Dženderisma rēgs pār Eiropu

Ievietoja | Sadaļa Latvijā un pasaulē | Publicēts 10-06-2021

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

2021.gada 04.jūnijā Latvijas Satversmes tiesa paziņoja spriedumu Stambulas konvencijas lietā. Pēc Satversmes Tiesas skandalozā sprieduma pērn, kas uzlika par pienākumu Saeimai, valdībai un citām valsts institūcijām atbalstīt un sargāt “visas ģimenes formas”, tostarp viendzimuma personu kopdzīvi, reti kurš šaubījās, kāds būs spriedums šajā jautājumā. Tomēr šoreiz tiesa izvēlējās atklāti nepaust savu attieksmi pret Stambulas konvencijā ietvertajiem punktiem, kas paredz sociāli konstruētu dzimumu aizsardzību jeb tā saukto dženderismu. Vairākos punktos tiesvedību vienkārši izbeidza, tā arī skaidri neatbildot uz jautājumu, vai šādi mākslīgi veidoti dzimumi atbilst Satversmes burtam un garam, vai tieši pretēji. Vienīgais, ko tiesa atļāvās paust: “Īpašu pasākumu īstenošana sieviešu aizsardzībai no vardarbības atbilst Satversmei.”

Pieteikumu šajā jautājumā Satversmes Tiesai savulaik iesniedza konvenciju atbalstošās partijas, lai iegūtu tiesiskus argumentus turpmākai retorikai. To, ka sievietes un ģimeni jāaizsargā no vardarbības, neviens gan nav apstrīdējis, kaut pareizi ticis norādīts - aizsardzība no vardarbības pienākas visiem sabiedrības locekļiem, neatkarīgi no dzimuma, nevis kādām īpašām grupām. Tomēr lielākie strīdi konvencijas sakarā ir par tajā ietverto dženderisma ideoloģiju. Par mākslīgi konstruētu sociālo dzimumu uzspiešanu sabiedrībai Stambulas konvencijas aizsegā esam rakstījuši vairākkārt (lasiet ŠEIT un ŠEIT). Konvencijas ratificēšanas gadījumā Latvija it kā pozitīva mērķa vārdā riskē tikt piespiesta šādus mākslīgus dzimumus akceptēt. Turklāt juristi apgalvo, ka ģimeņu aizsardzības jomā Latvijā faktiski jau ir pieņemtas visas normas, kādas paredz Stambulas konvencija, bet trūkstošo likumdošanu var sakārtot, nepievienojoties ideoloģiski šaubīgiem starptautiskiem dokumentiem.

Neskatoties uz to, konvencijas atbalstītāji tās ratifikāciju Saeimai cenšas uzspiest par katru cenu. Kāpēc? Visbiežāk dzirdētais arguments ir tas, ka, lai gan Latvijā attiecīgi likumi ir pieņemti, tie bieži nestrādā tiesībsargājošo iestāžu neizdarības dēļ. Vai konvencija šajā jomā pēkšņi visu izmainīs? Diezin vai, jo problēma nav likumu normu trūkumā, bet amatpersonu nekompetencē vai drīzāk savu pienākumu pienācīgā nepildīšanā. Tāpēc ir pamats aizdomām, ka “liberālie” politiskie spēki konvencijas ratificēšanu cenšas panākt ne vien sieviešu aizsardzības, bet drīzāk ideoloģisku motīvu dēļ. Ratificējot Stambulas konvenciju mēs savu valsti pakļausim nemitīgai Eiropas Padomes kontrolei un, iespējams, pat sankcijām, jo konvencija paredz regulāri novērot un izvērtēt tajā ietverto normu (visu normu, arī par viendzimuma “ģimenēm” un dažādām sociālajām dzimtēm) ievērošanu dalībvalstīs.

Nesen internetā atradām vairākus vēl tālajā 2012.gadā portālā “Delfi” publicētus rakstus, kuros ļoti precīzi un reāli atspoguļota patiesā situācija dženderisma jomā Eiropā un citur pasaulē. Jau tolaik arī “Laikmeta zīmes” un citi avoti brīdināja par jauno “progresīvo” ideoloģiju strauju invāziju, tostarp bērnu agrīno seksualizāciju (lasiet ŠEIT), seksuālo deviāciju normalizēšanu un dženderisma ideoloģijas uzspiešanu (lasiet ŠEIT). Par mums smējās un apsūdzēja nepārbaudītu ziņu un sazvērestību teoriju izplatīšanā, kamēr citi mierināja, ka Latvijā nu gan tik traki nebūšot. Pagājuši nepilni desmit gadi, un daudz kas no tolaik rakstītā ir piepildījies. Varam būt droši, ka agrāk vai vēlāk piepildīsies arī pārējais.

Diemžēl šodien līdzīgi raksti, kā savulaik “Delfos” publicētie, ir vien atmiņas, jo mūsdienās Latvijas vadošajos medijos tādus publicēt nebūtu iespējams. Lielākā daļa mediju šodien ietur neoliberālās ideoloģijas kultūrmarksistisko kursu, kas nepieļauj publicēt Eiropā pieņemtajiem “vienlīdzības standartiem” neatbilstošus viedokļus. Tāpēc nolēmām ar šīm publikācijām iepazīstināt arī mūsdienu lasītājus. Raksts veidots uz Ievas Bērziņas un Raimonds Bukbarda publikāciju “Saindēto ābolu maiss jeb kā Norvēģijā tika atmaskots dzimumu līdztiesības pseidozinātniskums” un “Dzimumu līdztiesības jeb ‘dženderisma’ ideoloģija Eiropas Savienībā” bāzes. Kaut arī abas publikācijas no šodienas šķir ievērojama laika distance, tajā rakstītais joprojām ir tikpat aktuāls un nākotnē kļūs vēl aktuālāks.

****

Dzimumu līdztiesība kā Eiropas Savienības identitātes zīmols

Ideoloģija ir vērtību hierarhija. Eiropas Savienība (ES) ir deklarējusi, ka dzimumu līdztiesība ir tās galvenā prioritāte kopš Kopienas dibināšanas brīža, tā pieder tās pamattiesībām un ir nozīmīgākā no ES kopējām vērtībām. Paceļot vērtību virsotnē dzimumu līdztiesību, Eiropas Savienība to ir atzinusi un pieņēmusi par savu ideoloģiju - tā ir kļuvusi par ES identitātes zīmolu un ES ideoloģisko stūrakmeni. Šīs ideoloģijas mērķis ir jaunas, viegli pārvaldāmas (manipulējamas), uz materiālo labklājību (patēriņu) orientētas sabiedrības radīšana. Kā izrādās, šā mērķa sasniegšanai labi jebkuri līdzekļi.

Savukārt tā sauktā dženderisma ideoloģijas pamatā ir postulāts, ka dzimums ir nevis bioloģiski nosacīta jeb iedzimta cilvēka pazīme, bet “piederības sajūta vienam vai otram, vai abiem dzimumiem, kas nav atkarīga no indivīda bioloģiskā dzimuma”. Tas nozīmē, ka dzimums ir sociāls konstrukts, kuru, pastāvot noteiktai audzināšanai, izglītībai, sociālajiem un kultūras apstākļiem, cilvēkam dzīves laikā iespējams brīvi izvēlēties un mainīt. Šādi traktējot dzimumu, dženderisma ideoloģija veic nežēlīgu un noziedzīgu sociālu eksperimentu, uztiepjot sabiedrībai domāšanas un uzvedības paradumus, kas raksturīgi cilvēkiem ar garīgās veselības traucējumiem. Starptautiskajā slimību klasifikatorā (SSK) dzimumidentitātes traucējumi ir ierakstīti ar kodu F64 kā personības psihiski un uzvedības traucējumi.

Īru izcelsmes ASV sociologos un psihologs Patriks Fagans (Patrick Fagan) par dzimuma kā sociāla konstrukta definīciju saka: “Tā ir pierādījums tam, kad doma tik tālu attālinājusies no realitātes, ka uzskatāma par garīgās saslimšanas izpausmi, kas raksturīga tiem, kuri pavadījuši gadus, apgūstot viltus zinātnes augstākā līmeņa studiju programmās modernajās augstskolās”. Lai šo “nepilnību” labotu, Eiropas Parlaments 2011.gadā izdeva rezolūciju, kurā pieprasīja Pasaules Veselības Organizācijai noņemt dzimumidentitātes traucējumiem pataloģijas statusu un svītrot tos no slimību klasifikatora jaunās versijas ICD-11. Lieki teikt, ka tas arī tika izdarīts, lai gan pašu kodu F64 saglabāja.

Sociālā dzimuma (gender) tiesības tiek politiski un institucionāli nostiprinātas un aizsargātas dažādos veidos un visiem iespējamiem līdzekļiem - arvien biežāk represīviem. Kopš 1975.gada ES ieviesusi padsmitos mērāmu direktīvu skaitu, kas saistītas ar dzimumu līdztiesības nostiprināšanu. 2011.gada 11.martā Stambulā parakstīšanai tika atvērta Eiropas Padomes “Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu” jeb tā sauktā Stambulas konvencija. Konvencijā ar terminu “dzimums” tiek saprastas sociālās lomas, uzvedība, nodarbošanās un īpašības, ko konkrēta sabiedrība uzskata par atbilstošām sievietēm un vīriešiem. Šai definīcijai ir liela nozīme, jo ratificējot konvenciju, šāda cilvēka dzimuma izpratne būs saistoša visām dalībvalstīm.

Karš pret cilvēka būtību sociālajās zinātnēs un dzimtes studiju programmās

Dženderisma ideoloģijas zinātniski teorētisko pamatojumu nodrošina dāsni finansētā un politiski atbalstītā dzimtes pētniecība (gender researh), kas ar plašu vērienu tika uzsākta 20.gadsimta 70.gados. Tajā pašā laikā dzimtes pētniecība tiek uzskatīta par pretrunīgāko un ideoloģizētāko no zinātnēm, jo tās saknes meklējamas kultūrmarksismā (tā sauktā Frankfurtes skola), kura idejas Eiropā un visā Rietumu pasaulē ar jaunu spēku atdzima pagājušā gadsimta 60. - 70.gados.

Kultūrmarksismam tiek piedēvēta tā saukto 200+ metožu pielietošana sabiedrības apziņas ietekmēšanai un veidošanai. Šīs metodes savas politikas īstenošanai tieši vai netieši pārņēmusi arī Eiropas Savienība. Biežāk minētās no “tehnikām” ir: politkorektums, bērnu agrīna seksualizācija un homoseksualitātes popularizēšana, rasistisku noziedzīgu nodarījumu provocēšana, vecāku un skolotāju autoritātes mazināšana, ģimenes institūcijas dekonstrukcija, pārmērīgas alkohola lietošanas veicināšana, tiesu varas korumpētība, ticības un reliģijas noniecināšana, sabiedrības psihoemocionāla traumēšana tiesiskuma trūkuma dēļ, masu migrācija ar nolūku destabilizēt cilvēka identitāti un radīt pastāvīgu spriedzi, mediju kontrole un vārda brīvības ierobežošana.

Godprātīgi zinātnieki un intelektuāļi visā pasaulē cenšas pievērst sabiedrības uzmanību dzimumu līdztiesības (gender equality) pseidozinātniskumam un ideoloģiskajiem mērķiem, tostarp tās virzībai uz globālu totalitārismu. Akadēmiskajā vidē šodien zināmi daudzi gadījumi, kad zinātnieki, izsakot dženedrisma teoriju apstrīdošas domas, kas nereti būtībā ir konkrēta pētījuma rezultāts, tiek pakļauti nežēlīgai un netaisnīgai kritikai, bieži vien apsūdzot viņus kādā no diskriminācijas veidiem. Vācu publiciste un socioloģe Gabriela Kubija (Gabriell Kuby) rakstā “Džederisma ideoloģija - klusā revolūcija” spiesta konstatēt, ka vārda brīvība Rietumu sabiedrībā faktiski vairs nepastāv.

Austrālijas intelektuālajā žurnālā “Quadrant” izcilais austrāliešu zinātnieks, urbānais antropologs un politikas etologs Frenks Salters (Frank Salter) publicēja rakstu ciklu “Karš pret cilvēka būtību sociālajās zinātnēs” un “Karš pret cilvēka būtību dzimtes pētniecībā”. Viņš uzsver, ka bioloģiskās nosacītības/iedzimtības nozīmes ignorēšana sociālajās zinātnēs, īpaši dzimtes pētījumos, ir atbrīvojusi ceļu utopiskām idejām par cilvēka būtības maiņu un jaunas sabiedrības veidošanu. Salters uzdod jautājumu, kā novērst situāciju, kad dzimumu pētniecības institūtos ideoloģijas, politikas un ekonomisko interešu vārdā nepatiesība tiek pasniegta kā patiesība? Šādā veidā izkropļotas tiek studentu zināšanas vairākās paaudzēs un nodarīts būtisks kaitējums nācijas politiskajai kultūrai.

“Gender mainstreaming” jeb dzimumu līdztiesības integrētā pieeja

Termins gender ir aizgūts no valodniecības, un nozīmē “dzimte” - sieviešu, vīriešu vai nekatrā dzimte. Ceļš, pa kuru šodien virzās Rietumu pasaule, ir skaidri iezīmēts uz nekatro dzimti. ES dzimumu līdztiesības politikas mērķis ir dzimumneitrāla jeb bezdzimuma sabiedrība (de-genderd, non-gendered, gender neutral society). Tās īstenošanai kopš 1995.gada ieviesta īpaša stratēģija - gender mainstreaming jeb dzimumu līdztiesības integrētā pieeja, kas nozīmē visaptverošu dzimumu līdztiesību - tā skars gan cilvēku privāto dzīvi, gan valstu politiku visās tās izpausmēs un līmeņos. Līdz ar gender mainstreaming stratēģijas ieviešanu var uzskatīt, ka ES ir notikusi pilnīga politiskās, sabiedriskās, sociālās, mākslas, kultūras, zinātnes un arī privātās dzīves ideoloģizācija.

Savulaik lēmumā par Eiropas Kopienas 7.ietvarprogrammas atbalsta zinātnei īstenošanu norādīts, ka dzimumu līdztiesības aspektu integrācija veicama visās zinātnisko pētījumu jomās. Rokasgrāmatā par dzimumu aspektu pareizu integrēšanu pētniecībā ES zinātniekiem tiek izskaidrots, ka “cilvēka dzimums, tāpat kā pati sievišķība un vīrišķība, ir sociāls konstrukts, kas mainās atkarībā no vietas un laika, kā arī starp kultūrām. Sociālais dzimums novēršas no izpratnes par dzimumu kā bioloģiski iedzimtu pazīmi, un dod signālu, ka bioloģija vai anatomija nav liktenis”. Lēmums paredz vēl vairāk ideoloģizēt augstskolas, uzsverot, ka “dzimtes studijas universitātēs un to ciešā saistība ar zinātniskās izpratnes nostiprināšanu ir pamatjautājums universitāšu reformas un modernizācijas kontekstā”.

Šobrīd neviens ES finansēts projekts nevar tikt īstenots, ja tajā nav ietverts dzimumu līdztiesības aspekts. Noteiktu ideoloģiju spilgti raksturojoša ir arī leksikas izvēle. Tikai viens mazs, bet ļoti uzskatāms piemērs. Savulaik EK 6.ietvarprogrammā tika realizēts megaprojekts, kurā piedalījās 29 Eiropas valstis, un kura mērķis bija jaunas teorijas un praktisko paņēmienu izstrādāšana dzimumu līdztiesības īstenošanai Eiropā. Projekta nosaukums bija “QUING” (Quality in gender + equality policies). Vienlaikus Quing ir arī homoseksuāļu subkultūrai piederīgs vārds, kas darināts no vārdiem queen (karaliene) un king (karalis), tā radot apzīmējumu starpdzimuma (trans) karaliskai personai.

Dzimumu līdztiesības ieviešanas praktiskie aspekti Eiropas Savienībā

ES dzimumu līdztiesības politika ir vērsta uz cilvēka identitātes, tai skaitā dzimumidentitātes un dzimumu lomu nonivelēšanu un maiņu visā viņa dzīves ciklā. Saukļi par sieviešu tiesībām un dzimumu stereotipu mazināšanu kalpo tikai sabiedrības maldināšanai. Arī Latvijā ir politiķi un organizācijas, kas maldina sabiedrību, stāstot, ka tamlīdzīgu programmu “mērķis nav ietekmēt dzimumidentitāti vai popularizēt homoseksuālismu”. Savukārt lietuviešu psihoterapeits profesors Gintauts Vaitoška raksta: “Šo programmu īstenotāji aizgūtnēm runā par to, ka šajās programmās tiks runāts tikai par “dzimumu līdztiesību”, taču nepasaka, ka jēdziens “dzimums” lietots sociālā dzimuma nozīmē (gender). Bet “sociālā dzimuma” izpratne nozīmē piedāvājumu savu dzimumu izvēlēties. Dženderisma ideologi konstruē mūsu kultūru ne mazāk, kā to darīja komunistiskais režīms.”

Dzimumu līdztiesības ideologi apzinās, ka mainīt pieauguša cilvēka identitāti ir pārāk grūti, tādēļ intensīvi fokusējas uz vieglāk ievainojamām grupām - mazgadīgiem bērniem, kuru identitāte vēl tikko sāk nostiprināties, un hormonu plosītiem pusaudžiem. Ģimene, bērnudārzi, skolas, jaunatnes programmas un laikmetīgā kultūra ir galvenie virzieni, kuros izvēršama visaktīvākā rīcība. 2008.gada 9.jūnija ES Padomes “Secinājumos par dzimumu stereotipu izskaušana sabiedrībā” teikts, ka, “lai uzlabotu sieviešu stāvokli un veicinātu dzimumu līdztiesību, jau agrā bērnībā ir jāizskauž dzimumu stereotipi, kas veido meiteņu un zēnu identitāti, pievēršot īpašu uzmanību tām struktūrām un mehānismiem, kas vairo un pastiprina tradicionālās dzimumu lomas un stereotipus.”

Viena no tādām struktūrām ir ģimene, tādēļ dzimumu līdztiesības politikas dokumentos tiek uzsvērta nepieciešamība pēc iespējas samazināt vecāku lomu bērnu socializācijā, lai gan pēc būtības tas ir vecāku galvenais uzdevums. Visticamāk, ka tieši tas ir pamatā tā saucamajai darba un ģimenes dzīves saskaņošanai, jo tā ir lieliska iespēja bērnus pasargāt no vecāku “negatīvā” piemēra, nododot tos institūciju uzraudzībā, kur bērnu sagaida attiecīgi apmācīti un sagatavoti izglītības darbinieki. Šo aspektu būtu jāapzinās, vērtējot Eiropas Savienības centienus panākt, lai pēc iespējas agrīnāk un pēc iespējas plašāk vecākiem un to bērniem tiktu nodrošināta pieeja bērnudārziem. Tā vietā drīzāk būtu jādomā par atbalstu iniciatīvām, kas iestājas par pirmsskolas vecuma bērnu mājmācību.

Antverpenes un Madrides universitāšu kopējā pētījumā par dzimumu lomu konstruēšanu ES teikts: “Sievietes līdzdalība darba tirgū, izmantojot darba un ģimenes dzīves saskaņošanas pasākumus, bieži tiek prezentēta kā brīnumlīdzeklis visām ES problēmām: risinājums demogrāfiskajiem izaicinājumiem, līdzeklis, kā kāpināt ES produktivitāti, un arī kā līdzeklis, lai sasniegtu dzimumu līdztiesību. Sievietes tiek konstruētas kā universālas visu ES problēmu atrisinātājas jeb “factotum” (kalpotājs vai persona, kurš var, prot un spēj veikt visu darāmo), tā nešaubīgi turpinot sieviešu darba ekspluatāciju”.

Lai arī darba un ģimenes saskaņošana vienmēr tikusi pozicionēta kā pozitīva iniciatīva tieši dzimstības veicināšanai Eiropā, reālā dzīve to tā arī nav apliecinājusi. Norvēģijas, Zviedrijas un Itālijas pētnieku kopīgi veiktajā pētījumā par dzimumu līdztiesības ideoloģijas ietekmi uz dzimstību Eiropā, secināts, ka “nav nekādu pazīmju, kas liecinātu par pozitīvu saistību starp izteikti līdztiesīgu attieksmi pret dzimumu lomām sabiedriskajā sektorā un mātes lomu ģimenē, tāpat vēlmi laist pasaulē bērnus.”

Sievietes pašas vēlmēm un vitālajām vajadzībām gan nav lielas nozīmes, pat vairāk - viņām uz to nav tiesību. Kad feminisma radītājai, franču rakstniecei Simonai de Bovuārai tika jautāts, vai sievietei ir tiesības palikt mājās un audzināt bērnus, ja viņa to vēlas, Bovuāra atbildēja: “Nē, tādu tiesību viņai nav, jo tad pārāk daudz sieviešu izvēlētos šo iespēju”. Sievišķības un mātes lomas vietā sievietei Eiropas Savienībā tiek piedāvātas tiesības uz “varas pozīciju” profesionālajā darbā un politiskajā karjerā, lai gan savā grāmatā “Mīlestības mācība: dzimumaudzināšana” psihoterapeits Jānis Zālītis saka: “Iegūstot aktīvo agresivitāti, sieviete kļūst par vīrieti brunčos. Viņa vada kolektīvu, bet bērni šādai sievietei aug garīgi kropli vai to vispār nav. Tas nesaskan ne ar tautas, ne pašas sievietes interesēm.”

Tam, kādēļ sievietes un vīrieši izvēlas atšķirīgas profesijas, no zinātniskā viedokļa ir bioloģiski priekšnosacījumi, tādēļ sieviešu masveida virzīšana vīriešu profesionālajā vidē faktiski uzskatāma par vardarbību pret sievieti. Protams, ir izņēmumi, bet šajā gadījumā runa ir par apzinātu politisku virzību. Dzimumu līdztiesības ekspansijas rezultātā Rietumu sabiedrību piemeklējusi vīriešu identitātes krīze - arvien vairāk pieaug vīriešu skaits, kas vecumā no 35 - 55 gadiem izdara pašnāvību, kuras iemesls ir vīrišķās identitātes zaudēšana. Īpaši šī problēma aktuāla sabiedrības zemākajos slāņos. Liela daļa vīriešu, zaudējot savu identitāti, kļūst izteikti sievišķīgi un labprāt uzņemas mājsaimnieču lomu, turklāt ļoti daudzi no viņiem bērnus un ģimeni nevēlas vispār, jo tas prasa atbildības uzņemšanos.

Pakāpeniski vīriešiem tiek atsavināts arī vīrišķības pēdējais bastions - armija un policija. Latvija šai ziņā ir līdere NATO valstu vidū - 15,3% no NBS personāla ir sievietes, bet Zemessardzē pat 17% (2020.gada dati), kamēr Polijā - 0,5 %, un pat ASV tikai 10,5%. Vīrišķās identitātes zaudēšanai ir cieša saistība ar nacionālas valsts pastāvēšanu - iztrūkstot vīrišķās agresivitātes aspektam, kas vitāli nepieciešams patriotisma jūtām un savas valsts aizstāvēšanai, nacionālas valsts pastāvēšana ir apdraudēta, un tad var izrādīties taisnība tiem, kas saka, ka nacionālas valstis jau ir pagātne.

Dzimumu līdztiesības ideoloģijas cīņai pret cilvēka dzimumidentitāti ir būtiska nozīme jaunas sabiedrības radīšanā. Nonivelējot vīrišķo un sievišķo, tiek iznīcināta sievietes un vīrieša būtība. Jānis Zālītis minētajā grāmatā “Mīlestības mācība” ir zinātniski izskaidrojis, ka sieviešu un vīriešu dzimumu lomu atšķirībām, sievišķības un vīrišķības izkopšanai ir svarīgākā nozīme katras tautas un visas cilvēces pastāvēšanā un kvalitatīvā atražošanā. Šis dabas (Dieva) dotais pretstats ir mīlestības pamatā, un tā nonivelēšana noved pie mīlestības kraha. Tieši mīlestības neiespējamība cilvēku sabiedrībā ir viens no dzimumu līdztiesības ideoloģijas sasniedzamajiem rezultātiem, lai radītu jauno sabiedrību, kas, vai nu sevi atražot vairs nespēs, vai arī cilvēki veidos bioloģizētu, viegli pārvaldāmu, patērnieciski orientētu sabiedrību, kura ne garīgi, ne fiziski vairs nebūs spējīga sevi aizstāvēt.

Dzimumu līdztiesības ideoloģija kļuvusi arī par instrumentu iedzīvotāju skaita samazināšanai pārapdzīvotajā pasaulē. Dzimstība samazinās visā Eiropā, bet visstraujāk tieši Austrumeiropas valstīs, savukārt no tām visstraujāk - Latvijā. ES prognozē stabilu iedzīvotāju skaita samazināšanos visās Austrumeiropas valstīs ilgtermiņā. Nevienā no Austrumeiropas valstīm nav plānota iedzīvotāju skaita palielināšanās tuvāko 50 gadu laikā. 2060.gadā eiropiešu izcelsmes cilvēku būs mazāk nekā 10% no visiem pasaules iedzīvotājiem. Jāpiebilst, ka 2000.gadā tie vēl bija 17%, bet 1966.gadā - 25%.

Karš pret cilvēka iekšējo būtību Eiropas Savienībā un pasaulē uzņem arvien lielākus apgriezienus. Roku rokā ar cilvēka dzimumidentitātes nonivelēšanu iet ģimeniskās, etniskās un valstiskās piederības izdzēšana no cilvēka apziņas. Tā sistēmiski un mērķtiecīgi tiek sagrautas visas cilvēkam būtiskas identitātes, aizpildot iekaroto telpu ar vēlamo ideoloģiju, kuru savu mērķu realizēšanai globālā varas elite var atļauties nopirkt par naudu, izmantojot varu, statusu un iebaidīšanu. Diemžēl nacionālās valdības lielā daļā valstu pārmērīgi atbalsta šādas “jaunās progresīvās” ideoloģijas, kas vārda tiešā nozīmē sagrauj šo valstu turpmākās pastāvēšanas pamatus, vismaz nacionālu valstu statusā noteikti.

Dzimumu līdztiesības teorijas atmaskošana Norvēģijā

2011.gada 31.decembrī tika slēgts Ziemeļvalstu Dzimtes pētījumu institūts (Nordik Gender Institute, iepriekš zināms ar nosaukumu Nordic Institute for Women’s Studies and Gender Research), kuru 1995.gadā nodibināja Ziemeļvalstu Ministru padome. Institūts atradās Norvēģijā, Oslo (piesaistīts Oslo Universitātei), tajā līdzdarbojās Norvēģija, Dānija, Islande, Zviedrija, Somija, kā arī Farēru un Ālandu salu un Grenlandes autonomie apgabali. Savu darbību ar Ziemeļvalstu Ministru padomes starpniecību tas izvērsa ne tikai Ziemeļvalstīs, bet arī Baltijā un Krievijas Ziemeļrietumu apgabalos.

Ziemeļvalstu Ministru padome bija spiesta institūtu slēgt pēc tam, kad Norvēģijas sabiedriskajā televīzijā tika demonstrēts septiņu dokumentālo filmu cikls “Smadzeņu skalošana”, kas atmaskoja institūta pseidozinātnisko darbību. Cikla autors ir sociologs un pazīstams norvēģu komiķis Heralds Aja (Harald Eia). Septiņas viņa uzņemtās filmas atklāja patiesību ne tikai dzimumlīdztiesības aspektā, bet arī par homoseksuālismu, etnisko un rasu diskrimināciju un citiem ideoloģiskiem jājamzirdziņiem. Filmas izraisīja pamatīgas dusmas Norvēģijas sabiedrībā, atklājoties patiesībai, ka par nodokļu maksātāju naudu dāsni tiek finansēta nevis zinātne, bet ideoloģija. Rezultātā tika slēgts ne tikai sevi diskreditējušais institūts, bet pārtraukts finansējums dzimumu līdztiesības/dzimtes pētījumiem vispār.

Heralds Aja, kurš atmaskoja dzimtes pētnieku sabiedrības smadzeņu skalošanu Norvēģijā.
Diemžēl Eiropas Savienībā “gender equality” ideoloģija turpina zelt un plaukt.

Heralds Aja meta izaicinājumu “sociālo dzimumu paradoksam” un, izmantojot savu komiķa talantu, naivā formā Dzimtes pētījumu institūta “pētniekiem” uzdeva it kā vienkāršus jautājumus par seksuālo orientāciju, dzimumu sociālajām lomām, vardarbību, rasi un izglītību. Pēc tam ar safilmēto materiālu devās uz pasaulē atzītām universitātēm ASV un Lielbritānijā, lai šo augstskolu zinātniekiem lūgtu komentēt institūta speciālistu sniegtās atbildes. Filmā redzams, kā pasaulē atzītiem profesoriem Norvēģijas “kolēģu” teorijas liek pavīpsnāt, jo ir pretrunā ģenētikas zinātnes pamatpatiesībām.

Dzimumu līdztiesības paradokss

Ziemeļvalstis pasaules mērogā ir līderes dzimumu līdztiesības jomā. Norvēģija starp 154 valstīm ir pirmajā vietā. Sievietes šajā valstī ir ministres, partiju vadītājas un līdzīgos amatos. Tiek apgalvots, ka dzimumu līdztiesības politikas iespaids panācis to, ka sievietes labprāt izvēlas tehniskās profesijas. Savukārt Heralds Aja pamanīja, ka oficiālā statistika rāda pavisam citu ainu - Norvēģijā 90% kalpotāju ir sievietes, kamēr 90% inženieru - vīrieši. Kur tad nu paliek izslavētā dzimumu līdztiesība?

Norvēģijas dzimtes pētnieks profesors Jurgens Lorensens (Jorgen Lorentzen) minētajā filmā šo paradoksu mēģina skaidrot šādi: vīriešu un sieviešu izvēli nosaka sociālie faktori un stereotipi. Viņaprāt, sievietes un vīrieši ir vienādi un nepastāv nekādu atšķirību viņu smadzenēs. Atšķiras tikai dzimumorgāni. Kolumbijas universitātes psihiatrijas doktors Ričards Lipa (Richard Lippa) atspēko šo teoriju, iepazīstinot ar pētījuma rezultātiem, kas iegūti, aptaujājot 200 000 cilvēku 53 pasaules valstīs. Lipa secina, ka vīriešiem vairāk ir nosliece uz tehnikām profesijām, savukārt sievietes izjūt aicinājumu darboties sociālajā jomā. Tas dod nopietnu pamatojumu uzskatīt, ka vīriešu un sieviešu domāšanas veids un psiholoģiskās īpatnības ir atšķirīgas kopš dzimšanas, tādēļ arī viņu izvēles ir atšķirīgas.

Savukārt Kembridžas universitātes profesors Saimons Barons Koens (Simon Baron Cohen) iepazīstināja ar veiktajiem pētījumiem, kas pierāda, ka dzimumu atšķirība ir bioloģiski nosacīta - atšķiras ne tika dzimumorgāni, bet katram dzimumam ir raksturīgs noteikts smadzeņu tips. Pētīdams jaundzimušos, viņš novēroja, ka zēnu un meiteņu tieksmes ir atšķirīgas kopš pirmajām dzīves dienām. Zēnus vairāk saista tehniskas lietas, bet meitenes - cilvēku sejas. Norvēģu psihiatrs Trunds Dīsets (Trond Haaken Diseth) to pašu novēroja, veikdams eksperimentus ar vienu vai pāris gadus veciem bērniem. No mantu kastes veselas meitenītes izvēlējās lelles, bet zēni - mašīnas. Savukārt bērni, kuriem bija dzimumorgānu anomālijas, izvēlējās neitrālas rotaļlietas, piemēram, klucīšus.

Pēc tam, kad Ziemeļvalstu Dzimtes pētījumu institūta “zinātnieki” tika iepazīstināti ar ASV un Lielbritānijas kolēģu pretargumentiem, Lorensens pauda viedokli, ka ievērojamo pasaules zinātnieku pētījumi ir “vāji”, tomēr, kad viņam tika vaicāts, vai ir pierādījumi, kas pamatotu viņa teoriju, “pētnieks” teica: “Mana hipotēze saka, ka vīrieša un sievietes būtībā atšķirību nav. Taču zinātne to nav pierādījusi.”

Pēc atmaskojošā filmu cikla “Smadzeņu skalošana” demonstrēšanas Norvēģijas sabiedriskajā televīzijā, sākās diskusijas, vai dzimumu līdztiesības teorija nav tikai peļņu nesoša ideoloģija, bet dzimumu un rasu nevienlīdzība, tāpat kā homoseksuāļu diskriminācija - mākslīgi uzpūsts burbulis? 2012.gada janvārī Turīnas un Mančesteras universitāšu zinātnieki Marko del Džudiče (Marco Del Giudice), Toms Būts (Tom Booth) un Pols Ērvings (Paul Irwing) zinātnes interneta žurnālā “PLOS One” publiskoja pētījuma rezultātus, kas norāda uz lielām un būtiskām atšķirībām sieviešu un vīriešu psiholoģijā. Viņi aicināja zinātniekus atmest līdz tam propagandēto ideju par minimālām atšķirībām, jo tā balstīta nepareizā metodoloģijā. Zinātnieki aicina pētījumus par dzimumu psiholoģiskajām atšķirībām un to bioloģiskajiem un kultūras cēloņiem turpmāk veikt tikai uz objektīviem pamatiem.

Lietuvas inteliģences un sabiedrības pretošanās dženderisma ideoloģijai

Dažādu ES vai to dalībvalstu sponsorētu dzimumlīdztiesības un dzimumneitralitātes mācību līdzekļu mērķis “ir sapludināt tradicionālās, strikti novilktās dzimumu sociālo lomu robežas, lai bērniem atvērtu plašākus apvāršņus sevis un pasaules izzināšanai, atklājot viņu patiesos talantus un sekmējot vispusīgāku attīstību”. Lietuviešu profesore un edukoloģijas (pirmsskolas un sākumskolas izglītības pedagoģijas) zinātņu doktore Birute Obeliene par to saka: “Dzimumu atšķirības ir būtiski apzināties no mazotnes, jo atšķirības starp vīrieti un sievieti nav tikai anatomiskas. Sievietes un vīrieši domā un uztver atšķirīgi, izprot sevi un pasauli atšķirīgi, izpauž sevi un rada atšķirīgi. Šobrīd mums cenšas iegalvot, ka, līdz ko vienādosim dzimumus, tā radīsies cieņa vienam pret otru. Šāds apgalvojums ir aplams. Ja gribam runāt par līdztiesību, pareizāk ir runāt par līdzvērtīgumu. Bet, lai iedzīvinātu līdzvērtības principu, mums jāatzīst, ka dažāda dzimuma personas ir atšķirīgas pēc būtības.”

Atbildot uz Lietuvas dienas laikraksta “Respublika” žurnālistes jautājumu, vai teorija, ka dzimumidentitāte neiedzimst un to var iegūt, ir zinātniski pamatota, profesore Obeliene atbild: “No zinātniskā viedokļa tā ir absolūti nepamatota. Feminisma klasiķe, franču filozofe Simona de Bovuāra ir teikusi, ka par sievieti nepiedzimst, bet kļūst. Šo teikumu ātri aizguva feminisma teorētiķi, aizmirsdami patiesības otru pusi. Par sievieti patiešām kļūst, bet, lai par to kļūtu, ir jāpiedzimst par meiteni. Tāpat ir ar vīriešiem. Tas, ka meitenes ir meitenes, un zēni ir zēni, ir svarīgi saprast jau no mazām dienām.”

Ne mazāk kritisks ir jau augstāk pieminētais psihoterapeits, medicīnas zinātņu doktors, Nacionālās vecāku un ģimenes asociācijas biedrs Gintauts Vaitoška, kurš par Eiropas Savienības un Ziemeļvalstu dzimumu līdztiesības projektiem izsakās tā: “Šīs programmas vienmēr tiek prezentētas kā dzimumu līdztiesības projekti. Dzirdot terminu “dzimumu līdztiesība”, sākumā šķiet, ka tiek runāts par sieviešu un vīriešu vienlīdzīgām iespējām, cīņu pret diskrimināciju. Taču šīs programmas par atsevišķu dzimumu uzskata ne tikai sievieti vai vīrieti, bet arī homoseksuālistus, biseksuāļus, transseksuāļus un citus.”

Savulaik latviski izdoto grāmatu “Diena, kad Kārlis bija Karlīna” un “Diena, kad Rūta bija Rihards” pielikumā “Bērnudārzi, kuros vieta ir PepijPrinčiem un PirātPrincesēm”, “iedvesmojošajā metodiskajā līdzeklī darbam ar dzimumlomām un līdztiesību”, pirmsskolas pedagogiem tiek paskaidrots: “Atšķirībā no priekšstata, ka bērnam ir dzimums kā konstants un nemainīgs lielums, mēs dzimumumlomas iegūšanu uzlūkojam kā procesu, kas norisinās ilgākā laikā un principā var vest daudzos virzienos. Nav vienas galīgās patiesības par to, kādiem jābūt zēniem un kādām meitenēm. Šādu patiesību ir daudz, un tās ir mainīgas.” Paldies Dievam, pateicoties sabiedrības sašutumam, Latvijā šo grāmatiņu masveida izplatīšana bērnudārzos tika apturēta, bet Lietuvā izdevās to izdošanu pārtraukt pavisam.

Šādas grāmatiņas ar “diviem tētiem” un “divām mammām” Latvijā turpinaizdot joprojām.

Vēl pirms tam, 2009.gadā, Lietuvā bija apturēta līdzīga projekta “Gendrloops” ievešana bērnudārzos. Toreiz ES Leonardo da Vinči programmas ietvaros tika izstrādāts metodiskais līdzeklis ar mērķi izskaidrot bērnudārza bērniem netradicionālu seksuālo orientāciju. Bērniem bija sagatavota pasaka par diviem prinčiem, kuri viens otru mīl, apprecas un kļūst par laimīgu karaļpāri, “veicinot izpratni par seksuālās dzīves dažādības nozīmi atsevišķu cilvēku un visas sabiedrības dzīvē.” Arī Latvijā grāmatiņas par Karlīnu un Kārli nebūt nav aizmirstas, un joprojām ir pedagogi, kas tās labprāt izmantotu. Tāpat bez lieka trokšņa tiek izdotas jaunas krāsainas grāmatiņas bērniem par diviem tētiem, divām mammām un tamlīdzīgu homoseksuāļu ideoloģiju propagandējošu saturu.

Latvijā ir politiskas partijas un nevalstiskas organizācijas, kas, saskaroties ar sabiedrības pretestību mēģinājumiem ievazāt mūsu zemē dženderisma ideoloģiju, ķeras pie klajas demagoģijas, saucot šādu nostāju par “padomju un viduslaiku kombināciju”, “totalitāru pieeju”, “kristīgi ortodoksālu dzīves modeli”, “19.gadsimta izpratni par dzimumu lomām”, kas “kaitē bērniem un kavē Latvijas attīstību”. Tajā pašā laikā ir vairāk nekā traģiski, ka grāmatas un metodiskie līdzekļi, kas pauž tautai naidīgu ideoloģiju un grauj Latvijas kā nacionālas valsts pamatus, joprojām tiek brīvi izplatīti, neskatoties uz to, ka daudzviet Eiropā un pat Ziemeļvalstīs dzimumu līdztiesības/dzimtes teorija atzīta par pseidozinātni, kas izpilda vien propagandas funkcijas globālajai elitei izdevīgas ideoloģijas uzspiešanai sabiedrībai.

© 2012 Ieva Bērziņa, Raimonds Bukbards; 2021 Ervīns Jākobsons (papildinājumi un redakcija). Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz pirmavotu un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Komentāri (3)

  1. Latvijas mediji aizgūtnēm taurē, ka Satversmes tiesa atzinusi Stambulas konvenciju par atbilstošu Satversmei. Tā nav patiesība. Satversmes tiesa konvenciju atzinusi par atbilstošu Latvijas pamatlikumam tikai vienā punktā: “Īpašu pasākumu īstenošana sieviešu aizsardzībai no vardarbības atbilst Satversmei”. Par pārējiem punktiem, kuru dēļ arī notiek strīdi, ST nav gribējusi lemt.

    Turklāt ST spriedumā nepārprotami teikts: “Spriedums NEUZLIEK Saeimai pienākumu ratificēt Stambulas konvenciju”. Neskatoties uz to, neoliberāļu partijas “Attīstībai/PAR” un “Jaunā Vienotība” turpināšot uzstāt uz konvencijas ratificēšanu. Viņus atbalsta visa raibi varavīkšņainā “progresīvo” kompānija. Vai konvenciju ratificēs, laikam visvairāk atkarīgs no “Saskaņas” biedriem, kas pēc Niluškas “iznākšanas no skapja” nometušas tradicionālo vērtību piekritēju maskas un kļūst arvien “krāsaināki”.

  2. Ervīn, ko tieši nozīmē “Par pārējiem punktiem, kuru dēļ arī notiek strīdi, ST nav gribējusi lemt.”-??- tas ir kā Saeimas deputātu atturēšanās balsojumos, kas parasti ir kaitējoša (jo vai nu nepalīdz pieņemt labus ierosinājumus, jeb arī nepalīdz apturēt sliktos)?

  3. edgar,
    cik saprotu, prasības iesniedzēji bija ST lēmuma pieņemšanai par atbilstību Satversmei minējuši vairākus Stambulas konvencijas punktus, arī to, kas netieši spiež mūs pieņemt sociālos dzimumus (gender). ST atzina tikai, ka Satversmei atbilstošs ir punkts par īpašu pasākumu veikšanu tieši sieviešu aizsardzībai no vardarbības, jo arī tas izsauca bažas par iespējamu vīriešu un bērnu diskrimināciju, kurus arī vajadzētu sargāt no vardarbības. Savukārt par pārējiem ST iesniegtajiem konvencijas punktiem tiesa vienkārši izbeidza tiesvedību, nepasakot neko. Būtībā tā ir izvairīšanās no atbildības. Droši vien Osipovas ideoloģiskā pārliecība saka, ka konvencija jāratificē tāda, kāda ir, bet pateikt, ka sociālie dzimumu atbilst Satversmei, šoreiz laikam būtu acīmredzama muļķība. Tāpēc labāk nesaka neko…

Uzraksti komentāru