Vitālijs un Estere Petrenko. 2.daļa

Ievietoja | Sadaļa Personības | Publicēts 31-08-2022

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Pirmā sarunas ar Viktoru un Esteri Petrenko daļa tika publicēta 2021.gada 20.decembrī - sešas dienas pēc autora Ervīna Jākobsona nāves. Šo, otro daļu, viņš nepaguva apstrādāt, bet bija sagatavojis intervijas transkriptu. Tādēļ arī šeit nav nedz fotogrāfiju, nedz cita ierastā noformējuma, bet piedāvājam to izlasīt jums tādu, kā Ervīns bija atstājis.

- Parunāsim par jūsu dzīves Anglijas periodu. Ja Estere uz Angliju devās iegūt doktora grādu, tad jūs, Viktor, tur izgājāt pilnu apmācību ciklu, iegūstot vispirms bakalaura, tad maģistra un doktora grādu.

Viktors Petrenko: - Es gribētu sākt ar brīnumaino Dieva spēju visu pareizi sakārtot. Lozannas evaņģelizācijas kongresā Maskavā 1990.gadā es satiku kādu angļu brāli un pastāstīju viņam, ka vēlos studēt teoloģiju. Viņš teica, ka lūgšot Dievu, un ja tas būs Viņa prāts, tad noteikti braukšu mācīties. Biju šo sarunu piemirsis, līdz no viņa pienāca vēstule ar ziņu, ka kāda draudze vēlas mani uzaicināt mācīties Lielbritānijā. Šis cilvēks – Maikls Rouds – strādāja organizācijā Sctripture Union un arī Kestona institūtā, kas vāca ziņas par politiski represētajiem Padomju Savienībā, tostarp kristiešiem. Kādu dienu viņam piezvanīja no kādas draudzes un teica, ka viena sieviete atstājusi lielu mantojumu, kuru viņi gribētu izlietot kristīgās literatūras iespiešanai Austrumeiropai. Maikls teica, ka viņam ir labāka ideja – dot teoloģisku izglītību jaunam cilvēkam no bijušās PSRS. Tā es 1992.gadā devos uz Angliju.

Studēju Londonas Bībeles koledžā (London Bible College), kas tagad pārdēvēta par Londonas Teoloģijas skolu (London School of Theology). Sākumā braucu turp tikai uz vienu gadu, lai iegūtu tā saukto sertifikātu teoloģijā. Taču, kā mēdz teikt, apetīte rodas ēdot, tāpēc viens gads pamazām kļuva par diviem, tad par trim gadiem. Pēc tam bija studijas maģistratūrā. Vasaras brīvlaikos atgriezās Latvijā, lai no šejienes kopā ar saviem koledžas studiju biedriem dotos evaņģelizācijas braucienos uz Sibīriju.

Savukārt īsajos skolas brīvlaikos kopā ar draugiem parasti braucām uz Anglijas dienvidiem, kur īrējām nelielu kotedžu. Tā darījām arī pēc maģistra eksāmena nokārtošanas. Tur man bija klusais laiks ar Dievu lūgšanās. Kādu rītu sēdēju Atlantijas okeāna krastā un skaidri dzirdēju Dieva balsi sakām: “Tu strādāsi pie doktora disertācijas!” Biju tik pārsteigts, ka pielēcu kājās un skrēju atpakaļ uz kotedžu, lai paziņotu šo vēsti draugiem. Tie tikai skeptiski smējās, jo pirms tam man tādu plānu nebija.

Pēc maģistra grāda iegūšanas, 1996.gadā es atgriezos Latvijā. Rakstīju vēstules dažādiem fondiem, lūdzot finansējumu doktora studijām, taču visur saņēmu negatīvu atbildi. Domāju: “Kā tad tā? Es taču no visas sirds ticu, ka Dievs mani uzrunāja, bet visas durvis ir aizvērtas!” Beigās sapratu, ka notiks kaut kas, ko es negaidu, ka Dievs šo lietu nokārtos pēc sava nodoma. Un brīnums notika. 1997.gadā man tuvi draugi no Oksfordas – Džons un Barbara – izteica vēlmi kopā ar mani doties uz Sibīriju. Devāmies turp ziemā, apmeklējot pilsētas, kur pēc mūsu ekspedīcijas 1991.gadā bija izveidojušās jaunas draudzes. Ceļojuma laikā dalījos ar angļu draugiem savās problēmās ar finansējumu studijām. Viņi teica, ka lūgs par to Dievu.

Draugi atgriezās Anglijā, bet pēc pāris mēnešiem zvana Estere, ar kuru tobrīd jau draudzējāmies, uz saka, ka esmu dabūjis pilnu finansējumu doktora studijām. Uz mirkli pat zaudēju valodu. Tik ilgi biju centies cilvēciskiem spēkiem dabūt finansējumu, taču Dievs visu nokārtoja pēc Sava prāta. Mani angļu draugi bija apmeklējuši vietējās draudzes, stāstot par mūsu ceļojumu un vācot naudu misionāriem Sibīrijā. Kādā nelielā draudzē bija atnākušas tikai pāris vecas sieviņas. Pirmā reakcija bijusi – te nav vērts neko stāstīt, jo večiņām tāpat nav naudas, ar ko atbalstīt misionārus. Viņi pielūdza Dievu un tomēr nolēma pastāstīt par darbu Sibīrijā. Beigās it kā garāmejot pieminēja manu problēmu ar finansējumu mācībām. Pēc kāda laika Džonam piezvanīja sieviete no šīs draudzes un teica, ka Dievs viņai licis ziedot naudu manām studijām.

Tā es 1998.gadā devos studēt doktorantūrā. Nezināju, kas ir tas cilvēks, kurš ziedoja naudu manām studijām, taču ļoti gribēju viņu satikt, lai ieskatītos acīs un pateiktu sirsnīgu paldies. Galu galā tās bija 48 000 mārciņas, kur bija iekļauts viss – mācību maksa, kabatas nauda, dzīvošanas izdevumi. Uzrakstīju vēstuli Kestona institūtam un saņēmu šīs sievietes atbildi: “Es nevēlos ar jums tikties, jo naudu ziedoju Dievam, tāpēc visa slava pienākas tikai Viņam! Pati gribu palikt anonīma.” Pēc doktorantūras beigām vēlreiz uzrakstīju viņai vēstuli ar lūgumu satikties, taču atbilde bija tāda pati.

- Tagad par interesantāko. Kā jūs, Viktor un Estere, satikāt viens otru?

- Estere koledžā ieradās, kad es jau gandrīz biju pabeidzis maģistratūru. Mums bija tikai astoņi mēneši, tāpēc varējām arī viens otru nesatikt. Tomēr ne velti šīs skolas nosaukumu bieži pārfrazē par London Bridal College jeb Londonas Līgavu koledža, jo tur daudzi studenti ir iepazinušies un apprecējušies. Mūsu ceļi ar Esteri jau bija krustojušies pielūgsmes pasākumos (worship time), kur studenti kopīgi lūdza Dievu, pielūdza un pavadīja laiku sadraudzībā. Dažreiz šos pasākumus apmeklēja arī Estere, taču tuvāk pazīstami mēs nebijām. Līdz brīdim, kas nejauši gadījāmies vienā vilcienā. Visu brauciena laiku viņa runāja vienā laidā, bet es sēdēju un īgnums manī auga augumā. Domāju: kas tas par cilvēku – runā tikai par sevi, bet man pat neuzdod nevienu jautājumu! Kā vēlāk izrādījās, bija iemesls, kāpēc viņa tā izturējās.

Estere Petrenko: - Kad ierados Lielbritānijā, sākumā dzīvoju Londonas centrā. Arī draudzi atradu pilsētas centrā. Taču otrajā semestrī pārcēlos uz koledžas kopmītnēm, tāpēc katru nedēļas nogali man nācās braukt uz dievkalpojumu centrā. Pirmajā reizē pēc dievkalpojuma atpakaļ devos ļoti vēlu. Vilciens faktiski bija tukšs. Vagonā bez manis sēdēja tikai kāds vīrietis. Tas bija ātrvilciens, un starp pieturām bija gari ceļa posmi. Vienā tādā posmā vīrietis pēkšņi sāka izģērbties no jostasvietas uz leju. Varat iedomāties, kā es jutos, jo nevarēju ne apstādināt vilcienu, ne kaut kur aiziet. Tas bija ļoti biedējoši. Pēc tam šis vīrietis man sekoja līdz pašai koledžai.

Nākamajā svētdienā, kad atkal devos uz draudzi, atgriežoties pieturvietā lūdzu Dievu, lai man būtu kāds ceļabiedrs no koledžas. Uzminiet, kurš atnāca! Viktors! Viņš nezināja, kas ar mani iepriekš noticis, bet es biju tādā sajūsmā būt kopā ar kādu, kuru pazinu, ka nevarēju vien beigt runāt. Tikai daudzus mēnešus vēlāk izstāstīju Viktoram, kas patiesībā notika. Tas tad arī bija mūsu attiecību sākums.

Viktors: - Pirms tam gan bija cits gadījums. Kādu dienu, kad es skolas ēdnīcā novācu traukus, aiz muguras izdzirdu meitenes balsi, kas aizrautīgi stāstīja, kā viņa evaņģelizējusi kādu cilvēku kebabu ēstuvē. Nodomāju, ka nepazīstu daudz meiteņu koledžā, kas ar tādu prieku runātu par evaņģelizāciju. Ejot ārā no ēdnīcas, kāda iekšēja balss teica: “Tā ir viņa!” No precētiem ļaudīm biju dzirdējis, ka satiekot savu otru pusīti, es uzreiz to sapratīšu, taču manā dzīvē tā vēl nebija gadījies. Vēlāk Dievs vēl vairākas reizes apstiprināja, ka Estere ir īstā. Atceros, kā reiz grupa studentu sēdējām un Estere teica: “Es vienmēr domāju, ka pēc mācībām atgriezīšos Portugālē, taču tagad Dievs saka, ka man būs starptautiska kalpošana. Nesaprotu, kas notiek!” Es sēdēju viņai blakus un pie sevis domāju: “Es gan saprotu!” (Smejas.)

Tobrīd vēl nebijām pāris, taču šī pārliecība manī auga dienu no dienas, līdz saņēmu drosmi un teicu Esterei: “Es jūtu, ka Dievs mūs savieno!” Viņa mierīgi atbildēja: “Tu neesi mans tips!” Pēc tam mazliet pašķīrāmies, tomēr manas jūtas un pārliecība nepazuda. Vēlreiz gāju pie viņas un teicu: “Tu nekad neesi lūgusi par mums.” Viņa saka: “Kā es varu lūgt par mums, ja tevi nemīlu!” Teicu: “Vai vari apsolīt, ka šajā nedēļas nogalē lūgsi Dievam skaidrību šajā jautājumā?” Viņa saka: “Ja nu vienīgi mūsu draudzības dēļ.” Pirmdien atkal aizgāju pie Esteres. Viņa sēdēja ar muguru pret mani, bet kad pagriezās, skatījās manī ar dīvainu skatienu un noslēpumaini smaidīja. Tikai pēc pāris dienām viņa atzinās: “Tajā brīdī, kad tu ienāci istabā, man kā zvīņas nokrita no acīm un es tevi ieraudzīju pilnīgi citā gaismā. Un manī radās jūtas.”

Estere: - Kad nolēmām pirmoreiz iziet sabiedrībā kā pāris, es Viktoram teicu: “Man nekad nav bijis puisis. Tu esi pirmais un, es ceru, būsi pēdējais. Taču es esmu devusi Dievam solījumu, ka cilvēks, ar kuru kaut kur došos kopā, būs tikai tas cilvēks, ar kuru precēšos. Ja tu vēlies kopā ar mani publiski kaut kur iziet, tev mani jāprec!” Uz ko Viktors atbildēja: “Aleluja!” Tā nu mūsu pirmā iziešana sabiedrībā kā pārim bija arī mūsu saderināšanās. Sanāk, ka es bildināju viņu, nevis viņš mani. (Smejas.)

Viktors: - Dievam ir humora izjūta. Portugāļu kultūrā vecāka gadagājuma sievietes mēdz pienākt pie jaunajiem un ļoti tieši pajautāt: “Kad tu beidzot precēsies?” Arī pie Esteres tantiņas nāca ar šo jautājumu. Vienreiz tas viņai apnika un viņa atbildēja: “Laikam esmu tik ciets rieksts, ka Dievam būs jāatrod man kāds citplanētietis!” (Smejas.) Un tad viņas rokās nonāca mana pase. Tobrīd man vēl bija Latvijas nepilsoņa pase. Viņa to atver un angļu valodā lasa: Aliens passport (Svešzemnieka (var tulkot arī kā “citplanētieša”) pase). Viņa sāka smieties pilnā balsī.

Mēs saderinājāmies Latvijā. Savulaik blakus Mazajai Ģildei pagrabiņā bija kafejnīca “ABC”. Tur es ceļos nometies bildināju Esteri. Pulkstenis rādīja tieši 22.04. Pirms tam man gan nācās atrisināt mazu problēmu. Domāju, kā kaut uz mirkli atbrīvoties no Esteres, lai varētu nopirkt viņai rozi. Pateicu, ka eju uz tualeti, bet pats skrēju uz kiosku pēc rozes. Atceros, tovakar bija brīnišķīgs laiks – lēni krita sniegs, mēs pastaigājoties šķērsojām Bastejkalna tiltiņu un jutāmies kā ziemas pasakā.

Mūsu laulības notika Londonā, anglikāņu Christ Church draudzē, kas bija mana draudze Anglijā. Šajā draudzē es ieguvu savus “angļu vecākus”, kas pret mani izturējās kā pašu dēlu. Vēlāk gan viņi atzinās, ka sākumā nav zinājuši, ko no manis sagaidīt. Viņi nekad nebija redzējuši cilvēku no bijušā Padomju Savienības un gaidīja, ka atbrauks cilvēks-robots, bez smaida un emocijām. Taču atbrauca pavisam normāls jauns cilvēks, kurš gan smaidīja, gan jokoja. Atceros, kā pirmajā vakarā mēs nosēdējām trīs stundas nemitīgi jokodami. Tāpēc laulāties šajā draudzē bija dabiska izvēle. Kāzas nebija lielas, piedalījās daži studenti un pasniedzēji no koledžas, no Rīgas atbrauca mana mamma ar jaunāko brāli, bija arī Esteres ģimene no Portugāles. Gan lūgšanas, gan dziesmas skanēja dažādās valodās.

Vēlāk Latvijā mums radās problēmas ar laulību apliecību, jo Latvijas iestādes negribēja atzīt anglikāņu baznīcas izdotu dokumentu. Vēl pirms kāzām arī manā Krusta draudzē, uzzinot, ka precēšu ārzemnieci, cilvēki ieteica to nedarīt, jo tad es aizbraukšot uz dzīvi ārzemēs un būšot zudis draudzei. Tolaik daudzi savulaik Latvijā iebraukušie kristieši, kas bēga no vajāšanām citās republikās, tiklīdz PSRS beidza pastāvēt, masveidā pārcēlās uz dzīvi Rietumos. Man arī bija daudzas izdevības aizbraukt. Piemēram, Lozannas konferencē kāds amerikāņu mācītājs no lielas draudzes piedāvāja pārcelties uz Čatanugu, Tenesijas štatā, un kalpot viņa draudzē. Taču Dievam bija cits plāns. Ironiski, ka visi, kas mani tolaik brīdināja neprecēt ārzemnieci, paši jau sen dzīvo ārzemēs, bet mēs ar Esteri joprojām esam Latvijā.

- Jūs abi bijāt ieguvuši doktora grādu teoloģijā un droši vien tas būtu pavēris lieliskas karjeras iespējas ārzemēs. Kāpēc atgriezāties Latvijā?

- Jau no paša sākuma, kad 1992.gadā devos studēt uz ārzemēm, es zināju, ka mana kalpošana būs Latvijā. Kad satiku Esteri, uzreiz viņai pateicu, ka atgriezīsimies Latvijā. Viņa teica: “Labi, tomēr es arī gribu iegūt tādu pārliecību no Dieva. Lai nebūtu tā, ka es uz turieni braucu tikai tevis dēļ. Jo mūs var piemeklēt grūti laiki un tad man būs jābūt stipri pārliecinātai, ka tiešām esmu īstajā vietā.” Starp citu, tā arī notika. Kad atbraucām, Estere, kurai nekad nebija bijušas problēmas ar veselību, divu gadu laikā pārcieta trīs operācijas. Tomēr es biju pilnīgi pārliecināts, ka Dievs runās viņas sirdī. Tobrīd mēs abi strādājām pie savām doktora disertācijām un īrējām Londonā nelielu divstāvu mājiņu. Kādu vakaru dzirdu, ka lejā kāds raud. Noeju un redzu Esteri noraudājušos, kas saka, lai liekot tagad viņu mierā. Tikai nākamajā dienā viņa pateica, ka Dievs ir runājis viņas sirdī.

Estere: - Kā jau Viktors teica, es sēdēju mājas pirmajā stāvā un skatījos televīziju. Runāja kāda britu žurnāliste, kas bija apmeklējusi Sanktpēterburgu Krievijā. Sižets bija par bērnu slimnīcu. Apstākļi tur bija vienkārši šausmīgi. Operāciju zāles aprīkojums no 60.-70.gadiem, ēdiens vien ūdens, kurā peldēja daži dārzeņu gabaliņi. Itin viss tajā slimnīcā bija briesmīgs – gan telpas, gan apkalpošana. Kāda ārste stāstīja žurnālistei: “Tas vēl nav sliktākais. Sliktāk ir, ka dakteri un māsas aizbrauc strādāt uz Rietumiem un mums trūkst personāla.” Žurnāliste pajautāja: “Kāpēc tad jūs neesat emigrējusi?” Daktere atbildēja: “Tie, kas brauc prom, vēlas labākas mājas, labākus auto, labākas kurpes, labāku dzīvi. Tomēr pēc dažiem gadiem viņiem vajadzēs vēl labāku auto, labāku māju, labākas kurpes. Bet paliekot šeit, man ir iespēja mainīt šo bērnu dzīves uz visu viņu mūžu.”

Šie vārdi man iebelza kā āmurs pa pieri. Pat tagad pēc tik daudziem gadiem, kad to atceros, tas joprojām aizskar manu sirdi. Tas bija tā, it kā Kungs man jautātu: “Vai tu vēlies aizpildīt šo robu, kuru atstāj aizraukušie? Vai tu vēlies mainīt cilvēku dzīves un doties uz turieni, no kurienes cilvēki aizbrauc?” Tas bija brīdis, kad Kungs ļoti skaidri runāja uz mani. Es sapratu, ka Dievs vēlas mani redzēt Latvijā, un teicu Kungam: “Ja Tu tā runā uz mani, es braukšu!” Tajā brīdī sapratu, ka Viktora redzējums par atgriešanos Latvijā, ir kļuvis arī par manu redzējumu.

2009.gadā, kad mūsu dēlam Lūkasam bija pusotrs vai divi gadiņi, viņš saslima ar gripu. Ārsti nolēma, ka Lūkasam un man nedēļu jāpavada bērnu slimnīcā Vienības gatvē. Tā bija infekcijas slimību nodaļa. Ieejot nodaļā, tā izskatījās ne gluži tik slikta kā Pēterburgā, bet ļoti tuvu tai. Lūkasam bija jāguļ gultā ar sarūsējušu metāla režģi, no kuras drupa nost krāsa. Arī mana gulta faktiski bija tikai koka gabals, uz kura uzlikts matracis. Nespēju noticēt, ka tā ir infekcijas slimību nodaļa. Koridorā uz sienām bija redzams pelējums, ledusskapis norūsējis. Abi ar Viktoru bijām šokēti – ne savu ērtību, bet bērnu dēļ, kas gulēja šajā nodaļā. Viktors runāja ar nodaļas vadītāju un jautāja, vai mēs kaut kā varam palīdzēt. Viņa bija ļoti pārsteigta, ka kāds atnācis nevis sūdzēties, bet palīdzēt.

Viktors: - Viņa man teica: “Jūs tiešām gribat palīdzēt? Parasti šeit visi tikai zog!” Tobrīd aktuāls bija skandāls, kurā slimnīcas fondam bija nodarīti zaudējumi ap pusmiljona latu apmērā. Nodaļas vadītāja man teica: “Mēs visi par to esam tik sašutuši! Zagt no bērniem – tas ir pats zemākais līmenis! Zemāk vairs nav kur krist!”

Estere: - Paldies Dievam, Lūkass pēc septiņām dienām tika laukā no turienes, bet mēs pieņēmām lēmumu izveidot fondu, lai palīdzētu slimnīcai. Anglijas latvietis Dāvids Griķis, kuram bija labdarības organizācija, atsūtīja daudz slimnīcai nepieciešamu lietu. Spējām arī piesaistīt finanšu līdzekļus 12 000 dolāru apmērā un nopirkt slimnīcai vajadzīgu medicīnas iekārtu. Ārstiem un medmāsām bija nepieciešama apmācība, kā ar to strādāt. Speciālists viņiem stāstīja, kā iekārta darbojas, bet es tajā mirklī jutu, ka man jādalās ar stāstu par to, kādā veidā Dievs mani atveda uz Latviju. Kad to izstāstīju, daudzi ārsti un medmāsas sāka raudāt. Viņi teica: “Tas ir arī mūsu stāsts.” Galvenā ārste man teica: “Tas, ko tu dari, palīdz arī mums neemigrēt! Tas mūs iedrošina turpināt darīt to, ko darām, un piepildīt aicinājumu, kam esam aicināti.” Tobrīd vidējais ārsta vecums šajā slimnīcā bija 52 – 55 gadi, jo visi jaunie dakteri bija aizbraukuši uz ārzemēm.

- Tātad jūs atgriezāties Latvijā. Bet ko jūs ar savu izglītību šeit varējāt darīt?

Viktors: - Mēs atbraucām 2006.gadā pēc Rīgas Starptautiskā Bībeles institūta (tagad Latvijas Bībeles Centrs, LBC) vadītāju Bila un Sindijas Mārtinu uzaicinājuma, lai nomainītu viņus RSBI vadītāju postenī. Pirms tam, 2005.gadā, bijām atbraukuši uz Latviju izlūkos, taču tolaik visas durvis mums vēļ bija aizvērtas. Rakstījām daudzām dažādām misijām, cerot, ka tās būs ieinteresētas mūsos. Domājām, ka divus cilvēkus ar doktora grādu un vēlmi kalpot Dievam kāds noteikti paņems darbā. Tomēr visi atteicās. Acīmredzot, izskatījāmies pārāk gudri. (Smejas.) Mums tas šķita paradoksāli, bet Latvijā nevienam laba teoloģiskā izglītība nešķita vērtība. Mūs tas šokēja. Bijām domājuši, ka visi priecāsies par iespēju iegūt divus izglītotus kalpotājus.

Atceros, ka manā draudzē visi teica: “Uz kurieni jūs gribat braukt? Ko jūs šeit darīsiet?!” Tomēr mēs atgriezāmies. Tiesa, 2005.gadā mēs patiesi neredzējām vietu, kur Latvijā varētu kalpot ar savām zināšanām. Taču pēc trim četriem mēnešiem Bils un Sindija uzrakstīja, ka vēlas mūs intervēt darbam RSBI. Viņi atlidoja pie mums uz Angliju un pēc intervijas aicināja mūs uzņemties RSBI vadību. Sapratām, ka durvis atveras un jau tajā pašā gadā ieradāmies Latvijā. Pirmajā laikā Bils un Sindija vēl palika savos amatā, bet es biju asociētais direktors, savukārt Estere – dekānes palīdze. Sākot ar 2008./2009. mācību gadu, mēs kļuvām par oficiāliem RSBI vadītājiem.

Vēl pirms tam uz nedēļu aizbraucām uz Norvēģiju, lai lūgšanās saņemtu no Dieva redzējumu par RSBI turpmāko attīstību. Mūsu norvēģu draugiem tur ir maza kotedža mežā pie ezera. Un Dievs tur runāja uz mums. Daudzas idejas, kuras vēlāk īstenojām LBC, piedzima tieši tur, Norvēģijas mežos.

- Jāatzīst, ka vismaz tolaik RSBI, lai arī ar skaļu nosaukumu “institūts”, patiesībā bija draudzes Bībeles skolas līmenī. Kā jūs, būdami teoloģijas doktori, jutāties šādā, varētu pat teikt, teoloģija līmeņa ziņā “bērnudārza” vidē?

- Pirmkārt, mēs sapratām, ka Dievs mūs uz šejieni aicina. Protams, mēs redzējām, kāds līmenis ir RSBI, taču, tā kā Dievs mūs bija šeit atvedis, nolēmām strādāt. Esmu pateicīgs Dievam, ka mēs ar Esteri nekad neesam nolikuši mūsu sertifikātus, diplomus un citus “papīrus” starp sevi un cilvēkiem. Mums nekad nav bijuši svarīgi goda nosaukumi. Dievs mums to iemācīja Anglijā. Piemēram, Esterei bija profesors ar pasaules vārdu, Džeimss Dans, kura grāmatas tulkotas 60 valodās. Tas ir cilvēks ar enciklopēdiskām zināšanām, bet savstarpējās attiecībās ar viņu cilvēki piecu minūšu laikā aizmirsa, ka viņu priekšā ir staigājoša enciklopēdija. Viņš bija tik vienkāršs un pretimnākošs, ka neviens nejuta nekādas robežas starp viņu un sevi. Kad braucām prom, viņš mūs uzaicināja uz restorānu. Tajās Estere teica, ka septiņu studiju gadu laikā ir sapratusi, ka vēl daudz ko nezina. Viņš pasmaidīja un atteica: “Tici man, lai gan es pasniedzu teoloģiju 30-40 gadus, arī es vēl daudz ko nezinu.”

2021.gadā aprit 15 gadi, kopš vadām Latvijas Bībeles Centru, agrāko RSBI. Atskatoties pagātnē, esam pārsteigti, ko Dievs ir ar mums darījis. Dažas no mūsu sākotnējām idejām bija pilnīgi trakas. Kad sākām darbu, RSBI nebija nekāda statusa pat kristīgajā sabiedrībā. Daži teica: “Ā, tas ir tur, kur pusmūža sievietes pulcējas uz tējas dzeršanu.” Tolaik tā patiešām bija. Protams, ka tas mūs sāpināja. Tomēr es ļoti cienu to, kas bijis pirms mums. Jo mēs iekļāvāmies jau esošā kalpošanā un nebijām tās sācēji. Tāpēc mēs dodam godu tam, kas bija pirms mums. Par to, kādā līmenī tas bija, ir atsevišķs jautājums. Tomēr, neskatoties uz ne visai augsto līmeni, skola bija izdzīvojusi visus 90.gadus un ieguvusi zināmu pieredzi.

Mēs ieradāmies ar atvērtu sirdi un lielu vēlēšanos kaut ko paveikt. Atgriešanos Latvijā es uztvēru kā sava veida atlīdzību par to, ko Latvija bija darījusi manā labā, savulaik dodot mūsu ģimenei patvērumu. Kad mūs vajāja Baltkrievijā un mēs atbraucām uz Latviju, šeit dabūjām uzelpot un sākt normālu dzīvi, bez sabiedrības nicinājuma un apsaukāšanas par sektantiem. Tāpēc darbs Latvijas labā man ir sava veida parāda atdošana. Esterei tas ir citādāk, taču mani Dievs ir aicinājis un es gribu kaut ko dot šai valstij. Ar Dieva palīdzību mēs to esam centušies darīt, cik labi vien spējām.

Kas sākām strādāt, iespēju iegūt bakalaura grādu, sadarbībā ar Norvēģijas Vadības un teoloģijas skolu, šķita kaut kas no fantastikas jomas. Lai būtu akreditēta mācību programma uz RSBI vai LBC bāzes – tas šķita pilnīgi neiespējami. Es pats tolaik šādai iespējai maz ticēju, kaut visiem stāstīju par to. Tā laika Kristīgās vadības koledžas direktors Ilmārs Hiršs man teica: “Ja jūs noturēsieties divus gadus, varat mani aicināt par pasniedzēju.” Paldies Dievam, kopš tā laika pagājuši jau desmit gadi. Protams, iegūt bakalaura grādu LBC Latvijā, joprojām ir neiespējami, jo šajā valstī ir pārāk lielas birokrātiskās prasības. Tam vajadzīgi lieli līdzekļi, turklāt izpildīt visas izvirzītās prasības mēs pagaidām neesam spējīgi. Tomēr tas, ka mūsu audzēkņi var turpināt studijas neklātienē Norvēģijas augstskolā un iegūt bakalaura grādu teoloģijā, manuprāt, ir milzīgs sasniegums.

Kad savulaik braucām uz Norvēģijas Vadības un teoloģijas skolas desmit gadu jubileju, es toreiz teicu, ka esam viņu jaunākais partneris. Taču esam ne vien jaunākais partneris, bet arī paraugs, kā Dievs var lietot arī mazumiņu. Ne tikai viņi mums, bet arī mēs esam kalpojuši viņiem, savienojot šo Norvēģijas skolu ar teoloģijas skolām Vācijā un Dienvidāfrikā. Tieši pateicoties mums norvēģi ir nodibinājuši kontaktus ar šīm mācību iestādēm.

Esmu to teicis arī mūsu studentiem – mēs mēdzam sevi uzskatīt par mazu, nabadzīgu valsti un noniecinām savas spējas. Es to esmu pieredzējis ne reizi vien, kaut vai attiecībā uz mūsu studentu angļu valodas zināšanām. Salīdzinot ar filipīniešiem, mūsu studenti angliski runā daudz labāk, bet mūsējie ir daudz kautrīgāki. Mums vajadzētu uz sevi raudzīties pozitīvāk un saprast, ka Dievs mūs lieto. Bet mēs un Dievs – tas ir ļoti daudz. Dievs var lietot Latviju globālā mērogā, jo Viņam nav robežu. Mūsu stāsts ir tam apliecinājums. Ja mēs gaidām brīnumu no Dieva un paklausām Viņa vadībai, tad tas notiks. Protams, ja šaubāmies un mūsu ticība ir vāja, tad tāda būs arī mūsu dzīve.

Estere: - Man no sirds jāsaka, ka mūsu paveiktais ir komandas darbs. Sākot ar LBC apkopēju līdz pat direktoram, ikviens ir nodevies redzējumam, kāds Dievam ir priekš LBC un caur LBC. Ja tā nebūtu, tad ir vienalga, cik lielas ir tavas domas, sapņi un idejas – ja nav vienotības un komandas darba, tu nevari paveikt neko. Tāpēc es gribu teikt, ka neko no tā visa mēs nebūtu varējuši izdarīt, ja LBC komanda nebūtu kā vienots organisms. Tas ir ļoti svarīgi.

Ir vairāki cilvēki, kas regulāri atbalsta LBC Lielbritānijā. Kad atjaunojām Fetlera māju, draudzes, kurās viesojāmies Anglijā, centās darīt visu, lai varētu nopirkt kaut vienu logu mūsu ēkai. Atceros, kā vienu dienu, esot tuvu izmisumam. bet vienlaikus ar lielu pārliecību, es vērsos pie Viktora: “Es gribu sagaidīt dienu, kad mans Kungs teiks: “Mīļi aicināts mājās, mans uzticamais kalps!”” Mēs vienkārši gribam būt uzticami. Galvenais, lai talantus, kurus Dievs mums devis, mēs izmantotu efektīvi un neapraktu nevienu no tiem. Kad mums šķiet, ka vieni nesam smago nastu, patiesībā ir daudz cilvēku, ka mums palīdz to nest. To sajūtam gan no LBC komandas, gan visu to cilvēku puses, kuri mums palīdzēja LBC ēkas tapšanā. To neizdarīja viens vai divi cilvēki, bet vesela Dieva armija rūpējās, lai viss tiktu paveikts Dieva godam. Redzot, kur LBC ir šodien, varam teikt, ka simtiem cilvēku ir palīdzējuši to sasniegt.

Viktors: - Mēs Latvijā neieradāmies, lai kaut ko pierādītu. Mēs atbraucām strādāt. Tas, ko Dievs ir izdarījis caur mums, ir vienīgi pateicoties Viņa žēlastībai. Kaut vai atjaunotā bijusī Viljama Fetlera Misiones skolas ēka, kas tagad kļuvusi par LBC mītni, tāpat iespējas iegūt maģistra un doktora grādu teoloģijā, sadarbībā ar “North-West University” Dienvidāfrikā. Dievs ir darījis nesalīdzināmi vairāk, nekā mēs jebkad būtu varējuši iedomāties. Kad tu pazemojies Dieva priekšā un saproti Viņa varenību un savu niecību, tu vienkārši raudi, jo tev pietrūkst vārdu, lai izteiktu savas emocijas. Tu saproti, ka Visvarenais Dievs tevi lieto, kaut esi tikai puteklis. Kas tad mēs esam? Tomēr Dievs ir izvēlējies lietot mūs Savam godam. Dievs dara brīnumus, bet mēs no savas puses vienkārši cenšamies būt Viņam paklausīgi.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Uzraksti komentāru