Vadoņa sapnis par Rīgu. Kā “lielais sējējs” pusi Vecrīgas “nopļāva”

Ievietoja | Sadaļa Arhitektūra, māksla, tēlniecība, Vēsture | Publicēts 20-11-2018

Latvija lepojas ar savas galvaspilsētas Rīgas vēsturisko centru, tostarp vecpilsētu, kas iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Diemžēl daļa vēsturiski vērtīgo Vecrīgas namu gājuši bojā Otrā Pasaules kara gados un tam sekojošā padomju perioda nevērībā pret kultūrvēsturisko mantojumu. Arī šodien vecpilsētai raksturīgo vidi kropļo starp viduslaiku un jūgendstila pērlēm iebūvētās neiederīgās stikla un betona jaunbūves. Tomēr maz ir tādu, kas zinās, ka lielākie postījumi Vecrīgai nodarīti nevis karu un okupācijas rezultātā, bet pirmās brīvvalsts laikā, īpaši autoritārisma periodā, kad pārprasta nacionālisma vārdā tika nojauktas daudzas vēsturiski vērtīgas ēkas, pat veseli kvartāli. Par Ulmaņa pompozajiem Rīgas pārbūves plāniem stāsta Mārtiņš Ķibilds vienā no LTV raidījuma “Atslēgas” sērijām.

****

1935.gada oktobra vidū pašā Vecrīgas sirdī ap Rīgas Doma baznīcu sāka dunēt darbi. Kā skudras rosījās vīri ar laužņiem un veseriem, krustu šķērsu braukāja kravas auto. Vai Doma laukumā lika jaunu bruģi? Ierīkoja pirmo Ziemassvētku tirdziņu? Nē - viņi šo laukumu veidoja! Pirms tam tāds tur nekad nebija bijis. Nojauca desmitiem māju, lai taptu Vecrīgas šaurībai nedabīgi liels bruģa tuksnesis, reizes piecas lielāks par Rātslaukumu. Kopš Ulmaņa 15.maija apvērsuma bija pagājis gads un jaunajam režīmam vajadzēja jaunus simbolus. Doma laukums kļuva par pirmo lāpstas cirtienu grandiozā vecās Rīgas pārbūves plānā. Laukumam, protams, deva 15.maija vārdu. Turpini lasīt »



Izvarotā Latvija. PSRS galvenā karabāze

Ievietoja | Sadaļa Vēsture | Publicēts 22-10-2018

Latvijas PSR - Padomju Savienības rietumu robežas lielākā militārā bāze. Padomju armijas, aviācijas un flotes koncentrācija Baltijā bija milzīga. Visvairāk militarizēta bija tieši Latvija - mūsu mazajā zemītē atradās vairāk nekā 3000 militāru objektu. Šodien ir ļaudis, kuri vaimanā par Latvijā dislocētiem nieka 1000 citu valstu NATO karavīriem, kas ir mūsu sabiedrotie, taču izliekas aizmirstam, ka padomju gados te atradās vairāk nekā 100 000 okupācijas armijas militārpersonu. Par to, kā Padomju armija “izvaroja” mūsu zemi un par šīs brutālās vardarbības sekām, kuras jūtam vēl šodien, stāsta Mārtiņš Ķibilds vienā no LTV raidījuma “Atslēgas” sērijām.

****

Pēc Otrā pasaules kara Vāciju piemeklēja sociāls sprādziens - simtiem tūkstošu vācu sieviešu veica abortus, tūkstošiem laida pasaulē bērnus bez tēviem. Vācijai pāri bija gājusi Sarkanā armija - izvarotāju armija. Pārnestā nozīmē to pašu var teikt par Padomju armiju Latvijā. Šis būs stāsts par 50 gadus ilgu izvarošanu, sāpīgu abortu 20.gadsimta 90.gados un nepārejošām sekām joprojām. Turpini lasīt »

Neatkarīgās krievu republikas Otrajā Pasaules karā

Ievietoja | Sadaļa Vēsture | Publicēts 06-08-2018

Tie, kas skolā mācījās okupācijas laikā, atcerēsies, ka, stāstot par Otrā Pasaules kara jeb kā tolaik teica - Lielā Tēvijas kara notikumiem, padomju propaganda allaž centās mums iegalvot, ka nacistu vienīgais mērķis esot bijis iznīcināt krievu un citas padomju tautas. Vācu okupācijas režīma darbība tika raksturota kā viena vienīga dedzināšana, cilvēku spīdzināšana un apšaušana. Taču, vai esat dzirdējuši, ka vācu okupētajā Padomju Savienības teritorijā Otrā Pasaules kara gados pastāvēja arī vairāki neatkarīgi krievu valstiski veidojumi? Šo faktu padomju vēsturnieki rūpīgi slēpa. Ja arī kādreiz kaut kas par to tika minēts, tad šādas vietējo pašpārvaldes viennozīmīgi vērtēja kā “nodevību pret Dzimteni”. Pazīstamākās no šādām vietējo pārvaldītām teritorijām vācu okupācijas zonā bija Lokotas republika un vecticībnieku tā sauktā Zujeva republika. Turpini lasīt »

Baigais gads. Par to, kā gada laikā piecreiz aplaupīja Latvijas tautu

Ievietoja | Sadaļa Vēsture | Publicēts 02-07-2018

Par 1940.gada vasaras traģiskajiem notikumiem, kad dažu mēnešu laikā tika iznīcināta Latvijas valsts, tiek runāts un rakstīts daudz. Mēs zinām par Molotova - Ribentropa noziedzīgo vienošanos un tā slepenajiem protokoliem, par krievu karabāzēm Latvijā un valsts pilnīgu okupāciju, par Maskavas ultimātu Ulmaņa ministru kabinetam un marionešu valdības izveidošanu, par nelikumīgajām Saeimas vēlēšanām, kas noveda pie padomju varas pasludināšanas Latvijā, visbeidzot par latviešu it kā pazemīgo “lūgumu” iekļaut mūsu zemi PSRS sastāvā. Taču tās visas ir lielvalstu ģeopolitiskās spēlītes - tā sauktā lielā politika. Bet kā juku laikos jūtas parastais cilvēks? Ko Latvijas valstiskuma zaudēšana nozīmēja ierindas pilsonim? Par to stāsta Mārtiņš Ķibilds vienā no LTV raidījuma “Atslēgas” sērijām.

****

1940.gada jūnijs. Padomju Savienība okupē Baltijas valstis, tostarp Latviju. Dažu mēnešu laikā valsts tiek iznīcināta un sagrauta līdz pamatiem. Bet kas ir valsts pamats? Tie ir cilvēki. Cilvēkiem šī okupācija nozīmēja laupīšanu. Šis būs prātam neaptverams stāsts par pieciem laupīšanas viļņiem, ko Latvija piedzīvoja viena gada laikā. Ne velti šo laika posmu mēs šodien saucam par Baigo gadu. Turpini lasīt »

Padomju boļševiku noziegumi 1917-1991. Gruzija

Ievietoja | Sadaļa Vēsture | Publicēts 14-05-2018

Ar Krievijas Pagaidu valdības atbalstu 1917.gada 9.martā Tiflisā (Tbilisi) tika izveidota Īpašā Aizkaukāza komiteja (Ozakoms), par kuras locekļiem kļuva 4.Valsts Domes deputāti, kas pārstāvēja gruzīnu, armēņu un azerbaidžāņu nacionālās partijas. Lielākais gruzīnu politiskais spēks šajā komitejā bija sociāldemokrāti meņševiki. Pēc oktobra apvērsuma, 1917.gada 15.novembrī Ozakomu nomainīja Aizkaukāza komisariāts - Krievijas Aizkaukāza guberņu koalīcijas valdība, kas neatzina jauno boļševiku varu Petrogradā. Aizkaukāza komisariāts sadarbojās ar citiem pretboļševiku spēkiem Kubaņā, Donā, Terekā un Dagestānā.

1918.gada 10.februārī Tiflisā tika sasaukts Aizkaukāza Seims. Turpini lasīt »

Padomju boļševiku noziegumi 1917-1991. Tbilisi traģēdija, 1989.gads

Ievietoja | Sadaļa Vēsture | Publicēts 14-05-2018

PSKP CK ģenerālsekretāra Mihaila Gorbačova sāktā pārbūves (perestroika) un atklātības (glasnostj) politika daudzviet Padomju Savienībā priekšplānā izvirzīja nacionālos jautājumus. Tā notika arī Gruzijā. 1989.gada 18.martā Gruzijas autonomijā Abhāzijā Lihnu ciemā notika abhāzu tautas sapulce, kas ierosināja jautājumu par Abhāzijas APSR izstāšanos no Gruzijas PSR un pilntiesīgas savienotās republikas statusa atjaunošanu, kāds Abhāzijai bija 20.gadsimta 20.gados. Sapulcē piedalījās ap 30 000 Abhāzijas iedzīvotāju. Tas izsauca Abhāzijā dzīvojošo etnisko gruzīnu sašutumu, kas izpaudās protesta mītiņos Gali, Leselidzē, Suhumi un citās pilsētās.

4.aprīlī pēc gruzīnu nacionālās kustības līderu Zviada Gamsahurdijas, Meraba Kostavas, Iraklija Cereteli (nejaukt ar Gruzijas Demokrātiskās Republikas (1918-1921) politiķi un valstsvīru) un Georgija Čanturijas aicinājuma laukumā pie Valdības ēkas Tbilisi sākās beztermiņa politisks mītiņš. Diemžēl republikas vadība pat nemēģināja sākt dialogu ar opozīciju, bet radio ēterā pārraidītais valdības paziņojums mītiņa dalībniekus neapmierināja. Pūlī izplatījās baumas, ka “abhāzu seperātistu akcija” ir Maskavas izprovocēta un sankcionēta. 6.aprīlī laukumā parādījās lozungi: “Nost komunistisko režīmu!”, “Nost PSKP!”, “Nost krievu imperiālismu!”, “PSRS - tautu cietums!”, “Nost padomju varu!”. Turpini lasīt »

Roberts Milbergs. Barikādes atceroties – 2.daļa

Ievietoja | Sadaļa Vēsture | Publicēts 15-01-2018

Turpinām publicēt pretošanās kustības dalībnieka, Latvijas Tautas Frontes valdes locekļa, 1991.gada janvāra barikāžu viena no idejas autoriem un organizētājiem, 5.Saeimas deputāta Roberta Milberga atmiņu fragmentus par barikāžu laiku Latvijā. Atmiņu 1.daļā (lasiet ŠEIT) stāstījām par politisko un sabiedrisko fonu, kas lika pamatu barikādēm, Latvijas Tautas Frontes valdes izstrādāto “X stundas instrukciju” un tās realizāciju, Vislatvijas tautas manifestāciju Daugavmalā un citiem notikumiem. Šoreiz vairāk par pašu barikāžu nedēļu, uzbrukumu Iekšlietu ministrijai un 4.maija varas visai divdomīgo attieksmi pret tautas nelokāmo apņēmību nosargāt savu neatkarību. Raksts tiek publicēts saīsināti.

****

Turpinājums.

Apskatot aizsargājamos objektus konstatējām, ka viss notiek saskaņā ar mūsu iecerēm. Tā aizsardzības organizāciju pie valdības ēkas Brīvības ielā uzņēmās vadīt LTF domniece no Tramvaju un trolejbusu pārvaldes Zigfrīda Teikmane. Šī maza auguma trauslā sieviete bija apveltīta ar milzu enerģiju, kura brīžiem plūda pāri malām, un kura tik ļoti bija nepieciešama 1991.gada janvāra dienās. Pie sakaru centra Dzirnavu ielā 105 vadību uzņēmās Zinātņu Akadēmijas LTF nodaļas pārstāvis Ivars Kalviņš, bet Dzirnavu ielā 16 - prokurore Inta Stabulniece un akmeņkalis Sandris Skribnovskis. Turpini lasīt »

Roberts Milbergs. Barikādes atceroties – 1.daļa

Ievietoja | Sadaļa Vēsture | Publicēts 09-01-2018

“Laikmeta zīmes” jau publicējušas vairākus rakstus par 1991.gada barikāžu laiku. Tas ir gan žurnālises Ivetas Kaķītes uz LTF valdes locekļu atmiņām balstītais raksts par barikāžu veidošanos un vēsturi (lasiet ŠEIT), gan fragmenti no grāmatas “Latvija, kur tavi dēli?” par 1991.gada 20.janvāra uzbrukumu Iekšlietu ministrijai (lasiet ŠEIT), gan atbilde uz interneta vietnes “Informācijas aģentūra” publicētajām puspatiesībām un nepatiesībām par Atmodas laiku (lasiet ŠEIT). Tagad publicējam pretošanās kustības dalībnieka, politiķa un sabiedriskā darbinieka Roberta Milberga atmiņu fragmentus. Milbergs bija Latvijas Tautas Frontes valdes loceklis, 1991.gada janvāra barikāžu viens no idejas autoriem un organizētājiem, 5.Saeimas deputāts. Atmiņas publicētas fragmentāri to ievērojamā apjoma dēļ, tomēr viss būtiskākais par šo laiku ir saglabāts.

****

Es nedrīkstu klusēt. Man jādod liecība par to, kas tad īsti notika 1991.gada janvārī, jo es atrados šo notikumu epicentrā un lielā mērā kā viens no barikāžu organizatoriem esmu atbildīgs nākotnes priekšā par patiesu šo notikumu apliecinājumu.

1991.gada janvāris brieda jau visu 1990.gadu un tā īsti “nogatavojās” rudenī līdz ar Latvijas Tautas Frontes 3.kongresu. Turpini lasīt »

Viņi cīnījās par Latviju. Konstantīns Pupurs (1964 - 2017)

Ievietoja | Sadaļa Laikmeta liecinieks, Vēsture | Publicēts 20-11-2017

2017.gada 9.septembrī Mūžības ceļos tika aizsaukts nacionālās pretošanās kustības dalībnieks un dedzīgs Latvijas patriots Konstantīns Pupurs. Konstantīna izvadīšanā no Sv.Pētera baznīcas, viņa miesu guldīšanā zemes klēpī Rīgas 1.Meža kapos un piemiņas brīdī Kara muzejā piedalījās daudzi viņa draugi, kolēģi un domubiedri, taču tikpat daudzi dažādu iemeslu dēļ nevarēja būt klāt šajā notikumā. Diemžēl valsts augstākajām amatpersonām, izņemot Konstantīna partijas biedri, Saeimas priekšsēdētāju Ināru Mūrnieci, brīvības cīnītāja aiziešana Mūžībā acīmredzot nešķita pietiekami svarīgs notikums, lai to pagodinātu ar savu klātbūtni. Bet varbūt labi ka tā, jo Konstantīns nekad nav tiecies pēc varas atzinības. Atdot pēdējo godu uzticīgajam Latvijas dēlam ieradās tie, kas patiesi viņu mīlēja - Konstantīna partijas biedri no “Visu Latvijai!”, studentu korporācijas “Fraternitas Lataviensis” pārstāvji, Latviešu virsnieku apvienības biedri, bijušie pretošanās kustības dalībnieki un daudzi citi Latvijas patrioti.

Par Konstantīna Pupura varoņdarbu, pirmoreiz padomju okupācijas laikā paceļot un iznesot cauri Rīgai sarkanbaltsarkano karogu, rakstīts daudz. Pats Konstantīns par šo notikumu uzrakstījis un izdevis brošūriņu “Karogs sarkanbalts”, kas pieejama salīdzinoši nelielam lasītāju lokam. Mūsdienu jauniešiem Pupura vārds varētu arī nebūt tik pazīstams, jo publiski viņš ticis cildināts maz. Varas pārstāvjiem nepatīk pieminēt cilvēkus, kas padomju apstākļos, riskējot ar savu brīvību, veselību un dažkārt pat dzīvību, pretojās okupācijas režīmam, kamēr daudzi šodienas “Atmodas varoņi” dziedāja slavas dziesmas sociālismam un “mīļotajai partijai”. Tāpēc “Laikmeta zīmes” uzskatīja par savu pienākumu vēlreiz izstāstīt Konstantīna Pupura dzīves un cīņu stāstu. Ja esat to jau dzirdējuši, piedodiet, bet ja to nezināt vai zināt pavisam maz - lasiet un lepojieties ar Latvijas varoņiem. Turpini lasīt »

Baltiešu tribunāls un Brīvības un miera kuģa brauciens 1985.gada jūlijā

Ievietoja | Sadaļa Vēsture | Publicēts 13-11-2017

Par latviešu trešās tautiskās Atmodas sākumu pieņemts uzskatīt 1987.gadu, kad Rīgā pie Brīvības pieminekļa notika divas cilvēktiesību aizstāvēšanas grupas “Helsinki - 86″ rīkotas demonstrācijas. Gadu pirms šiem notikumiem Jūrmalā bija notikusi tā sauktā Čatokvas konference - ASV un PSRS politiķu un sabiedrības pārstāvju tikšanās, kur pēckara Latvijas vēsturē pirmoreiz publiski izskanēja ASV prezidenta padomnieka Padomju Savienības jautājumos Džeka Metloka latviešu valodā nolasītais paziņojums, ka ASV neatzīst Latvijas inkorporāciju PSRS. Šai konferencei, kurā piedalījās arī desmit cilvēku liela trimdas latviešu delegācija, bija sava nozīme latviešu nacionālās pašapziņas modināšanā Latvijā. Taču vēl gadu pirms Jūrmalas konferences - 1985.gada jūlijā - notika divi trimdinieku rīkoti pasākumi, kas no gadu attāluma raugoties, bija pirmais solis ceļā uz nacionālo atmodu Baltijā. Šie pasākumi ir Baltiešu tribunāls Kopenhāgenā un Baltiešu Brīvības un miera kuģa brauciens Baltijas jūrā. Turpini lasīt »