Laikmeta zīmes

Atkal klāt vienai mūsu sabiedrības daļai tik mīļie svētki - 8. marts. Sievietēm jau gluži vienalga, kādā sakarā viņām dāvā ziedus, aplido un teic komplimentus. Taču jau nākamajā dienā visi jaukie sapņi beidzas un nākas atgriezties ikdienišķajā pelēcībā. Bet varbūt nemaz nevajag atgriezties? Šis Donas Margaritas stāsts veltīts visām likteņa māsām, kas sapņo par kaut ko vairāk nekā pelēcīgā, ikdienišķā „vistu kūts”.

****

Vistiņai Pērlītei nepatika Gailītis. Visām vistiņām patika, viņai ne.

„Lepnā Pērle, tiks vēl katlā! Nākamā galina blanka, ha - ha!” - sačukstējās citas vistas. Tās bija godīgi un strādīgi lauku sētas putni, kas darīja, ko no tām gaidīja saimnieki - dūšīgi dēja olas un dažas pat audzināja prāvu cāļu baru. Pērlīte arī dēja olas, jo kā jau visām vistām, tas bija viņas ikdienas pienākums. Taču citos vistu dzīves notikumos viņa nepiedalījās. Kašņājās viena pati ārpus Gaiļa harēma un domāja savas domas. Turpini lasīt »

Pirmajā Mozus grāmatā Bībelē, sauktā arī par Genesis, aprakstīts, kā radās šī pasaule un viss, kas tajā. Taču pagāja gadu tūkstoši un 20. gadsimta vidū piedzima atklājums, kam bija lemts vēlreiz radikāli pārmainīt pasauli. Uzsākot 2012. gadu un līdz ar to arī “Laikmeta zīmju” piekto sezonu, nododam jūsu vērtējumam šī jaunā laikmeta radīšanas stāstu. Neiesakām to ļaudīm, kam ar humoru tā pašvakāk, tāpat arī tiem, kas neko nesaprot no datoriem. Svētīgu un priekpilnu “Laikmeta zīmju” jauno sezonu!

****

KĀ VISS RADĀS jeb GENESIS  

****   

01. Iesākumā Dievs atdalīja vieninieku no nulles un ieskatīja to par labu esam. Turpini lasīt »

Ik gadu 15. augustā Romas katoļi atzīmē Sv. Marijas debesīs uzņemšanas svētkus. Protestanti šajā ziņā ir daudz skeptiskāki. Viņi ciena Mariju kā Jēzus māti un uzskata par Dievam uzticīgas sievietes paraugu, taču nepiešķir tai dievišķas īpašības un nepielūdz. Donas Margaritas mazliet ironiskais stāstiņš atklāj cilvēku neremdināmo tieksmi radīt sev jaunus elkus un pielūgsmes objektus, kā rezultātā arī rodas jauni pravieši un svētie.

****

Eugidija bija nešpetna meiča. Ātra dusmās, asu mēli, turklāt viņas intelektuālais līmenis svārstījās starp augstu un ļoti augstu. Vēl Eugidija bija greizsirdīga. Viņai patika kāds puisietis, tak puisietim tikās cita meitene. Greizsirdības mokas Eugidija izraudāja spilvenā. Dažreiz līdzēja lūgšana, taču tikai uz īsu brīdi. Dusmojās viņa par tīrajiem sīkumiem, bet tad kliedza tā, ka reiz kāpņu telpā pat izbira loga rūts. Tīrās šausmas ar to Eugidiju! Tomēr dvēselē viņa nebija ļauna, tikai dikti ekstraverta gan. Turpini lasīt »

Dona Moena, Dona Margarita, Dona M, DM, Donačka - tie ir niki un literārie pseidonīmi, aiz kuriem slēpjas pavisam vienkārša latviešu meitene Lāsma Avotiņa. Dievs Lāsmai piešķīris talantu radīt nelielus, īsus stāstiņus, kas ar dažādu dīvainu, bet dzīvē reālu tēlu palīdzību stāsta mums par mums pašiem - mūsu ikdienu, sajūtām, raizēm un arī grēkiem. Kā savulaik interneta portāla „Virtuālā Baznīca” izdotās Donas M grāmatiņas „Baltie gumijnieki” anotācijā izteicies viens no VB tēliem Asmodejs, šiem stāstiem „piemīt neliela ironijas deva par pasauli mums apkārt, bet tajā pat laikā tie pietiekami labi atspoguļo realitāti tādu, kāda tā ir”.

Lai lasītu Donas stāstus, nepieciešama asociatīva domāšana. Grūti būs arī tiem, kas ne reizi nav lasījuši Bībeli, tādēļ maz ko zina par dažādiem kristīgiem simboliem un arhetipiem. Visbeidzot, vēl viens citāts no Donas virtuālās līdzgaitnieces Snorkes teiktā: „DM, tu smejies, bet man tikmēr gribas raudāt. Tāda jau ir visu cilvēkveidīgo būtņu traģēdija - izstiepties un sarauties, lai nokļūtu tuvāk savu vēlmju piepildījumam. Kaut šī vēlme būtu nokļūt tuvāk Ideālam. Bet ar katru savu centienu mēs kļūstam arvien smieklīgāki Dieva acīs, nu gluži kā posmtārpi savos centienos apgūt augstāko matemātiku. Paldies, Dievs, ka neesam atstāti vieni šajā totāli bezcerīgajā cīņā!”

****

Aiz trejdeviņām zemēm pie trejdevītās jūras dzīvoja maza miegaina līgotauta, kas pārtika no kartupeļiem un sēnēm. Tās raksturīgākā pazīme bija miegainība, taču jau sen šajā tautā dega slēptas, neviena neapzinātas ilgas pēc atmodas. Turpini lasīt »

Atkal Mūžības ritumā aizskrējis viens gads. Tas bijis tik dažāds - ar priekiem un bēdām, smiekliem un asarām, ikdienas trauksmi un maziem, bet mīļiem laimes brīžiem. Atskatoties uz aizvadīto gadu, domājam arī par nākamo - kāds tas būs, ko no tā varam sagaidīt, ko vēlēties. Piedāvājam dažus vienkāršus, bet ļoti iedarbīgus padomus, kā 2011. gadu padarīt kaut nedaudz skaistāku, priecīgāku un labāku. Lai Tev izdodas! Turpini lasīt »

Latvijas politiskā skatuve ir raiba kā dzeņa vēders. Tāpat kā Latvijas sabiedrība. Vienu brīdi esam gatavi kādu politiķi vai partiju celt debesīs, bet jau nākamajā nolīdzināt ar zemi. Tāda ir cilvēka daba. Vēl vakar: „Ozianna!”, bet šodien jau: „Sit viņu krustā!” Tā nu dzīvojam šajā lielajā Mežā, kurā tik daudz un dažādu personāžu - gan neglītais lācis un ļaunais vilks, gan bailīgais zaķis un melīgā lapsa, gan aklais kurmis un skopulis kāmis. Šis stāsts ir par mums - mazajiem meža dīvainīšiem.

****

Sensenos laikos mežā dzīvoja lācis. Viņš bija neglīts, ļauns, riebīgs, ar lielām ķepām, bet tik un tā viņš bija labākais dzīvnieks mežā. Taču zvēri redzēja tikai viņa ārējo izskatu un neuzticējās viņam. Turpini lasīt »

Šodien ne mazums ļaužu, meklējot savu nacionālo identitāti, labprāt pievēršas senām pagāniskām tradīcijām, tostarp reliģiska rakstura. Tomēr jāatceras, ka dievturības mācība nebūt nav mūsu senču autentiskās dievatziņas atspoguļojums, bet pirmās atmodas laika nacionālās romantikas produkts. Cenšoties atjaunot latviešu pagānisko reliģiju, jaunlatvieši un vēlāk dievturu ideologi izdomāja dievus un dievestības, kas nu jau tautas apziņā kļuvuši gandrīz vai hrestomātiski. Šāda izdomāta dievība ir arī Līgo, kuru mūsu tautieši un tautietes tik braši apdzied vasaras saulgriežos.

Mazliet padomājis, nonācu pie atziņas, ka ne jau visus senos latvju dievus un dievības līdz šim maz izdevies atklāt. Nedaudz parakņājies arhīvu putekļos, no aizmirstības mijkrēšļa laukā cēlu kādu senu rakstu rulli, kas atklāj daudzas līdz šim mazāk pazīstamas latvju dievības. Tagad, Līgo svētku priekšvakarā, nododu šo kultūrvēsturisko dokumentu jūsu vērtējumam. Turpini lasīt »

Sākoties tūrisma un atvaļinājumu sezonai, kad daudzi no mums dodas apmeklēt tālas un ne tik tālas zemes, un arī mūsu zemē ieradīsies ne mazums ārzemju tūristu, gribu pievērst jūsu uzmanību kādam svarīgam jautājumam, proti, svešvalodu prasmēm. Cik gan daudz pārpratumu un nepatīkamu brīžu nākas piedzīvot tūristiem valodas nezināšanas dēļ! Lūk, daži jautri stāstiņi par šo tēmu.

*****

Rezervē sēdvietu WC

Ne jau visi rietumnieki, kas apmeklē Latviju, vēlas baudīt sauli, sauļojoties ezera krastā. Daudzi priecājas, ka var pārbrist pielijušu pļavu. Bet vienā jautājumā lielākā daļa tālzemju tūristu ir vienprātīgi. Proti, kā piedevu neskartai dabai viņi pieprasa modernas labierīcības - vannu, tualeti un citas. Turpini lasīt »

Lācītis Pūks un Šaurā Bezizeja

Vinnijs Pūks varēja būt labs kristietis. Viņš vienmēr bija priecīgs, optimistisks, humora pilns, vienmēr staigāja uzvarā, gāja no spēka uz spēku, no medus poda uz medus podu. Reiz, saņēmis kārtējās svētības, Pūks devās pie brālīša Trusīša. Tā nu viņi abi tur sēdēja un ēda, ēda un runāja, runāja un atkal ēda… Kad Pūkam pienāca laiks doties mājās, viņš bija tā pārēdies, ka iesprūda alas caurumā. Tā nu mūsu draugam nācās pāris dienas pagavēt, līdz viņš atkal tika laukā. Turpini lasīt »

Latvieši vienmēr un visos laikos iekļāvuši savā ikdienas sarunvalodā vārdus un frāzes svešvalodās. Agrāk tā bija vācu mēle, padomju gados krievu valoda, tagad dažādi anglicismi. Taču ir kāda laimīga (bet varbūt arī nelaimīga?) paaudze, kas savulaik skolā apguva krievu valodu, bet pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas bija spiesta mācīties angliski. Kā gan viņi jūtas, kad dažkārt galvā rodas lingvistiska „putra” un valodas sajūk? Lūk, piemērs, kā šādu ļaužu interpretācijā varētu skanēt pazīstamā Ziemassvētku dziesmiņa „Reiz mežā dzima eglīte”. Turpini lasīt »