Kā izgaisa cerības par “sociālismu ar latvisku seju” - 2

Ievietoja | Sadaļa Vēsture | Publicēts 19-07-2010

1959. gada 7. - 8. jūlijā notika Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas ārkārtas plēnums, kas nosodīja nacionālkomunistu idejas un no amatiem atbrīvoja aktīvākos šo ideju īstenotājus. Plašāka sabiedrība par berklaviešu grupas sakāvi sākumā neko pat neuzzināja, jo nekāda informācija par plēnumu publicēta netika, kaut gan citos gadījumos šādi plēnumi tika plaši iztirzāti avīžu slejās. Vienīgi žurnālā „Padomju Latvijas Komunists” parādījās Arvīda Pelšes raksts, kas asi kritizēja Berklava un viņa domubiedru uzskatus. Acīmredzot LKP CK vadība bija novērojusi neapmierinātības pazīmes tautā, kas bija saistītas ar latviešu tapšanu par mazākumu savā zemē, tāpēc nolēma lieki netracināt iedzīvotājus.

Par LKP CK pirmo sekretāru kļuva Krievijas latvietis Arvīds Pelše, kas gandrīz nemaz nerunāja latviski. Turpini lasīt »



Kā izgaisa cerības par “sociālismu ar latvisku seju” - 1

Ievietoja | Sadaļa Vēsture | Publicēts 12-07-2010

1959. gada 7. - 8. jūlijā notika Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas ārkārtas plēnums, kurā tika likvidēta tā saukto nacionālkomunistu jeb berklaviešu kustība un pielikts punkts „sociālismam ar latvisku seju”. Šis notikums nelabvēlīgi ietekmēja Latvijas sabiedrību un tās attīstību daudzu gadu garumā. Sākās nekontrolētas migrācijas, izteiktas sovjetizācijas un Latvijas rusifikācijas posms, kad valsts vara nikni apkaroja jebkādas nacionālas tendences.

Pirmās neapmierinātības pazīmes latviešu komunistu vidū parādījās tūlīt pēc Staļina nāves 1953. gadā, kad uz āru izlauzās pēckara gados arvien pieaugošais sarūgtinājums par situāciju republikā un vietējo komunistu nespēju to ietekmēt. Turpini lasīt »

Atbrīvotāji vai agresori (III) - Slepkavas karavīru formastērpos

Ievietoja | Sadaļa Vēsture | Publicēts 17-05-2010

Krievu nācijai atbrīvotāju sindroms, šķiet, ierakstīts gēnos, un viņi jūtas ļoti apvainoti, ja kāds izsaka viedokli, ka varbūt tā nemaz nebija atbrīvošana, drīzāk pretēji. Īpaši spilgti šis sindroms izpaužas, kad runāts tiek par 2. Pasaules karu. Krievi uzskata, ka atbrīvojuši Eiropu no briesmīgā ļaunuma - nacisma, un velti viņiem stāstīt, ka „brūnā mēra” vietā Austrumeiropas tautām šī „atbrīvošana” atnesa citu tikpat briesmīgu ļaunumu - „sarkano mēri”.

Krievija uzskata, ka arī vācu tautu tā atbrīvojusi no nacistu jūga. Atcerēsimies stāstus par labsirdīgajiem krievu karavīriem, kas no savām karalauka virtuvēm barojuši badā mirstošos Berlīnes un citu vācu pilsētu iedzīvotājus, vai arī Berlīnes Treptovparkā redzamo pieminekli ar padomju karavīru, kas uz saviem pleciem nes vācu bērneli. Nevēlos apšaubīt šo stāstu patiesumu, jo ne jau visus cilvēkus karš padarīja par zvēriem. Tomēr ir milzum daudz dokumentētu liecību par padomju karavīru zvērībām „atbrīvotajos” Eiropas, īpaši Vācijas, reģionos. Šīs prātam neaptveramās vardarbības priekšā nobāl pat nacistu noziegumi. Turpini lasīt »

Atbrīvotāji vai agresori (II) - Eiropas pārdale

Ievietoja | Sadaļa Vēsture | Publicēts 10-05-2010

2. Pasaules kara sākumā sagrābušas gandrīz visu Eiropu, abas agresorvalstis - Vācija un PSRS - vairs nespēja saprasties laupījuma sadalē. Ir viedoklis, ka Hitlers nobijies no Staļina pārlieku lielās „apetītes” - Vācija bija cerējusi, ka PSRS savu ietekmi Baltijā un Somijā īstenos nevis atklāti okupējot šīs valstis, bet gan politiskām metodēm. Tāpat Vācija bija neapmierināta ar Ziemeļbukovinas sagrābšanu, kas nebija paredzēta Molotova - Ribentropa paktā, jo Vācijai Rumānijā bija nopietnas ekonomiskas intereses. 1941. gada 22. jūnijā Vācija uzbruka Padomju Savienībai. Ciešot milzīgus materiālos un cilvēku upurus PSRS uzvarēja šo karu. Taču pat šīs asiņainās cīņas rezultātā tā pamanījās iegūt sev ievērojamas teritoriālas un politiskas dividendes.

Eiropas valstu pēckara liktenis tika izlemts Antihitleriskās koalīcijas valstu vadītāju konferencēs Maskavā, Teherānā, Jaltā un Potsdamā. Turpini lasīt »

Atbrīvotāji vai agresori (I) - Kas iesāka 2.Pasaules karu

Ievietoja | Sadaļa Vēsture | Publicēts 03-05-2010

Klāt atkal maijs, kad daļa Latvijas iedzīvotāju atzīmē savas uzvaras kārtējo gadadienu, kamēr lielākajam vairākumam tas ir atgādinājums par 50 traģiskiem okupācijas gadiem. Kremļa aģenti no kustības „Naši”, kā arī pašmāju provokatori no dažādām krievu nacionālistu organizācijām jau gada sākumā solīja pārpludināt Latviju ar Georga (Sv. Jura) lentītēm. Tas viņiem arī tika brīvi atļauts un nu krieviski runājošo iedzīvotāju krūtis atkal lepni rotā brūni strīpainās lentītes, bet automobiļus - Krievijas karogi un cita simbolika. Šķiet, pirmssvētku eiforijā ir aizmirsies, ka vēstures posms, ko krievi dēvē par Lielo Tēvijas karu, pārējai pasaulei bija 2. Pasaules karš, kas nesākās brīdī, kad nacistiskā Vācija uzbruka Padomju Savienībai, bet krietni agrāk, proti, kad PSRS kopā ar Vāciju iebruka Polijā. Pasaules karu Vācija neizraisīja viena, bet kopā ar PSRS, un tieši Padomju Savienībai šī kara rezultātā tika vislielākie teritoriālie un politiskie ieguvumi. Turpini lasīt »

Lielā nodevība. Kā Rietumi “uzmeta” baltiešus - 2. daļa

Ievietoja | Sadaļa Vēsture | Publicēts 12-11-2009

1940. gadā pēc PSRS īstenotās okupācijas un tai sekojošās aneksijas Baltijas valstis de facto zaudēja savu neatkarību, taču no tiesību viedokļa joprojām palika starptautisko tiesību subjekti. Daļa baltiešu diplomātu atteicās atgriezties okupētajā dzimtenē un turpināja darbu akreditācijas valstīs, pārstāvot pēdējo savas valsts valdību un tās ārlietu dienestu. Lai arī gandrīz visas demokrātiskās lielvalstis vārdos nosodīja PSRS agresīvo rīcību un neatzina Baltijas inkorporāciju tās sastāvā, tomēr ne Lielbritānija, ne ASV, ne citas valstis 2. Pasaules kara apstākļos nebija gatavas iesaistīties cīņā ar PSRS Baltijas dēļ. Turpini lasīt »

Lielā nodevība. Kā Rietumi “uzmeta” baltiešus - 1. daļa

Ievietoja | Sadaļa Vēsture | Publicēts 09-11-2009

Visus garos okupācijas gadus Baltijas tautas ar cerību raudzījās Rietumu demokrātisko valstu virzienā, cerot, ka ASV, Lielbritānija un citas valstis izdarīs diplomātisku, ekonomisku vai cita veida spiedienu pret PSRS, kas galu galā piespiedīs tās totalitāro režīmu ievērot Baltijas tautu pašnoteikšanās tiesības. Vēstis, kas līdz Baltijas iedzīvotājiem nonāca cauri „dzelzs priekškaram”, tāpat Rietumu radiostacijās dzirdētais, radīja pārliecību, ka tieši Rietumvalstis ir tās, kas viskonsekventāk iestājas par Baltijas tautu brīvību un neatkarību. Taču, vai tā patiešām bija? Vēstures fakti liecina ko citu. Turpini lasīt »

Latvijas okupācija (III): fakti un secinājumi

Ievietoja | Sadaļa Vēsture | Publicēts 31-08-2009

Ņemot vērā šā raksta pirmajā un otrajā daļā minētos notikumus, šķiet nesaprotami, kāpēc Krievija un tās ideoloģiskie līdzskrējēji Baltijas valstīs joprojām neatzīst okupācijas faktu, par ko nekādu šaubu nav lielākajai daļai pasaules sabiedrības. Tā vietā Krievija spītīgi turas pie formāliem juridiskiem formulējumiem un tam ir savs iemesls, kas ne tik daudz saistīts ar vēsturi, kā politisko izdevīgumu.

Okupācijas fakta noliedzēji apgalvo, ka PSRS karaspēka papildus kontingents Latvijā ienācis saskaņā ar 1939. gada līgumu par karaspēka bāzēm un tas noticis ar Latvijas valdības labprātīgu piekrišanu. Ja tas patiešām būtu tā, tad sarkanarmiešiem, saskaņā ar līgumu, vajadzēja klusi un mierīgi dislocēties savās bāzēs un nekādi neiejaukties Latvijas iekšējās lietās. Tā vietā Sarkanās armijas karavīri ieņēma pozīcijas galvaspilsētas stratēģiski svarīgākajos ielu krustojumos, sagrābta Spilves lidlauku, visas dzelzceļa stacijas, tiltus, pastu, telegrāfu, radiofonu un citus stratēģiskus objektus. Turpini lasīt »

Latvijas okupācija (II): valsts iznīcināšana

Ievietoja | Sadaļa Vēsture | Publicēts 24-08-2009

1940. gada 14. jūnijā PSRS bruņotie spēki bloķēja Baltijas valstu gaisa un jūras telpu. Baltijas jūrā no Klaipēdas līdz pat Narvai PSRS jūras kara flotes kuģi izveidoja septiņas aizsprosta grupas. Šajā jūras blokādes operācijā kopumā piedalījās 19 karakuģu. Naktī no 14. uz 15. jūniju NKVD diversantu vienības uzbruka III Abrenes bataljona 2. sardzes mītnei Masļenkos un 3.sardzes mītnei Šmaiļos. Bija mēģinājums uzbrukt arī robežpostenim Mālainē, taču tas neizdevās. Robežapsardzības punkti tika nodedzināts, trīs robežsargi krita kaujā, tika nogalināta viena sieviete un divi civiliedzīvotāji ievainoti, 10 robežsargi un 27 vietējie iedzīvotāji aizvesti gūstā uz PSRS. 15. jūnijā PSRS karaspēks iebruka Lietuvā, pilnībā okupējot šo valsti.

16. jūnijā pulksten 14.00 PSRS ārlietu tautas komisārs V. Molotovs izsauca pie sevis Latvijas sūtni PSRS F. Kociņu un nolasīja PSRS valdības ultimātu, kurā bezierunu tonī tika pieprasīta Latvijas valdības atkāpšanās, jaunas valdības izveidošana ar no PSRS puses norādītām personām, un neierobežota padomju karaspēka kontingenta ielaišana Latvijā, piebilstot, ja līdz pulksten 23.00 netiks saņemta pozitīva atbilde no Latvijas valdības, Sarkanā armija bez atļaujas ieies Latvijas teritorijā, ar spēku apspiežot jebkādu pretošanos. Turpini lasīt »

Latvijas okupācija (I): priekšspēle

Ievietoja | Sadaļa Vēsture | Publicēts 17-08-2009

Latvijas vēstures dramatiskajos līkločos ir kāds notikums, kura novērtējums šķeļ mūsu sabiedrību jau kopš pašas neatkarības atjaunošanas, un tas ir jautājums par Latvijas okupāciju. Ja vairākumam latviešu šajā ziņā šaubu nav, tad krievvalodīgo iedzīvotāju viedoklis ir krietni vien citādāks. Šādas attieksmes veidošanā liela nozīme bijusi Krievijas nostājai, kas joprojām turpina noliegt okupācijas faktu, jo tas šai valstij radītu jaunas problēmas - tiktu aktualizēts jautājums par dekolonizāciju un kompensācijām, turklāt ideoloģiskajā cīņā vairs nebūtu iespējams ekspluatēt tik ērto nepilsoņu jautājumu un apsūdzēt Latviju krievvalodīgo iedzīvotāju diskriminēšanā.

Kā pamatojumu savai nostājai Krievija izmanto juridiskās terminoloģijas nianses. Okupācijas juridiskais skaidrojums noformulēts 1907. gada Hāgas konvencijā un nozīmē citas valsts sagrābšanu ar bruņotu (militāru) spēku un savas pārvaldības ieviešanu tajā. Baltijas valstu, tostarp Latvijas, gadījumā tā neesot bijis - valdības labprātīgi piekritušas PSRS karaspēka ienākšanai savā zemē un šo valstu armijas neesot izrādījušas nekādu pretošanos. Tomēr, saskaņā ar Hāgas konvencijas 42. pantu, teritorija ir okupēta, ja tā pakļauta naidīgas armijas faktiskai pārvaldei. Arī 1949. gadā pieņemtajā Ceturtajā Ženēvas konvencijā skaidrotie jēdzieni „agresija”, „ekspansija” un „aneksija” neatstāj nekādas šaubas par to, kas 1940. gadā notika Baltijas valstīs. Turpini lasīt »