Vēlreiz par dzīvi padomju Latvijā. 3.daļa – pārtika, restorāni un… prostitūtas

Ievietoja | Sadaļa Polemika, Vēsture | Publicēts 12-11-2021

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Šis raksts tapa kā papildinājums mūsu publikācijai “Padomju Latvija mūžos lai dzīvo” (lasiet ŠEIT un ŠEIT) un kā atbilde rakstam “Toreiz un tagad jeb mīti un patiesība par dzīvi Latvijā padomju laikā”. Raksta trešajā daļā aplūkojam padomjlaika pārtikas kvalitāti, sabiedriskās ēdināšanas un restorānu kultūru, prostitūciju, attieksmi pret seksuālām perversijām un padomju sabiedrības morālo divkosību. Šīs tēmas noslēdz rakstu sēriju (lasiet ŠEIT un ŠEIT), kurā stāstījām par padomju politisko sistēmu, Brežņeva valdīšanas ēru, plānveida ekonomikas dīvainībām, sociālo sistēmu, izglītību, medicīnu un citiem padomju dzīves un sadzīves aspektiem.

****

“Vai nu pateicoties tam, ka pārtikas ražošana nebija tik “modernizēta”, vai pateicoties Valsts standartam, pārtika bija izcila. Jā - mēs toreiz izsmējām lētās desas, savā starpā pārrunādami, ka tās ražo no subproduktiem, cīpslām un citiem gaļas atkritumiem. Bet tās ražoja no lopa! Toreiz nevarēja ienākt prātā, ka var ražot arī no sojas. Un pielikt garšas pastiprinātāju un vēl virkni s…u.”

Ir un nav patiesība. Teikt, ka padomju laikā visa pārtika bija izcila, ir milzīgs pārspīlējums. Jā, bija labas kvalitātes produkti, bet tāpēc krietni dārgāki un iekļāvās delikatešu kategorijā. Taču bija arī visai briesmīgas kvalitātes produkcija, ko ēda tikai vistrūcīgākie. Labs piemērs ir padomju zilcgaļa, kurā atradās vieni vienīgi subprodukti, ādas un cīpslas, un kas tādēļ tika saukta par “suņa prieku”, jo to pirka galvenokārt izbarošanai suņiem. Arī desas bija ļoti dažādas - no augstākā labuma Doktordesas, kuras sastāvā bija augstvērtīgi un dabiski produkti, un augstākā labuma servelādēm, līdz diezgan šķebinošiem produktiem ar milzīgu daudzumu tauku un subproduktiem. Maize lielākoties bija garšīga.

Padomjlaika kvalitātes Doktordesu šodien vairs nedabūsiet nekur. Viss, ko šodien mēdz saukt šajā vārdā, tālu atpaliek no oriģināla gan garšas, gan kvalitātes ziņā. Tāpat padomju ražojuma augstākā labuma servelādēm var līdzināties tikai atsevišķas dārgās ārzemju desas. Tomēr šie produkti arī padomju veikalos bija izņēmums, kurus ne vienmēr varēja brīvi nopirkt, jo tādas kvalitātes produkti parasti bija deficīts. Svaiga gaļa veikalos parasti bija sliktas kvalitātes, cīpslaina, ar kauliem. Vistas gaļu varēja dabūt tikai nopērkot veselu vistu, kuras izskats nebūt nerosināja apetīti, jo “kājas garas, miesa zila”. Kvalitatīvu gaļu varēja iegādāties tikai tirgū no privātā sektora, taču augsto cenu un zemo algu dēļ to atļāvās vien labi situēti cilvēki. Piena produkti gan nosacīti bija labas kvalitātes, tāpat sieri.

Kāpēc cilvēku atmiņās labākā padomju laika pārtika tomēr tiek raksturota kā ļoti garšīga? Lielākoties tāpēc, ka to patiesi galvenokārt ražoja no dabiskiem produktiem, nepievienojot ne soju, ne mākslīgus garšas pastiprinātājus, ne citu ķīmiju. Pārtikas lietošanas termiņi šī iemesla dēļ bija īsāki, toties produkts dabiskāks. Arī “Laimas” šokolādes konfektes šodien ir ar krietni citādāku garšu nekā padomju laikā, jo tolaik konfekšu ražošanā netika lietota palmu eļļa un līdzīgi produkti. Vēlreiz gan jāatgādina, ka daudzus no labākajiem pārtikas produktiem veikalos brīvi nemaz nevarēja iegādāties. Tieši tāpēc daudzi, apmeklējot Tautas saimniecības sasniegumu izstādi Mežaparkā, bija pārsteigti pirmoreiz ieraugot, kādus labumus ražo Padomju Latvijā. Veikalos no tiem lielākoties nebija ne vēsts.

“Par maizi. No rītiem, kad bija pievedums, [veikaliem] nebija iespējams paiet garām - smaržoja visa apkārtne. Maizes ceptuves bija visur, lai iedzīvotājiem būtu iespēja iegādāties to svaigu, pat siltu. Maizes cena bija ļoti zema, jo tā skaitījās pirmās nepieciešamības prece. Baltmaizes kukulīša cena bija 12 vai 22 kapeikas, bet “ķieģelīša” (formas rupjmaize - Red.) - 14 kapeikas. Zemā maizes cena veicināja dažādas “ačgārnības”. Atceros, ka mana mamma pirka un baroja maizīti govij.”

Ir patiesība. Maizes cena patiesi bija zema un maize lielākoties garšīga. Tiesa, par “ķieģelīti”, kura bija galvenā maizes šķirne padomju ēdnīcās, domas dalās. Tāpat ir taisnība, ka laukos zemās maizes cenas veicināja tās izbarošanu lopiem, jo kombinētās lopbarības iegāde privātpersonām bija stingri ierobežota. Tomēr jāsaprot, ka maize PSRS tika pārdota krietni zem pašizmaksas, bet starpība segta no budžeta. Tas zināmā mērā bija sociāls pasākums, jo maize ir pirmās nepieciešamības prece, bet ja tā maksātu tik, cik patiesībā izmaksāja, daudzi ar zemajām algām un pensijām nevarētu to atļauties. Dotācijām pārtikai bija arī ideoloģiska nozīme - izsalkušu cilvēku Padomju Savienībā nedrīkstēja būt.

“Ēdnīcā maize stāvēja uz galda un to varēja ēst par velti. Arī sāls, pipari un sinepes ēdnīcā bija bez maksas. Normāli ēdnīcā varēja paēst par 0.5 - 1 rubli.”

Ir un nav patiesība. Parastā ēdnīcā patiešām varēja paēst rubļa ietvaros, bieži pat lētāk. Tomēr jāņem vērā, ka vidusmēra strādnieku algas svārstījās no 60 - 150 rubļiem mēnesī. 80.gados inflācijas ietekmē gan algu apmērs pieauga, taču paralēli pieauga arī preču un pakalpojumu cenas. Kas attiecas uz maizi, sinepēm, sāli un pipariem, tie it kā ēdnīcās bija pieejami par velti, taču jāsaprot, ka kāds par to tik un tā samaksāja. Visdrīzāk to cena jau iepriekš tika ierēķināta ēdiena cenā. Tomēr jāatzīst, ka vairums strādājošu cilvēku varēja atļauties ēdnīcā paēst bez īpašām problēmām.

“Restorāni un kafejnīcas pārsvarā bija augstā līmenī. Labos restorānos viesmīļi tērpās tumšos uzvalkos, baltos kreklos un dažreiz valkāja taureni. “Vidējā restorānā” gan apkalpošana, gan ēdienu kvalitāte, gan interjers bija atbilstošs mūsdienu augstas klases restorāna prasībām. Tādas ēstuves kā, piemēram, “Lido” restorānu kategorijā neietilpa. Uz restorānu aiziet ar draugiem varēja atļauties gandrīz katrs darba cilvēks.”

Ir patiesība. Restorāni patiesi bija tiem laikiem labā līmenī, arī apkalpošanas kultūra pieklājīga. Kafejnīcās un bāros šāds līmenis gan bija tikai augstākās kategorijas iestādījumos. PSRS eksistēja arī zemākas klases kafejnīcas, kur noteikumi un apkalpošana nebija tik izsmalcināta, savukārt tā sauktajās zabegalovkās (ieskrietuvēs) par augstu apkalpošanas un vides kultūru runāt nevarēja. Bistro tipa iestādes padomju laikā netika sauktas par restorāniem, bet ēdnīcām. Tiesa, tām ne tuvu nebija tādi interjeri un apkalpošana, kādi mūsdienās ir, piemēram, “Lido” vai “McDonald”.

Attēlā labajā pusē - visos labākajos restorānos vakaros šveicari vienmēr dievojās, ka brīvu vietu
tajos neesot. Pēc neliela, bet taisnīga kukuļa saņemšanas, brīva vieta gan parasti atradās.

Nav patiesība. Uz augstas klases restorānu aiziet ar draugiem vai ģimeni tomēr ne katrs varēja atļauties bieži. Varbūt reizi vai divas gadā kādos īpašos godos, taču arī padomju laikā vakars labā restorānā maksāja dārgi. Tāpēc augstas klases padomju restorānos galvenokārt “tusēja” dažādu rangu nomenklatūras darbinieki, mākslai un literatūrai pietuvināti cilvēki, kriminālās aprindas un ēnu ekonomikas darboņi. Bija pat īpašs jēdziens - restorānu publika. Protams, restorānus apmeklēja arī parasti cilvēki, tomēr tādu nebija vairākums. Turklāt populārākajos restorānos iekšā varēja tikt tikai “ar pazīšanos” vai iedodot šveicaram piecīti, jo vakaros brīvu vietu tur faktiski nebija. It kā nebija…

“Vīriešiem atrasties sabiedriskā vietā šortos nebija pieņemts. Tādas valkāja tikai bērni. Uz sievietēm gandrīz nekādi ierobežojumi neattiecās, un jau 70.gados meitenes sacentās mini bruncīšu īsumā. Tiesa - ne visur tā varēja ģērbties. Dreskods bija jāievēro katrā pieklājīgā restorānā. Arī vīrieši džinsos vai nevīžīgā apģērbā labā krogā ielaisti netika. Tikai uzvalkā.”

Ir patiesība. Dreskods “solīdās” iestādēs bija stingri konservatīvs. Tomēr pasaules modes tendences skāra arī padomju sabiedrību, un padomju pilsoņi tāpat nēsāja nez kur sadabūtus importa vai pie pagrīdes drēbniekiem šūdinātus tērpus un aksesuārus. Ballēs labprāt dejoja Rietumu modes dejas. Tomēr oficiālā ideoloģija šīs tendences nosodīja kā “mietpilsonību”, “dzīšanos pakaļ modes kultam”, “buržuāziskā dzīvesveida pielūgšanu” un citos mazkomplimentāros, tam laikam pat bīstamos epitetos.

Attēlā labajā pusē augšā - paziņojums pie kultūras nama durvīm par to,
ka džinsās deju zālē neviens ielaists netiks. Aizliegts.

Taisnība ir arī tā, ka restorānos vakaros vīriešus ielaida tikai uzvalkos, bet sievietes vakartērpā. Pilnīgi neiedomājami bija ierasties džemperī un džinsās. Tāpat bija arī teātrī un solīdākos koncertos, nemaz nerunājot par Operu. Sievietes nevarēja iedomāties zem virsdrēbēm neuzvilkt apakšveļu, kā tas gadās šodien, jo tad viņas uzskatītu par “vieglas uzvedības”. Par šortiem gan var strīdēties, taču peldkostīmos pat kūrortos iziet ārpus pludmales nebija pieņemts. Par to varēja sodīt. Vēlākos gados gan noteikumi kļuva mazāk prasīgi. Piemēram, šo rindu autors savā kāzu ceļojumā 1990.gadā Abhāzijas kūrortā Gagrā bez problēmām staigāja pa pilsētu šortos. Bet tas jau bija Padomju Savienības norieta periods.

“Vieglākas uzvedības sievietes vakaros restorānos un kafejnīcās “tusējās”. Profesionālu prostitūtu nebija daudz - pārsvarā tur, kur apgrozījās ārzemnieki. Prostitūcija bija nelegāla, tādēļ dažreiz tika rīkoti reidi, un viņas tika tvarstītas. Latvijā valūtas prostitūtu centrs bija ārzemniekiem domātā viesnīca “Latvija”, bet arī ostas pilsētās Ventspilī un Liepājā senās “profesijas” pārstāvēm “darba” netrūka. Sievietes, kuras nebija tik mantkārīgas, vienkārši iepazinās ar vīriešiem, ļāva sevi uzcienāt un tad brīvprātīgi atalgoja viņus par visiem tēriņiem.”

Ir patiesība. Aprakstītais visumā atbilst patiesībai, tomēr jāuzsver dažas nianses. Prostitūcija PSRS nebija atļauta, taču milicijas aizturētās prostitūtas nereti tika savervētas kā aģentes, pēc kā viņas “piesedza” un atļāva netraucēti darboties. Pretējā gadījumā draudēja brīvības atņemšana. Savukārt tā sauktās valūtas prostitūtas, kas apkalpoja ārzemniekus, kūrēja Valsts Drošības Komiteja. Lielākā daļa šo prostitūtu bija VDK aģentes, kas izspiegoja ārzemju pilsoņus. Dažkārt kāda apprecējās ar ārzemnieku un pārcēlās uz dzīvi Rietumos, kur, iespējams, turpināja pildīt čekas uzdevumus. Tādejādi milicija un VDK būtībā slēpti atbalstīja prostitūciju, jo prostitūtas šīm iestādēm nodrošināja labu aģentūru. Valūtas prostitūtas tika izmantotas arī augstu partijas nomenklatūras “biedru” apkalpošanai.

“Sabiedrība perversijas nepieņēma, arī likumdošana tās ierobežoja. Pediņus sodīja vai ārstēja piespiedu kārtā. Padomju Savienībā vīriešu homoseksualitāte bija kriminālnoziegums; sievietēm to uzskatīja par garīgu traucējumu. Latvijas PSR Kriminālkodeksa 124.pants par dzimumsakariem starp vīriešiem paredzēja brīvības atņemšanu līdz pieciem gadiem, bet ja tie veikti ar vardarbību, izmantojot cietušā bezpalīdzības stāvokli, vai ar nepilngadīgajiem - no trīs līdz astoņiem gadiem.”

Ir patiesība. Sabiedrības vairākums homoseksuālismu nosodīja. Par atklātām homoseksuālām darbībām varēja arī “dabūt pa muti”, tāpēc homoseksuāļi reti uzdrošinājās publiski paust savstarpējās simpātijas. Arī valsts likumi stingri iegrožoja homoseksuāļus. Cietumā gan lika tikai gejus, kamēr lesbietēm kriminālatbildība parasti nedraudēja. Toties abu dzimumu homoseksuāļi itin viegli varēja nokļūt psihiatru aprūpē, jo tolaik homoseksuālisms viennozīmīgi skaitījās psihoseksuāla novirze. Tāpēc homoseksuāļu sabiedrība padomju laikā bija dziļi konspirēta un publiski tikpat kā nemanāma.

Vīriešu homoseksuālisms PSRS bija krimināli sodāms,
tai pat laikā padomju propagandas fotogrāfijās un plakātos bieži bija redzami visai divdomīgi skati.

Tomēr motivācija, kāpēc padomju režīms represēja homoseksuāļus, nebūt nebija sabiedrības morāles pasargāšana. Tā drīzāk bija totalitāras valsts varas izpausme, vajājot ikvienu, kurš neatbilda “komunisma cēlāja” standartiem. Tieši tāpēc daudzi politiskie disidenti un disidentiski noskaņoti kultūras cilvēki pret homoseksuāļiem izturējās ar sapratni un iecietību. Savukārt milicijai un čekistiem homoseksuāļi bija ļoti pateicīgs materiāls vervēšanai. Par viendzimuma dzimumattiecībām PSRS draudēja reāls cietumsods. Šis fakts nereti tika izmantots šantāžai. Salīdzinoši liels skaits homoseksuāļu bija kultūras cilvēku vidū. Māksliniekus, aktierus un dziedātājus par homoseksuālismu cietumā lika reti, taču par to viņiem nācās “stučīt” (ziņot) čekai par saviem draugiem un kolēģiem.

“Padomju Latvijā piekrāpta sieva varēja pasūdzēties vīra darba vietā, un viņu tad sauktu “uz paklāja” - uz biedru tiesu, kur nelaimīgais grēkāzis tiktu kaunināts un rāts. Arī par dzeršanu tāpat, lai gan alkohola lietošana bija visai izplatīta parādība.”

Ir patiesība. Tā sauktās biedru tiesas bija specifiskas institūcijas, kur darba kolektīvs kompartijas un arodbiedrības pārstāvju vadībā “iztiesāja” savu kolēģu “lietas”, kas skāra dažādus sadzīves un morāla rakstura pārkāpumus. PSRS pastāvēja uzskats, ka darba kolektīva uzraudzībā un pozitīvajā ietekmē ir iespējams labot alkoholiķu, huligānu un citu antisociālu elementu uzvedību. Vainīgie vispirms tika publiski pamatīgi norāti un kaunināti, bet pēc tam lielākoties nodoti “pāraudzināšanai” pašu darba kolektīvam. Ja arī tas nelīdzēja, sods kļuva bargāks - regulāra prēmiju noņemšana, pazemināšana amatā uz laiku vai pastāvīgi, alkoholisma gadījumā piespiedu nosūtīšana uz ārstniecības iestādi.

Kreisajā pusē - padomju karikatūra par biedru tiesas tēmu. Paraksts: “Nu, Vaņa, mēs tevi ņemam pāraudzināšanā. Neaizmirsti uzlikt biedriem pudeli”. Labajā pusē - kadrs no kinokomēdijas “Briljantu roka”. Uz plakāta paziņojums par biedru tiesu pret “dzērāju, skandālistu un sabiedriski morāli izlaidīgu” pilsoni Gorbunkovu. Ironiska ir frāze paziņojuma beigās: “Pēc tiesas - dejas!”.

Biedru tiesas priekšā varēja nonākt pārmērīgas alkohola lietošanas, antisociālas uzvedības, huligānisma, vardarbības ģimenē vai tās pašas laulības pārkāpšanas dēļ. Ja cilvēku reibumā uz ielas bija aizturējusi milicija un nogādājusi iecirknī vai atskurbtuvē, vai arī viņš bija huligāniski uzvedies, tiesībsargājošās iestādes par to ziņoja viņa darbavietai un cilvēks bija spiests stāties biedru tiesas priekšā. Dažkārt pirms tam viņš jau bija atsēdējis tā sauktās 15 sutkas (diennaktis) administratīvajā arestā. Jautājums tomēr ir par to, cik šāda publiska un bieži vien pārmērīga iejaukšanās cilvēka privātajā dzīvē, kāda nereti notika biedru tiesās, bija ētiska un cik tā patiesi laboja cilvēku. Tomēr publiska kaunināšana padomju laikā tika uzskatīta par efektīvu metodi pārkāpēju audzināšanā.

“Valsts uzdevums ir kultivēt un atbalstīt labo cilvēkā, vienlaikus disciplinējot un ierobežojot cilvēka dabas tumšās puses. Padomju Savienībā tā bija. Es runāju par valsts vadlīnijām. Sadzīvē ne vienmēr tās tika ievērotas, bet cilvēka zemapziņā tās tomēr savu darīja - veidoja tīrāku un tikumiskāku sabiedrību, pasargājot to no degradācijas un zemāko instinktu uzniršanas virspusē.”

Ir un nav patiesība. Oficiāli Padomju Savienībā it kā valdīja stingri morāles principi, īpaši, ja cilvēks bija Komunistiskās partijas biedrs. Tā sauktais komunisma cēlāja morāles kodekss nepieļāva ne pārlieku alkohola lietošanu, ne ārpuslaulības attiecības, nemaz nerunājot par tā sauktajiem bezstrādes ienākumiem un citiem pārkāpumiem. Tomēr tas viss un vēl daudzas citas negācijas padomju sabiedrībā zēla un plauka, neskatoties uz oficiālo nosodījumu šādām “buržuāziskām paliekām”.

Tāpat kā daudzas lietas Padomju Savienībā, arī stingrie morāles kritēriji bija visīstākā liekulība. Par antisociālu uzvedību nosodījumu saņēma pārsvarā vienkāršie pilsoņi, varbūt pa kādam zemākā ranga priekšniekam. Taču “augstākā ešelona” kadriem spēkā bija nerakstītais likums - kas nav atļauts vērsim, ir atļauts Jupiteram. Augstākās nomenklatūras aprindās bija sastopama pilnīgi visa netikumu buķete, kādu nedrīkstēja piekopt vienkāršie pilsoņi. Notika gan negausīgas iedzeršanas, gan seksuālas orģijas, izmantojot VDK īpaši tam sagatavotas prostitūtas, gan zagšana un kukuļošana. Īpaši slaveni, vismaz tautas nostāstos, ar savām orģijām bija Komjaunatnes augstākie darboņi.

Komunisma cēlāja morāles kodekss tika propagandēts visur. Lai gan PSRS bija ateistiska un Baznīcai naidīga valsts, komunistu morāles kodeksā tika izmantoti citāti no Bībeles, piemēram:
“Kas nestrādā, tam nebūs ēst!” (plakātā labajā pusē augšā). Attēlā labajā pusē apakšā - abu dzimumu prostitūtu protesta demonstrācija perestroikas gados; uz transparenta uzraksts:
“PSKP biedriem - seksuālu blokādi!” Tas liecina, kāda
kompartijas vadītāju morāle bija patiesībā.

Tāpat kā vairums totalitāro diktatoru, arī PSRS augstākie vadītāji paši nebija lieli pārmērību cienītāji, tāpēc ne visai atbalstīja arī savu padoto grēciņus morāles jomā. Tomēr vidējā un zemākā ranga vadītāju, tostarp “brālīgo” republiku augstākās vadības vidū dažādi netikumi tika piekopti uz nebēdu, kaut teorētiski par to varēja dabūt gan partijas rājienu, gan sliktākajā gadījumā pat pazeminājumu amatā. Partijnieku līderu vaļības parasti piesedza un izlikās nemanām. Piemēram, Latvijā pazīstamas bija Augusta Vosa iedzeršanas orģijas medībās, tāpat gadījums, kad biedram Vosam kādā rautā “Ādažu” kolhozā sagribējās pamīlēties vienu no apkalpotājām, kas izrādījās precēta sieva. Saņēmis “kurvīti”, Latvijas PSR “ķeizars” esot draudējis visam kolhozam ar lielām nepatikšanām. Taču publiski padomju vara sludināja teju puritānisku morāli. Kamēr vienkāršie pilsoņi par līdzīgām vaļībām tika kaunināti un nereti arī sodīti, valdošie slēpti no tautas stingrā miesassargu apsardzībā atļāvās visu.

****

“Laimeta zīmju” pēcvārds. Rūpīgi izlasot rakstu “Toreiz un tagad jeb mīti un patiesība par dzīvi Latvijā padomju laikā”, kļūst nepārprotami skaidrs, ka tā mērķis ir slavēt padomju okupācijas režīmu Latvijā un sociālisma pārākumu pār “pūstošo” kapitālismu. Tāpēc mums šķita interesanti uzzināt kaut ko vairāk arī par raksta autoru. Viņu sauc Ainārs Kadišs. Līdz šim par Kadiša kungu zinājām vienīgi to, ka viņš ir uzņēmējs un eksotisku zemju apceļotājs, kas par saviem ceļojumiem sarakstījis dažas grāmatas. Tomēr galvenokārt minētā “biedra” vārds mums asociējās ar viņa regulārajiem publiskajiem uzbrukumiem Latvijas politiskajai un ekonomiskajai elitei, padomju laika un sociālisma ideoloģijas glorificēšanu, tāpat ar publisku atbalstu Putina un Lukašenko autoritārajiem režīmiem.

Diemžēl arī publiskajā telpā par Kadiša kungu neko vairāk uzzināt nevar. Ir skaidrs, ka viņš ienīst tā saukto 4.maija režīmu, kritizējot to, kur un kā iespējams. Savus uzskatus Kadišs paudis Latvijas interneta vietnēs “Brīvības platforma”, “Gaismas tīmeklis” un citās. Kādu laiku Kadišs publicējās arī portālā “Pietiek.com”. Pēdējā laikā Kadiša kungs, tāpat kā daudzi tā sauktie kremlini, pievienojies antivakseru kustībai, kura šādus cilvēkus reizēm nekritiski uzskata par domubiedriem, neizvērtējot viņu patieso motivāciju un ideoloģiju, kādu tie sludina ārpus Covid un vakcinācijas tēmas. Kadišs piedalījies arī tā sauktajā dzelteno vestu kustībā un organizācijas “Tautas varas fronte” akcijās.

Grūti spriest, kāda ir Kadiša attieksme pret starpkaru Latvijas Republiku, taču ņemot vērā viņa klaji paustās simpātijas sociālismam, droši vien arī nekāda labā. Savukārt viņa agresīvo nostāju pret 4.maija republiku visticamāk radījušas gan paša neveiksmes biznesā, gan daudzie konflikti ar Latvijas varas iestādēm. 2019.gadā Kadišs pat sāka badastreiku pie Ministra Kabineta, aicinot tam pievienoties arī citus. Kā iemesls tika minēts apstāklis, it kā valsts Kadišam nolaupījusi lielu naudas summu, atstājot viņu bez iztikas līdzekļiem. Izrādījās gan, ka pats “taisnības cīnītājs” nav samaksājis valstij nodokļus par pārdotu īpašumu aptuveni 9000 eiro apmērā. Jāpiebilst, ka laikā, kad Kadišam it kā bija atņemti iztikas līdzekļi, viņš turpināja piekopt savu dārgo hobiju - ceļošanu uz tālām zemēm.

Ar Latvijas varas iestādēm Kadiša kungam bijušas arī citas nesaskaņas. Ar tiesas spriedumu viņam aizliegusi tuvoties paša ģimenei, kurai viņš ir parādā nesamaksātus alimentus par bērnu uzturēšanu. Kadišs zināms arī kā islāma piekritējs, kas pat publicējis rakstu par it kā pozitīvajiem ieguvumiem, kādus latviešu sievietēm sniegtu nikāba valkāšana. “Laikmeta zīmēm” gan grūti saprast, kā Kadiša kungam izdodas savienot islāmticību ar sociālismu. Tomēr, iespējams, tieši šīs abas ideoloģijas ir pamats, kāpēc Kadišs tik ļoti neieredz kapitālismu un Rietumu civilizācijas vērtības kopumā.

Līdz ar to nav pārsteigums, ka Kadiša aktivitātes ieinteresējušas Kremļa kontrolētos plašsaziņas līdzekļus. Īpaši viņam uzmanību pievērsis propagandas medijs “Sputņik”. Arī citi Kremļa kontrolētie mediji atsaucas uz Kadiša kunga teikto, kur galvenais vēstījums ir viens - šodienas Latvijā viss ir slikti! Un, protams, padomju laikā viss bija daudz labāk un cilvēcīgāk. Kadišs arī paudis vēlmi lauzt latviešu “nepamatotos aizspriedumus” par Krieviju, kuras politisko režīmu viņš atbalsta. Vienvārdsakot, Kadiša kungs pieder tai cilvēku kategorijai, kurus Krievijā mēdz dēvēt par “noderīgajiem latviešiem”.

Uzzinot šīs Kadiša kunga biogrāfijas nianses, kļūst labāk saprotams, kāpēc viņa uzskatos par padomju laiku līdzās patiesībai ir tik daudz selektīvi izvēlētu faktu un subjektīvu interpretāciju. Protams, demokrātiskā sabiedrībā viņam ir tiesības tādas paust, taču ir lietas, kas iziet ārpus parastas politiskas diskusijas rāmjiem un liek domāt par apzinātu ideoloģisku propagandu. Piemēram, Kadišs savā rakstā pauž šādu viedokli: “Latvijas atrašanās PSRS sastāvā kopumā atnesa uzplaukumu un labklājību Latvijas tautas lielākajai daļai. To pierāda demogrāfiskie dati. [..] Ja mūsu prioritāte ir Latvijas tautas pastāvēšana un labklājība, tad jāatzīst, ka sociālisma apstākļi to nodrošināja.”

Ar to būtībā tiek pateikts, ka pirmskara neatkarīgā Latvija, kura savas pastāvēšanas pēdējos gados piedzīvoja īpaši strauju uzplaukumu un tautas labklājības izaugsmi, attīstoties tālāk kā brīva un neatkarīga valsts nespētu savai tautai nodrošināt tādu “uzplaukumu un labklājību”, kādu nodrošināja totalitārās impērijas okupācijas režīms?! Kāds neiedomājams absurds! To apgāž kaut vai Somijas piemērs, ar kuru pirms 2.Pasaules kara Latvija bija līdzīgā ekonomiskā situācijā. Pēc kara, lai arī lielā mērā spiesta rēķināties ar PSRS interesēm, Somija saglabāja savu neatkarību, un rezultātā tās ekonomiskais un labklājības līmenis bija tālu priekšā pat optimistiskākajiem Latvijas PSR statistikas rādītājiem. Šāda situācija parāda, kāda varēja būt arī Latvija, ja ne padomju okupācija.

Un par kādiem “demogrāfiskiem datiem” runā Kadiša kungs? Pirms padomju okupācijas Latvijā bija 1 994 506 iedzīvotāji (1939.g.). Saslimstības un mirstības rādītāji, kā arī paredzamais vidējais mūža ilgums Latvijā tolaik bija aptuveni vienā līmenī vai pat nedaudz augstāks par vidējiem rādītājiem Eiropā. Sekojošās okupācijas, deportācijas un cilvēku došanās trimdā, iedzīvotāju skaitu samazināja par gandrīz 300 000 - līdz 1 700 000. Skaitļi, uz kuriem balstās Kadiša kungs, acīmredzot ir iedzīvotāju skaits Latvijas PSR pirms neatkarības atgūšanas, kas tas sasniedza 2 666 567 cilvēkus. Tomēr šāds “demogrāfisks sprādziens” tika panākts galvenokārt ar masveida migrāciju no citiem PSRS reģioniem. Ja zinām, ka latviešu Latvijā 1990.gadā bija palicis vien 52%, varam izrēķināt, ka mūsu aptuveni tolaik bija 1 387 000. Lūk, kādu demogrāfisko “izaugsmi” padomju okupācija latviešiem atnesa patiesībā!

Statistika vēsta, ka 1960.gadu vidū dzimstības koeficients Latvijas PSR bija viens no zemākajiem pasaulē (1,7). Tikai 1980.gadu vidū tas sasniedza 2,0 - skaitli, kāds neatkarīgajā Latvijā bija panākts jau 1935.gadā. Tomēr 80.gadu nogalē dzimstības rādītāji atkal samazinājās. Tāpēc runāt, ka “sociālisma apstākļi” vislabāk nodrošināja “tautas pastāvēšanu un labklājību”, nav nekāda pamata. Vai latviešu politiskās, saimnieciskās un kultūras elites iznīcināšana 1941.gadā bija rūpes par tautas pastāvēšanu un labklājību? Un zemniecības iznīcināšana 1949.gadā? Vai par īpašām rūpēm būtu jāuzskata milzīgas kolonistu masas iepludināšana Latvijā, kas latviešus pašu zemē gandrīz padarīja par minoritāti, tāpat latviešu valodas izstumšana no visām politiskās un saimnieciskās dzīves sfērām?

Tikpat kontroversiāls ir Kadiša apgalvojums: “Padomju Savienības ideoloģija bija cilvēkam labvēlīga un draudzīga. Uzskatu, ka Padomju Savienība un tās pārstāvētā sociālistiskā ideoloģija, neskatoties uz visām nepilnībām un trūkumiem tās realizācijā, saviem pilsoņiem bija nesalīdzināmi labvēlīgāka nekā šodienas kriminālais kapitālisms.” Cilvēkam draudzīga ideoloģija? Vai tā pati, kas jau kopš savas pastāvēšanas sākuma visas citas šķiras, izņemot proletariātu, pasludināja par ienaidniekiem un paredzēja to pilnīgu fizisku iznīcināšanu? Vai tā pati ideoloģija, kas brutāli nogalināja daudzus miljonus dažādu tautu cilvēku, bet ja pieskaita lēģeros un izsūtījumā vai mākslīgi izraisītā bada dēļ mirušos, tad vēl daudz vairāk? Ideoloģija, kas arī pēc “Staļina kulta” formālas nosodīšanas turpināja represēt katru atšķirīgu viedokli, un kurā līdz pat tās sabrukumam eksistēja politieslodzīto nometnes?

Kadiša kungs gan atzīst, ka padomju sociālismam bijušas “nepilnības un trūkumi”, bet tik un tā tas bijis “nesalīdzināmi labāks” par kapitālismu. Protams, kā ideoloģijai arī kapitālismam ir trūkumi, taču tos nekādi nevar salīdzināt ar padomju tipa sociālisma (ja to vispār var saukt par patiesu sociālismu) totalitārismu. Kā ekonomiska sistēma tirgus ekonomika viennozīmīgi ir nesalīdzināmi efektīvāka par plānveida komandekonomiku, bet kas attiecas uz pārējo, tad diez vai būs daudz tādu, kas gribētu atgriezties laikā, kad drīkstēja būt tikai viens, vienīgās partijas noteikts viedoklis, bet par katru brīvāku domu draudēja pat cietums; kad brīvu un necenzētu informāciju varēja iegūt tikai no ārzemju radiostacijām, kuras tika slāpētas, lai cilvēki neuzzinātu patiesību; kad valsts robeža bija slēgta un izbraukt uz ārzemēm kaut vai tikai tūrisma nolūkos faktiski bija liegts, jo tas, lūk, “neesot lietderīgi”.

Jā, cilvēkiem, kam maz interesēja tādas uz maizes neuzsmērējamas vērtības kā vārda, pulcēšanās vai pārvietošanās brīvība, citas cilvēka un pilsoņa tiesības; kam padomju sistēma nodrošināja iztiku, dzīvokli un, kaut pieticīgu, tomēr salīdzinoši normālu labklājību, dzīve LPSR varēja šķist pat laba, pretstatā kapitālisma šoka terapijai tūlīt pēc PSRS sabrukuma, ko Kadišs nosauc par “kriminālo kapitālismu”, kaut precīzāks būtu apzīmējums “mežonīgais kapitālisms” vai “kapitāla sākotnējā uzkrāšanas fāze”. Iespējams, daudziem, kas šodien ar nostalģiju atceras padomju laikus, tieši šī fāze bija ļoti sāpīgs periods. Bet, vai tādēļ mums jāaizmirst padomju gadu hroniskais preču trūkums, visur valdošā pazīšanās jeb blata sistēma, bez kuras nevarēja nopirkt tikpat kā neko, tikpat hroniskais dzīvokļu trūkums, kā dēļ uz savu dzīvoklīti daudziem nācās gaidīt gadu desmitiem, galēji nolaistā un gadiem neremontētā senā apbūve un citas nejēdzības, kādas padomju laikā bija pārpārēm?

Hronisks preču trūkums veikalu plauktos bija neatņemama PSRS pēdējo gadu desmitu dzīves daļa.

Protams, arī šodienas Latvijā ir daudz nejēdzību, pat pārāk daudz. Arī šodien cilvēkiem diemžēl nereti nākas secināt, ka ne jau uz tādu valsti viņi cerēja Atmodas laikā, un ne par tādu cīnījās uz barikādēm. Un tomēr - tā ir mūsu pašu valsts, par kuras likteni atbildam mēs paši. Kaut arī daudzi uzskata, ka Latvija, iestājoties Eiropas Savienībā, zaudējusi savu suverenitāti, un daļēji tā tas ir, tomēr pat būdama ES dalībvalsts Latvija vairs nav tikai teritorija, kuras liktenis pilnīb nodots svešas varas rokās, kā tas bija okupācijas gados. Ja visus šos gadus pēc neatkarības atgūšanas esam ļāvuši pie varas atrasties necienīgiem, savtīgiem cilvēkiem, kas gatavi izpildīt nazāko Briseles, Vašingtonas un citu kungu pavēli, tad pie tā varam vainot tikai sevi, jo mums ir tikusi dota iespēja šo situāciju mainīt katrās brīvās vēlēšanās, kādas nebija iedomājamas padomju laikā. Diemžēl liela tautas daļa ar apskaužamu konsekvenci visus šos gadus no vienām vēlēšanām līdz nākamajām turpina izrādīt apbrīnojamu politisku tuvredzību, regulāri balsojot galvenokārt par “smukām frizūrām” un skaistiem solījumiem.

Neskatoties uz to visu, “Laikmeta zīmes” nepazīst nevienu, kurš gribētu atgriezties okupācijas laika īstenībā. Tomēr Latvijā šādi cilvēki ir. Acīmredzot Kadiša kungs ir viens no viņiem. Viņš ir ļoti nikns uz visiem, kas viņa viedoklim par “labajiem padomju gadiem” nepiekrīt: “Mūsdienās korumpētie masu dezinformācijas līdzekļi pieliek ievērojamas pūles, lai diskreditētu un nomelnotu visu, kas saistās ar [..] Latvijas Padomju Sociālistisko Republiku”. Tādus kā mēs, Kadišs sauc par “kvankšķiem”, kuru “saimnieki [..] nav tādi muļķi, lai nesaprastu, [..] kas, atjaunojoties taisnīgai tiesai, viņus sagaida.”

Interesanti, ko Kadišs saprot ar “taisnīgu tiesu”? Varbūt likumā balstītu taisnīgu sodu korumpētiem politiķiem, kad Latvijas tauta būs atguvusi savu Satversmē garantēto suverēno varu? Diemžēl raksta tēma un konteksts liek domāt, ka biedrs Kadišs, iespējams, sapņo par laiku, kad “kapitālisms būs satriekts” un Latvijā atkal valdīs sociālistiska iekārta. Tomēr viņam un citiem kremliniem derētu atcerēties, ka totalitārā komunisma slavinātājiem taisnīga tiesa var pienākt daudz ātrāk, nekā “kriminālo kapitālistu” tiesāšana kaut kad nepārredzamā nākotnē. Varbūt Kadiša kungs to nav darījis, taču vairāki padomju varas slavinātāji ir publiski attaisnojuši boļševiku noziegumus pret cilvēci kā “vēsturisku nepieciešamību”, bet miljoniem cilvēku nogalināšanu, ieslodzīšanu vai izsūtīšanu saukuši par “padomju sabiedrības pašattīrīšanos”. Lieki atgādināt, ka līdzīgu viedokli par padomju varas noziegumiem pauž Putina režīms Krievijā, kura politiku un ideoloģiju tik dedzīgi atbalsta Kadišs.

Paldies Dievam, “Laikmeta zīmēm” nav “saimnieku”, kas ietekmētu mūsu saturu. Mēs rakstām tikai to, kas ir mūsu personīgā pārliecība, un cenšamies to darīt iespējami godīgi. Savukārt patiesība par Latvijas okupāciju un tai sekojošo nav “revanšistu” 90.gadu vēstures viltojums, kā to mums cenšas iegalvot Kremlis un tā latviešu līdzskrējēji. Mēs to visu jau zinājām padomju gados, kad skolā un oficiālajā literatūrā neko tādu nestāstīja, bet meloja par “sociālistisko revolūciju” Latvijā 1940.gadā. Toties mums bija vectētiņi un vecmāmiņas, kas “tos laikus” paši bija piedzīvojuši, bija kaut nelegāla, tomēr patiesi ieinteresētajiem pieejama neatkarības laikā un emigrācijā izdota literatūra, bija ārzemju radiostacijas. Kas attiecas uz padomju īstenību, mēs paši esam tajā dzīvojuši, tāpēc zinām patiesību.

Nobeigumā vēl kāda Kadiša kunga domu “pērle”, kas nepārprotami parāda viņa patiesos uzskatus: “Tiek tērēta nauda un citi resursi, lai nepieļautu to, ka Latvijā atkal uzaust saule - patiesības un taisnības gaisma. Bet - reiz tā ausīs!” Šis citāts izklausās kā ņemts no starpkaru perioda komunistu pagrīdes lapeles “Cīņa”. Tur arī bieži rakstīja par “atmaksas stundu, kas tuvojas”, ar to domājot PSRS iebrukumu Latvijā. Negribētos gan domāt, ka kāds latvietis, lai kāda būtu viņa politiskā pārliecība, šodien nopietni vēlētos svešas varas iebrukumu mūsu zemē. Turklāt šodienas Krievija, kas reāli varētu apdraudēt Latviju, no sociālisma piekritēju skatupunkta arī ir “kapitālisma sērgas” caur un cauri saēsta. Kāda tad jēga otrreiz pakļaut Latviju krievu divgalvainā ērgļa impēriskajām ambīcijām?

Taču pilnīgi iespējams, ka ar “patiesības un taisnības gaismu” Kadišs domā utopiskā komunisma ideju, kas reiz sludināja paradīzi zemes virsū, tikai bez Dieva? Tomēr, kā izrādījās, bez Dieva paradīzi uzcelt nevar. To nepārprotami pierādīja boļševistiskais sociālisms praksē, kura vārdā 20.gadsimtā PSRS, Ķīnā, Kambodžā un visur, kur komunisti mēģināja radīt “strādnieku paradīzi”, tika nogalināti desmitiem miljonu cilvēku, bet soda nometnes, pazemošanu, badu, nabadzību un citas represijas piedzīvoja simtiem miljonu. Ja Kadiša kungs, slavējot Padomju Latviju un sociālismu, aicina mūs atpakaļ uz šādu “paradīzi”, mums to grūti vērtēt citādi, kā par ļaunprātīgu uzbrukumu latviešu tautas vitālajām interesēm un Latvijas valstiskuma pamatiem. Bet ar tādiem mums nekad nebūs pa ceļam.

© 2021 Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

Uzraksti komentāru