31
Homoseksuālisms (III): divu pasauļu sadursme
Ievietoja | Sadaļa Valsts un pilsoņi | Publicēts 31-05-2009
Ideoloģiskajā cīņā par tradicionālo ģimenes vērtību saglabāšanu lielākais homoseksuāļu pretinieks ir un paliek kristīgā Baznīca. Un, ne vien tā, bet arī citas pasaules lielās reliģijas - islāms, jūdaisms, budisms. Geju radikāļi ticīgos un reliģiju kopumā uzskata par savu lielāko ienaidnieku, jo tā ir gandrīz vienīgais spēks, kas vēl joprojām konsekventi pretojas sodomītu invāzijai sabiedrībā. Tāpēc cīņā ar Baznīcu tiek izmantoti visi iespējamie resursi. Ja neizdodas kādu konfesiju vai draudzi pievērst „savai ticībai”, lietā tiek liktas visdažādākās metodes - sākot ar melu un izdomājumu straumēm, līdz pat vairāk vai mazāk slēptiem draudiem.
Tradicionāli homoseksuālisms vienmēr bijis raksturīgs pagānismam, tāpēc cīņā pret šo nosodāmo grēku kristīgā Baznīca iesaistījusies jau kopš tās izveidošanās. Turpini lasīt »
Kad 2005. gadā atklātībā parādījās pirmās ziņas par homoseksuāļu gājienu jeb tā saukto praidu mūsu zemē, tas manī radīja pretrunīgas jūtas. No vienas puses, šāda publiska seksuālās orientācijas demonstrēšana man ir pilnīgi nepieņemama, tomēr vienmēr esmu iestājies par visu sabiedrības grupu tiesībām brīvi pulcēties un paust savu viedokli. Taču tad man radās iespēja nopietnāk iedziļināties geju kustības vēsturē, iepazīt šīs kustības mērķus un izmantotās „cīņas” metodes. Tā pamazām nonācu pie atziņas, ka specifiskos un ļoti konkrētos gadījumos, piemēram, kad tiek apdraudēta iedzīvotāju tikumība, veselība vai morālā labklājība, valsts varai ir tiesības un pat pienākums ierobežot kādas sabiedrības grupas demokrātiskās brīvības visas sabiedrības kopējo interešu labad.
Kā ik katru pavasari, arī šogad geju, lesbiešu, biseksuāļu, transpersonu un viņu draugu apvienība „Mozaīka” rīkoja tā sauktās Draudzības dienas. Šoreiz pašmāju sodomistiem pievienojās igauņu un lietuviešu „kolēģi”, kas kopīgi ar zviedru, britu un citu Eiropas zemju homoseksuāļiem devās bēdīgi slavenajā homoseksuāļu gājienā, ko paši tā rīkotāji dēvē par praidu (lepnumu), bet Latvijas iedzīvotāji nosaukuši par Shame parade (Kauna parādi).
2009. gada 5. aprīlī interneta portālā TVNET tika publicēts Aināra Komarovska raksts „Patiesības mirklis” - kārtējais krievu šovinistu melnās propagandas produkts, kas pilns akla naida pret Latvijas valsti un latviešiem. Krievija ir sākusi jaunu propagandas kampaņu pret Baltijas valstīm. Ja agrāk vairāk tika akcentētas bažas par fašisma atdzimšanu Baltijā, tad tagad parādījusies jauna nianse - tiek uzsvērts, ka tikai Krievijas sastāvā Baltijas tautas varējušas brīvi attīstīties, glorificēts padomju periods un stāstīts, cik neatkarīgajā Latvijā viss ir slikti un nepareizi. Priekšvēstnesis šai melu un demagoģijas straumei bija „dokumentālā” filma „Baltija. Kādas „okupācijas” vēsture”, ko latvju tautas sēru dienā 25. martā nekautrējās rādīt ar Maskavas mēru Lužkovu cieši saistītais televīzijas kanāls TVC. Komarovska raksts perfekti iekļaujas šajā pret Latviju vērstās informatīvās cīņas shēmā, tāpat kā citi raksti un materiāli, kas pēdējā laikā arvien biežāk parādās plašsaziņas līdzekļos gan Latvijā, gan Krievijā. 
2009. gada 13. janvāris ir tā robežšķirtne, kad, pēc dažu politiķu vērtējuma, tika šķērsota „sarkanā līnija”, proti, Latvija piedzīvoja savā jaunlaiku vēsturē vēl nepieredzētu notikumu - masveida grautiņus pašā Rīgas sirdī. Šobrīd, kad kopš liktenīgā vakara pagājis zināms laiks un emocijas pamazām norimst, atskatīsimies uz 13. janvāra notikumiem un mēģināsim saprast, kas, kā un kāpēc notika.
Sagaidot Latvijas 90. dzimšanas dienu mani uzrunāja divi notikumi, par kuriem jau daudz stāstīts plašsaziņas līdzekļos. Viens no tiem bija patīkams pārsteigums, otrs izraisīja nožēlu un negatīvas emocijas.
Vēsture ir subjektīva zinātne. Katra politiskā sistēma, katrs režīms, katra ideoloģija centusies to izmantot savām interesēm. Patiesi vēsturiski fakti nereti tiek jaukti ar puspatiesībām, izdomājumiem vai pat atklātiem meliem. Arī tajās zemēs, kur šāda falsifikācija nenotiek un vēstures zinātne ir visumā objektīva, vienu un to pašu faktu interpretācija dažādu vēsturnieku skatījumā var būtiski atšķirties. To nosaka katra vēsturnieka personiskie uzskati, izmantotā datu sistematizācijas metode un citi apstākļi.
9. maijs. Daļa mūsu valsts iedzīvotāju šajā dienā svin uzvaru pār fašismu, kamēr lielai daļai tā ir atgādinājums par 50 smagiem okupācijas gadiem. Vēl kādi 9. maijā atzīmē Eiropas dienu. Demokrātiskā sabiedrībā ir normāli, ka dažādas sabiedrības grupas var brīvi paust savus uzskatus, sanākt kopā un atzīmēt sev svarīgas dienas un notikumus. Tāpēc nav nekas briesmīgs, ja arī sarkanās armijas veterāni pulcējas Otrajā pasaules karā kritušo piemiņas vietās, atceras kara gaitas, tiekas ar vecajiem cīņu biedriem.
Nereti diskusijās, kurās tiek skarti starpnacionālie jautājumi, no Latvijā dzīvojošo krievu un bieži vien arī latviešu mutes nākas dzirdēt šādu atziņu: “Labāk sadzīvot mierā ar vietējiem krievvalodīgajiem, nekā pieļaut nēģeru un citu krāsaino ienākšanu Latvijā!”
Esmu Centra puika - dzimis, audzis un vairāk nekā 40 sava mūža gadus nodzīvojis Čaka (Suvorova) ielā Ziedoņdārza rajonā. Taču pērn, atjaunotās Latvijas varas vīru un sievu apzināti vai neapzināti kļūdainās politikas rezultātā, kad tika pieļauta denacionalizēto īpašumu atdošana, kā tautā saka - „baltās ķēves piektajam augumam” un to tūlītēja tālākpārdošana pārpircējiem, biju spiests pamest dzīvokli Centrā, kur mūsu ģimene mitinājās jau kopš 30. gadiem, un pārcelties uz vienu no galvaspilsētas guļamrajoniem.
