Ar velosipēdu cauri Eiropai

Ievietoja | Sadaļa Ceļojumi | Publicēts 10-05-2021

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Linda un Mintauts Krastiņi ir laulāts pāris, kuriem ļoti patīk ceļot. Vislabprātāk viņi to dara uz velosipēda. Savulaik apceļotas dažādas zemes, tostarp mūsu pašu Latvija. Tieši pašā pandēmijas viducī, 2020.gada vasarā, abi ar velosipēdiem devās mēnesi ilgā velotūrē pa Eiropu, pārvarot gan Alpu kalnus, gan šķērsojot daudzas valstis - Vāciju, Austriju, Šveici, Itāliju, Slovēniju, Ungāriju, Slovākiju un citas. Kaut arī šis ceļojums notika pirms gada, šādos braucienos gūtie iespaidi nenoveco un ir interesanti arī ar laika atstarpi. Cerams, ka Lindas un Mintauta stāsts iedvesmos vēl kādus no jums nepadoties pandēmijas radītajām bailēm un doties līdzīgos ceļojumos šovasar. Esiet brīvi! Esiet veseli! Bet tālāk lai Linda stāsta pati…

****

Ar velobraukšanu es vairāk sāku nodarboties pirms trim gadiem, kad vīrs man uzdāvināja riteni. Pats viņš gan ir pieredzējis velobraucējs jau daudzus gadus. Sāku braukt garākus gabalus, piemēram, no Talsiem līdz Rīgai un atpakaļ. Iepatikās braukt daudz un ilgi, tāpēc sāku meklēt braucienus ar konkrētu mērķi. Kopā ar vīru pamēģinājām 100 stundās apbraukt Latviju. Ar to nepietika. Un tad laikā, kad daudzi vairījās doties tālāk par piemājas veikalu, kur nu vēl pāri robežai, nolēmām paņemt vasarā mēnesi atvaļinājuma un doties ar velosipēdiem un telti apskatīt kaut nedaudz no mūsu skaistās planētas. Tas izrādījās tik lielisks piedzīvojums mēneša garumā, ka turpinājums noteikti sekos.

Veloceļotāji Linda un Mintauts Krastiņi.

Degsme uz ceļošanu un nezināmā, neredzētā iepazīšanu manī ir bijusi kopš bērnības. Pa īstam tā izlauzās uz āru, kad satiku savu vīru, jo pirms tam ar savu sapni es biju viena. Esmu tik pateicīga Dievam, ka Viņš man devis tādu vīru, ar kuru mēs patiešām esam viens un skatāmies vienā virzienā. Mums abiem patīk būt vietās, kur vēl neesam bijuši, redzēt skaistumu, ko nereti redzam tikai televīzijā. Visa Dieva radītā pasaule ir tik pasakaini skaista, ka to pilnībā nevar parādīt neviena fotogrāfija, neviena kinofilma. To var redzēt tikai savām acīm. Kāpēc velo? Tāpēc, ka tā ir brīvība. Tā ir ķermenim tik vajadzīgā fiziskā slodze. Tā bieži ir sevis pārvarēšana gan fiziski, gan emocionāli, gan arī garīgi.

Un tā - mūsu garākais, vismaz mēneša velopiedzīvojums var sākties. Ceļojumu iesākam ar kompānijas “Stena Line” prāmi no Liepājas ostas uz Travemindi/Lībeku (Travemünde/Lübeck) Vācijā. Tālāk ceļu turpinām ar velosipēdiem. Četrās dienās izbraucam cauri gandrīz visai Vācijai. Tiesa, ceturtā diena nebija no vieglajām, jo uz riteņiem tika pavadītas 20 stundas, kurās pieveicām gandrīz 300 kilometrus. Nekad nebūtu varējusi iedomāties, ka Vāczeme ir tik skaista. Sapratu arī, ka braucot pa ātrgaitas ceļiem nerodas īsts priekšstats par šīs zemes patieso skaistumu, sirdi un raksturu.

Kreisajā pusē - Liepājas ostā; labajā pusē - uz prāmja ceļā uz Travemindi / Lībeku.

Kā zināms, Vācija ir slavena ar lieliskiem ceļiem. Un tā ir patiesība. Bet ne tikai autoceļi ir lieliski - tādi ir arī veloceļi, pa kuriem var izbraukāt visu valsti. To dēļ šeit sastopami ļoti daudz dažāda līmeņa velosipēdisti - sportisti, tūristi, draugu bariņi, ģimenes ar velopiekabēm un citi. Veloceļi vijas cauri lauku ciemiem, mežiem, pāri pauguriem, kurus mēs Latvijā sauktu par kalniem, un laižas lejā pa stāvākiem un lēzenākiem nobraucieniem, kur sasniedzām pat ātrumu 67 kilometri stundā. Noteikti ieteiktu visiem kaut reizi izbraukāt Vācijas mazāk populārās vietas, laukus. Ticiet man, tie jūs pārsteigs.

Ar velosipēdiem cauri Vācijai.

Pēdējie 20 kilometri līdz pirmajam “vairāknekāvienasdienas” pieturas punktam gan likās briesmīgi gari. Tumsā tie vijās cauri nebeidzamiem kukurūzas laukiem, dārziņiem un tukšiem miestiem, līdz beidzot saullēktā nokļuvām iekš to Schwetzingen (Švetzingena). Beidzot esam nonākuši vasarā - termometra stabiņš tāda +28 0C. Vienu dienu pavadām pie vissuperīgākās vīramāsas Lias Krupkes, atpūšamies un iepērkam vajadzīgās lietas, lai varētu turpināt ceļu. Un tad atkal “zirgiem” sedlos.

Nākamais “vairāknekāvienasdienas” pieturas punkts ir Bavārijas Alpu ciems Vertaha (Wertach) - tikai ap 300 kilometrus uz dienvidiem, pie pašas Austrijas robežas. Tur jānokļūst trīs dienu laikā. Tā kā attālums nav liels, nolemjam nesteigties un čiliņā izbaudīt braucienu. Tas iesākas ar pārsistu riepu, bet tā kā vaina nav liela, uzliekam “plāksteri” un ripinām tālāk. Ripo tik labi, ka dažās stundās pieveicam vairāk nekā pusi dienas maršruta. Braucot tālāk uz dienvidiem, apkārtne kļūst aizvien industriālāka un parādās vairāk apstrādātās lauksaimniecības zemes, līdz ar to grūtāk atrast nakšņošanas vietu. Tomēr izdodas atrast vietiņu kādā ābeļdārzā un pat pie skaista ezera, kur sarunājām ar turpat patrulējošiem policistiem, ka droši varam savu telti celt. Dievs gādā par mums.

Vācija. Pošamies uz nakstsmājām brīvā dabā.

Trešajā dienā, pirms otrā pieturas punkta, mūs pirmo reizi nedaudz aizkavē pamatīgs lietus, bet ar visu to vēl ir pamatīga laika rezerve. Katra diena un katra vieta nebeidz pārsteigt ar savu skaistumu. Nevaru beigt apbrīnot, priecāties un pateikties par zemes skaistumu, kuru Dievs mums devis, un par katru dienu un mirkli, kad varam to izbaudīt. Nevaru vien sagaidīt katru nākamo dienu, vietu un notikumu!

Tuvojoties Alpiem, reljefs kļūst arvien stāvāks, parādās garāki un stāvāki kāpumi un serpentīni, kuri man dažreiz ir līdz asarām grūti, bet tikpat līdz asarām skaists ir atalgojums tos pārvarot - kā saldais ēdiens, kad paveras skaistums, ko fotogrāfijās īsti apjaust nevar. Tad vēl stāvie un vēderu kutinošie nobraucieni. Rekords - 72 km/h. Un tad esam vietā, kur sāk iezīmēties nākamā posma augstienes.

Divas dienas pavadām lieliskā kompānijā, atpūtinot pedāļminamos muskuļus, kāpelējot pa Bavārijas Alpu virsotnēm un ielejām, nobaudot vietējos labumus. Izdodas pat apskatīt kādu kultūrvēsturisku celtni - Noišvānšteinas (Neuschwanstein) pili. Uz to brīdi samīti nedaudz vairāk par 1000 kilometriem un esam nedaudz virs 1100 metriem augstu. Tālāk dosimies iekšā Austrijā, nedaudz pieķersim arī Šveici un tad Itālijā šķērsosim otru augstāko pāreju Alpos - Stelvio (2758 m). Dzīve ir brīnišķīga!

Bavārijas alpos. Kreisajā pusē - tālumā Noišvānšteinas pils.

Atpūtušies un redzējuši visādus smukumus, no Bavārijas Alpiem dodamies tālāk pēc jauniem smukumiem. Pēc pusstundas esam Austrijā. Priecājamies, ka kalni kļūst lielāki. Bet tad sākas pirmais nopietnais vairāk nekā 11 kilometrus garais miniens augšup. Tikai augšup, nekādas atpūtas. Kāpums ir apmēram 15-20 %. Bija reizes, kad lecu nost no riteņa un gribēju to mest lejā no kraujas. Tad paskatījos apkārt un ieraudzīju to smukumu, pēc kura braucām… Kāpu atpakaļ un minām tālāk.

Atceros, kāds man jautāja, cik esam plānojuši nobraukt. Minēju diezgan iespaidīgu ciparu. Bet “aplauzos”, jo sapratu, ka ar tādām “ēzeļsomām” un pa tādiem reljefiem, pa kādiem nekad nav braukts ar velo, cipars izklausās pasakains. Tomēr tiekot līdz augšai, atvērās otrā elpa. Domāju, ka tie, kas ir “stirkājušies” kalnā, to sapratīs. Bet bija jānobrauc arī lejā. Un tie bija vairāk nekā 13 kilometri serpentīna. Saudzējot bremzes, nācās vairākkārt apstāties, lai nesakausētu visu, ko vien var sakausēt.

Ceļā cauri Austrijas Alpiem.

Nākamā dienā bijām tikuši cauri Austrijai un vakariņojām jau Itālijā. Rīts sākas ar fantastiski labi ripojošiem riteņiem. Kādus 30 kilometrus burtiski lidojām. Tai pat laikā zināju, ka tas viss, ko tagad lidojam uz leju, būs jālien arī uz augšu. Pēc nepilnu divu stundu lidojuma esam Šveicē. Tur sākas ceļš augšup uz jau nopietnāku augstumu - otro augstāko pāreju Alpos Passo dello Stelvio, kas ir 2758 metru augstumā. Tā nebija nekāda pastaiga. Visu ceļu, gan augšup, gan lejup, neredzējām nevienu riteņbraucēju ar somām. Bija daudz velosportistu, baikeru, un protams auto, pat autobuss ar piekabi, kur riteni novietot, lai nav pašam jāminas augšā. Bija brīdis, kad ļoti gribējās šo pakalpojumu izmantot.

Stelvio kalnu pārejā uz Šveices un Itālijas robežas.

Lai nu kā, četrās stundās augšā esam. Tiklīdz ieraudzījām smukumu, tā viss grūtums aizmirsās. Iesaku un novēlu katram to redzēt dzīvē. Vienalga, kādā veidā tur nokļūt - ar velosipēdu, auto, lidmašīnu, traktoru, vilcienu, autobusu vai kājām, bet tas ir to vērts. Kāpums augšup bija apmēram 16 - 27 kilometri, lejup braucām ap 20 kilometriem, ar jauniem ātruma rekordiem un kūpošām bremzēm. Šis no visa ceļojuma noteikti paliks atmiņā visilgāk un būs dzinulis jauniem ceļojumiem un virsotnēm.

Passo dello Stelvio kalnu pārejas ceļu serpentīns.

Nobraucot atkal ielejā, domājam, kur doties tālāk. Nolemjam, ka pēc grūtajiem kalnu ceļiem vajadzīga neliela atpūta, tāpēc ripinām uz Gardas ezeru. Vakarpusē esam klāt un, kā par brīnumu, karstākajā atvaļinājumu laikā atrodam vietu kempingā pie pašas pludmales. Te ir tik karsts! Fiksējam +38 0C. Pāris dienas čilojam. Uz to brīdi nomīts ap 1500 kilometriem un pieveikts ap 17 000 metru augstuma.

Pirms doties prom no Gardas ezera, ceļš tiek pārplānots. Dažu apsvērumu dēļ mājupceļš būs garāks, tāpēc nākas nedaudz iespringt, lai vajadzīgajā laikā tiekam galā. Sākumā bija doma vēlreiz šķērsot Alpu kalnus, tomēr nolemjam doties apciemot slovēņus, ungārus un slovākus. Piedzīvojumi turpinās!

Atpūta pie Gardas ezera uz Itālijas un Šveices robežas.

Divas naktis vēl nākas nakšņot karstajā itāļu zemē, kur jācīnās ar augstuma metriem, pilnīgu bezvēju un tik augstiem celsija grādiem, ka tas draud ar pārkaršanu. Naktī jūtam tveices sekas. Vakarā kalnos sāk savilkties draudīgi negaisa mākoņi, no kuriem neizdodas izbēgt. Tā nu izbaudām īstu gaismas šovu visas nakts garumā, gluži kā Latvijas simtgades uguņošanā. Plus vēl kārtīgs lietus, kurš izmērcē gandrīz visu. Nākamā nakts draud ar kaut ko līdzīgu, un es kategoriski atsakos nakšņot zem klajas debess. Mans tik ļoti gādīgais vīrs atrod perfektu vietu - vecu tuneli, virs kura iet ātrvilciena sliedes. Tāpēc no rīta esam pavisam sausi, izgulējušies un iepazinušies ar jauno draudziņu skorpioniņu.

Attēlos augšā - ceļā no Gardas ezera uz Slovēniju. Attēlā apakšā - naktsmājas tunelī zem dzelzceļa.

Iebraucot Slovēnijā, mākoņi kļūst arvien biezāki. Visu dienu cenšamies aizbēgt no negaisa mākoņiem. Tas izdodas. Bet tad iestājas vakars… Atrodamies kaut kur kalnā, kur vīd pa retai mājai. Mūs panāk kāds dikti nejauks mākonis un mums nav kur palikt. Ātri veram vaļā bookingu un, izrādās, dažu simtu metru attālumā ir pansija. Pēdējā mirklī pirms milzīgas negaisa vētras tiekam zem jumta. Čilojam tālāk. Tādos brīžos es daudz dziļāk spēju aptvert un izjust, kādas ir mana Tēta Dieva rūpes par mani.

Slovēnijā. Attēlā kreisajā pusē -ceļmalas baznīciņa,
virs kuras durvīm uzraksts: “Slava Dievam, miers kaimiņiem”.

Nākamā diena sākas ar sauli, bet tikai sākas. Lielākā dienas daļa ir bēgšana no negaisa mākoņiem. Dienu beidzam agri, jo ilgstošā lietus dēļ ir grūti turpināt. Gaisa temperatūra no +36 0C ir nokritusies līdz +16 0C, bet naktī līdz +13 0C. Nakti pārlaižam autobusa pieturā, daļēji uzceltā teltī, ieritinājušies guļammaisos. Agri no rīta ķeram momentu, kad nelīst, un dodamies ceļā. Gandrīz visu dienu ir ļoti mitrs, bet tas mums palīdz lieki neapstāties, nomīt ap 200 kilometrus un vakarā jau būt Ungārijā.

Slovēnijā. Attēlā augšā - atpūta autobusu pieturā. Attēlos apakšā - ceļā.

Ja Ungārijā esat ar velo, uzmanieties, jo rodas iespaids, ka gandrīz neviens autovadītājs tevi nepieskaita ceļu satiksmes dalībniekiem. Braukšana caur šo valsti ir saspringta, ar dažādiem ekstrēmiem momentiem. Arī ceļu segums dramatisks. Divās dienās izplēšam cauri šai kolorītajai zemei un, šķērsojot Donavas upi, nokļūstam pie slovākiem kādā it kā jahtu kluba kempingā, kas beigās izrādās privāts, ģimenei piederošs ātrlaivu sporta klubs, kur nekāda kempinga nav. Tomēr šī ģimene tik ļoti mums uzticas, ka atļauj savā teritorijā uzcelt telti un vēl uztic garāžas atslēgu, kur ieslēgt riteņus. Pat vārdus nepajautā un piesaka, ja būsim vēl kādreiz šajā pusē, tad esam laipni aicināti.

Ungārijā. Augšējā attēlā labajā pusē - pelde Balatona ezerā (augšā) un tilts pār Donavu
uz Ungārijas - Slovākijas robežas (
apakšā). Apakšējos attēlos - baudām Ungārijas dārzu labumus.

Laika sāk pietrūkt arvien vairāk, tādēļ otrā rītā lemjam par ātrāku pārvietošanās līdzekli - vilcienu. Ar vilcienu izbraucam cauri gandrīz visai valstij. Mums paliek vēl pēdējais “gardums” - Augstie Tatri. Nedaudz žēl, bet ar to tad arī mūsu atvaļinājuma laiks ir beidzies. Šajā stāstā nav bijis iespējams aprakstīt visu, bet tas lai paliek atmiņām tumšajos vakaros līdz nākamajiem piedzīvojumiem. Pavisam šajā ceļojumā tika pieveikti ap 2500 kilometriem un 27 000 augstuma metriem. Man kā “svētdienas” velobraucējai tas bija grūti, bet ja jau prasās vēl, tad nākotnē jālūkojas pēc kaut kā grandiozāka.

Cauri Slovākijai un Augsto Tatru kalniem.

Ceru, ka šis mūsu ceļojums iedvesmos vēl kādu “trako”. Neļaujiet ielikt sevi rāmjos, jo tad jūs pazaudēsiet savu identitāti. Sapņojiet lielus sapņus. Kā reiz teica kāds brīnišķīgs Dieva vīrs: “Tavs Dievs ir tik liels, cik lieli ir tavi sapņi!” Un neatdodiet savu brīvību pret fake drošību. Tas nav tā vērts.

© 2020 - 2021 Linda Krastiņa, 2021 Ervīns Jākobsons (redakcija). Fotoattēli no Krastiņu ģimenes arhīva. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autori un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Uzraksti komentāru