Edvīns Inkēns. Rezidents

Ievietoja | Sadaļa Laikmeta liecinieks | Publicēts 14-08-2018

Pavisam nejauši “Laikmeta zīmju” rīcībā nonāca kāds interesants raksts. Tā autors ir bijušais čekas darbinieks, kas parakstījies kā Roze. Raksts radies visai sen - 90.gadu beigās, un, iespējams, saistīts ar kādu tā laika kompromatu cīņu. Jājautā - kāpēc mēs nolēmām šo pusanonīmo sacerējumu publicēt, jo īpaši ja tas skar konkrētus, sabiedrībā pazīstamus cilvēkus, par kuriem Latvijas tiesa reiz lēmusi - viņu sadarbība ar VDK nav pierādīta. Tāpēc, ka raksts ārkārtīgi precīzi atspoguļo PSRS drošības iestāžu darba stilu, metodes un mērķus. Tas stāsta par to, kā tika vervēti un kādus uzdevumus čekas labā veica daudzi sabiedrībā pazīstami un populāri politiskie, sabiedriskie, kultūras un reliģiskie darbinieki. Īpaši aktuāli šie jautājumi kļuvuši Latvijas simtgades kontekstā, kad aktīvi tiek diskutēts par tā saukto čekas maisu publiskošanu. Rakstu esam nedaudz saīsinājušai un stilistiski rediģējuši. Un tā jūsu uzmanībai eksčekista Rozes atklāsme… Turpini lasīt »



Viņi cīnījās par Latviju. Konstantīns Pupurs (1964 - 2017)

Ievietoja | Sadaļa Laikmeta liecinieks, Vēsture | Publicēts 20-11-2017

2017.gada 9.septembrī Mūžības ceļos tika aizsaukts nacionālās pretošanās kustības dalībnieks un dedzīgs Latvijas patriots Konstantīns Pupurs. Konstantīna izvadīšanā no Sv.Pētera baznīcas, viņa miesu guldīšanā zemes klēpī Rīgas 1.Meža kapos un piemiņas brīdī Kara muzejā piedalījās daudzi viņa draugi, kolēģi un domubiedri, taču tikpat daudzi dažādu iemeslu dēļ nevarēja būt klāt šajā notikumā. Diemžēl valsts augstākajām amatpersonām, izņemot Konstantīna partijas biedri, Saeimas priekšsēdētāju Ināru Mūrnieci, brīvības cīnītāja aiziešana Mūžībā acīmredzot nešķita pietiekami svarīgs notikums, lai to pagodinātu ar savu klātbūtni. Bet varbūt labi ka tā, jo Konstantīns nekad nav tiecies pēc varas atzinības. Atdot pēdējo godu uzticīgajam Latvijas dēlam ieradās tie, kas patiesi viņu mīlēja - Konstantīna partijas biedri no “Visu Latvijai!”, studentu korporācijas “Fraternitas Lataviensis” pārstāvji, Latviešu virsnieku apvienības biedri, bijušie pretošanās kustības dalībnieki un daudzi citi Latvijas patrioti.

Par Konstantīna Pupura varoņdarbu, pirmoreiz padomju okupācijas laikā paceļot un iznesot cauri Rīgai sarkanbaltsarkano karogu, rakstīts daudz. Pats Konstantīns par šo notikumu uzrakstījis un izdevis brošūriņu “Karogs sarkanbalts”, kas pieejama salīdzinoši nelielam lasītāju lokam. Mūsdienu jauniešiem Pupura vārds varētu arī nebūt tik pazīstams, jo publiski viņš ticis cildināts maz. Varas pārstāvjiem nepatīk pieminēt cilvēkus, kas padomju apstākļos, riskējot ar savu brīvību, veselību un dažkārt pat dzīvību, pretojās okupācijas režīmam, kamēr daudzi šodienas “Atmodas varoņi” dziedāja slavas dziesmas sociālismam un “mīļotajai partijai”. Tāpēc “Laikmeta zīmes” uzskatīja par savu pienākumu vēlreiz izstāstīt Konstantīna Pupura dzīves un cīņu stāstu. Ja esat to jau dzirdējuši, piedodiet, bet ja to nezināt vai zināt pavisam maz - lasiet un lepojieties ar Latvijas varoņiem. Turpini lasīt »

Ojārs Ginters. Vēstures liecinieks

Ievietoja | Sadaļa Laikmeta liecinieks | Publicēts 25-02-2013

2011. gada 10. septembrī Minsterē, Vācijā, pārstāja pukstēt kristīgā kalpotāja un draudžu darbinieka Ojāra Gintera sirds. Ir noslēdzies vēl viens svētīgs mūžs un sākušies Mūžības ceļi. Piedāvājam ieskatu intervijā ko Ojārs sniedza žurnālam „Tikšanās” 2008. gadā.

****

- Mani vecāki bija kristieši - māte jaunībā bija luteriskās Dubultu draudzes locekle, tēvs - pareizticīgais. Abi laulāti Rīgas pareizticīgo baznīcā Mēness ielā. Taču drīz pēc tam viņi abi kļuva par Rīgas Mateja draudzes locekļiem. Bieži vien ticīgam cilvēkam pietiek izteikt virspu­sēju vēlmi, lai viņa vārds tiktu ierakstīts kādas drau­dzes locekļu sarakstā. Bet nereti sirds tiecas pēc kā vairāk, tā vēlas būt garīgi dzīvā un aktīvā draudzē. Tai ir vajadzīga ne baznīcas celtne vai organizācija, bet organisms, kas ikdienā praktizē piederību draudzei bibliskā nozīmē. Šādu piederību meklējoši cilvēki bija arī mani vecāki - Jānis un Natālija Ginteri. Šīm viņu ilgām, sevišķi mammas, būtiska nozīme bija ne vien manā, bet arī manas māsas un brāļa garīgajā izaugsmē. Turpini lasīt »

Zvaigznīte Gintere. Dieva tuvumā

Ievietoja | Sadaļa Laikmeta liecinieks | Publicēts 18-02-2013

- Jau no agras bērnības biju atšķirīga no citām meitenēm. Parasto mazo meiteņu interesi, pro­ti, lelles, neatceros. Bija gan viens posms, nezinu, cik gadiņu man varēja būt, kad man bija viena ļoti tuva draudzene, vārdā Alda. Izdomāta, nereāla, bet man - reālāka par reālu! Apkārtnē nevienas Aldas nebija. Pat nezinu, no kurienes man tas vārds radās. Bet mums abām bija ļoti daudz interesantu nodarbību. Sava pasaule. Pēc citu meiteņu draudzības īpaši neilgojos.

Es ļoti agri iemācījos lasīt, līdz ar to man agri pavērās plašāks interešu loks. Manu vecāku perso­nīgā un skolas, kurā mēs dzīvojām, bibliotēka bija pietiekami bagāta. No pasakām un bērnu grāmatām samērā agri pārgāju uz garīgo literatūru. Mani sevišķi interesēja misionāru dzīves apraksti. Jau no meitenes gadiem mans sapnis bija misi­jas lauki un darbs kā misionārei. Turpini lasīt »

Juris Taškovs: Biju ziņotājs

Ievietoja | Sadaļa Laikmeta liecinieks | Publicēts 12-11-2012

„Es saprotu, ka no manis gaida, lai par čekas pe­riodu pastāstītu kaut ko briesmīgu, bet es varu pa­teikt tikai to, ko zinu. Paldies Dievam, ka zinu tik vien…” - saka Juris Taškovs. „Ar šo interviju es gribu parādīt, ka Dievs cilvēku var iz­mainīt ļoti radikāli.” - Kā Saulu, kas kļuva par Pāvilu? - jautāju. „Jā, šodien es jūtos kā tāds maziņš Pāvils. Ne­zinu, vai esmu efektīvs kā Pāvils. Es nebiju pārāk efektīvs kā Sauls, lai gan sava laikmeta situācijā tas nebija mans nopelns, bet vienkārši apstākļu sagadīšanās, ka kāds netika sacirsts vai pakārts. Tagad da­ru to pašu, ko Pāvils pēc sastapšanās ar Dievu - uz­drošinos stāstīt tikai to, ko Jēzus ar mani ir izdarījis. Tas patiesībā ir pats galvenais.”

****

- Bērnībā man nebija racionālas laika izjūtas, likās, ka pēc 30 gadiem būšu gandrīz vai miris. Man diezgan agri tika uzlikti fiziski ierobežojumi. Pirmajā klasītē biju teicamnieks un man bija ļoti liela tendence uz lielīšanos, pašpārliecinātību un lepnību. Sliktākais, ka šī lepnība tika veicināta. Bērnībā dzirdēju tādus tekstus: tu redzēsi, ka pasaule ir pilna ar muļķiem, ļoti maz ir gudru cilvēku utt. Pavirši ņe­mot, tā ir taisnība, taču man netika paskaidrots - kādēļ. Mani vecāki bija kristīti un iesvētīti, bet bailes viņiem bija aizplīvurojušas acis. Es nepār­metu viņiem. Jo redziet - ja es mūžu būtu baudījis baltā kaklasaitē, man nebūtu tās pie­redzes, kas šodien. Man ir ļoti grūti sevi novērtēt no augšas - no Dieva skatupunkta, bet es domāju, ka ma­nai pieredzei ir ļoti liela nozīme. Turpini lasīt »

Lidija Lasmane - Doroņina. Ja vien es sekoju…

Ievietoja | Sadaļa Laikmeta liecinieks | Publicēts 16-07-2012

Es piedzimu 1925. gadā Kurzemē, tagadējā Liepājas, tolaik Aizputes rajonā, kristīgā baptistu ģimenē, mīlestības pilnā atmosfērā. Cik es atceros, visi mani mīlēja un es visus mīlēju. Bērnībā, kur vien pagriezos, visur mani sagaidīja mīlestība. Mēs bijām trīs bērni, patiesībā četri, pirmais - brālītis - nomira maziņš. Man ir māsa un brālis, māsa ir jaunāka par mani, brālis vecāks, tagad jau miris. Mēs dzīvojām Kurzemes jūrmalā kādus piecus kilometrus uz Ventspils pusi no Pāvilostas. Senāk tas bija Ulmales pagasts, tagad Sakas. Tur ir mūsu tēva māja.

Es kristījos 13 gadu vecumā Sakas baptistu draudzē. No tā laika Dievs mani visu laiku sargā. Esmu pateicīga saviem ticīgajiem vecākiem. Mana mamma bija liela lūdzēja. Man ļoti žēl, ka savos tīņa gados esmu slikti uzvedusies, neesmu pievērsusi uzmanību tam, ko māte man saka. Bet es zinu, ka Dievs piedod.

1946. gada nogalē mūs visus apcietināja un izdzina no mājas. Turpini lasīt »

Jānis Rožkalns. Brīvības dēļ (2)

Ievietoja | Sadaļa Laikmeta liecinieks | Publicēts 26-03-2012

Ieslodzīto nometne aiz Permas bija rūpīgāk apsar­gāta nekā karabāzes. Ļoti interesants bija ieslodzīto sastāvs - kriminālnoziedznieku tur vispār nebija, bet bija vairāki Andreja Saharova Helsinku grupas locekļi, vairāki mācītāji, piemēram, pareizticīgo mācītājs Gļebs Jakuņins, kurš tajā laikā bija ļoti pazīstams visā Padomju Savienībā. Pēc tam, Gļebs Jakuņins, izejot brīvībā, atstāja savu Bībe­li, kas man labi noderēja un ne tikai lasīšanai, viņš to bija izcīnījis ar bada streikiem, bet, viņu atbrīvojot, uzraugi piemirsa viņam to atprasīt. Blakusnometnē savukārt bija Nātans Sčaranskis, vēlāk ministrs Izraēlā.

Septiņas reizes es pa trim četrām nedēļām biju karcerī, kur no otrās trešās dienas sākās cīņa par iz­dzīvošanu. Neciešams aukstums, ēst dod tikai ik otro dienu un tik, lai izvilktu dzīvību. Tas bija atsevišķā baļķu mājā, sienas ar šķirbām, bet laukā līdz -40 grādu. Pa die­nu nedrīkstēja apsēsties un nebija jau arī kur, jo vienīgā sēdvieta bija apaļš betona stabiņš ēšanai, kurš bija auksts kā ledusgabals, bet gultu - ar dzelzs stīpām apvilktu dēļu plāksni - no rīta ar speciālu mehānismu uzraugi pacēla pie sienas. Nostaigā nu visu dienu no agra rīta līdz vēlam vakaram! Bet naktīs nedrīkstēja atstāt lāvu, taču, guļot uz dzelzs stīpām, drīz vien kļuva stindzinoši auksts. Bet priekšā visa nakts. Un tā dienu pēc dienas… Par mazāko režīma pārkāpšanu vairākas dienas klāt. Un ik pa laikam čekisti atgādināja - atsakies no saviem uzskatiem, nodod savus draugus un brauc mājās. Turpini lasīt »

Jānis Rožkalns. Brīvības dēļ (1)

Ievietoja | Sadaļa Laikmeta liecinieks | Publicēts 19-03-2012

Triju Zvaigžņu ordeņa lielvirsnieks, padomju laika brīvības cīnītājs Jānis Rožkalns. 1983. gadā čeka viņu nosauca par „sevišķi bīstamu valsts noziedznieku” un tiesa piesprieda smagu sodu - astoņus gadus stingrā re­žīma ieslodzījumā speciālajā čekas nometnē. Bija pare­dzēts, ka no turienes viņš atgriezīsies vai nu fiziski un garīgi pilnīgi salauzts, vai arī neatgriezīsies nekad. Bet Dievs bija lēmis citādi. Pēc četriem tālajā Permas apgabalā nometnē pavadītajiem gadiem vienā dienā viņam negaidot tika paziņots par atbrīvošanu. Pēc atgriešanās Latvijā viņš iesaistījās grupas „Helsinki - 86″ darbībā, tad sekoja piespiedu izraidīšana uz Rietumiem.

Ar Guntu Jānis jau bija iepazinies pirms šiem drama­tiskajiem notikumiem, aresta dienā viņu dvīnīšiem bija tikai trīs mēneši. Lai tētis vēlreiz redzētu savu mazo meitiņu un dēliņu, Gunta tiesā bija ieradusies ar abiem, nu jau desmit mēnešus vecajiem Ritu un Marku. Nu Rita un Markus ir izauguši, Vācijā piedzima Rožkalnu jaunākā meita Kristīne. 2000. gadā Rožkalnu ģimene atgriezās Latvijā.

****

Pirmās represijas piedzīvoju jau pamatskolā. Nebiju ne oktobrēns, ne pionieris, turklāt mans tēvs bija sludinātājs Vecpiebalgas draudzē, tādēļ man šad un tad skolas malkas šķūnī pēc stundām lika zāģēt malku, bet tur bija lielas šķirbas, caur kurām vilka pamatīgs caurvējš. Tā es dabūju plaušu tuberkulozi. Bet visām šīm represijām bija arī sava zelta maliņa, jo tās pavēra jaunas durvis. Tuberkulozes dēļ nokļuvu Cēsu sanatorijas Meža skolā, kas padomju laikā bija daudz pozitīvāka par citām skolām.

Pēc Cēsu Meža skolas atnācu uz Rīgu un 3. tehniskajā skolā mācījos par universālvirpotāju. Tad arī iesaistījos kristīgās jaunatnes akcijās. Ar saviem vēlākajiem cīņu biedriem Olafu un Pāvilu Brūveriem biju pazīstams jau no bērnības - viņi brauca pie mums brīvlaikos. Mēs taisījām sniega cietokšņus, pikojāmies, vasarās atpūtāmies pie Ineša ezera. Protams, tolaik nerunājām par politiku, bet uzticību viens pret otru bijām ieguvuši. Vispirms domājām, kā izplatīt Evaņģēliju. Tajā laikā bija totāla bezcerība, cilvēki visur nodzērās, un mēs sapratām, ka Evaņģēlija vēsts ir vienīgā, kas cilvēkiem vēl dotu kādu perspektīvu dzīvē. Pat talantīgi cilvēki - mākslinieki, dažādu amatu meistari, neredzēdami nekādu nākotni savai dzīvei, meklēja atrisinājumu pudelē. Mums bija evaņģelizācijas grupas, es spēlēju ģitāru, mēs braukājām pa visu Latviju, arī Latgali, uzrunājām jauniešus. Tajā laikā tas bija vairāk nekā neparasti, ka jauniešu grupa atklāti dzied un stāsta par Dievu. Bieži vien mājas sanāksmēs tika sapulcināti arī kaimiņu bērni, jaunieši, skolēni. Drīz vien jutām, ka mums sāk sekot čeka. Turpini lasīt »

Zina Stirna: Mana sirdsdziesma

Ievietoja | Sadaļa Laikmeta liecinieks | Publicēts 21-11-2011

Dzejniece Zina Stirna šogad (2011) pārkāpusi 87 gadu slieksni. Vecuma nespēks vairs neļauj viņai būt kopā ar savu draudzi svētdienās dievnamā, taču Zina joprojām dzīvo savā Zaļmājiņā Valdemārpilī un priecājas, kad viņu apciemo draugi un ticības biedri. Šis ir dzejnieces atmiņu stāsts par viņas jaunību, sastapšanos ar Kristu un ilgajā mūžā pieredzēto.

****

Bērnība un jaunības gadi

Šajā pasaulē ierados 1923. gada 16. martā piecos no rīta vienkāršā amatnieka un mājsaimnieces ģimenē. Dzīvojām Talsu rajona Valdemārpilī, namiņā, kas mīļi tika dēvēts par Zaļmājiņu, jo vienmēr bija krāsots zaļā krāsā un tāds ir vēl šodien. Valdemārpilī es uzaugu, pabeidzu pamatskolu, bet vēlāk ar mazbānīti braucu apgūt zinības uz Talsu ģimnāziju. Sapņoju par medmāsas profesiju, taču karš izjauca visus nodomus. Turpini lasīt »

Paulis Kļaviņš. Pie rokas ņem un vadi (2)

Ievietoja | Sadaļa Laikmeta liecinieks | Publicēts 30-05-2011

1969. gads mūsu ģimenei kļuva par Dieva sagatavotā jaunā ceļa sākumu. Kādā agrā rīta stundā pie mums Vācijā ieradās Ernests Zingers, Kārļa Zingera brālis. Viņš 20 gadus bija misionārs Indijā, bet tolaik jau dzīvoja Anglijā un kopā ar saviem draugiem bieži ceļoja uz Ungāriju, kur slepeni ieveda Bībeles, bet pa ceļam apstājās Bonnā. Torīt viņš ienesa kādu angļu valodā rakstītu grāmatu un tūlīt devās tālāk. Tā bija Riharda Vurmbranda pirmā grāmata „Mocīts Kristus dēļ”. Gulēt ejot, mēs ar Zeltīti šo grāmatu sākām lasīt un nespējām no tās atrauties. Es to izlasīju, kad bija jau nedaudz pāri pusnaktij, bet Zeltīte pa to laiku bija aizmigusi. Vēlāk pamodusies un redzēdama, ka es lasu, lasu un lasu, viņa turpināja no tās vietas, līdz kurai es biju ticis. Kad es pabeidzu grāmatu, viņa lasīšanu atsāka no tās vietas, kur pirms tam bija beigusi. 

Tas ir brīnišķīgi, ka viena grāmata var pavērt it kā aizkaru. Līdzīgi kā operā vai teātrī, kad paveras aizkars un tu ieraugi notiekošo uz skatuves. Rihards Vurmbrands mums pavēra skatu pāri dzelzs aizkaram uz Austrumiem. Tur taču bija mūsu dzimtene, mūsu tēva mājas. Kā tas varēja būt, ka līdz 1968. gadam mēs tik maz par to domājām? Nezinājām, kas tur notiek un kā tur cilvēki dzīvo. Protams, mēs atcerējāmies dzīvi Latvijā, bet tā nebija tāda konstruktīva domāšana. Mēs stāvējām it kā likteņa neiespējamības priekšā. Pasaule bija sadalīta, dzīve aiz dzelzs aizkara likās tikpat tāla kā mēness. Mēs rūpējāmies par dzīvi Vācijā, bet Riharda Vurmbranda grāmata pavēra mums garīgo skatu un atmodināja atbildības sajūtu par cilvēkiem, kas dzīvoja tur, no kurienes paši bijām nākuši.

Un tā 1969. gadā mēs ar Zeltīti devāmies tūrisma ceļojumā uz Rīgu. Turpini lasīt »