Laikmeta zīmes

1959. gada 7. - 8. jūlijā notika Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas ārkārtas plēnums, kas nosodīja nacionālkomunistu idejas un no amatiem atbrīvoja aktīvākos šo ideju īstenotājus. Plašāka sabiedrība par berklaviešu grupas sakāvi sākumā neko pat neuzzināja, jo nekāda informācija par plēnumu publicēta netika, kaut gan citos gadījumos šādi plēnumi tika plaši iztirzāti avīžu slejās. Vienīgi žurnālā „Padomju Latvijas Komunists” parādījās Arvīda Pelšes raksts, kas asi kritizēja Berklava un viņa domubiedru uzskatus. Acīmredzot LKP CK vadība bija novērojusi neapmierinātības pazīmes tautā, kas bija saistītas ar latviešu tapšanu par mazākumu savā zemē, tāpēc nolēma lieki netracināt iedzīvotājus.

Par LKP CK pirmo sekretāru kļuva Krievijas latvietis Arvīds Pelše, kas gandrīz nemaz nerunāja latviski. Turpini lasīt »

1959. gada 7. - 8. jūlijā notika Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas ārkārtas plēnums, kurā tika likvidēta tā saukto nacionālkomunistu jeb berklaviešu kustība un pielikts punkts „sociālismam ar latvisku seju”. Šis notikums nelabvēlīgi ietekmēja Latvijas sabiedrību un tās attīstību daudzu gadu garumā. Sākās nekontrolētas migrācijas, izteiktas sovjetizācijas un Latvijas rusifikācijas posms, kad valsts vara nikni apkaroja jebkādas nacionālas tendences.

Pirmās neapmierinātības pazīmes latviešu komunistu vidū parādījās tūlīt pēc Staļina nāves 1953. gadā, kad uz āru izlauzās pēckara gados arvien pieaugošais sarūgtinājums par situāciju republikā un vietējo komunistu nespēju to ietekmēt. Turpini lasīt »

Krievu nācijai atbrīvotāju sindroms, šķiet, ierakstīts gēnos, un viņi jūtas ļoti apvainoti, ja kāds izsaka viedokli, ka varbūt tā nemaz nebija atbrīvošana, drīzāk pretēji. Īpaši spilgti šis sindroms izpaužas, kad runāts tiek par 2. Pasaules karu. Krievi uzskata, ka atbrīvojuši Eiropu no briesmīgā ļaunuma - nacisma, un velti viņiem stāstīt, ka „brūnā mēra” vietā Austrumeiropas tautām šī „atbrīvošana” atnesa citu tikpat briesmīgu ļaunumu - „sarkano mēri”.

Krievija uzskata, ka arī vācu tautu tā atbrīvojusi no nacistu jūga. Atcerēsimies stāstus par labsirdīgajiem krievu karavīriem, kas no savām karalauka virtuvēm barojuši badā mirstošos Berlīnes un citu vācu pilsētu iedzīvotājus, vai arī Berlīnes Treptovparkā redzamo pieminekli ar padomju karavīru, kas uz saviem pleciem nes vācu bērneli. Nevēlos apšaubīt šo stāstu patiesumu, jo ne jau visus cilvēkus karš padarīja par zvēriem. Tomēr ir milzum daudz dokumentētu liecību par padomju karavīru zvērībām „atbrīvotajos” Eiropas, īpaši Vācijas, reģionos. Šīs prātam neaptveramās vardarbības priekšā nobāl pat nacistu noziegumi. Turpini lasīt »

2. Pasaules kara sākumā sagrābušas gandrīz visu Eiropu, abas agresorvalstis - Vācija un PSRS - vairs nespēja saprasties laupījuma sadalē. Ir viedoklis, ka Hitlers nobijies no Staļina pārlieku lielās „apetītes” - Vācija bija cerējusi, ka PSRS savu ietekmi Baltijā un Somijā īstenos nevis atklāti okupējot šīs valstis, bet gan politiskām metodēm. Tāpat Vācija bija neapmierināta ar Ziemeļbukovinas sagrābšanu, kas nebija paredzēta Molotova - Ribentropa paktā, jo Vācijai Rumānijā bija nopietnas ekonomiskas intereses. 1941. gada 22. jūnijā Vācija uzbruka Padomju Savienībai. Ciešot milzīgus materiālos un cilvēku upurus PSRS uzvarēja šo karu. Taču pat šīs asiņainās cīņas rezultātā tā pamanījās iegūt sev ievērojamas teritoriālas un politiskas dividendes.

Eiropas valstu pēckara liktenis tika izlemts Antihitleriskās koalīcijas valstu vadītāju konferencēs Maskavā, Teherānā, Jaltā un Potsdamā. Turpini lasīt »

Klāt atkal maijs, kad daļa Latvijas iedzīvotāju atzīmē savas uzvaras kārtējo gadadienu, kamēr lielākajam vairākumam tas ir atgādinājums par 50 traģiskiem okupācijas gadiem. Kremļa aģenti no kustības „Naši”, kā arī pašmāju provokatori no dažādām krievu nacionālistu organizācijām jau gada sākumā solīja pārpludināt Latviju ar Georga (Sv. Jura) lentītēm. Tas viņiem arī tika brīvi atļauts un nu krieviski runājošo iedzīvotāju krūtis atkal lepni rotā brūni strīpainās lentītes, bet automobiļus - Krievijas karogi un cita simbolika. Šķiet, pirmssvētku eiforijā ir aizmirsies, ka vēstures posms, ko krievi dēvē par Lielo Tēvijas karu, pārējai pasaulei bija 2. Pasaules karš, kas nesākās brīdī, kad nacistiskā Vācija uzbruka Padomju Savienībai, bet krietni agrāk, proti, kad PSRS kopā ar Vāciju iebruka Polijā. Pasaules karu Vācija neizraisīja viena, bet kopā ar PSRS, un tieši Padomju Savienībai šī kara rezultātā tika vislielākie teritoriālie un politiskie ieguvumi. Turpini lasīt »

Gadu no gada, tuvojoties dažiem zīmīgiem datumiem, Krievija un tās vietējie līdzskrējēji Latvijā un Igaunijā izspēlē bēdīgi slaveno „Baltijas nacisma” kārti. Igauņu un latviešu karavīri tiek apsūdzēti kā cīnītāji par nacisma interesēm un pat noziegumos pret cilvēci. Diemžēl šādi apgalvojumi atrod dzirdīgas ausis ne vien Krievijā un citās bijušās PSRS republikās, bet dažbrīd arī Rietumos, kur cilvēki vāji orientējas Austrumeiropas zemju sarežģītajos likteņos un vārdi „nacisms” un „SS” izraisa viennozīmīgi negatīvas emocijas.

Viens no galvenajiem uzbrukumu objektiem šajā propagandas karā ir tā sauktais Latviešu SS brīvprātīgo leģions. Tieši šie divi burti - SS - ļauj Krievijai izmantot leģionāru tēmu, lai uzbruktu Latvijai starptautiskajā arēnā un noskaņotu pret mūsu valsti tās krievvalodīgos iedzīvotājus. Šāda Krievijas rīcība uztur spriedzi Latvijas sabiedrībā un starpnacionālajās attiecībās - krievi nesaprot, kāpēc latvieši tā aizstāv „nacistu līdzskrējējus”, savukārt teju katrai latviešu ģimenei ir pazīstams kāds, kas cīnījies leģionā, un tautā šie vīri tiek uzskatīti par nacionālajiem varoņiem. Lai labāk saprastu problēmas būtību, nepieciešams kaut nedaudz iepazīties ar leģiona vēsturi. Turpini lasīt »

1940. gadā pēc PSRS īstenotās okupācijas un tai sekojošās aneksijas Baltijas valstis de facto zaudēja savu neatkarību, taču no tiesību viedokļa joprojām palika starptautisko tiesību subjekti. Daļa baltiešu diplomātu atteicās atgriezties okupētajā dzimtenē un turpināja darbu akreditācijas valstīs, pārstāvot pēdējo savas valsts valdību un tās ārlietu dienestu. Lai arī gandrīz visas demokrātiskās lielvalstis vārdos nosodīja PSRS agresīvo rīcību un neatzina Baltijas inkorporāciju tās sastāvā, tomēr ne Lielbritānija, ne ASV, ne citas valstis 2. Pasaules kara apstākļos nebija gatavas iesaistīties cīņā ar PSRS Baltijas dēļ. Turpini lasīt »

Visus garos okupācijas gadus Baltijas tautas ar cerību raudzījās Rietumu demokrātisko valstu virzienā, cerot, ka ASV, Lielbritānija un citas valstis izdarīs diplomātisku, ekonomisku vai cita veida spiedienu pret PSRS, kas galu galā piespiedīs tās totalitāro režīmu ievērot Baltijas tautu pašnoteikšanās tiesības. Vēstis, kas līdz Baltijas iedzīvotājiem nonāca cauri „dzelzs priekškaram”, tāpat Rietumu radiostacijās dzirdētais, radīja pārliecību, ka tieši Rietumvalstis ir tās, kas viskonsekventāk iestājas par Baltijas tautu brīvību un neatkarību. Taču, vai tā patiešām bija? Vēstures fakti liecina ko citu. Turpini lasīt »

Ņemot vērā šā raksta pirmajā un otrajā daļā minētos notikumus, šķiet nesaprotami, kāpēc Krievija un tās ideoloģiskie līdzskrējēji Baltijas valstīs joprojām neatzīst okupācijas faktu, par ko nekādu šaubu nav lielākajai daļai pasaules sabiedrības. Tā vietā Krievija spītīgi turas pie formāliem juridiskiem formulējumiem un tam ir savs iemesls, kas ne tik daudz saistīts ar vēsturi, kā politisko izdevīgumu.

Okupācijas fakta noliedzēji apgalvo, ka PSRS karaspēka papildus kontingents Latvijā ienācis saskaņā ar 1939. gada līgumu par karaspēka bāzēm un tas noticis ar Latvijas valdības labprātīgu piekrišanu. Ja tas patiešām būtu tā, tad sarkanarmiešiem, saskaņā ar līgumu, vajadzēja klusi un mierīgi dislocēties savās bāzēs un nekādi neiejaukties Latvijas iekšējās lietās. Tā vietā Sarkanās armijas karavīri ieņēma pozīcijas galvaspilsētas stratēģiski svarīgākajos ielu krustojumos, sagrābta Spilves lidlauku, visas dzelzceļa stacijas, tiltus, pastu, telegrāfu, radiofonu un citus stratēģiskus objektus. Turpini lasīt »

1940. gada 14. jūnijā PSRS bruņotie spēki bloķēja Baltijas valstu gaisa un jūras telpu. Baltijas jūrā no Klaipēdas līdz pat Narvai PSRS jūras kara flotes kuģi izveidoja septiņas aizsprosta grupas. Šajā jūras blokādes operācijā kopumā piedalījās 19 karakuģu. Naktī no 14. uz 15. jūniju NKVD diversantu vienības uzbruka III Abrenes bataljona 2. sardzes mītnei Masļenkos un 3.sardzes mītnei Šmaiļos. Bija mēģinājums uzbrukt arī robežpostenim Mālainē, taču tas neizdevās. Robežapsardzības punkti tika nodedzināts, trīs robežsargi krita kaujā, tika nogalināta viena sieviete un divi civiliedzīvotāji ievainoti, 10 robežsargi un 27 vietējie iedzīvotāji aizvesti gūstā uz PSRS. 15. jūnijā PSRS karaspēks iebruka Lietuvā, pilnībā okupējot šo valsti.

16. jūnijā pulksten 14.00 PSRS ārlietu tautas komisārs V. Molotovs izsauca pie sevis Latvijas sūtni PSRS F. Kociņu un nolasīja PSRS valdības ultimātu, kurā bezierunu tonī tika pieprasīta Latvijas valdības atkāpšanās, jaunas valdības izveidošana ar no PSRS puses norādītām personām, un neierobežota padomju karaspēka kontingenta ielaišana Latvijā, piebilstot, ja līdz pulksten 23.00 netiks saņemta pozitīva atbilde no Latvijas valdības, Sarkanā armija bez atļaujas ieies Latvijas teritorijā, ar spēku apspiežot jebkādu pretošanos. Turpini lasīt »