Nekrologs Pukšķītim

Ievietoja | Sadaļa Mājas mīlulis | Publicēts 23-04-2012

Pukšķītis bija sprauns ežu jaunulis. Viņš dzīvoja kādas Rīgas savrupmājas dārzā. Te viņam bija sava mājiņa, no kurienes viņš ik rītu un vakaru devās apgaitā, lai pārbaudītu, vai viņam uzticētajā teritorijā viss kārtībā. Pukšķīša valstība bija dārzs, kamēr lielajā mājā saimniekoja Cilvēks. Pukšķītis, protams, bija viņu redzējis, tomēr pēc tuvākas draudzības ar divkāji netiecās, jo, ko var zināt no tik liela zvēra. Reizēm gan Cilvēks mēdza aktīvi darboties arī Pukšķīša valstībā un tad mazais ežuks centās netrāpīties viņam acīs. Tā nu viņu abi - Pukšķītis un Cilvēks - dzīvoja savā zaļajā karaļvalstī.

Tajā liktenīgajā vakarā Pukšķītis nolēma kārtējo reizi apstaigāt savus īpašumus. Lēnā gaitā viņš devās cauri garajai zālei . Nonācis līdz mājas stūrim Pukšķītis pamanīja Cilvēku, kas tumsā rosījās dārzā. Tā nu gan nav vēlama tikšanās! - nodomāja Pukšķītis un steigšus centās aizbēgt no divkāja, kurš vakara krēslā izskatījās divtik liels un bīstams. Pēkšņi gaisā nosvilpa kaut kas smags. Šķita, ka briesmīgaiss trieciens pāršķēlis Pukšķīša augumu uz pusēm. Turpini lasīt »



Mājdzīvnieks - pakalpiņš vai ģimenes loceklis?

Ievietoja | Sadaļa Mājas mīlulis | Publicēts 13-12-2010

Kad uz laimīgākiem medību laukiem devās mūsu pirmais runcītis Mursis, sērojām tik ļoti, it kā mūžībā būtu aizgājis tuvs un mīļš cilvēks. Mamma vairākas dienas mirka vienās asarās un arī mēs pārējie skumām bezgala. Tiem, kam dienā bija darāmi kādi darbi, klājās vieglāk, taču mājas palicējiem drūmās domas nedeva miera. Māja šķita tik tukša, vairs nedzirdēja tik pazīstamo mīļo ķepiņu soļus, neskanēja tik ierastais klusais „ņau”. Līdzsvaru atgūt palīdzēja jauna runcīša ierašanās mūsu namā, kura mīļums un patiesā pieķeršanās cilvēkiem pamazām sadziedēja šķiršanās cirstās brūces.

Daudzreiz man bijis jādomā, kādēļ zaudējot mājdzīvnieku sirdssāpes mēdz būt tik lielas, kādas reizēm neizjūtam pat šķiroties no kāda cilvēka. Savos pārdzīvojumos gan tolaik vairījāmies pārāk daudz dalīties ar citiem, jo cilvēku attieksme bija ļoti dažāda. Kas paši bija pārdzīvojuši ko līdzīgu, mūs saprata, taču daudziem šķita nepieņemami, ka tik ļoti var sērot par kāda dzīvnieka nāvi. Mums teica: „Ko jūs tik ļoti pārdzīvojiet, nav taču nomiris ne jūsu bērns, ne kāds cits tuvinieks!” Vērojot dažādo ļaužu reakciju un uzklausot viņu spriedumus, esmu nonācis pie secinājuma, ka pēc attieksmes pret mājdzīvniekiem cilvēkus var sadalīt trīs kategorijās. Turpini lasīt »

Atvadu vārdi Mursītim

Ievietoja | Sadaļa Mājas mīlulis | Publicēts 30-11-2009

Atklājot jauno sadaļu „Mājas mīlulis”, kas veltīta tiem, ko esam pieradinājuši, proti, mūsu mājdzīvniekiem, kā pirmos publicējam atvadu vārdus mūsu ģimenes pāragri aizsaulē aizgājušajam runcītim Mursim. Rakstā izteiktas mūsu jūtas, emocijas un mīlestība, kādu jutām pret Mursīti - pirmo kaķi mūsu ģimenē. Tomēr šis nav tikai skumju pilns nekrologs, jo dzīve turpinās un nu mūsu mājās ir ienācis jauns iemītnieks - runčuks Pēcis. Šie ir atvadu vārdi tam, kurš mūsu sirdīs nebija tikai parasts mājdzīvnieks, bet patiess ģimenes loceklis - viens no mums.

****

Mursīt, Tu biji īpašs kaķis. Varbūt tāpēc, ka mūsu pirmais. Tu iemācīji mums, tipiskiem suņumīļiem, no sirds iemīlēt tavu kaķa dvēselīti tik ļoti, kā mēs nekad nebūtu varējuši to iedomāties. Tu patiesi biji mūsu prieks un mīļums. Turpini lasīt »