Greizo spoguļu karaļvalsts – 1.daļa

Ievietoja | Sadaļa Valsts un pilsoņi | Publicēts 01-07-2021

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

“Laikmeta zīmes” nekad nav atbalstījušas partiju “Vienotība”, tomēr vēl tikai pirms gada dažkārt aizstāvējām Krišjāni Kariņu pret verbāliem uzbrukumiem internetā. Tolaik premjeram daudz pārmeta viņa ASV pilsonību, apgalvojot, ka Kariņš strādā ASV interesēs, apzināti graujot Latvijas valsti. Laikam šādu komentāru autori uzskata, ka Savienotajām Valstīm ir kāds īpašs naids pret Latviju, ja reiz šai lielvalstij tik nopietni jānodarbojas ar mazas Eiropas valstiņas graušanu. Tāpat šādi ļaudis izliekas nezinām, ka Kariņam ir ne vien ASV, bet arī Latvijas Republikas pavalstniecība, un ka par premjeru viņš kļuva nevis tāpēc, ka īpaši rāvās šajā amatā, bet tāpēc, ka jaunās “nācijas glābēju” partijas savstarpējos kašķos tā arī nespēja izveidot valdību. Ja Kariņš tolaik nebūtu uzņēmies atbildību, Latvija piedzīvotu smagu politisko krīzi un jaunas ārkārtas vēlēšanas.

Arī ar Covid pirmo vilni Kariņa valdība tika galā samērā cienīgi, kaut, protams, kritizēt vienmēr ir par ko. Taču sākoties pandēmijas otrajam vilnim, kas nāca krietni nopietnāks, Kariņa valdības mazspēja sāka izpausties arvien jūtamāk. Nepārdomāti, pretrunīgi un bieži vien nekompetenti lēmumi pandēmijas un ierobežojumu sakarā pierādīja, ka ar šo izaicinājumu ministru kabinets galā tikt vairs nespēj. Kur tad vēl atsevišķu ministru klaji muļķīgie izteikumi un lēmumi, valdošo partiju savstarpējie kašķi un intrigas, kas noveda pie partijas “KPV LV” izstumšanas no koalīcijas, tāpat Kariņa nespēja disciplinēt savus ministrus, lai tie publiski neapšaubītu lēmumus, kuri jau izdiskutēti kabinetā un par kuriem pieņemts valdības lēmums. Tas viss licis sabiedrībai šaubīties par Kariņa valdības spēju jēgpilni strādāt.

Redzot valstī valdošo bardaku, arvien biežāk izskan viedoklis, ka Kariņam un viņa kabinetam jāatkāpjas. Šķiet, Kariņa kungs kļūs par vienu no nemīlētākajiem premjeriem Latvijas vēsturē. Tomēr ne tikai valdība likusi vilties. Liela vilšanās ir arī valsts prezidenta Egila Levita bālā un neizteiksmīgā darbība gan ārējā, gan iekšpolitikā. Toties uz varas mazspējas fona aktivizējušās jaunās neoliberāļu un kreiso partijas un ar tām saistītās nevalstiskās organizācijas, kas mērķtiecīgi cenšas mainīt Latvijas likumdošanu, uzbrūkot tradicionālajām ģimenes un morālas vērtībām. Kultūrmarksisma ideoloģijas inde iekļuvusi pat tieslietu sistēmā, tostarp Satversmes tiesā. Politiķu un ierēdņu nekompetence, nekaunība un patvaļa kļūst arvien grūtāk panesami. Šajā rakstā gribam runāt tikai par dažām no pēdējā laika lielākajām glupībām mūsu zemē, jo, kā saka - no sirds pilnības mute runā.

Novadu kari

Iespējams, daudzi tam nepiekritīs, taču lielais tracis ap novadu reformu gadu garumā mums šķiet absurds. Kaut kas ar šo valsti nav kārtībā, ja lēmumus par novadu robežām pārprastas demokrātijas vārdā tik ļoti var ietekmēt pašvaldību vadītāju personīgās intereses, kas publiski tiek maskētas kā “tautas griba”. Nav runa par to, ka jaunās novadu reformas plāns vismaz sākumā patiešām ne visur bija pārdomāts un loģisks, taču rīkot “referendumus” teju par katra novada piederību - tas nav nopietni. Tā var nonākt līdz situācijai, kad kāds sadomās rīkot aptauju arī par tā vai cita novada pievienošanos Igaunijai, Lietuvai vai Krievijai. Lēmums par novadiem un to robežām ir valdības un Saeimas kompetence. Latviju nedrīkst saskaldīt sīkās “kņazistēs”, kur katrā valda savs vietējais “ķeizariņš”.

Latvijā vienmēr bijuši lieli novadi. Pirmās brīvvalsts laikā mūsu zemē bija vien 19 apriņķi, bet vēsturisko, ekonomisko un satiksmes saišu, kā arī iedzīvotāju interešu pārstāvība tika uzticēta nedaudz vairāk par 500 pagastiem, izveidojot divu līmeņu pašvaldības. Lēmumu par apriņķu iedalījumu pieņēma valdība un apstiprināja Saeima. Nav dzirdēts, ka kāds būtu pret to protestējis. Arī padomju okupācijas gados Latvija bija sadalīta rajonos, kādi okupācijas sākumā bija 58, bet vēlāk tika reducēti līdz 45 un beigās - līdz 26 rajoniem. Protestēt pret šādu dalījumu padomju sistēmā nebija iespējams, tomēr nevar arī teikt, ka iedzīvotājiem būtu bijušas lielas pretenzijas par rajonu robežām.

Latvijas administratīvi teritoriālais iedalījums apriņķos 1939.gadā (attēlā augšā)
un rajonos padomju okupācijas laikā 1963.gadā (attēlā apakšā).

Pēc neatkarības atjaunošanas Latvija atgriezās pie pagastu sistēmas, kas bija apvienoti 26 rajonos. Bet tad pienāca 2009.gada administratīvā reforma, kuras rezultātā tika likvidēti rajoni un valsts saskaldīta 119 pašvaldībās - deviņās republikas pilsētās un 110 novados. Šis nepārdomātais solis ārkārtīgi sadrumstaloja valsts teritoriāli administratīvo iedalījumu un radīja plašu pašvaldību birokrātijas slāni. Tieši šajā aspektā meklējamas saknes pašreizējām nesaskaņām, jo līdzšinējie pašvaldību vadītāji nevēlas zaudēt savu varu un ietekmi novadiem apvienojoties. Nozīmīgs faktors ir arī salīdzinoši prāvu naudas līdzekļu pārvaldība bagātākajās pašvaldībās. Apvienojoties kontrole pār naudas maku tiks pazaudēta un nonāks apvienotā novada rokās. Tieši tāpēc lielākie jaunās novadu reformas pretinieki ir pašvaldību vadītāji, kas uz protestiem kūda arī sava novada iedzīvotājus.

Tik sadrumstalota izskatījās Latvija pēc 2009.gada novadu reformas.

Cilvēki tiek baidīti, ka lielajā novadā viņu intereses netiks ievērotas, ka kritīsies sabiedrisko un sociālo pakalpojumu apjoms un kvalitāte. Lai tā nenotiktu, balsojiet par vecajiem novadu vadītājiem! Taču tas var novest pie līdzīgām sekām, kā tas daudzviet noticis ekonomiskās attīstības jomā. Latvijai savulaik tikuši piedāvāti vairāki patiešām labi investīciju projekti jaunu rūpniecības objektu celtniecībā, kas izgāzās tikai pašvaldību varasvīru un iedzīvotāju pretestības dēļ. Visi it kā saprot, ka rūpniecības attīstība Latvijai ir nepieciešama, taču tikai ne manā pagastā! Tādā veidā Latvija pazaudējusi daudzos miljonos mērāmas investīcijas un tūkstošiem jaunu darbavietu, kaut piedāvātajās rūpnīcās būtu izmantotas visjaunākās tehnoloģijas un vides aizsardzības standarti. Tas pierāda, ka valstij tik svarīgu projektu likteni nedrīkst atstāt vietējo pašvaldību un iedzīvotāju ziņā. Tam jābūt valdības jautājumam.

To, ka tik sadrumstalota Latvija, kāda tā bija pirms jaunās reformas, nav valsts attīstības interesēs, saprata daudzi. Tāpat bija skaidrs, ka daļa pašvaldību reformai sīvi pretosies. Taču, ja valstij būtu jācīnās tikai ar dažiem desmitiem neapmierināto novadu “ķeizariņu” un dažiem tūkstošiem iedzīvotāju! Dažos novados apvienošanās sākotnējais projekts patiešām bija nepārdomāts, jo mainīja gadu desmitiem iesakņojušās saites un ignorēja ceļu un transporta infrastruktūru. Tomēr, lai arī ar strīdiem un kompromisiem, novadu reforma tika pieņemta un apstiprināta Saeimā. Tagad mums būtu jābūt 42 pašvaldībām, kas pat ar apvienošanos ir vairāk nekā pirmās brīvvalsts un okupācijas laikā. Bet kas tev deva! Vairāk nekā 20 pašvaldības iesniedza prasību Satversmes tiesā, apstrīdot reformas likumību.

Tāda ir novadu karte 2021.gada vasarā. Redzams, ka pakļaujoties bagāto Pierīgas pašvaldību spiedienam, pārāk liela sadrumstalotība joprojām vērojama ap galvaspilsētu. Tāpat neloģiski šķiet mazais Līvānu un īpaši Varakļānu novads. Nevajadzīgs ir arī mākslīgi radītais Saulkrastu novads.

Tā Satversmes tiesa tika padarīta par aktīvu spēlētāju novadu reformas kontekstā. Jau pirms tam ST bija izcēlusies ar dažiem ļoti strīdīgiem lēmumiem, un arī pirmie spriedumi novadu reformas lietā tikai radīja haosu pirms pašvaldību vēlēšanām. Vispirms tiesa neatzina par likumīgu Skultes pagasta atdalīšanu no Limbažu novada un pievienošanu Saulkrastu novadam, pēc tam arī Varakļānu novada pievienošanu Rēzeknes novadam. Taču problēma ir tā, ka Varakļāni vienmēr bijuši piederīgi Latgalei, kamēr pašvaldības vadība par katru cenu vēlas pievienoties Madonas novadam - Vidzemei. Viņi apgalvo, ka to vēloties arī vairākums novada iedzīvotāju. Taču tā nav, jo pietiekami daudz vietējo iestājas par Varakļānu nākotni tieši Latgalē. Viņi stāsta, ka ar pašvaldības klusu atbalstu pret Latgales patriotiem Varakļānos tiek izvērsts īsts mobings, publiski lamājot tos par radikāļiem un separātistiem.

Ir pilnīgi nepieņemami, ka cilvēkus, kuru vienīgā vēlme ir savu novadu redzēt tajā kultūrvēsturiskajā teritorijā, kuram tas vienmēr piederējis, tiek saukāti par separātistiem. Vēl dīvaināk, ka šo Latgales teritoriju iekļauj Vidzemes plānošanas reģionā, bet uz Varakļānu ielām līdzās pilsētas kartei redzams uzraksts, ka tā atrodas Vidzemē. Protams, ka šāda situācija uztrauc tos latgaliešus, kas savu identitāti nav gatavi pārdot par iedomātu vai pat reālu ekonomisku izdevīgumu. Ar savu spriedumu ST šo situāciju padarījusi tikai sarežģītāku, uz laiku apturot reformas gaitu gan Varakļānos, gan Rēzeknes novadā. Šis precedents noveda Latviju teju līdz parlamentārai krīzei un Saeimas atlaišanai. Tagad jautājums ir atlikts, taču jau izskanējušas runas, ka mīļā miera labad Varakļānus varētu nepievienot nevienam, bet atstāt kā “neatkarīgu” novadu. Taču tas būtu solis atpakaļ sadrumstalotības virzienā.

Uz Varakļānu ģerboņa fona redzams kā lielie novadi Varakļānu lapsu vilina katrs uz savu pusi, bet Satversmes tiesas spriedums aiz astes rauj novadu bezdibenī un haosā. Gata Šļūkas karikatūra.

Tehniskas dabas problēmas ST saskatījusi arī Ilūkstes un Ozolnieku novadu pievienošanā Jelgavas un Augšdaugavas novadiem. Šāda situācija ir reformas autoru brāķa rezultāts, jo nosakot septiņas no 10 valstspilsētām par neatkarīgām pašvaldībām, vairāki novadi palikuši bez attīstības centra, ko likums pieprasa. Tas gan nenozīmē, ka Ilūkste un Ozolnieki netiks pievienoti attiecīgi Augšdaugavas un Jelgavas novadiem, bet tikai to, ka visticamāk tieši Ilūkste un Ozolnieki kļūs par šo novadu attīstības centriem. Valstspilsētu kā atsevišķas pašvaldības statuss rada problēmas arī citviet, jo lielajām pilsētām tuvāk esošo novadu iedzīvotājiem “attīstības centrs” vienmēr bijušas tieši šīs pilsētas un visticamāk tā arī paliks, lai ko par to teiktu reformas likums. Kam tad izgudrot “jaunu velosipēdu”?

Vairāku citu pašvaldību pievienošanu jaunajiem novadiem ST atzinusi par likumīgu. Tomēr spriedumu novadu reformas sakarā vēl gaidāms daudz. Iespējams, vairumā gadījumu novadu apvienošana tiks atzīta par Satversmei atbilstošu, tomēr pat tikai daži novadu reformai nelabvēlīgi spriedumi var radīt neparedzamas sekas. Ja Saeimai likums būs jāgroza daudzas reizes, pēc konstitucionālo tiesību ekspertu domām tas var novest pie visa likuma pārskatīšanas, būtībā sagraujot novadu reformu. Tas savukārt novestu pie teritoriāla haosa valstī. Cerams, ka tā nenotiks, tomēr ST būtu jāsaprot un jāuzņemas atbildība par lēmumiem, kas likumu tehnisku nepilnību dēļ var izraisīt nestabilitāti visā valstī. Tiesa var norādīt uz nepilnībām, kas jāizlabo, taču tās lēmumi nedrīkst apdraudēt pašu reformu.

Strīdoties par novadu robežām, pašvaldības nereti atsaucas uz Eiropas pašvaldību hartu, kuru novadu reforma it kā pārkāpjot, jo saskaņā ar to vietējās varas teritoriju robežu izmaiņas nav atļauts izdarīt bez iepriekšējas konsultēšanās ar attiecīgo varu. Taču, pirmkārt, vārds “konsultēšanās” nenozīmē, ka valdībai obligāti būtu jāizpilda visas vietvaru iegribas, bet gan to, ka jāuzklausa vietvaru viedoklis un jācenšas rast risinājumu, kas nāk par labu visas valsts interesēm. Otrkārt, pieņemot šādu formulējumu, Eiropas likumdevēji domāja par situācijām, kad valsts vara patvarīgi un bez racionāla pamata grib mainīt vēsturiskās novadu un reģionu robežas. Latvijā, lai arī dažviet pietrūka konsekvences, pārsvarā tomēr cenšas atjaunot vēsturisko dalījumu. Treškārt - daudzi izliekas aizmirsuši, ka vairums novadu, kuru “neatkarība” tik dedzīgi tiek aizstāvēta, pastāv tikai nedaudz ilgāk par 10 gadiem - kopš iepriekšējās reformas. Pirms tam tik sīki novadi mūsu zemē nekad nav bijuši.

Kas notiek, ja par novadu robežām ļauj lemt pašiem iedzīvotājiem. Aigara Lapiņa karikatūra.

Eiropas pašvaldību harta ir spēkā arī “vecās” Eiropas valstīs, tomēr nav iedomājams, ka kāda Vācijas pašvaldības sāktu pieprasīt atdalīties no vienas, lai pievienotos citai Federālajai zemei, vai Francijas reģioni prasītu mainīt to robežas. Un šīs valstis taču nevar apvainot demokrātijas trūkumā. Reģionu skaits un robežas ir valdības un vienlaikus kultūrvēsturisks jautājums. Kāpēc lai Latvijā būtu citādāk? Mazas, finansiāli nabadzīgas pašvaldības nav izdevīgas valsts attīstībai un izaugsmei. Tomēr labojumi novadu reformas likumdošanā būtu jāveic, nosakot, ka novadu robežām jāsakrīt ar kultūrvēsturisko reģionu robežām. Tas izslēgtu līdzīgas pretrunas kā Varakļānu gadījumā, vai, piemēram, Kandavas novadā, kas vēsturiski pieder Kurzemei, taču tagad ir pievienots Tukuma novadam Zemgalē.

Zilo gājiens iziet ielās…

2021.gada augusta sākumā Rīgā paredzēts tā sauktais Baltijas praids. Līdz šim “zilo gājiens” sabiedrībā uztverts ļoti neviennozīmīgi - no atklāta naidīguma pirmajos gados, līdz ignorancei pēdējos. Pretēji sabiedrības vairākuma viedoklim, valdība un Rīgas dome laiku pa laikam centušās izdabāt LGBT iegribām, piemēram, atvēlot praida gājienam lielu Brīvības ielas posmu un pat apturot satiksmi, kas cita veida gājieniem netiktu ļauts. Lai arī vairākums Latvijas sabiedrības joprojām neatbalsta šādu grēka parādi, gadu gaitā daudzi pie tā ir pieraduši un vairs īpaši nereaģē uz LGBT aktivitātēm. Arī par šā gada praidu varētu daudz nerunāt, ja ne viens apstāklis - Covid dēļ noteiktie ierobežojumi.

Ziņa par to, ka Baltijas praids šogad tomēr notiks, nokaitinājusi lielu daļu sabiedrības. Galvenokārt tāpēc, ka citi lieli pasākumi šovasar ir vai nu atcelti vai iedzīti virtuālajā vidē. Cilvēkiem nav pieņemami, ka nacionālas nozīmes pasākumus, kāds ir, piemēram, Skolēnu dziesmu un deju svētki, klātienē faktiski aizliedz, kamēr saietu, kuru liela sabiedrības daļa uztver ļoti negatīvi - atļauj. Ka hokeja pasaules čempionāta laikā skatītāju tribīnes līdz pēdējam brīdim bija tukšas, bet uz geju, lesbiešu un transpersonu pulcēšanos ļauts ierasties pat viesiem no Igaunijas, Lietuvas un citām Eiropas valstīm, lai nedēļas garumā reklamētu savu netikumu. Nav pieņemami, ka laikā, kad sabiedrība joprojām saskaras ar ievērojamiem ierobežojumiem, seksuālajiem dīvaiņiem visas durvis ir vaļā.

Iespējamība bērnu smieklu un Dziesmusvētku vietā Rīgas ielās ieraudzīt
homoseksuāļu papagailisko ālēšanos saniknojusi daudzus Latvijas iedzīvotājus.

LGBT reklamē Baltijas praidu kā “lielāko un redzamāko cilvēktiesību notikumu”. Tas ir cinisks spļāviens to cilvēku un sabiedrības grupu sejā, kuru cilvēktiesības patiesi tiek diskriminētas. Kāda sociālo tīklu lietotāja raksta: “Praida atbalstītāji, vai jūs ziniet, kas ir cilvēktiesību ierobežošana? Kad cilvēks ratiņkrēslā nevar iekļūt sabiedriskā ēkā, kad invalīdu stāvvietā ir nostājies atsaldētais, kad neņem darbā, jo ir redzamas invaliditātes pazīmes. Taču šie cilvēki nerīko gājienus…” Diemžēl arī atsevišķi politiķi atbalsta tēzi par “nozīmīgāko cilvēktiesību notikumu”, tāpat to nekritiski tiražē plašsaziņas līdzekļi. Savukārt virkne uzņēmumu aicina parakstīties zem tā sauktās Dažādības hartas.

Lielāko skandālu izraisījusi “Swedbank”, kas par savu atbalstu homoseksuāļiem izbazūnēja visos sociālajos tīklos un interneta platformās. Tagad daudzi spiesti pārdomāt, vai nemainīt banku, ja reiz tā bez klientu atļaujas tērē viņu naudu pasākumiem, kam tie kategoriski nepiekrīt. Tomēr “Swedbank” nav vienīgie, kas parakstījušies par Latvijas morālo degradāciju. Sarakstā atrodami daudzi pazīstami uzņēmumi. “Deep White” un “Centrs Marta” šajā kontekstā izbrīnu neizraisa, taču sarakstā ir arī SEB Banka, DNB Banka, lielveikalu tīkls “RIMI”, Draugiem.lv, “Printful”, “Deloitte Latvia”, “Ernst & Young”, platforma “Pērkam kopā” un citi. Satraucošākais, ka hartu parakstījušas arī valstiskas institūcijas - Finanšu ministrijas paspārnē esošā Centrālā finanšu un līgumu aģentūra, Cēsu novada dome un, kas vistraģiskāk - mūsu bērnu nākotnes izglītības un jauno skolotāju kalve “Iespējamā misija”.

Šādi “Swedbank” sabiedrību kacinoši ieraksti sociālajos tīklos
liek daudziem bankas klientiem pārdomāt bankas maiņu.

Arī Kultūrkapitāla fonds piešķīris 3000 eiro projektam “Identitātes un kopienas veidošana. Notikumu sērija Baltijas praida nedēļā”. Par saņemto naudu tiks organizētas diskusijas un radīti mākslas darbi. Jau pērn Kultūrkapitāla fonds finansēja pārģērbšanās festivālu homoseksuālām sievietēm “Baltijas Drag King”. Savukārt Kultūras ministrija un Sabiedrības integrācijas fonds no valsts budžeta, tātad no mūsu visu naudas, atbalstījuši interneta vietnes “LGBT House Riga” izveidi. Publisko finansējumu saņēmusi arī LGBT organizācija “Mozaīka”. Tas pierāda, ka LGBT kopiena šobrīd Latvijā bauda lielu atsevišķu partiju atbalstu par nodokļu maksātāju naudu. Kāpēc tad tādas žēlabas par homoseksuāļu cilvēktiesību pārkāpšanu? Acīmredzot homoseksa ideoloģijas adeptiem ir daudz tālejošāki plāni.

Baltijas praida interneta vietnē redzams, ka bez “Mozaīkas” tā organizatori ir arī biedrība “Ascendum”, kuras deklarētais mērķis ir “veicināt Latvijas sociālo, garīgo un ekonomisko augšupeju”, reklāmas aģentūras “VUCA” un “Huligan”, kā arī Kaņepes kultūras centrs. Galvenie sponsori ir “Swedbank” un “TVNET Group”, informatīvie atbalstītāji - “TVNET”, “Apollo”, žurnāls “Satori”. Interesanti, kā homoseksuāļu ideoloģijas atbalstīšana veicinās Latvijas sociālo, ekonomisko un īpaši garīgo augšupeju? Tieši pretēji - tā to degradēs. Tāpēc tautai savi “varoņi” jāzina. Publiskajā telpā jau izskanējuši aicinājumi boikotēt uzņēmumus, kas atbalsta Latvijas tikumisko degradāciju. Turpinot izmantot viņu pakalpojumus, mēs visi negribot kļūstam par homoseksuāla dzīvesveida atbalstītājiem.

Publiskās diskusijās pareizi norādīts - ja reiz Skolēnu dziesmu svētki notiks e-formātā, tad būtu tikai taisnīgi, ja arī Baltijas praids notiktu virtuāli. Kāpēc neliela sabiedrības grupa bauda lielākas tiesības nekā citi? “Mozaīka” gan apgalvo, ka strikti ievēros visus epidemioloģiskos nosacījumus, taču ja uz “lepnuma parādi” klātienē sabrauks kaut daļa no paredzētā cilvēku skaita, tas diez vai būs iespējams. Un tad būs interesanti vērot, kā rīkosies policija? Vai izmantos roku laušanu, vilkšanu pa zemi un elektrošokus, kā tas gadījies dažā saietā, kas vērsts pret valdības lēmumiem? Jau tagad ir skaidrs, ka nekas tāds nenotiks. Drīzāk gan apsargās “diskriminētos” homoseksuāļus no “homofobiskās” tautas. Pretējā gadījumā policija riskē tikt pasludināta par homofobisku institūciju un daļa policistu var zaudēt darbu. Jo Eiropas Savienībā seksuālās “minoritātes” nedrīkst pat kritizēt, kur nu vēl pirkstu piedurt.

LV policija ES “vērtību” sardzē - antivakserus aiztur, varavīkšņainos sargā.

Simptomātiski, ka agrāk uzņēmumi, kas atbalstīja praidu, publiski ar to nelielījās. Tagad lepojas. Kas ir mainījies. Sabiedrība? Nē, jo lielākā daļa sabiedrības joprojām ir pret šādu perversu seksuālu izrādīšanos. Mainījusies ir politiskā vide! Viss sākās ar Satversmes tiesas skandalozo lēmumu, kas nepamatoti paplašināja ģimenes jēdzienu, uzliekot valdībai un Saeimai par pienākumu atbalstīt “visas ģimenes”, tostarp viendzimuma. “Varavīkšņainās dažādības” sludinātājiem radusies arī politiska aizmugure gan valdībā, gan Rīgas domē partiju apvienības “Attīstībai/Par” un “Progresīvie” veidolā, kam nu pievienojusies arī partija “Jaunā Vienotība”. Traģiski, ka Latvijā, kur, saskaņā ar Satversmi, visa vara pieder tautai, Satversmes tiesa būtībā kļuvusi par institūciju, kas, pretēji tautas gribai, var noteikt, ko darīt un kādus likumus pieņemt Saeimai un valdībai. Turklāt vēl atļauties ciniski pateikt, ka tautas uzskatiem vispār nav nekādas nozīmes, jo Eiropas Savienības likumi un “vērtības” esot prioritāras.

LGBT uzbrūk visās frontēs. Pēc traģiskā negadījuma Tukumā, kur sadegot gāja bojā jauns puisis, LGBT izvērsa masīvu spiedienu uz tiesībsargājošām iestādēm, par katru cenu mēģinot panākt, lai negadījums tiktu klasificēts kā homofobisks naida noziegums. Kad izrādījās, ka bojāgājušais bijis psihiski nestabils un pats tiesāts par dedzināšanu, LGBT uzbruka žurnālistiem, kuri šo informāciju izpauda. Nekādas atvainošanās par to, ka faktiski visi tradicionālo vērtību piekritēji bez iemesla tika apsūdzēti “homofobijā”, bet policija - negribēšanā izmeklēt “naida noziegumus”. Savukārt politiķi tika apsūdzēti par to, ka ar saviem izteikumiem radot “homofobiski naidīgu vidi”. Vēsts par “baismīgo naida noziegumu” tika izplatīta arī ārzemēs. Domājat, ka pēc patiesības noskaidrošanas LGBT šo ziņu atsauca? Lika drusku pagaidīt! Jo Latvija tik un tā taču ir viena briesmīgi homofobiska sabiedrība.

Izrādījās, ka tracim ap nenotikušu “homofobisku noziegumu” ir pavisam cits mērķis. Gandrīz vienlaicīgi ar to tika mēģināts panākt izmaiņas likumdošanā par naida noziegumiem, izslēdzot no to formulējuma vārdus “ja ar to radīts būtisks kaitējums” un papildinot ar nosacījumu, ka sods par naida noziegumu tiek īpaši piemērots, ja tas veikts personas seksuālās orientācijas dēļ. Ja šādu interpretāciju pieņemtu, pat mazāko kritiku LGBT virzienā varētu pasludināt par krimināli sodāmu naida noziegumu. Attiecībā uz LGBT kopienu un homoseksuālu dzīvesveidu vairs neeksistētu pat minimāla vārda brīvība. Paldies Dievam, ka veselais saprāts uzvarēja un priekšlikums tika noraidīts. Taču cīņa nebūt nav galā, jo neoliberāļu un kreiso partijas jau paziņojušas, ka pieteikumu likuma grozījumiem iesniegs atkārtoti.

Ja vēl nesen homoseksu atbalstošu publisku akciju Latvijā bija salīdzinoši maz un par seksa dīvainīšiem sabiedrība dzirdēja vien kārtējā praida sakarā, tad tagad sāk šķist, ka dažs labs heteroseksuālis grib būt homoseksuālāks par pašiem homoseksuāļiem. Tā dziedātāja Samanta Tīna, kas pērn Covid dēļ uz Eirovīzijas konkursu neaizbrauca, šogad savas dziesmas videoklipā, kas veltīs “spēcīgām un pašapzinīgām sievietēm”, uzskatīja par vajadzīgu par “spēcīgām un pašapzinīgām” pasludināt arī lesbiešu pāri, kas skūpstās, un pat vietējo drag queen Amunu Davis, kas bioloģiski ir vīrietis. Klips izsauca lielu neapmierinātību sabiedrībā. Galu galā Samanta palika pēdējā vietā Eirovīzijas pusfinālā, tā arī netiekot uz finālu. Homoseksa un feminisma ideoloģija nenostrādāja. Bet lai nu paliek popzvaigzne. Trakāk ir, ka arī Latvijas Republikas Augstāko tiesu pēkšņi pārņēmušas “progresīvas” vēsmas un tā sākusi runāt par viendzimuma “ģimeņu” tiesībām. Uzņemties atbildību gan AT baidās, tāpēc galīgo spriedumu uzticējusi Satversmes tiesai, par kuras spriedumu šaubu nav.

Taču lielākais pēdējā laika skandāls ir ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa paraksts zem 17 Eiropas Savienības valstu paziņojuma par “lesbiešu, geju, biseksuāļu, transseksuāļu un citu seksualitāšu tiesību aizsardzību”. Latvijas vārdā paustā nostāja nebija iepriekš apspriesta pat valdības koalīcijas partneru vidū, kur nu vēl tautas akceptēta. Tā uzskatāma par personisku Kariņa kunga iniciatīvu, taču tā kā Krišjānis Kariņš nav privātpersona vai kādas nevalstiskas organizācijas līderis, bet Latvijas Republikas premjerministrs, šāda viņa rīcība ir bezatbildīga, nostādot mūsu valsti nepatīkamā situācijā. Protams, ka tas rada sašutumu plašos sabiedrības slāņos. Vairākas nevalstiskās organizācijas, kas ietilpst Demogrāfijas lietu padomē un atbalsta dabisku tradicionālu ģimeni, pieprasījušas Kariņam atkāpties no amata. To pašu prasa ļaudis sociālo tīklu vietnēs internetā.

Lai gan politiskajā paziņojumā Ungārija nebija pieminēta, tā viennozīmīgi bija reakcija uz Ungārijas parlamenta apstiprināto likumu, kas aizliedz izglītības programmas un materiālus, kuri nepilngadīgo vidū popularizē homoseksuālismu, no bioloģiskā dzimuma atšķirīgu dzimumidentitāti (dženderismu - Red.) un dzimuma maiņu. Cita starpā likums paredz arī aizliegt bērniem un jauniešiem piekļuvi grāmatām un filmām, kurās propagandētas seksuālās perversijas. Starp citu, panti par homoseksa propagandas aizliegumu ir daļa no plašāka likuma, kas vēršas pret bērnu pornogrāfiju, pedofiliju un LGBT propagandu. Likumā arī norādīts, ka līdz pilngadības sasniegšanai tikai vecākiem, nevis skolai vai nevalstiskajām organizācijām, ir tiesības lemt par bērnu seksuālās izglītības veidu un apjomu. Ungārijas parlaments jauno likumu atbalstīja ar vairāk nekā pārliecinošu balsu vairākumu.

Kāda kņada sacēlās Briselē! Atsevišķu valstu līderi, no kuriem daži paši ir homoseksuāli, vai no biksēm lēca laukā, nosodot Ungāriju un tās “homofobisko” premjeru Viktoru Orbanu. Ungārijai izteikti draudi sākt Eiropas Komisijas pārkāpumu procedūru, LGBT lobijs aicina uz dažādām homoseksuāļus atbalstošām akcijām, galu galā tapa jau minētais politiskais paziņojums. Tas spilgti atklāj Eiropas patiesās (ne)vērtības. Vai tikai mums šķiet nožēlojami, ka Vācijas Kristīgo demokrātu partijas pārstāve, EK prezidente Urzula fon der Leiena par likumu, kas cenšas pasargāt bērnus no homoseksa propagandas, izsakās kā par “apkaunojumu”, un viņu atbalsta šīs pašas partijas līdere, Vācijas kanclere Angela Merkele, bet tā sauktie “cilvēktiesību” aktīvisti likumu dēvē par… “bērnu tiesības ierobežojošu“? Ko tad runāt par sociālistiem, ja pat konservatīvas partijas politiķi aizstāv morālu izlaidību. Ja tādi ir Vācijas un Eiropas uzskati par patiesu kristietību, tad bēdas tev, Eiropa!

Līdz ar lielo naida vilni par Ungārijas parlamenta lēmumu, no Eiropas Savienības sejas ir norauta pēdējā liekulības maska. Jo Ungārijas jaunais likums ne ar vārdu nerunā par pilngadību sasniegušu homoseksuāļu tiesību ierobežošanu, bet vienīgi par nepilngadīgu personu pasargāšanas no viņu psihei nevēlamas netikumības reklāmas. Par ko tad uztraukums? Arī daudzās citās valstīs taču specifiskām kino vai videofilmām, tāpat atsevišķām grāmatām vai žurnāliem ir noteikts vecuma cenzs, no kura tos drīkst skatīties vai lasīt. Un neviens neuztraucas par “diskrimināciju”. Turklāt Ungārija pieņēmusi arī citus likumus par LGBT, piemēram, liegumu viendzimuma pāriem adoptēt bērnus. Arī par šiem lēmumiem ES pauda “satraukumu”, tomēr ne tuvi tik histēriski kā tagad. Tas parāda, ka svarīgākais LGBT mērķis ir tieši bērni un pusaudži, un izskatās, ka Eiropas Savienība to akceptē.

Zinot, ka sabiedrības lielākā daļa ir pret homoseksa iznešanu no gultas ielās, Kariņa kungs tomēr izvēlējās uzspļaut tautas viedoklim un parakstīt tik pretrunīgu paziņojumu. Tagad premjers taisnojas, ka viņa paraksts neesot vērsts pret Ungāriju, bet gan aizstāvot “vērtības”. Jo labāk, premjera kungs, tagad tauta vismaz zina jūsu vērtības. Tā vietā, lai solidarizētos ar Ungāriju, Poliju un citām ES valstīm, kas cenšas nosargāt tradicionālās, kristīgās un tikumiskās vērtības, Latvija Kariņa personā skrien lokomatīvei pa priekšu un viena no pirmajām steidzas parakstīt ideoloģisku paziņojumu. Atcerēsimies, ka ne visas ES valstis to parakstīja. Patiesībā mums, tāpat kā ungāriem, arī vajadzēja pieņemt šādu bērnu smadzenes no kaitīgām ideoloģijām pasargājošu likumu, taču Kariņam ir citas vērtības. Latvijas premjers, kurš neapsveica tautu Starptautiskajā ģimenes dienā, tagad nosoda Ungāriju par vēlmi pasargāt bērnus no homosex un gender ideoloģijas. Krišjāni - tev patiešām laiks iet mājās!

Krišjānis Kariņš un Viktors Orbans - katram savas vērtības. Foto - Neatkarīgā.

Pārsteidz nacionāli konservatīvo politisko spēku bezzobainā reakcija uz premjera izlēcienu. Reaģēja vienīgi Nacionālā Apvienība, pieprasot Kariņam paskaidrojumu. Savukārt NA pārstāvošais Ogres mērs deva rīkojumu izgaismot tiktu pār Ogres upi Ungārijas karoga krāsās, tā atbalstot ungārus viņu cīņā par tikumību. Taču Jaunā Konservatīvā partija un ZZS klusē kā ūdeni mutē ieņēmušas. Tāpēc ir pilnīgi vietā pārmetumi, kādus politiķu virzienā raida liela daļa iedzīvotāju. Paskaidrojumu pieprasīšana neko neatrisina. Ja NA un JKP būtu konsekventas savās vērtībās un izstātos no koalīcijas, Kariņa valdība beigtu pastāvēt. Iespējams, valdības krišana nav labākais risinājums valstij šobrīd, taču vismaz piedraudēt izstāties no koalīcijas, ja Kariņš neatsauks savu parakstu uz paziņojuma, noteikti vajadzēja. Tagad par premjera apkaunojošo rīcību Ungārijas vēstniecībai Latvijā vēstulēs spiestas atvainoties nevalstiskās organizācijas un privātpersonas. Ungāri gan ir ļoti pateicīgi latviešu tautai par atbalstu.

Solidarizējoties ar Ungāriju, tilts pār Ogri izgaismots ungāru nacionālā karoga krāsās.

Vēl tikai pirms dažiem gadiem neviens premjers nebūtu uzdrošinājies parakstīt ko tādu kā Kariņš, jo tā būtu viņa politiskā nāve. Tagad paraksta vienā mierā, jo Saeimā ienākot LGBT atbalstošiem spēkiem, ir mainījies politiskais klimats. Latvijas valdībā nu jau ir divi atklāti homoseksuāļi. “Nacionālajam gejam”, ārlietu ministram Rinkevičam pievienojusies “nacionālā lesbiete”, iekšlietu ministre Marija Golubeva. Protams, cilvēka lietderību konkrētā amatā nevērtē pēc viņa seksuālās gaumes, tomēr apstākļi, kādā viņa tika iecelta, tāpat Golubevas izglītība neliecina par īpašu kompetenci iekšlietu jautājumos. Stājoties amatā jaunā ministre jau izvirzījusi vairākus klaji politiskus mērķus, tostarp “naida noziegumu apkarošanu” un “patvēruma meklētāju aprūpi”. Tas liek domāt, ka Golubeva ministres postenim virzīja galvenokārt ar mērķi vairot LGBT personu skaitu Latvijas politiskajā elitē.

Tas viss liek daudziem Latvijā ar bažām lūkoties nākotnē. Brisele atklāti paziņojusi, ka konsekventi aizstāvēs LGBT “tiesības” visur un vienmēr, un jau pasludinājusi ES teritoriju par “LGBT brīvības zonu”. Tas nozīmē, ka spiediens uz valstīm, kas centīsies saglabāt kaut mazākās tradicionālās tikumības vērtības, būs milzīgs. Kariņa kungs apgalvo, ka iestājoties ES, Latvija esot piekritusi tās vērtībām. Nav tiesa - laikā, kad Kariņa partijas biedri ar putām uz lūpām aģitēja balsot par iestāšanos ES, viņi šādas “vērtības” tīši noklusēja, bet tos, kuri par tām brīdināja, izsmēja un saukāja par Maskavas aģentiem. Balsojot par Latvijas dalību ES, Latvijas iedzīvotāji noteikti nebalsoja par LGBT propagandu ielās, skolās un bērnudārzos. Nesen sociālajos tīklos bija lasāms kādas mātes satraukums par to, ka LGBT aktīvisti izplata savus materiālus bērnu rotaļu un sporta laukumā. Uz aizrādījumu, ka šāda veida reklāmai nav īstā vieta bērniem domātā vietā, aktīvisti noteica: “Bet kā citādi bērni par mums uzzinās?”

Tādā situācijā nu esam. Morālas degradācijas maisam gals ir vaļā arī Latvijā. Atcerieties to, kad nākamreiz iesiet uz Saeimas vai Eiroparlamenta vēlēšanām. Atcerieties, kuras ir tās partijas un politiķi, kas iestājas par Latvijas morālo un tikumisko degradāciju, liekulīgi runājot par nepieciešamību ievērot “cilvēka cieņu”. Ikviens cilvēks kā personība ir cienījams, taču ne viņa grēks. Ir ļoti dīvaini, ka cilvēki, kas citādi ir kategoriski pret homoseksuālisma un dženderisma reklamēšanu visās to izpausmēs, vēlēšanās tomēr nereti balso par partijām, kas visu to cenšas sabiedrībai uzspiest. LGBT lobējošas partijas un nevalstiskās organizācijas kļūst arvien nekaunīgākas, un arī Eiropa par šo jautājumu mums uzbruks ar katru gadu agresīvāk. Palasiet LGBT interneta vietnes. Viņi ir pārliecināti par savu uzvaru un saka, ka tas esot tikai dažu tuvāko gadu jautājums. Ja negribam, lai pēc desmit gadiem arī Latvija būtu kļuvusi par varavīkšņainu grēka zemi, vienīgā izeja ir pirms kārtējām vēlēšanām prasīt katrai partijai, katram deputāta kandidātam stingru un noteiktu pozīciju tradicionālo vērtību jautājumā. Un balsot tikai par tiem, kas ne vien vārdos, bet arī darbos ir gatavi šīs vērtības aizstāvēt un ievērot.

Turpinājums sekos.

© 2021 Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Uzraksti komentāru