Vēlreiz par dzīvi Padomju Latvijā. 2.daļa – sociālie pakalpojumi, izglītība un… rusifikācija

Ievietoja | Sadaļa Polemika, Vēsture | Publicēts 18-10-2021

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Šis raksts tapis kā papildinājums publikācijai “Padomju Latvija mūžos lai dzīvo” (lasiet ŠEIT un ŠEIT), kuras mērķis bija atspēkot populārākos mūsdienās izplatītos mītus par padomju laiku. Reizē šī ir arī atbilde internetā lasāmajam rakstam “Toreiz un tagad jeb mīti un patiesība par dzīvi Latvijā padomju laikā”. Mūsu raksta 1.daļā (lasiet ŠEIT) runājām par tādiem jautājumiem kā Brežņeva “zelta laikmets”, padomju ekonomika, darba apmaksa, preču kvalitāte, zagšanas darbavietā un pat par publiskajām tualetēm. Šoreiz stāsts par pensijām, formālo un interešu izglītību, medicīnu, kultūru, ceļojumiem un rusifikācijas politiku. Lasi un uzzini arī tu!

****

“Padomju laikos nebija tā saucamo “bomžu”. Pēc mācību iestādes pabeigšanas jaunos speciālistus norīkoja darbā un piešķīra istabiņu vai dzīvoklīti. Komunālie maksājumi bija smieklīgi mazi - daži rubļi mēnesī.”

Ir un nav patiesība. Bomžu jeb personu bez noteiktas dzīvesvietas PSRS patiešām nebija. Pat tiem, kas šodien pilnīgi droši kvalificētos šim statusam, bija kāds ūķis, kur patverties, jo dzīvojamā platība pienācās katram un komunālie maksājumi bija niecīgi. Turklāt bez pieraksta jeb oficiālas dzīvesvietas dzīvot nemaz nedrīkstēja. Līdz ar to dzīvot un gulēt uz ielas nebija nekādu iespēju. Ja kāds to mēģināja, milicija tādu savāca bez žēlastības un, atkarībā no “dvēseles stāvokļa”, nogādāja vai nu atskurbtuvē vai milicijas iecirkņa izolatorā, tā sauktajā obezjanņikā. Tas gan nenozīmē, ka Padomju Savienībā nebūtu bijušas personas ar antisociālu dzīvesveidu. Dažādu dīkdieņu, alkoholiķu, narkomānu netrūka. Tāpēc valsts dotie dzīvoklīši dažkārt tika pārvērsti uzdzīves un netiklības perēkļos jeb tā sauktajos pritonos.

Tā padomju “jaunie speciālisti” nereti dzīvoja kopmītņu istabiņu šaurībā ar kopējo virtuvi un tualeti.

Kas attiecas uz jaunajiem speciālistiem, kurus autors nez kādēļ pilnīgi nepamatoti sasaistījis ar bomžiem, pēc augstskolas beigšanas viņi patiešām tika norīkoti darbā uz konkrētu darbavietu, atbilstoši tā sauktajai sadalei. Tomēr apgalvojums, ka visiem jaunajiem speciālistiem uzreiz piešķīra dzīvojamo platību, ir liels pārspīlējums. Daudziem uz savu dzīvoklīti nācās gaidīt gadiem. Arī autora pieminētā “istabiņa” visbiežāk bija šaurs miteklītis kopmītnē, ko šodien sauktu par dienesta viesnīcu, kur virtuve un labierīcības bija kopīgas visam stāvam. Dažiem nebija pat tas un nācās samierināties vien ar gultasvietu kopmītnes istabiņā, kuru apdzīvoja trīs vai četri šādi “jaunie speciālisti”.

“Nedrīkst aizmirst par padomju laiku sociāli labvēlīgo pensiju sistēmu. Vīriešiem pensijas vecums bija 60 gadi (ja strādāja Ziemeļos vai Sibīrijā, tad no 55 gadiem), bet sievietēm - no 55 gadiem. Pārsvarā pensijas nebija lielas, bet pilnīgi pietiekamas, lai dzīvotu pieticīgu, bet bezbēdīgu dzīvi.”

Ir un nav patiesība. Pamatā autora teiktajam var piekrist, izņemot tēzi par “sociāli labvēlīgo pensiju sistēmu” un pensionāru bezbēdīgo dzīvi. Ja būtu bijusi tik bezbēdīga, tad padomju pensionāri ar skaudību neskatītos uz līksmajiem un labi koptajiem Rietumu pensionāriem - tūristiem, kuru pensiju apjoms ļāva tiem ceļot pa visu pasauli. Par kādu bezbēdību varēja būt runa, ja padomju pensija pat “attīstītā sociālisma” periodā bija vien 70 - 80 rubļi un maksimāli varēja sasniegt 120 - 150 rubļus. Taču, lai tādu nopelnītu, vajadzēja labi apmaksātu darbu. Izņēmums bija “personālie pensionāri” - kompartijas, čekas un citu iestāžu bijušie vadošie darbinieki, kas patiesi varēja dzīvot bezbēdīgi.

Ar vidējo padomju pensiju, kā autors pareizi raksta, varēja dzīvot pieticīgi, taču ne vairāk, ja nebija papildus ienākumu, piemēram, piemājas dārziņš. Taču bija arī pensionāri, kas saņēma vien 20 - 30 rubļu lielu pensiju, ar kuru izdzīvot nekādi nebija iespējams. Tā varēja gadīties dažādu iemeslu dēļ, piemēram, darba stāžā netika ieskaitīti kara laikā “vācu uz laiku okupētajā teritorijā” pavadītie gadi. Tas nekas, ka cilvēkam, lai izdzīvotu, nemaz nebija citu iespēju, kā vien strādāt, neatkarīgi no politiskā režīma, kāds tobrīd valdīja. Pensiju nemaksāja arī par politisku vai citu iemeslu dēļ ieslodzījumā pavadītajiem gadiem. Turklāt atsevišķu profesiju pārstāvjiem, piemēram, garīdzniekiem, pensija nepienācās vispār, jo padomju valsts viņu darbu par noderīgu “komunisma gaišajai rītdienai” neatzina.

“Izglītība padomju laikos bija bez maksas. Visu līmeņu izglītība. Bezmaksas izglītības garantija bija nostiprināta pat valsts pamatlikumā - PSRS konstitūcijā.”

Ir patiesība. Vidējā izglītība Padomju Savienībā bija obligāta. To varēja iegūt vai nu vispārizglītojošā skolā, vai pēc pamatskolas (tolaik astoņas klases) beigšanas kādā profesionāli tehniskajā skolā (arodskolā) vai tehnikumā, vienlaikus apgūstot profesiju. Padomju vara ļoti lepojās ar šo “sociālisma sasniegumu”, taču “piemirsa” pateikt, ka vismaz attīstītajās valstīs arī “briesmīgajā” kapitālismā vidējā, bet reizēm arī augstākā izglītība ir bez maksas. Turklāt vecākiem bērnu izglītība gluži bez maksas tomēr nebija, jo ik gadu nācās iegādāties bērniem mācību grāmatas, skolas burtnīcas, skolas formu, sporta tērpu un citas skolai nepieciešamas lietas. Nereti skolas “portfelīc” tāpēc finansiāli sanāca itin brangs, īpaši, ja skolā vienlaikus bija jālaiž vairāki bērni. Bet nicinātajā kapitālismā, piemēram, mācību grāmatas skolēniem nodrošināja skola. Taču par to jau padomju vecākiem neviens nestāstīja…

Arī augstākā izglītība bija bez maksas, taču… ne visiem pieejama. Par valsts līdzekļiem apmācāmo studentu skaits bija limitēts, bet maksas izglītība Padomju Savienībā nepastāvēja. Lai iekļūtu augstskolā, vajadzēja sekmīgi nokārtot iestājeksāmenus, bet, ja iegūto punktu skaits bija vienāds ar citu pretendentu, tika ņemta vērā vidusskolas atestāta vidējā atzīme. Tā nu dažam potenciālajam studentam ceļu uz augstskolu aizšķērsoja zemāka atzīme tādos priekšmetos kā dziedāšana, darbmācība vai fizkultūra. Turklāt nācās konkurēt ar tā saucamajiem blatņikiem - augsti stāvošu partijas darbinieku, valsts ierēdņu vai sabiedrībā populāru cilvēku atvasēm, kuru iekļūšanu augstskolā nodrošināja ietekmīgo vecāku “zvans no augšas” ar “lūgumu palīdzēt”. Īpaši šāds protekcionisms bija vērojams, piemēram, Mākslas akadēmijā un Konservatorijā, kur pirmkārt tika uzņemti pazīstamu mākslinieku vai mūziķu bērni, kamēr dažs talantīgs jaunietis bez protekcijas palika “aiz borta”.

Arī studentam izglītība gluži par velti nebija. Pēc studiju beigām vajadzēja vismaz piecus gadus atstrādāt viņa izglītībā ieguldīto valsts naudu vietā, kuru noteica īpaša sadales komisija. Tas bija jādara obligāti, neskatoties uz paša studenta vēlmēm, pretējā gadījumā varēja likt atmaksāt valsts ieguldīto naudu, kas lielākajai daļai nebūtu pa kabatai. Tāpēc nereti sanāca, ka iedzimtu rīdzinieku aizsūtīja strādāt uz laukiem, bet laucinieku pārcēla uz pilsētu. Izglābās tikai blatņiki, jo viņu tētiņi un māmiņas parūpējās, lai atvasēm būtu nodrošināta prestiža un labi apmaksāta darbavieta ērtā vietā, vislabāk - galvaspilsētā. Sadales dēļ arī daudzi “parastie” studenti centās jau studiju gados nodrošināties ar kāda uzņēmuma stipendiju un protekciju, kas ļāva pēc studijām palikt strādāt šajā uzņēmumā.

Padomju studentu pienākums bija ne tikai mācīties, bet arī veikt “sabiedriski derīgu darbu”.

“Padomju valsts bija ieinteresēta cilvēka potenciāla atraisīšanā, tādēļ bērniem, jauniešiem bija pieejamas plaša spektra ārpusskolas mācības un interešu nodarbības. Varēja izvēlēties, ko sirds kāro - viss bija pieejams un bez maksas. Par deju pulciņiem, sporta sekcijām, koriem, ansambļiem un visu pārējo nemaz nerunājot.”

Ir patiesība. Pamatā augstāk teiktais ir patiesība, vienīgi par padomju valsts ieinteresētību cilvēka potenciāla atraisīšanā varētu diskutēt, jo daudzās citās jomās šis potenciāls tika slāpēts. Taču tā sauktā interešu izglītība - mūzikas, mākslas, baleta, sporta skolas - vismaz pamatskolas līmenī patiešām bija brīvi pieejama un bez maksas. Vidusskolas līmeņa prestižās interešu izglītības iestādēs ierobežotās kapacitātes dēļ iekļūt bija grūtāk, jo pieprasījums parasti pārsniedza piedāvājumu. Bērniem un jauniešiem bija pieejami dažādi tehnisku un radošu jomu pulciņi, kori, deju ansambļi un citas ārpusskolas nodarbes. Katrā ziņā, ikvienam, kurš vēlējās jelkā izpausties, tas bija iespējams.

“Padomju varas gados iedzīvotāju veselībai tika pievērsta liela nozīme. Daudzas veselības pārbaudes bija obligātas. Uzņēmumos ar kaitīgiem darba apstākļiem izsniedza bezmaksas pienu, uzskatot, ka tas palīdz organismam attīrīties.”

Ir patiesība. Nevarētu teikt, ka gluži katra padomju pilsoņa veselības stāvoklim tika tik skrupulozi sekots, taču daudzās profesijās veselības pārbaudes patiešām bija obligātas. Bērnu veselību uzmanīja bērnudārzos un skolās, bet ēdināšanas uzņēmumu darbiniekiem bija pat savas speciālas medicīniskās grāmatiņas. Tā kā PSRS bija militarizēta valsts, “nākamo dzimtenes aizstāvju” veselību uzpasēja jau no pusaudžu vecuma, līdz pat iesaukšanai armijā ik gadu liekot iziet obligāto medicīnisko pārbaudi. Visas šīs obligātās un pusobligātās pārbaudes pašiem pārbaudāmajiem gan nemaz tik ļoti nepatika, īpaši, ja to vajadzēja darīt no darba vai mācībām brīvajā laikā. Kaitīgos darba apstākļos strādājošajiem reizi nedēļā izsniedza vai nu pienu, vai augļu sulu, bet dažkārt arī sintētiskos vitamīnus.

Jauniesaucamo medicīniskā pārbaude iesaukšanas punktā Viļānu ielā Rīgā.

“Medicīniskā aprūpe padomju laikos bija bezmaksas. Arī zobārstniecība. Ja par tās kvalitāti vēl var strīdēties, tad par pieejamību - ne. Man personīgi par medicīniskās aprūpes kvalitāti LPSR laikos ir tikai labas atmiņas. Jāsaka, ka par provincēm gan dzirdēti dažādi šausmu stāsti.”

Ir un nav patiesība. Veselības aprūpe PSRS bija bez maksas - gan primārā, gan akūtā, gan plānveida. Salīdzinot ar mūsdienām, liela nozīmīgi bija tam, ka arī zobārstniecība bija bez maksas. Tiesa, pateicoties novecojušai urbšanas tehnikai, tas nereti bija visai sāpīgs process, un kvalitāte, salīdzinājumā ar attīstītajām valstīm, briesmīga, jo gan zobārstniecības tehnika, gan materiāli tālu atpalika no pasaules standartiem. Tomēr zobi salaboti tika, turklāt skolās un armijā to pat vajadzēja darīt obligāti. Ārstu prasmes, vismaz lielākajās Latvijas PSR slimnīcās, bija laba līmeņa, ko ne vienmēr varēja teikt par mazajām provinces slimnīciņām un poliklīnikām. Kopumā veselības aprūpe bija apmierinoša, bet labākajās slimnīcās vismaz ārstēšanas ziņā to varēja pat nosaukt par labu.

Tomēr padomju pilsoņiem nebija pieejams tāda līmeņa diagnostika, kādu baudīja attīstītāko valstu iedzīvotāji. Tehnoloģijas un medicīnas aparatūra pamatā bija ražota PSRS vai sociālistiskajās Austrumeiropas zemēs un vismaz par desmit gadiem atpalika no analogiem Rietumu ražojumiem. Līdz ar to diagnostika, bet reizēm arī ārstēšana neļāva sekmīgi cīnīties ar slimībām, kuras Rietumzemēs tiktu veiksmīgi izārstētas. Slikts, salīdzinājumā ar attīstītajām valstīm, bija aprūpes serviss. Tikai dažās jaunuzceltajās slimnīcās sanitārais mezgls atradās palātā, bet lielākoties labierīcības visai nodaļai bija kopīgas. Tikpat kā nebija vienvietīgu un divvietīgu palātu - tajās nācās saspiesties četriem, pieciem vai sešiem slimniekiem, bet lauku slimnīcās arī vairāk. Tajās retajās slimnīcās, kur tomēr bija dažas “paaugstināta komforta palātas”, tās bija domātas tikai “īpašiem” cilvēkiem. Ja slimnieks bija gulošs un pie viņa gultas nevarēja regulāri dežurēt radinieki, aprūpe bieži vien bija ļoti nevīžīga, jo zemā atalgojuma dēļ sanitāri hroniski trūka un esošie bija pārslogoti.

Kaut formāli medicīna bija bez maksas, cilvēki par to tik un tā maksāja. Protams, neoficiāli. Varēja arī nemaksāt, taču, nonākot slimnīcā, gandrīz katrs tūdaļ centās uzzināt, cik konkrētajā nodaļā vai pie konkrētā ārsta maksā operācija, diagnostikas pieejamība un ārstēšana. Var jau teikt, ka ārstēšanas kvalitāte tādēļ nekļuva ne labāka, ne sliktāka, taču reizēm, vismaz komunikācijā ar pacientu, ārstu attieksme aploksnītes dēļ patiešām bija citādāka, nekā ar tiem, kas naudu nedeva. Ja nu galīgi nebija iespēju ārstam kaut ko samaksāt, varēja izlīdzēties ar labu konjaku, dārgām šokolādes konfektēm un citu deficītu, kaut gan daudzi ārstus aplaimoja gan ar vienu, gan otru. Arī māsiņām un sanitāriem par dažādiem pakalpojumiem maksāja “rublīti”. Šāda sistēma bija kļuvusi par normu, jo medicīnas darbiniekiem, tāpat kā visur PSRS, algas bija mazas, tādēļ tiem vajadzēja šādi “piepelnīties”.

Padomju veselības aizsardzības kontekstā nevar nerunāt par kādu netaisnību, proti - partijas un valsts nomenklatūras darboņiem un viņu ģimenēm veselības aprūpe tika nodrošināta līmenī, kādu nekad nevarēja saņemt parastie padomju pilsoņi. Nomenklatūras apkalpošanai katras republikas Veselības aizsardzības ministrijā bija izveidota 4.pārvalde, kuras pakļautībā atradās tā sauktās specpoliklīnikas un specslimnīcas. Tajās medicīnas aparatūra, ēdināšana un serviss bija teju Rietumu līmenī. Latvijā nomenklatūras slimnīca atradās Linezera ielā Rīgā. Visaugstākajos amatos esošiem “biedriem” tajā bija iekārtotas komfortablas divistabu “palātas” ar priekšistabu ciemiņu uzņemšanai, bet “mazāk svarīgiem” pienācās divvietīgas palātas. Ēdiens no vislabākajiem produktiem tika pasniegts piecas reizes dienā, kamēr parasto slimnīcu vienveidīgajam racionam tērēja vien 70 kapeikas dienā.

Padomju nomenklatūras specklīnika Linezerā (attēlā kreisajā pusē)
un Veslības ministrijas 4.pārvaldes specpoliklīnika Skolas ielā (attēlā labajā pusē).

Specpoliklīnikā, kas atradās Andreja Upīša (tagad Skolas) ielā, katram nomenklatūras ierēdnim un viņa ģimenei vismaz reizi gadā bija jāiziet vispārēja profilaktiska veselības pārbaude. Ja birokrāts kaut kādu iemeslu dēļ uz pārbaudi neieradās, viņam neatlaidīgi zvanīja uz darbu, mājām, bet ja nelīdzēja arī tas - tieši birokrāta priekšniekam. Pat vieglas saslimšanas gadījumā “biedriem” tika nodrošināta pilnībā apmaksāta slimības lapa, kamēr vienkāršos padomju pilsoņus līdzīgos gadījumos nereti pusslimus izrakstīja darbā. Tā “darbaļaužu partijas un padomju tautas vadītājiem” tika nodrošināta pašiem darbaļaudīm un tautai kvalitātes ziņā nepieejama veselības aprūpe, tā apliecinot dzīvē orvelisko patiesību, ka “visi dzīvnieki ir vienlīdzīgi, bet daži tomēr ir vienlīdzīgāki par citiem”.

“Īpaši tika “uzpasēti” cilvēki ar garīgiem traucējumiem. LPSR laikā ārsti psihiatrijas pacientus, kuri izvairījās no ārstēšanas, meklēja mājās, bija ieinteresēti viņu veselībā un labklājībā.”

Ir un nav patiesība. “Uzpasēti” psihiatrijas pacienti tika, tikai ārstēšanās ne vienmēr bija brīvprātīga, kā tas ir demokrātijas zemēs. Ārsti pacientus meklēja mājās ne tāpēc, ka būtu īpaši ieinteresēti “viņu veselībā un labklājībā”, bet tāpēc, ka to no viņiem pieprasīja PSRS psihiatriskās aprūpes sistēma, kur katrs psihiatrijas pacients bija īpašā uzskaitē un ārstu pienākums bija panākt viņu regulāru ārstēšanos kaut vai piespiedu kārtā. Arī ārstēšanas process ne vienmēr bija humāns un cilvēktiesību normām atbilstošs, taču tolaik līdzīgi psihiatrijas jomā gadījās arī vienā otrā attīstītā Rietumu zemē.

Diemžēl Padomju Savienībā psihiatrija tika izmantota arī politisko oponentu vajāšanai. Tādā veidā psihiatriskajās klīnikās nonāca faktiski veseli cilvēki, kuriem piespiedu ārstēšanos nozīmēja politisku motīvu dēļ. Disidentu psihisko veselību varēja apšaubīt vissmieklīgāko iemeslu pēc, piemēram, ja cilvēks mēģināja bēgt no PSRS vai izplatīja “padomju valsti un sociālistisko iekārtu nomelnojošas ziņas”. Jo tāds, kurš neatzina, ka PSRS ir taisnīgākā, humānākā un miermīlīgākā valsts pasaulē, taču nevarēja būt gluži normāls. Represīvās ārstēšanās kursu šādām personām čekai nodrošināt palīdzēja paklausīgi ārsti, kuri noteica režīma pretiniekiem piespiedu ārstēšanos speciālajās klīnikās.

PSRS darbojās vairākas specializētās psihiatriskās klīnikas, kas faktiski bija cietumi un atradās nevis Veselības aizsardzības, bet iekšlietu institūciju pakļautībā. Uz specializētajām psihiatriskajām klīnikām nogādāja sevišķi nepakļāvīgus disidentus, lai tos salauztu un, pielietojot piespiedu zāļošanu, padarītu par dzīviem “dārzeņiem”. Daudzi šādās iestādēs kļuva par invalīdiem uz mūžu. Latvijā specializētu psihiatrijas cietumu nebija, taču bija atsevišķas stingra režīma nodaļas parastajās psihiatriskajās slimnīcās. Tajās gan vairāk turēja kriminālnoziedzniekus, bet “politiskos” sūtīja uz Krievijas “attālākiem apgabaliem”. Tāpat Latvijā bija atsevišķi ārsti, kuri, par spīti sirdsapziņai, čekas uzdevumā atzina veselus cilvēkus par “sabiedrībai bīstamiem” un nosūtīja uz speciālajām klīnikām - cietumiem Krievijā.

Attēlos labajā pusē - represīvajai psihiatrijai pakļautie Iļja (Elijahu) Ripss, kurš, protestējot pret PSRS iebrukumu Čehoslovākijā, 1969.gada 13.aprīlī mēģināja sadedzināties pie Brīvības pieminekļa (augšā) un pretošanās kustības dalībnieks Ģederts Melngailis, kuru par dalību kristiešu cilvēktiesību kustībā “Gaismas akcija” uz specklīniku Blagoveščenskā nosūtīja 1983.gadā (apakšā).

“Spēcīgās arodbiedrības nodrošināja visus strādājošos ar iespējām atpūsties sanatorijās (Latvijā vai citur) bez maksas vai par neadekvāti niecīgu samaksu.”

Ir patiesība. Iespējas atpūsties “par valsts naudu” patiešām bija, lai arī ne gluži bez maksas. Parasti kaut kas tomēr bija jāmaksā, tiesa - summa bija niecīga. Pārējo nodrošināja arodbiedrības, kuras par “spēcīgām” varēja saukt tikai tāpēc, ka PSRS tās, atšķirībā no kapitālisma zemēm, nenodarbojās ar strādājošo darba interešu aizstāvēšanu, bet bija daļa no valsts nomenklatūras. To uzdevums lielā mērā bija pildīt sociālā “burkāna” funkciju, lai strādnieki pārāk nesūdzētos par zemajām algām un pirmās nepieciešamības preču hronisko trūkumu veikalos. Tāpēc arodbiedrības dāsni dalīja puķovkas (ceļazīmes) uz sanatorijām, atpūtas namiem un “telšu pilsētiņām” (vasaras kempingiem), kā arī nodrošināja strādājošo bērnus ar vietu bērnudārzos un vasaras pionieru nometnēs.

Ne vienmēr un ne visiem gan šādas iespējas tika piedāvātas, taču, ja darbinieks pats bija aktīvs un pieprasīja sev pienākošo, ceļazīmes dabūt varēja. Tiesa, kāda līmeņa atpūta strādājošajam būs pieejama, nereti bija atkarīgs no darbavietas rocības un finansiālajām iespējām. Bagātākiem uzņēmumiem arī atpūtas bāzes bija labākas. Dažreiz gan arī tajās valdīja sociālā nevienlīdzība - priekšniekiem tika glaunākas istabiņas, strādniekiem mazāk komfortablas. Uz sanatoriju gan tika tikai tad, ja bija ārsta norīkojums. Tomēr, salīdzinājumā ar Rietumu standartiem, padomju atpūtas nami un sanatorijas lielākoties atbilda jaunattīstības valstu līmenim, un pat labākie diez vai pārsniegtu trīszvaigžņu hoteļa standartus. Taču padomju cilvēkam tā tik un tā bija nenovērtējama iespēja, turklāt par niecīgu samaksu. Tāpēc cilvēki labprāt izmantoja atpūtas namu un sanatoriju pakalpojumus.

Taču PSRS bija arī sanatorijas un atpūtas nami, kuru līmenis ērtību ziņā neatpalika no augstas klases Rietumu viesnīcām. Jau minētās Veselības ministrijas 4.pārvaldes pārziņā bija ekskluzīvas un parastajiem padomju pilsoņiem slēgtas atpūtas vietas. Katram nomenklatūras darbiniekam reizi gadā bija tiesības uz pilnībā apmaksātu ārstēšanos šādā sanatorijā. Viņam pienācās arī īpaša “veselības nauda” mēnešalgas apmērā, kas netika aplikta nodokļiem. Lepnākās šāda tipa iestādes Latvijā bija sanatorija “Rižskoje vzmorje” Jaundubultos, ko galvenokārt izmantoja vietējā nomenklatūra, un “Jantarnij bereg” Jaunķemeros, kas bija Maskavas pārziņā. Personāla skaits tajās divkārt pārsniedza atpūtnieku skaitu. Šajās sanatorijās bija apsildāmi peldbaseini un citas ekstras. Nevarēja taču pieļaut, ka partijas “gods un sirdsapziņa” dzīvo strādniekiem domātajās pieticīgajās arodbiedrību sanatorijās.

“PSRS laikā izbraukt uz ārzemēm nebija tik vienkārši. Toties brīvi un lēti varēja apceļot visu milzīgo Krieviju, varēja apceļot visas 14 savienotās republikas. Robežu nebija, transports bija diezgan lēts, viesnīcas arī.”

Ir patiesība. Jau kopš PSRS dibināšanas viena no ideoloģiskajām tēzēm vēstīja, ka “strādnieku valsts” atrodas nemitīgā kapitālistisko ienaidnieku ielenkumā. Tāpēc jebkādi kontakti ar ārzemniekiem bija galēji nevēlami, nemaz nerunājot par kapitālistisko valstu apmeklēšanu. Uz kapvalstīm izlaida vien retos, pirms tam rūpīgi pārbaudot cilvēka politisko uzticamību un morālo stāju. Mazliet brīvāks, tomēr arī ļoti ierobežots bija ceļš uz tā sauktajām sociālistiskās sadraudzības valstīm. Arī uz tām tūristu ceļazīmes nevarēja brīvi nopirkt jebkurā ceļojumu birojā, jo tās piešķīra kompartija, komjaunatne, arodbiedrības un citas valstiskas organizācijas. Retos gadījumos bija pieejamas ceļazīmes vai kruīzi uz kapitālisma zemēm, taču tās pārsvarā ieguva tikai dažādu rangu padomju nomenklatūras darboņi.

Padomju Savienību varēja apceļot brīvi, taču par to, vai tas vienmēr patiešām bija tik ērti un lēti, var strīdēties. Uz PSRS kūrortiem un citām vietām varēja ceļot nopērkot ceļazīmi ceļojumu birojā vai arī individuāli. Ja brauca tūristu grupā, tas parasti notika ar lidmašīnu, kuģi, autobusu vai tā sauktajiem tūristu vilcieniem, kas reizē izpildīja arī viesnīcas funkcijas. Ja ceļoja individuāli, tad visbiežāk ar personisko auto un arī naktsmājas meklēja paši. Varētu šķist, ka ceļošanas iespējas bija pietiekami plašas - no vulkāniem un geizeru ielejām Tālajos Austrumos līdz Vidusāzijas tuksnešiem; no Kaukāza kalniem līdz Baltijas balto smilšu pludmalēm. Tomēr cilvēkiem gribējās redzēt arī Parīzi un Londonu, Ņujorku un Tokiju, bet uz turieni viņus nelaida. Tāpēc izredzētie, kam tomēr laimējās izkļūt aiz “dzelzs priekškara”, dažkārt lūdza politisko patvērumu ārzemēs, paliekot dzīvot pie nīstajiem kapitālistiem.

Nav patiesība. Arī ceļošana PSRS ietvaros ne vienmēr iztika bez problēmām. Faktiski jebkurā PSRS malā tikpat kā neiespējami bija dabūt vietu normālā viesnīcā. Ja cilvēks ceļoja kopā ar tūristu grupu, tad naktsmītnes tika nodrošinātas, taču bieži vien nevis viesnīcās, bet tūristu mītnēs, kempingos un pat pie privātajiem izīrētājiem. “Intourist” viesnīcas bija paredzētas tikai ārzemniekiem, bet puslīdz solīdās vietējās viesnīcās visas vietas parasti bija iepriekš pasūtītas (broņētas) dažādu iestāžu, uzņēmumu un organizāciju komandētiem cilvēkiem, konferenču, semināru un sporta pasākumu dalībniekiem. Pilsētu nomalēs vai dziļi provincē vietu viesnīcā atrast varēja, taču šīs mītnes nereti neatbilda pat pieticīgākajiem viesmīlības standartiem. Tāpēc, ceļojot individuāli, cilvēki naktsmītni meklēja vai nu pie privātā sektora, vai arī nakšņoja teltīs kādā ceļmalā, pļavā vai augļu dārzā.

Labajā pusē - padomju tūrista nazis ar iemontētiem ēdamrīkiem pašu pagatavota ēdiena baudīšanai.

Šajā sakarībā jau trešo reizi jārunā par “cilvēkiem ar īpašām vajadzībām”. Protams, ar to nav domāti invalīdi, bet gan partijas un valsts nomenklatūras darboņi. Ja parastam pilsonim naktis nereti nācās pārlaist tarakānu un citu kukaiņu apsēstā istabelē ar nejauki čīkstošām atspergultām, aprūsējušu santehniku un grūti baudāmu ēdienu, tad “īpaši svarīgi biedri” baudīja vai nu “Intourist” vai speciāli nomenklatūrai paredzētu viesnīcu ērtības, kur bija gan izcils serviss, gan augsta līmeņa ēdināšana plus skaistumkopšanas, sporta un izklaides iespējas. Bet visaugstākā līmeņa “biedriem” vai viņu viesiem katrā republikā bija iekārtotas īpašas viesu mītnes, kas apkalpošanas ziņā neatpalika no ārzemju pieczvaigžņu viesnīcām un nereti atgādināja 18. - 19.gadsimta piļu un muižu greznību. Rīgā šāda “īpašo viesu” mītne atradās tā sauktajā Maikapara namā Anrī Barbisa (tagad Aristīda Briāna) ielā.

“Tautas vispārējā kultūras līmeņa celšanu pozitīvi ietekmēja bibliotēku, klubu, kultūras namu plašā pieejamība. Aktīva kultūras dzīve norisinājās praktiski katrā pagasta centrā. Lozungs “Māksla pieder tautai” reāli tika īstenots dzīvē. Galvaspilsētas mākslinieki bija bieži viesi lauku kultūras namos un pretēji - tika organizēti autobusi, kas veda lauku darbarūķus uz kultūras pasākumiem Rīgā. Teātra izrādes, koncerti, kino un citi pasākumi bija plaši pieejami zemo cenu dēļ.”

Ir patiesība. Bibliotēkas, klubi un kultūras nami patiesi atradās katrā apdzīvotākā vietā. Nevar gan teikt, ka tas būtu tieši padomju varas sasniegums, jo arī starpkaru neatkarīgajā Latvijā kultūras dzīve apriņķos un pagastos zēla un plauka. Tomēr, pateicoties ideoloģiskajam sauklim “Māksla pieder tautai” latvieši spēja 50 okupācijas gadus saglabāt savu kultūru, valodu un nacionālo identitāti. Īstenojot šo saukli, padomju vara veicināja tā saukto māksliniecisko pašdarbību visdažādākajās kultūras un daiļamatniecības jomās. Tolaik modē bija tā sauktie šefības uzņēmumi. Kolhozi kļuva par “šefiem” kādam teātrim vai koncertapvienībai un pretēji. Līdz ar to teātru ļaudis un citi skatuves mākslinieki ar izrādēm un koncertiem bieži apmeklēja cilvēkus laukos, savukārt kolhoznieki autobusiem vien brauca uz izrādēm un koncertiem Rīgā un citās lielākās pilsētās. Lai arī kultūras dzīve bija ļoti ideoloģizēta, tā vismaz ļāva mūsu tautai vismaz šajā jomā pašu zemē justies kā latviešiem.

“Padomju laikā esot veikta brālīgo republiku tautu pārkrievošana. Pilnīgas muļķības. Jā - dokumentācija bija divās valodās. Nu un? Padomju Savienībā tika kopta un atbalstīta nacionālā savdabība, tautiskais kolorīts. Notika Dziesmu un deju svētki, darbojās folkloras pulciņi un kopas, tika rīkoti dažādi tautiskie festivāli, atbalstīta nacionālā literatūra un māksla. Katram tika dota iespēja iegūt izglītību līdz pat augstākajai savā dzimtajā valodā. Uz rubļiem bija uzraksts visu PSRS republiku valodās, arī latviešu.”

Nav patiesība. Autora citātā gan ir atsevišķas patiesības kripatas, taču, vērtējot kopējo kontekstu, gribas atkārtot viņa paša teikto - pilnīgas muļķības. Taisnība ir vien tas, ka “notika Dziesmu un deju svētki, darbojās folkloras pulciņi un kopas, tika rīkoti dažādi tautiskie festivāli”. Un vēl par tiem uzrakstiem uz padomju rubļiem. Taču valstiskās rusifikācijas politikas īsteno būtību var saprast tikai dziļi pazīstot padomju sistēmu, kur visam, kas tika darīts, bija noteikts ideoloģisks pamatojums.

PSRS nebija oficiālas valsts valodas, bet krievu valodai bija “padomju tautu savstarpējās saziņas valodas” statuss. Tas nebūtu nekas īpašs, jo daudznacionālās impērijās, kāda bija PSRS, ir vajadzīga viena valoda, kuru mācētu visi. Ja vien tas nenotiek uz citu valodu izdzīvošanas rēķina. Diemžēl tieši tā notika Padomju Savienībā. Neskatoties uz krievu valodas īpašo statusu, daudzās nacionālo un autonomo republiku provincēs daļa iedzīvotāju krievu mēlē runāja vāji. Tāpēc nacionālajās skolās nemitīgi tika audzēts krievu valodas stundu skaits, tām nereti sasniedzot nacionālo valodu stundu skaitu, bet dažās republikās pat pārsniedzot to. Par valstisku mērķi bija izvirzīta “jaunas vēsturiskas kopības - vienotas padomju tautas” izveidošana, kur galvenā loma tika atvēlēta krievu valodai.

Arī tēze, ka “katram tika dota iespēja iegūt izglītību līdz pat augstākajai savā dzimtajā valodā” ir mīts. Tas tika ļauts tikai daļai PSRS tautu - Baltijas valstu, Aizkaukāza republiku un daļēji arī Moldāvijas iedzīvotājiem. Baltijā iespēja iegūt visu pakāpju izglītību nacionālajās valodās lielā mērā saistāma ar to, ka daudzas Rietumvalstis neatzina Baltijas valstu okupāciju, turklāt baltiešiem bija politiski aktīvas trimdas organizācijas, kas nepārtraukti atgādināja pasaulei par savu valstu traģisko likteni. Aukstā kara apstākļos padomju valdība visiem spēkiem centās pierādīt, ka nekāda nacionāla apspiešana PSRS nenotiek, un šajā jomā Baltijai bija atvēlēta sava veida PSRS “sejas” loma. Tieši šis apstāklis paglāba mūs no pārkrievošanas izglītības jomā, kā tas diemžēl notika daudzās citās republikās.

Tūlīt pēc Padomju Savienības nodibināšanās tika īstenots Ļeņina lozungs par sabiedrību, kas ir “sociālistiska pēc satura, bet nacionāla pēc formas”. Taču tā neturpinājās ilgi. Pie varas nākot Staļinam, šādu politiku pasludināja par “nacionālistisku novirzi”, atjaunojot krievu valodas dominanci. Brutāli tika pārveidota nacionālo un autonomo republiku tautu rakstība, visā valstī pārejot uz kirilicas alfabētu. Vidusāzijas iedzīvotājiem līdz ar to tika atņemts arābu alfabēts, kas liedza tiem pieeju daudziem senajiem šo tautu kultūras avotiem. Pat Moldāvijā rumāņu valodas latīņu alfabētu aizstāja ar kirilicu. Nacionālo skolu vietā ieviesa skolas ar krievu mācību valodu, vietējo valodu apguvi atstājot tikai pamatskolas klasītēm. Līdz ar to 80.gadu vidū, piemēram, Kazahijā un Baltkrievijā bija palikušas vien dažas skolas ar vietējo mācību valodu. Rezultātā vēl šodien Baltkrievijā cilvēki galvenokārt sarunājas krieviski, līdzīgi ir arī Ukrainas austrumu un dienvidu apgabalos, tāpat vairākās Vidusāzijas valstīs.

Jebkuras valodas attīstībai svarīgi ir, lai tā tiktu lietota pēc iespējas plašāk visdažādākajās jomās. Ko tas līdz, ka uz PSRS rubļu banknotēm bija uzraksti nacionālajās valodās, ja faktiski visa lietvedība valstiskajā un saimnieciskajā sfērā bija galvenokārt tikai krievu valodā. Vien atsevišķās iestādēs dokumentācija bija divās valodās, kā to apgalvo augstāk lasāmā citāta autors, bet lielākoties sarakste, dokumenti, instrukcijas un pavēles bija krieviski. Arī lielākā daļa oficiālo sapulču notika krievu valodā, pat ja kolektīvā bija tikai daži, kas neprata vietējo valodu. Latvijā izņēmums bija latvisko lauku rajonu kolhozi, kur patiešām vairāk lietoja latviešu valodu, piespiežot arī cittautiešus to apgūt. Taču citādi latviešu valoda bija tikpat kā izstumta no oficiālās aprites, to lietojot vien kultūrā, izglītībā un sadzīvē.

Krievu valoda padomju Latvijā bija redzama visur (attēlos labajā pusē),
bet krievu tauta tika slavēta kā “vecākā māsa”, kultūras nesēju un uzvarētāju tauta (kreisajā pusē).

Bet nacionālā savdabība, tautiskais kolorīts un dažādi tautiski pasākumi Padomju Savienībā patiesi bija iecienīti. PSRS visur uzsvēra savu daudznacionālas valsts statusu un izmantoja nacionālo elementu propagandas vajadzībām, liekot citzemju viesus sagaidīt tautumeitām un tautudēliem nacionālajos tērpos un tamlīdzīgi. Tas viss gan bija līdz nelabumam ideoloģizēts, tomēr ļāva latviešiem saglabāt savu nacionālo identitāti. Der gan atgādināt, piemēram, par Jāņu svinēšanas aizliegumu, kas notika nevis Staļina represiju, bet tieši “attīstītā sociālisma” laikā 60.gados.

Raksta autors sakās nepazīstam nevienu latvieti, kurš padomju gados būtu pārkrievojies. Taču tas nenozīmē, ka rusifikācija nenotika. No krieviskuma un padomisko ideoloģiskās gaisotnes latvietis centās paslēpties kultūras druvā, kas vienīgā vēl šajā zemē bija palikusi kaut cik latviska. Tieši tāpēc padomju gados kulta statusā Latvijā bija teātris, koru kustība, tautiskās dejas, dzeja, rakstniecība, māksla. Neskatoties uz nacionālās identitātes saglabāšanu kultūrā un latviešu valodas pozīcijām izglītībā, industrializācijas veicinātās plašās migrācijas dēļ 80.gadu beigās latvieši savā zemē bija palikuši tikai 52%. Ja okupācija turpinātos, mēs savā zemē kļūtu par minoritāti. Bet tas nākotnē varētu nozīmēt republikas statusa zaudēšanu un kļūšanu par autonomiju, kā tas savulaik notika ar Karēliju.

“Ja arī dievbijība netika atbalstīta, tad arī nekādu represiju nebija. Vismaz - Latvijā.”

Nav patiesība. Raksta autors, iespējams, pats nekad nav bijis praktizējošs kristietis, tāpēc viņam varēja izskatīties, ka nekādas vajāšanas nenotiek - baznīcas taču ir atvērtas, dievkalpojumi notiek. Taču vajāšanas un dažādi ierobežojumi bija. 20.gadsimta 40. - 50.gados desmitiem dažādu konfesiju mācītāji un draudžu kalpotāji tika arestēti, notiesāti un nosūtīti uz lēģeriem, bet viņu ģimenes izsūtītas uz Sibīriju. Draudzēm tika atņemti dievnami, pašas draudzes slēgtas, notika cita vaida vajāšanas. Diemžēl vajāšanas turpinājās arī “attīstītā sociālisma” laikā, tikai daudz rafinētākā veidā.

Liels represiju vilnis sekoja 60.gadu pirmajā pusē. PSRS valdība bija pasludinājusi nesaudzīgu cīņu ar “reliģiskajiem māņiem”, kuras ietvaros arī Latvijā tika likvidētas desmitiem draudžu un atņemti dievnami. Tikai baptistu konfesijā vien šajā laikā vara likvidēja 17 draudzes, un līdzīgi notika arī citās konfesijās. Tā kā pašu savulaik celtie dievnami bija nacionalizēti un piederēja valstij, draudzes bija tikai to īrnieki, tāpēc baznīcu ēkas “sabiedrības vajadzībām” varēja atņemt jebkāda iemesla dēļ. Atņemtajās baznīcās ierīkoja teātrus, kinoteātrus un koncertzāles, taču daudzus lauku dievnamus pārvērta par noliktavām, zirgu staļliem un sporta zālēm. Un atkal piemērs no baptistu draudžu vēstures, kas raksturo situāciju arī pārējās konfesijās. Ja 1946.gadā Latvijā bija 118 baptistu draudzes ar 12 054 draudžu locekļiem, tad 1976.gadā bija palikušas vien 60 draudzes ar 6000 locekļiem.

Piemērs padomju varas attieksmei pret Baznīcu ir 60.gados atņemtā Rubas dievnama drupas.

Draudžu kalpošanai bija uzlikti stingri ierobežojumi. Padomju vara uzskatīja, ka dievnamiem jākalpo vienīgi “ticīgo kulta vajadzībām”. Līdz ar to vienīgā atļautā aktivitāte bija dievkalpojumi, kristības un bēres, taču aizliegts tika faktiski viss, kas varēja veicināt evaņģelizāciju un ļaužu pievēršanu Kristum, lai gan tieši tas ir Kristus Baznīcas galvenais uzdevums. Nedrīkstēja notikt nekāds darbs ar bērniem, līdz 18 gadu vecumam nebija atļauts piedalīties arī jebkādā kalpošanās dievnamā, bet ticīgiem vecākiem tika “ieteikts” bērnus uz baznīcu labāk nevest vispār. Skolās ticīgi bērni piedzīvoja to, ko šodien mēs sauktu par mobingu. Arī skolotāji - ateisti dažādi izsmēja ticību un ticīgos. Redzot, ka skolēni no neticīgo ģimenēm izsmej ticīgos bērnus, skolotāji šādu mobingu nevis apturēja, bet bieži vien pat veicināja. Ticīgie nedrīkstēja strādāt par skolotājiem, bet dažs ticīgs students savas ticības dēļ bija spiests atstāt augstskolu. Pret ticīgajiem regulāri tika vērsti dažādi apmelojumi laikrakstos.

Dievkalpojumos drīkstēja dziedāt tikai kopdziesmas un koris. Bija aizliegti solo, dueti un citi vokālie dziedājumi, tāpat dzejas deklamēšana. Kori drīkstēja kalpot tikai savā draudzē. Daudzas dziesmas, kas bija publicēta senāk izdotās dziesmu grāmatās, tika cenzūras aizliegtas. Svētdienskolas bija aizliegtas, baznīcā nedrīkstēja darboties arī nekādas interešu grupas. Nedrīkstēja veikt sociālo darbu, bet īpašs nolikums aizliedza draudzēm sniegt jebkādu finansiālu vai materiālu palīdzību pat pašu locekļiem. “Licenci” garīdznieka kalpošanai piešķīra valsts, un tā varēja arī atņemt mācītāja reģistrācijas apliecību par visniecīgākajiem noteikto ierobežojumu pārkāpumiem. Tas arī nereti tika darīts, bet citus “nogrēkojušos” mācītājus sodīja ar pārcelšanu uz mazām draudzītēm dziļi provincē.

Kreisajā pusē apakšā - Karojošo bezdievju savienības nozīmīte ar devīzi “Cīņa pret teliģiju ir cīņa par komunismu”, labajā pusē - karikatūra par kādu meiteni, kurai komjaunatne uzticējusi vadīt klubu,
bet kura esot slepus iesvētījusies baznīcā.

Jāteic gan, ka dažādām konfesijām ierobežojumi varēja būt atšķirīgi. Tāpat jāatzīst, ka Baltijas republikās spaidi pret ticīgajiem bija salīdzinoši mazāki nekā citur PSRS. Varbūt tāpēc, ka liela daļa kristiešu PSRS, īpaši baptistu un vasarsvētku konfesijās, atteicās pakļauties ierobežojumiem un varas spiedienam, dievkalpojumus noturot mežos un privātās mājās. Tas izsauca īpaši nežēlīgas varas iestāžu represijas. Daudzi ticīgie tika ieslodzīti psihiatriskajās klīnikās, ticīgiem vecākiem atņēma bērnus, bet liela daļa pagrīdes draudžu kalpotāju tika tiesāti un nonāca ieslodzījuma vietās. Latvijā kristieši lielākoties izvēlējās darboties legāli, tāpēc vajāšanas bija mazākas. Turklāt, kā jau teikts, Baltija bija PSRS “seja”, ko demonstrēt Rietumu pasaulei. Šī iemesla dēļ 20.gadsimta 70.gados Latvijā uz dzīvi ieradās simtiem ticīgo no visas PSRS, kuri bēga no vajāšanām savā dzimtenē.

Spiediens uz ticīgajiem bija un pamatīgs. Cita lieta, ka draudzes un ticīgie bieži vien nepakļāvās varas ierobežojumiem. Ar dažādiem neitrāliem nosaukumiem tika rīkoti evaņģelizācijas pasākumi, organizēti neformāli jauniešu saieti, Bībeles studijas un pagrīdes svētdienskolas, mašīnrakstā izdota garīgā literatūra. Latvijā bāzējās arī visa Padomju Savienības nelegālās kristīgās literatūras iespiešanas vadība. Pagrīdē tika izgatavotas ofseta iespiedmašīnas, kas darbojās nelegālajās tipogrāfijās visā PSRS. Tajās drukāja Bībeles, Dziesmu grāmatas, žurnālus un informatīvos biļetenus. Dažkārt pagrīdes tipogrāfijas čeka atklāja un desmitiem to darbinieku tika ieslodzīti lēģeros. Ticība un Baznīca izdzīvoja, taču nevis pateicoties padomju varas labvēlībai, bet par spīti ierobežojumiem un represijām.

Turpinājums sekos.

© 2021 Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

Uzraksti komentāru