Vēlreiz par dzīvi padomju Latvijā. 1.daļa – sistēma, ekonomika un… sabiedriskās tualetes

Ievietoja | Sadaļa Polemika, Vēsture | Publicēts 20-09-2021

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Savulaik “Laikmeta zīmēs” publicējām rakstu “Padomju Latvija mūžos lai dzīvo” divās daļās, kurā centāmies atspēkot vairākus populārus mītus, kādi dažkārt šodien tiek izplatīti par dzīvi Padomju Savienībā un specifiski Padomju Latvijā. Nesen interneta plašumos uzgājām līdzīgu rakstu - “Toreiz un tagad jeb mīti un patiesība par dzīvi Latvijā padomju laikā”. Nosaukums un mērķis it kā līdzīgi, taču skatījums - pavisam cits. Lai gan raksta autors uzskata sevi par “uzticamu liecinieku” un atzīst, ka “absolūti objektīvs skatījums uz padomju periodu ir gandrīz neiespējams”, tomēr šķiet, it kā mēs būtu dzīvojuši divās pilnīgi atšķirīgās valstīs.

Jāteic, minētais raksts uzrakstīts saistoši un nav pārāk neiecietīgs pret citādi domājošajiem, kā tas līdzīgās publikācijās nereti notiek. Autors it kā objektīvi mēģina paraudzīties uz dzīvi Padomju Latvijā “attīstītā sociālisma” periodā. Bet, vai patiešām objektīvi? Lasot rakstu tomēr nepamet sajūta, ka autora mērķis bijis slavināt dzīvi Padomju Latvijā un izcelt sociālisma priekšrocības iepretī “pūstošajam kapitālismam”, tāpat radīt iespaidu par šodienas Latviju kā neizdevušos, noziedznieku pārvaldītu valsti. Tātad, tieši tas, ko savā propagandā pret mūsu valsti jau gadiem izmanto Krievija.

Taisnība gan ir konstatācijā, ka “daudzi padomju perioda zākātāji, bet paretam arī slavētāji nemaz tajā nav dzīvojuši”. Patiesi, šodienas jaunā paaudze par padomju periodu spriež galvenokārt no tā, ko tiem pastāsta vecvecāki, vecāki, skolotāji. Taču šo cilvēku skatījums uz padomju īstenību ir atkarīgs no sabiedriskā stāvokļa, kādu viņi paši vai viņu ģimenes ieņēma tajā laikā. Kompartijas nomenklatūras darboņa redzējums noteikti atšķirsies no vienkārša strādnieka vai kolhoznieka redzējuma. Kā saka raksta autors: “Katram ir sava dzīve; katrs redz to savām acīm, katram ceļš ejams savās kurpēs”.

Tāpēc lasītāji tiek mudināti “dot priekšroku aculieciniekiem”. Arī “Laikmeta zīmju” veidotāji pieder pie tādiem. Tāpat rakstā teikts, ka izteikt viedokli par padomju laikiem vajadzētu tikai tiem, kam šodien ir vismaz 50 gadu. Arī šajā kategorijā droši iekļaujamies. Esam dzīvojuši Padomju Savienībā gan 20.gadsimta 60., gan 70., gan 80.gados, tāpēc mūsu skatījums par šo laiku var būt pietiekami plašs un objektīvs, jo vairāk tāpēc, ka mūsu vecāki nekad nav “peldējuši taukos”, strādājot “kādā bāzē vai noliktavā”, kā to tēlaini apraksta raksta autors, ne arī sēdējuši “kādā kantorī”, mēģinot “no valsts īpašuma kaut ko nozagt”. Viņi visi bija parasti “padomju” darbarūķi ar vidusmēra padomju atalgojumu.

Tomēr jāpiekrīt “Toreiz un tagad” autoram, ka “padomju periods” nav viengabalains. Autors uzsver, ka šis laiks iedalāms pirmskara, kara, pēckara, represiju un attīstītā sociālisma periodos ar dažādiem līderiem, dažādu politisko pieeju un arī dažādu sadzīvi, savukārt “80.gadu beigas bija sociālisma demontāžas fāze, kura neataino “normālo” dzīvi sociālistiskā valstī”. Lai nu tā būtu. Tad arī mēs nerunāsim par drūmo Staļina laiku vai PSRS pēdējiem gadiem, kad padomju sistēma juka un bruka pa visām vīlēm. Parunāsim par “attīstītā sociālisma” šķietamās stabilitātes laikmetu, jo tieši 20.gadsimta 60. - 80.gadi cilvēku atmiņās visvairāk saistās ar “normālo” dzīvi Padomju Latvijā.

Savā rakstā autors izmantojis pirmajā mirklī šķietami patiesus faktus, tomēr gandrīz vienmēr tiek noklusēta “medaļas otra puse”, bet reizēm arī pausta izteikti subjektīva interpretācija, kuras mērķis nepārprotami ir pierādīt sociālistiskās iekārtas pārākumu pār “kriminālo kapitālismu”. Tādā veidā autors nevis atspēko, bet turpina tiražēt padomju propagandas mītus. Daudzus no tiem esam apskatījuši publikācijā “Padomju Latvija mūžos lai dzīvo”, tāpēc pirms lasāt šo rakstu, iesakām vispirms iepazīties ar šīm publikācijām (ŠEIT un ŠEIT), kas par padomju laiku pastāstīs krietni vairāk. Šis raksts ir tikai papildinājums jau iepriekš pateiktajam - atbilde “Toreiz un tagad” autora viedoklim.

****

“Padomju valstī liels uzsvars, resursi un darbs tika ieguldīti labākas nākotnes vārdā. Mērķis bija ideāla sabiedrība - komunisms, un visi akceptēja to, ka saulainās nākotnes un nākamo paaudžu labklājības dēļ ir vērts pieciest pārejošas grūtības un neērtības.”

Nav patiesība. Tāpat kā cēlais galamērķis - komunisms, arī “saulainā nākotne” bija tikai deklaratīvs sauklis, kam vismaz 70. - 80.gados īsti neticēja neviens. Vismazāk paši komunistu dižvīri, kas saprata, ka utopisko sabiedrību, kurā “katrs strādā pēc spējām, bet saņem pēc vajadzībām”, pārredzamā nākotnē uzcelt neizdosies. Arī cerības, ka komunistiskā audzināšana izmainīs cilvēka grēcīgo dabu un izskaudīs tādas “buržuāziskas paliekas” kā savtīgums, noziedzība un citas, nebija īstenojušās. Tāpēc lielākā daļa sabiedrības vienkārši uzlika “pareiza cilvēku” masku un publiskajā telpā tēloja, ka tic “gaišajai komunisma rītdienai”. Atcerēsimies leģendārās dziesmas vārdus par četriem baltiem krekliem, kurus var mainīt pēc sirds patikas, atkarībā no tā, kādai priekšniecībai “jāiet rādīties”.

Padomju propagandas lozungs virs ēkas Raiņa bulvāra un Ļeņina (tagad Brīvības) ielas stūrī.

Neviens nebija priecīgs arī par mūžīgajām “pārejošajām grūtībām”, kad tā arī nekad nepārgāja. Ārēji varbūt šķita, ka cilvēki ir samierinājušies, jo atklāti kurnēt par padomju sistēmas “trūkumiem” bija bīstami. Krievijas provincēs un nomaļākās republikās pieticīgu cilvēku, kas ticēja, ka grūtības kādreiz “pāries”, iespējams, bija vairāk, jo mazāk izglītotai sabiedrības daļai varēja iestāstīt, ka pie visām viņu grūtībām ir vainīgi Rietumu “imperiālisti”, kuru “agresīvā politika” spiež PSRS valdību naudu tērēt militārām vajadzībām, nevis cilvēku labklājībai. Taču Baltijā “pārejošām grūtībām” ticēja vien retais. Pat bērnam bija skaidrs, ka pie šāda saimniekošanas modeļa “pārejošās grūtības” būs mūžīgas.

“PSRS “zelta” laiki bija tā saucamie Brežņeva laiki.”

Ir un nav patiesība. Brežņeva valdīšanas gadus var nosaukt par zināmu PSRS stabilitātes periodu, taču šī stabilitāte bija drīzāk ar “mīnuss” nevis “pluss” zīmi. Ne velti Brežņeva varas laiku vēlāk nosauca par stagnācijas periodu. Kas ir stagnācija? Kad kaut kas ir apstājies, sastindzis, nevirzās uz priekšu. Ja tā sauktais Hruščova atkusnis padomju tautām pēc garajiem Staļina represiju gadiem atnesa kaut nelielu cerību stariņu, tad Brežņeva laiks būtībā bija solis atpakaļ, kas padomju sistēmu padarīja par ideoloģiski sastingušu reliktu, nepieļaujot ne mazāko atkāpi no stingrajām komunisma dogmām.

Arī ekonomikā šo periodu par milzīgas izaugsmes laiku saukt nevar. Protams, jaunas rūpnīcas un tautsaimniecības objekti būvēti tika, taču padomju plānveida komandekonomikas struktūra un darbības principi palika tikpat stagnatīvi kā iepriekš. Pat ja Brežņevs būtu nodzīvojis ilgāk, PSRS ekonomika agrāk vai vēlāk piedzīvotu milzīgas problēmas. Pārmaiņas valstij bija vitāli nepieciešamas. To saprata arī gaišākie prāti kompartijā. Tieši tāpēc pēc Brežņeva nāves sekoja Andropova un vēlāk Gorbačova mēģinājumi reformēt PSRS ekonomiku, taču tie bija tikai ideoloģijas ierobežoti pussolīši un izglābt valsti nespēja. Sociālistiskā ekonomika piedzīvoja īsu agoniju, kam sekoja pilnīgs kolapss.

PSKP CK ģenerālsekretārs Leonīds Iļjičs Brežņevs un viņa “zelta laikmets” padomju plakātos.

Tomēr vispārējais dzīves līmenis Brežņeva laikā patiešām kļuva labāks. Tas gan notika gluži objektīvu iemeslu dēļ. Pirmkārt, pēc II Pasaules kara 60. - 80.gados dzīves līmenis strauji pieauga visā pasaulē. Otrkārt, izvēršot masveida industrializāciju Baltijā, objektīvi tika veicināta šī reģiona ekonomiskā izaugsme un līdz ar to - iedzīvotāju labklājība. Lai gan to rūpīgi slēpa, dokumenti liecina, ka Latvija šajā laikā kļuva par vienu no PSRS republikām-donorēm, kas valsts budžetā iemaksāja vairāk, nekā saņēma pretī. Tomēr par labklājību to varēja saukt tikai salīdzinājumā ar citām PSRS republikām, taču ne ar attīstītajām tirgus ekonomikas zemēm un pat ne ar citām “sociālistiskās sadraudzības” valstīm.

Beidzot - Latvijas kontekstā runāt par Brežņeva vai jebkura cita PSRS diktatora “zelta laikmetu” ir nonsenss pašā būtībā, jo jebkuras nācijas, valodas un kultūras pilnvērtīgai attīstībai vislabvēlīgākie apstākļi var būt tikai neatkarīgā pašu pārvaldītā valstī. Neviena okupācijas režīma piedāvātā “labklājība”, lai cik laba šķistu, nekad nespēs okupētajai nācijai būt ne zelta, ne cita cēlmetāla krāsā.

“Bezdarbs neeksistēja. Darbu varēja dabūt gandrīz jebkur, tādēļ cilvēki parasti strādāja savas dzīvesvietas tuvumā.”

Ir un nav patiesība. Bezdarbs patiesi neeksistēja, pat pretēji - darba roku trūka, īpaši laukos. Tomēr tad godīgi jāpasaka, kāpēc. Padomju ekonomikas nespēja piepildīt cilvēku vajadzības pēc pārtikas un plaša patēriņa precēm bija radījusi situāciju, kad jebkurš ražojošs uzņēmums tika nodrošināts ar darbu gadiem uz priekšu. Valsts plāns pieprasīja jebkuru produkciju ražot maksimāli lielos apjomos, bet darba ražīgums bija zems un plānošana neefektīva. Līdz ar to bija nepieciešams liels strādājošo daudzums. Nodarbinātība Padomju Savienībā bija teju absolūta, taču galvenokārt tāpēc, ka ražošanā daudz izmantoja mazkvalificētu roku darbu. Uzņēmumu automatizācijas līmenis tālu atpalika no Rietumvalstīm un prasīja lielu cilvēkresursu iesaisti, kas tad arī nodrošināja vispārēju nodarbinātību.

Valsts kontrolētā ekonomika pieļāva arī apzinātu nesaimnieciskumu, kāds nekad nebūtu iespējams kapitālismā. Deficīta apstākļos lielākā daļa preču bija pieprasītas, tomēr daži produkti tik zemas kvalitātes, ka tos tikpat kā nepirka, kā dēļ tie krājās rūpnīcu noliktavās kā nevienam nevajadzīga prece. Tomēr šādus nerentablus uzņēmumus nevis slēdza, bet turpināja ražošanu pat tad, ja produkcijai īsti nebija noieta. Tas tika darīts ideoloģisku apsvērumu dēļ, jo Padomju Savienībā bezdarbs nedrīkstēja būt. Jautājums tikai, vai šis fakts uzskatāms par sociālistiskās plānveida ekonomikas panākumu jeb gluži pretēji - liecina par sistēmas mazefektivitāti, zemu darba ražīgumu un tehnoloģiju atpalicību.

“Rūpnīcas strādnieki parasti pelnīja 200 - 300 rbļ./mēn.”

Ir un nav patiesība. Tas atkarīgs no konkrēta padomju valsts attīstības perioda, darbinieka profesijas un ieņemamā amata. Tādu naudu pelnīja tikai labi atalgoti darbinieki, bet Tālajos Ziemeļos vai sevišķi nelabvēlīgos apstākļos strādājošie varēja nopelnīt pat 700 un vairāk rubļu mēnesī. Taču vidusmēra strādājošā vidējā alga 20.gadsimta 60.gados bija tikai 60 rubļu, 70.gados pieauga līdz 70 - 150 rubļiem, un straujāk sāka kāpt vien 80.gados, taču tad tas notika lielās inflācijas dēļ. Kopumā strādājošo algas PSRS bija mazas, tiesa - arī komunālo maksājumu un pirmās nepieciešamības preču cenas niecīgas. Toties nesamērīgi dārgi bija “luksusa” priekšmeti, piemēram, mēbeles, automobiļi, augstākas klases radiotehnika, elektronika un vēl vairākas citas preču grupas.

“Cilvēki dara rupju kļūdu, noniecinādami dzīvi “toreiz” tādēļ, ka nevarēja nopirkt automātisko veļas mazgājamo mašīnu vai mobilo telefonu. Tādu vēl nebija nekur.”

Ir un nav patiesība. Mobilo telefonu patiesi vēl nebija nekur, taču automātiskās veļas mazgājamās mašīnas Rietumos pazina jau sen. Tomēr nav runa par tehnoloģijām, kādas vēl nebija radītas, bet par padomju rūpniecības vispārējo atpalicību, salīdzinot ar attīstītajām valstīm. Milzīga nauda un resursi PSRS tika ieguldīti militārajās tehnoloģijās, kamēr tā saukto plaša patēriņa preču ražošana bija atstāta novārtā. Padomju rūpniecība nespēja apmierināt iedzīvotāju vēlmi pēc modernām un kvalitatīvām precēm, tādēļ valdīja hronisks to deficīts. Padomju cilvēks sev nepieciešamo nevis vienkārši nopirka veikalā, bet centās kaut kur “dabūt”, kas nozīmēja tirdzniecību “zem letes” un ļāva uzplaukt pazīšanās jeb blata sistēmai. Bet šāda sistēma savukārt visbiežāk nozīmēja arī krietnu pārmaksu par preci.

Ilgu laiku padomju cilvēka galvenā “veļasmašīna” bija parasts veļas dēlis (kreisajā pusē)
un tikai vēlāk to nomainīja deficītās pusautomātiskās veļasmašīnas “Rīga” (labajā pusē).

Mūžīgā deficīta apstākļos rūpnīcu vadītājiem nebija stimula censties pēc produkcijas augstas tehnoloģiju, dizaina un ražošanas kvalitātes. Šajā ziņā PSRS izstrādājumi tālu atpalika no analogiem Rietumu ražojumiem. Izplatīta bija arī Rietumos ražoto preču brutāla kopēšana, lai gan padomju konstruktori un dizaineri spēja radīt arī konkurētspējīgu produkciju, ko pierāda dažādu preču eksperimentālie modeļi un prototipi. Tie gan visbiežāk līdz ražošanai nenonāca, jo deficīta dēļ tautsaimniecībai vajadzēja vienkāršāku, lētāku un lielākā daudzumā pēc iespējas ātrāk saražojamu produkciju. Kavēklis bija arī sarežģītā birokrātiskā sistēma katras preces obligātai apstiprināšanai Maskavā. Kamēr produkts nonāca līdz ražošanai, tas visbiežāk jau bija tehniski un morāli novecojis.

“Sadzīves tehnika tika ražota ar pilnīgi atšķirīgu koncepciju, nekā kriminālā kapitālisma iekārtā. Padomju laikā ražoja, lai cilvēkiem atvieglotu sadzīvi. Dažreiz pārdošanas cena pat nesedza izmaksas. Tādēļ tehnika mēdza pārsteigt ar savu ilgmūžību. Ledusskapji mēdza kalpot pat 40 gadus bez freona uzpildes un apkopes, bet putekļsūcēji vienkārši nebija nolietojami. Vēl šodien man ir rūpnīcā “Straume” ražots mikseris, kas darbojas nevainojami.”

Nav patiesība. Nav pamata apgalvot, ka PSRS būtu ražotas preces ar īpašu sociālu koncepciju. Ikviena sadzīves tehnikas ierīce ir domāta, lai cilvēkiem atvieglotu dzīvi. Šajā ziņā nav nekādas atšķirības starp sociālismu un kapitālismu. Nav arī patiesība, ka “dažreiz pārdošanas cena nesedza izmaksas” - vismaz ne sadzīves tehnikas jomā. Šāda tehnika netika uzskatīta par pirmās nepieciešamības preci, tādēļ valsts to nedotēja. Labākie modeļi varēja būt pat krietni dārgi. Cita lieta, ka preču cenas Padomju Savienībā noteica nevis tirgus, bet valsts. Tā bija ar ekonomisko loģiku pilnīgi nesaistīta sistēma, kas politisku apsvērumu dēļ dažām precēm noteica zemāku, bet citām nesamērīgi augstu cenu.

Ir patiesība. Atsevišķas PSRS ražotas ierīces patiesi darbojas vēl šodien. Kāpēc tad pat PSRS laikā pastāvēja uzskats, ka šajā valstī ražotā produkcija izceļas ar zemu kvalitāti? Tāpēc, ka lielākoties tā bija. Nopirkt veikalā, piemēram, elektrisku ierīci, bija kā loterija - darbosies vai pēc dažām dienām, nedēļām, mēnešiem salūzīs? Ja nesalūza gada laikā, tad varēja teikt, ka strādās godam. Protams, pat šādas ierīces ne visas spēja noturēties 40 gadus. Taču norāde, ka kapitālismā it kā preces tīšām ražo tā, lai tās pēc kāda laika būtu jānomaina, ir patiesa tikai attiecībā uz šodienas situāciju. Divdesmitā gadsimta 60.-80.gados kapitālisma pasaulē ražotās preces lielākoties bija augstas kvalitātes un ar krietni ilgāku mūžu, nekā tas ir tagad. Un daža tajā laikā Rietumos ražota ierīce arī kalpo vēl šodien.

“Nevar slavēt PSRS ražotās automašīnas, kuras atpalika no ārzemju ražojumiem gan kvalitātes, gan izturības ziņā. No otras puses - “žigulīšiem” nebija ne vainas; aizbrauca visur, kur vajag. Automašīnas ar dīzeļdzinējiem bija tikai kravinieki un privātajiem piederēt nevarēja. Tāpat kā traktori. Daudzbērnu ģimenēm tika dota iespēja iegādāties mikroautobusu “Latvija”. Lielais degvielas patēriņš? Ha - smieklīgi tie 10l/100km, ja benzīns maksā 11 kapeikas/litrs.”

Ir patiesība. PSRS autoindustrijas izstrādājumi bieži lūza, turklāt to rezerves daļas bija liels deficīts, kas autoservisos bija dabūjamas tikai “zem letes” par daudzkārt augstākām cenām. Tomēr cilvēki bija gatavi pēc sava auto stāvēt rindā pat desmit un vairāk gadus, kaut tas bija ļoti dārgs prieks, kam naudu krāja teju pusi mūža. Jo alternatīvu nebija. Ārzemju automobiļus Padomju Savienībā netirgoja, bet ja kādam tādu uzdāvināja ārzemju radi, to visbiežāk vajadzēja atdot valstij, pretī saņemot padomju ražojumu. Arī tāpat vien mašīnu nopirkt nevarēja, pat ja bija nauda. Auto iegādes rindu un sadali regulēja kompartijas vietējās komitejas un pašvaldību vai saimniecisko iestāžu vadība, tāpēc dažādiem “dumpiniekiem” pie sava auto tikt nebija lielu izredžu. Tas radīja mēģinājumus pie mašīnas tikt nelegālā ceļā, kā tas labi atspoguļots Rīgas kinostudijas komēdijā “Dāvana vientuļai sievietei”.

Skaisti padomju automobiļi izskatījās tikai “Avtoexport” reklāmās,
bet dzīvē to kvalitāte nebija laba, tie bieži lūza, bet rezerves detaļas bija liels deficīts.

Patiesība ir arī tā, ka braucamrīki ar dīzeļdzinējiem nedrīkstēja atrasties privātīpašumā, jo gan kravas auto, gan traktori skaitījās saimnieciskām vajadzībām domāta tehnika, bet saimnieciska darbība privātpersonām PSRS bija aizliegta. Kas attiecas uz daudzbērnu ģimenēm piedāvāto mikroautobusu “Latvija”, šis braucamais nereti sagādāja vairāk galvassāpes nekā labuma. Pieprasījumam pieaugot, šo mikroautobusu kvalitāte kļuva tik zema, ka tiem pat atņēma PSRS Kvalitātes zīmi, kas bija Padomju Savienībā nepieredzēts notikums. Benzīns bija salīdzinoši lēts, tomēr daudzbērnu ģimeņu budžetam šie 10-12 litri uz 100 kilometriem nemaz tik lēts prieks nešķita, īpaši, ja braukt vajadzēja daudz.

“Liela problēma padomju laikā bija zagšana, kas faktiski nemaz neskaitījās zagšana. Jo ņemts un nests mājās no darba bija kopīpašums, kura saimnieks daļēji bija arī pats nesējs. Stiepa visu, ko var atstiept, bet… tas notika gandrīz legāli un nelielos apjomos. Kā mazs bonusiņš pie algas.”

Ir patiesība. Darbavietās zaga visi un visur. Ir arī taisnība, ka šādu attieksmi veicināja pārprasts ideoloģiskais sauklis par to, ka sociālismā viss pieder tautai. Taču tā, protams, bija tikai teorija, un par zagšanu, ja zagli noķēra, arī sociālismā piesprieda bargus sodus. Rūpnīcu vadība nereti rīkoja īpašus reidus, lai caurlaižu telpās atmaskotu šādus “nesējus”. Ja reidā piedalījās arī milicija, cilvēku varēja izģērbt līdz ādai. Īpaši, ja pastāvēja aizdomas par zagšanu vai jau iepriekš par to bija iegūta konkrēta informācija. Nevar arī teikt, ka “nešanas” apjomi vienmēr bija tikai nelieli. Daudzi zaga personīgām vajadzībām, bet bija arī tādi, kas sazagto pēc tam tirgoja. Dzirdēts arī par lielām zagšanas shēmām, taču tad tas bija pavisam cits līmenis, par kuru sliktākajā gadījumā varēja piespriest pat nāvessodu.

Attēlā labajā pusē - gaļas kombinātā pieķertais “nesējs” ar visu preci.

“Celtniecībā blēdījās un zaga vairāk, bet pastāvēja risks, ka darbu vadītāja personīgo, no zagtajiem materiāliem būvēto māju var atņemt. Bija jāpierāda ienākumu likumīgums. Liela mēroga valsts mantas zagšana vai izsaimniekošana draudēja ar 15 gadiem aiz restēm plus mantas konfiskāciju. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ VDK un korumpēti komunisti bija ieinteresēti PSRS sagraušanā.”

Ir patiesība. Celtniecībā zagšana bija ļoti izplatīta. Tiesa, ne jau vienkāršie strādnieki zaga būvmateriālus, bet gan priekšniecība un nereti arī tās iestādes vai uzņēmuma vadītāji, kas konkrēto būvniecību bija pasūtījuši. Ir arī tiesa, ka šādā veidā tapa viena otra privātmāja. Un taisnība ir arī tas, ka par to varēja iesēdināt, jo valstī darbojās milicijas struktūrvienība OBHSS (Sociālistiskā īpašuma izlaupīšanas un spekulācijas apkarošanas nodaļa), kas bija īsts bieds visiem, kuri pārkāpa likumu saimnieciskajā sfērā. Tomēr visbiežāk iekrita sīkie gariņi, kamēr lielās haizivis - reti. Visaugstākā līmeņa vadītājus vai tos, kam bija “sakari” valdības līmenī, vismaz Brežņeva laikā faktiski neaiztika. Ja biji nogrēkojies, tiki atbrīvots no amata un pārcelts uz mazāk prestižu darbavietu, taču ne krimināli sodīts. Jo sabiedrības acīs kompartijas bonzām vajadzēja palikt morāles un tikumības paraugam.

Darbinieki zaga gan rūpnīcās, gan uz būvēm, bet milicija vinus ķēra un solīja
“partijai un padomju tautai” bez žēlastības cīnīties ar “sociāistiskā īpašuma izlaupītājiem”.

Nav patiesība. Patiesība tomēr nav PSRS cildinātāju un prokrieviski noskaņotajās aprindās plaši izplatītais mīt par to, ka Padomju valsts sabruka atsevišķu partijnieku un čekistu tīšas sazvērestības rezultātā. Raksta autors pie tam šo procesu pilnīgi nepamatoti sasaista ar valsts naudas un mantas izlaupītājiem. Tieši pretēji - Gorbačova reformu laikā pirmoreiz tika izmeklētas un iztiesātas arī augstākā politiskā un saimnieciskā līmeņa zagļu lietas. Iespējams, zemāka līmeņa funkcionāri pārejā uz daļēju vai pilnīgi kapitālismu patiešām varēja saskatīt iespēju nodrošināt personīgo labklājību, taču vismaz perestroikas sākumposmā to nekādi nevar teikt par valsts augstāko vadību. Valsts viņiem nodrošināja visu, ko vien tie vēlējās, tāpēc būtu muļķīgi tīši graut to, kas viņiem šo komfortu garantēja.

“Padomju laikā biroja darbs nebija cieņā. Ir jābūt atšķirībai apmaksā starp strādnieku, kurš bieži visai skarbos apstākļos veic savu darbu, un “kantora žurku”, kura regulāri dzer kafiju un mīkstajā krēslā audzē pēcpusi. Tādēļ strādnieki pelnīja krietni vairāk.”

Ir un nav patiesība. Smaga darba strādnieki patiesi pelnīja vairāk, taču par ierindas darba darītājiem, piemēram, strādniekiem pie konveijera, ne vienmēr to varēja teikt. Arī vienkāršu kantora darbinieku algas nebija lielas, taču bija citas priekšrocības - brīvāks darba režīms (tiesa - neoficiāli), kas deva iespēju darba laikā kārtot personīgās lietas vai izstāvēt rindu pēc kārotā deficīta tuvējā veikalā. Tāpēc nevar teikt, ka “biroja darbs nebija cieņā”. Īpaši, ja biji vadošā amatā. Lai arī oficiāli alga bija zemāka par augsti kvalificēta strādnieka algu, to atsvēra lielās prēmijas, ja tika izpildīts ražošanas plāns, tāpat noderīgie sakari, kurus šādā amatā varēja iegūt. Bet “pareiziem” sakariem PSRS bija milzīga nozīme.

Tomēr dīvainais paradokss, ka melnā darba strādnieks nereti pelnīja vairāk, nekā cilvēks ar augstāko izglītību, ir ļoti diskutabls, cik taisnīga šāda sistēma ir. Kapitālismā viss ir gluži pretēji, taču, atšķirībā no sociālisma, vismaz attīstītā kapitālisma zemēs strādniekiem tāpat maksā algas, kas tiem nodrošina samērā augstu labklājības līmeni. Taču kapitālismā cilvēki ar augstāku izglītību neapšaubāmi saņems vairāk, nekā vienkāršā darba darītājs. Un tas ir pareizi, jo šie cilvēki savā izglītībā un izaugsmē ir ieguldījuši krietni vairāk, turklāt izglītība bieži vien viņam izmaksājusi ļoti dārgi. Jāņem arī vērā, ka vadošos posteņos strādājošiem ir daudz lielāks atbildības līmenis, kas prasa arī lielāku samaksu.

“Nestrādāšana bez attaisnojoša iemesla tika klasificēta kā parazītisks dzīves veids un sodīta ar visu likuma bardzību. Personas, kuras tika atzītas par dīkdieņiem, parazītiem, alkoholiķiem, tika izsūtītas uz speciāli ierādītām vietām uz laiku no diviem līdz pieciem gadiem. Viņiem atņēma īpašumus, iegūtus bezstrādes ceļā, un piespieda strādāt šajās nometinājuma teritorijās.”

Ir patiesība. Tā kā darbaroku PSRS trūka, varas pārstāvji ļoti centās, lai visi valsts iedzīvotāji strādātu oficiālu darbu. Tika uzskatīts, ka tie, kas nekur oficiāli nestrādā, ir “sabiedrības parazīti”, pat ja tiem ir iztikas līdzekļi, par ko sevi uzturēt, jo tad tie visticamāk ir iegūti “nelegālā” ceļā. Tādus cilvēkus regulāri “profilaktēja”, tas ir - brīdināja par sekām, kas sekos, ja tie neiekārtosies darbā. Ja arī tad cilvēks nesāka strādāt oficiālā darbavietā, viņam varēja uzlikt naudassodu, bet sliktākajā gadījumā piespriest administratīvo izsūtījumu. Tolaik bija pazīstams termins “101.kilometrs”, ar ko saprata nometinājuma vietu, uz kuru izsūtīja “parazītiska dzīves veida” piekopējus. 101.kilometrā nereti nometināja arī no ieslodzījumu atbrīvotos, tostarp politiski represētos. Par 101.kilometru šīs vietas sauca tāpēc, ka tās nedrīkstēja atrasties tuvāk par 100 kilometriem Maskavai. Ļeņingradai un republiku galvaspilsētām.

Nav patiesība. Tomēr nav patiesība, ka “parazītiskā dzīves veidā” apsūdzēja tikai dīkdieņus un alkoholiķus. Nereti šādu apsūdzību vērsa pret cilvēkiem, kas vienkārši bija režīmam nevēlami. Par “parazītiem” varēja nosaukt arī visnotaļ strādīgus un iniciatīvas bagātus cilvēkus, kuri centās saimnieciskajā jomā darboties privāti. Piemēram, ziedu audzētājus, kas savu produkciju tirgoja visā plašajā PSRS, tāpat, kā uz Baltijas tirgiem brauca dienvidu republiku pārdevēji ar pašaudzētiem augļiem. Padomju vara šādu privāto iniciatīvu par īstu darbu neatzina. Līdzīgi bija ar privātajiem drēbniekiem, šuvējiem, automehāniķiem un citām “buržuāziskajām paliekām”. Kāds populārs inženieris, kurš apgādāja pusi Latvijas ar kvalitatīvu pašmāju un Rietumu mūziku magnetafona lentās, par to pat dabūja pat reāli pasēdēt aiz restēm. Jā, šie cilvēki nemaksāja nodokļus, bet viņiem nemaz nebija iespēja to darīt, jo valsts nepieļāva pat mazāko privāto iniciatīvu saimnieciskajā sfērā.

Apsūdzību “parazītismā” padomju vara izmantoja arī politisko oponentu vajāšanā, ja tie nestrādāja oficiālu darbu. Piemēram, pret radošo profesiju pārstāvjiem, kuri kaut kādu, bieži vien politisku iemeslu dēļ nebija uzņemti oficiālajās radošo profesiju savienībās. Bet, ja tu nebiji Mākslinieku, Rakstnieku, Komponistu savienības biedrs, tev neļāva rīkot izstādes, publicēt literāros darbus, rīkot koncertus. Līdz ar to šiem cilvēkiem pēc valsts domām nevarēja būt legālu ienākumu. Tāpēc daudzi “neoficiālie” dzejnieki, mūziķi, mākslinieki formāli iekārtojās darbā par kurinātājiem, naktssargiem vai sētniekiem. Bieži vien “strādāja” tikai viņu darba grāmatiņas vai arī darbu viņu vietā paveica kāds cits, kamēr paši “sabiedrības parazīti” nodarbojās ar daudz radošākām lietām. Tomēr, ja viņiem nebūtu šīs oficiālas darbavietas, tad pavisam reāli draudētu administratīvais sods vai izsūtījums uz “101.kilometru”.

“Zeme bija valsts īpašumā, bet apbūves gabali tika nodoti beztermiņa lietošanā, un zemes nodoklis bija tikai simbolisks - pāris rubļi gadā. Par ēkām nekādu nodokļu nebija. Padomju laikā tika uzbūvētas ļoti daudzas privātmājas.”

Ir patiesība. Visa zeme PSRS patiešām piederēja tikai valstij, pat tā, kas savulaik bija par privātpersonu vai organizāciju personīgo naudu iegādāta un vēlāk “nacionalizēta”, proti - valsts “likumīgi” nolaupīta. Daļu zemes valsts patiešām nodeva uzņēmumu, kolhozu un organizāciju, bet pavisam niecīgu daļu - privātpersonu “beztermiņa lietošanā”. Arī zemes nodoklis patiešām bija simbolisks un par ēkām nodokļi patiešām nebija jāmaksā. Taču ar to tad arī visa patiesība beidzas…

Nav patiesība. Daudzviet, īpaši laukos, valsts bezmaksas lietošanā nodotā zeme bija vien nožēlojamas paliekas no tās, kas šim cilvēkam piederēja, pirms padomju valsts viņu aplaupīja. Laukos valsts politika bija cilvēkus no viensētām sadzīt tā sauktajos kolhozu ciematos. Lielāko daļa privātmāju, ko tajos uzbūvēja, piešķīra “vadošajiem speciālistiem”. Nereti šie nami nemaz nepiederēja tajos mītošajiem, bet gan kolhozam, un pēc statusa līdzinājās dienesta dzīvoklim. Arī pilsētās ne tuvu katrs, kurš vēlējās uzcelt privātmāju, varēja dabūt tam zemi. Tieši pretēji - daļa veco privātmāju pat tika nojauktas, lai atbrīvotu vietu daudzdzīvokļu māju būvniecībai. Daudzos padomjlaika mikrorajonos vēl šodien redzamas atsevišķas privātmājiņas, kas nez kā izdzīvojušas lielpaneļu namu betona džungļos.

Ar šādām vienveidīgām un ātri degošām tā sauktajām Līvānu no blokiem saliekamajām mājiņām padomju gados tika apbūvēta liela daļa kolhozu ciematu Latvijas laukos.

Taču pats būtiskākais - Padomju Savienībā bija noteiktas stingras normas, cik liela dzīvojamā platība pienākas vienam cilvēkam. Šādas normas bija arī privātmāju būvniecībā. Tāpēc lielākā daļa padomju laika privātmāju izmēra ziņā faktiski ir tikai tāds palielāks dzīvoklis. Bet plašajās pirmspadomju perioda privātmājās līdzās to bijušajiem īpašniekiem izmitināja vēl vairākas ģimenes. Nereti arī mazpilsētu jaunbūvētajos rajonos, kas pēc apbūves tipa vizuāli atgādināja privātmājas, katrā namā dzīvoja vairākas ģimenes. Tomēr ikviens padomju pilsonis bija laimīgs, ja izdevās no valsts dabūt zemi un uzbūvēt kaut pieticīgu, tomēr savu privātmājiņu. Ierobežotās platības problēma un noteikums, ka privātmāja nedrīkst pārsniegt divu stāvu augstumu, nereti tika atrisināti, uzbūvējot stāvu zem zemes, kas formāli skaitījās pagrabs vai saimniecības telpas, taču bieži tika izmantots citām vajadzībām.

“Padomju laikos mēs, padzirdējuši, ka par ūdeni jāmaksā, neticīgi smējāmies. Ūdens pumpji bija daudzviet uz ielām. Pieejami jebkuram. Tikpat neticami padomju laikos mums šķistu ideja, ka par dabisko vajadzību nokārtošanu publiskajā tualetē tiek prasīta maksa.”

Ir un nav patiesība. Par ūdeni dzīvojamos namos ar ūdensvadu tomēr bija jāmaksā, jo ūdens piegāde līdz patērētājam nav gluži par velti. Tiesa - summa bija visai simboliska. Taču ļoti daudzās mājās pilsētu nomalēs ūdensvada nemaz nebija, bet bija autora minētie ūdens pumpji, laukos - akas. Par to lietošanu jāmaksā nebija. Tomēr pumpji neatradās pie katras mājas un reizēm līdz tiem vajadzēja mērot diezgan lielu ceļa gabalu un tad pilnos ūdens spaiņus vai kannas stiept līdz mājām un, ja dzīvoji augstāk, vēl stīvēt augšā pa trepēm. Īpaši “jautri” tas bija ziemā uz apledojušas ielas. Ja cilvēkiem, kas dzīvoja šādos namos un ik dienas bija spiesti staipīt smagos ūdens “nēšus”, piedāvātu viņu mājoklī ievilkt ūdensvadu, par to maksājot mazliet vairāk, viņi nešauboties ar prieku būtu tam piekrituši.

Apmēram tādi padomju gados bija ūdens pumpji vietās, kur nebija ievilkts ūdensvads.

Arī sabiedriskās tualetes PSRS bija bez maksas. Tikai… Katrs, kurš kaut reizi pabijis padomlaika publiskajās tualetēs, atceras, cik šausmīgas tās bija. Lielākā daļa publisko tualešu, īpaši dzelzceļa stacijās un autoostās, bija atejas tipa. Kā filmā “Briljantu roka” - tuaļet tipa sartir. Tualetes poda vietā tajās bija caurums grīdā un dabiskās vajadzības vajadzēja kārtot tupot. Šajās iestādēs parasti valdīja neiedomājama netīrība, atejas cauruma malas un nereti arī sienas bija izkārnījumiem noķēzītas. Provincē šādās būdiņās dažkārt pat nebija elektrības, tāpēc vēlos vakaros pilsoņi riskēja kaut kur iekāpt, iekrist, vai dabūt pa galvu no vietējiem gopņikiem. Kultūras iestādēs un restorānos situācija, protams, bija civilizētāka. Vai šāda apkalpošanas (ne)kultūra patiesi atsver to, ka par tualetes izmantošanu nav jāmaksā? Jo, kā teikts slavenā latviešu kinofilmā - kultūra sākas no mazmājiņas…

Tādas izskatījās sabiedriskās tualetes daudzās PSRS dzelzceļa un autobusu stacijās.

Turpinājums sekos.

© 2021 Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Uzraksti komentāru