā iejaukties un risināt tās diplomātiski. Pagāja diezgan ilgs laiks, visi pasa­žieri jau sen sēdējā lidmašīnā, un tad pie robežsargiem no Austrijas lidmašīnas iznāca divas stjuartes ar pasažieru sarakstiem un jautāja, kur ir viņu pasažieri. Krievi juta, ka bez starptautiska konflikta mani aizturēt neizdosies, un mūs palaida.

Trimdā Vācijā tika pavadīti trīspadsmit gadi saspringtā darbā. Mēs apceļojām Rietumeiropas zemes ar referātiem par perestroiku, par Latvijas okupāciju, dzīves problēmām. Bijām latviešu centros Amerikā, ASV Kongresā, Kanādā. Neskaitāmas intervijas televīzijā un avīzēs. Tad tika nodibināta starp­tautiska organizācija „Demokrātija un neatkarība”, kur vi­sas padomju republikas pārstāvēja bijušie politieslodzītie, man bija jāpārstāv Latvija. Organizāciju vadīja Vladimirs Bukovskis, Nobela prēmijas laureāts par cilvēktiesībām. Tās bija lielas starptautiskas konferences Parīzē, Prāgā un Romā, kur piedalījās Rietumvalstu augstākie diplomāti, arī Vaclavs Havels, ASV pārstāve ANO Džina Kirpatrika, no Krievijas Garijs Kasparovs. Mēs referējām desmit minūtes, tad bija diskusijas, jo viņi gribēja zināt mūsu viedokļus par perestroiku, vai pārmaiņām Padomju Savienībā var ticēt, kādi būtu nepieciešami nākamie soļi no Rietumu valstīm. Vēl es paralēli vadīju Baltijas nodaļu „Starptautiskajā kristīgajā solidaritātē”, caur to mēs vieni no pirmajiem uz Latviju varējām nosūtīt par vairākiem miljoniem vācu mar­ku medikamentus un dažādu palīdzību pansionātiem, bērnunamiem un slimnīcām. Brīžam pat mūsu dzīvoklis bija piekrauts ar palīdzības mantām.

Vēl viens svarīgs mūsu uzdevums bija materiāli tehniskā atbalsta sniegšana jaunajai demokrātijai. Bet te mūs sagaidīja liela vilšanās. 1987. gada vasarā pirmais tika izraidīts Rolands Silaraups, viņš jau bija apbraucis lie­lākos Rietumu latviešu centrus, tautieši bija saziedojuši lielas naudas summas palīdzībai - bet visa nauda glabā­jās Pasaules Brīvo latviešu apvienības (PBLA) kontos. Rolands ļoti gaidīja mūsu ierašanos, lai zinātu, tieši kādas videokameras, kopētājus vajag pirkt un kam un pa kādiem kanāliem sūtīt. Man bija visa informācija, mēs Minsterē tikāmies, Rolands zvanīja PBLA atbildīgajiem cilvēkiem, sacīdams, ka mums ir saraksti un adreses, bet viņi atbildēja: nē, pie tās naudas tikt jums nav nekādu cerību. Milzīgais darbs, ko viņš bija izdarījis, lai sa­vāktu šo naudu, apbraukājot pusi pasaules, izrādījās velts. Viņi ciniski paziņoja: mums ar jums nekādas sadarbības nebūs. Mēs ļoti ātri sapratām, kāpēc šis kūlenis ar PBLA notiek - Meierovics un vēl kādi PBLA vadītāji bija slepus Berlīnē tikušies ar Gorbunova kompartijas cilvēkiem, tur jau tika noslēgtas pirmās vienošanās par tālāko sadarbību un finanses tika virzītas viņiem. Un tādēļ tautas jaunā demokrātija patiesībā palika bez būtiskas palīdzība. Zināmu atbalstu mums pēc tam gan izdevās nosūtīt caur Brīvības fondu Stokholmā un caur „Daugavas vana­giem”. Bet Rolands bija tik ārkārtīgi šokēts un dziļi vīlies, ka sāku­mā mums pat bija ba­žas par viņa dzīvību. Pēc tam viņš pateica: ja tāda ir mana tauta, es to vairs negribu redzēt. Tagad viņš jau vairāk nekā 20 gadus ir pil­nīgi izolējies no Latvijas, dzīvo Amerikā un ir atbildīgā postenī ASV armijā. Latvijā Rolands pēc 14. jūnija bija tautas nacionālais varonis, bet tur viņam pateica: nēģeris ir savu padarījis, nēģeris var iet… Interesanti, ko PBLA vadī­tāji tagad par visu to domā?

Bet kopumā Vācijas laiku mēs atceramies ar vissiltāka­jām atmiņām un tur mums ir palikuši daudzi mīļi draugi, kurus cenšamies katru vasaru apciemot. Jā, un kur tad vēl apgūtā vācu valoda, kas mums visiem jo labi noder.

Atgriezties Latvijā nebija vienkārši tieši materiālo apstākļu dēļ, mēs jau tur neko nevarējām iekrāt. Kaut gan par to, ka mēs brauksim atpakaļ, šaubu nebija. Bet mūsu bērni arvien uzstājīgāk pieprasīja nekavēties, un mēs sapratām, ka ir jāpieliek visas pūles un jābrauc. Viņi jau vairākkārt bija šeit bijusi un iepazinuši, ka šeit ir daudz sirsnīgākas cilvēku savstarpējās attiecības, īpaši jauniešu vidū un skolās. Vācu sabiedrība ir ļoti vēsa un sadalīta interešu grupās.

Mana pirmā sadursme ar Latvi­jas sabiedrību pēc atgriešanās bija, kad tuvojās balsošana par iestāšanos ES. Jutu, ka daudziem cilvēkiem pat baznīcās nav nekādu priekšstatu par to, kas ES ir savā būtībā. Viena lieta, ja mēs tiktu uzaicināti iestāties politiski ekonomiskā savienībā, bet ES, līdzīgi kā Padomju Savienība, pieprasa pakļaut arī garīgās dzīves pamatvērtības, un tas jau ir ārkārtīgi bīsta­mi. Dīvainā kārtā pat vadoši Latvijas mācītāji aģitēja balsot par ES un darīja to pat no baznīcu kancelēm. Arī es gadījos vienā tādā baznīcā, kad mācītājs sāka šo uzrunu, aicinādams balsot, man nebija citu iespēju kā demonstratīvi piecelties un iet ārā. Tad es uzrakstīju atklātu vēstuli „ES zābaks latviešu dvēseles durvīs”, ko publicēja Delfi un ko es izsūtīju visām luterāņu un baptistu baznīcām. Tajā es brīdināju par to, ka tieši homoseksuālisma lega­lizāciju un propagandu nekādā gadījuma nedrīkstētu pieņemt kristīgi cilvēki, tas ir kliedzošā pretrunā ar Bībeles patiesībām, un tas mums kā tautai var kļūt liktenīgi. Tad sekoja šis balsojums, un es līdz pat šai dienai satieku ļoti daudz cilvēku, kuri saka: ne mēs, ne mūsu apkārtnē neviens nebalsoja par ES. Sabiedrībā joprojām valda aizdomas, ka notika balsošanas rezultātu viltošana.

Pēc tam es centos iesaistīties sabiedriskajā darbā, lai mēģinātu labvēlīgi ietekmēt sabiedrības procesus. Tieši pirms pāris mēnešiem arhibīskaps Jānis Vanags bija atteicies Neatkarības dienā Domā teikt sprediķi, protestējot pret valdības cinismu, un daudzi viņam jautāja: ko tad darīt! Pie arhibīs­kapa sapulcējās inteliģences grupa: akadēmiķis Jānis Stradiņš, tobrīd Zinātņu Akadēmijas prezidents, dzejniece Māra Zālīte, Dr. med. Ilmārs Lazovskis un vēl apmēram desmit sabiedrībā pazīstami ļaudis, kopā apsverot daudzas ide­jas, tomēr palikām pie mana ierosinājuma veidot valsts televīzijā tiešraidē sabiedrisku diskusiju par aktuālajām problēmām. Tā radās raidījums „Kas notiek Latvijā?”. Uzaicinājām Jāni Domburu vadīt šo raidījumu, un pēc pusgada diezgan smagas cīņas tomēr panācām, ka tam tika piešķirts budžeta finansējums. Lai arī šie raidījumi nebija ideāli, tomēr tie atstāja jūtamu ie­tekmi, un laikam tā bija vienīgā vieta, kur valsts ierēdņiem brīžam nācās atskaitīties sabiedrībai par padarītajiem un nepadarītajiem darbiem.

Runājot par cīņu pret homoseksuālisma propagandu Latvijā, manuprāt, vislielākā atbildība gulstas uz turīgajiem latviešu biznesmeņiem, kuru rokās dažādos ceļos ir nonākuši miljoni, bet viņi pat nevienu procentu no savas bagātības nav gatavi ziedot savas tautas aizstāvēšanai. Iznāk paradokss - bagātnieki, kas at­balsta netikumību, saviem mērķiem ziedo nesavtīgi, bet mūsu tikumīgos miljonārus tautas problēmas neuztrauc. Daudzi viņiem lūguši palīdzību, lai organizētu ģime­nes fondus, bet vienmēr sa­ņēmuši atteikumu. Organizācija „No praid” savulaik pat bija spiesta atstāt savu vienistabas biroju, jo nebija naudas tā apmaksai. Tikmēr pārējā sabiedrība izmisīgi pretojas. Slavenās sko­lotāju vēstules atbalstam pret homoseksuālisma propagandu Latvijas skolās parakstījās vairāk nekā 17 000 cilvēku, bet Latvijas ārstu vēstuli pret homoseksuālis­ma legalizāciju parakstīja vairāk nekā 200 ārstu.

Aiz homoseksuālistu idejām stāv nauda, vispirms jau Džordža Sorosa nauda, viņš pēdējos as­toņos gados Latvijā ieguldījis pāri 60 miljoniem dolāru, un viņa „Brīvās demokrātijas programma” ir tieši tā, uz ko balstās homoseksuālisma propaganda. Sorosa ideoloģija paredz, ka morāles un ētikas kritērijus nedrīkst noteikt ne tautas tradīcijas, ne Svētie Raksti, ne baznīca, ne sabiedrība. Tos varot noteikt tikai juristi, vadoties no viņu pašu sarakstītiem cilvēktiesību aktiem. Tie tagad ir Svēto Rakstu vietā, līdzīgi kā komunistiem bija Ļeņina darbi. Bet Dieva vietā tiesas, kurām dota vara atcelt jebkuru tautas gri­bu. Visas mūsu morālās vērtības un kritēriji tiek apstrīdēti, apsmieti un pakļauti iznīcināšanai. Mums piedāvā kaut kādas abstraktas juridiskas normas, kuram nemaz nav ie­spējams pamatojums, jo, piemēram, neviens nekur nav atbildējis, kur ir izlasāma seksuālās orientācijas juridiskā definīcija un kā un kas noteiks konkrētam cilvēkam sek­suālo orientāciju juridiskā līmenī?

Paanalizējot Rietumu pasaulē notiekošo, kļūst skaidri redzams, kas tik neiedomājami dāsni finansē šo nāves ideoloģiju, tie ir daudzie biznesa koncerni, vairāki miljar­dieri vai viņu noklīdušās atvases. Vispirms jau iepriekš minētais un Rietumos gan par pasaules geju karali, gan par finanšu afēristu dēvētais, bet mūsu prezidentes dāsni ar Triju Zvaigžņu ordeni apbalvo­tais Džordžs Soross. Tad ir vesela rinda bagāto magnātu mantinieki, kuri kļuvuši par alkoholiķiem, narkomāniem, okultistiem, protams, daudzi inficējušies ar homoseksuālismu, un tagad viņi ar savām bagātībām visādi veicina savu iemīļoto dzīvesveidu. Un ir pat veseli uzņēmumi, piemēram, „Ford”, kurš atklāti paziņojis, ka no katras šī koncerna pārdotās mašī­nas, tur ietilpt tādas markas, kā, piemēram, „Ford”, „Mercury”, „Lincoln”, „Mazda”, „Volvo”, „Jaguar”, „Land Ro­ver”, ap 1000 dolāru tiek nodoti pederastijas popularizēšanai pasaulē. Arī tepat Latvijā aug to uzņēmumu saraksts, kas nu jau atklāti nekaunas atbalstīt nāves ideoloģiju, piemēram, viesnīcas „Latvija” un „Valdemārs”, lidsabiedrība „Ryanair”, portāls „politika.lv“, Sabiedrības integrācijas fonds utt. Bet mums nav jānobīstas no šiem duļķainajiem cunami, mūsu tautas spēks, ar Dieva svētību stiprināts, var kļūt par pietiekami stipru cietoksni mūsu valstij, ja vien mēs pareizi apzināsimies šā laika prioritātes un būsim aktīvi katrs sava vietā.

Visu dzīvi esmu bijis principu cilvēks, tādēļ Latvi­jas politiskā dzīve man nav pieņemama tieši to milzīgo kompromisu un morālā deficīta dēļ. Un es nepiekrītu daudzu politiķu mīļajam teicienam: „Neko darīt, tāda jau ir tā politika…” Nē, Latvijas politika tāda ir tikai tādēļ, ka Latvijas politiķi to tādu veido un tādu uztur. Turklāt varbūt pat visvainīgākie ir Latvijas politiķu mammas un tēvi, kuri saviem dēliem un meitām bērnībā nav pratuši iemācīt ne­liekuļot, bet augstā cieņā turēt savu, savas dzimtas un sa­vas tēvu zemes godu. Bet tagad jau ir par vēlu kaunināt. Jā, protams, tur arvien ir daži cilvēki, visu cieņu viņiem, kas cenšas cīnīties par sabiedrības interesēm, bet viņi neko daudz mainīt nevar, jo vairākums ir to, kas ko­misijās, komitejās un Saeimas un valdības balsojumos nosaka, kas būs un kas nebūs. Un tomēr viņi izmisīgi aiz­stāv mūsu tautas patiesās intereses, liels paldies viņiem par to.

kristīgie pasākumi | baznīca

Līdzīgie raksti:

• Jānis Rožkalns. Brīvības dēļ (1)
• Lūcija Fricberga: Jēzus teica - “Esi mierīga.”
• Paulis Kļaviņš. Pie rokas ņem un vadi (2)
• Paulis Kļaviņš. Pie rokas ņem un vadi (1)
• Zina Stirna: Mana sirdsdziesma

Triju Zvaigžņu ordeņa lielvirsnieks, padomju laika brīvības cīnītājs Jānis Rožkalns. 1983. gadā čeka viņu nosauca par „sevišķi bīstamu valsts noziedznieku” un tiesa piesprieda smagu sodu - astoņus gadus stingrā re­žīma ieslodzījumā speciālajā čekas nometnē. Bija pare­dzēts, ka no turienes viņš atgriezīsies vai nu fiziski un garīgi pilnīgi salauzts, vai arī neatgriezīsies nekad. Bet Dievs bija lēmis citādi. Pēc četriem tālajā Permas apgabalā nometnē pavadītajiem gadiem vienā dienā viņam negaidot tika paziņots par atbrīvošanu. Pēc atgriešanās Latvijā viņš iesaistījās grupas „Helsinki - 86″ darbībā, tad sekoja piespiedu izraidīšana uz Rietumiem.

Ar Guntu Jānis jau bija iepazinies pirms šiem drama­tiskajiem notikumiem, aresta dienā viņu dvīnīšiem bija tikai trīs mēneši. Lai tētis vēlreiz redzētu savu mazo meitiņu un dēliņu, Gunta tiesā bija ieradusies ar abiem, nu jau desmit mēnešus vecajiem Ritu un Marku. Nu Rita un Markus ir izauguši, Vācijā piedzima Rožkalnu jaunākā meita Kristīne. 2000. gadā Rožkalnu ģimene atgriezās Latvijā.

****

Pirmās represijas piedzīvoju jau pamatskolā. Nebiju ne oktobrēns, ne pionieris, turklāt mans tēvs bija sludinātājs Vecpiebalgas draudzē, tādēļ man šad un tad skolas malkas šķūnī pēc stundām lika zāģēt malku, bet tur bija lielas šķirbas, caur kurām vilka pamatīgs caurvējš. Tā es dabūju plaušu tuberkulozi. Bet visām šīm represijām bija arī sava zelta maliņa, jo tās pavēra jaunas durvis. Tuberkulozes dēļ nokļuvu Cēsu sanatorijas Meža skolā, kas padomju laikā bija daudz pozitīvāka par citām skolām.

Pēc Cēsu Meža skolas atnācu uz Rīgu un 3. tehniskajā skolā mācījos par universālvirpotāju. Tad arī iesaistījos kristīgās jaunatnes akcijās. Ar saviem vēlākajiem cīņu biedriem Olafu un Pāvilu Brūveriem biju pazīstams jau no bērnības - viņi brauca pie mums brīvlaikos. Mēs taisījām sniega cietokšņus, pikojāmies, vasarās atpūtāmies pie Ineša ezera. Protams, tolaik nerunājām par politiku, bet uzticību viens pret otru bijām ieguvuši. Vispirms domājām, kā izplatīt Evaņģēliju. Tajā laikā bija totāla bezcerība, cilvēki visur nodzērās, un mēs sapratām, ka Evaņģēlija vēsts ir vienīgā, kas cilvēkiem vēl dotu kādu perspektīvu dzīvē. Pat talantīgi cilvēki - mākslinieki, dažādu amatu meistari, neredzēdami nekādu nākotni savai dzīvei, meklēja atrisinājumu pudelē. Mums bija evaņģelizācijas grupas, es spēlēju ģitāru, mēs braukājām pa visu Latviju, arī Latgali, uzrunājām jauniešus. Tajā laikā tas bija vairāk nekā neparasti, ka jauniešu grupa atklāti dzied un stāsta par Dievu. Bieži vien mājas sanāksmēs tika sapulcināti arī kaimiņu bērni, jaunieši, skolēni. Drīz vien jutām, ka mums sāk sekot čeka.

Vienreiz vesela grupa 15. augustā aizbraucām uz katoļu svētkiem Aglonā, kur pēc misēm pagalmā dziedājām kristīgas dziesmas. Arī tur tas bija kaut kas neredzēts. Beigās izraisījās pat starptautisks konflikts. Baznīcas kārtībsargi rāva no rokām ārā ģitāru un jautāja: ko jūs te darāt? Kad jau lēnām gājām prom, redzējām, ka atbrauc milicijas mašīnas. Mūs visus arestēja un pratināja līdz rītausmai. Pratināja visus - no kurienes, kāda darbavieta, skola un tamlīdzīgi. Pa vienam laida laukā un teica: te kategoriski aizliegts dziedāt un runāt! Vēlāk izrādījās, ka Vatikāns Maskavai bija iesniedzis notu, lai dara visu nepieciešamo un pārtrauc baznīcas svētku traucēšanu. Pēc tam gan Rīgā katoļu jaunieši, ar ko mums bija kontakti, par šo Vatikāna soli atvainojās. Tā, lūk, pamazām sākās konfrontācija ar tā laika režīmu.

Golgātas, Mateja un citu draudžu jauniešiem vasarās rīkojām salidojumus. Tolaik tas notika pagrīdē, bet tā jau bija zināma varonība un dubults gandarījums, ka varam arī šajos apstākļos vairāki simti pulcēties kopā. Bet, protams, tam visam sekoja čeka un bija arī spiediens uz mācītājiem - viņus sauca uz stūra māju, brīdināja, draudēja. Viņi, kā nu katrs prata, izlocījās. Jauniešu nometnes atbalstīja mācītāji Gunārs Lagzdiņš, Jānis Šmits un Artūrs Šķuburs. Pārējie bija gatavi neredzēt, kas notiek. Viena daļa teica: tas nav labi, ar to jūs provocējat represijas. Padomju laikā, īpaši Krievijā, bija oficiālā baznīca, kas gāja kompromisa ceļu, bet otra daļa savu principu dēļ piedzīvoja vajāšanas, nepadevās, ļoti daudzi sēdēja cietumos. Bija pagrīdes tipogrāfijas, kur iespieda Bībeles. Nereģistrētie kristieši pulcējās mājās, dzīvokļos, mežos. Mēs tikām pieskaitīti tā sauktajai Orgkomitejai - nereģistrētajiem. Līdz ar to uzreiz kļuvām bīstami.

Arī Latvijā bija pagrīdes tipogrāfijas, un mēs sākām piedalīties šajā darbā. Vajadzēja neuzkrītoši pirkt papīra pakas - dažādos veikalos, turklāt nelielā daudzumā, kaut kur nolikt un pēc tam ļoti konspiratīvos apstākļos tas tika nogādāts tipogrāfijās. Viena tāda tipogrāfija atradās Jelgavas baznīcas dzīvokļa bēniņos, to tā arī neatklāja. Otra bija Līgatnē, kuru dramatiskos apstākļos čeka likvidēja. Zinādami, ka papīra pakas tiek pirktas veikalos, tās tika iezīmētas ar radioaktīvu vielu un no augšas ar helikopteru izsekoja, kur tās ar kravas mašīnu tiek vestas.

Cīņa bija dažādās jomās, bet mēs nonācām pie atziņas, ka visas tautas evaņģelizācija nav iespējama, ja netiek atgūta Latvijas neatkarība un nesākas demokrātija. Šī motīva dēļ organizējām Latvijas Neatkarības kustību (LNK). Vēl mums bija tas jaukais sapnis: ja būtu brīvība, tad, lūk, visi šie mācītāji, kas tagad dzīvo bailēs un pieļauj dažādus kompromisus, beidzot kļūtu par īstiem cilvēkiem. Spiediena vairs nebūs, sāksies jauna dzīve - Latvijā uzplauks garīgā dzīve, kultūra un tā tālāk. Runājot par kompromisiem, čeka mācītājiem pieprasīja nepieļaut bērnu un jauniešu aktivitātes, ārpusbaznīcas sarīkojumus, prasīja dot sarakstus ar visiem, kas no jauna tiek kristīti un iestājas baznīcā. Tiem mācītājiem, kam tika dota atļauja apmeklēt ārzemju konferences, vajadzēja tur stāstīt, ka Latvijā un Padomju Savienībā ir ticības brīvība, neviens netiek vajāts, ka mums ir Bībeles un literatūra. Mēs šos cilvēkus zinājām un bija ļoti grūti salikt kopā teoriju, ko viņi stāstīja no kanceles, ar dzīvi, ko viņi īstenoja pēc tam, par to iegūstot diezgan ievērojamus personīgus labumus - braukt uz ārzemēm, iegādāties tur grāmatas, apģērbu, Rietumu kārdinošās preces.

Man bija sarunas ar daudziem mācītājiem, kuri gāja kompromisa ceļu, un es nejutu, ka viņos būtu kādas dramatiskas iekšējas pretrunas. Viņi to vienmēr prata ar kaut kādu savu izstrādātu argumentāciju pamatot, pat ar Bībeles rakstu vietām, ka vajagot dzīvot mierā, vajagot visu panest, ka mērķis attaisno līdzekļus, jo caur to mēs iegūstam lielākas iespējas. Latvijā tomēr neesot tā kā Krievijā, bet, ja mēs tik konsekventi nostāsimies par Bībeles patiesībām, mūs sāks vajāt tāpat kā tur, slēgs baznīcas. Un jāsaka, ja cilvēks, īpaši jau talantīgs cilvēks, grib kaut ko attaisnot, viņš spēs attaisnot jebko.

LNK lielākās aktivitātes bija no 1974. līdz 1983. gadam. Par to mūs arī tiesāja. Kustību dibināja Pāvils un Olafs Brūveri, bet vēlāk, kad viņu ģimene bija spiesta atstāt Latviju, grupas vadība nonāca manās rokās. Mums caur Zviedriju un Somiju bija intensīvi pagrīdes kontakti ar Vāciju. Divas reizes mēnesī es braucu uz Tallinu satikt tūristus, kas, sapakojuši zem apģērba, ieveda literatūru un tehnisko palīdzību. Pretī mēs sūtījām fotogrāfijas, kā tiek pārkrievota Latvija, gatavojām dažādus dokumentus Rietumu konferencēm. Lielākais notikums bija Brūveru uzņemtā filma, kurā redzams, kādos apstākļos PSRS tiek turēti ieslodzītie, un otra filma, kur mēs no manas darba mašīnas loga vairākas stundas filmējām pa čekas ieejas durvīm nākošos un ejošos čekistus, viņu sejas un sarunas. Šo filmu parādīšanās Rietumos noveda pat pie tā, ka Francijas Komunistiskā partija pārtrauca attiecības ar PSRS Komunistisko partiju. Tā bija milzīga starptautiska uzvara, jo Latvijas vārds greznojās visu lielāko pasaules izdevumu pirmajās lappusēs. Mūsu grupā bija 20 cilvēki, arī Gunārs Astra, Jānis Vēveris un citi. Sadarbība ar Pauli Kļaviņu, Pāvilu un Ritu Brūveriem Vācijā ilga apmēram deviņus gadus.

Andropova laikā vienā janvāra rītā Rīgā kādos 50 dzīvokļos bija kratīšana, arī mūsējā. Tas bija laiks, kad Gunta gaidīja mūsu dvīņus. Pēc nakts maiņas pusseptiņos no rīta manā darbavietā dispečeru dienestā ieradās septiņi čekisti Andra Strautmaņa vadībā, parādīja kratīšanas orderi, iesēdināja mašīnā, un braucām uz mājām. Mājās man vairākās vietās bija noslēpts arhīvs - LNK zīmogs, klišejas, dokumenti. Kratīšanas laikā es pajautāju, vai varu palasīt Bībeli. Man atšķīrās tā vieta, kur Pēteris ir cietumā, bet pēc tam atnāk eņģelis, atver durvis un viņu atbrīvo. Kad es to lasīju, pēkšņi sapratu, ka tā būs ar mani, ka tikšu arestēts un pēc tam atbrīvots. Vēlāk ne reizi vien es to teicu gan Andrim Strautmanim, gan prokuroriem, kas atbildēja: Rožkaln, šajā krēslā ir sēdējuši cilvēki, kas 15 gadus dabūjuši, un jūs nesēdēsiet mazāk! Es mierīgi atbildēju: nē, es tikšu atbrīvots! Manī tik dziļi bija šī apziņa, un jāteic, ka tā man ļoti palīdzēja pēc tam visus četrus gadus cietumā.

Kratīšana gāja līdz kādiem pusčetriem pēcpusdienā. Viņi neko īpašu neatrada, bet paņēma ļoti daudz grāmatu. Jūs esat arestēts, brauksim uz čeku! - Bet mana sieva ir dzemdību nodaļā! - atbildēju. Tas viņiem bija šoks. Mani aizveda uz čeku, nosēdināja koridorā, tad vairākas stundas aiz durvīm es dzirdēju - brīžiem viņi kliedza viens uz otru, notika smaga diskusija, vai mani arestēt vai ne. Viņi saprata - ja Gunta uzzinās par arestu, viņai var būt spontānais aborts, bet mums jau tad bija ļoti plaši starptautiski kontakti, es biju regulāri ticies ar Amerikas diplomātiem un žurnālistiem Maskavā, mums bija sarakste un pat telefona sarunas ar Vāciju. Viņi to visu zināja, tādēļ dilemma bija smaga. Beigās es čekas koridorā aizmigu. Manī bija dziļš miers. Tad viņi teica, ka respektē to, ka sieva ir slimnīcā un mani nearestēs. Tā vietā mani ar čekas mašīnu aizveda uz Bulduru slimnīcu pie Guntas. Pēc tam veda uz Guntas dzīvokli Kuldīgas ielā, kur arī notika kratīšana, un tur tad vienu mūsu slēpni atrada Guntas klavierēs. Tajā atradās vairāki simti Helsinku konferences nebeiguma akta brošūras. Tās mēs bijām iespieduši Lietuvas katoļu baznīcas tipogrāfijā.

No janvāra līdz aprīlim, kamēr Gunta atradās dzemdību namā un pēc tam bērnu slimnīcā, es katru otro dienu gāju uz pratināšanu, un mums visur sekoja čekas aģenti. Vissmagākais brīdis bija pēc tam - aresta dienā. Prokurors nolasa protokolu, noformē dokumentus, izņem kurpju saites, atņem jostu, pat noņem pirkstu nospiedumus kā noziedzniekam, no trim pusēm fotografē - tas viss ir psiholoģiski ļoti smagi. Čekas pagrabā bija tāda speckamera, caur kuru laikam izgāja visi tur nonākušie. Tur nebija neviena loga, pusotru metru bieza siena, tik maza telpa, ka varēja ar rokām sienas aizsniegt, tad divas dzelzs durvis aizslēdz ciet, ka viss norīb. Ir tāda sajūta, it kā tu būtu ieslēgts milzīgā betona bluķī, turklāt tev ir pateikts - tu vairs nekad brīvību neredzēsi. Tad pārņem sajūta, ka nav ko elpot, tikai ar grūtībām lēnām velc gaisu. Tie ir ļoti smagi brīži. Bet tas dod rūdījumu un jaunus vērtību kritērijus tam, kas vispār ir dzīve.

Etaps ir smagākais posms visā ieslodzījuma laikā. Parastajam vilciena sastāvam tiek pieāķēti arestantu vagoni, kas no ārpuses ne ar ko neatšķiras no pārējiem. Man etaps sākās vienā janvāra naktī Rīgas Centrālcietumā - pēkšņi viss cietums sāka rībēt no durvju klaudzēšanas, kad mūs, kādus 400 ieslodzītos, ar mantām vispirms izdzina koridorā, kur stāvējām ar seju pret sienu, tad visiem vajadzēja iet caur vairākām telpām, kur notika totāla kratīšana, šausmīgi brutāla un milzīgā tempā - uzraugi kliedz, suņi rej. Koferi vai mantu maisu lika izbērt, stūrī jau bija milzīga mantu kaudze. Uzraugi pavēlēja: to ņem, to ne, paši kaut ko met - viena zeķe paliek, otra ne. Bet, ko nozīmē ar vienu zeķi nonākt ziemeļos? Kad pienāca mana kārta, uzraugs krieviski jautāja: par ko esot notiesāts? - Veruščij! (Ticīgais! - krievu val.) - Viņš paskatījās: veruščij? Togda i mi budem vam veritj. (Ticīgais? Tad arī mēs jums ticēsim.) Aizliegtas lietas ir? - Nav. Un man pat nepieskārās. Bet man maisā bija Bībele, rakstāmais, klade - viss, ko tūlīt pat atņemtu. Laikam man vienīgajam no visiem neveica kratīšanu. Pārējie pēc tam jautāja, vai es neesmu dēls kādam valstsvīram.

Pēc kratīšanas mūs veda cauri pagalmam, tad pa dzeloņdrāšu tuneli uz vagonu un tas bija dramatisks brīdis - nakts, zvaigžņotas ziemas debesis, visapkārt dzeloņstieples, prožektori, uzraugi ar automātiem un rejošiem suņiem, bet mums vajadzēja pārvietoties ik pa brīdim notupstoties, saliekot rokas aiz galvas, turklāt bija jāvelk līdzi sava soma. Šis skats man palicis atmiņā uz mūžu. Kā koncentrācijas nometnē.

Mūs sadzina kupeju vagonā, kam visa koridora iekšējā siena bija no restēm, un arestantu pieplakušās sejas pie restēm veidoja baigu mozaīku visas sienas augstumā. Kupejā, kas bija paredzēta astoņiem cilvēkiem, rīdot suņus, sadzina kādus 20 cilvēkus, bet braukt vajadzēja simtiem kilometru. Ik pēc četrām piecām stundām ar konvoja pa vienam veda uz tualeti. Tā ir cita pasaule, kur cilvēkam nav nekādas vērtības.

Tad mēs nonācām Pleskavas cietuma pagrabstāvā, kamerā ar maziem lodziņiem. Uz grīdas ūdens, tajā dēles, mēs lēkājām pa noliktajiem ķieģeļiem. Pa sienām ložņā desmitkāji, divstāvīgas dzelzs gultas un kameras vidū uz paaugstinājuma atklātā tualete. Daudziem šajā mitrumā sāpēja zobi un locītavas, notika kautiņi un kāršu spēles, kurās nospēlēja viens otra mantas un drēbes. Nokaitēta situācija, nekādas solidaritātes. Man tur notika pastāvīgas diskusijas par morāles tēmām. Vai ir izdevīgi zagt, vai drīkst melot - jautājumu bija daudz. Centos viņus pārliecināt - ja jau esam vienā likteņa laivā, tad vienīgais saprātīgais risinājums ir savstarpējs atbalsts. Tad arī Dievs palīdzēs un būs cerība. Pat ja tev ir ienaidnieks, tad uzvarējis viņu tu esi nevis tad, kad piespied viņu ar kāju pie grīdas, bet ja spēj to padarīt par savu draugu.

Tur bija arī viens čigāns no Daugavpils, apmēram 60 gadu vecs, viņš mums stāstīja, ka sieva esot citā cietumā, bērni citos, arī pats gandrīz visu dzīvi pavadījis cietumā, tagad viņu veda izsūtījumā uz Sibīriju. Viņš bija zaglis pēc likuma. Tā ir īpaša zagļu kategorija, zagļu elite, kuri profesionāli apguvuši savu māku un devuši zvērestu ne­kad dzīve vairs nestrādāt algotu darbu, bet iztikt tikai no zagšanas. Ja viņi nonāk cietumā, pārējie zagļi no tā sauca­mā obščaga naudas palīdz gan viņiem gan arī viņu ģimenēm, bet pēc atbrīvošanas palīdz atkal iekārtoties.

Un lūk, šis čigāns bija tas, kuram arvien bija lielākās iebildes. Beigās viņš teica tā - vai es zinot, ka Bībelē esot teikts, ka čigāniem Dievs ir atļāvis zagt? Atbildēju, ka tas nevar būt, esmu izlasījis visu Bībeli un kaut kas tāds nav atrodams. Tad man neesot īstā Bībele, jo viņš skaidri zi­not, ka tur esot aprakstīts stāsts par Jēzus Kristus piesišanu krustā, kad tur bijuši tad čigāni, kuri nozaguši vairākas naglas un tādēļ Kristum kājas nav bijis ar ko pienaglot un tās tikai piesietas pie krusta. To redzot, Kristus esot čigā­niem teicis, ka tādēļ viņi visās paaudzēs drīkstot zagt un tas nebūšot viņiem pieskaitīts kā grēks. Un tādēļ arī čigāni zogot, kad tik rodoties tāda iespēja.

Iebildu, ka tā nu gan nav patiesība un to viņi paši būs izdomājuši. Tas nu viņu saniknoja, viņš demonstratīvi pienāca pie manas gultas, paņēma manas virsbikses, ko biju nolicis uz gultas gala, aizgāja uz savu gultu un iemeta savā mai­sā. Ar to viņš parādīja - viņam ir apnicis klausīties manas gudrās mācības: paskatīsimies, kā viņš pats tagad mīlēs savu ienaidnieku? Bet mūs jebkurā brīdi vatēja paņemt uz nākamo etapu, tādā gadījumā man būtu jābrauc plāna­jās sporta biksēs. Es biju nelielā šokā, klusībā pielūdzu Dievu. Un tad, pēc dažam stundām atnesa žiletes bārdas dzīšanai, ar tām vajadzēja apgriezt arī nagus, jo šķēres cie­tumā nedod, jo tās skaitās bīstams ierocis. Kādas desmit žiletes uz visu kameru, turklāt tikai uz stundu! Es skatos - čigānam tie nagi ir šausmīgi, kādu centimetru gari, biezi un ieplaisājuši. Viņi kaut ko mēģina izdarīt, bet ar tik plā­nu žiletīti, kas lokās, neiespējami nogriezt. Sēž uz gultas malas un pie sevis lamājas.

Tad es piegāju viņam klāt, notupos un saku: iedod man to žileti, es tev palīdzēšu. Pēc pilnīga klusuma mirkļa jautājums: kā palīdzēsi? Tā - nogriezīšu tev nagus. Sēdi mierīgi, es tev tūlīt apgriezīšu, jo laika mums daudz nav. Es mēģinu, nevaru - tie nagi ir tik biezi un cieti, es paņēmu ziepes, mazliet ieziepēju, drusciņ krūzītē patu­rējām ūdenī. Kad biju nogriezis kādus trīs nagus, jutu, ka kaut kas no augšas pil, paskatos - čigānam asaras pilnas acis. Te jāsaka, ka jebkuros apstākļos viņš būtu gatavs labāk trīsreiz nomirt, nekā parādīt, ka viņš, zaglis pēc liku­ma, raud. Kamerā bija kapa klusums, ieslodzītie neticēja savām acīm, ka viņu lielākā autoritāte slauka asaras. Drīz arī vajadzēja atdot žiletes. Es aizgāju uz savu gultu un ska­tos - čigāns atver savu maisu, izvelk manas bikses, nāk pie manis, sniedz tās un saka: piedod, Jāni, es esmu ļoti ļauns cilvēks, lūdz par mani Dievu.

Ieslodzītajiem tā bija tāda dzīves paraugstunda, kā ar laipnu soli var uzvarēt pat vislielāko ļaunumu. Pēc tam mūs izšķīra, viņu aizveda uz citu etapu, bet apmēram pēc nedēļas - simtiem kilometru tālāk - mani no cita cietu­ma veda atkal iekšā arestantu vagonā, mani ved gar ku­pejām, un es dzirdu, vienā kupejā sauc: smotriķe, Božij čelovek idjot! (Skatieties, Dieva cilvēks iet! -krievu val.) Es pazinu, tas ir mans čigāns! Tur es ar viņu tad tikos pēdējo reizi. Tas bija ļoti dramatisks piedzīvo­jums, patiesībā tur nenotika nekas pārdabīgs, tikai mēs visi redzējām, cik ārkārtīgi efektīva izrādījās visvienkār­šākā Evaņģēlija patiesība. Tā salauza pat šo tēraudcieto zagļa sirdi.

kristīgie pasākumi | baznīca

Līdzīgie raksti:

• Jānis Rožkalns. Brīvības dēļ (2)
• Lūcija Fricberga: Jēzus teica - “Esi mierīga.”
• Paulis Kļaviņš. Pie rokas ņem un vadi (1)
• Zina Stirna: Mana sirdsdziesma
• Paulis Kļaviņš. Pie rokas ņem un vadi (2)

18. februāra tautas nobalsošanā mums izdevās nosargāt latviešu valodas tiesības būt vienīgajai oficiālajai zemē, ko sauc par Latviju. Tagad, kad no šī notikuma pagājis zināms laiks, varam apsēsties un mierīgi padomāt, ko mums atklāj un māca referenduma iznākums. Neapšaubāmi lielākais ieguvums ir tas, ka reizēm tik politiski kūtrie un vienaldzīgie latvieši šoreiz spēja apvienoties, lai aizstāvētu sev tik svētu un pašsaprotamu lietu kā latviešu valodas tiesības brīvi attīstīties vienīgajā vietā uz pasaules, kur tas iespējams. Šis fakts pierāda, ka spējam aizmirst sarūgtinājumu, strīdus un nesaskaņas, kad jācīnās par patiesi fundamentālām un eksistenciālām vērtībām. Nepatīkamais pārsteigums ir Latgales balsojums un arī tas, ka par otru valsts valodu nobalsoja 25% no tiem, kas piedalījās referendumā. Tas nav maz un liek domāt, ka krievvalodīgo integrācija 20 gadu laikā tā arī nav notikusi un lielākā daļa krievu joprojām dzīvo pašu izveidotā valodas rezervātā. Tie daži „labie krievi”, kurus tik bieži intervē latviešu plašsaziņas līdzekļi, ir patīkams, taču rets izņēmums.

Jau nākamajā dienā pēc referenduma daudzi politologi, sabiedrības pārstāvji un politiķi viens par otru skaļāk nāca klajā ar paziņojumiem, ka nevajag tautas nobalsošanas rezultātus uztvert kā latviešu uzvaru, bet nepieciešams dialogs ar krievu kopienu. Doma it kā pareiza, taču… katra kopiena ar dialogu saprot pavisam ko citu. Krievi to vispirms uztver kā latviešu piekāpšanos nacionālajā jautājumā. Kā piemērs tiek minēta iespēja pašvaldībās rakstīt iesniegumu un saņemt atbildi krievu valodā, zāļu anotācijas aptiekās, pareizticīgo Ziemassvētku atzīšana par valsts svētkiem, bet dažam gribētos, lai uz cīsiņu iepakojuma būtu rakstīts arī „sosiski”. Lindermans & Ko cerēja ne jau uz uzvaru referendumā, bet gan „piespiest latviešus uz dialogu”. Savukārt latvieši no dialoga sagaida krievu gatavību kopā ar latviešiem integrēties vienotā politiskā nācijā uz latviešu valodas un vērtību pamata. Tādejādi visas runas par dialogu ir tikai tukša retorika, jo neviena puse nav gatava piekāpties. Latvieši to vienkārši nevar atļauties, bet krievi savu lielas tautas ambīciju dēļ to nevēlas.

Šobrīd ir pilnīgi skaidrs, ka līdzšinējā integrācijas politika cietusi neveiksmi, un lielā mērā tā noticis latviešu pārāk liberālās attieksmes dēļ. Ja Pirmās republikas laikā liberālisms mazākumtautību politikā deva labu rezultātu, tad pēc 50 padomju gadiem mūsdienu Latvijā tas izrādījies vairāk postošs nekā sabiedrību vienojošs. Pat daudzi Krievijas eksperti atzīst, ka Latvija ir viena no retajām valstīm pasaulē, izņemot, protams, pašu Krieviju un tās satelītvalsti Baltkrieviju, kur krievu minoritātei ir tik plašas tiesības. Taču tieši šeit krievi parāda vislielāko neapmierinātību un tieši no Latvijas nāk visniknākie krievu radikāļi, kas jauc politisko gaisotni ne vien pie mums, bet visā Eiropā. Acīmredzot krievi mūsu liberālismu novērtējuši nevis kā pretimnākšanu un labas gribas žestu, bet vājuma izpausmi. Valstīs, kur krievu minoritātei ne tuvu nav tādas tiesības kā Latvijā, šādi referendumi nenotiek un krievi drīzāk izvēlas pamest valsti nekā rīkot protesta akcijas.

Otra lielākā kļūda šajos 20 gados ir konsekvents valsts politikas trūkums, lai no kopējās krievvalodīgo masas nošķirtu citu tautību cilvēkus, veicinot to nacionālās pašapziņas atdzimšanu. Ir vispārzināms, ka padomju laikā cilvēkam, kurš dzīvoja ārpus savas etniskās teritorijas, bija liegta izglītības un kultūras autonomija dzimtajā valodā. Izņēmums, protams, bija krievi. Tādejādi, piemēram, tiem daudzu tautību padomju pilsoņiem, kas dažādu vēsturisku un politisku peripetiju dēļ apmetās uz dzīvi Latvijā, vajadzēja izvēlēties - vai nu savu turpmāko dzīvi saistīt ar latviešu valodu, vai arī runāt krievu mēlē. Saprotams, vairākums izvēlējās otro iespēju, jo latviešu valodu vajadzēja apgūt no nulles, bet krieviski vairāk vai mazāk runāja ikviens PSRS iedzīvotājs. Trešās atmodas gados nacionālās pašapziņas atdzimšana skāra ne vien latviešus, bet arī citas šeit dzīvojošās tautības. Radās mazākumtautību kultūras organizācijas, tomēr daudzās no tām sarunvaloda joprojām palika krievu, jo dzimtā valoda augstākminēto iemeslu dēļ bija zaudēta un to nācās apgūt no jauna. Te nu iniciatīvu vajadzēja uzņemties valstij, lai palīdzētu mazākumtautībām izrauties no krievu valodas ietekmes. Diemžēl tas netika izdarīts, cerot, ka mazākumtautību pašas tiks galā ar savas nacionālās identitātes nostiprināšanu. Rezultātā „krievu tiesību” aizstāvji šobrīd visas Latvijā dzīvojošās mazākumtautības uzskata par krieviem pēc būtības.

Trešā Latvijas valsts lielā kļūda aizvadītajos gados ir Latgales nostādīšana „bārenītes” lomā. Tomēr vislielākā kļūda ir Latgales pierobežas iedzīvotāju atstāšana bez latviskās informatīvās telpas. Tā ir absurda situācija, ka nacionālas valsts noteiktos reģionos nav tehniski iespējams uztvert nacionālos TV un radio kanālus. Šāda situācija 90. gados bija daudzviet Latgalē un ne tikai. Līdz ar digitalizāciju šī lieta ir puslīdz sakārtota, taču daudzi pierobežas iedzīvotāji nemaz vairs nevēlas skatīties un klausīties latviešu elektroniskos plašsaziņas līdzekļus, jo ilgus gadus atradušies citu valstu informatīvās telpas ietekmē. Rezultātā uz jautājumu, kas ir Latvijas prezidents, viens otrs pierobežas skolnieks atbild, ka… Putins! Situācija ir steidzami jālabo un pierobežas rajonos iedzīvotājiem digitālajai uztveršanai paredzētos dekoderus jāapmaksā no valsts līdzekļiem. Pretējā gadījumā mēs riskējam šos cilvēkus pazaudēt uz visiem laikiem, turklāt šāds stāvoklis draud arī ar seperātisma tendenču pastiprināšanos. Jau tagad dzirdēts, ka latgalis Jānis, kas visticamāk ikdienā runā krievu mēlē, kopā ar kaimiņu Ivanu vakaros dzerot šņabi apspriež, ka Latgalei vajadzētu atdalīties no Latvijas un pievienoties Krievijai vai vismaz pieprasīt autonomiju. Uz šīs nots labprāt spēlē arī krievu nacionālisti, cenšoties pretstatīt latgaliešus citiem latviešiem.

Jāņem vērā arī tas, ka vairākos pierobežas rajonos iedzīvotāju etniskais sastāvs ir teju pilnīgi krievisks, citos dzīvo gandrīz tikai baltkrievi. Pirmās republikas laikā šo problēmu risināja pierobežā latviešiem piešķirot zemi uz atvieglotiem noteikumiem, dodot zemniekiem lētus kredītus, nometinot šeit robežsargu ģimenes no citiem valsts reģioniem un tādejādi padarot vidi latviskāku. Arī Daugavpilī bija izvietotas karaspēka daļas, kas ievērojami pārmainīja pilsētas nacionālo un etnisko seju. Diemžēl padomju vara sekoja šim piemēram un pilsētā izmitināja gan armijas daļas, gan viesstrādnieku tūkstošus. Rezultātā šodien Daugavpilī latviešu palikuši vien nepilni 20%. Turklāt viņi ir politiski mazaktīvi un baidās atklāti paust viedokli nacionālajā jautājumā. To pierāda arī referenduma dienas, kad lielākā daļa uzrunāto Daugavpils latviešu atteicās paust savu viedokli. Savukārt pilsētas krievu iedzīvotāji bija neslēpti agresīvi. Viens teica, ka krievu valodai vienkārši jābūt valsts valodai, citādi neko te nevarot saprast. Cits sūkstījās, ka uz ielām visur redzami tikai vācu (!) uzraksti. Kad žurnāliste iebilda, ka tie ir latviešu valodā, vīrelis atcirta: tas taču ir viens un tas pats! Bet kāda Daugavpils laikraksta redaktors piebilda - viņam esot nepatīkami, ka uz ielām neredzot uzrakstus kirilicā.

Liela loma ceļā uz Latgales ciešāku piesaistīšanu kopējām Latvijas mājām būtu oficiāla statusa piešķiršana latgaliešu valodai, kas taču arī ir viena no latviešu valodas literārajām formām. To varētu noteikt par reģionālo valodu. Citādi iznāk, ka pret statusa piešķiršanu latgaliešu valodai iebilstam, kamēr nonākam līdz referendumam par krievu valodu kā otru valsts valodu. Nebūtu jau arī nekas briesmīgs, ja tajās Latgales pašvaldībās, kur iedzīvotāju lielum lielais vairākums ir krievi, krievu valodai tiktu piešķirtas zināmas iespējas, protams, stingri ievērojot latviešu valodas kā valsts valodas statusu. Visbeidzot steidzami jāizstrādā un jāievieš valsts atbalsta programma Latgales reģionam, kas ietvertu gan ekonomiskos, gan kultūras, gan nacionālos aspektus. Pretējā gadījumā mēs riskējam pat ar iespējamu šī reģiona zaudēšanu tālākā nākotnē.

Tās ir lielākās politiķu izdarītās kļūdas aizvadītajos 20 gados, taču, kā saka - izlietu ūdeni nesasmelsi. Ko darīt tālāk? Daudzi samiernieciski teic, ka varbūt tomēr vajadzētu krieviem nākt pretī (lasi - piekāpties), jo tik un tā taču neviens no šejienes prom nebrauks un kopā vien būs jādzīvo. Tajā pašā laikā krievu radikāļi, bet viņiem ir visai liela ietekme uz lielas daļas krievvalodīgo prātiem, atklāti pauž, ka „cīņa par krievu valodu Latvijā turpināsies līdz uzvarai”. Bet par latviešiem, kas balsoja pret divvalodību, biedrības „Rodina” mājas lapā teikts: „Tas parāda, uz cik necivilizēta līmeņa atrodas latviešu kopienas apziņa”. Tādejādi var prognozēt, ka nākotnē mūs sagaida vēl daudz un dažādi referendumi un pasākumi ar vienu mērķi - šķelt Latvijas sabiedrību un uzturēt šeit pastāvīgu spriedzes un nestabilitātes gaisotni. Starp citu, krievu nacionālisti to nemaz neslēpj: „Vispirms krieviem jākultivē stingru nacionālo instinktu. Lai saglabātu savu kultūrvidi, pēc iespējas jāizvairās no latviskās vides. Jāveicina maksimāla sabiedrības šķelšana, lai pēc tam divas kopienas uz pilnīgas vienlīdzības pamatiem varētu vienoties. Latvija ir un būs tikai divkopienu valsts! Krievu valoda ir Latvijas valoda!”

Lai kā referenduma iznākumu interpretētu latvieši, krievu radikāļi vienalga jūtas uzvarētāji: „Mēs uzvarējām! Tā ir mūsu pirmā lielākā uzvara. Priecē, ka būtībā neviens krievs nav asimilējies un atsacījies no savām neapstrīdamajām tiesībām. Latviska Latvija - tā ir utopija!” - tie ir citāti no biedrības „Rodina” rakstiem un komentāriem. Gan vietējā krievu presē, gan Krievijas plašsaziņas līdzekļu un pat Ārlietu ministrijas komentāros parādās dažādas spekulācijas, kāds būtu rezultāts, ja referendumā piedalīties varētu arī nepilsoņi. Parādās arī nepamatoti apgalvojumi, ka daudzās lauku un mazpilsētu pašvaldībās referenduma rezultāti esot viltoti, jo tur neesot piedalījies neviens novērotājs. Patiesie skaitļi esot 35% „par” un 65% „pret”. No kurienes ņemti šie skaitļi, neviens, protams, nekomentē. To, ka valodas jautājumā krievi pat nedomā par kaut kādiem kompromisiem pierāda vēl viens citāts: „Nekad vēl liela nācija bez acīmredzama iemesla nav piekritusi integrēties nācijā ar mazu informatīvo telpu. Es nepieļaušu, ka uz mana rēķina tiktu saglabāta valoda, kuru pašiem latviešiem saglabāt nav pa spēkam. Tātad jūsu (latviešu) liktenis ir iet bojā!”

Vienā ziņā gan Rīgas mēram Nilam Ušakovam ir taisnība - latviešu valodas zināšana vēl nenozīmē lojalitāti Latvijas valstij. Daudzi labticīgie latvieši priecājās par straujo latviešu valodas pratēju pieaugumu pēdējo 20 gadu laikā un uzskata - ja krievs iemācās latviešu valodu, tad jau viss ir kārtībā. Taču daudzi no cittautiešiem valsts valodu lieto tikai darba vajadzībām, bet ārpus tā vien retos gadījumos. Citi latviski gan prot, bet nerunā principa pēc, tāpat kā daudzi principa pēc atsakās naturalizēties, jo uzskata, ka pilsonība viņiem pienākas automātiski. Vēl citi pieņem Krievijas pilsonību. Vienu kļūdu mēs tomēr esam pieļāvuši - tiem krievu un citu tautību Latvijas iedzīvotājiem, kas atmodas gados aktīvi iesaistījās cīņā par neatkarības atjaunošanu, pilsonību vajadzēja piešķirt par īpašiem nopelniem. Daudziem no viņiem tā netika piešķirta, kaut arī ar šo formulējumu pilsonību 90. gados saņēma ļaudis, kas nebija tā cienīgi. Tādejādi šie cilvēki var pamatoti justies aizvainoti, taču pārējiem aizvainojums ir nevietā. Naturalizēties, apliecinot savu lojalitāti valstij, joprojām ir iespējams katram.

Taču arī naturalizācija nav panaceja, kas automātiski veicinās krievvalodīgo lojalitāti Latvijas valstij. Daudzi apgalvo, ka mīl šo zemi, taču viņu domāšana un rīcība pierāda, ka viņi nemīl šo valsti un daudzi arī latviešu tautu. Skumīgākais, ka starp šādiem ļaudīm ir ne vien krievi, bet arī citu tautību Latvijas iedzīvotāji, kas padomju varas īstenotās vienotās „padomju tautas” politikas dēļ zaudējuši savu etnisko un nacionālo identitāti. Lūk, citāts no Latvijas krievu interneta: „Priecē, ka naciķiem nav izdevies mūs sašķelt pēc nacionalitātes pasē. Visi krievi, baltkrievi, ukraiņi, krievvalodīgie latvieši un vairākums nacionālo minoritāšu ir apstiprinājuši savu piederību krievu kopienai. Visas nacionalitātes jau sen ir izvēlējušās krievu valodu kā savstarpējās sazināšanās valodu, jo ir daudz gudrākas nekā Latvijas vadītāji. Piedāvāto „integrāciju” mēs esam nolaiduši kanalizācijā, kur tai ir īstā vieta.”

Situācija, kurā šobrīd esam nonākuši, daudzus latviešus spiež kļūt radikālākiem savos uzskatos. Šobrīd jau gandrīz neviens vairs nešaubās, ka valsts finansētai izglītībai jābūt tikai un vienīgi latviešu valodā, sākot jau no bērnudārza. Agrāk šajā jautājumā mani uzskati bija daudz liberālāki, par ko var pārliecināties „Laikmeta zīmēs” publicētajā rakstā „Minoritāšu skolas - par un pret”. Tiesa, negribētos aizskart citu mazākumtautību (poļu, ukraiņu, ebreju, igauņu) skolas, kas visumā ir lojālas Latvijas valstij. Taču tas, ko un kā māca dažās krievu skolās, lojalitāti patiesi neveicina. Problēma ir arī attieksme pret valsti un latviskām vērtībām ģimenē. Ja bērns ik dienas dzird negatīvu informācija un jūt vecāku nicinošo attieksmi pret valsti, arī viņš pēc kāda laika sāk domāt tāpat. Latviska skola un vide šajā ziņā var būt pretsvars negatīvajai un naidīgajai informācijai ģimenē. Ne reizi vien novēroti gadījumi, kad skolas un vides ietekmē bērna attieksme mainās un viņš vairs nepiekrīt visam, ko saka vecāki. Protams, vecākiem tas var nepatikt, taču nedrīkst vadīties no valstij nelojālu vecāku interesēm - mums jāuzvar cīņā par jaunās paaudzes prātu un dvēselēm.

Ir pienācis laiks izbeigt šo liberāli gaudeno attieksmi nacionālajā jautājumā. Šādu laipnību mūsu nelabvēļi novērtējuši kā vājuma pazīmi un sākuši uzbrukumu plašā frontē. Lūk, „kaujas sauciens”, kas atrodams kādā no krievu interneta komentāriem (pasvītrojumi mani): „Beidzas gadsimts, kad Krievu Tauta atradās bezapziņas stāvoklī. Kā kāpurs vij kūniņu, lai kļūtu par taureni, tā Krievu Tauta kā Dieva tauta pēc Dieva gribas bija iemidzināta iekšējai transformācijai. Un, lūk, transformācija ir pabeigta - sātana pasaulē atkal ir parādījies Krievu Cilvēks. Šodien mūsu kopējais skaits ir pietiekoši liels, lai sāktos Krievu Tautas atdzimšanas process. Un tagad dienas kārtībā ir jautājums par mūsu tiesību atjaunošanu būt Krievu Zemju mantiniekiem. Kamēr mēs gulējām, ir izvērsušies viendienīši, kam galva sagriezusies no mūsu zemes bagātībām, kas pazaudējuši mēra sajūtu no nesodāmības apziņas. Ir pienācis laiks apvienot visus, ko 20 gadus asimilēja, vajāja, ignorēja, apvainoja, pazemoja utt., vienā VIENOTĀ SPĒKĀ! DIEVS ir ar mums, slāvi! URĀ! URĀ! URĀ!” Te nu komentāri lieki.

Šis un tamlīdzīgi citāti no Latvijas krievu interneta un plašsaziņas līdzekļiem viennozīmīgi pierāda, ka krievu kopiena savā vairākumā nav gatava integrēties vienotā Latvijas nācijā uz latvisko vērtību pamata. Latvijas krievu kopiena ir viena no konservatīvākajām un impēriskāk noskaņotajām krievu kopienām visā postpadomju telpā. To pierāda gandrīz viennozīmīgais atbalsts Krievijas ārpolitiskajām un militārajām aktivitātēm, lai kādas tās būtu. Atcerēsimies kaut vai Čečenijas karu, kad bojā gāja tūkstošiem mierīgo civiliedzīvotāju, bet Latvijas krievi centās šo genocīdu attaisnot. Atcerēsimies Krievijas karu Gruzijā, kad notika gluži tas pats. Latvijas krievu kopienā Vladimira Putina autoritārais režīms bauda teju nedalītas simpātijas, kaut pašā Krievijā sabiedrība arvien vairāk novēršas no Pūķina čekististkajām metodēm. Ne reizi vien gadījies dzirdzēt, cik naidīgi vietējie krievi izturas pret tiem no Krievijas iebraukušajiem tautiešiem, kas dažādu iemeslu dēļ apmetušies uz dzīvi Latvijā un pamatoti norāda vietējiem, ka ir tikai normāli iemācīties tās zemes valodu, kurā dzīvo, ka jāizbeidz nepārtraukti gausties, bet jāciena un jābūt pateicīgiem valstij, kura tiem savulaik devusi patvērumu. Šādi normāli domājoši krievi tiek aicināti braukt atpakaļ uz Krieviju un nemācīt vietējiem, kā dzīvot. Bet, kā būtu jādzīvo, atklāj biedrība “Rodina” savā uzsaukumā: “Latvijas krievu nacionālā pašnoteikšanās ir notikusi! Ir pienācis laiks celt Krievu Latviju saskaņā ar mūsu izteikto gribu!”

Savukārt lielākā daļa latviešu nav gatavi akceptēt okupācijas gados veiktās traģiskās pārmaiņas Latvijas iedzīvotāju etniskajā un nacionālajā sastāvā. Ņemot vērā, ka 30. gadu nogalē mazākumtautības Latvijā bija vien 25%, bet industrializācijas aizsegā veiktās kolonizācijas dēļ 80. gadu beigās jau 49%, ir netaisnīgi spiest latviešu tautu pieņemt okupācijas sekas kā pašas par sevi saprotamas. Slavenais sauklis DDD (deokupācija, dekolonizācija, deboļševizācija) daudziem šķiet pārāk radikāls, jo Krievija, pretēji vairāku koloniālo impēriju piemēram pagātnē, pēc neatkarības atjaunošanas nebūt negrasījās vest savus okupācijas gados šeit ievestos pilsoņus mājās, bet izdarīt to ar varu bija pilnīgi neiespējami. Taču liela daļa krievu kolonistu tā arī nav izmantojusi viņiem laipni piedāvāto iespēju palikt šajā valstī, naturalizēties un būvēt šīs valsts nākotni kopā ar latviešiem. Tāpēc ir nepieciešama nostājas maiņa - liberālisma vietā jānāk stingrai un nelokāmai valsts politikai nacionālajā jautājumā. Tiem Latvijas nelabvēļiem, kas labprātīgi integrēties šīs valsts un sabiedrības dzīvē atsakās, jāliek skaidri saprast, ka nekādas pārmaiņas valsts nacionālajā politikā nav un nekad nebūs iespējamas. Tikai stingra nostāja un nepārprotami pausta latviešu tautas griba var likt pieklust visiem šiem lindermaņiem, osipoviem, ždanokām un citiem ekstrēmistiem, labprātīgi viņi padoties nedomā. Cīņa būs ilga, taču mums tā jāuzvar. Citādi latviešu tautas izdzīvošana būs apdraudēta.

Dievs, svētī Latviju!

kristīgie pasākumi | baznīca

Līdzīgie raksti:

• Latvieti, nepadodies!