Latviešu strēlnieki (I): Pasaules kara frontēs

Ievietoja | Sadaļa Vēsture | Publicēts 23-07-2012

Pirmais Pasaules karš, kas sākās 1914. gada 28. jūlijā, skāra lielāko daļu Eiropas. Vienā ierakumu pusē bija tā sauktās Centrālās lielvalstis - Vācija, Austroungārija, Osmaņu impērija un Bulgārija; pret tām cīnījās Antantes lielvalstis - Krievija, Francija un Lielbritānija, kurām vēlāk pievienojās ievērojams skaits citu valstu. Šis karš tika dēvēts arī par Lielo Karu, Nāciju karu un „karu, kas izbeigs visus karus”.

1915. gada 1. aprīlī vācieši bija nonākuši līdz Kurzemei un strauji virzījās uz Jelgavu. 2. - 3. aprīlī Krievijas karaspēks atsita pirmo uzbrukumu Jelgavai. Kaujās īpaši izcēlās 1914. gadā izveidotie Daugavgrīvas apvienotie bataljoni, kuros pārsvarā dienēja latvieši. 7. maijā vācieši ieņēma Liepāju. Jūlijā sākās otrs vācu uzbrukums - 14. jūlijā vācieši forsēja Ventu, 17. jūlijā ieņēma Dobeli, 18. jūlijā Tukumu un Ventspili.

Vācu uzbrukumam attīstoties, Krievijas Valsts domes latviešu deputāti Jānis Goldmanis un Jānis Zālītis 19. jūlijā publicēja patriotisko uzsaukumu „Pulcējieties zem latviešu karogiem!”. Turpini lasīt »



Asiņainais janvāris Baku

Ievietoja | Sadaļa Vēsture | Publicēts 16-01-2012

1990. gada 20. janvāra naktī Azerbaidžānas PSR galvaspilsētā Baku risinājās notikumi, kas vēsturē iegājuši ar nosaukumu Melnais janvāris (azerb. val. - Qara Yanvar) jeb Asiņainais janvāris (azerb. val. - Qanli Yanvar). Šie notikumi attīstījās laikā, kad pēc Azerbaidžānas Tautas frontes (ATF) nodibināšanās 1989. gada jūlijā, bija sākusies politiska pretstāve starp šo nacionāli noskaņoto organizāciju un kompartiju. Vissāpīgākā problēma tolaik bija etnisko armēņu un azerbaidžāņu konflikts Kalnu Karabahā. Tautas fronte uzskatīja, ka Azerbaidžānas PSR vadība nedara neko, lai aizstāvētu azerbaidžāņu nacionālās intereses. 29. decembrī Džalilabadā ATF aktīvisti ieņēma kompartijas pilsētas komitejas ēku, savukārt 31. decembrī Nahičevānas APSR teritorijā ļaužu pūlis izdemolēja robežu ar Irānu teju 700 kilometru garumā. Tūkstošiem azerbaidžāņu šķērsoja Araksas upi, lai satiktos ar tautiešiem Irānā.

Kopš konflikta sākuma Armēnijas teritoriju bija pametuši aptuveni 200 000 azerbaidžāņu, bet Azerbaidžānu - vismaz 250 000 armēņu. 1990. gada 11. janvārī ATF sarīkoja mītiņu Baku, lai protestētu pret republikas vadības neizlēmību Karabahas jautājumā. Tajā pašā dienā radikāļu grupa ieņēma vairākas administratīvās ēkas un likvidēja padomju varu Ļenkoranas pilsētā republikas dienvidos. Līdzīga situācija bija arī Ņeftčalas pilsētā. Bet 13. janvārī sākās masveida armēņu grautiņi galvaspilsētā Baku. Turpini lasīt »

PSRS militārās agresijas 1945 - 1991. 1956.gads - Ungārija

Ievietoja | Sadaļa Vēsture | Publicēts 24-10-2011

Pēc Staļina nāves Austrumeiropas valstu kompartijās sākās cīņa starp vecajiem Staļina laika kadriem un jaunajiem reformu piekritējiem. Izņēmums nebija arī Ungārijas Darba partija (UDP). Šīs cīņas rezultātā 1956. gada 18. jūlijā kompartijas ģenerālsekretārs Matjašs Rakoši zaudēja amatu. Viņa vietā nāca bijušais drošības ministrs Erno Gers. Reformu atbalstītāju rindās aktīvi iesaistījās jaunatne. 16. oktobrī Segedas universitātes studenti izstājās no komunistiskās „Demokrātiskās jaunatnes savienības” un atjaunoja neatkarīgo „Ungārijas universitāšu un akadēmiju studentu savienību”, kas bija darbojusies jau pirmskara periodā. Viņiem sekoja Pečes, Miškolcas un citu pilsētu studējošā jaunatne. 22. oktobrī šai kustībai pievienojās arī Budapeštas Tehnoloģiskās universitātes studenti, kas nākamajā dienā plānoja sarīkot protesta demonstrāciju.

23. oktobrī studentiem demonstrācijā pievienojās arī inteliģence. Demonstranti prasīja sodīt noziedzīgos valsts vadītājus, pārskatīt Ungārijas un PSRS attiecības, ievērojot vienlīdzības principu un neiejaukšanos otras valsts iekšējās lietās, izbeigt valsts „koloniālo statusu” un izvest no Ungārijas padomju karaspēku. Bija arī prasības atjaunot nacionālo simboliku un svētkus, atcelt militāro un krievu valodas apmācību augstskolās. Cita starpā tika prasīts sarīkot brīvas vēlēšanas un valdības vadību uzticēt „biedram Imrem Naģam”. Jāpiebilst, ka demonstrantu prasībās neietilpa komunistiskās iekārtas gāšana - tās liktenis tiktu izšķirts brīvās demokrātiskās vēlēšanās. Turpini lasīt »

1961. gada Berlīnes krīze

Ievietoja | Sadaļa Vēsture | Publicēts 22-08-2011

Šogad aprit 50 gadi kopš sāka būvēt bēdīgi slaveno Berlīnes mūri, kas visus aukstā kara gadus bija Eiropas sašķeltības un konfrontācijas simbols. Tā bija robeža starp diviem pasaules vadošajiem militāri politiskajiem blokiem, viena no galvenajām tā sauktā „dzelzs priekškara” daļām. Un, ja Rietumberlīnes iedzīvotāji un pilsētas viesi mūri vairāk uztvēra kā vienu no pilsētas tūrisma objektiem, tad austrumvāciešiem tas bija nebrīves un apspiestības simbols.

Kaut arī Potsdamas konferences lēmumi paredzēja vienotas vācu valsts atjaunošanu, pretrunas Padomju Savienības un Rietumvalstu starpā sekmēja divu valstu - Vācijas Federatīvās Republikas (VFR, Rietumvācija) un Vācijas Demokrātiskās Republikas (VDR, Austrumvācija) izveidošanos. Tādejādi Vācija kļuva par faktoru, kas uz pusgadsimtu sašķēla Eiropu un pasauli divās savstarpēji naidīgās nometnēs. Gan Varšavas bloka valstis, gan NATO strikti deklarēja savu nepiekāpību „Vācijas jautājumā”. Viens no pirmajiem šīs pretstāves notikumiem bija Berlīnes krīze 1961. gadā. Turpini lasīt »

PSRS militārās agresijas 1945 - 1991. 1953.gads - Austrumvācija

Ievietoja | Sadaļa Vēsture | Publicēts 27-06-2011

Pēc Staļina nāves neapmierinātība ar pastāvošo režīmu bija jaušama visās „sociālistiskās nometnes” valstīs. Čehoslovākijā komunistiskā režīma tanki asiņaini apspieda strādnieku nemierus Pilzenē. Pašā Padomju Savienībā sākās politieslodzīto masveida streiks Vorkutā , kas izvērtās par plašu sacelšanos, kura skāra gandrīz visas PSRS spaidu nometnes. Taču par pirmo patiesi lielo sacelšanos Austrumeiropā kļuva notikumi Vācijas Demokrātiskajā Republikā 1953. gada vasarā.

1952. gada jūlijā Vācijas Sociālistiskās Vienības partijas (VSVP) 2. konferencē tika pasludināts kurss uz „sociālisma plānveida celtniecību”, kas nozīmēja Austrumvācijas politiskās, saimnieciskās un sabiedriskās dzīves pilnīgu sovjetizāciju. Valstī sākās pret politiskajiem oponentiem un baznīcas pārstāvjiem vērstas represijas. Gada laikā ieslodzīto skaits dubultojās, sasniedzot 60 000. Tas izraisīja masveida bēgšanu no „sociālistiskās strādnieku paradīzes” - 1952. gadā uz Rietumvāciju aizbēga 180 000 cilvēku, bet 1953. gada pirmajā pusē vēl 226 000. Tik strauja augsti kvalificēta darbaspēka aizplūšana radīja problēmas valsts saimnieciskajai izaugsmei.

Nepareizas ekonomiskās politikas dēļ valstī sāka trūkt pārtikas produkti, tika ieviesta kartiņu sistēma. 1953. gada aprīlī pacēla cenas sabiedriskajam transportam, apģērbam, apaviem, maizei, gaļas produktiem, olām, cukuram. 1953. gada 14. maijā VSVP CK pieņēma lēmumu „par izstrādes normu paaugstināšanu ekonomisko grūtību pārvarēšanai”. Lēmums paredzēja paaugstināt izstrādes normas par 10%, bet dažās nozarēs pat par 30%. Tas bija pēdējais piliens tautas pacietības kausā. Turpini lasīt »

Latvieši Sarkanajā armijā 2. Pasaules karā - 2. daļa

Ievietoja | Sadaļa Vēsture | Publicēts 14-02-2011

Nopietni pētījumi par latviešu militāro vienību vēsturi Sarkanajā armijā 2. Pasaules kara laikā nav veikti ne padomju gados, ne šodien. 60. gadu sākumā bijušā 130. latviešu strēlnieku korpusa komandiera Detlava Brantkalna dzīvoklī sapulcējās vairāki korpusa augstākie virsnieki un nolēma, ka jāuzraksta korpusa vēsture. Taču, lai veiktu tik nopietnu darbu, bija nepieciešami finanšu līdzekļi, kā arī piekļuve daudziem tolaik vēl slēgtiem arhīvu materiāliem. Bez augstāko varas iestāžu atļaujas to atrisināt nebija iespējams. Ģenerālis Pēteris Baumanis ar lūgumu devās pie LKP CK toreizējā pirmā sekretāra Arvīda Pelšes. Pelše pateica tikai vienu vārdu: „Ņesvojevremenno” („Nelaikā”). Turpini lasīt »

Latvieši Sarkanajā armijā 2. Pasaules karā - 1. daļa

Ievietoja | Sadaļa Vēsture | Publicēts 07-02-2011

Vēl šodien nerimst strīdi, vai latvieši, kas 2. Pasaules kara gados cīnījās PSRS armijas rindās, ir varoņi vai kolaboracionisti. Ja leģionārus, kas cīnījās Vācijas pusē, tauta gandrīz viennozīmīgi uzskata par varoņiem un patiesajiem cīnītājiem par Latvijas brīvību, tad strēlnieku lomu Padomju Savienības uzvaras kaldināšanā stipri grauj fakts, ka tikai gadu pirms kara sākuma, šis pats padomju karaspēks okupēja Latviju. Šī iemesla dēļ strēlnieki tiek uztverti kā karavīri, kas palīdzēja Latvijā atgriezties ienīstajam padomju režīmam. Tomēr šāds strēlnieku vērtējums ir pārāk vienkāršots. Patiesībā strēlnieki bija tādi paši upuri lielvalstu neģēlīgajā spēlē kā leģionāri. Turpini lasīt »

Latvijas vēstures mīti - 3

Ievietoja | Sadaļa Vēsture | Publicēts 22-11-2010

Šī ir trešā un noslēdzošā daļa rakstu sērijai, kas kliedē dažus no populārākajiem mītiem Latvijas senāko laiku vēsturē.

****

7.mīts - vācieši vienmēr ar nicinājumu izturējušies pret latviešiem un uzskatījuši tos par zemākas kārtas ļaudīm.

Tā nav - līdz 16.gadsimtam Livonijas valstī problēmu starp tautībām tikpat kā nebija. Zināmas pretrunas varēja novērot Rīgas pilsētā, kur 1376.gadā rāte pilsētas iedzīvotājus sāka šķirot vāciešos un nevāciešos, bet kopš 1469.gada nevācietis vairs nevarēja iegūt nekustamu īpašumu iekšpilsētā. Tomēr tas vairāk bija ekonomisku nevis nacionālu motīvu diktēts solis, jo Livonijas pamatiedzīvotāji sāka kļūt par nopietniem konkurentiem vāciešiem amatniecībā un tirdzniecībā. Arī pēc šo likumu pieņemšanas vietējo tautu rokās joprojām palika daudzi amati Rīgas pilsētā.

Nicīga izturēšanās pret zemniekiem un nevācu izcelsmes personām sākās tikai pēc Livonijas valsts sabrukuma, kad 1561.gada 28.novembrī tā kļuva par Polijas - Lietuvas valsts provinci. Turpini lasīt »

Latvijas vēstures mīti - 2

Ievietoja | Sadaļa Vēsture | Publicēts 15-11-2010

Turpinām rakstu sēriju, kuras mērķis ir klīdināt kaut dažus no mītiem, kas tik cieši iesakņojušies latviešu vēsturiskajā apziņā.

****

5.mīts - vācu nolūks jau no paša sākuma bija Baltijas zemju iekarošana un tur dzīvojošo tautu paverdzināšana.

Vēstures fakti par to neliecina. Gotlandes un vācu kuģinieku vienīgais nolūks bija brīva tirdzniecība ar Baltijas tautām. Pirmo pastāvīgo apmetni Daugavas krastā Rietumeiropas tirgotāji izveidoja jau 1054.gadā, domājams, tā sauktajā “Zemgales ostā” (portus Semigallia), kas vikingu rūnakmeņu rakstos apzīmēta kā Simkala. Arī pirmo kristīgo misionāru nolūki nebija agresīvi. To vienīgais mērķis bija sludināt Kristus mācību. Tikai pēc tam, kad daļa līvu atkrita no kristīgās ticības, kuru pirms tam bija labprātīgi pieņēmuši, un sāka apdraudēt vietējo kristiešu dzīvību, bīskaps Bertolds un vēlāk bīskaps Alberts sāka vervēt Rietumeiropas karotājus cīņai ar nodevīgajiem pagāniem. Turpini lasīt »

Latvijas vēstures mīti - 1

Ievietoja | Sadaļa Vēsture | Publicēts 08-11-2010

Vēstures zinātnē, līdztekus uz arheoloģisko atklājumu un arhīvu dokumentu pamata veidotām hipotēzēm, sastopami arī daudzi mīti, kas reizēm tik cieši iesakņojušies cilvēku apziņā, ka ar laiku tos sāk uzskatīt par pierādītu un pašu par sevi saprotamu patiesību. Latviešiem viens no šādiem mītiem ir tā sauktie “700 verdzības gadi”. Šis mīts radies pirmās nacionālās atmodas laikā 19.gadsimta vidū un vēlāk ticis aktualizēts gan 1905.gada revolūcijas un 1.Pasaules kara laikā, gan Latvijas brīvības cīņās un Ulmaņa autoritārā režīma gados, gan arī padomju historiogrāfijā. Mūsdienās, kad vēsturnieki no jauna izvērtējuši šo un citus vēstures mītus, tiek pamatoti aizrādīts, ka runām par “700 verdzības gadiem” nav īsta pamata. Šajā rakstā aplūkosim dažus no tradicionālajiem Latvijas vēstures mītiem un mēģināsim noskaidrot, kā bija patiesībā. Turpini lasīt »