Triju Zvaigžņu ordeņa lielvirsnieks, padomju laika brīvības cīnītājs Jānis Rožkalns. 1983. gadā čeka viņu nosauca par „sevišķi bīstamu valsts noziedznieku” un tiesa piesprieda smagu sodu - astoņus gadus stingrā režīma ieslodzījumā speciālajā čekas nometnē. Bija paredzēts, ka no turienes viņš atgriezīsies vai nu fiziski un garīgi pilnīgi salauzts, vai arī neatgriezīsies nekad. Bet Dievs bija lēmis citādi. Pēc četriem tālajā Permas apgabalā nometnē pavadītajiem gadiem vienā dienā viņam negaidot tika paziņots par atbrīvošanu. Pēc atgriešanās Latvijā viņš iesaistījās grupas „Helsinki - 86″ darbībā, tad sekoja piespiedu izraidīšana uz Rietumiem.
Ar Guntu Jānis jau bija iepazinies pirms šiem dramatiskajiem notikumiem, aresta dienā viņu dvīnīšiem bija tikai trīs mēneši. Lai tētis vēlreiz redzētu savu mazo meitiņu un dēliņu, Gunta tiesā bija ieradusies ar abiem, nu jau desmit mēnešus vecajiem Ritu un Marku. Nu Rita un Markus ir izauguši, Vācijā piedzima Rožkalnu jaunākā meita Kristīne. 2000. gadā Rožkalnu ģimene atgriezās Latvijā.
****
Pirmās represijas piedzīvoju jau pamatskolā. Nebiju ne oktobrēns, ne pionieris, turklāt mans tēvs bija sludinātājs Vecpiebalgas draudzē, tādēļ man šad un tad skolas malkas šķūnī pēc stundām lika zāģēt malku, bet tur bija lielas šķirbas, caur kurām vilka pamatīgs caurvējš. Tā es dabūju plaušu tuberkulozi. Bet visām šīm represijām bija arī sava zelta maliņa, jo tās pavēra jaunas durvis. Tuberkulozes dēļ nokļuvu Cēsu sanatorijas Meža skolā, kas padomju laikā bija daudz pozitīvāka par citām skolām.
Pēc Cēsu Meža skolas atnācu uz Rīgu un 3. tehniskajā skolā mācījos par universālvirpotāju. Tad arī iesaistījos kristīgās jaunatnes akcijās. Ar saviem vēlākajiem cīņu biedriem Olafu un Pāvilu Brūveriem biju pazīstams jau no bērnības - viņi brauca pie mums brīvlaikos. Mēs taisījām sniega cietokšņus, pikojāmies, vasarās atpūtāmies pie Ineša ezera. Protams, tolaik nerunājām par politiku, bet uzticību viens pret otru bijām ieguvuši. Vispirms domājām, kā izplatīt Evaņģēliju. Tajā laikā bija totāla bezcerība, cilvēki visur nodzērās, un mēs sapratām, ka Evaņģēlija vēsts ir vienīgā, kas cilvēkiem vēl dotu kādu perspektīvu dzīvē. Pat talantīgi cilvēki - mākslinieki, dažādu amatu meistari, neredzēdami nekādu nākotni savai dzīvei, meklēja atrisinājumu pudelē. Mums bija evaņģelizācijas grupas, es spēlēju ģitāru, mēs braukājām pa visu Latviju, arī Latgali, uzrunājām jauniešus. Tajā laikā tas bija vairāk nekā neparasti, ka jauniešu grupa atklāti dzied un stāsta par Dievu. Bieži vien mājas sanāksmēs tika sapulcināti arī kaimiņu bērni, jaunieši, skolēni. Drīz vien jutām, ka mums sāk sekot čeka. Turpini lasīt »