Mežonīgā skaistule Korsika

Ievietoja | Sadaļa Ceļojumi | Publicēts 20-07-2021

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Šis būs stāsts par “Laikmeta zīmju” redaktora dzīvesbiedres Solvitas un viņas vecāku Rutes un Aivara ceļojumu cauri visai Eiropai, lai brauciena noslēgumā iepazītu Vidusjūras pērli - mežonīgo Korsikas salu. Sekojošo ceļojuma piezīmju pamatā ir Solvitas atmiņu stāstījums un Rutes dienasgrāmata. Kopā ar abām ceļotājām dosimies uz Korsiku arī mēs.

****

Jau sen Solvita vēlējās apmeklēt kādu no skaistajām Vidusjūras salām. Tā kā autobusa vietā šoreiz esam izvēlējušies personīgo auto, Malta un Sicīlija šķiet nedaudz par tālu, savukārt Sardīnija neliekas tik interesanta kā Korsika. Tātad Korsika! Apgādājušies ar visu nepieciešamo, dodamies ceļā cauri pusei Eiropas. Pa ceļam apskatām Herenhauzes (Herrenhäuser) brīnišķīgo skulptūru un puķu dārzu pie Hanoveras, senatnīgo viduslaiku pilsētiņu Teklenburgu (Tecklenburg) netālu no Minsteres, krāšņo ziedu parādi un Keukenhofas ziedu parku Holandē, moderno un vienlaikus senlaicīgo Luksemburgu, Francijas Alpus un pundurvalstiņu Monako. Beidzot nonākam franču Rivjēras pērlē Nicā, kur mūs jau gaida kompānijas “Corsica Feries” prāmis, lai aizvestu uz Napoleona dzimteni - skaisto Korsikas salu.

Ceļā uz Korsiku Rute un Solvita vēl plāno turpmāko ceļojuma maršrutu pa salu.

Korsika (korsikāņu un itāļu Corsica, franču Corse) aizņem 8680 km2 lielu teritoriju un tajā dzīvo apmēram 280 000 iedzīvotāju. Administratīvi sala dalās divos reģionos - Augškorsikā (Haute-Corse) ar galvaspilsētu Bastiju (Bastia) un Dienvidkorsikā (Corse-du-Sud), kur atrodas lielākā salas pilsēta Ajačo (Ajaccio) - ievērojams kūrorts un kultūras centrs. Augškorsika gan arhitektūras, gan tradīciju ziņā ir tuvāka Itālijai, kamēr dienvidos vairāk jūtama franču ietekme. Sala ir 183 kilometrus gara un 83 kilometrus plata, tai ir 1000 kilometru gara krasta līnija ar vairāk nekā 200 lielākiem un mazākiem līčiem un līcīšiem. Augstākā Korsikas virsotne ir 2706 metrus augstais Činto kalns (Monte Cinto).

Korsikas karte, karogs, ģerbonis un pastmarka.

No prāmja nobraucam Korsikas ziemeļu kūrortpilsētā Kalvi (Calvi), un, tā kā saulīte jau gatavojas paslēpties aiz kalnu galiem, mudīgi metamies meklēt vietu nakstsmājām. To atrodam ceļa malā, netālu no pilsētas. Kuplie Korsikas dadži tiek “nopļauti” ar parastu Latvijas nazi un kosmiskā ātrumā top jaunbūve - mūsu telts. Tagad varam uzņemt pat viesus ar sālsmaizi, diemžēl neviens neatnāk.

Ceļamies pirms saullēkta, lai, raugoties brīnišķīgajā panorāmā, kas paveras mūsu skatam, ieturētu pirmās brokastis Korsikā. Ciemos ierodas vietējie “muitnieki” - trīs korsikāņu suņi, kas grib saņemt likumīgās nodevas. Tā tas turpmāk būs gandrīz katrā apstāšanās vietā. Ēdiena diedelēšana ir vietējo dzīvnieku tradicionāls rūpals un neviens salas viesis netiek laists garām bez attiecīga “nodokļa” samaksāšanas. Sausajā, klinšainajā salā lopiņi mēnešiem ilgi ganās un barību meklē paši, tādēļ gatavi kāpt pēc tūristu atvēlētajām sviestmaizēm kaut vai autobusā. Reizēm šķiet, ka Korsikā dzīvnieki pārtiek tikai no tūristu žēlastības. Vēl jāpiebilst, ka Korsikas suņi nerej. Viņi tikai pienāk un interesējas, ar ko pacienāsiet. Ja neko neiedodat, savu protestu suņi pauž, nicīgi uzčurājot jūsu braucamajam.

Pirms doties dziļāk salā, jāsamaksā likumīgās nodevas vietējiem “muitniekiem”.

Pēc brokastīm atgriežamies Kalvi un apskatām pilsētu, kas pārsteidz ar mums neredzētiem eksotiskiem augiem pie ēkām un ielu kafejnīcām. Tad uzbraucam kalnā, lai no dženoviešu celtā cietokšņa (Citadel di Calvi) aplūkotu pilsētu no putna lidojuma. Vēl pie jaukā ielu vijolnieka nopērkam suvenīru - disku ar viņa mūziku, un tad pa tā saukto Vīna ceļu (Vine Route) dodamies tālāk. Ceļš ir šaurs, diezgan bedrains un ļoti līkumots. Pa labi paveras skats uz Vidusjūru ar tās zilzaļo ūdeni un tālumā redzamajiem salas klinšainajiem krastiem. Ceļmalā katra bedrīte, katrs akmens apaudzis ar košiem dažādu krāsu ziediem. Patiešām, jauka un brīnišķa tu esi - mežonīgā skaistule Korsika!

Augšējā attēlā - Ziemeļkorsikas ostas pilsētas Kalvi panorāma;
apakšējos attēlos - dažādu krāsu un formu puķes Korsikā aug visās ceļmalās un nogāzēs.

Ceļmalas akmeņos ganās daži govslopi, kas starp klintsbluķiem cenšas sameklēt tur augošo īso zālīti. Izbraucam cauri grandioziem “vārtiem” - no klinšu sienas viens ragains bluķis atšķēlies un “pārlēcis” ceļa otrā pusē. Pēc kāda laika pievienojamies pāris nogurušiem ceļotājiem, kas apstājušies atpūsties ceļmalas stāvlaukumā. Stāvvietas lielie koki paslēpj mūs no saules tveices. Pēc atpūtas dodamies tālāk un vakarpusē sasniedzam zilās jūras un sarkano klinšu ieskauto Porto. Netālu no Pianas apskatām Kalanču (Les Calanches) dabas parku, kas raksturīgs ar savām iespaidīgajām sarkanajām klintīm. Laiks meklēt naktsmājas, bet pirms tam vēl jāatrod vieta, kur uzlādēt telefonus. Paldies Dievam, kempingā izdodas atrast kādu vācu pāri savā mājā uz riteņiem, kuri ir ar mieru pabarot mūsu mirstošos agregātus. Spoži spīd mēness zēna vaigs un varam doties čučēt.

Kalanču dabas parka dzeltenīgi brūni sarkanīgo klinšu mežonīgais skaistums.

Otrā rītā cauri Otas ciematam izbraucam līdz tiltam, kurš ved pāri divām mutuļojošām kalnu upēm, kas turpat netālu saplūstot, pārtop vienā. Dodamies pārgājienā gar upi. Mazās Alpu vijolītes, kuras Latvijā esam pieraduši redzēt podiņos, šeit aug pilni kalni. Sākas dramatiskais ceļš gar Spelunkas aizu (Gorges de Spelunca) uz Koldeverdžo (Col de Vergio) kalnu pāreju. Mežonīgi skaisti skati un stāvs, trakoti līkumots kalnu serpentīna ceļš. Izbraucam cauri savdabīgajam Evisas ciematam. Tālumā jau redzamas baltās klintis - ļoti atšķirīgas no visu laiku skatītajām pelēkbrūni sarkanajām un koši oranžajām. Sākas nekur citur Eiropā neredzēti skujkoku meži. Ceļš burtiski nosēts čiekuriem.

Ceļā uz Koldeverdžo.

Esam skaistu dabasskatu bagātajā Koldeverdžo kalnu pārejas augstākajā punktā. Pūš stiprs vējš un ir auksts, jo tepat ar roku aizsniedzamas trīs kalnu sniegotās virsotnes. Virsotnē uzsliets krusts. Sastopam kādu ceļotāju no Kanādas, kurš ar velosipēdu apceļo Korsiku. Uzzinājis, ka esam no Latvijas, riteņbraucējs kļūst priecīgs - izrādās, viņa māsa precējusies ar latvieti. Cik gan pasaule maza!

Koldeverdžo kalnu pāreja. Labajā pusē - Solvita, Aivars un kanādiešu riteņbraucējs (vidū).

Laižamies lejā. Klimats te pilnīgi citādāks. Bērziem briest pumpuri, bet kalna nogāzē priecīgs brīnums - uzplaucis ķirsis. Visas ceļmalas gan pelēkas, bez neviena ziediņa, jo ir agrs pavasaris un tepat netālu saltie ledāji. Ik pa brīdim pamanām dīvaini sacaurumotas ceļazīmes un ceļmalā atstātu tukšu patronu čaulīšu kaudzītes. Jāatzīst, ka vietējie ceļazīmes sacaurumojuši visai precīzi - visām nullēm vidi izšauti cauri, savukārt vietvārdu un citām norādēm cietuši tikai franču valodā rakstītie teksti. Izrādās, korsikāņi ir lieli nacionālisti un ne visai mīl francūžus, īpaši salas ziemeļu daļā, tāpēc izklaidējoties, bet bieži vien apzināti, sašauj vai aizkrāso visus uzrakstus un ceļazīmes, kur kaut kas rakstīts franču mēlē.

Fotomedības šodien sit augstu vilni - govis, teliņi, raibas cūkas ar visiem sivēniem, kazas un ēzeļi, kas visi gaida savas “nodevas”. Puse baltmaizes kukuļa izkūst kā nebijis. Pārbraucam Viru upei pa diviem interesantiem tiltiem. Ūdenī pamanām tādu kā gulošu akmens sievieti, kas peld uz muguras galvu atliekusi un matus ūdenī iemērkusi. Tādas neparastas asociācijas raisa kāds straumes nopulēts klintsbluķis. Un jau pēc pāris simts metriem mūs apstādini pieci jauki kumeliņi. Pēc pacienāšanas ar latviešu baltmaizi, kumeliņi no mums neatstājas un pa ceļu sukā pakaļ mūsu auto neatskatīdamies.

Dzīvnieku pasaule uz Korsikas ceļiem.

Braucam gar mežonīgajām, bet pasakaini skaistajām Santa Redžina (Scala di Santa Regina) klintīm. Caur auto logu redz pa izplaukušai lauku puķei un lapu kokam. Izbraucam uz šosejas Bastija - Korte - Ajačo - Bonifačo. Pēc nepilnas pusstundas sasniedzam Korsikas sirdi - seno salas galvaspilsētu, Korsikas neatkarības šūpuli Korti (Corte). Saulīte jau gatavojas iet pastaigāties kalnu otrā pusē un drīz iestāsies melna tumsa. Jāmeklē naktsmājas, ko arī atrodam ceļmalā pie kalnu ieskautās Restonicas upes. Uzceļam telti un uzliekam atstarotāju, lai kāds “fiksais” tumsā nepārsteidz mūs un pats sevi.

Senā Korsikas galvaspilsēta Korte.

Pēc pavadītas “muzikālas” nakts aust vēss rīts. Trakojošā kalnu upe, kuras krastā esam uzcēluši savu mītni, ir tik skaļa un trokšņaina, ka sarunājoties bļaujam kā vājdzirdīgie. Kārtējās brokastis un kārtējais kukulis “vietējai varai”. Šoreiz tie ir divi labsirdīgi suņi, taču drīz no kalniem nonāk vesels bars dažādu krāsu kazu. Solvita pamet ēšanu un aulekšiem aiznesas “medībās”. Atgriežamies Kortē, lai veiktu iepirkumus, jo no Latvijas līdzpaņemtie krājumi beidzas. Jāteic gan, ka citādi jaukā pilsētiņa vietumis izskatās noplukusi. Nami nekrāsoti, īsts dienvidnieku kolorīts. Tālāk pa šoseju dodamies uz Bastiju.

Augšējā attēlā - rīts pie Restonicas upes; attēlā apakšā - kārtējās nodevas vietējiem “muitniekiem”.

Kaut gan tas ir parasts autobānis, daži ceļa posmi ir patiešām skaisti. Ceļš vijas gar upes krastu, vietām abas ceļa malas ieskauj neliels akmens mūris. Spraugās starp akmeņiem zied koši sarkanas magones un vēl kādas dzeltenas puķītes. Līdzās šosejai sliežu ceļš bānītim. Laika trūkuma dēļ kādā ceļa pagriezienā pamājam ardievas Bonifačo (Bonifacio) pilsētai salas dienvidos, ko bijām iecerējuši apskatīt. Taisnība ir ģimenei, ar kuru satikāmies uz kuģa: “Mēs uz Korsiku braucam jau septīto gadu, bet vēl neesam šo skaisto zemi pilnībā apskatījuši.” Patiesi, reizumis te katrā, pat tikai dažu desmitu metru garā ceļa posmā, katrā aizā un ielejā varētu pavadīt ne tikai vienu, bet pat divas un trīs dienas.

Izbraucam cauri Bastijai (Bastia) - Ziemeļkorsikas jūras vārtiem. Šodien vēl pilsētu netraucēsim - mūsu mērķis ir atgriezties salas kreisajā krastā. Sasniedzam kādas kalnu pārejas virsotni un tad jau ceļa kreisajā pusē cauri krūmājiem pavīd jūra. Kalnu pusē sākas vīnogu plantācijas, ganās aitu bari. Visapkārt koši ziedošu krūmu ieskauti ceļi. Esam jau lejā pie pašas jūras ar pludmali - Marine de Farinole. Nopeldamies Vidusjūrā un nosvinam svētkus - šodien ir 4.maijs, Latvijas neatkarības atjaunošanas diena. Priecājamies par baltajām klintīm un milzu alvejām, kas te aug brīvā dabā.

Gribam apbraukt apkārt Korsikas ziemeļu zemesragam (Cape de Corse). Braucam un sajūsmā spiedzam par pasakaini skaisto ceļu un dabu visapkārt. Ik pēc brīža jākāpj ārā no auto, lai fotoaparāta atmiņas kartē iemūžinātu visu šo skaistumu. Beidzot zemesrags apbraukts un klāt jau Macinadžo (Macinaggio) - pilsēta salas otrā pusē. Piestājam pie veikala, kur Dievs atrisina gandrīz visas mūsu problēmas ar dāvanām mājiniekiem. Tad metamies pirmajā iespējamā ceļa “kabatiņā”, lai būvētu naktsmājas. Esam izvēlējušies vietu pašā šosejas malā uz augstas klints sienas, pie kuras kājām klusi elpo jūra. Piebrauc kāds “eņģelis” un brīdina mūs, ka ir bīstami atrasties ceļa līkuma ārējā malā.

Pēc īsa, bet salda naktsmiega ceļa līkumā starp divām klintīm, izmetam vēl līkumu pa tuvāko apkārtni un dodamies atpakaļ uz Bastiju. Pirms Bastijas Solvita pēdējo reizi izmet ņurku siltajos Vidusjūras ūdeņos. Esam ostā. Tā kā laika ir pietiekami, dodamies ķemmēt vietējās bodes. Un tad jau klāt kuģis, kas četrās stundās aizvedīs mūs līdz Itālijas pilsētai Livorno, no kurienes sāksies mūsu mājupceļš.

Un tā, mūsu ceļojums ir galā, iegūts milzum daudz emociju un iespaidu. Četru dienu laikā esam paspējuši apskatīt tikai salas ziemeļu daļu Augškorsiku, tāpēc ļoti ceram, ka Dievs ļaus šeit atgriezties vēl kādu reizi, lai tuvāk iepazītu arī Korsikas dienvidus. Bet tas jau būs cits ceļojums un cits stāsts.

*****

© 2011 un 2021 Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.


Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Komentāri (3)

  1. Nu, kā lai savaldu sajūsmu un prieku, ka jūs tur bijāt! Domās jau staigāju pa salas augstākajām klintīm, peldos zilajos ūdeņos un nogaršoju visu, ko Korsika piedāvā, proti, esmu pieteikusies ceļojumam uz šo Paradīzes gabaliņu. Rudens pusē varbūt dalīšos ar jums savos iespaidos. Novēliet man labu izdošanos! Rūta no Rīgas.

  2. Tāds gabals ar vismaz 27-gadīgu auto un bez kondicioniera!?!?

  3. GG, patiesību sakot raksts nav jauns, bet renovēta 2011.gada publikācija. Pats brauciens notika vēl agrāk - 2009.gadā. Autiņš patiesi nebija jauns, taču strādāja lieliski un aizveda visur, kur vajadzēja. Un arī mājās pārveda un pēc tam labi gāja vēl vismaz 10 gadus.

Uzraksti komentāru