Vitālijs un Estere Petrenko. 1.daļa

Ievietoja | Sadaļa Personības | Publicēts 20-12-2021

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Teoloģijas doktori Vitālijs un Estere Petrenko nu jau daudzus gadus vada pieaugušo tālākizglītības mācību iestādi “Latvijas Bībeles Centrs”. Vitālijs ir LBC direktors, Estere - akadēmiskā direktore (dekāne). Vienlaikus Vitālijs ir arī ordinēts mācītājs un kalpo Rīgas Pestīšanas Tempļa krievu baptistu Misiones draudzē. Tāpat Vitālijs un Estere ir asociētie profesori Norvēģijas Vadības un teoloģijas skolā Stabekā, netālu no Oslo. “Laikmeta zīmes” aicināja abus Dieva Vārda doktorus iepazīstināt mūsu lasītājus ar savu dzīvi un kalpošanu mazliet vairāk.

****

- Vitālijs - šāds vārds ierakstīts jūsu oficiālajos dokumentos, taču darbabiedri, draugi un paziņas jūs visbiežāk sauc par Viktoru. Kādēļ tā?

Viktors Petrenko: - Kad piedzimu, mana mamma un tētis strīdējās, kā mani nosaukt. Mamma gribēja, lai es būtu Vitālijs - no latīņu valodas “dzīvības devējs”. Taču tētis gribēja mani padarīt par uzvarētāju - Viktoru. (Smejas.) Galu galā viņi vienojās par kompromisu - dokumentos tika ierakstīts vārds Vitālijs, bet ģimenē, cik vien sevi atceros, vienmēr esmu saukts par Viktoru. Tā šis vārds man “pielipa” arī vēlākajā dzīvē. Reizēm domāju, vai nebūtu jānomaina pase un jāieraksta abi vārdi.

- Esat interesanta personība. Pēc etniskās izcelsmes ukrainis, piedzimāt Baltkrievijā, jūsu dzimtā valoda ir krievu, bet lielāko dzīves daļu esat pavadījis Latvijā. Apprecējāties Lielbritānijā, taču nevis ar anglieti, bet portugāļu meiteni.

- Īsts asorti! (Smejas.) Māte no Ukrainas un Baltkrieviju pārcēlās darba dēļ. Mammas dzimtā puse ir Zaporožje. Viņas māsa jau bija pārcēlusies uz Gomeļu Baltkrievijā un piedāvāja arī mammai tur darbu šūšanas fabrikā. Savukārt tēvs ir dzimis Čerņigovas apgabalā pie pašas Baltkrievijas robežas. No viņa mājas līdz Gomeļai, kas ir otra lielākā Baltkrievijas pilsēta, bija tikai kādi 20 - 30 kilometri. Kādu laiku tēvs strādāja arī par ogļraci Donbasā. Vecāki iepazinās draudzē Gomeļā, pēc tam apprecējās. Es piedzimu 1965.gadā. Ģimenē bijām seši bērni.

Runājot par valodu - visa Padomju Savienība bija viena liela sādža bez robežām, un krievu valoda bija galvenā. Abi mani vecāki ir ukraiņu izcelsmes, tomēr tētis ar mammu ukrainiski nesarunājās. Iespējams, tētis zināja ukraiņu valodu, tomēr ģimenē mēs nekad nerunājām ukraiņu valodā, bet vienmēr tikai krieviski. Tāpēc faktiski mana dzimtā ir krievu valoda.

Gomeļas 39.vidusskolas 1.klase, 1972.gads. Viktors - 3.rinda otrais no labās.


- Ticības dēļ jūsu ģimenei nācās piedzīvot vajāšanas.

- 1961.gadā varas iestāžu spiediena dēļ Vissavienības Evaņģēlisko kristiešu baptistu savienības (VEKBS) vadība nosūtīja visām baptistu draudzēm tā saukto Instruktīvo vēstuli, kas faktiski līdz minimumam samazināja legālās kristīgās kalpošanas iespējas. Sākās protesti un baptistu draudzes visā Padomju Savienībā sašķēlās - daļa palika oficiāli reģistrētas, bet liela daļa nolēma kalpot Dievam, nesadarbojoties ar varas iestādēm. Draudze, kurā bija mūsu ģimene, darbojās nelegālos apstākļos. Vasarās dievkalpojumi notika mežā. Arī mums, tāpat kā oficiālajos dievnamos, bija divas “zāles” - lielajā mežā bija “lielā zāle”, bet mazākā mežiņā - “mazā zāle”. Ziemas laikā dievkalpojumi parasti notika draudzes locekļu dzīvokļos vai privātmājās.

Un tad sākās vajāšanas. Dievkalpojumus bieži pārtrauca milicijas un čekistu ierašanās. Tādās reizēs visus dievkalpojuma apmeklētājus piereģistrēja, bet pēc tam administratīvi sodīja. Sods parasti bija 50 rubļi. Tā kā vidējā mēnešalga tolaik bija ap 100 rubļiem, tad šāds sods bija visai jūtams. Dievkalpojumi notika arī mūsu mājās. Atceros, kā reiz, kad spēlējos ārā uz ielas, piebrauca kravas automašīnas, pilnas ar miličiem, kas aplenca mūsu māju. Pie manis pienāca kāds milicis uz jautāja: “Kur te baptisti dzīvo?” Tāda tolaik bija evaņģēlisko draudžu situācija.

Milicija meklē, kur notiek baptistu dievkalpojumi.

Tētis nebija mācītājs, taču patiess, dedzīgs kristietis. Dažreiz viņš gan sludināja, jo tajā laikā valdīja uzskats, ka ikvienam kristīgam brālim jārunā Dieva Vārds. Manu tēvu bija iesaukuši par “piecminūšu sludinātāju”, jo viņš runāja īsi un konkrēti. Tētis bija arī draudzes vadībā, organizēja lūgšanu dievkalpojumus. Kad sākās vadošo brāļu aresti, arī viņam nācās slēpties. Divas nedēļas viņš dzīvoja pagrīdnieka dzīvi, taču tad kādu vakaru pārnāca mājās un pateica mammai, ka ies padoties, jo tik un tā tiks izsekots un arestēts. Valsts Drošības komitejai (VDK) bija daudz informatoru, tostarp arī draudzēs. Mammai nācās pakot mugursomu ar apakšveļu, zobu suku un citām lietām, lai no rīta kopā ar tēvu dotos uz vietējo VDK nodaļu.

Gomeļas VDK ēka bija milzīga, ar lielām kolonām, lai visi, kas tur ieiet, uzreiz sajustu, cik sīki varas priekšā viņi ir. Čekisti bija pārsteigti, ka baptists pats atnācis padoties. Tēvu pratināja, kā tolaik bija pieņemts, izmantojot “nūjas un prjaņika” metodi. Vispirms viņam piedāvāja “sadarboties”, bet, kad tēvs strikti pateica: “Lieciet mani kaut pie sienas un nošaujiet, bet es ar jums nekad nesadarbošos!”, viņam tika paskaidrots: “Tādā gadījumā tu savu ģimeni vairs neredzēsi!”

Kopā ar tēvu tiesāja vēl četrus brāļus. Visi tika apsūdzēti pretpadomju darbībā, padomju iekārtas nomelnošanā un bērnu iesaistīšanā kaitīgā sektā. Tēvam piesprieda 2,5 gadus ieslodzījumā, jo viņš pirms tam nebija tiesāts, pārējiem - piecus gadus. Tētis nokļuva Bobruiskā vispārējā režīma darba nometnē, kur kopā ar pārējiem ieslodzītajiem būvēja autoriepu rūpnīcu. Mamma palika viena ar pieciem bērniem. Jaunākajai māsai Gaļinai tobrīd bija 2,5 gadiņi, vecākajiem brāļiem 11 gadi, man - četri. Cik atceros, Gomeļas apgabalā tolaik daudzi kristieši tika notiesāti ticības dēļ.

- Kā nokļuvāt Latvijā?

- Kad tēvs 1971.gadā iznāca no cietuma, ticīgo vajāšanas nebija mazinājušās, tāpēc vecāki nolēma glābt ģimeni un pārcelties uz Latviju. Baltijas republikās tolaik bija daudz mierīgāka dzīve, jo šeit nebija tādu kristiešu vajāšanu, kā citur PSRS. Pārcēlāmies uz dzīvi lauku mājās netālu no Jēkabpils. Mums kā pilsētniekiem bija ļoti neparasti dzīvot laukos. Lai gan bijām svešinieki, mūsu latviešu kaimiņi kļuva par mums mīļiem cilvēkiem un labiem draugiem. Atceros Mildas tanti, kas uz kļavas lapām cepa saldskābmaizi un deva mums. Vēl tagad, kad braucu uz to pusi, cenšos iegriezties šajās mājās, no kurām man ir tik daudz labu atmiņu. Latvija mūs pieņēma un deva patvērumu. Šeit mēs beidzot sākām dzīvot kā cilvēki.

Jēkabpilī oficiāli darbojās latviešu baptistu draudze, bet mēs pievienojāmies mazai krievu draudzītei, kas nebija oficiāli reģistrēta. Lai gan Latvijā nebija tādu vajāšanu, kā citur PSRS, varas spiedienu tik un tā varēja just. Skolā tiku saukts pie direktora, jo nenēsāju pioniera sarkano kaklautu. Tāds biju vienīgais klasē. Direktors sarīkoja nopratināšanu. Jautāja, kas esot man “izskalojis smadzenes”. Taču neviens nebija tās “skalojis” - mēs vienkārši redzējām padomju varas melus un pretstatā tiem kristietības labo piemēru savu vecāku dzīvē. Neatceros, ka vecāki kaut reizi būtu strīdējušies, vismaz ne bērnu klātbūtnē. Tēvs bija patiess kristietis un brīnišķīgs ģimenes cilvēks. Tāpēc salīdzinājums nekādi nenāca par labu komunistu valstij. Lai nu kā, varas spiediens Latvijā nebija salīdzināms ar vajāšanām, kādas piedzīvojām Baltkrievijā.

1976.gadā mans tēvs negaidīti un traģiski tika aizsaukts Mūžībā. Man tolaik bija 11 gadi. Tobrīd mammas māsa ar ģimeni arī jau bija pārcēlusies uz Latviju. Pēc tēva nāves viņa mūs aicināja uz Rīgu. Tā nonācām Krusta baznīcā Čiekurkalnā, neatkarīgā krievu baptistu draudzē, kas tolaik piemita šajās telpās. Tā bija aktīva, uz evaņģelizāciju orientēta draudze. Pie mums bieži viesojās ārzemju kristieši - somi, zviedri, arī amerikāņu astronauts Džeimss Irvins (lasiet ŠEIT). No Somijas caur Igauniju saņēmām humāno palīdzību, kas bija domāta vajāto kristiešu ģimeņu atbalstam. Nelegāli tika ievestas Bībeles un detaļas pagrīdes tipogrāfiju iespiedmašīnām. Skaidrs, ka komunistu varai tas nepatika. Mūsu draudzes mācītājs Josifs Bondarenko trīs reizes bija tiesāts un ieslodzīts. Mēs šai draudzei pievienojāmies 1982.gadā.

- Krusta baznīcā sākās arī jūsu kalpošana.

- Lai pilnīgi saprastu, kas notika manā dzīvē, mazliet jāatgriežas bērnībā Gomeļā. Varas nežēlība un nemitīgās kratīšanas mūsu mājā atstāja ļoti negatīvu iespaidu uz mani. Biju iebaidīts, kompleksu mākts bērns. Līdz četru gadu vecumam gandrīz nemaz nerunāju. Māte mani regulāri veda pie logopēda. Šodien jokojot saku, ka pirms izrunāt pirmo vārdu, es ilgi domāju, ko teikt. (Smejas.) Pārceļoties uz Latviju, kompleksi nekur nepazuda. Es vienmēr turējos visiem aizmugurē, lai tikai neviens mani nepamanītu. Arī skolā Jēkabpilī man bija grūti komunicēt ar klasesbiedriem.

Astoņpadsmit gadu vecumā tiku iesaukts Padomju armijā. Dienēju sakaru bataljonā Vitebskas apgabalā Baltkrievijā, mežu un purvu vidū. Tur mani bieži pratināja īpašās nodaļas (būtībā čekas) virsnieks - ļoti nepatīkams cilvēks. Viņš nez kādēļ bija iedomājies, ka esmu Rietumu spiegs. Tiku izjautāts, vai interesējos par dažādām ieroču sistēmām, vai man kaut kur nav paslēpta Bībele, kas armijā bija aizliegta. Viņu ļoti kaitināja tas, ka sarunās vienmēr citēju Svētos Rakstus.

Padomju armijā dienējot. Viktors - labajā pusē.

Kad pēc dienesta atgriezos Rīgā, sākās Gorbačova reformu laiks. Mūsu draudzes jauniešu vadītājs emigrēja uz Vāciju un jaunieši ievēlēja jaunu vadītāju. Diemžēl viņam šī kalpošana īsti nepadevās. Es kā kompleksu pilns jaunietis nekad nebūtu varējis sevi iedomāties vadošā postenī, taču laikam jau dedzīgums par kristīgās jaunatnes darbu lika man iesaistīties. Sāku kalpot un pamazām Dievs mani atbrīvoja no visiem kompleksiem. Nez no kurienes radās spēja sarunāties ar cilvēkiem, drosme rīkoties. Ar evaņģelizācijas koncertiem uzstājāmies Doma laukumā, vēlāk sākās evaņģelizācijas ceļojumi uz Ukrainu, Krieviju un citām tolaik vēl padomju republikām.

Jauniešu pasākums Krusta krievu baptistu draudzē.
Viktors - stāv priekšplānā ar mikrofonu rokās.

Domājot par savulaik izsūtītajiem kristiešiem Sibīrijā un Tālajos Ziemeļos, ļoti vēlējos kādreiz sludināt Dieva Vārdu šajos apvidos. Pirmo šādu evaņģelizācijas ceļojumu organizējām 1989.gadā. Ar automašīnām aizbraucām līdz Siktivkarai Komi autonomajā republikā, pēc tam ar vilcienu devāmies uz Vorkutu, sludinot Kristu, kur vien tas bija iespējams. Iževskas centrālajā laukumā sarīkojām evaņģelizācijas pasākumu, kad mūs aplenca milicija. Dusmās trīcošs pulkvedis bļāva uz mums, lai neuzdrošināmies izplatīt pilsētā “savu propagandu”. Izrādījās, ka bijām nostājušies tieši pretī vietējām kompartijas un VDK ēkām. Evaņģelizāciju pārtrauca, milicija draudēja mūs arestēt, tomēr paspējām izdalīt cilvēkiem brošūras ar Evaņģēlija vēsti.

Tieši pirms šī brauciena Latvijā viesojās amerikāņu astronauts Čārlzs Djuks. Mūsu draudze rīkoja dievkalpojumu ar viņa piedalīšanos Dziesmu svētku estrādē Mežaparkā. Pēc dievkalpojuma Djuks milicijas automašīnu pavadībā devās tālāk uz Viļņu. Kad mūs Iževskā aizturēja, lepni paziņojām, ka Latvijā kristiešu sludinātājus pavada milicijas eskorts. Viņi apstulba, skatījās uz mums un nesaprata, ticēt vai nē. Pēc tam milicijas automašīna no Iževskas mums sekoja līdz pat Siktivkarai, kas ir vairāk nekā 800 kilometru garš ceļš. Arī Siktivkarā mūs pastāvīgi izsekoja. Tik liels tolaik bija kontrasts starp Baltijas republikām un pārējo Padomju Savienību.

Nākamajā gadā sarīkojām autobraucienu līdz Krasnojarskai. Tolaik Sibīrijā vēl bija ļoti maz evaņģēlisko draudžu. Un tad es 1990.gadā nokļuvu Billija Grehema rīkotā Lozannas evaņģelizācijas kongresa organizācijas komitejā. Togad kongress notika Maskavā. Dievs man jau skolā dāvāja mīlestību uz angļu valodu. Klasē pat biju iesaukts par Angli. Radinieki gan centās atrunāt mācīties valodas, jo draudžu tulki VDK uzmanības lokā tolaik bija otrajā vietā tūlīt aiz mācītājiem. No Rīgas uz kongresu aizbraucām pieci cilvēki. Tolaik Maskavā valdīja drausmīga noziedzība, rekets un bandītisms, bet man tika uzticēta atbildība par ārzemju delegācijām, lai tās no Šeremetjevas lidostas neskartas nokļūtu līdz viesnīcai.

Kongresā satiku labdarības organizācijas World Vision pārstāvi, kurš iedeva mums naudu evaņģelizācijas braucienam uz Tjumeņas apgabalu. Ar filmas “Jēzus” izrādēm aizceļojām līdz pat polārajam lokam, Salehardas pilsētai - vietai, kur agrāk bija daudz cietumu un koncentrācijas nometņu. Pa ceļam Hantimansijskā mums pilsētas Kultūras namā notika evaņģelizācijas dievkalpojums. Pēc tā vietējā lidostā pie manis pienāca kāds vīrietis un saka: “Es jums pateikšu, kā veiksmīgāk uzrunāt cilvēkus šajā apvidū. Cauri visam Tjumeņas apgabalam tek Obas upe. Pilsētas un ciemi lielākoties atrodas upes krastā. Vasarās pa Obu iet kuģis un jūs varat ceļot no pilsētas uz pilsētu, sludinādami Evaņģēliju.” Mājās pastāstīju šo ideju savam mācītājam un jau 1991.gadā mēs organizējām Padomju Savienībā pirmo evaņģelizācijas ekspedīciju ar kuģi pa Obas upi “Kristus - Sibīrijas tautām”. Tajā piedalījās 200 kristieši no 21 valsts.

Misijas ekspedīcija “Kristus - Sibīrijas tautām”. Viktors - stāv grupā pirmais no kreisās.


- Estere, pastāstiet par savu bērnību, ģimeni, jaunības gadiem.

Estere Petrenko: - Es piedzimu kristiešu ģimenē. Mana ģimene bija viena no pirmajām protestantu ģimenēm mūsu pilsētā Moitā, kas atrodas 20 kilometrus no Lisabonas. Pilna Evaņģēlija mācība mūsu pilsētu sasniedza, pateicoties zviedru misionāriem. Sākumā kristieši pulcējās mazās mājas grupās. Viena šāda grupiņa bija arī manas mammas tantes mājā. Viņa dalījās Evaņģēlija vēstī ar savu māsu, manu vecmāmiņu. Vēlāk dievkalpojumi notika Lisabonā un kristieši no Moitas brauca uz turieni. Mūsu draudze piederēja vasarsvētku “Dieva Asambleju” denominācijai.

No 1935. līdz 1974.gadam Portugālē valdīja fašistisks režīms, kas neatzina nevienu citu konfesiju, izņemot Romas Katoļu Baznīcu. Uz pārējiem raudzījās kā uz sektantiem. Portugāles slepenpolicijai PIDE bija savi ziņotāji, tāpēc kristiešu mājas sapulces nereti apmeklēja policija. Tiesa, atšķirībā no VDK, portugāļu policisti nevienu neaizturēja, bet uzstāja, ka kristiešu dievkalpojumi traucējot kaimiņiem, kuri sūdzoties. Tā nebija tik nežēlīga vajāšana, kādu piedzīvoja kristieši komunisma zemēs, taču arī Portugāles slepenpolicija izdarīja spiedienu uz evaņģēliskajiem kristiešiem un centās likt tiem justies nožēlojami.

Vēlāk mūsu draudze ieguva oficiālu dievnamu. Vairākas protestantu draudzes izveidojās arī Moitā. Es uzaugu vidē, kur visi zināja, ka esam protestanti. Šodien cilvēki Portugālē, tostarp arī Romas Katoļu Baznīca, ir daudz atvērtāki protestantiem, kuru skaits ar katru dienu aug, taču manā jaunībā tā nebija. Es uzaugu kā protestante, man patika lasīt Bībeli un mācīties no galvas Rakstu vietas, jau 14 gadu vecumā kļuvu par svētdienskolas skolotāju, taču man joprojām nebija patiesas attiecības ar Kristu. Pagrieziena punkts notika 16 gadu vecumā, kad piedalījos organizācijas Teen Challange konferencē, kur Dievs man pieskārās veidā, kādu līdz tam nekad nebiju piedzīvojusi. Šajā konferencē saņēmu arī Dieva aicinājumu studēt Viņa Vārdu un kalpot ar to.

Pēc konferences mēs ar vairākiem jauniešiem sarīkojām revolūciju mūsu draudzē, kas to padarīja pavisam citādāku, nekā pirms tam. Tas notika 1986.gadā. Šis laiks bija ļoti īpašs - draudze strauji auga, kļuva atvērtāka, mums pievienojās daudz jaunu kristiešu. Es tolaik vēl biju vidusskolniece. Par manu mērķi kļuva savas skolas evaņģelizācija un es to cītīgi darīju pēdējos divus vidusskolas gadus. Dievs darbojās pārsteidzoši. Savā skolā biju vienīgā protestante, tāpēc darīju visu, kas manos spēkos - evaņģelizēju skolotājus un skolasbiedrus, apgādāju skolas bibliotēku ar Bībelēm. Vēl šodien šajā skolā par skolotājiem strādā cilvēki, kas tolaik kļuva ticīgi.

Pēc vidusskolas gribēju studēt matemātiku, tomēr Dieva Gars skaidri norādīja, ka man jāstudē Dieva Vārds. Kad to pateicu ģimenei, viņi bija šokēti, jo no manis neviens neko tādu negaidīja. Ģimene vēlējās, lai es iegūstu laicīgu izglītību, taču zinot, cik ļoti man patīk studēt Bībeli, viņi saprata, ka tas ir nopietni. Tā nu es devos uz Bībeles koledžu Lisabonā. Tobrīd biju jauniešu vadītāja draudzē, turpināju kalpot arī svētdienskolā, vadīja slavu un pielūgsmi un reizēm pat sludināju. Darba dienās studēju Lisabonā, bet nedēļas nogalēs braucu mājās, lai kalpotu savā draudzē.

Jau ierodoties Bībeles koledžā es jutu, ka Dievs man saka: “Tas ir tikai tavu studiju sākums!” Uzticējos Dievam, tāpēc skaidri zināju, kas notiks pēc trim gadiem, kad beigšu koledžu. Biju laba studente, tomēr vēl trešā kursa beigās man nebija īstas skaidrības, kur mācīties tālāk. Studentiem trīs stundas dienā vajadzēja strādāt koledžas labā. Reiz pie mums atbrauca brīvprātīgo grupa no ASV, lai salabotu jumtu koledžas dievkalpojumu zālei. Es zināju angļu valodu, tāpēc koledžas direktors mani nozīmēja par atbildīgo šīs brīvprātīgo grupas sadzīves jautājumu kārtošanai. Pēdējā dienā pirms aizbraukšanas kāds amerikānis man pajautāja, kādi ir mani plāni pēc koledžas beigšanas. Teicu, ka domāju turpināt studijas ārzemēs. Ar to mūsu saruna beidzās. Viņš atgriezās Amerikā, bet es turpināju mācības.

Tuvojoties skolas izlaidumam uzzināju, ka viens no amerikāņu brīvprātīgajiem kopā ar sievu arī piedalīsies mūsu izlaidumā. Izrādījās, tas bija tas pats vīrs, ar kuru tiku sarunājusies. Mani ieraudzījis, viņš jautāja, vai es joprojām gribu studēt ārzemēs. Teicu, ka jā, un viņš man novēlēja veiksmi. Pēc koledžas katrs absolvents centās atrast sev pilna laika kalpošanu. Tobrīd biju atbildīga par septiņu draudžu jauniešu grupām, tomēr atteicos no šīs kalpošanas, jo biju cieši apņēmusies doties uz ārzemēm studēt. Naudas man nebija, taču uzticējos Dievam. Pagāja vasara, bet augustā piezvanīja koledžas direktors un pateica, ka tas vīrs no ASV nolēmis apmaksāt manas studijas Beļģijā. Stipendija iekļāva mācību maksu, ceļa naudu un uzturēšanās izdevumus viena gada garumā.

Braucu uz Lisabonu pie koledžas direktora, lai dabūtu šī pāra adresi un pateiktos. Tad direktors man atklāja šokējošu faktu - cilvēks, kurš bija gatavs apmaksāt manas teoloģijas studijas ārzemēs, pats nemaz nav kristietis! Viņš kopā ar brīvprātīgajiem pie mums bija atbraucis tikai tādēļ, ka šajā grupā bija viņa draugi. Pārējie grupas dalībnieki bija kristieši, taču viņš ne. Es nespēju noticēt, ka šis vīrs manis dēļ ziedo tik daudz naudas pat neesot kristietis. Tomēr vienlaikus ieraudzīju arī, ka Dievs Savam mērķim var lietot ikvienu un Viņa mīlestība spēj mūs patiesi pārsteigt.

Tas man bija jauns sākums. Beļģijā ieguvu vispirms bakalaura, pēc tam maģistra grādu. Pēc studijām atgriezos Portugālē un kļuvu par skolotāju vidusskolā. Tas bija pirmais gads, kad Portugāles valdība atļāva evaņģēliskā virziena kristīgo mācību vispārizglītojošās skolās. Kļuvu par reliģijas mācības skolotāju tajā skolā, kur savulaik pati biju mācījusies un evaņģelizējusi. Kad skolotāji uzzināja, ka būs šāds mācību priekšmets un to mācīs skolotājs ar evaņģēlisku ievirzi, viņi uzreiz pateica: “Tai noteikti jābūt Esterei!” Paralēli katoļu universitātē apguvu latīņu un klasisko grieķu valodu, turpināju kalpot arī savā draudzē. Vēlāk sekoja brauciens uz Angliju, lai iegūtu doktora grādu teoloģijā.

Turpinājums sekos.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Uzraksti komentāru