Vai homoseksuāls un kristīgs dzīvesveids ir savienojami

Ievietoja | Sadaļa Polemika | Publicēts 21-05-2021

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

“Laikmeta zīmēm” vienmēr šķitis neizprotams to homoseksuāļu domāšanas veids, kas sakās ticam Dievam un pat dēvē sevi par kristiešiem, bet vienlaikus mierīgi dzīvo homoseksuālās attiecībās, neizjūtot nekādu iekšēju diskomfortu, kaut Bībele šādu dzīvesveidu nepārprotami nosauc par Dievam nepieņemamu. Vēl vairāk - daudzi ne tikai turpina piekopt viendzimuma attiecības, bet, pretēji Dieva Vārdā teiktajam, sludina, ka viņus tādus radījis Dievs un homoseksuālisms ir gluži normāla seksualitātes forma. Tā kā lielākā daļa kristīgo draudžu šādus apgalvojumus un dzīvesveidu kategoriski noraida, “kristīgie” homoseksuāļi dibina paši savas “draudzes” vai arī rod pajumti liberālkristiešu kopienās. Tāpēc mums šķita interesanti noskaidrot, kā šie cilvēki spēj savu dzīvesveidu savienot ar Kristus mācību un nesaredzēt tajā nekādas pretrunas.

Diemžēl vai par laimi “Laikmeta zīmēm” nav daudz paziņu homoseksuāļu vidū, vismaz ne tādu, ar kuriem par šo jautājumu varētu runāt tik atklāti. Tie daži bijušie homoseksuāļi, kurus pazīstam, sastopoties ar Dievu un pieņemot Kristus viņiem dāvāto žēlastību, ir atstājuši savu grēku un tagad dzīvo normālu dzīvi. Pat ja kādiem tas nav bijis viegli un prasījis laiku, beigās tomēr Kristus asiņu spēks viņus ir atbrīvojis no visām atkarībām un grēka verdzības. Taču tad interneta plašumos nejauši uzgājām kāda Latvijā pazīstama geja, kurš arī sevi sauc par kristieti un pat kalpo vienā no Rīgas draudzēm, liecību par to, kā viņš jūtas vienlaikus esot kristietis un gejs. Liecība publicēta Eiropas homoseksuāļu vietnē “Gay Christian Europe”. Šī “geja-kristieša” vārds ir… nu, protams - Kārlis Streips.

Savu stāstījumu pazīstamais žurnālists un homoseksa aizstāvis iesāk ar nelielu atskatu paša bērnībā Čikāgā, kur viņš apmeklējis svētdienskolu “tāpēc, ka latviešu bērni tā darīja”. Kārļa ģimene neesot bijusi īpaši reliģioza, tomēr baznīcu apmeklējuši vismaz valsts svētkos - 18.novembrī. Mācītāja sprediķi gan viņam likušies nebeidzami gari. Taču, kur tu dēsies - latviešu sestdienas un vasaras skolās arī katrs rīts sācies ar lūgšanu. Tā Kārlis apguvis gan Tēvreizi, gan iepazinis dievkalpojumu liturģiju.

Taču par to, kā kļuvis gejs, Streips nestāsta. Vairums homoseksuāļu apgalvo, ka tādi esot piedzimuši un jau kopš bērnības uz savu dzimumu vien lūkojušies. Vai tā bija arī ar Kārli? Par to liek šaubīties kāda savulaik publiskajā telpā nonākusi informācija, ka Streips savam mācītājam rakstītā vēstulē, kas 80.gados publicēta vienā no trimdas žurnāliem, atzinies: jaunībā viņš bijis ASV kongresmeņa palīgs, bet daudziem no tiem esot tā dēvētie jaunekļi - pāži. Tā arī viņš kļuvis par homoseksuāli. Taisnība vai nē, bet mācītāji un psihoterapeiti, kas specifiski strādā ar homoseksuāļiem, arī stāsta, ka sākot nopietni šķetināt šādu cilvēku homoseksuālisma dziļākās saknes, visbiežāk atklājas, ka viņu tieksme nebūt nav strikti iedzimta, bet drīzāk dažādu ārēju vai psiholoģisku faktoru un apstākļu ietekmēta.

Attiecības ar Dievu Kārlis gan izveidojis vēlāk. Kā jūs domājat, kur? Kādas homoseksuāļu “baznīcas” draudzē Topekā, Kanzasas pavalstī, kuru apmeklēt viņš jutis “konkrētu aicinājumu”. Šo “baznīcu” savulaik dibinājis par homoseksa piekopšanu no kristiešu draudzes izslēgts “mācītājs”, un tā speciāli radīta LGBT personām, “kuri nespēj izveidot attiecības ar tradicionālajām baznīcām”. Topekas draudzes mācītājs, Streipa vārdiem runājot, bijis “maigs lācītis”, un Kārlis šajā draudzē atradis “labus draugus un mājvietu”. Vēlāk viņš apmeklējis tās pašas “baznīcas” draudzi Vašingtonā, kas bijusi “jautra baznīca” ne vien ar ērģelēm, bet arī ar klavierēm un tamburīniem. Tās “mācītājs” bijis slims ar HIV. Kad Streips gatavojies pārcelties uz dzīvi Latvijā, viņam bijis grūti atstāt šo “jautro” draudzi.

Streips arī stāsta, ka ar HIV inficētā “mācītāja” sprediķi bijuši “sāpīgi patiesi”, piemēram, par tēmu “Kāpēc mēs ziedojam savu ķermeni, lai uz īsu mirkli baudītu mīlestību”. Nezinām, ko īsti sludināja šis cilvēks, taču vismaz pēc nosaukuma spriežot, tā patiešām varētu būt tēma, kurā konkrētās draudzes apmeklētājiem, tostarp Streipam, būtu bijis vērts ieklausīties. Jo Dieva Vārds pauž, ka garīgi atdzimuša kristieša ķermenis ir Svētā Gara mājoklis (1.Kor. 6:19). Un vēl: “Vai nezināt, ka jūsu miesas ir Kristus locekļi? Vai tad lai es padaru Kristus locekļus par netikles locekļiem? Nemūžam nē!” (1.Kor. 6:15). Tālāk Bībele mudina sargāties no netiklības, jo “katrs cits grēks, ko cilvēks dara, paliek ārpus miesas, bet, kas netiklības grēku dara, grēko pie savas paša miesas” (1.Kor. 6:18). Seko aicinājums: “Tad nu pagodiniet Dievu ar savu miesu!” (1.Kor. 6:20). Homoseksuālas attiecības nekad nepagodina Dievu.

Arī “ziedot savu ķermeni, lai uz īsu mirkli baudītu mīlestību” nav korekts formulējums, jo to, kas šeit tiek nosaukts par mīlestību, Bībele apzīmē kā “īsu laiku baudīt grēcīgu laimi” (Ebr. 11:25). Ir svarīgi, kādā kontekstā vārdu “mīlestība” lieto. Par dievišķu, nesavtīgu, dodošu un atmaksu negaidošu mīlestību agape homoseksuālisma gadījumā laikam grūti runāt, jo šādai mīlestībai ir pavisam cita dimensija. Varētu runāt par filia, kas ir ciešas draudzības saites, taču arī tā nav tieši saistīta ar seksualitāti. Runa tomēr galvenokārt būs par eros jeb miesīgu mīlestību, kas, protams, var būt apvienota ar filia, jo homoseksuāļi arī jūt pieķeršanos un draudzību. Taču homoseksuālās attiecībās eros viennozīmīgi tiek nosodīts. Dieva Vārds pauž, ka tie, kas to piekopj, pelnījuši sodu par savu nomaldīšanos (Rom. 1:27).

Patiesībā jautājums nav tikai par ķermeni. Upurēt sevi mīlestības vai kaisles vārdā būtu gatavi daudzi. Taču daudz svarīgāka ir dvēsele, jo tā ir nemirstīga. Tāpēc nav tik svarīgi, kur pavadām zemes dzīvi, bet gan, kur pavadīsim mūžību. Par homoseksuālismu Svētie Raksti saka skaidri: “Sievietes apmainījušas dabisko dzimumkopdzīvi ar pretdabisko. Tāpat arī vīrieši, atmezdami dabisko kopdzīvi ar sievieti, cits pret citu iekarsuši savā iekārē, piekopdami netiklību, vīrietis ar vīrieti. [..] Pazīdami Dieva taisnību, ka tie, kas tādas lietas dara, ir pelnījuši nāvi, viņi tomēr ne vien paši tā dara, bet vēl priecājas par tiem, kas tā dzīvo” (Rom. 1:26-27; 32). Bībelē šīs tieksmes nosauktas par “apkaunojošām kaislībām”. Tomēr, lai nebūtu pārpratumu - runa ir par mūžības perspektīvu un garīgu nāvi, nevis par to, ka homoseksuāļi būtu jāiznīcina fiziski, kā tas bija saskaņā ar Vecās Derības likumu (3.Moz. 20:13).

Arī citās vietās Jaunajā Derībā pausts, ka homoseksuāļi, tāpat kā jebkurš cits grēcinieks, neiegūs mūžīgo dzīvību: “Netaisnie nemantos Dieva valstību. [..] Ne netikļi, ne elku kalpi, ne laulības pārkāpēji, [..] ne vīriešu piegulētāji, ne zagļi, ne mantrauši, ne dzērāji, ne zaimotāji, ne laupītāji nemantos Dieva valstību” (1.Kor. 6:9-10). Jo “cilvēkiem nolemts vienreiz mirt, bet pēc tam tiesa” (Ebr. 9:27), savukārt pēc tiesas ir tikai divas iespējamās vietas, kur pavadīt mūžību - vai nu kopā ar Dievu Viņa Valstībā, vai pilnīgā atšķirtībā no Dieva vietā, ko mēdz saukt par elli, un par kuru Bībele teic, ka tur būs “kaukšana un zobu griešana”. Ja tā sauktie “kristīgie” homoseksuāļi patiesi ticētu, ka mūžīgā dzīvība, elle un Dieva Valstība ir reālas, viņu attieksme būtu pavisam citādāka. Vismaz Streipa gadījumā izskatās, ka Dieva Vārda patiesība viņa apziņai būs gājusi secen, jo Kārlis joprojām turpina sludināt “geju evaņģēliju”.

Pēc pārcelšanās uz Latviju Streips sācis apmeklēt dievkalpojumus Doma baznīcā, taču viņam neesot paticis vecais mācītājs, kurš pēc jaunā mācītāja sprediķa vienmēr teicis otru, kurā sniedzis savu versiju par dzirdēto. Bet tad kāds amerikāņu misionārs Anglikāņu baznīcā Rīgā atjaunojis draudzi un Streips kļuvis par vienu no Sv.Pestītāja angļu (anglikāņu) draudzes dibinātājiem un dievkalpojumu vadītājiem. Un viss jau izklausītos skaisti, ja vien turpmākajā liecības daļā Kārlis nesāktu izklāstīt savu izpratni par dažādiem ar kristīgo mācību saistītiem jautājumiem, tostarp kritiski “ķidāt” Bībeli. Līdz ar to visi, kas Dieva Vārdu uzskata par autoritatīvu dievišķās izziņas avotu, spiesti konstatēt, cik patiesībā maz “kristietis” Streips ar vairāk nekā 30 gadu ticības stāžu saprot no kristīgās mācības būtības.

Pēdējie vārdi var izklausīties pēc garīgas augstprātības, taču neko citu par Streipa argumentiem diemžēl pateikt nevar. Vai nu tā ir Svēto Rakstu pilnīga nesaprašana, vai arī apzināta demagoģija, kas līdzinās ateistu un skeptiķu demagoģijai. Streips atzīst, ka ar “organizēto reliģiju” viņam ir “konkrētas problēmas”. It kā Anglikāņu Baznīca, kurā Streips jūtas “daudz ērtāk, nekā jebkurā no Latvijas luterāņu, katoļu, pareizticīgo, baptistu vai citām baznīcām”, nebūtu “organizēta reliģija”, bet kaut kāda sekta. Visticamāk institucionālās Baznīcas Kārlim nepatīk tāpēc, ka tās atsakās pieņemt liberāļu sludināto atvērtību dažādām morālām perversijām. Un runa nebūt nav par homoseksuāļiem kā cilvēkiem un personībām, bet gan par viņu piekopto dzīvesveidu, ko Dieva Vārds viennozīmīgi nosauc par grēku.

Savā nepatikā pret kristīgajām Baznīcām, Kārlis apgalvo, ka visas “Latvijas tradicionālās baznīcas vieno homofobija”. Bāc! Vai tiešām tas ir vienīgais, kas vieno Latvijas kristiešus? Vai tiešām Streipam šķiet, ka labā dažādu konfesiju ekumeniskā sadarbība, par kuru mūs apskauž citu zemju kristieši, ir balstīta kailā homofobijā? Pirmkārt, pats vārds “homofobija” ir nekorekts, jo to savulaik izdomāja homoseksa lobijs, lai pazemotu un stigmatizētu visus, kas nepiekrīt viņu dzīvesveidam un īpašu privilēģiju piešķiršanai homoseksuāļiem. Jēdziens “fobija” nozīmē uzmācīgas bailes, kas saistītas ar psihozēm. Taču cilvēki, kas iestājas par dabisku ģimeni un protestē pret homoseksuālisma popularizēšanu, to dara nevis iracionālu baiļu, bet morālu, ētisku, reliģisku un citu vērā ņemamu apsvērumu dēļ. Kas attiecas uz psihozēm, tad tās daudz biežāk apciemo tieši homoseksuāļus.

Izrādās, ka ne tikai tā sauktās tradicionālās Baznīcas kaitina Streipu. Viņš raksta: “Latvijā ir arī ekstrēmistu draudze “Jaunā paaudze,” kurai ir saites ar Amerikas radikālākajām reliģiskajām organizācijām”. Tā esot “trokšņaini un institucionāli homofobiska draudze”. Par tādu apzīmējumu minētā draudze droši varētu iesūdzēt Kārli tiesā, jo neviena Latvijas tieslietu iestāde nekad nav atzinusi “Jauno paaudzi” par ekstrēmistisku organizāciju. Savulaik šī draudze patiešām bija aktīva pret praidu vērsto protesta akciju dalībniece, un ar to saistīti cilvēki līdzīgās akcijās piedalījušies arī ASV, taču vai katrs, kuram nepatīk homoseksa propaganda savas pilsētas ielās, uzreiz saucams par ekstrēmistu? Ja Streipa kungs tā domā, tad līdzās “Jaunajai paaudzei” viņam ekstrēmistos jāieraksta faktiski visas Latvijas kristīgās konfesijas un draudzes, izņemot nelielu saujiņu liberālisma sērgas apsēsto.

Bet, ja reiz tādas tās lietas, tad Kārlis kā aizvainots puika paziņo: “Ja baznīca nevēlas mani, tad es arī nevēlos baznīcu!” Apvainojies viņš ir arī uz LELB arhibīskapu Jāni Vanagu, kurš neļaujot LGBT cilvēkiem iet pie Dievgalda. Pēc Streipa domām, tā homoseksuāļi tiekot izslēgti no Baznīcas. Tā nav patiesība. Neviens cilvēks par homoseksuālām tieksmēm vien, ja tās netiek praktizētas un propagandētas, no draudzes izslēgts netiek. Nepareiza tieksme pati par sevi vēl nav grēks, ja tai nepakļaujas un to neīsteno dzīvē. Ja cilvēks saprot, ka viņa greizo tieksmju apmierināšana Dieva acīs ir grēks, un ar Dieva žēlastību un lūgšanām cīnās pret šiem kārdinājumiem, viņu nav iemesla izslēgt no draudzes. Arī tie, kas pagaidām no sava grēka atteikties vēl nav gatavi, var brīvi apmeklēt jebkuras konfesijas dievkalpojumus un dzirdēt Dieva Vārdu, jo tieši grēciniekiem šis Vārds arī ir domāts.

Taču, ja cilvēks ne vien neatstāj savu grēku, bet vēl lepojas ar to (angļu val. praid - lepnums), viņš nevar būt patiesi kristīgas draudzes loceklis vai kalpotājs. Jo Raksti saka, ka grēcinieki nepastāvēs Dieva draudzē (Ps. 1:5). Ja kāds vienreiz un otrreiz pamācīts tomēr atsakās atzīt savu grēku, bet turpina dzīvot tajā un pat slavināt to, tad nav iespējams, ka viņš ilgāk paliktu kristīgas draudzes loceklis, jo “maz rauga saraudzē visu mīklu” (1.Kor. 5:6) un “kāda man daļa tiesāt tos, kas ārā? Vai jums nav jātiesā tie, kas iekšā? Tos, kas ārā, Dievs sodīs. Izmetiet ārā ļauno no sava vidus!” (1.Kor. 5:12,13). Tas attiecas ne tikai uz homoseksuāļiem, bet uz ikvienu atklātu grēcinieku, kas demonstratīvi atsakās atzīt savu grēku. Dieva Vārds skaidri pauž, ka Kristus Draudzē nedrīkst atrasties neatgriezušies grēcinieki, jo grēks ir kā puve veselā organismā, kas agrāk vai vēlāk saindēs un padarīs slimu visu miesu.

Runājot par Dievgaldu, šis sakraments paredzēts vienīgi Draudzei kā Kristus Miesai. Tāpēc ir tikai pareizi, ka atklāti grēcinieki netiek pielaisti pie Svētā Vakarēdiena, jo tas ir garīga savienošanās ar svēto Kristus miesu un asinīm. Streipam gan rodas jautājums, kā mācītājs var zināt, kuri ļaudis pie Dievgalda ir geji vai lesbietes. Ja kāds atklāti dzīvo grēkā, tad to zinās, bet ja tas notiek slepeni, katrs pats atbildēs Dieva priekšā par sevi. Atcerēsimies, kas notika ar Ananiju un Sapfiru (Ap.d. 5:1-11), kuri arī bija draudzes locekļi, bet meloja Svētajam Garam. Arī tie ir meli, ja kāds saka, ka nedzīvo grēkā (1.Jāņa 1:10), kaut Dieva Vārds viņa dzīvesveidu nepārprotami nosauc par grēku. Raksti māca pirms Svētā Vakarēdiena katram pārbaudīt sevi, jo “kas necienīgi ēd šo maizi vai dzer Kunga biķeri, tas būs noziedzies pret Kunga miesu un asinīm” (1.Kor. 11:27-29). Bet šādai garīgai nevērībai var būt bēdīgas sekas: “Tāpēc jūsu starpā ir daudz vāju un neveselu un diezgan daudzi ir miruši” (1.Kor. 11:30).

Turpinājumā Streips apcer, kāpēc Romas katoļi luterāņu baznīcā nedrīkst iet pie Dievgalda un pretēji. Viņam šķiet, ka vienkārši “attiecīgo draudžu biedriem ir pateikts, ka viņi tā nedrīkst darīt. Vai no tā izriet, ka Dievgalds vienā baznīcā atšķiras no Dievgalda citā? Protams, ka nē. Runa ir tikai un vienīgi par cilvēka ambīcijām”. Bet vai patiešām tikai par tām? Ja runājam par garīgo Kristus Draudzi, tad, protams, visi patiesi Dieva bērni var kopīgi baudīt savienošanos ar Kristus miesu un asinīm, taču institucionālajām Baznīcām ir problēma - dažādām konfesijām ir dažāda izpratne par Svētā Vakarēdiena būtību. Kādam tā ir Kristus miesa un asinis zem maizes un vīna zīmēm, kādam maize un vīns transformējas par reālu Kristus miesu un asinīm, vēl kādam tā ir savienošanās ar Kristu, neprecizējot, kā tas notiek, bet kādam tas būs Kristus piemiņas mielasts. Ejot pie Dievgalda citas konfesijas baznīcā, cilvēks nesaņem to, par ko viņš Svēto Vakarēdienu uzskata, tā nonākdams konfliktā ar savu sirdsapziņu un ticību, tāpat arī savas konfesijas noteikumiem un garīgo vienprātību.

Streipa problēma ir tā, ka viņš visu Bībelē rakstīto nemaz neņem par pilnu, jo vienkārši tam netic. Viņš ir pārliecināts: “Manuprāt, apmēram divas sekundes pēc Jēzus nāves viņa sekotāji sāka baznīcu mainīt atbilstoši savām interesēm.” Pirmkārt, pēc Jēzus nāves Baznīcas nemaz vēl nebija - pirmā kristiešu draudze izveidojās tikai 50 dienas pēc Kristus augšāmcelšanās, Vasarsvētkos. Otrkārt, apsūdzot Jēzus mācekļus apzinātā Viņa mācības viltošanā, Kārlis apsūdz ne vien pašus apustuļus, bet kristīgo Baznīcu kopumā, jo tieši uz apustuļu rakstītā un mācītā balstās visa mūsdienu kristietība. Tomēr tad jājautā - kāpēc viņš pats sauc sevi par kristieti un grib piederēt tik “negodīgai” Baznīcai?

Vēstures gaitā cilvēkiem patiesi ne reizi vien ir bijis kārdinājums Dieva teiktajam kaut ko vai nu pielikt, vai atņemt. Šāda tendence novērojama gan jūdaismā, kur Dieva baušļiem rabīni laika gaitā pievienoja arvien jaunas interpretācijas un pašu izdomātus likumus, kas reizēm pat nonāca pretrunā ar Dieva sacīto, gan līdzīgi dažbrīd rīkojušās arī kristīgās Baznīcas, cilvēcisku dogmu vārdā “koriģējot” Dieva Vārda patiesību. Tomēr kristieši tic, ka Dievs pastāvīgi ir nomodā par Savu Vārdu, cauri laikmetiem pasargājot to no būtiskiem sagrozījumiem un viltojumiem. Salīdzinot daudzos pieejamos senos Rakstu manuskriptus un rokrakstus, tie neatklāj nekādas nozīmīgas atšķirības vai sagrozījumus. Viss, ko Bībelē varam izlasīt šodien, atrodams arī senajos manuskriptos, un ir pietiekams, lai ikviens varētu nonākt pie patiesas dievatziņas, piedzīvojot garīgu glābšanu Kristū un mūžīgās dzīvības apsolījumu.

Grūti iedomāties, ka cilvēki, kas savtīgu mērķu vārdā sagrozījuši Kristus mācību, šī viltojuma dēļ būtu gatavi ciest vajāšanas un nāvi. Visi Kristus tiešie mācekļi nomira kā mocekļi, izņemot Jāni, kurš dzīvi beidza izsūtījumā. Visā kristietības vēsturē ticīgie tūkstošiem gājuši nāvē Kristus dēļ. Tāpat kā Pāvils, viņi piedzīvoja “ūdens briesmas upēs, laupītāju briesmas, [..] briesmas pagānu vidū, briesmas pilsētā, briesmas tuksnesī, briesmas uz jūras, [..] daudzas bezmiega naktis, izsalkumu un slāpes, daudzreiz badu, salu un kailumu” (2.Kor. 11:26,27), bet “citi tika mocīti, [..] citi izcieta izsmieklu un pātagu sitienus, važas un cietumu. Viņi tika akmeņiem nomētāti, pārbaudīti, sazāģēti, mira no zobena, staigāja apkārt [..] trūkumu ciezdami, spaidīti, mocīti” (Ebr. 11:36, 37). Arī šodien musulmaņu zemēs un citur pasaulē kristieši joprojām tiek vajāti, spīdzināti un nogalināti. Un tas viss izdomātu pasaciņu dēļ? Neiespējami!

Kā pierādījumu tam, ka mācekļi tomēr sagrozījuši Kristus mācību, Streips min konfesiju dažādību mūsdienās. Jēzus esot runājis par vienu Baznīcu un teicis, ka “Sv.Pēteris būs akmens, uz kura šī viena baznīca tiks celta”. Viņš nesaprot, “kāpēc mums tādā gadījumā ir luterāņi, anglikāņi, Romas katoļi, baptisti, anabaptisti, septītās dienas adventisti, mormoņi, metodisti, episkopāļi, prezbiterieši, harizmātiķi, pēdējo dienu svēto draudzes locekļi un daudzi citi?” Savukārt mēs nesaprotam, kāpēc Kārlis šajā kontekstā piemin tā saukto Pētera primātu? Vai tad viņš atzīst Romas bīskapu (pāvestu) autoritāti pār visiem kristiešiem un Romas Katoļu Baznīcu par “vienīgo patieso” Baznīcu? Diezin vai, ja reiz pats pieder Anglikāņu Baznīcai. Turklāt vienā putrā tiek nekritiski sajauktas gan patiesi kristīgas konfesijas, gan pseidokristīgi kulti un sektas, kuras citas Baznīcas nemaz par kristīgām neatzīst.

Kristus ir dibinājis vienotu Baznīcu. Par to nav šaubu. Baznīcas sašķeltība ir sāpīga tēma kristietībā. Tomēr jāmācās atšķirt garīgo universālo Baznīcu, kuru sauc arī par Kristus Miesu un Līgavu, no šīs Baznīcas atspulga uz zemes - vietējām institucionālajām Baznīcām. Universālajai Kristus Baznīcai pieder garīgi atdzimuši Dieva bērni no visām institucionālajām Baznīcām, kamēr tajās ir gan patiesi atdzimušie, gan remdenie, gan arī liekuļi. Kristieša kvalitātes kritērijs nav piederība kādai Baznīcai vai konfesijai, bet dzīvas attiecības ar Jēzu Kristu. Šādā nozīmē Kristus Baznīca vienmēr bijusi vienota - Miesa, kuras galva ir Kristus, bet visi garīgi atdzimušie - šīs vienas Miesas locekļi (Efez. 4:15,16).

Protams, Kristus ir Kungs arī pār zemes Baznīcām, tomēr tās veido cilvēki, kas noteiktos apstākļos var nepaklausīt Svētā Gara vadībai un novirzīties uz tukšu filozofiju vai pat pieņemt sātana piespēlētus maldus. Bībelē lasām, ka jau pirmajās draudzēs bija dažādi novirzieni (1.Kor. 1:10-13). Baznīcai Romas impērijā iegūstot valsts reliģijas statusu, tajā ieplūda daudz garīgi neatdzimušu cilvēku, bet tās mācībā un praksē parādījās dažādas nebibliskas tradīcijas un prakses. Tas noveda pie pirmās lielās Baznīcas šķelšanās 1054.gadā, kad Austrumu Baznīca (pareizticīgie) atdalījās no Rietumu Baznīcas (Romas katoļi). Savukārt Reformācija un tai sekojošā konfesiju dažādība ir mēģinājums institucionālo Baznīcu attīrīt no piejaukumiem un maldiem, vedot to atpakaļ pie īstās, garīgās Baznīcas saknēm.

Sašķelta Baznīca nav Dieva griba, taču Dievs zināja, ka tā notiks: “Novirzieniem arī jābūt, lai taptu redzami jūsu starpā ticībā rūdītie” (1.Kor. 11:19). Iespējams, ka tik liela uzskatu un mācību dažādība tiek pieļauta tāpēc, lai kristieši iemācītos paļauties uz Dieva Vārdu kā vienīgo neapšaubāmo autoritāti, nevis uz dažādām konfesionālām mācībām, kas atsevišķos jautājumos var būt pretrunā Dieva Vārdam. Tomēr viens no lielākajiem šķelšanās iemesliem mūsdienu Baznīcā nav dažāds skatījums uz kādu teoloģisku jautājumu, bet gan centieni revidēt Kristus mācību atbilstoši laicīgās pasaules uzskatiem un viedoklim. Paldies Dievam, ka Kristus ir nomodā arī par Savu Draudzi, un “elles vārtiem to nebūs uzvarēt” (Mat. 16:18). Kuru Draudzi sātans nespēs uzvarēt? Mūžīgo Kristus Līgavu, Viņa Miesu, kuras locekļi ir visi patiesi atdzimuši Dieva bērni no visām konfesijām, Baznīcām un draudzēm!

Tomēr, tā kā ikvienā zemes Baznīcā ir gan patiesi kristieši, gan līdzskrējēji, Kristus saka: “Ne ikkatrs, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! - ieies Debesu Valstībā, bet tas, kurš dara Mana Debesu Tēva prātu” (Mat. 7:21). Kā zināt, vai mani uzskati un dzīve atbilst tam, ko vēlas Dievs? Vienīgais autentiskais dokuments, kas par to runā, ir Bībele - Dieva Vārds cilvēcei. Ja par cilvēces antīko laikmetu mēs spriežam pēc seno autoru manuskriptiem un pieņemam tos par patiesību, kaut šādu tekstu ir krietni mazāk un daudz jaunākās kopijās, nekā Bībeles manuskripti, tad nav nekāda iemesla apšaubīt arī Bībeles tekstu autentiskumu. Bībele ir Dieva instrukcija, ceļa karte cilvēcei, lai mēs varētu Viņu atklāt un iepazīt, un spētu sasniegt savas zemes dzīves galamērķi - mūžīgo dzīvi kopā ar Dievu Viņa Valstībā.

Diemžēl Streipam Bībele šķiet “problēma”. Jūs nepārklausījāties - tieši tā viņš nosauc Svētos Rakstus. Negadās bieži ko tādu dzirdēt no cilvēka, kurš sevi uzskata par kristieti, kur nu vēl no kristīgas draudzes kalpotāja. Kāds pazīstams evaņģēlists reiz teicis, ka viņam nav problēmas ticēt tam, kas rakstīts Bībelē, bet daudz lielāka problēma ir izpildīt visu, ko no mums prasa Dieva Vārds. Vai tikai tā nav arī Streipa lielā “problēma”, kuras dēļ viņš gatavs selektīvi “ķidāt” Svētos Rakstus un pēc savas cilvēciski ierobežotās izpratnes patvaļīgi izlemt, kas tajos ir Dieva Vārds, bet kas tikai cilvēku viedoklis. Streips raksta: “Amerikā un citur pasaulē ir pietiekami daudz cilvēku, kuri apgalvo, ka katrs vārds Bībelē ir svēta patiesība.” Un tad autoritatīvi paziņo: “Tās ir muļķības!” Jo Bībele, redz, esot pilna ar pretrunām.

Šādi izteicieni jau pavisam skaidri atgādina ateistu argumentāciju, kādu labi atceras tie, kas piedzīvoja padomju laika “karojošo ateismu”. Kādas tad streipaprāt ir šīs kliedzošās pretrunas Bībelē? Ak, Mateja evaņģēlijā Jēzus Kalna sprediķis esot noticis uz kalna, bet Lūkasa evaņģēlijā Jēzus vispirms nokāpis no kalna un tikai tad sācis runāt. Mateja evaņģēlijā Jēzus pēdējie vārdi bijuši: “Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu esi mani atstājis?”, savukārt Lūkasa evaņģēlijā pēdējie vārdi ir: “Tēvs, tavās rokās es atdodu savu garu”, bet Jāņa evaņģēlijā: “Viss piepildīts”. No tā Kārlis izdara secinājumu, ka “nav Bībelē katrs vārds universāli patiess” un “ja viena versija ir patiesa, tad otra nevar būt patiesa.” Bībelē vispār esot ļoti daudz kā tāda, ko neesot iespējams vērtēt citādi, kā vien par daiļliteratūru. Lūk, patiesības stunda! It kā kristīgs kalpotājs ar daudzu gadu stāžu, bet gvelž rūdīta ateista cienīgas glupības!

Šķiet, Kārlis nekad nav dziedējis vispārzināmo patiesību, ka nesaprotamās vietas Rakstos izskaidro paši Raksti, un viss Dieva Vārds jāskatās kontekstā, nevis sava pārliecība jābūvē uz atsevišķu pantu vai pretrunu pamata. Viņš nav arī dzirdējis daudzu teologu atziņu, ka pretrunas Bībelē patiesībā nemaz nav pretrunas, ja uz tām paskatās caur Svēto Rakstu pierakstītāju argumentācijas un mērķauditorijas prizmu. Viņš nav sapratis, ka Dieva Vārda pierakstītājiem svarīgāka bija nevis notikumu hronoloģiskā secība un līdz sīkākajai niansei precīzs to attēlojums, bet gan garīgā būtība. Dažādi Bībeles tekstu pierakstītāji izmanto dažādu skatījumu uz vienu un to pašu notikumu un piemin dažādas Jēzus teiktā frāzes. Lai ieraudzītu notikumu kopainu ir jālasa visa Bībele. Tad visas tā sauktās pretrunas izrādīsies nenozīmīgas nianses, kas nevar būt šķērslis dievišķās patiesības atzīšanai un cilvēka glābšanai.

Taču Kārlis ķeras pie vēl nopietnāku pretrunu meklēšanas. Pēc Streipa domām “aci pret aci” un “pagriez otru vaigu” esot pilnīgi nesavienojami jēdzieni. Bībelē esot runa par vergu turēšanu, bet mūsdienās nevienam vergi vairs nepiederot. Tāpat Bībelē esot atrodamas instrukcijas par dzīvnieku upurēšanu baznīcā, bet sen neviens neesot redzēts baznīcā ierodamies ar putnu, lai to upurētu pie altāra. Streips nolaižas pat līdz tik intīmai sfērai, kā sieviešu menstruāciju apcerēšana Vecās un Jaunās Derības gaismā. Un tad met sejā apvainojumu visiem, kas dzīvē cenšas ievērot Dieva Vārda principus: “Cilvēki, kuri uzskata, ka Bībelē katrs vārds ir patiess un katram patiesam kristietim ir jāņem vērā katrs Bībelē noteiktais princips, IR LIEKUĻI.” Jo paši nemaz nepildot visu, kas rakstīts Bauslībā.

Šāds apgalvojums atkal liecina par Dieva Vārda nesaprašanu. Kārlim būs paslīdējis garām, ka tieši tāpēc Dievam vajadzēja noslēgt ar cilvēci jaunu derību, jo vecā bija nepilnīga. Vecā Derība balstījās Dieva absolūtajā taisnīgumā, kas pieprasīja strikti ievērot likumu, bet par tā pārkāpšanu paredzēja stingrus sodus. Savukārt Jaunā Derība balstās Dieva žēlastībā, kas atklājusies Jēzū Kristū. Vecās Derības pamats bija Bauslība, bet Jaunā Derība pamatojas Kristus upurī cilvēces labā. Arī Bauslība bija Dieva Vārds, kas “līdz Kristum ir bijusi mūsu audzinātāja” (Gal. 3:24), bet “kad ticība ir nākusi, tad audzinātājai nav vairs varas pār mums” (Gal. 3:25). Jo “Kristus ir mūs atpircis no bauslības lāsta, mūsu labā pats kļūdams par lāstu” (Gal 3:13). Visi Bauslības noteikumi ir piepildīti Jēzū Kristū.

Kristus ir Bauslības piepildījums (Rom. 10:4). Tieši tāpēc dzīvnieku upurēšana ir beigusies, jo Kristum “nevajag kā augstajiem priesteriem ik dienas upurēt vispirms par saviem, pēc tam par tautas grēkiem. Viņš to ir izdarījis reizi par visām reizēm, pats Sevi upurēdams” (Ebr. 7:27), jo “kur ir grēku piedošana, tur vairs nav upuru par grēku” (Ebr. 10:18). Ir muļķīgi pārmest kristiešiem to, ka viņi neupurē dzīvniekus baznīcā pie altāra, tā it kā neizpildot Dieva likumu, jo Kristus ar Savu upuri ir šo novecojušo likumu atcēlis. Pats Dievs ir apstiprinājis, ka nepieciešamība pēc grēku upuriem ir izbeigusies līdz ar Kristu, jo jūdu Templis, kur šī upurēšana notika, tika nopostīts mūsu ēras 70.gadā un nav vairs atjaunots.

Tieši Jaunās Derības žēlastības laikmets pasargā Kārli un viņam līdzīgos no nomētāšanas ar akmeņiem, kā tas notiktu Vecās Derības laikā. Tāpēc nevajag muldēt par to, ka kristieši neizpilda pilnīgi visu, kas rakstīts Bauslībā. Ja viņi to darītu, Kārlis sen būtu baltās čībiņās. Kristus žēlastība dod iespēju grēciniekiem atgriezties pie dievišķās patiesības un tikt dziedinātiem. Bībele saka: “Uzskatiet mūsu Kunga pacietību kā glābšanai dotu” (2.Pēt. 3:15). “Kungs [..] ir pacietīgs ar jums, negribēdams, ka kādi pazustu, bet ka visi nāktu pie atgriešanās” (2.Pēt. 3:9). Tomēr ir bīstami Dieva žēlastību izmantot nelietīgi, jo Dievs neļaus Sevi apsmiet: “Ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus. [..] Kas sēj miesā, tas pļaus no miesas pazušanu, bet, kas sēj Garā, tas pļaus no Gara mūžīgo dzīvību” (Gal. 6:7,8).

Diemžēl Kārļa prātu vairāk nodarbina vergi, kādi mūsdienās nevienam vairs neesot, tāpat miltrasa, ko šodien neviens vairs neapkarojot ar mācītāja (priestera) palīdzību, bet lietojot tam mūsdienu tīrīšanas līdzekļus. Tāpat Bībeles laikā neesot bijuši laikraksti un, kas pats trakākais - nebijis arī interneta! Kā gan tādai Bībelei, kur nav avīzes un internets, vispār var ticēt?! Acīmredzot, Streipa kungs “masu mēdītājus” uzskata par īpaši vērtīgu un uzticamu informācijas avotu, katrā ziņā uzticamāku, nekā Bībele. Līdz ar to viņš secina, ka Svētie Raksti “tika rakstīti tā laika sabiedrībai”, tāpēc mūsdienās īsti vairs nav lietojami vai arī ir stipri koriģējami, atbilstoši modernākai uzskatu un vērtību sistēmai.

Jā, Svēto Rakstu pierakstītāji bija sava laikmeta cilvēki un Dieva inspirētos vārdus pierakstīja, lietojot sava laika valodu un saprotamos simbolus. Tāpēc ir muļķīgi spriedelēt par to, ka Bībelē nav nekas teikts par televīziju, internetu un modernajām tehnoloģijām. Nekas tāds tur nemaz nevar būt, lai gan daži Bībeles pētnieki uzskata, ka, piemēram, Atklāsmes grāmatā par beigu laikiem tomēr var saskatīt zināmas atsauces uz mūsdienu tehnoloģijām, kas aprakstītas atbilstoši tā laika zināšanu līmenim. Taču ne jau par tehnoloģijām ir runa Bībelē, bet par universāliem Dieva principiem visiem laikmetiem un visām cilvēku paaudzēm. Dieva Vārds nepiemērojas katra laikmeta cilvēku ačgārnajām tieksmēm un “progresīvajām” filozofijām. Tas ir mūžīgs un nemainīgs, tāpat kā Dievs ir mūžīgs un nemainīgs.

Streipam tomēr šķiet, ka “pietiekami daudzi kristieši ir gatavi Bībeli izmantot, lai nolādētu LGBT cilvēkus”. Jāteic, mums nekad nav gadījies redzēt nevienu kristieti, kurš nolādētu homoseksuāļus. Par viņu dzīvesveidu gan ir teikti skarbāki vārdi. Tomēr Kārlis kārtējo reizi apsūdz kristiešus liekulībā: “Kad kāds pēdējo reizi dzirdēja fundamentālistu rājamies par laulības šķiršanu, kuru Jēzus ir konkrēti aizliedzis, un kura ir daudz, daudz biežāk sastopama lieta nekā homoseksuālisms?” Un vispār - lielākā daļa kristiešu neesot pat spējīgi nosaukt visus 10 Dieva baušļus, kur nu vēl tos strikti ievērot. Piemēram, “Tev nebūs laulību pārkāpt” un “Tev nebūs sava kaimiņa māju iekārot” esot principi, kurus mūsdienās ļaudis uzskatot tikai par labi domātām rekomendācijām, kuras ievērot neesot obligāti.

Žēl, ka Streipam apkārt ir tādi kristieši. Turklāt atkal vienā putrā tiek jaukti Dieva Vārdam uzticīgi kristieši un sekulāri cilvēki, kuriem 10 baušļi patiešām var nebūt vērtība. Tāpat iespējams, ka ļaudis, kas sevi sauc par kristiešiem, patiesībā dzīvo sekulāru dzīvi. Tomēr gribētos ticēt, ka lielākā daļa kristiešu ir labāki, nekā domā Kārlis. Argumentu, ka šodien neviens tāpat vairs neizpilda visu Bībelē sacīto, tāpēc nav jāņem vērā arī tas, kas rakstīts, piemēram, par homoseksuāļiem, bieži izmanto “iekļaujošās dažādības” sludinātāji. Taču ir muļķīgi teikt: dzīvosim grēkā, jo arī citi grēko. Tas, ka kāds cits dzīvo grēkā, neattaisno tavu grēku. Tu atbildēsi pats par sevi. Patiešām žēl, ka Streips nekad nav dzirdējis “fundamentālistus” sludinām par laulības pārkāpšanu, kas ir tieši tāds pats grēks kā homoseksuāls dzīvesveids. Acīmredzot viņš neapmeklē īstās draudzes, bet vairāk tādas, kur grēks tiek noklusēts.

Tomēr, šķiet, Kārlis uzskata, ka viņam atgriešanās nav vajadzīga, jo homoseksuālisms taču nav grēks un mūžīgā dzīvība ticīgajiem nodrošināta defoltā: “Jēzus ir teicis, ka “tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” Jēzus neesot teicis “izņemot LGBT cilvēkus.” Dievs patiesi ir teicis: “Kas tic, tam ir mūžīgā dzīvība” (Jāņ. 6:47) un “jums ir mūžīga dzīvība, kas ticat Dieva Dēla Vārdam” (1.Jāņ. 5:13). Taču tas pats Dievs arī saka: “Nožēlojiet savus grēkus un atgriezieties, lai jūsu grēki tiek izdeldēti” (Ap.d. 3:19) un “negrēko vairs, lai tev nenotiek kas ļaunāks” (Jāņ. 5:14), tāpat arī to, ka bez svētas dzīves neviens neredzēs Dievu (Ebr. 12:14). Ticība vien bez atgriešanās no grēkiem Kārli neglābs (Jēk. 2:14).

Ja Streipa kungs nav sapratis tik svarīgas lietas, kāda tad vispār ir viņa izpratne par Kristus mācības būtību? Viņš pats atbild: “Bībeles (vai vismaz Jaunās derības) centrālais princips mūsdienās ir [..] - izturieties jauki cits pret citu.” Un tas ir viss!? Tātad Kristum vajadzēja ciest un mirt briesmīgā nāvē pie krusta tikai tāpēc, lai cilvēki būtu jauki cits pret citu? Turklāt Kārlis nepārprotami šo “jaukumu” asociē ar viņa un citu seksuālo dīvaiņu dzīvesveida akceptēšanu, izvairoties kritizēt viendzimuma attiecības, tostarp citējot “nemoderno” Bībeli. Kārlim šķiet, “ja visi šo principu ievērotu attiecībās ar citiem, tad pasaule būtu daudz jaukāka vieta”. Nē, Kārli! Pasaule būs jauka vieta tad, ja visi cilvēki ievēros Dieva likumus un nemēģinās dzīvot pēc pašu egoistiskajām iegribām. Kristus nenomira, lai tu vienkārši kļūtu jauks cilvēks. Kristus nomira, lai tu būtu brīvs no grēka varas un garā dzīvotu mūžīgi.

Šī ir Streipa un citu ticīgu homoseksuāļu lielākā kļūda - nespējot Bībelē atrast atbalstu savam dzīvesveidam, viņi pievēršas liberālās teoloģijas maldiem, ka dažādas seksuālas “orientācijas” esot paša Dieva dotas, tāpēc nav pareizi censties šajā ziņā kaut ko mainīt, bet katram jādzīvo tā, lai viņš “justos laimīgs”. Bet kā tad ar Bībeli, kur par homoseksuālismu teikts pavisam kas cits? Ak, ko nu - tā ir tikai antīks sacerējums, kas gan var ietvert Dieva teikto, bet ne viss tajā ir Dieva Vārds. Tāpēc no Bībeles jāņem vienīgi tas, kas pašam šķiet labs - viss pārējais ir folklora. Tomēr, kas būs tā autoritāte, kura noteiks, kas Bībelē ir, bet kas nav Dieva Vārds? Kas nopietni jāņem vērā, bet ko var ignorēt? Pazūd stingrs atskaites punkts par to, kas Dieva acīs labs un kas ļauns. Morāles kritērijus sāk noteikt katra paša izpratne, vēlmes un iegribas. Bet tas noved garīgā strupceļā un galu galā - garīgā nāvē.

Pēc visa augstākminētā jājautā, kas Kārlim vispār ir kristietība? Kāpēc viņš vispār tic Dievam? Izrādās, uz to Streips nemaz īsti nevar atbildēt: “Ticu Dievam, bet nevaru tā īsti pateikt, kāpēc. Nav empīrisku pierādījumu par Viņa esamību, taču atkārtoti esmu jutis Viņa svētību. Ja nekas cits, tad vismaz tas piedāvā jauku iespēju ar kādu aprunāties brīžos, kas ir sarežģīti, kā arī brīžos, kas ir jauki.” No tā var secināt, ka kristietība Kārlim ir tikai reliģija. Uz to vedina arī viņa liecības virsraksts “Reliģija un es”. Kur tad vēl dīvainais teikums: “Ja mums ir tikai viens Dievs, tad vai Viņš nav tas pats, kuru ebreji sauc par Jahveju, citi sauc par Džehovu, bet musulmaņi - par Allāhu?” Nezinām, kas ir “dievs” Džehova, bet ja kāds saka, ka Bībeles Dievs ir tas pats, kas musulmaņu Allāhs, tad tas ir skaidrs sinkrētisms - dažādu garīgo mācību un prakšu sajaukums. Ikviens, kurš kaut nedaudz lasījis Korānu, sapratīs, ka dievība, par kuru rakstīts šajā grāmatā, ir pavisam cits gars, nekā Persona, par kuru mums vēsta Bībele.

Reliģija ir organizēta sistēma, kurā cilvēki cenšas izpatikt Dievam ar dažādiem rituāliem, tradīcijām un noteiktu rīcību, kamēr patiesa kristietība ir dzīvas attiecības ar Tēvu, Kungu Kristu un Svēto Garu. Attiecības, kas maina dzīvi un atbrīvo no grēka važām un atkarības. Tāpēc ir labi, ka Streips vismaz laiku pa laikam “aprunājas” ar Dievu. Nelaime vien tā, ka cilvēkiem raksturīgi runāt par sevi un savām problēmām, laižot gar ausīm to, ko viņiem saka Dievs. Taču lūgšana jeb saruna ar Dievu ir nevis monologs, bet dialogs. Kāds jautās, kā tad Dievs runā ar cilvēku? Retos gadījumos tā var būt arī fiziski dzirdama balss, tomēr visbiežāk tas notiek cilvēka sirdī, kad tu vienkārši saproti, kas ir pareizi. Taču pats drošākais un uzticamākais Dieva komunikācijas veids ar cilvēku ir Viņa Vārdā, kas apkopots Bībelē. Liberāļi Bībeli par uzticamu izziņas avotu neatzīst, tādēļ arī ir pazaudējuši dievišķos orientierus.

Savu liecību Kālis noslēdz ar kārtējo gaušanos par “ļaunajām” Baznīcām: “Sēroju par tiem miljoniem LGBT cilvēku mūsu pasaulē, kuri savu seksualitāti nevar apvienot ar savu ticību.” Tad jājautā, kam viņi tic? Ja Dievam, tad būtu jātic arī Viņa Vārdam un jādzīvo atbilstoši Kristus mācībai: “Kas teicas paliekam Viņā, tam pienākas arī pašam tā dzīvot, kā Viņš ir dzīvojis” (1.Jāņ. 2:6). Streips arī jūtas “aizvainots par tām baznīcām, kuras aizcērt durvis “citu” priekšā, lai arī Jēzus nepārprotami teica, ka tie “citi” ir aicināmi.” Kārli, tie “citi” tiek regulāri aicināti jau gadsimtiem ilgi. Taču patiesas kristietības pamatā ir atgriešanās no grēkiem un dzīves pārmaiņa. Ja kāds vēlas attiecības ar Dievu, bet nevēlas mainīt savu dzīvesveidu, veltīga ir viņa ticība. Un nevajag skumt, ka “pasaulē kristietība nevis progresē, bet regresē.” Ja ar to domāta atteikšanās no “iekļaujošās dažādības”, tad šis fakts nevis degradē Baznīcu, bet tieši pretēji -  palīdz tai saglabāt identitāti un izdzīvot “progresīvo” ideoloģiju ielenkumā.

Tomēr Streips jūtas ērti kā gejs un kristietis: “Ceru, ka esmu labāks cilvēks tāpēc, ka kristietība ir daļa no manas dzīves. Un ticu vienam centrālam jēdzienam: Dzīvot ir labi.” Bet kas īsti ir “labs cilvēks”? Jēzus teica, ka “neviens nav labs kā vienīgi Dievs” (Mark. 10:18). Pēc Ādama un Ievas grēkā krišanas, ikviens cilvēks jau piedzimst ar grēcīgu dabu. Cilvēciski spriežot, pasaulē ir daudz labu cilvēku, taču cilvēku izpratne par labo nespēj sasniegt Dieva augstos standartus, kas saka: “Nav neviena taisna, it neviena. Nav neviena, kas saprot, neviena, kas meklē Dievu. Visi ir novirzījušies, visi kopā kļuvuši nelietīgi. Nav neviena, kas dara labu, it neviena” (Rom. 3:10-12). “Labs” var kļūt tikai pieņemot Kristus asins upuri sevis labā, bet tas nozīmē arī atgriešanos no grēkiem. Savukārt “dzīve ir skaista”, ciktāl tā tiek dzīvota saskaņā ar Dieva gribu. Citādi: “Ēdīsim un dzersim, jo rīt mēs mirsim” (1.Kor. 15:32).

Mūsdienu pasaulē daudzi ticīgi homoseksuāļi ir liberālās maldu mācības melu pievilti. Viņiem ir iestāstīts, ka homoseksualitāte jāpieņem kā normāla, paša Dieva dota identitāte, ka ir normāli reizē būt kristietim un gejam, lesbietei vai transpersonai. Diemžēl Dieva Vārds saka ko citu, un šāda pretruna rada milzu spriedzi ticīgajam, kurš ir homoseksuāls. Parastā draudzē homoseksuāļi par savu tieksmi runāt negrib, jo baidās tikt nosodīti, bet dzīvot nepārtrauktos melos arī ir smagi. Tāpēc šie cilvēki dibina savas LGBT “draudzes”, kur varētu “justies kā mājās”. Tomēr Tengiza Abuladzes filmā “Grēku nožēlošana” ir vārdi: “Kam vajadzīgs ceļš, ja tas neved uz Templi?” Atrodoties draudzē, kur atklāti ignorē Dieva Vārda patiesību, cilvēks riskē nesasniegt Templi, kas simbolizē Dieva Valstību.

Latvijā nav īpašu LGBT “draudžu”, tāpēc aktīvākie ticīgie homoseksuāļi pievienojas tām, kur atbalsta liberālu pieeju un akceptē “dažādību”. Taču slēpti homoseksuāļi ir arī tradicionālajās draudzēs. Par viņiem plašāka publika parasti neuzzina, izņemot varbūt mācītāju. Tomēr būtu jāsaprot, ka lielākās daļas kristiešu attieksme pret homoseksuālistiem nav naida, bet mīlestības motivēta. Tā nav patiesa mīlestība, ja pārprastas tolerances vārdā grēks tiek noklusēts. Īsta mīlestība atklāj, ko par tavu grēku saka Dievs, jo tas tevi ved garīgā, bet dažkārt arī fiziskā nāvē. Kristieši sauc grēku vārdā nevis tāpēc, lai kādu apkaunotu vai liktu justies nevērtīgam, bet lai palīdzētu atbrīvoties no grēka verdzības. Jo “visu, kas tiek gaismā celts, apspīd gaisma, un viss, ko apspīd gaisma, ir gaisma” (Ef. 5:13). Slēpt savu grēku nav pareizi. Pareizi ir lūgt palīdzību brāļiem un māsiem. Atrodiet cilvēku, kam uzticaties, un kopīgi lūdziet Dievu par dziedināšanu. Dieva Vārds saka: “Izsūdziet cits citam savus grēkus un aizlūdziet cits par citu, ka topat dziedināti. Daudz spēj taisna cilvēka lūgšana, darbodamās savā spēkā” (Jēk. 5:16).

Homoseksuāļu propaganda apgalvo, ka dziedināti homoseksuālisti esot tikai pašapmāns un būtībā šie cilvēki pat stājoties heteroseksuālā laulībā tik un tā visu mūžu turpina just tieksmi pēc sava dzimuma. Patiesi, arī pēc atbrīvošanas bijušie homoseksuāļi var laiku pa laikam just šādas tieksmes, taču tas nenozīmē, ka viņi nav tikuši dziedināti. No grēka atbrīvotiem cilvēkiem sātans uzbrūk vēl aktīvāk. Arī dziedināti alkoholiķi, narkomāni, azartspēļu atkarīgie un citi pēc savas atbrīvošanas kādu laiku vēl turpina izjust kārdinājumu pamēģināt atkal. Kārdinājumi būs vienmēr, tomēr kārdinājums pats var sevi nav grēks. Grēks ir, ja tam padodas. Stājieties pretī kārdinājumiem un dzeniet tos prom: “Padodieties Dievam, stājieties pretim velnam, un viņš bēgs no jums” (Jēk. 4:7). Varat būt pārliecināti - ja jūs ticat Dievam un tam, ka Viņš spēj jūs dziedināt, Kristus spēkā jūs gūsiet pilnīgi uzvaru pār grēku.

Ir homoseksuāļi, kas apzinoties to, ka viendzimuma seksuālās attiecības ir grēks, labprātīgi pieņēmuši dzīvi celibātā. Tomēr ir arī skaidrs, ka ne katrs būs spējīgs uz šādu upuri. Ko darīt homoseksuālam cilvēkam, kurš vēlas nopietnas, dziļas attiecības ar Dievu? Vispirms jāsaprot, ka homoseksuālisms nav nolemtība. Protams, ja ar to mēģina cīnīties cilvēciskā spēkā, tas visbiežāk ir bezcerīgi, taču Dievam neviena lieta nav neiespējama (Lūk. 1:37). Pasaulē un arī Latvijā ir bijušie homoseksuāļi, kurus Dievs atbrīvojis acumirklī, taču lielākoties tas ir process. Ja cilvēks nopietni meklē Dieva vaigu un grib kļūt brīvs no savas atkarības, Dievs viņu neatstums. Nevienam nav jāpadodas depresijai vai pašnāvības domām, kā tas notiek ar tiem, kas Dievu nepazīst. Cerība uz Dievu nekad nepamet kaunā (Rom 5:5). Dieva Vārds saka: “Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticams un taisnīgs, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības (1.Jāņ. 1:9), lai [mēs] būtu nevainojami [..] Dieva bērni sabojātas un samaitātas paaudzes vidū” (Fil. 2:15).

© 2021 Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Komentāri (2)

  1. Nesen piedalījos vienas pazīstamas draudzes ar pazīstamu mācītāju dievkalpojumā, pēc kura notika pārrunas. Šo pārrunu laikā es norādīju uz savu pieredzi, ka cilvēki patiesībā ļoti maz lasa Rakstus un reāli nenonāk saskarē ar Dieva Vārdu. Un izteicu ierosinājumu, ka mācītājiem katru dievkalpojumu būtu jābeidz ar aicinājumu - LASIET BĪBELI PAŠI! Mācītājs uz šo ļoti samulsa un atbildēja - nnu…kkā …ttas būs, ja es nu tā teikšu - lasiet Bībeli?

    Draugi, šī arī ir ATBILDE uz jautājumu par baznīcu attieksmi pret homoseksuālismu.

    Laba tēma pārdomām Vasarassvētkos…

  2. Vienkārši, lasiet Bībeli - lasiet paši. Tev, Juri, taisnība. Bet tiem, kuri uzskata, ka Dievs viņus radījis ”t ā d u s”… īsi un konkrēti - izlasiet Pāvila vēstuli romiešiem, precīzāk 1:24-32.

Uzraksti komentāru